Lielais ķīris ir viens no pavasara vēstnešiem. Ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus stāsta par lielo ķīri – sabiedrisko un trokšņaino ūdens putnu.

"Lielie ķīri nelielā skaitā pārziemo arī pie mums Latvijā. Bet februāra beigās, marta sākumā atgriezos šie gājputni un ir sastopami, piemēram, Māras dīķī vai Rīgas kanālā, kur viņi vēlāk neligzdos. Pavasara laikā lielie ķīri ir arī Rīgā," stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus. "Cilvēkiem lielā ķīra ķērkšana nešķiet ļoti muzikāla kā dziedātāju putnu dziedāšana, bet man vienmēr ķīru balsis saistās ar pavasari."

Lielie ķīri ēd gan atkritumus, gan zivtiņas, bet viņu barībā īpaša nozīme ir kukaiņiem, kurus viņi ķer arī lidojumā. Tāpēc lielos ķīrus ir interesanti barot.

Lai gan lielais ķīris joprojām ir parastākā no Latvijas kaijām, tas ir iekļauts arī Latvijas Sarkanajā grāmatā, jo viņu skaits ir ļoti samazinājies, kopš 1980. gada Latvijas lielo ķīru populācija ir samazinājusies apmēram par 69%. 

"Daļa no tā ir skaidrojama ar to, ka mēs paši esam uzmanīgāki resursu izlietojumā, jo daudz lielajiem ķīriem kādreiz palīdzēja zvejas atkritumi vai kažokzvēru fermu atkritumi. Tas, ka bija ļoti viegli pieejams un ķīru populācijas varēja augt. Bet ne tikai rūpīgāka atkritumu apsaimniekošana dara pāri lielajiem ķīriem. Arī invazīvās svešzemju sugas, teiksim Amerikas ūdele ar kaitē ķīrim un var apkost ķīru kolonijas," turpina Viesturs Ķerus. "Tā kā ķīri dzīvo ciešos bariņos, šī ir viena no sugām, kam reizēm arī ļoti kaitē putnu gripa. Putnu gripa uzliesmojums var izkaut veselu koloniju." 

Bībeles tulkojums latviešu valodā, pirmās skolas zemnieku bērniem, vairāki jaunvārdi un lērums citu panākumu, kurus var piedēvēt vācu mācītāja Ernsta Glika veikumam. Pārsteidzošā kārtā viņam līdz šim nav veltītas monogrāfijas, rakstu krājumi un biogrāfiski apcerējumi. Taad klajā nākusi Andra Pešeļa grāmata "Ernsts Gliks un latviešu Bībele", veltīta pirmajam latviešu Bībeles tulkotājam Ernstam Glikam. Kā Glika dzīves ceļš vijies caur Latviju; kā tapusi pirmā latviešu valodā izdotā Bībele un kādus Glika radītus vārdus vēl aizvien lietojam ikdienas latviešu valodā?  Raidījumā Zināmais nezināmajā tiekamies ar grāmatas autoru, mācītāju Andri Pešeli. Sazināmies ar Alūksnes pilsētas gidi un Ernsta Glika dzīvesstāsta pētnieci Ilonu Riekstiņu.

Spilgta personība Latvijas vēsturē ir arī Augusts Bīlenšteins, kuru šogad atminamies 200. gadadienā. Par viņa devumu latviešu folklorā stāsta literatūrzinātniece, valodniece Janīna Kursīte.

„Tā ir liela priekšrocība cilvēkam, ja viņš var atsaukties uz vēsturi un ja viņam tāda ir. Izglītota cilvēka goda lieta ir izprast vēsturi un izkopt šo sapratni. Mūsu personīgā dzīve iegūst plašāku vērienu, kad pamanām un uzzinām mūsu saites ar pagātni.”

Pieminot šo vārdu autoru Augustu Bīlenštenu 200. gadadienā, Dobeles novada muzejā 4. martā notika  zinātniskā konference, kurā  dažādu jomu eksperti analizēja šī vācbaltu mācītāja, etnogrāfa, folkloras pētnieka, sabiedriskā darbinieka devumu latviešu kultūrā.

Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte ir pētījusi  Augusta Bīlenšteina devumu latviešu folklorā. Tātad  vācbaltietis,  dzimis Jelgavā, teju 40 gadus darba mūža pavadījis Dobelē, perfekti pārvaldījis latviešu valodu. Bērnībā viņa aukle ir bijusi latviete. Tagad tik varam spriest, cik tas ir bijis auklītes nopelns, cik paša neremdināmā interese par mūsu tautas vēsturisko un garīgo mantojumu.

--

Ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus stāsta par lielo ķīri.

No 8. līdz 14. martam visā pasaulē, arī Latvijā, norisinas Pasaules glaukomas nedēļa.  Par slimības diagnosticēšanu un jaunākajām ārstēšanas metodēm interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot.

Plašāk stāsta Austrumu slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikas ārstes: asociētā profesore Kristīne Baumane un 

Glaukoma ir slimība, kas attīstās nemanāmi. Ārsti to dēvē par "kluso redzes zagli", tik cilvēks var kādā brīdī atklāt, ka ar vienu aci neredz.

Glaukomai ir dažādas formas, ir arī iedzimta glaukoma, kas ir reta parādība un to operē bērna pirmajā dzīvības gadā. 

Ir arī juvenīla glaukoma, kas ir gados jauniem cilvēkiem, bet visizplatītākā ir primāri atvērta kakta glaukoma, kas skar 4-5% iedzīvotāju, tas ir riska faktors vecākiem cilvēkiem. To visbiežāk konstatē vecumā pēc 65 gadiem. Īpaši uzmanīgiem ir jābūt tiem, kam dzimtā kādam ir glaukoma. Šī slimība - primāri atvērta kakta glaukoma - paliek arvien jaunāka.

Ārsti rekomendē pēc 45 gadu vecuma reizi divos gados veikt pārbaudi pie oftamologa, pēc 55 gadiem - reizi gadā.

Ko un kā mācās Latvijas skolēni, nosaka izglītības standarts. Februārī Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā” izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde no "Jaunās Vienotības" atklāja, ka līdz 2030. gadam izstrādās jaunu pamatizglītības standartu, taču par izglītības saturu atbildīgā iestāde apgalvo, ka šādu plānu tomēr neesot. Drīzāk varētu gatavot jaunu vidējās izglītības standartu, bet pamatizglītības standartu tikai labos. 

Izglītības saturs, kas ietverts valdības noteikumos par izglītības standartu un plašāk zināms ar nosaukumu „Skola 2030”, daudz kritizēts. Tā izstrādei izlietoja vairāk nekā 30 miljonus eiro, pārsvarā no Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem. 2029. gadā pamatizglītību pabeigs pirmie bērni, kuri pilnībā mācījušies tikai pēc jaunā standarta. Viņu mācību sasniegumi tad arī parādītu „Skola2030” spēku un vājumu. Tāpēc Melbārdes paustais, ka jau 2030. gadā varētu būt izstrādāts jauns standarts, pārsteidza.

Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības jomas vadītāja Liene Voroņenko atzīst, ka darba devēji jau pērn mudinājuši Izglītības un zinātnes ministriju domāt par jauna standarta izstrādi. Taču tas nebūtu darāms steigā, bet vairāku gadu garumā.

Vai labāk ir dzīvot droši, bet bez uguns? Vai arī riskēt un sadegt? – šie ir daži no jautājumiem, ko savā jaunajā iestudējumā ”Ugunī” risina režisore Inese Mičule. Pazīstamās Blaumaņa lugas pirmizrāde Nacionālajā teātrī būs skatāma rītvakar, 12. martā

Izrāde veidota pēc ekoteātra principiem, kas nozīmē, ka tās radīšanā izmantoti jau esoši resursi un materiāli. Īpaša loma izrādes scenogrāfijā ir baltajām līgavu kleitām, ko pēc teātra aicinājuma izrādei ziedoja skatītājas. Atsaucība bijusi negaidīti liela un aizkustinoša. 

Izrādes atmosfēru veido Riharda Zaļupes mūzika, izrādei ir divas daļas, pirmajā dominējošā ir uguns, bet otrajā ūdens stihija. Uguns un ūdens kalpo kā ietilpīgas metaforas, ne velti Blaumanis lugai devis nosaukumu ”Ugunī”, bet dramaturģijā daudz vietas atvēlējis arī ūdens tēlam.

Pirmās daļas vizuālitāte ir askētiska, tāpēc jo īpaši kontrastains un iedarbīgs ir balto līgavas kleitu uznāciens otrajā daļā. Tās teātris izrādei aicināja ziedot, un atsaucība bijusi negaidīti liela, stāsta scenogrāfs Reinis Dzudzilo.

Balto kleitu rinda uz skatuves ir smeldzīgi skaists un daudznozīmīgs tēls, kas ietver sevī ļoti daudzu sieviešu stāstus no dažādām telpām, laikiem un laimēm. Aktierus pašus savukārt uz skatuves redzam viņu pašu personiskajos ikdienas tērpos, tas ir viens no eko teātra aspektiem, bet tas viņiem palīdzot arī labāk sajust savus tēlus.

Blaumaņa lugai, tās tekstiem izrādē ir ne tikai saturiska, bet arī vizuāla nozīme, pati luga ir kā viens no izrādes tēliem.

Krievijas dalība Venēcijas starptautiskajā mākslas biennālē ir absurds un neētiska rīcība, pret kuru ir jācīnās, taču gada lielākā mākslas notikuma boikotēšana Krievijas dalības dēļ nebūtu pareiza taktika. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt atzina Latvijas Venēcijas biennales paviliona kuratore Inga Lāce.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs šodien, 11. martā, plāno plašāk informēt par Latvijas dalību 61. Venēcijas mākslas biennālē. Mākslas notikumu aizēnojusi informācija, ka šogad biennālē ar savu paviljonu piedalīsies arī Krievija. 

"Pret to ir jācīnās [Krievijas dalību], un, manuprāt, tas, ko dara Agnese Lāce, sazinoties ar visiem kultūras ministriem, ir ļoti svarīgi, un tas ir jāturpina. Bet mēs nezinām, kāds būs šī procesa rezultāts. Tāpēc ir jāpiedalās, ir ļoti skaļi jārunā. Piemēram, boikots ir tāda lieta, kurai ir jēga, ja boikotē 50 valstis. Venēcijā nacionālie paviljoni ir 99, ja mēs 50 izietu ārā, tad Itālijas organizācijai tas būtu trieciens," vērtē Inga Lāce.

Latvija un Čehija ir līdzīgi domājošas valstis, kuru kopīgajās ilgtermiņa interesēs ir mierīga un spēcīga Eiropa, tāpēc nedrīkst pieļaut, ka Krieviju atalgo, nevis soda par postošo agresiju Ukrainā. To šodien, 10. martā, tiekoties Rīgā, uzsvēra Čehijas prezidents Petrs Pavels un Latvijas prezidents Edgars Rinkēvičs. Pavels ir uzsācis divu dienu valsts vizīti Latvijā, kuras laikā paredzēts nostiprināt abu valstu jau tā ciešās attiecības. 

Orķestra pavadībā šodien Rīgas pilī ieradās Čehijas prezidents Petrs Pavels ar dzīvesbiedri Evu Pavlovu, kurus sagaidīja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Sagaidītāju vidū bija arī citas mūsu valsts augstākās amatpersonas un valdības ministri.

Šī ir pirmā Čehijas prezidenta valsts vizīte Latvijā kopš 1996. gada, kad Rīgu apmeklēja prezidents Vāclavs Havels. Šodien vizītes ievadā notika abu valstu delegāciju sarunas, pēc kurām Latvijas un Čehijas prezidenti uzrunāja medijus.

Valsts prezidents Rinkēvičs uzsvēra, ka Latvijai un Čehijai jau gadu desmitiem ir izveidojusies laba sadarbība, jo īpaši drošības un aizsardzības jomā. „Es gribētu uzsvērt to, ka Latvija un Čehija ir tuvi sabiedrotie un ka mums ir kopīga izpratne gan par NATO jautājumiem, gan par Eiropas Savienības jautājumiem, gan par atbalstu Ukrainai. Es gribētu teikt arī īpašu paldies Čehijai par dalību NATO daudznacionālā brigādē. Čehija ir aktīvi iesaistījusies arī NATO vadītajās gaisa telpas patruļās Latvijā,” teica prezidents.

Arī Pavels sacīja, ka Čehija un Latvija ir labi sabiedrotie NATO un Eiropas Savienības ietvaros. „Mums ir arī kopīgas ilgtermiņa intereses un līdzīgs vērtējums par pašreiz aktuālajiem ģeopolitiskajiem jautājumiem, kas nozīmē, ka mēs domājam ļoti līdzīgi, un tas atvieglo vairāku problēmu, ar kurām mēs saskaramies, izvērtēšanu,” uzskata Čehijas prezidents.

Pavels īpaši izcēla Čehijas un Latvijas iedzīvotāju ikdienas kontaktus, piemēram, studentu apmaiņu un tiešos avioreisus starp abām valstīm, kas veicina tūrismu un biznesa sadarbību.

Latvijā viesojas Čehijas prezidents Petrs Pavels.

Atkal atcelta trīspusējā ASV, Ukrainas un Krievijas pārstāvju tikšanās par miera noregulējumu Ukrainā.

Premjere rosina sākt divas dienesta pārbaudes saistībā ar „Rail Baltica” dzelzceļa projektu.

Saeimas atbildīgā komisija atbalsta izmaiņas likumā, ka pašvaldībām jābūt tiesībām ierobežot trokšņošanu izklaides vietās nakts laikā.

Basketbolists Kristaps Porziņģis šorīt atkal izlaida Nacionālās basketbola asociācijas spēli, tomēr pats spēlētājs ir pārliecināts, ka veselības problēmas ir aiz muguras un viņš turpmāk atkal varēs spēlēt regulāri.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociologu Māri Brantu par to, kā pētīt karu, par jaunajiem un vecajiem kariem, cēloņiem bruņotu konfliktu un karu pieaugumam pasaulē pēdējo 50 gadu laikā.

Pēc Upsalas universitātes apkopotajiem datiem par bruņotajiem militārajiem konfliktiem vai kariem pasaulē, tie pēdējo 50 gadu laikā ir ievērojami pieauguši. Tos izraisa gan vienas valstis pret citām, gan nevalstiski bruņoti grupējumi pret citiem, gan arī tie ir konflikti valstu iekšienē, pieaugot arī kopējam upuru skaitam. Upsalas universitātes kontaktu datu programma galvenokārt pēta 21. gadsimta sākuma konfliktus Tuvajos Austrumos. Ko šis konfliktu un kara pieauguma apjoms nozīmē? Kā šos datus izmantot var pētīt? Saruna ar sociologu Māri Brantu, kura interešu lokā ir arī kara socioloģija.

Ar ko nodarbojās kara socioloģija, un kas ir tie konteksti, kurus ir iespējams tajā ieraudzīt?

Māris Brants: Ar ko šī nozare nodarbojas? Es droši vien to dalītu divās lielās grupās. Vieni ir tie gadījumi, kad mēģina saprast lielās lietas. Tad tā būtībā ir kaut kāda konkrēta atsevišķu gadījumu analīze, mēģinājumi atrast tajā kaut kādas likumsakarības. Otrs ir tad, kad nonāk kādas konkrētas valsts interešu lokā. Tad tā būtībā ir  savas valsts militāro vai drošības dienestu apkalpošana. Par to mēs, protams, zinām stipri mazāk, tāpēc ka to neafišē. 

Ja mēs redzam, ka šī Upsalas universitātes konfliktu datu programmas apkopotā līkne patiešām ir ļoti augšupejoša pēdējo 50 gadu laikā - gan viena valsts uzbrūk citai arvien vairāk, gan arī bruņotu grupējumu uzbrukumi citiem bruņotiem grupējumiem arvien vairāk. Kas ir tas, ko ir iespējams identificēt kā cēlonību, kāpēc tas notiek? 

Māris Brants: Pirmais un galvenais iemesls, kas man nāk prātā, tās ir aukstā kara beigas. Tā ir situācija, kad vairs nav divi pretim stāvoši grupējumi, kuriem ir grūti nepievienoties. Jā, bija nepievienojušos valstu kustība, bet jebkurā gadījumā ir grūti viņiem nepievienoties, tātad pāreja uz mēģinājumu būvēt monopolāro pasauli, kura acīmredzot izgāžas. Šādā bezsaimnieka vidē, kad Padomju Savienība kā viens no tiem poliem ir pazudis, dažādas peles danco uz galda, kamēr nav runča. Ja pasaule nonāktu atkal pie kaut kāda skaidrāka pretnostatījuma, es domāju, ka vairāk būtu saspīlējumu un mazāk atklātu karu.

Kas bija tas, kas tevi piesaistīja tieši pētīt kara socioloģiju savulaik pēc Krimas okupācijas?

Māris Brants: Mana interese sākās jau 90. gados. Es nokļuvu Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas misijā Bosnijā - Hercegovinā, tas bija 1997. gads. Tas man pavēra pilnīgi citu skatījumu uz lietām, jo tās bija pirmās pēckara vēlēšanas Bosnijā, attiecīgi pēc visām etniskajām tīrīšanām. Tās bija pašvaldību vēlēšanas, un tur bija jautājumi, par kuru pašvaldību kurš balsos, jo iepriekš kādā ciemā dzīvoja vieni, tagad - dzīvo citi. Šo perspektīvu, atgriežoties Latvijā, es lielā mērā atnesu līdzi, un tad es par to tēmu arī sāku interesēties. Bet šeit tas, protams, bija absolūti neatbilstoši tai konjunktūrai, kas Latvijā valdīja, jo pie mums tomēr skatījums bija stipri vairāk uz augšu, uz attīstību. Katrā ziņā ne jau karu kontekstā. Būtībā bija savākts materiāls, atradu pat vienu grāmatu par kara socioloģiju, Krievijā izdotu vēl pirms Putina laika, Jeļcina laikā viss kas iznāca. Gribēju piedāvāt tādu kursu Latvijas Universitātē. Kurss nesanāca, tāpēc ka acīmredzot neatbilda kopējai tendencei, kāda bija 2013.-2014. gadā. 

Kad Nacionālā enciklopēdija piedāvāja pieteikt kaut kādus rakstu tematus, sapratu, ka materiāli man ir, gribas pētīt, ārējās motivācijas nav. Tas sakrita vienlaikus ar Krimas okupāciju, bet tā ir sagadīšanās, ka tas sakrita tieši tajā brīdī. Pēc tam es par šo tēmu esmu ieinteresējies daudz. Cita lieta, vai tā vienmēr ir saucama par kara socioloģiju? Kaut kādā gadījumā tā droši vien ir kara vēsture. 

--

Māris Brants ir sociologs, Rīgas Stradiņa universitātes datu analītiķis. Strādājis kā pasniedzējs Latvijas Universitātē, Liepājas Universitātē, Vidzemes augstskolā, lasījis lekcijas sociālā stratifikācijā un sociālajā gerantoloģijā. Daļa no pasniegtajiem priekšmetiem saistīti ar kvantitatīvajām pētījumu metodēm, kas saistās ar viņa darbu savulaik Latvijas Universitātē un Latvijas Zinātņu akadēmijas institūtā. 

Māra Branta  pētījumu tēmas galvenokārt saistītas ar sociālo nevienlīdzību, iedzīvotāju migrāciju, darba tirgu un bezdarbu, iedzīvotāju dabisko un mehānisko kustību, sabiedrības veselību, informācijas tehnoloģijām, izglītību. Viņš arī viens no Nacionālās enciklopēdijas šķirkļu autoriem par tēmām, kas saistītas ar kara socioloģiju.