“Mēs esam krietnas tautas,” intervijā Kultūras rondo atzīst pašlaik Viļņā dzīvojošais rakstnieks Andris Kalnozols. Viņš savā rakstniecības trimdā savulaik mitinājies arī Sarajevā un uz kaimiņu būšanu tagad skatās ar citu aci.

Kultūras dzīve Viļņā kūsā gan lielos, gan mazos mērogos – par to var pārliecināties parastā darbdienas vakarā kādā Viļņas kafejnīcā, kur norisinās žurnāla „Literatūra un Māksla” lasītāju kluba pasākums, kura viesis šoreiz ir Viļņā dzīvojošais latviešu rakstnieks Andris Kalnozols.

Kalnozols ar savu aktiera harizmu smīdina sanākušos, stāstīdams par savu gluži vai nejaušo nonākšanu Lietuvā, jaunā romāna rakstīšanu Kauņas klosterī un to, kāpēc pagaidām kautrējas runāt lietuviski.

Tāpat kā savos literārajos darbos, Kalnozols ar apbrīnojamu atklātību un humoru stāsta par pagātnē piedzīvoto izdegšanu, depresiju un dzeršanu, no kura viņu izvilkusi gan Latvijā, gan Lietuvā par dižpārdokli kļuvusī grāmata „Kalendārs mani sauc” un tās galvenais varonis Oskars.

Nupat viņš pabeidzis jaunu grāmatu „Zobi”, kas stāstīs tieši par laiku pirms „Kalendāra”, un tā iznāks reizē latviski un lietuviski.

Viesojamies zemnieku saimniecībā „Vecjērūži” Cēsu novada Taurenes pagastā, kur Latvijas karogs mastā nav tikai svētku atribūts, bet gan neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Šis ir stāsts par lepnumu, saknēm un saimniekošanu zem Latvijas debesīm. Sarunājamies ar Ingu Ozolu un viņas brāli Māri Ozolu.

Mārtiņš Mediņš savulaik Bauskas novada Bārbelē strādāja par mehāniķi kolhozā un bieži redzēja, ka lūžņos sagriež senus darbarīkus. Kolhozs muzeju izveidot nepaspēja, jo pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas izjuka, bet Mārtiņš pirms 34 gadiem Bauskas novada Bārbeles pagastā, Iecavas upes krastā, sāka atjaunot Ausekļu ūdensdzirnavas. Tagad brīvdabas muzeja klētīs un šķūņos savākti ap 30000 seno darbarīku un sadzīves priekšmetu, pārvestas arī vējdzirnavas un izveidota Maizes māja.

Raidījumā Pāri mums pašiem viesojas dzejniece Iveta Šimkus un publicists Arnis Šablovskis. Mēs satiekamies maija pirmajā svētdienā. Rīt, 4. maijā, svinēsim Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas svētkus. Bet 3. maijs vēl pirmssvētku noskaņās ir Imanta Ziedoņa, gribētos sacīt, Lielās patiesības meklētāja dzimšanas diena.

"Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam ir jāpalīdz parādīties." Tā Imants Ziedonis savulaik ir sacījis, un viņš ir bijis arī to deputātu vidū, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarības atgūšanu. Bet ar savu dzejnieka balsi viņš par to bija iestājies vienmēr.

Protams, mēs varam tikai minēt, ko viņš mums būtu sacījis vai atklājis dzejā apstākļos, kuros šodien dzīvojam. Bet tā patiesības meklēšana, tā skaitīšana, kamēr nonācu pie Viena ir aktuāla jebkurā laikā, un tā ir jāveic katram pašam, lai varētu pie šī Viena, ko Imants Ziedonis rakstīja ar lielo burtu, arī nonākt. 

Viņa garīgās dzejas izlase "Es skaitīju un nonācu pie Viena" varētu būt ceļvedis ikvienam meklētājam. Bet Arni, tev tā ir īpaša izredzētība iepazīt Ziedoni gan viņa domas, gan dzīvi un vēl no daudz dziļākiem avotiem, kas vienlaikus ir gan privilēģija, gan arī liela atbildība. Un te es runāju par viņa dienasgrāmatām, kas vēl nav izdotas, bet kuras tev ir iespēja lasīt. Jādomā, ka viņa tajās izteiktie vārdi atklāj mums vēl arī citi Imantu, parāda varbūt ne to publisko Imantu. 

Raidījums Šīs dienas acīm skan starp divām Latvijas valstiskumam svarīgām svētku dienām: piektdien bija 1. maijs, kad atzīmējām Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas 106. gadadienu, savukārt rīt, 4. maijā, atzīmēsim 36. gadskārtu, kopš Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Raidījumā pieminām abus šos vēsturiskos notikumus.

Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Uzsākusi savu darbību 1. maijā, Satversmes sapulce deva neatkarīgajai Latvijai tās konstitucionālo ietvaru - Satversmi, kas ir spēkā joprojām. Par Satversmes sapulces vēlēšanām un tajās iesaistītajiem nozīmīgākajiem politiskajiem spēkiem stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Arturs Žvinklis.

Gluži citas vēlēšanas gluži citos apstākļos Latvijā notika 1990. gada 18. martā. Tas, ka šajās vēlēšanās, kas notika vēl saskaņā ar toreizējiem padomju likumiem, pārsvaru guva Latvijas Tautas frontes izvirzītie un tās idejas atbalstošie kandidāti, noteica to, ka šī likumdevēja institūcija pieņēma Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošanai izšķirošo lēmumu. Par priekšvēlēšanu procesu un 4. maija deklarācijas pieņemšanas apstākļiem stāsta toreizējie Augstākās Padomes deputāti - publicists Dainis Īvāns, toreiz Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, un jurists un politologs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Tālavs Jundzis.

Spēlē piedalās Ģirts Trencis, Jānis Kaucis, Vilnis Vabulis un Mārtiņš Veide.

Raidījumā Piespēle saruna par ledus hokeju, jo arvien straujāk tuvojas pasaules čempionāts pieaugušo valstsvienībām. Iepazīstam Latvijas hokeja valstsvienības kandidātu - Latvijas atklātā hokeja čempionāta šīs sezonas izslēgšanas spēļu vērtīgāko spēlētāju aizsargu Niku Peņenko.

Leonam Briedim bijis teiciens par "šķidriem dzejoļiem". Tā viņš saucis pats savus "’ierindas dzejoļus". Dzejnieks, atdzejotājs un kulturoloģisko žurnālu "Grāmata" un "Kentaurs XXI" izdevējs Leons Briedis skolā gājis Siguldā, studējis un izslēgts no universitātes, nonācis Moldovā, saticis savu Mariju un atgriezies. Par to viņš pats raksta "Dzīvesstāstā".

Nav nejaušība, ka literatūrzinātnieka Viestura Vecgrāvja sastādītā piemiņas grāmata "Romantiskais brīvības bruņinieks Leons Briedis" tika atvērta tieši Siguldā. Iespējams, šī grāmata ir tikai sākums, kuru varētu turpināt arī Leona Brieža 100 dzejoļu izlase, kurā nebūs neviena "šķidrā dzejoļa".

Viestura Vecgrāvja sastādīto piemiņas grāmatu "Romantiskais brīvības bruņinieks Leons Briedis" izdevusi "Laika Grāmata".

Raidījumu atbalsta: