Vēlēšanu sistēma nebūs jābūvē no jauna, bet gan jānovērš riski, kas var apgrūtināt gaidāmās parlamenta vēlēšanas. To Latvijas Radio atzina uzņēmuma Latvijas mobilais telefons (LMT) viceprezidents Ingmārs Pūķis.

Uzņēmums plānojot darbam novirzīt septiņus speciālistus un līdz 30. jūnijam paredz visu īstenot. Tā esot arī uzņēmuma reputācija - pagūt izdarīt laikā. Pūķis minēja arī lielāko uzdevumu, kas jāizpilda.

Viens no saprotamākajiem ir elektroniskais tiešsaistes vēlētāju reģistrs, kas ļauj vēlētājam, ienākot vēlēšanu iecirknī, viņa ID kart elektroniski atpazīt un var fiksēt to, kā balsi ir nodevis. 300000 cilvēku nav pasu, zīmodziņu pasē iespiest nav iespējams. Tas vai nu būtiski samazinātu vēlētāju aktivitāti, vsi arī būtu jādara kā Indijā, ka iemērc pirkstu krāsā - viens pirksts ir zils, skaidri zināms, ka tu esi bijis un balsojis. Tu vari nākt vairākas dienas iepriekš un šo balsi nodot, un ne tikai nodod, bet var arī mainīt. To var darīt arī papīra versijā, bet, protams, ka tas skaitīšanas darbs ir pilnīgi neprātīgs," norāda Pūķis.

--

Vēlēšanu sistēmu izstrāde ir nodota uzņēmumiem LMT, "Tet" un Latvijas Valsts meži. Tas noticis pēc līguma laušanas ar līdzšinējo izstrādātāju.

Viņu pamanījām kā malējo pussargu arī Latvijas izlasē. Pēc futbolista karjeras kļuvis par futbola apskatnieku un arī futbola kluba izveidotāju un treneri. Monopolā saruna ar Juriju Žigajevu.

Ar mākslīgā intelekta palīdzību Latvijā plāno meklēt gadījumus, kad ar regulējumu pārspīlējam vairāk, nekā to prasa Eiropas Savienība. Šādu rīku šobrīd testē Mākslīgā intelekta centrs kopā ar birokrātijas mazināšanas rīcības grupu. Pirmie dati varētu būt jau tuvākā mēneša laikā. Plašāk par šo projektu šodien, 29. aprīlī, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdē deputātus informēja rīcības grupas vadītājs Jānis Endziņš.

Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – devušies vizītē uz ASV.

Sociālais uzņēmums "Hospiss māja" Rīgā atklājis hospisa aprūpes dienas centru.

Ar mākslīgā intelekta palīdzību Latvijā vērtēs, vai normatīvi nav stingrāki nekā prasa Eiropas Savienība.

24,5 miljoni eiro - tik lielu papildus finansējumu prasa sabiedriskā transporta pārvadātāji, lai segtu zaudējumus, kas radušies pandēmijas, karu un degvielas cenu kāpuma dēļ.

Vietvaru vēlēšanas Palestīniešu pašpārvaldes teritorijā. Dānijā un arī Slovēnijā neveicas ar valdošās koalīcijas izveidi pēc parlamenta vēlēšanām. Mali hunta piedzīvo plašu un labi koordinētu savu pretinieku ofensīvu.

Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra vecākais pētnieks Armands Astukevičs un Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns.

25. aprīlī Palestīniešu pašpārvaldes teritorijā notika vietvaru vēlēšanas. Jordānas Rietumkrastā tika ievēlētas pavisam 380 vietējās padomes ar nepilniem 3800 deputātiem. Reālas vēlēšanas gan notika mazāk nekā pusē vietvaru, jo gandrīz 200 iecirkņos bija iesniegts tikai viens saraksts, un saskaņā ar Palestīniešu pašpārvaldes normatīvajiem aktiem šādos gadījumos vēlēšanas nav jārīko – saraksta iesniedzēji ieņem padomes locekļu vietas automātiski.

Praktiski visur dominējošais politiskais spēks ir partija „Fatah”, kuras līderis Mahmūds Abāss nu jau vairāk nekā 20 gadus ieņem Palestīnas pašpārvaldes prezidenta amatu. Tomēr īpaša uzmanība notikušo vēlēšanu sakarā pievērsta vienīgajai padomei, kura tika ievēlēta Gazas joslā – Deirelbelehas pilsētā. Tās ir pirmās jebkādas vēlēšanas, kas notikušas Gazā pēc divas desmitgades ilgušas  pauzes, kuras iemesls ir 2006. gadā iestājusies pretstāve starp partiju „Fatah” un kustību „Hamās”, toreizējo Palestīniešu pašpārvaldes likumdevēja vēlēšanu uzvarētāju.

Domstarpību centrā ir attieksme pret Izraēlas valsti: kamēr „Fatah” atzīst Izraēlas tiesības uz eksistenci, Hamas turpina bezkompromisa cīņu, lai nodzēstu ebreju valsti no pasaules kartes. Bez tam „Fatah” ir sekulāra palestīniešu nacionālistu partija ar kreisu ievirzi, savukārt „Hamās” – reliģiska islāmistu kustība. Politiskā šķelšanās noveda pie militāra konflikta, kura laikā „Fatah” pārstāvji Gazas joslā tika nogalināti, izraidīti vai bija spiesti bēgt, un Gaza kļuva par „Hamās” citadeli. Ievēlētais palestīniešu likumdošanas orgāns pārstāja funkcionēt, jauns tā arī nav ticis ievēlēts, un ja Jordānas Rietumkrastā pagājušajos divdesmit gados notika vismaz pašvaldību vēlēšanas, tad Gazas sektorā – nekādas. Periodiski notika izlīguma mēģinājumi starp „Fatah” un „Hamās”, 2013. gadā pat tika izveidota nacionālās vienības valdība ar bezpartejisku sastāvu, taču „Hamās” tai tā arī neļāva reāli pārvaldīt Gazas teritoriju.

Tagad, kad karā pret Izraēlu islāmistu spēki ir pamatīgi novājināti, acīmredzot bijis iespējams sarīkot pieminētās vēlēšanas Deirelbelehā, kas tiek raksturotas kā pilotprojekts. Priekšnoteikums dalībai bija atzīt Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju par vienīgo leģitīmo palestīniešu tautas pārstāvi, un tas liedza kvalificēties „Hamās” kandidātiem. „Fatah” atbalstītais saraksts ieguvis sešas no piecpadsmit vietām, savukārt saraksts, par kuru neoficiāli zināms, ka aiz tā stāv „Hamās”, – divas vietas. Daži novērotāji uzskata, ka tas ir sabiedrības signāls par nevēlēšanos turpināt bezkompromisa cīņu islāmistu vadībā. Tomēr vēlētāju aktivitāte, kas bija nepilni 23%, padara šādu pieņēmumu ne pārāk drošu.

Dānijas parlamenta vēlēšanas notika 24. martā, taču valdošās koalīcijas izveide nevedas. Nepiepildījās līdzšinējās premjerministres Metes Frederiksenas cerības, ka viņas vadītajiem sociāldemokrātiem vēlēšanas nesīs politiskā kapitāla pieaugumu. Tagad parlamentā izveidojušies divi bloki – labējais jeb „zilais” un kreisais jeb „sarkanais” – un ne vienam, ne otram nepietiek balsu vairākumam. Trešais spēks ir liberālā Mēreno partija, kas ieņēmusi izteikti centrisku pozīciju. Tieši viņu balsis, pievienotas vienam vai otram blokam, matemātiski varētu dot vajadzīgo vairākumu, taču mērenajiem nav pieņemams neviens no abu bloku radikālajiem spārniem. Partijas līderis Larss Loke Rasmusens jau paziņojis, ka darbošanās vienā valdībā ar radikāli kreisajiem ekosociālistiem no Sarkani-zaļās alianses nav domājama, tāpat nekādu entuziasmu liberāļiem neizraisa iespējama sabiedrošanās ar nacionālpopulistiem spektra pretējā galā – Dānijas Tautas partiju un citiem. Tā vietā mērenie vēlētos redzēt plašu centriski orientētu koalīciju, kaut ko līdzīgu pirmsvēlēšanu modelim, kurā bez sociāldemokrātiem un mērenajiem ietilpa arī liberālā partija „Venstre”.

Tomēr pēdējās vēlēšanas nebija veiksmīgas nevienai no šīs trijotnes partijām, tāpēc tagad nāksies piepulcināt vēl kādu. Ticamākie kandidāti varētu būt labēji centriskā Konservatīvo partija, tāpat diezgan centriskā Sociālliberālā partija un arī demokrātiskie sociālisti no Zaļo kreiso partijas (nejaukt ar radikālāko Sarkani-zaļo aliansi!). Zaļo kreiso līdere Pia Olsena Dīra jau signalizējusi, ka būtu gatava apspriest sadarbības nosacījumus, taču Rasmusens, kā tiek teikts, izteikti taktiski nogaida.

Vēl problemātiskāka ir situācija Slovēnijā, kur arī nu jau vairāk nekā mēnesi nav izdevies izveidot valdības koalīciju. 20. aprīlī lielākās parlamenta frakcijas – liberālās Brīvības kustības – vadītājs un līdzšinējais premjerministrs Roberts Golobs paziņoja, ka viņam nav izdevies izveidot vairākuma koalīciju un viņa partija gatavojas darbam opozīcijā. Tagad stafetes kociņš būtu nododams otrai lielākajai parlamenta frakcijai – Slovēnijas Demokrātiskajai partijai.

Savulaik izaugusi no antikomunistiskās neatkarīgo arodbiedrību kustības un bijusi kreisas ievirzes, šī partija tās līdera Janeza Janšas vadībā vēlāk migrējusi nacionālisma, konservatīvisma un labējā populisma virzienā. Lai izveidotu koalīciju, Janšam būtu jāpiedabū pievienoties divas mēreni labējās partijas – aliansi „Jaunā Slovēnija – Kristīgie demokrāti” un Demokrātu partiju –, kā arī izteikti labēji populistisko, no pandēmijas laika antivakcīnistu auditorijas izaugušo partiju „Resni.ca”.

Nav viegli iedomāties, ka izteikti proeiropeiski sevi pozicionējošie demokrāti būtu gatavi koalīcijai ar galējiem populistiem eiroskeptiķiem no „Resni.ca” un arī pašu Janšu, no kura partijas viņi reiz atšķēlās, kritizēdami līderi par antagonizējošu un populistisku pieeju. Kā norāda novērotāji, tā vien šķiet, ka Slovēnijas politiskie spēki arvien pamanāmāk samierinās ar domu par ārkārtas vēlēšanām.

Pilsoņu karš Rietumāfrikas valstī Mali ilgst kopš 2012. gada, kad savu cīņu pret centrālo valdību uzsāka tuaregu separātisti valsts ziemeļos, Azavādas reģionā. Kā tas mēdz notikt islāma zonas valstīs, etniski motivētajā konfliktā drīz iesaistījās radikālās džihādistu kustības – gan neatkarīgi reģionāli grupējumi kā, piemēram, „Boko Haram”, gan globālo tīklu „Al Qaeda”un Islāma kalifāts atzari.

Sākotnēji Mali toreiz vēl demokrātisko valdību cīņā pret iekšējiem ienaidniekiem atbalstīja Francija un arī ANO miera uzturēšanas misija, taču 2020. gadā likumīgais prezidents Ibrahims Keita tika gāzts un pie varas nāca hunta ar ģenerāli Asimi Goitu priekšgalā. Pučisti palūdza frančus aizvākties un uzaicināja sev tīkamāku sabiedroto – krievu algotņus no bēdīgi slavenās Vāgnera grupas. Sabiedrojusies ar līdzīgiem režīmiem kaimiņvalstīs Nigērā un Burkina Faso, Mali izveidoja jaunizceptu Rietumāfrikas diktatūru klasteri – Sāhelas valstu aliansi. Jaunie sabiedrotie ļāva gūt zināmus taktiskus panākumus, taču ne izšķirošu uzvaru pār režīma pretiniekiem. Pēc „vāgneriešu” līdera Prigožina nogalināšanas viņa privāto militāro kompāniju nomainīja Krievijas bruņoto spēku struktūra – Āfrikas korpuss. Tikām režīma pretinieki – tuaregu nacionālisti un radikālie islāmisti – pārtrauca savstarpēju apkarošanu un sāka koordinēt savas operācijas pret valdības spēkiem. Džihādisti valsts dienvidos sāka piekopt jaunu taktiku – transportceļu blokādi, apdraudot pirmkārt jau naftas produktu piegādes lielajām pilsētām.

Kopš 25. aprīļa Mali hunta piedzīvo nepieredzēti plašu un labi koordinētu savu pretinieku ofensīvu, kuru īsteno Azavādas Atbrīvošanas fronte un ar kustību „Al Qaeda” saistītais džihādistu grupējums Atbalsta grupa islāmam un musulmaņiem. Galvaspilsētas Bamako apkaimē nemiernieki uzbruka lidostai un Kati militārajai bāzei, kur savu pastāvīgo rezidenci ierīkojis huntas līderis Goita. Džihādistu kaujinieks-pašnāvnieks ar sprāgstvielām piekrautu automašīnu ietriecās aizsardzības ministra ģenerāļa Sadio Kamaras rezidencē, nogalinot viņu un ģimeni. Valdības spēku un krievu Āfrikas korpusa karavīri tika bloķēti Kidalas pilsētā un vienojās par netraucētu aiziešanu, atstājot pilsētu nemierniekiem. Uzbrukumi notika vēl vairākām pilsētām, kurās kopš tā laika turpinās karadarbība. Acīmredzot Kremļa draudzība izrādījusies pārāk vāja huntas stabilitātes garantija.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Rīgas dome šovasar rīdzeniekiem piedāvās jaunu pakalpojumu: daļa izglītības iestāžu būs pieejamas 1. - 4. klašu skolēniem arī jūnijā. Kas vasaras skolās notiks un kādas iespējas citviet Latvijā?

Ģimenes studijā sarunājas Dmitrijs Zverevs, Rīgas pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta departamenta Jaunatnes nodaļas vadītājs, Marita Liepiņa, Rīgas 25. vidusskolas atbildīgā pedagoģe, Iveta Eihe, bērnu un jauniešu centra "Daugmale" Interešu izglītības metodiķe un kultūras pasākumu organizatore, un Solvita Dreimane, Siguldas novada Izglītības un sporta pārvaldes vadītāja.

Protokols, nepieciešamība vai kaprīze – cik pamatota ir valsts amatpersonu VIP privilēģiju izmantošana lidostās, dodoties komandējumos?

Krustpunktā analizē Ārlietu ministrijas Valsts protokola vadītājs Marģers Krams, atvaļināts vēstnieks Andris Teikmanis, bijušais satiksmes ministrs politiķis Tālis Linkaits, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka. Sazināmies arī Rīgas lidostas Komerciālā departamenta direktori Vaivu Kirvelaiti.

Bijušā Valsts kancelejas direktora Jāņa Citskovska pēdējā laika atklāsmes par amatpersonu lidojumu izmaksām sociālajās tīklošanas vietnēs ir radījušas pamatīgu viļņošanos. Premjere par VIP zāļu izmantošanu lidostās vien iztērējusi pāri par 30000 eiro, prezidents - vēl divtik daudz. 

Vajag revolūciju, šos kungus dabūt nost no kakla, lai mācās dzīvot tāpat kā visa pārējā tauta. Apmēram tāds ir tas vēstījums, kas virmo ierakstos, kurus izplata sašutušie iedzīvotāji. Tikmēr kolēģi no ziņām ir skaidrojuši, ka tā nemaz neesot pašu amatpersonu izvēle, viņiem esot jāizmanto VIP zonas, jo to pieprasa protokols. Un izrādās, ka arī opozīcijā esošie kādreiz ir bijuši VIP zālēs. Tiesa, cik no skaidrotā varēja noprast, kādreiz var arī neiet caur VIP zonu. Kurās reizēs tā ir obligāta, kurās nē? Turklāt kāpēc bez prezidenta, piemēram, VIP zona jāizmanto fotogrāfam vai padomniekam? Mēs secinājām, ka tomēr ir daudz jautājumu, uz kuriem gribas rast atbildes. Kas ir un kas nav valsts līdzekļu šķērdēšana? Esam izvērtējuši visas procedūras, cik tās saprātīgas un atbilstīgas?

Vimbu cope daudziem makšķerniekiem ir pirmais pavasara sezonas ­­atklāšanas pasākums. Zemgales upē Lielupē vimbu laiks sākās martā un piesaista daudzus makšķerniekus, jo, kamēr uz līdakām vai zandartiem ir nārsta liegums, vimbas no Rīgas līča dodas nārsta migrācijā uz Lielupi un tās pietekām Mūsu un Mēmeli. Šoreiz raidījumā Reģioni krustpunktā dodamies uz vimbu copi Bauskā un skaidrosim, kā licencēto vimbu zveju organizē makšķernieku biedrība Bauskā un cik tīras ir Zemgales upes.

Saulainā rītā pie Mūsas upes makšķerē ap 10 vīri. Daži stāv, citi ērti iekārtojušies krēslos. Makšķernieks Vilnis izvelk vimbu.

Bausku dēvē par vienu no Latvijas vimbu makšķerēšanas galvaspilsētām un šogad jau astoto reizi Bauskā notika Vimbu svētki. Stāsta Aivars Beļūns, kas pats makšķerē no četru gadu vecuma, un Māris Vaitekūns, kurš makšķerē no sešu gadu vecuma. Viņa lielākais loms vimbu makšķerēšanā bijis 1,2 kilogrami.

Māris Vaitekūns ir Bauskas Mednieku un makšķernieku biedrības vadītājs un organizē licencēto vimbu zveju Mūsā, Mēmelē un Lielupē. Vimbas šogad drīkst makšķerēt no 15. marta līdz 15. maijam ar licencēm, ko var iegādāties Bauskas makšķernieku biedrībā. Lielupe, Mūsa un Mēmele ir sadalīta divās zonās – A zonas licence maksā 100, B zonas – 70 eiro. Vienas dienas licence, atkarībā no zonas, maksā 10 un 8 eiro. Māris Vaitekūns stāsta, ka vimbas drīkst makšķerēt četras dienas nedēļā un ir noteikts vienā dienā izvilkto zivju skaits.