Lienīte i Juoņs Litavnīki (Lienīte i Jānis Litavnieki) ir Rēzeknis nūvoda uzjiemieji, kuri lauku vidē ražoj Latvejis tiergā unikalus produktus sovā uzjāmumā „Safīra L”. Dzeive pīrūbežā i ticeiba sovai vītai dūd spāku struoduot i veidot sovu kasdīnu, nasaverūt iz turisma nūzaris ituo gods izaicynuojumim Latgolā.

Drūsai braucit iz Latgolu, cylvāki ite iz vītys aicynoj naiznīcynuot turisma nūzari regionā ar naapdūmeigim vuordim. „Mes vysi asam vīnā laivā.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz par vuordu „sapyns, sepinēt”.

Sepinēt vīnai daļai latgalīšu ir tys pats, kas vyds dialekta sapņuot. 

Dīnavydlatgolā nasoka sepinēt. Dīnavydlatgolā soka sapyns i sapynuot.

Cyti jū lītoj ari ar ūtru nūzeimi – sepinēt nūzeimej jau taidus kai mūrgi, koč kas nareals, ka tu stuosti damaluodams varbyut, voi tī dalykdams, īsadūmuodams, ka tai varātu byut, bet tai patīseibā nav.

Na vysai lobi sapyni palīk par mūrgim.

Sapyns ari ir ar lelu fantazejis procentu – tu īsadūmoj, kai tys varātu byut, voi kai tev grybātūs, kab tai byutu. Tovys īdūmys, tova īsadūmuošona. Var byut ari leli sapyni – grybu tikt olimpiskajā komandā. Vysaidi sapyni var byut.

Vēsturisks ieraksts - Voltera Mekina darba "Darbojošās personas to parādīšanās secībā" radio iestudējums, kas tapis 1975. gadā. Piedalās aktieri: Elza Radziņa, Tālivaldis Āboliņš, Haralds Topsis un Uldis Dumpis.

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas pie uzņēmējiem Kaspara un Līgas Puriem Alūksnē. Viņi darbojas trīs dažādās jomās – tirgo apģērbus, izveidojuši "Veloostu" un vasarā iznomā tūristiem dažādus elektriskos braucamlīdzekļus Alūksnes ezera krastā, kā arī ražo automašīnu paklājus.

Runājam par idejām, par kurām citi sākumā smējās.

Nekad nezaudēt saikni ar atvērtajām gaišajām debesīm, pat ja nāktos slēpties vistumšākajos pagrabos no briesmām – aicina Normunds Beļskis. Par līdzdalību neatkarības atgūšanā un kā veidoja iekšlietu sistēmas saziņu ar sabiedrību, par darbu 15 valdībās un kā palīdzēja Zatleram kļūt par prezidentu, arī par tēva misiju un dzeju – saruna ar Normundu Beļski Laikmeta krustpunktā.

Normunds Beļskis bijis klāt Atmodas laikam, balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Bijis un ir padomnieks Latvijai nozīmīgu jomu ministriem – iekšlietu un veselības, bet dzejā tuvs arī bērniem, viņu pasaulei, kura tikai veidojas. Ar viņa vārdiem rakstītas dziesmas, rokopera, mūzikls, bet publiski vienā no sociālajiem medijiem 1. aprīļa ierakstā, kas ir viņa dzimšanas diena, ir dzejolis. Lūk, dažas rindas no tā: 

“Es neesmu joks, Es esmu pa īstam, Un nebēgu prom no liktens likstām,

Bet visvairāk es ticu goda vārdam, Par visu, kas mīļš, saku, paldies, Dievam”.

Mēs tiekamies tādā saspringtā laikā, kad par demisiju ir paziņojusi Ministru prezidente Evika Siliņa. Jaunā valdības veidošana ir uzticēta Andrim Kulbergam. Parlamenta vēlēšanas ir pēc pieciem mēnešiem. Jūs ar politiskajiem spēkiem un lēmumiem esat bijis saistīts teju visu laiku, kopš Latvija atguva savu neatkarību. Ar kādām acīm jūs raugāties uz šīm pārmaiņām?

Normunds Beļskis: Tas saspringtākais laiks, vismaz manā dzīvē noteikti bija 1990.-1991. gads, īpaši 15. augusts 1990. gadā pēc balsojuma, kad Augstākā Padomē, tagad Saeimas ēkā, mēģināja iebrukt militārpersonas, kuras mācījās PSRS kara augstskolās. Un barikāžu laiks viss, arī augusta puča laiks. Salīdzinoši ar tām emocijām un to spriedzi, kas bija toreiz, visas krīzes, arī tā, kas šobrīd ir, man liekas tāda salīdzinoši viegla pačalošana. Kaut gan jāsaka, ka cilvēki arī šobrīd visu, kas notiek, ņem ļoti pie sirds. Un tas ir arī ļoti saprotami, jo mums visiem rūp gan mūsu katra paša, gan mūsu bērnu, gan mūsu valsts nākotne. Un ģeopolitiskā situācija šobrīd nav tā vienkāršākā.

Bet ar jūsu kā sabiedrisko attiecību speciālista, profesionāļa acīm raugoties, veids, kā noritēja gan Ministru prezidentes aizsardzības ministra demisijas pieprasījums, pēc tam paziņojums par pašas demisiju – jums šķiet, tas sabiedrībai raidīja skaidru ziņu, kas tagad notiks, vai gluži otrādi, varbūt tomēr palikuši pārāk daudz jautājumu neatbildēti?

Normunds Beļskis: Diemžēl tas ir ne tikai šim periodam, bet arī pēdējiem gadiem visai raksturīgi, ka daudzas lietas paliek neizstāstītas. Es neteiktu, ka noklusētas, bet bieži vien tas vēstījums, kas tiek dots cilvēkiem, tajā ir kaut kāds aprēķins, kaut kādas politiskas slūžas tiek uzliktas. Tad domā, kā pateikt atbilstoši sava elektorāta vai savu partiju interesēm. Es domāju, ka daudz svarīgāk šādos brīžos būtu runāt un paskatīties, kādas ir sabiedrības intereses, kādas ir mūsu visu nākotnes intereses, un šo stratēģisko mērķu redzējuma kontekstā runāt un runāt atklāti, jo cilvēki atklātību vienmēr sapratīs. Varbūt tā būs reizēm sāpīga. Bet jebkurā gadījumā tas būs atklāti pateikts un cilvēkiem tas palīdz arī iekšēji pat vairāk mobilizēties.

Es domāju, tas noteikti vairāk pastiprina uzticēšanos valsts varai un visiem, kas ir ap to.

Normunds Beļskis: Jā, uzticības jautājums ir dramatisks diemžēl, visas aptaujas liecina, ka mēs varētu vēlēties. Bet tas arī visus šos pēdējos gadu desmitus,  vismaz divus noteikti, nav bijis tas augstākais. Lielos plusos nav bijis.

Vai jums šķiet, ka būs tā, kā Valsts prezidents aicinājis, ka ir jānoliek pie malas strīdi un tiešām jādara? Vai partijas sapratīs, ka pirms vēlēšanām tas ir vienkārši jādara?

Normunds Beļskis: Es domāju, ka prezidents ļoti precīzi noformulēja savu vēstījumu un uzdevumu, ko viņš redz. Un es ceru, ka tas arī ir uzklausīts un ka tas tādā veidā tiks pildīts un realizēts, jo mums tiešām šobrīd noteikti ir jānoliek pie malas visus strīdus, kašķus un visu sarunāto, kas ir bijis pirms tam. Un sarunāts ir, manuprāt, ne mazums, apvainojušies ir gandrīz visi viens uz otru. Bet tādos brīžos tas jāliek pie malas. Un kā mēs redzam tagad, katru dienu burtiski ir dronu trauksmes, bērniem eksāmeni tiek apturēti, un neziņa, kas valda sevišķi mūsu brīnišķīgās, skaistās Latgales novados. Un tur noteikti ir ļoti svarīgi stratēģisko mērķu vārdā saņemties un šos mēnešus līdz vēlēšanām izveidot spēcīgu labēji centrisko koalīciju.

Ļoti gribētos, lai šis izskanētu tā, lai to dzird un arī lai rīkojas, lai tiešām tā būtu. 

Ziņkārīgs jautājums - vai esat bijis klāt teju visās valdībās pie kāda no ministriem un cik valdībās jūs esat bijis?

Normunds Beļskis: Faktiski visās, man liekas, kaut kur vismaz varētu būt 15 vai cik.

Turaidas muzejrezervātā maijā atklātas divas jaunas pastāvīgās ekspozīcijas Turaidas viduslaiku pilī – “Astoņi gadsimti Turaidas pilī” un “Turaidas pils septītais tornis”. Abu ekspozīciju vienlaicīga atklāšana iezīmē nozīmīgu posmu muzeja attīstībā. Kultūras rondo par mūsdienīgo skatījumu uz Turaidas pils vēsturi runājam ar ekspozīciju veidotājiem un muzeja vadību.

Mēs visi zinām, kas ir astoņkājis, bet kas ir astoņroce? Šo Antras Putniņas un citu klausītāju atsūtītās mīklas min Rundeļu ģimene no Salaspils: mamma Dārta, tētis Roberts ar bēniem Luīzi (9 gadi) un Lūkasu (3 gadi).

Ukraina ir gatava dalīties ar cilvēkiem Latvijā visā savā pieredzē. Jums tikai jāgrib to ņemt. Tā intervijā Latvijas Radio šonedēļ Rīgā notiekošā Dronu samita laikā sacīja Oleksandrs Dončenko, Ukrainas Bruņoto spēku Pretgaisa aizsardzības bijušais instruktors. Intervijā viņš pauda pārliecību, ka Latvijas jaunā paaudze spēs aizstāvēt savu valsti un pretoties Krievijai, ja tas būs nepieciešams. Taču tai pat laikā, pēc viņa novērojumiem, cilvēki mūsu valstī aizvien nav gatavi karam.

Ukraina viennozīmīgi ir uzlabojusi savas spējas, ja runājam par Krievijas bezpilota lidaparātu un arī raķešu notriekšanu kara laikā. Bet, ja mēs runājam par pašreizējo situāciju, aizvien pilnīgi visu notriekt nav iespējams. Kas Ukrainai nepieciešams, lai uzlabotu savas spējas, ja runājam par pretgaisa aizsardzību?

Oleksandrs Dončenko: Mums nepieciešams vairāk resursu, vairāk augsto tehnoloģiju aprīkojuma. Mums viss ir, bet ar to nepietiek. Mums vajag vairāk šo sistēmu, to pašu "Patriot" sistēmu, to pašu "Iris-T" sistēmu.

Pašlaik mēs izstrādājam sistēmu pret ballistiskajām raķetēm, un šai izstrādei ir ļoti veiksmīgi sasniegumi. Es domāju, ka mēs varam notriekt arī "Orešņik" raķetes. Mums tikai jāpalielina apjoms. Mums vajag vairāk raķešu "Patriot" sistēmām, mums vajag vairāk "Iris-T" palaišanas iekārtu un arī zenītartilērijas tankus "Gepard" mums vajag vairāk. 

Pašlaik mēs uzsākam pārtvērējdronu ražošanu. Tie ir Ukrainas izstrādātie droni, un mēs pastāvīgi tos modernizējam un strādājam pie to uzlabošanas.

Pašlaik mēs redzam zobena un vairoga sacensību, un tā turpināsies ilgu laiku. Un uzvarētājs būs tas, kurš spēs izgatavot modernāku vairogu un modernāku zobenu.

Kas ir nepieciešams, lai Ukraina spētu saražot vairāk raķešu, vairāk dronu? Vai tā ir, piemēram, nauda no partneriem? Un kas jāizdara, lai tas notiktu ātrāk? 

Protams, mums ir nepieciešamas investīcijas, mums ir nepieciešamas zināšanas, mums ir nepieciešamas ražotnes ne tikai Ukrainā, bet arī Eiropā, jo mēs nevaram visu saražot Ukrainā. Un pats galvenais, mums ir nepieciešama konsolidācija un izpratne, ka karš Ukrainā ir nākotnes karš Eiropā. Ja mēs neapturēsim ienaidnieku Ukrainā, viņš ieradīsies Eiropā un klauvēs pie eiropiešu durvīm.