Nabadzības riska rādītājs Latvijā būtiski neuzlabojas jau 20 gadus: šajā riska zonā joprojām dzīvo katrs piektais iedzīvotājs. Visvairāk trūkumā dzīvo seniori. Lielākie izdevumi ir par pārtiku un mājokli.

Ērika Ceriņa, pensionāre no Rīgas: „Nedēļu ar pieci eiro var izdzīvot. [..] Nopērc kefīru, nopērc maizīti. Kartupeli.”

Ar trūkumu saskaras arī ģimenes, kurās bērnus audzina viens vecāks.

Inese Platmane, rīdziniece, viena audzina divus bērnus: „Es nevaru nodrošināt sev medicīnisko aprūpi. Valsts kvotas ir kaut kāds mīts. Par zobārstu es vispār klusēju. Es par to pat nedomāju. Tas ir tas, kam šobrīd nesanāk atlicināt.”

Lai gan par nabadzību netrūkst ne datu, ne arī pētījumu, par kuriem valsts iepriekšējos gados tērējusi ievērojamas summas, strauju uzlabojumu, visticamāk, nebūs arī tuvākajos gados.

Evija Kūla, Labklājības ministrijas Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta direktores vietniece: „Mums ir vieni no augstākajiem rādītājiem Eiropas Savienības dalībvalstu vidū, un šī tendence mums diemžēl turpinās arī tālāk."

Kāpēc Latvijā ilgstoši nav izdevies samazināt nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaitu? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Bērnību piedzīvojam vienu reizi, un visu pārējo dzīvi atskatāmies - atzīst režisors Rihards Zelezņevs.  Par savu bērnības vasaru Brasā jaunais režisors iestudējis izrādi “Brasas pagalma dainas”, kas stāsta par draudzību, drosmi un piedzīvojumiem. Pirmizrāde "Dirty Deal Teatro" šovakar, 30. aprīli.

"Dzīvo ar/Domā par" – mākslinieks Kaspars Groševs šo tēzi iedzīvinājis solo izstādē "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā, kurā mākslinieks savu pieredzi – dzīvojot (ar mākslu) un domājot (par mākslu), izdzīvos, būdams klāt esošs izstādē. Izstāde būs apskatāma no 1. maija.

Kā norāda kuratore Zane Onckule, "Dzīvo ar/Domā par" darbojas vienlaikus kā māksliniecisks piedāvājums un apstākļu noteikts apziņas stāvoklis: veids, kā noturēt(ies) zināmas uztveres robežās, reizē apšaubot tās izcelsmi un pastāvēšanas kārtību.

""Dzīvot ar" un "domāt par" ir savstarpēji savīti uzmanības režīmi. Tie uztur Groševa pieredzi – dzīvojot (ar mākslu) un domājot (par mākslu) – nemitīgā spriegojumā.

Latvietis un lauki ir nesaraujami jēdzieni, burtiski ieaudušies latviskajā dzīvesziņā, vienlaikus emocionālajai noskaņai klāt nāk pragmatiskie apsvērumi lauku teritoriju apdzīvošanā. Vai nākotnē Latvijas laukos vēl sastapsim latviešu mazās saimniecības? Vai lauki visos laikos ir bijuši iekāroti un kāpēc aizvien turpinām runāt par lauku izzušanu? Kādas izskatīsies šīs plašās teritorijas pēc simts gadiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore Irina Pilvere, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors un sociologs Miķelis Grīviņš un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesors Māris Bērziņš.

Kas jums katram pašam lauki - pētījumu objekts vai joma, vai kaut kādā brīdī paši esat personīgi bijuši piesaistīti laukiem, lauku tematikai vai dzīvei laukos?

Miķelis Grīviņš:  Man liekas, ka, dzīvojot Latvijā, tu nevari nebūt saistīts ar laukiem. Es pats līdz kaulam esmu pilsētnieks, jo laikam izbaudu to, ka vakarā varu iziet un atrast to kafejnīcu, vai to, ka visi tie pakalpojumi ir gana tuvu. Bet vienlaikus lauki mums ir tepat blakus, un arī mana bērnība ir liela daļa ir pagājusi laukos. Lai arī esmu salīdzinoši jauns, ir nācies dziļā Latgalē ravēt dobes un darīt visas tās lietas, ko ap 90. gadiem visi vēl darīja. Rezultātā tā pieredze ir ne tikai intelektuāla.

Māris Bērziņš: Stipri līdzīgi - zinātniskajā pētniecībā ir pilsētas un lauki, varbūt pat pilsētas nedaudz vairāk, bet lauka darba pieredze ir un arī tie paši, ko Miķelis jau minēja, 90. gadi un un vasaras dzīve laukos, skolas brīvlaiks laukos ar visiem darbiem Vidzemes pusē.

Irina Pilvere: Bērnību esmu pavadījusi laukos. Studijas man saistītas ar lauksaimniecības ekonomiku, līdz ar to kopš studiju beigšanas es esmu saistīta ar laukiem. Vai nu esmu strādājusi, vai politiku bīdījusi, vai savukārt tagad ir pētniecība. Viss saistīts ar lauksaimniecību.

Salīdzinoši vērtējot situāciju laukos šodien un agrāk, Miķelis Grīviņš norāda, ka cilvēkiem ir viegli pateikt - agrāk bija labāk, bet patiesībā agrāk, visticamāk, bija daudz sliktāk. Bet mēs varētu labāk, ja mēs nopietni plānotu, un, ja mēs nopietni neplānosim, tad nākotne būs sliktāka." Tomēr ir jādomā par dažādu pakalpojumu pieejamību laukos, rēķinoties, ka iedzīvotāju skaits samazinās Latvijā kopumā un sevišķi reģionos.

"No šodienas skatupunkta liekas, ka mēs dzīvojam tādā krīžu saplūšanas laikā, iespējams, ka šobrīd ir tā slikti. Bet toe paradoksi - mēs sarūkam, bet no otras puses, izglītības līmenis tik augsts sabiedrībā gandrīz vai nav nekad bijis, profesionālā kvalifikācija aug, ienākumi aug," vērtē Māris Bērziņš, atzīstot, ka kopumā noteikti dzīvojam labāk.

Irina Pilvere norāda, ka nebūtu pareizi vērtēt kategorijās labākie un sliktākie vai grūtākie laiki Latvijas laukos ir bijuši šobrīd vai vēl tikai priekšā?

"Vajag apzināties to, ka, ja mēs gribam, lai cilvēki būtu laukos, tad kas ir cilvēkam galvenais? Ja viņam ir darbs, viņš varēs nopelnīt sev iztiku, tad viņš arī gribēs dzīvot un strādāt laukos. Bet atceramies, ka mums laukos ir divas galvenās ražošanas nozares - tie ir meži un lauksaimniecība. Līdz ar to, ja nerodas darbavietas citās jomās un ja pakalpojumi arī samazinās ar tām pašām skolu slēgšanām un visām pārējām lietām, tad mēs pat gribēdami nevaram cerēt, ka laukos cilvēku būs vairāk," vērtē Irina Pilvere.

The Chornobyl disaster in Ukraine is not only a story about an accident, radiation, and the heroism of the “liquidators”. In conversation with Dīvs Reiznieks, philosopher and collective memory researcher Oksana Dovhopolova explains how Chornobyl became one of the starting points of Ukraine’s independence movement, why even 40 years later there is still no clear way to commemorate the tragedy, and how russia’s full-scale invasion has added a new layer to this memory.

The conversation also touches on art as an instrument of survival and solidarity, the boundaries of “dark tourism” in Bucha, Irpin, and Chornobyl, and how the war has changed Ukrainians’ view of their language, identity, and the view of the Baltic states. 

This is a complete interview without translation from the Latvian Radio’s podcast "Drošinātājs" (“The Fuse”), dedicated to the people of Ukraine and their fight against Russian aggression.

Links to the full version of the podcast can be found here: linktr.ee/drosinatajs 

No dažām slimībām un to izraisītajām sekām var pasargāt tikai vakcinācija. Kādi jauni izraisītāju veidi parādās pasaulē un kā cīņai ar tiem izmanto vakcīnas, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot.

Skaidro Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesore Dace Zavadska, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente Alise Nicmane-Aišpure un RSU docētāja žurnāla "Medicus Bonus" redaktore Aija Kažoka.

Čornobiļas katastrofa Ukrainā nav tikai stāsts par avāriju, radiāciju un “likvidatoru” varonību. Sarunā ar Dīvu Reiznieku filozofe un atmiņas pētniece Oksana Dovhopolova skaidro, kā Čornobiļa kļuva par vienu no Ukrainas neatkarības kustības sākumpunktiem, kāpēc arī 40 gadus vēlāk nav skaidra veida, kā pieminēt traģēdiju un kā Krievijas pilna mēroga iebrukums šai atmiņai pievienojis jaunu slāni.

Sarunā arī par mākslu kā izdzīvošanas un solidaritātes instrumentu, par “tumšā tūrisma” robežām Bučā, Irpiņā un Čornobiļā, kā arī par to, kā karš mainījis ukraiņu skatījumu uz savu valodu, identitāti un Baltijas valstu pieredzi.

Savukārt Rihards Plūme iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:

Epizodes gaita: 

Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.

Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs 

Jūlijā paredzētā lielkoncerta ”Manai dzimtenei” kopkori papildinās arī individuālie dalībnieki no dziedātāju iniciatīvas ”Dziedam kopā”. Iniciatīva radās, lai iespēja piedalīties koncertā būtu arī tiem, kuri to ļoti vēlas, bet kuru kori koncertā nepiedalās. Rīt, 1. maijā, ir vēl pēdējā diena, kad šai iniciatīvai var pievienoties. Līdz vakardienai pieteikušies bija 750 individuālie dziedātāji.

Kā notiks viņu iekļaušanās lielajā kopkorī un kāds vispār solās būt tik lielas kaislības un ažiotāžu raisījušais lielkoncerts ”Manai dzimtenei”, kas notiks šovasar Mežaparka Lielajā estrādē

”Man tiešām šķiet, ka mums ir nepieciešama šāda kopā dziedāšana. Kā apstiprinājums tam ir lielais pieteikumu skaits, ko mēs saņemam no dziedātājiem, kuri atsaucas iniciatīvai, izsakot vēlēšanos dziedāt. Es ar nepacietību gaidu vasaru, kad mēs visi satiksimies estrādē. Dziesma neko ļaunu nav nodarījusi un nenodarīs.”

Tā saka diriģents, viens no iniciatīvas ”Dziedam kopā” idejas autoriem Artūrs Švarcbahs, kurš būs arī viens no lielā kopkora diriģentiem Mežaparkā.

Impulss iniciatīvai bijis no dziedātājiem saņemtie jautājumi, vai pastāv iespēja iesaistīties koncertā arī tad, ja viņu koris tajā nepiedalās. Sākotnēji šķitis, ka šādu individuālu dziedātgribētāju būs tikai neliels pulciņš, tāpēc tik liela interese bijis pārsteigums.

Dziedātāji pieteikušies no dažādām Latvijas vietām, pavisam drīz ar viņiem visiem notiks saziņa un ar šo individuālo dziedātāju kopkori darbu uzsāks diriģenti.

8.maijā sāksies arī paša lielā koncerta kopmēģinājumi Latvijas novados, kā pirmie uz kopmēģinājumu Tukumā pulcēsies Tukuma novada kori.

Atgādināšu, ka pirmajos šī gada mēnešos paša maestro Raimonda Paula nostājas un arī daudzu citu apstākļu dēļ par ļoti vērienīgu izsludinātais koncerts iemantoja ļoti nepatīkami skandalozu slavu, tā norise vispār jau bija uz jautājuma zīmes, no dalības koncertā atteicās virkne diriģentu un citu mūziķu. Publiskajai kritikai samilstot, koncerta rīkotāji mainīja nosaukumu, veica vēl citas izmaiņas, un marta vidū – pēc dalībnieku un skatītāju viedokļu izpētes – nāca klajā ar paziņojumu, ka koncerts tomēr notiks. Atkārtoti vēlēšanos tajā piedalīties bija apstiprinājuši 6000 dziedātāju no vairāk nekā 200 koriem.

Šomēnes koncerta virsdiriģentu lokam pievienojās divi starptautiskajā apritē esoši diriģenti Ainārs Rubiķis un Jānis Liepiņš. Solistu vidū koncertā būs dziedātāji Aleksandrs Antoņenko, Uģis Roze, Andris Ērglis, Inga Šļubovska, Edgars Ošleja un vēl daudzi citi.

Režisore Dita Lūriņa stāsta, ka koncertu apzināti veido bez uzkrītošiem režisoriskiem gājieniem, lai uzmanības centrā būtu tieši sirsnīga kopābūšana, izdziedot visiem tik mīļās Raimonda Paula dziesmas.

Plānots, ka lielkoncerts ”Manai dzimtenei” 11.jūlijā varētu notikt aptuveni trīs stundas, kam sekos sadziedāšanās nakts.