Turpinām runāt par Pirmā pasaules kara notikumiem un par latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāk pulku pirmo kaujas darbību, kas sākas 1915. gada rudenī un par laika posmu apmēram līdz 1916. gada vasarai.

Sarunbiedri studijā ir Latvijas Kara muzeja pētnieki, vēsturnieki Ilze Krīgere un Dagnis Dedumietis.

Jau iepriekšējos raidījumos esam runājuši par to, ka tad, kad Krievijas valdība piekrīt latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanai, kad tiek izdota Ziemeļrietumu frontes komandiera pavēle, uz kuras pamata tas notiek, tad doma ir strēlniekus kā vietējos, kā labus vietējo apstākļu zinātājus, valodas pratējus izmantot attiecīgi izlūkošanai, diversiju operācijām kā tādas īpašo uzdevumu vienības. Kā zināms, vēlāk notiek taktikas nomaiņa strēlnieku sakarā, un viņus sāk izmantot kā regulāras kaujas daļas. 

Latvijā jaundzimušo cilmes šūnu ievākšanas un uzglabāšanas pakalpojums parādījās aptuveni divtūkstošo gadu sākumpusē un vidū. Pamanāms un karsts jaunums tas kļuva ap 2006. gadu un vēl pāris gadus vēlāk. Tātad pagājušas gandrīz divas desmitgades, kopš daļa vecāku izvēlas šādu pakalpojumu. Vai varam novērtēt tā atdevi un noskaidrot, cik tālu ir attīstījusies cilmes šūnu pielietošana zinātnē, medicīnā? Ko Latvijas likumi ļauj un ko liedz darīt ar jaundzimušo cilmes šūnām?

Par to saruna studijā, kurā viesojas bioloģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece, docente Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē Inese Čakstiņa-Dzērve, ginekoloģe, dzemdību speciāliste, Veselības centru apvienības Ginekoloģijas virziena vadītāja, "Biobank Hearts" vadītāja Karlīna Elksne un "IVF Rīga" Cilmes šūnu centra vadītāja Anna Dorondo.

Latvijā ir vidēji 20 tūkstoši brīvu darbavietu, un bezdarba līmenis saglabājas salīdzinoši zems. Realitātē 90 % darba meklētāju pēc pieteikuma nosūtīšanas vakancei tā arī nesaņem atbildi no firmām, kas meklē darbiniekus.

Sindija Lozgačova, digitālā satura veidotāja teic: „Kur ir tā problēma šajā apburtajā lokā, ka cilvēki grib strādāt, viņus neņem darbā, un uzņēmumiem vajag darbiniekus, un nav, kas strādā?!”

Tikmēr uzņēmumi arvien biežāk piesaista viesstrādniekus – un viņu skaits Latvijā pieaug. Lai to izdarītu, darba devējiem vispirms jāpublicē vakance un jāpierāda, ka piemērotu darbinieku Latvijā atrast neizdodas.

Daļā gadījumu prasības gan ir tik specifiskas, ka vietējie kandidāti tām nemaz neatbilst.

Līga Baufale, Nodarbinātības valsts aģentūras Darba tirgus departamenta projekta vadītāja, EURES koordinatore atzīst: „Mēs nevaram izslēgt to, ka var būt arī šādi gadījumi.”

Caur vienu no šādiem sludinājumiem trešo valstu darbiniekus piesaista arī firma, kuras vadītājai ir saikne ar prokremlisku aktīvisti. 

Tikmēr Olga Gogina-Miroļubova, firmas "Jobagency.lv" īpašniece norāda: „Šajā gadījumā mēs meklējām divus ķīniešu virtuves speciālistus, pavārus darbam Latvijas ēdināšanas uzņēmumos.”

Šajā raidījuma epizodē pētām – kas patiesībā slēpjas aiz vakanču sludinājumiem Latvijā?

Termins “Raudives balsis” (Raudive Voices) jeb elektronisko balsu fenomens ir nostiprinājies mūsdienu parapsiholoģiskajā, spiritiskajā un ezoteriskajā literatūrā. “Raudives balsis” tiek izmantotas arī mūsdienu Rietumu kultūras, literatūras, tēlotāja mākslas un mūzikas kontekstā.

Kā "Raudives balsis” atklājas izstādē Ņujorkā – par to runājam ar Rīgas tehnokultūras izpētes centra kuratori Zani Onckuli un mākslinieci Ievu Rubezi.

"Коли починається війна, про порятунок історичних і культурних цінностей забувають або навіть узагалі про це не думають, тому до справи взялися ми", каже гість цього тижня подкасту "Drošinātājs", мистецтвознавець Леонід Марущак, який разом із однодумцями евакуював із фронтових і прифронтових міст сотні тисяч предметів. У розмові Dīvs Reiznieks він пояснює, чому порятунок культурної спадщини під час війни є частиною боротьби за українську ідентичність. Леонід також є куратором українського павільйону на Венеційській бієнале, тож розповідає і про плани України на цю престижну мистецьку подію, у якій також збирається взяти участь pосія. 

Це повне інтерв’ю без перекладу з подкасту Латвійського радіо "Drošinātājs" ("Запобіжник"), присвяченого народу України та його боротьбі з російською агресією.

Посилання на повну версію подкасту можна знайти тут: linktr.ee/drosinatajs 

"Kad sākas karš, par vēstures un kultūras vērtību glābšanu piemirstas vai pat vispār nav tādu domu, tādēļ pie darba ķērāmies mēs," saka šīs nedēļas "Drošinātaja" viesis - mākslas vēsturnieks Leonīds Maruščaks, kurš kopā ar domubiedriem no frontes un piefrontes pilsētām evakuējis simtiem tūkstošiem priekšmetu. Sarunā ar Dīvu Reiznieku viņš skaidro kāpēc kultūras mantojuma glābšana kara laikā ir daļa no cīņas par Ukrainas identitāti. Leonīds ir arī Ukrainas paviljona kurators Venēcijas biennālē, tādēļ pavērs uz ukraiņu plāniem šajā prestižajā mākslas notikumā, kurā grasās piedalīties arī Krievija. 

Savukārt Rihards Plūme iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:

Epizodes gaita: 

Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet - Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.

Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs

Par savu veselību mums jārūpējas arī pašiem, jo viss sākas ar sevi – cik aktīvi, atbildīgi un iesaistīti esam savas veselības nodrošināšanā, tik vesela kopumā būs sabiedrība. Ko varam darīt, lai veicinātu līdzestību?

To skaidrosim raidījumā, kad studijā viesosies Latvijas Hipertensijas un aterosklerozes biedrības prezidents, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Kārlis Trušinskis, klīniskā farmaceite, Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas ķīmijas katedras vadītāja Inga Urtāne, biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. 

Klausāmies arī Latvijas lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidenta Aiņa Dzalba kā ģimenes ārsta pieredzi par to, cik atbildīgi esam par savu veselību.

Šodien 80.jubileju svin viens no nozīmīgākajiem un starptautiski visplašāk pazīstamajiem mūsu komponistiem Pēteris Vasks. Savā dzimšanas dienā viņš pats būs sastopams dzimtajā Aizputē. Pēcpusdienā Aizputes Kultūras centrā komponists tiksies ar saviem klausītājiem un dalīsies atmiņās par dzimto pusi un radošo ceļu.

Vakarā savukārt Aizputes Svētā Jāņa baznīcā notiks jubilejas koncerts, kurā muzicēs viņa ilggadējie domubiedri – Latvijas Radio koris, kamerorķestris ”Sinfonietta Rīga” un diriģents Sigvards Kļava. Programmā būs jubilāra meistardarbi, kas atklāj viņa mūzikai raksturīgo dziļo emocionālo un garīgo pasauli. Kur slēpjas Pētera Vaska mūzikas spēks?

”Kā jauns cilvēks, kad es dzirdēju Vaska kamermūziku, es domāju – kas te notiek? Es pieļauju, ka es tajā vecumā nemaz nezināju vēl Pēteri Vasku.

Man likās, ka tā mūzika pilnīgi atplēsa visus manus sirds dziļumus, manas emocijas. Iekšēji es raudāju, nevis burtiskā nozīmē, bet emocionālā ziņā.

Un tas man bija tik ļoti uzrunājoši!” – tā diriģents Māris Sirmais raksturo savu pirmo satikšanos ar Pētera Vaska mūziku, kas notika Filharmonijas kamerorķestra koncertā. Māris tolaik tikko bija sācis mācīties vidusskolā.

Vēlāk jau Māra Sirmā ceļi ļoti cieši savijās ar Pētera Vaska mūziku un personību, jo īpaši, strādājot ar jauniešu kori ”Kamēr…” un tagad jau ilgus gadus vadot Valsts akadēmiskajā korī „Latvija”.

Savulaik tieši Vaska mūzika bija viena no atslēgām kora ”Kamēr…” panākumiem starptautiskajos konkursos, īpašais kroņa numurs – kompozīcija ”Māte Saule”.

”Man ir grūti iedomāties tās daudzās, daudzās uzvaras ar kori ”Kamēr…”, kuras varbūt ir nākušas, tieši pateicoties pareizai un spilgtai repertuāra izvēlei. Un Pēteris Vasks noteikti bija no tādām goda zīmēm, kuru mēs varējām celt jebkurā starptautiskā lielā pasākumā un vienmēr iegūt milzīgi lielu atzinību no jebkuras starptautiskas auditorijas.

Pēteris Vasks savā dzīvē bijis arī meklētājs. Agrīnajā posmā viņš daudz eksperimentējis, radījis arī izaicinošus darbus. Bet 90.gados notika viņa lielais radošais apvērsums un viņš pievērsās nu jau vairākas desmitgades viņam raksturīgajam minimālisma, tīrskanības un korāliskajam ceļam, kā to dēvē Māris Sirmais:

”Caur viņa ticību, caur viņa personības pacilājumu attiecībā pret dzīvi un pret dabu, pret Dievu, es domāju, ka viņš glezno savā mūzikā gan cilvēka emocijas, gan glezno arī ļoti skaistus dabas tēlus.

Viņš burtiski pat caur dažām skaņām spēj radīt, piemēram, miglas tēlu vai ārkārtīgi skaistu dabas noskaņu, ka tu vari vienkārši aizvērt acis un, dzirdot viņa mūziku, savā iztēlē redzēt brīnišķīgas dabas ainavas”.

Ilggadēja radoša draudzība Pēterim Vaskam ir arī ar Latvijas Radio kori un diriģentu Sigvardu Kļavu. Kā sarunā ar Kultūras Rondo atzina Sigvards – Vaska mūzika dzimst no personīga pārdzīvojuma, tieši tāpēc tā ir tik emocionāli uzlādēta un magnētiska:

”Pēteris rada skaņu rakstu pārdzīvojot, Pēteris lasa Knuta Skujenieka dzeju un lūgšanu tekstus pārdzīvojot, un pēc tam to ietver mūzikā.

Pirmkārt, tas ir viņa dvēseles dziļums un pēc tam visas tās pārējās pārliecības un tā nevienaldzība pret to, kas notiek apkārtējā pasaulē, kas notiek starp cilvēkiem, starp valstīm, un šis arī klātesošais milzīgais patriotisms, milzīgais latviskums un milzīgā godīgā attieksme pret savu tautu, pret savu iedvesmas avotu – tās ir tās kvalitātes”.

Pētera Vaska jubilejas koncertu Aizputes Svētā Jāņa baznīcā šovakar varēs klausīties tiešraidē Latvijas Radio 3 Klasika, kā arī skatīties un klausīties portālā LSM. Vēlāk vakarā tas būs skatāms arī Latvijas Televīzijā, bet visā pasaulē tiešraidi nodrošinās Eiropas kultūras kanāls ”ARTE”.