Ar Ralfu pļāpājam par lasīšanu un robotiem. Lasām Pītera Brauna romānu par robotu nākotni cilvēku pasaulē "Robots savā vaļā. Bēgšana" ("Zvaigzne ABC") un bērnu literatūras un kultūras žurnālu "Lasis".

Tukuma novada Vānes pagastā tiekamies ar amatierteātra dalībniecēm un stāstos par teātra spēlēšanu arī uzzinām, kāpēc senajā bada pankūku receptē ir tik bagātīgas sastāvdaļas. Vānes bibliotekāre Sandra Kosogova stāsta, kā mežloki tika izvēlēti par pagasta simbolu, bet Vānes luterāņu draudzes priekšniece Vanda Bērziņa rāda 1983. gadā rakstītu laika kapsulu, ko parakstījuši vairāki tā laika mākslas un kultūras nozares aktīvisti.

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „pūsts, pūstumi”.

Vīna nūzeime: pūstumi – dabasu zīmeļu puse. „Jei beja guojuse nu austrumu da rītumu, nu dīnvydu da pūstumu,” tai ir rakstejuse Ilze Sperga.

Cyta nūzeime – pūsteit, izpūsteit, iznycynuot. Juoņs Cybuļskis „Latgolys vuordā” roksta: „Radeituojs ir devs cylvāku izmontuošonai, leidzeigi kai šī ļaunumi pūsta cylvāku dzeivi, taipat apzineigi cylvāki meklej dažaidus ceinis leidzekļus šū ļaunumu apkaruošonai.”

Vēļ cyta nūzeime: pūsts – tukšs. Pūsts cylvāks. Pūsta runa. Pūsta gluoze. Vēļ var saceit dīks, dīka runa, dīka buteleite.

Pūsts – ļaunums. 1939. goda „Katuoļu Dzeivē” raksteits: „Bezdīveibys propaganda izplyust nu vysom pusem, i komunistiskuo literatura dažaiduokūs veidūs puorpludynoj vysu pasauli, nūdorūt lelu pūstu cylvāku goreigai i laiceigai dzeivei.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „breids, breižim”. Itai lobuok – olps, olpom.

Olpom – Baltu ciļmis cīši skaists, lobs vuords. Breižim, šaļtim, reizem, vysaiži var izsaceit, bet myusim ir olps, olpom, olpim. Vīnā olpā – vīnu breidi. Vīnā olpā maņ ruodejuos, ka es varātu tū dareit, a cytā olpā jau atsasaceju. Itymā olpā, itys olps – itys breids.

Zyrgu sātys „Klajumi” saimineica Ilze Stabulniece Kruoslovys nūvoda Kaplavā ar saimi audzej Latvejis škirnis zyrgus, organizej zyrgu izjuodis pa Daugovys lūkim i saimis restoranā ļaudim pīduovoj kulinaruo montuojuma lobumus, kod iedīņam ir stuosts: „Iz sadarbeibys daudz kas bolstās vysā pasaulī, par tū ka mes ari asim pasauļs, myusu Latgola, myusu Kruoslova.”

Latgolys pīrūbežā turisms nav tikai pakolpuojums, bet gon dzeivisveids, dzymtys stuosts i attīksme pret pasauli. Iz „Klajumim” cylvāki brauc na viņ iz zyrgu izjuodem, bet ari piec mīra i dobys spāka. Iz Latgolu juoatbrauc, „pyrmom kuortom deļ tuos leluos vierteibys – deļ myusu cylvākim – dzierdēt myusu bolsus, redzēt myusu patīsuos acis, saprast, kai mes dzeivojam, redzēt myusu lūpus, na viņ zyrgus, myusu dobu,” izsver Ilze Stabulniece.

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas pie Maijas un Toma Zilbertiem Tukuma novada Matkules pagastā. Viņi pēc 10 Rīgā nodzīvotiem gadiem atgriezušies laukos, atjauno Maijas vecvecāku mājas un lauku sētā "Lejaskroķi" audzē 150 trušus, 130 vistas un 23 kazas, uzņem tūristus, piedalās Mājas kafejnīcu dienās un aktīvi iesaistās pagasta dzīvē. Ģimenē aug četri bērni.

Maija Latvijas Universitātē studēja pedagoģiju, Toms - Rīgas Tehniskajā universitātē apguva elektrozinātni. Pēc atgriešanās laukos Toms vēl turpināja strādāt Rīgā, kur uzstādīja saules paneļus, bet saprata, ka lauku māja prasa saimnieka klātbūtni. Toms ir arī prasmīgs amatnieks. Savukārt Maija Matkulē vadīja vietējo amatierteātri, bet tagad strādā ar bērniem.

"Lejaskroķi" trušu būri atrodas skaistā vietā, zem liela ozola zariem. Savulaik viņiem bija pat 700 truši, tagad bez mazuļiem ir 150. Bet kazu audzēšana bija Maijas sapnis. Savukārt pie Amulas upes saimnieki izveidojuši atpūtas vietu, kur uzņem viesus arī Mājas kafejnīcu dienās.

Saimnieki iesaistījušies arī Latvijas Dabas fonda projektā „Dabisko pļavu produkts”. Šogad Maija Zilberta uzrakstījusi arī divus projektus, lai saimniecības attīstībai piesaistītu papildus finansējumu.

Nevajag noniecināt savas tiesības izvēlēties varu Latvijā, bet pirms balsošanas – pētiet kandidātu "kredītvēsturi" nevis lozungus. Tā iesaka jurists Gunārs Kusiņš. Kā Saeimā piedalījās likumprojektu tapšanā un cik sarežģīti ir pieņemt nepārsūdzamos Satversmes tiesas spriedumus, arī par vidusskolēnu zināšanu robiem Latvijas vēsturē – saruna ar Gunāru Kusiņu Laikmeta krustpunktā.

21 gadu Gunārs Kusiņš ir bijis klāt Saeimas izstrādātajiem likumiem, tātad tam, kā ar likumu veidota mūsu valsts. Tad desmit gadus bijis Satversmes tiesas tiesnesis,  jau vērtējot tās normas likumos, pret kurām kāds iebildis. Tagad, tāpat kā vēl pirms šiem vairāk nekā 30 gadiem viņš ir atgriezies Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē un savus studentus konsultē tāpat kā toreiz, tikai klātienē. Laikmeta krustpunktā jurists, bijušais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs un Satversmes tiesnesis, strādājis arī pie diviem prezidentiem Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijā, vairāku grāmatu un publikāciju autors Latvijas Universitātes Senāta senators Gunārs Kusiņš.

Priekšvēlēšanu laiks, kuru jau tagad zināmā mērā piedzīvojam, ar zināmu regularitāti ir arī brīdis, kad cilvēki runā gan par tautas vēlētu prezidentu, gan par to, vai būtu vajadzīga vēlēšanu sistēmas maiņa. Vispirms par pēdējo. Cik, jūsuprāt, kvalitatīva ir bijusi līdz šim jums dzirdētā diskusija par to, ka Latvijā būtu nepieciešams mainīt vēlēšanu sistēmu? Cilvēki, kuri vēlas ienākt politikā, ir sevi pieteikuši tieši ar šādu uzstādījumu.

Gunārs Kusiņš: Es gan uz šo lietu raugos nedaudz savādāk, ja tā drīkst teikt, jautājuma uzdošanas secībā. Vispirms es gribētu uzdot jautājumus, kas pašreizējā sistēmā ir slikti? Lai gan ar vārdu vēlēšanu sistēma dažādi cilvēki saprot nedaudz atšķirīgas lietas, bet es pirmo jautātu, kas šobrīd ir slikti? Es vienmēr esmu aizstāvējis tādu viedokli, ka jālabo ir tas, kas ir nepareizi, nevis vienkārši jāmaina tādas iedomātas vajadzības dēļ vai vienkārši greiza priekšstata dēļ, ka kaut kas ir jāmaina. Jebkuriem piedāvājumiem ir jānovērš kaut kādi trūkumi. Es teiktu, arī man pašreizējā vēlēšanu likuma ietvaros ir vairākas tādas lietas, kas ne īpaši labi patīk. Vienkārši laika gaitā tas Saeimas vēlēšanu likums, kas ir pieņemts un jau tiek piemērots no 5. Saeimas līdz 14. Saeimai, ir jau veikti grozījumi, bet ir atsevišķas lietas, kas vēl aizvien nav izlabotas. Bet par šo būtu vēlama plašāka diskusija. Sabiedrībā tā notiek šobrīd, bet ne tādā formātā, kā man gribētos. Vajadzētu identificēt, kas ir slikti, ar kādiem līdzekļiem to varētu labot, jo ne vienmēr jālabo likums. Manā skatījumā likums ir pēdējais līdzeklis, kā kaut ko labot. Pirmkārt, ir jāizvērtē visādas alternatīvas, nevis vienkārši jāaizņemas no kādas citas valsts modelis. Bieži vien tas, kas citā valstī strādā, Latvijā nebūt nav piemērots.

Bet tas, kas ir izskanējis par to, kā vēlēšanas organizēt savādāk, ka būtu vajadzīgs izvēlēties varbūt tikai konkrētus cilvēkus, balsot par cilvēkiem, nevis par sarakstiem. Vēl dažādas idejas ir izskanējušas. Vai tas jums ir šķitis kvalitatīvi vai tie ir tādi zibšņi, lai cilvēki šūmētos, bet beigās jau līdz šīm vēlēšanām noteikti nekādas izmaiņas nebūs.

Gunārs Kusiņš: Līdz šīm vēlēšanām noteikti nē. Es gan atbalstītu diskusiju par to, vai pašreizējā vēlēšanu sistēma ir vislabākais iespējamais modelis. Ja man uzreiz jāsniedz atbilde, es vēl aizvien uzskatu, ka proporcionālā vēlēšanu sistēma ir vispiemērotākais modelis gan Latvijas nacionālā sastāva dēļ, gan arī politisko tradīciju dēļ. Līdz ar to tie Satversmes tēvi, kas to ir kādreiz iedibinājuši, man liekas, viņi ir piedāvājuši tīri labu modeli.

Bet tas, ko jums šķiet, ka vajadzētu mainīt, tās ir nelielas nianses, vai tās jau būtu būtiskas pārmaiņas? Jūs pirms tam atbildē teicāt, ka ne līdz galam viss ir šobrīd tāds, ka to varētu tomēr mainīt.

Gunārs Kusiņš: Divas lietas. Mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēku mobilitāte ir ievērojami atšķirīga no tās, kas bija pirms 100 gadiem, un pat 90. gadu sākumā nebija tādas iedzīvotāju mobilitātes. Ja mēs paraugāmies uz to, kādas konsekvences tas rada Saeimas vēlēšanu kārtībā. Šobrīd ārpus Latvijas dzīvo ļoti daudz vēlētāju, un ar to ļoti daudz es saprotu tā, ka varētu saskaitīt. Ārpus Latvijas ir ap 250 tūkstoši Latvijas pilsoņu. Viņi visi gan nav vēlētāji, ir tādi, kas vēl nav sasnieguši vēlēšanu vecumu. Bet vēlētāju skaits ir samērojams ar Kurzemes apgabala vēlētāju skaitu un tuvojas Latgales vēlēšanu apgabala vēlētāju skaitam. Šobrīd visas šīs ārzemēs dzīvojošo Latvijas pilsoņu balsis tiek pierēķinātas mandātu skaitam Rīgā. 14. Saeimas vēlēšanās Rīgā bija 36 mandāti. Es neesmu tā ļoti precīzi rēķinājis, bet man liekas, uz šīm vēlēšanām varētu būt jau 38. Tas ir izteikti neproporcionāli. Pie kam Saeimas deputātu skaits ir 100, ja Rīgā ir 38, tas nozīmē, ka pārējos ir mazāk. Man liekas, 5. Saeimas vēlēšanās Latgalē bija 20 mandātu, tad šobrīd Latgalē ir 13 mandātu. 5. Saeimas vēlēšanās Rīgā bija 24, tagad ir - 36, būs - 38.

Tas nozīmē, pārstāvniecība ir disproporcionāla.

Gunārs Kusiņš: Es atbalstu vairāku vēlēšanu apgabalu ideju, bet man šķiet, ka pieci ir par maz un Rīgā ir izteikti par daudz. Te būtu acīmredzami kaut kāds risinājums nepieciešams. Te kaut kas ir aizgājis pilnīgi nepareizi. Laika gaitā tas tā ir izveidojies. Tas ir tikai viens no iespējamajiem risinājuma variantiem.

Tas ir noteikti temats, par ko, kā jūs teicāt, ir nepieciešama plašāka diskusija, un to vismaz ir vērts pārdomāt.

Gunārs Kusiņš: Un to ļoti dažādi var risināt. Mēs neesam unikāli ar to, ka cilvēki, kas ir pilsoņi, dzīvo ārpus. Ir valstis, piemēram, Polija, kur ļoti daudz Polijas pilsoņu dzīvo ārpus Polijas. Man liekas līdzīga problēma, ja to var saukt par problēmu, ir lietuviešiem. Tieši tāda pati situācija. Dažādi risinājumi. Bet tas, kas man ne īpaši labi patīk, ka bieži vien šie risinājumi tiek piedāvāti kā tādas "ātras idejas", nepārdomājot iespējamās konsekvences. Likumos bieži vien ir savas konsekvences. Pamainot kaut ko vienā vietā, uzreiz citā vietā kaut kas ir savādāk.

(..)

Ko jūs varbūt novēlētu, lai mēs vairāk uzticētos savai valstij, lai būtu prasmīgāki, vērtējot pieņemtos lēmumus? Tajā pašā laikā, lai mēs arī zinātu savas gan tiesības, gan atbildību paši pret savu valsti katru dienu.

Gunārs Kusiņš: Mēģināšu tādu provokatīvu priekšlikumu uzreiz – es jums pateikšu, kā jābalso vēlēšanās. Jūs iepletāt acis.

Man ļoti nepatīk, ka bieži saka, ka balsij nav nozīmes un nevajag iet uz vēlēšanām. Es taisni pretējo gribu teikt, ka nevajag noniecināt savas tiesības un šo Latvijas politiskajā sistēmā ietverto shēmu, ka Saeima ir patiesībā varas centrs un tieši vēlētāji ir tie, kas izvēlas, kuri tad būs tie 100 deputāti.

Man nav, protams, receptes, kā atšķirt tos, kas būtu cienīgi, no tiem, kas varbūt vēl nebūtu cienīgi, bet nav arī tādas vienas labas receptes, kā atšķirt partiju, no citas partijas, kurai uzticību nedāvāt. Bet tas, ko es gribētu ieteikt – man liekas, ka būtu daudz vairāk jāpievērš laika tieši izvēles procesam. Dažkārt prasa – par ko jābalso? Es saku – pētiet "kredītvēsturi", to vārdu bieži vien tagad saka. Ir jāpēta gan kandidāta nosacīti "kredītvēsture", gan partijas "kredītvēsture". Dažas partijas maina nosaukumus, pārgrupējas. Nevajag lasīt tikai tos lozungus. 

Bieži vien jūs diezgan labi zināt, kuram cilvēkam var uzticēties un kuram nevar uzticēties kaut kādos ikdienas jautājumos. Tos pašus kritērijus jūs varat ņemt un par kandidātiem paskatīties, ar kuriem jā, ar kuriem nē. Un visbeidzot,

ja man jāmēģina kaut kādi tādi kritēriji [piemērot], es neteiktu, ka liela nozīme ir partijas piederībai. Latvijā diezgan liela nozīme ir arī paša kandidāta rakstura īpašībām.

Daudzās partijās ir visnotaļ cienījami cilvēki, un nevarētu teikt, ka tikai partijas "cepure"ir tā izšķirošā. Bet trīs lietas gan. Es noteikti aicinātu raudzīties uz tiem kandidātiem, kas iestājas par likuma varu, par valdības atbildību Saeimas priekšā, par varas dalīšanu, nevis par autoritāru iekārtu. Mums ir bijuši mēģinājumi ar autoritārās iekārtām, kas ir beigušies slikti. Un jāsaka, ka visa vēsture liecina, ka autoritāra iekārta neved ne pie kā laba. 

Nākamais, es noteikti aicinātu raudzīties labvēlīgāk uz tiem, kas saka, ka jābūt iespējai publisko naudu pārbaudīt, ka ir budžeta pārskatāmība. Jo bieži vien, nepiekļūstot šādai informācijai, arī kādi negodīgi cilvēki mēģina slēpt un izpļekarēt naudas līdzekļus. Latvijas budžets nav pārāk liels, būtu pavisam nepareizi, ja vēl tur slēptu kaut ko. Nepieciešama maksimāli iespējamā, ne simtprocentīgi, bet maksimāli iespējamā pārskatāmība, caurskatāmība.

Un visbeidzot es aicinātu raudzīties uz tiem, kas atbalsta cilvēka pamattiesību ievērošanu. Tas ir mūsu pamatinstruments pret valsti. Ja kāds saka, ka cilvēktiesības vajag ierobežot – jā, tad [vajadzīgs] kaut kāds pamatojums. Šīs trīs lietas nav ne par vienu politisko partiju, ne – par, ne – pret. Bet es aicinu, lai vēlētāji rūpīgi pārdomātu savas izvēles, jo tie 100 deputāti nokļūst tikai tad, ja par viņiem ir nobalsojuši Latvijas pilsoņi.