Šobrīd pasaulē notiek transformācijas, kuru mērogs vairākkārtīgi pārsniedz mūsu izpratni, un mums vajadzēs konsolidēties vienā virzienā – spriež arhitekts Uldis Pīlēns. Par studijām Vācijā padomju gados un kā rīkoja izstādes "Mēs Liepājai", par risku un godīgumu biznesā un kāpēc iesaistījās politikā – saruna ar Uldi Pīlēnu Laikmeta krustpunktā.

Liepājnieks ar Latvijā retu izglītību Veimāras Bauhaus universitātē vēl pagājušā gadsimta 70. gadu izskaņā. Liepājas galvenais arhitekts, kurš kopā ar domubiedriem sapņojis uzbūvēt piecas privātmājas, lai būtu garantēta iztikšana. Tad veiksmīgs uzņēmējs, kura uzņēmums darbojas Latvijā un arī ārpus tās. Un pienāk laiks, kad arhitekts, uzņēmējs Uldis Pīlēns ienāk politikā un ir arī Valsts prezidenta amata kandidāts. Kā veidojusies viņa uzņēmējdarbība būvniecībā – jomā, kura kopumā valstī diemžēl ir apaugusi ar dažādiem skandāliem. Ko viņš domā par politiku, kad līdz parlamenta vēlēšanām nedaudz vairāk kā četri mēneši un kāpēc viņam ir svarīgi uzrunāt jauniešus par to, kā neapmaldīties pasaulē?

Es iesāku jūsu vizītkarti ar vārdiem – arhitekts, uzņēmējs, politiķis. Vai tieši tādā secībā jūs sevi arī jūtat?

Uldis Pīlēns: Pilnīgi droši arhitekts ir kaut kas vairāk nekā profesija manā izpratnē. Tā ir pieeja dzīvei. Tas ir kaut kas no iekšējā kodola. Uzņēmējs ir kaut kas vairāk tirgus horizontālajā vidē, jo kaut kā jau ģimene jāapgādā, un tad tas attīstās tālāk. Politiķis – to es vismazāk gribētu lietot, bet jebkurā gadījumā ir jālieto.

Ja tev nav aktīva attieksme pret lietām, kas notiek apkārt, tad tu esi drīzāk tāds pasīvs dārzenis. No tāda viedokļa es gribētu teikt modernajā pasaulē mēs katrs esam politiķis.

Bet nevis kā politiķis konkrētā partijā, kurā bijāt, bet drīzāk šajā nostājā šobrīd.

Uldis Pīlēns: Es domāju, ja šodien katram prasītu, vai tu esi politiķis, visi teiktu – nē, es neesmu politiķis, bet principā jau mēs visi esam. Kaut vai ar to pašu, ka nododam savu balsi par vienu vai otru lietu kārtību. Un tas mūs padara visus vairāk vai mazāk aktīvus šajā lietā.

Priekšvēlēšanu gaisotnē jau ir modušies arī politiskie spēki un politiķi priekšvēlēšanu cīņām. Cik pats esat šobrīd saistīts ar politiku, ar Apvienoto sarakstu?

Uldis Pīlēns: Nav tā, ka es pilnīgi esmu sarāvis attiecības ar Apvienoto sarakstu, jo tam nav pamata. Apvienotais saraksts ir izveidojies kā gana nopietns spēks. Protams, ar savām jaunības kļūdām, kā mēdz būt visiem, mācoties staigāt, ceļoties un krītot. Es domāju, ka Apvienotais saraksts ir ilgtermiņā uz palikšanu, un veidojot Apvienoto sarakstu, es jau teicu saviem kolēģiem – tas bija īpašs laiks, kad krievu karaspēks stāvēja kaut kur pie Kijevas pievārtes, un tad likās, ka iekšēja nepieciešamība bija paust kādā veidā aktīvo politiku, likt iekšā savu pieredzi. Redzot, ka politiskie procesi Latvijā jau arī pirms 2022. gada pavasara negāja nemaz tik spīdoši, tā sajūta bija, ka ir kaut kas jādara. Faktiski tādā veidā, kā mēs līdz tam brīdim veidojām savu politisko ainavu un politisko dienaskārtību, varētu nepietikt, lai mēs nosargātu savu patstāvību, savu neatkarību pie pilnīgi iespējams savādākiem, dramatiskākiem apstākļiem. Tas bija iemesls, kāpēc es vispār ienācu aktīvākā politikā šādā veidā, jo mana pieredze bija no Tautas partijas. Es jau pazinu politisko vidi. Bet bez politiskās vides aktivizēšanas vai savādāk iegrozīšanas nenotiek arī pārmaiņas dzīvē. Tas bija brīdis, kad likās, ka to vajag. 

Šobrīd laiki ir mainījušies. Šobrīd, es domāju, tas mērogs neziņai, nedrošībai it kā ir latentāks, tāds it kā nesaprotams, bet īstenībā tas ir pilnīgi savādāks un prasa nedaudz savādāku pieeju visam, ko mēs darām, tai skaitā politikā. Tāpēc skatīsimies, kā tās lietas notiks. Jo, manuprāt, šobrīd pasaulē notiek transformācijas, kuru mērogs vairākkārtīgi pārsniedz mūsu šībrīža izpratnes mērogu, lauku un to, kā mēs, rupji sakot, mēģinām viens otru apspēlēt pa mazo laukumiņu.

Man liekas, ka mums prasīsies jau tuvākajos gados ļoti augsta sabiedrības konsolidācija vienā virzienā, skatīties un nolikt malā visas tās nevajadzīgās blaknes, kā vienam politiskam spēkam otram palikt kāju priekšā vai paklupināt, vai ieslidināt lamatās, jo nepieciešamība konsolidēties par pamatideju – valsts neatkarību – būs pietiekami liela.

Jūs allaž esat runājis par pārmaiņām, arī par tām, kas ir vēl piecus un desmit soļus uz priekšu. Vairāki viesi raidījuma sarunās norādījuši, ka šis laiks, kas posta pasauli karos, ne tikai posta cilvēkus un ēkas, bet posta un izjauc līdzšinējo vērtību sistēmu. Kā jūs to redzat?

Uldis Pīlēns: Godīgi sakot, es redzu diezgan dramatiski, bet šis nav tieši šī laika rezultāts. Ja mēs paskatāmies nedaudz vēsturē, tad apmēram 18. gadsimta pusē sāka pazust sabiedrībā jēdziens kopīgās mājas ideja. Ko nozīmē kopīgās mājas ideja? Pirms tam sabiedrības dzīvoja mazākās grupās, kopienās un tur bija katram vairāk vai mazāk savi ļoti precīzi uzdevumi – kādam gādāt pārtiku, kādam aizstāvēt kopienu, kādam vienoties ar citu kopienu par neuzbrukšanu. Tas veidoja šo kopīgās mājas izjūtu. Un tad, kad parādās pirmie industriālās revolūcijas posmi ar ražošanas līdzekļiem, kā mēs zinām no vēstures grāmatām, ar kaut kādām stellēm un mašīnām, un pirmās proletariāta iezīmes, kas rezultējās franču buržuāziskā revolūcijā. Tie ir pirmie signāli, ka pasaules saprāts netiek līdzi pārmaiņām, kuras ievieš civilizācijas tehniskie gadžeti vai industriālā attīstība.

Ja agrāk sabiedrības viedākie cilvēki veidoja kolektīvo apziņu vai saprāta līkni augstāku par tā brīža dzīves sarežģītības attīstību, tad apmēram tajā vietā, ko es teicu, apmēram 18. gadsimta vidū, šī dzīves sarežģītība, ņemot vērā, ka mēs arvien vairāk fragmentējamies, gan industriāli, gan domāšanā, viņa aizgāja pa ļoti augstu, teiksim, eksponenciālu līkni. Un saprāts netiek līdzi. Un veidojas šī nosacītā aiza vai GAPS, kā to tagad saka. Veidojas tas, ka mēs savā iekšējā pasaulē netiekam galā ar ārējās pasaules pārmaiņām. Un lielā līnijā viss, ko mēs nesaprotam, mūs nervozē. Un tā interesanta lieta [ir], ka ir jāiemācās dzīvot paralēli visam, kas notiek arī šodien, kari un visādas citas lietas. Bet šodien tehnoloģiskā pasaule vēl vairāk ir sarežģījusi šo dzīves sarežģītību. Vēl vairāk mēs esam attālinājušies no kopienas idejas un vēl vairāk mēs esam attālinājušies no idejas ņemt galvā, ja tā var teikt, sabiedrības viedos. Agrāk kopienā bija barveži jeb virsaiši, un tad bija tie gudrie vecajie, kuru autoritātei bija liela nozīme. Šobrīd viss ir zudis, zudusi ir arī reliģijas nozīme kā institucionāla kolektīvo saprātu virzoša. Pozitīvāk vai mazāk, tas ir jau nākamais jautājums. Bet virzošā ideja, kādā veidā veidot kopdzīvi. Tad, kad visi šie elementi atslābst, tas ir kā mehānismam pakāpeniski atbrīvojas visa veida bremzes un aiztures, un mēs esam tādā brīvā lidojumā, ar savas iekšējās dislokācijas vietas meklēšanu pasaulē. Kur mēs esam horizontālē un uz vertikāles – mēs meklējam sevi arī kā sabiedrība. Mēs meklējam sevi kā politiskie strāvojumi, un mēs meklējam sevi pat kā kontinents. 

Kur zobi ir piestiprināti pie augšlūpas? Šo Andra Kapusta un klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min māsas Saukas no Rīgas – Jolanta, Karīna un Iveta ar bērniem Alisi (6 gadi) un Moricu (10 gadi) Markausiem.

Pasaules čempionāts hokejā vakar, 15. maijā, sākās ar četrās spēlēm. Ar uzvaru to atklāja arī mājinieki šveicieši.  Šveice ar 3:1 bija pārāka pār ASV. Bet šodien svarīgākais – vakara spēlē (21.10) laukumā dosies Latvijas izlase. Jāspēlē ar šveiciešiem.

Vēl vakar citās spēlēs Kanāda ar 5:3 uzveica zviedrus, Somija Cīrihē ar 3:1 pārspēja Vāciju, Čehija ar 4:1 uzveica Dāniju.

Latvijas izlase vakar aizvadīja savu otro treniņu Cīrihē, šoreiz gan ne galvenajā arēnā, bet treniņhallē. Ledus kvalitāte gan bija ļoti slikta, uz tā krājās ūdens, tāpēc treniņš nebija produktīvs.

Latvijas izlases vadība vakar turnīram bija pieteikuši tikai 17 no 25 spēlētājiem, viņu vidū bija divi no trim vārtsargiem – Kristers Gudļevskis un Mareks Mitens. Šorīt pieteikumā izmaiņu nav.

Latviešiem jārēķinās ar smagu speli, jo šveicieši šim čempionātam nopietni gatavojušies, pulcējot teju labāko pieejamo sastāvu.

Abas izlases pēdējos gados regulāri tikušās pārbaudes spēlēs, šveiciešiem viesojoties Rīgā un mūsējiem dodoties uz turnīriem Šveicē, bet pasaules čempionātos spēlēts retāk – pēdējā tikšanās 2023. gada turnīrā Rīgā, kad Latvija uzvarēja papildlaikā 4:3 un tā spēle mūsējos ieveda ceturtdaļfinālā.

Vē šodien Slovākija spēkosies ar Norvēģiju, Ungārija – ar Somiju un Itālija – ar Kanadu.

Vai Latvijas mediju telpa ir pietiekami plaša, lai tajā savu vietu atrastu visi vērtīgie stāsti? Monopolā saruna ar portāla „Delfi” kultūras nodaļas redaktori Noru Riekstu.

Tūkstošiem cilvēku maija sākumā pulcējās Prāgas vecpilsētā, lai aizstāvētu sabiedriskā medija neatkarību. Andreja Babiša vadītā valdība bez apspriešanās ar ekspertiem un bez diskusijām virza Čehijas sabiedriskā medija finansējuma maiņu. Veiksmīgi strādājošo abonēšanas maksas sistēmu grib aizstāt ar finansējumu, ko piešķir no valsts budžeta. Tas nozīmē arī atkarību no politiskiem lēmumiem. Cik pamatotas ir bažas, ka Čehijas valdība grib iet Ungārijas ceļu, interesējamies Mediju anatomijā.

Čehijas sabiedriskā medija finansēšanas sistēma, kas balstās uz abonēšanas maksu līdz šim strādājusi nevainojami, cilvēki nevairās no šīs maksas un kā rāda pētījumi, šo maksu neuzskata par augstu. Tādēļ jo nesaprotamāks ir valdības lēmums virzīties uz finansēšanu no budžeta – tā skaidro Čehijas Radio stratēģiskās attīstības direktore Martina Poliakova.

Mediju brīvības indeksā 2025. gadā Čehija atradās augstajā desmitajā vietā. Salīdzinājumam Latvija ir 15.vietā. Andrejs Babišs premjera amatā atrodas jau otro reizi un ir interesanti, kādēļ šādas iniciatīvas no valdības nāk tieši tagad. Par to vaicājam Latvijas Radio ārzemju ziņu apskatniekam Rihardam Milleram.

--

Starptautiskā Žurnālistu federācija norāda, ka valdības uzbrukumi Čehijas medijiem ir jāuztver nopietni. Tā atgādina, ka jau 2013. gadā – vēl pirms sava pirmā premjera termiņa –miljardieris Babišs pārņēma divus lielus laikrakstus, no kuriem viens kļuva par vēl vienu Babiša varas instrumentu, bet otrs tika pārdots tālāk un drukātā formā vairs nepastāv. Viņš arī ir ierosinājis stratēģiskās tiesvedības pret žurnālistiem un turpina koncentrēt politisko, ekonomisko un mediju varu.

Lai vienotos par tālāko rīcību valdības krīzes apstākļos, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs šodien, 15. maijā, Rīgas pilī veic politiskās konsultācijas ar pārstāvjiem no visām Saeimas frakcijām.

Rīgas pilī prezidents uzņems visas sešas Saeimas frakcijas. Katra tikšanās ilgst aptuveni pusstundu, kas saistīts ar iesaistīto pušu saspringto grafiku, un tajā aiz slēgtām durvīm tiek apspriesta pašreizējā politiskā situācija un iespējamie scenāriji nākamajai valdībai.

Lai arī prezidenta pienākums būs izvirzīt premjera amata kandidātu, frakcijām tas nav liedzis spriest un pat vienoties par iespējamo jauno valdību.

Raidījuma skanēšanas laikā jau rit pēdējā tikšanās, tā ir ar frakcijas "Jaunā Vienotība" pārstāvjiem.

Valsts prezidents sācis politiskās konsultācijas ar Saeimas frakcijām.

Nacionālā apvienība un Apvienotais saraksts nosauc premjera amata kandidātus Saeimas vēlēšanām.

Vairāki lieli starptautiskie izdevumi vēsta, ka ASV kara ministrs Pīts Hegsets pēdējā brīdī atcēlis sen plānoto 4000 amerikāņu karavīru nosūtīšanu mācībās uz Poliju.

Šveicē sākas pasaules čempionāts hokejā.

Gaidāmi plaši satiksmes ierobežojumi Rīgas maratona laikā.

Tikties ar Olekšu ģimeni no Dobeles rosināja klausītājs Edgars. Lūk, citāts no viņa vēstules: "Vēlos nedaudz iepazīstināt Jūs ar maniem draugiem - Olekšu ģimeni, kuri, manuprāt, būtu lieliski un iedvesmojoši viesi jūsu raidījumā Ģimenes studija.

Olekšu ģimenē aug trīs bērni un viņi ir pārcēlušies no Rīgas burzmas uz kluso Dobeli, lai nodrošinātu mierīgu un patīkamu vidi ģimenei un gādātu par Jura vecākiem. Viktorija ir pilnas slodzes mamma, Juris gādā par materiālajām vajadzībām. Ģimenes bērni ir muzikāli, aktīvi un ar labiem panākumiem gan skolā, gan mūzikas skolā. Viņu piemērs parāda, ka harmoniska vide, vecāku iesaiste un pārdomāta ikdiena var būtiski ietekmēt bērnu attīstību un labsajūtu."

Juris un Viktorija bērniem cenšas veltīt iespējami daudz laika.

"Mēs vienmēr esam uzskatījuši, ka nav nekas labāks, ja bērns ir ar vecākiem, it sevišķi mazs bērns. Tāpēc, piemēram, neviens no mūsu bērniem nav nekad pilnu dienu palicis bērnudārzā un mēs esam sapratuši, ka tas ļoti nācis par labu savstarpējām attiecībām, bērnu emocionālai veselībai," sarunā atklāj Juris Olekšs.

Ciemojamies pie Viktorijas un Jura Olekšiem, sarunā aktīvi iesaistās arī visi trīs bērni - Marks, Paula un Luīze.