Ar Gerdu runājam par to, kāpēc jālieto izsaukuma zīmes, kā arī par lasīšanu ar aizvērtām acīm. Lasām Krisa Sandersa "Notici sev!" ("Latvijas Mediji") un Lorensa Šimela "Kā man veicas!" ("Liels un mazs").

Raidījumā Pieturvietas dodamies uz Alūksnes novada Ziemeru pagastu, kur bērnu balsīs skan dziesmas malēniešu izloksnē, bet senajā kungu namā var ienirt kā bezgalīgā teatrālā karnevālā. Viesojamies muižā, kur režisore Dita Balčus ar ģimeni ir radījusi unikālu kultūrtelpu. Tur uzzinām, kā muižas mūri palīdz dzimt jaunām mākslas idejām. Savukārt pamatskolā klausāmies kā folkloras kopa "Drīveldreķi" tās vadītāja Inga Ārste caur dziesmām, rotaļām un malēniešu izloksni saglabā savas saknes.

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas pie Mairitas Ķildas Tukuma novada Jaunpils pagasta zemieku saimnniecībā "Zvirgzdiņi". Mairita kopā ar vīru Uldi turpina savu vecāku iesākto - jau 22 gadus nodarbojas ar piena lopkopību un audzē gaļas liellopus. Vecākā meita mazpulkos audzēja trušus, tagad to turpina Mairita, viņa arī tur vistas. Viņi izsolē nopirkuši bijušās kolhoza cūku fermas. Liels trieciens zemnieku saimniecībai bija 2023. gada 7. augusts. Tad pāri Strutelei gāja vētra un 13 minūtēs vējš norāva jumtus fermām. Tomēr saimnieki nolēma darbu turpināt. Tagad jāizšķiras - vai turpināt slaukt 16 govis vai domāt par tūrisma attīstību.

"Zvirgzdiņu" saimniecībā ir 25 ha zemes un 5 hektārus nomā, viņi un audzē 16 govis, 14 gaļas liellopus, 50 vistas un 200 trušus. Darbodamās mazpulkos, trušus sāka audzēt Mairitas vecākā meita Elīna, tagad ar tīršķirnes trušu audzēšanu nodarbojas Mairita un ar trušiem veiksmīgi piedalās arī sacensībās.

Tā kā trušu izstādes bieži vien notiek kopā ar putnu izstādēm, Mairita nopirkusi arī šķirnes vistas.

Mums visiem vajag vairāk iecietības, pacietības, iedziļināšanās, un tad mēs varēsim izdarīt vairāk – saka izglītības eksperte Mārīte Seile. Kāpēc laukos jāpaliek mazajām skoliņām un ar kādām emocijām aizgāja no ministres amata, kā sadzīvot ar mākslīgo intelektu un kāpēc joprojām risina klasiskās matemātikas uzdevumus – saruna ar Mārīti Seili Laikmeta krustpunktā.

Augstākais matemātiskais grāds specialitātē. Modernā elementārā matemātika. Ilgstoši atbalsta meklējumi skolotājiem. Derībās zaudēta šampanieša kaste, kļūstot par izglītības un zinātnes ministri Laimdotas Straujumas otrās valdības laikā. Jauni mērķi, šobrīd vadot Latvijas Universitātes Studiju inovācijas nodaļu. Laikmeta krustpunktā Mārīte Seile.

Iesākumā daži aktuāli jautājumi. Teju visu profesionālo dzīvi jūs esat bijusi saistīta ar izglītību, bijāt arī nozares ministre. Kā šajā laikā jūs vērtējat dzīvi, notiekošo. Par ko šobrīd domājat?

Mārīte Seile: Es domāju, ka joprojām mana galvenā profesionālās dzīves sastāvdaļa ir izglītība. Un, ja man jautātu, vai es saprotu labāk, kā būtu jābūvē izglītības sistēma, es teiktu, ka nē. Man liekas, ka dzīve ir kļuvusi daudz sarežģītāka, daudz sadrumstalotāka, daudz dinamiskāka. Faktiski šīs ir tēmas, kas mani visvairāk nodarbina, domājot par skolu tīkla nākotni, jo šobrīd mēs skaidri redzam, ka arvien vairāk pieaug bērnu skaits, kas mācās privātās skolās, kas mācās tālmācībā. Sabiedrībā vairs nav viennozīmīgi skaidras atbildes, ko nozīmē mācīties un kas ir labākais bērnam. Tajā ir gan pozitīvas iespējas, gan neapšaubāmi ir arī riski.

Vai to ir veicinājusi mūsu iespēja izvēlēties un pašiem kaut ko organizēt? Ir plašāks klāsts, kur bērnus sūtīt mācīties, vai cilvēku sajūta, ka viņi visu paši zina labāk?

Mārītē Seile: Vēl turpinot iepriekšējo, tā ir tā daļa, kas ir mainījusies. Tajā pašā laikā, arī domājot par šo interviju, es pašķirstīju laikrakstu "Vēstis Skolai", ko mēs Skolu atbalsta centrā izdevām kopš 1998. līdz 2002. gadam. Tēmas ir precīzi tādas pašas, par kādām mēs runājam šobrīd izglītības sistēmā. Ir mainījušies uzvārdi, ir mainījušies skaitļi, bet visas tās pašas tēmas - skolu tīkls, atalgojums, atbalsts bērniem ar īpašām vajadzībām ir nemainīgas. Mēs varētu tagad lasīt to avīzi, un mēs pat nesaprastu. Un par šo es gribēju arī paturpināt tajā nozīmē, ka, no vienas puses, daudz kas ir mainījies, bet pamatlietas mēs tāpat neesam iemācījušies atrisināt. Un šis ir tas milzu izaicinājums.

Varbūt laiks mūs dzen ļoti strauji uz priekšu un mēs nespējam piemēroties jaunajam laikam? Vai tomēr tas pamats, kā jūs sakāt, ir neizkustināms?

Mārīte Seile: Pieņemu, ka abu lietu kombinācijā. Domājot par bērnu izglītību - bērns sāk mācīties pirmajā klasē, viņš pabeidz vidusskolu, kas ir pats pamatiņš, pēc 12 gadiem. Tas ir milzīgs laika periods, kur vajadzētu būt garantētai pēctecībai. Vajadzētu būt ļoti skaidram, kāpēc es pirmajā klasē mācos to, ko mācos, kā tas saistīsies ar otro, trešo, 12.klasi. Bet realitātē mēs zinām, ka 12 gados var mainīties valdības, nevis var mainīties, bet mainīsies; mainīsies neskaitāmi izglītības ministri, mainīsies situācija. Bet, protams, ka pēdējos gados mūs papildus ļoti dzen gan straujā tehnoloģiju attīstība, šobrīd mākslīgā intelekta ienākšana… Mākslīgais intelekts nav jauns koncepts, bet mākslīgais intelekts plaši pieejams plašām cilvēku masām ir jauna lieta, kas atkal ienes gan iespējas, gan dinamiku, bet ienes arī milzīgi daudz riskus. Un papildus, protams, cilvēku mobilitāte. Cilvēki daudz vairāk ceļo, iegūst daudz lielākas pieredzes, pieejama ļoti atšķirīga informācija, iespēja katram veidot savu informācijas burbuli. Sabiedrības dinamika ir kļuvusi ļoti sarežģīta.

(..)

Jūs varat nosaukt vienu kritēriju izglītības jomā pēc jūsu izvēles, kurš ir mainīts neskaitāmas reizes, kas varbūt arī ir radījis to milzīgo sajukumu.

Mārīte Seile: Mums visu laiku mainās kritēriji un redzējums par skolu tīkla attīstību. Es domāju, ka šī ir ārkārtīgi nopietna tēma. Mums nav izdevies gadu gaitā tomēr apsēsties pie viena galda visai valdībai pēc būtības, tai skaitā tiem, kas atbild par satiksmi, tiem, kas atbild par ekonomikas attīstību, un pašiem sev atbildēt, ko mēs vēlamies no Latvijas reģioniem. Es domāju, ka šis jautājums nav atbildēts. Ja mēs vēlamies, lai Latvijas reģioni neizmirst, ja mēs nevēlamies tikai dažas industriāli attīstītas salas, ap kurām koncentrējas Latvijas iedzīvotāji, tad uz to ir jāstrādā ne tikai no izglītības perspektīvas, kā tas bieži notiek, bet tur ir jārada arī darbavietas. Šo es redzu kā absolūti kritisku tēmu. Vai arī tad godīgi jāpasaka – mums laukos paliks lielie zemnieki, kas nebūs daudz. Pārējiem ir jāsaprot, ka perspektīvas nebūs, jāpārvirzās uz punktiem A, B, C, D. Un šo neviens godīgi nekad nav pateicis. Un arī es vēroju gan tad, kad biju ministre pirms 10 gadiem, gan pirms tam, lasot kolēģu intervijas, gan tagad raugoties, joprojām nav ministrijas apsēdušās pie viena galda un pateikušas – skolu tīkls nav tikai par izglītības sistēmu.

(..)

Joprojām domāju, ka mazajiem bērniem skoliņai ir jābūt pēc iespējas tuvu pie mājas. Tā ir sākumskola, iespējams, līdz septītajai klasei. Ir iespējams mazajās klasītēs nodrošināt mazu skolu ar mazu skolotāju skaitu. Sākumskolas posmā nav nepieciešama tik dziļi detalizēta izpratne par kādu mācību jomu, lai pāris cilvēki nevarētu kvalitatīvi nodrošināt mācību procesu.

Kā ar tiem argumentiem, ka tad bērnam neveidojas piederības sajūta lielākai klasei, viņam nav lielāka konkurence, skolotājiem nespēj nodrošināt nepieciešamās slodzes nepieciešamas?

Mārīte Seile: Slodzes risinām ar mazāku skolotāju skaitu. 

Mazam bērnam ir ļoti svarīgi dot iespēju pakāpeniski pierast pie lielāka bērnu skaita, pie jaunām zināšanām, pie jaunām pieredzēm. Bet mazam bērnam ir svarīgi justies droši, stabili, prognozējami. 

Šī ir viena tēze, ko es droši vien esmu atkārtojusi. Ir jautājums, kas ir pieaugušais istabā? Mēs, pieaugušie, tik bieži sarunās ar bērniem kļūstam par kaut kādiem nelīdzsvarotiem pusaudžiem, aizmirstot, ka mums pretī sēž bērns. Viņš šajā pasaulē bija sešus, septiņus, desmit gadus, un tad tas ar saviem vienalga 30, 40, 50, 60 [gadiem] uzvedos tā, it kā viņam būtu simts. Mēs esam pieaugušie, mums ir jāparūpējas par to bērnu. Viņš nav piedzimis ļauns, nejauks, neuzvedīgs kaitnieks. Mēs viņu tādu esam izaudzinājuši. Un šis ir tas, kas ļoti sāp, ka tu redzi, ka pieaugušais uzvedas kā nelīdzsvarots cilvēks. Man liekas, ka nav jāpārspīlē mazajiem bērniem nepieciešamība nekavējoties pēc milzīga stresainas vides un daudz cilvēkiem apkārt, jo tādā veidā viņš kļūst stiprāks. Viņš kļūst stiprāks, ja viņam ļaus paaugties, ja viņam ļaus iepazīt pasauli. 

Kad mēs pietuvojamies vidusskolai, tad tā gan ir cita tēma, kas arī nav vienkārša nekādā veidā, jo no vienas puses vidusskolā ir nepieciešami skolotāji ar ļoti specifiskām zināšanām. Protams, ka tev ir jāzina fizika, matemātika vai ķīmija, un pašam dziļi jāsaprot šis priekšmets, lai tu varētu bērniem paskaidrot. Bet tajā pašā laikā arī pasaulē nav pārāk daudz pētījumu, bet ir pētījumi par to, ja vidusskola atrodas vairāk nekā 30 minūšu brauciena attālumā no mājām, tad risks, ka skolēns nekad neaizies uz skolu vai izkritīs, tai skaitā sociāli ekonomisku iemeslu dēļ, arī pastāv. Bet mēs nevaram nodrošināt perfektu situāciju, bet ir svarīgi precīzi saprast, kas ir ieguvumi un riski.

"Mana demences hronika" – tā nav padomu grāmata par mentālo veselību, bet gan Roalda Dobrovenska piezīmes par demenci, par sev, par savu sievu Veltu Kaltiņu, par vecumu un par Staļinu… Savukārt "Tai dievišķā krogā" ir Veltas Kaltiņas (1931–2025) pēdējais dzejas krājums ar poētisku viedumu un pārlaicīgu pasaules redzējumu.

Kultūras rondo veltīts Latvijas literātu pārim Veltai Kaltiņai un Roaldam Dobrovenskim. Satikušies Augtākajos literārajos kursos Maskavā kopš 1975. gada viņi ir Latvijā. Ja par "lielo dzejnieku pāri" mēs saucam Raini un Aspaziju, tad Roalds un Velta ir mūsdienu literātu pāris. Un tieši viņš ir tas, kurš pēta materiālus Raiņa muzeja krājumā un saraksta grāmatu "Rainis un viņa brāļi". 

Roalds Dobrovenskis savā "Facebook" profilā raksta: "Kādreiz es mēģināju publicēt te laikabiedru portretus, bet kļūdīgi nosaucu vienu no tiem. Nu, tātad apdedzinājos un pārtraucu. Nu tagad otrais mēģinājums. Daļa no fotogrāfijām pirms gadiem bija izstādītas dažādās vietās. Man patīk šīs sejas. Katra no tām. Ja kam būs iebildumi sakarā ar to vai citu bildi, noņemšu uzreiz. Gadījās, ka klikšķis piederēja Veltai Kaltiņai. Un tas viss uzņemts viņas klātbūtnē. Nekādas kārtības es neizdomāju. Ņemšu, kā gadās."

Un neticēsiet, 2025. gada janvārī viņam ir pilni 88 gadi. Viņa sievai, latviešu dzejniecei Veltai Kaltiņai - 93. Viņa ir atgriezusies no slimnīcas pēc insulta. Un Roalds Dobrovenskis tobrīd raksta grāmatu "Manas demences hronika", kura piedzīvoja atvēršanu 2026. gada 6. martā Pļaviņu sociālās aprūpes centrā. Un grūti noticēt, ka viņam ir tik daudz gadu, ka bijušas smagas veselības problēmas un mūžībā devusies viņa mīļotā sieva dzejniece Velta Kaltiņa. Viņa vēl paspējusi sakārtot savu pēdējo dzejas krājumu "Tai dievišķā krogā". Un acis viņam tik siltas un prāts ass, mugurā smokings, kurš savulaik sarūpēts uz Vairas Vīķes-Freibergas inaugurācijas balli Rundāles pilī, un pie atloka neuzkrītoša Triju Zvaigžņu ordeņa zīme. 

Lai arī todien tika atvērtas trīs grāmatas – Veltas Kaltiņas dzeja "Šai dievišķā krogā", Roalda Dobrovenska "Manas demences hronika" oriģinālā – krievu un tulkojumā – latviešu valodā, šo raidījumu sākam ar Roalda stāstu par smokingu, kas iezīmē mūsu visu vēsturi, ar neesošajiem smokingiem un grūtajiem juku laikiem.

Kas ir Paradīzes liecinieces? Šo Sandra Graša un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Sīļu ģimene no Liepājas: mamma Anna, tētis Valters ar meitām Katrīnu (16 gadi) un Hermīni (9 gadi).

Jaunās māmiņas ar smagu depresiju, cilvēki ar pašnāvnieciskām domām, mediķi un citu tā dēvēto palīdzošo profesiju pārstāvji – arī viņi ir aizpildījuši jauno digitālo rīku "Palīdzības anketa". Tas ir ļoti liels zinātniskais pētnieciskais darbs, kas iedzīvināts praksē un jau palīdzējis pasargāt daudzu cilvēku veselību no dzīvībai bīstamiem stāvokļiem. Tā intervijā Latvijas Radio pastāstīja Nacionālā psihiskās veselības centra Zinātniskā institūta vadītāja, psihiatre Liene Sīle.

Viņas komanda šo anketu izveidoja, iedzīvināja un vairāk nekā divus mēnešus īsteno praksē. Finansējums nāca no Nacionālā Veselības dienesta inovācijas laboratorijas.

Jūs kā palīdzības anketas idejas autore esat sacījusi, ka anketa ir tapusi zināmā mērā izmisuma dēļ. Darba ikdienā bijis izmisums, redzot, ka cilvēki neatkarīgi no dzīves situācijas, sūdzībām un simptomiem tiek visi ierakstīti vienā garā rindā. Un ka tas ir nežēlīgi pret cilvēkiem, kuriem ir pašnāvības riski vai hronisko psihisko slimību paasinājumi. Tagad ir aptuveni 3000 aizpildītu palīdzības anketu, bet, ja mēs runājam par tādu pašu izmisīgāko, cik bieži un kādās situācijās ir bijusi iespēja jau tagad glābt cilvēkus?

Liene Sīle: Mazliet precizējot, jā, šie ir mani vārdi, un mūsu palīdzības anketas autoru komandā mēs esam astoņi psihiatri. Mēs esam zinātniskie vadītāji, IT speciālisti. Tas ir ļoti liels zinātniski pētnieciskais darbs, kas šobrīd strādā praksē. Un par to vārdiņu "izmisums" – doma bija, ka iepriekš pieteicās visa veida cilvēki ar visa veida, piemēram, pat attiecību problēmām. Piemēram, paaudžu konfliktu, skolas studiju vai romantisku gaidu nepiepildījuma dēļ. Cilvēki ar ne tik augstas prioritātes un pat ne medicīnisku problēmu tika ierakstīti tajā pašā rindā, kur cilvēki ar īstu saslimšanu, ar dzīvībai bīstamiem stāvokļiem. Tas izmisums ir netaisnīgumā, jo katram jau ir savas vajadzības, un mēs nevaram visus vērtēt pēc viena rindas klasifikatora un visiem sniegt vienādu palīdzību.

Šo trīs mēnešu laikā mēs esam tiešām ļoti gandarīti, ka triāžas sistēma jeb prioritizēšana psihiatrijā strādā.

No gandrīz 3000 gadījumiem mēs redzam, ka konsultējam katru ceturto, varbūt katru piekto. Arī no šiem konsultētajiem pacientiem mēs redzam, kad medicīniskie kritēriji neizpildās, ka, iespējams, palīdzība ir jāsniedz citur. Akūtie gadījumi tiek ļoti precīzi prioritizēti. Mums ir pacienti, pieņemti divdesmit četrās stundās, kuriem bijis bail vērsties pēc palīdzības neatliekamā kārtā. Cilvēks ir aizpildījis anketu, mēs viņu esam iedrošinājusi, viņš ir atnācis, un kopīgi esam devušies uz uzņemšanas nodaļu. Un viņš saņēmis augstākā līmeņa akūto palīdzību.