Raidījumā Pāri mums pašiem runājam par kristīgo kustību "Alfa", kas kristiešu vidū ir kļuvusi populāra. Temats patiešām ir gana svarīgs, un iespējams, ka pat tie, kuri dievnamā neiegriežas bieži vai arī vispār neiet pie tā durvīm vai tuvākajā apkārtnē, būs pamanījuši plakātus ar aicinājumu "Nāc uz Alfu!". Iespējams, arī kādas fotogrāfijas, kurās redzams, kā cilvēki par kaut ko priecīgi sarunājas vai arī pusdieno, vai ir kādās nodarbībās. Bet uz kādu "Alfu" tad būtu jānāk un kas tā "Alfa" īsti ir?

Raidījumā Pāri mums pašiem stāsta priesteris, "Alfa" padomes priekšsēdētājs Rihards Rasnacis, nodibinājuma "Alfa" direktors Edmunds Ābelīte, viens no "Alfas" kursa vadītājiem Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā Valters Diure, kā arī "Alfas" dalībnieces, kuras pašas jau ir iesaistījušās kalpošanā, Marina Kupča un Liene Kalviša. Raidījuma viesu tiešām ir šovakar daudz. Paldies visiem, kuri atsaucās šim aicinājumam.

Emociju regulācijas prasmes mums nepieciešamas kvalitatīvai dzīvei. Kas tās ir un kā tās apgūt, turpinā, pētīt raidījumā Vai tas ir normāli?. Analizē Dr.psych, klīniskā psholoģe, supervizore, lektore Ieva Bite un klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapijas speciāliste Baiba Griščuka.

Šoreiz turpinām runāt par to, kā pieņemt sevi, kā pieņemt to, ko mēs jūtam, un arī kā gatavoties pārmaiņām, vai tas vispār ir iespējams tik viegli, kā reizēm mums gribētos par to domāt. Tas, par ko runājam šajā reizē, skar ikvienu no mums. Kā dzīvot ar sevi tā, lai vienlaikus spētu pieņemt to, kas ir, un tomēr neapstātos savā attīstībā. Vai tas vispār ir iespējams - pieņemt un mainīt vienlaikus? 

Par to runā dialektiskās uzvedības terapija. Tā ir pieeja, kura māca līdzsvarot šķietami pretējas lietas - pieņemšanu un pārmaiņas. No vienas puses, spēja teikt: šobrīd ir tā, kā ir, no otras puses, ir nepieciešama drosme jautāt: ko es varu darīt, lai būtu labāk? Protams, ir jautājums, kāpēc mums tik bieži ir grūti pieņemt realitāti un kāpēc dažkārt cenšamies sevi mainīt ar kritiku un spiedienu? Bet tas nestrādā. Un kā galu galā atrast veselīgu līdzsvaru starp šiem diviem spēkiem?

Kāpēc runājam par šo tēmu jau otro reizi? Mēs ieskicējām pirmajā sarunā, kas vispār ir, emociju regulācija, bet varētu būt arī aktuāls jautājums sabiedrībai, kas ir tādas lietas, ko mēs varētu atklāt sev no jauna vai arī kaut ko varētu ieraudzīt citādā gaismā? Kāpēc būtu tik nepieciešami tomēr runāt par šo dialektisko pieeju.

Nesen atkal bija 16. marts, kad medijos un tīmekļa vietnēs virmoja jautājums par to, kā būtu pareizi uztvert, vērtēt un pieminēt tos, kuri Otrajā pasaules karā bija iesaistīt Nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos un visbiežāk tiek apvienoti zem nosaukuma leģionāri. Latvijas okupācijas muzejs šajā sakarā bija sarīkojis diskusiju, kuras centrā bija tēmas komunikācija publiskajā telpā.

Raidījumā Šīs dienas acīm muzejā ierakstīta saruna ar diviem šīs diskusijas dalībniekiem - Okupācijas muzeja vēsturniekiem Gintu Apalu un Edvīnu Evartu.

Spēlē piedalās Aivars Volcītis, Valdis Kleinhofs, Edijs Začs un Inga Tenisa.

"Manas demences hronika" nav padomu grāmata par mentālo veselību, kaut gan ko derīgu var atrast arī par atmiņu un vecumu. "Manas demences hronika" ir rakstnieka un tulkotāja Roalda Dobrovenska, kā viņš pats raksta, piezīmes, kurās ".. es grasos rakstīt par demenci, par sevi, par savu sievu Veltu Kaltiņu, par vecumu un Staļinu".

Būs arī par Raini, jo etniskais krievs Roalds Dobrovenskis 13 gadus studēja Raiņa materiālus muzeja krājumā un uzrakstīja romānu "Rainis un viņa brāļi". Dobrovenskis ir paradoksālas domāšanas meistars, viņa izglītībā ir gan Maskavas valsts kora skola, gan Maskavas konservatorija, gan Augstākie literārie kursi Maskavā. Tur viņš iepazinās  ar Veltu Kaltiņu un kopš 1975. gada dzīvo Latvijā, brīnišķīgi runā latviski, raksta gan joprojām dzimtajā valodā, bet savā "Facebook" profilā liek brīnišķīgas fotogrāfijas no sava fotoarhīva.

Roalda Dobrovenska "Manas demences hronika" tulkojuši Gundega Blumberga un Gundars Āboliņš, izdevusi "Zvaigzne ABC".

Par Roaldu Dobrovenski un viņa dzīvesbiedri Veltu Kaltiņu sarunas arī raidījumā Kultūras rondo.

Raidījumu atbalsta:

Vai visas mammas pasaulē ir līdzīgas? Par to domājam kopā ar Undu. Pļāpājam arī par citām interesantām lietām – piemēram, kas ir lokomocija un kas ir brahiācija. Lasām Mimī "Lapsas atvaļinājumu" ("Zvaigzne ABC") un Romanas Romanišinas "Kurp un no kurienes" ("Liels un mazs").

Kopā ar Atgāzenes, Rīgas mazākās apkaimes, iedzimto – pētnieku Mārtiņu Gillu staigājam pa teritoriju, kur uzcelta apkaimes pirmā ēka – Fēgezaku muiža. Piestājam pie namiem, kur darbojušies nažu rūpnieki un konfekšu gatavotāji, skatām māju, kur mita Rainis un Aspazija un šeit cieta no garnadžu uzbrukuma. Arī aplūkojam šīs apkaimes populārāko "zīmolu" – čigānu zirgus un mēģinām saskaitīt, cik daudz literātu ir dzīvojuši Atgāzenē.