Nesen apritēja 77. gadskārta, kopš dibināta Ziemeļatlantijas alianse jeb NATO. Un arīdzan nesen - 22 gadi, kopš Latvija ir šīs alianses dalībvalsts. Par to, kas ir NATO šodien un kas tā bija mazliet pagātnē, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas vadītāju politoloģi Sigitu Strubergu.

Šoreiz sarunā atstāsim "ārpus iekavām" NATO dižo pagātni, kad tā bija primāri pretpadomju militārā alianse, domāta, lai turētos pretim padomju ekspansionismam. Tai pretim stāvēja otra, ne mazāk spēcīga alianse, kas bija tā sauktais Varšavas līgums. Tā bija tā bipolārā pasaule toreiz. Bet šodien runājam par to, kas ar NATO ir noticis pēc aukstā kara beigām un kāda šī organizācija ir šajās nu jau arī pagājušajās vairāk nekā trīs desmitgadēs veidojusies, un kādi ir bijuši izaicinājumi tās pastāvēšanai. 

Sākam ar vispārīgu jautājumu: kas noteica to, ka NATO netika uzskatīts par savu laiku nodzīvojušu un lieku pēc tam, kad beidza pastāvēt Varšavas līgums, kad Padomju Savienība sadalījās un tās galvenā mantiniece Krievija arī tā kā tai brīdī šķita nostājusies uz demokratizācijas ceļa.

Piedalās: Roberts Morics Mūrnieks, Dāvis Engers, Raimonds Mežaks, Ilmārs Bonoparts.

Šoreiz raidījumā par šaušanas sportu. Studijā viena no Latvijas labākajām šāvējām Agate Rašmane, kura stāsta par šogad plānotajiem startiem un, protams, lielo mērķi – Losandželosas vasaras olimpiskajām spēlēm pēc diviem gadiem.

Andris Dzenītis ir mūsdienu latviešu komponists, kuram tagad pieder arī eseju krājums "Es esmu, manis nav". Andra Dzenīša esejas izdevis "Neputns". Nav jau tā, ka komponisti nav bijuši arī literāti – pārskatāmā pagātnē izcils piemērs ir Marģeris Zariņš, bet mūsdienās – Gundega Šmite, kaut gan Andris Dzenītis pārsteidz ar ļoti privātām atklāsmēm.

Viņa esejās ir gan sāpe par mūsdienu mūzikas vienīgo atskaņojumu un rutīnu, kas ar laiku iezogas komponēšanā, pieredze vizuālā mākslā, sākot no Dārziņskolas gaiteņiem līdz Ventspils izstādei un darbu transportēšanai pēc izstādes, amatiersociālantropologa pētījums par tinderi.

Lasītavā Gundars Āboliņš lasa pa gabaliņam no katras nosacītās eseju tēmas. Ir arī neliels ekskurss M6 vēsturē (kolorītākie apmeklētāji, cenas, radošo ļaužu paradumi un personīgie novērojumi). Pie tam, grāmatas vāks pieļauj nosaukumu izlasīt arī citādā kārtībā...

Raidījumu atbalsta:

Ar Evelīnu cenšamies ieklausīties sevī – kas notiek vēderā, galvā un krūtīs. Lasām Bena Elkoma stāstu „Vēderraizes. Slimību detektīvi" („Latvijas Mediji"), kurā caur detektīvu piedzīvojumu bērniem saprotami izstāstīts par sliktu pašsajūtu un to, kas notiek organismā. Bet otra ir Ingas Gailes dzejoļu grāmata „Reiz divas meitenes, mamma un priecīgs dievs" („Liels un mazs").

„Mums jautā, kā ar tik maz cilvēkiem pagastā jums ir tik daudz kolektīvu. Atbilde ir – tāpēc, ka pie mums brauc no citiem pagastiem, jo viņiem patīk Atašienē," teic Atašienes tautas nama „Annas sāta" vadītāja Vēsma Turkopole.

Kā skan izloksne un dziesmas šajā Jēkabpils novada pagastā, par to saruna ar folkloras kopas "Vīraksne" dalībniekiem. Vēl viesojamies pie keramiķes Inetas Dzirkales dzimtas mājās „Zaļbirzes", kur klausāmies stāstu par viņas dzimtas un mantojuma iemūžināšanu gan keramikas darbos, gan priekšmetu kolekcijā.

Jolanta i Valdis Dundenīki (Dundenieki) jau vaira nakai 30 godus turpynoj i kūp Zīmeļlatgolys pūdnīceibys tradicejis. Obi stuodoj placu pi placa sovā darbneicā Bolvu nūvodā, sagloboj autentiskū Latgolys keramikys rūkrokstu laikā, kod amatnīceibā jau ir īguojuse industrializaceja i modernuos dizaina tendencis. Jolanta jau 40 godu struodoj ari ar bārnim Bierzpilī i Gaigalovā.

Latgolys pūdnīku dīnu nūskaņuos saruna par pūdnīceibys byušonu iz prīšku, i par muola breinumainū puortapšonu, kas ir naatjama Jolantys i Valda Dundenīku dzeivis sastuovdaļa, kas „tur i nalaiž vaļā”.

„Nasagrib īt koč kaidā modernā vierzīnī, vairuok pīsaista tys tradicionalais, kas ir aizsuokts jau pošā suokumā. Pamati caur Jolantu, juos praksis školuotuoju Pīteri Iruku, vysys gudreibys jis īlyka ari manī, tys varbyut ir īspaiduojs,” soka Valdis i Jolanta papyldynoj: „Praksē struoduoju, vuicejūs pi Pītera Iruka. Maņ cīši patyka juo stiļs, juo izsmolcynuotī i graciozī dorbi. Gribūt ci nagribūt, saguoja tai, ka mes pajamam nu sovu školuotuoju ari sovūs dorbūs koč kū leidzeigu.”

Valdis stuosta, ka saprast, kai „saīt tī greizī pūdi” var viņ tod, kod pats cylvāks paraudzeis atsasēst pi rypys i paraudzeis vyrpuošonys procesu. Ka kaids „palīk modernuoks, tys ir tikai normali, ka tei dzeive mainās, koč kaidys vierteibys ari mainās, bet nikur jau tys nav pagaiss. Vysod ir cylvāki, kam tys patiks. Laikmets īvīš sovys korekcejis, i izvēle ari ir tova, voi pīstruoduot pi komercialuo, voi palikt tradicionālajā, tok tai nabyus nikod, ka vīta paliks tukša,” puorlīcynuots Valdis.

Struodojūt ar bārnim, Jolanta redz, ka „mozajim bārnim pateik, i cīši iņteresej darbuotīs ar muolu. Raugu apzynuot Latgolys latvyskuos muokslys pamatvierteibys, i radeit iņteresi par jūs saglobuošonu.”

Dorbs ar muolu prosa pacīteibu, tok Jolantai i Valdim Dundenīkim tys ir sirdsdorbs:

„Kod esi ar muolu, tu esi taids, kai pats ar sevi i labi jiutīs. Esi boguots cylvāks, kam muols ir zemis zalts. Bez loba goreiguo stuovūkļa, tu navari pūdus taiseit. Muols pajam, īvalk tevi, tu aizmiersti par vysom problemom.”

Ciemojamies pie uzņēmējas Velgas Kopces Ogres novada Tīnūžu pagastā. Velga ir uzņēmīgs un mērķtiecīgs cilvēks un darbojas vairākās nozarēs. Kopā ar vīru viņa strādā savā uzkopšanas biznesā, izveidojusi nelielu viesu namu un pirms diviem gadiem – arī nelielu ceptuvi un konditoreju "Ugly cake" jeb tulkojumā "neglītās kūkas", kas ir arī sociālais uzņēmums.