Anna Putāne Latvīšu folklorys kruotivis (LFK) digitalajā arhivā garamantas.lv atšifriejuse manuskriptus i puorrakstejuse ap 25 000 latgalīšu volūdys failu, taidā veidā paplašynojūt folklorys tekstu izpieti. Par nūzeimeigu īguļdejumu latgalīšu montuojuma saglobuošonā i populariziešonā Anna Putāne itūgod nomināta Latgalīšu kulturys goda bolvai „Boņuks 2025”.

Anna Putāne platformā garamantas.lv manuskriptus atšifrej jau gondreiž 10 godu, tok stuosts par folkloru suocēs jau daudz agruok Annys saimē, kur bejuši aktivi teicieji. Anna zynuojuse, ka LFK arhivā vajag byut failim ar juos saimis stuostim, kas pīraksteiti 1959. godā „kod folklorys kruotive reikoj 13. ekspediceju iz Preiļu i Daugovpiļs rajonim, i muna vacvacmama Veronika, juos bruoļs Juoņs i jūs obu mama Tekļa palīk par teiciejim. Munai babai Eleonorai tod ir 12 godu, jei tī šiverej, skraida apliek, i muna vacvacmama Veronika jai soka „Načauksti kai apeiņu kuleite!”. Tū es pīraksteju, tys ir saglobuots failūs,

lobs teicīņs – “Načauksti kai apeiņu kuleite!”.”

Anna gribiejuse sovys saimis teiciejus kruotivē „atrast ir pasavērt, kū jī ir pīstruoduojuši, kū pasacejuši, kaidys dzīsmeitis ir zynuojuši.” Suokuse šifrēt sovys saimis teicieju puora failu dīnā „sovys prīcys piec”, piec tam jau sekuojuši cyti faili.

Ka failu digitalizaceja īs iz prīšku, folklora byus daīmamuoka pietnīkim, entuaziastim, studentim, tok „vysu atšifrēt nav īspiejams, deļtuo ka vyss nav atrasts, vysod koč kū var atrast,” soka Anna Putāne.

„Vysim pīraksteitojim, puorraksteituojim, vysim ir bejs plāns ari tū izpieteit,” skaita Anna, svareigi saprast, kai vuords „teik fiksāts, redigēts, publicāts voi nateik publicāts, pīraksteit, puorraksteit ir vīns, izpieteit ir cyta līta piec tam.”

Voi Anna Putāne par pārnejā godā padareitū sajims Latgalīšu kulturys goda bolvu „Boņuks”, zynuosim 14. martā, kod Latgolys viestnīceibā „Gors” nūtiks apbolvuošonys ceremoneja, tū varēs tīšraidē klauseitīs ari LR1 i vērtīs LSM.lv, kai i vokorā LTV1.

Sovpus da 11. marta portalā LSM.lv var atbaļsteit sovu simpateju i bolsuot par kaidu nu 30 bolvys pretendentu – izalaseit spūdruokū 2025. gods nūtikšonu, personeibu ci aktivitati latgalīšu kulturā, kas sajims publikys bolsuojuma bolvu „Žyku”.

Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti, i kam ir vārts dagrīzt viereibys.

Žvyrs ir grants, i Sovvaļnīks skaita, ka „latgalīšu muzykys ceļš nikod nav bejs leidzons, tys vysod ir bejs kai pa granta ceļu, ari idejiski „Muzykys žvyrs” ir vysā pamatuoti – vysu laiku ceinomēs, īmam, sovpateigs ceļš.”

Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki.

Itūreiz par folklorys kūpys „Grodi” jaunuokū albumu „Sudrabu smeldama” (2025), kas sajiems Latvejis muzykys īrokstu goda bolvu „Zelta mikrofons” albuma dizaina kategorijā, tyka ari nomināts storp lobuokajim tautys muzykys albumim, taipat tyka nomināts ari Latvejis myzykys nūzaris bolvai GAMMA tautys muzykys žanrā, i albums nomināts ari Latgalīšu kulturys goda bolvai „Boņuks 2025”.

Folklorys kūpys „Grodi” albumā „Sudrabu smeldama” atrūnamys dzīsmis i tautys muzyka nu Latvīšu folklorys kruotivis ekspediceju, Emiļa Melngaiļa pīrokstu, Mārtiņa Boiko veiktūs īrokstu i pošys Aīdys Rancānis personeigūs arhivu – dzīsmis i daņči nu Bolvu nūvoda Brīžucīma, Medņovys, Viļakys, Bierzpiļs i Škilbānu pusis, Kruoslovys nūvoda Izvolta, Dagdys, Bukmuižys, Ludzys nūvoda Nierzys i Mežavydu pogosta. Taipat ari Sibirejis latgalīšu montuojums, kurū sovulaik Timofejevkys cīmā īrakstejs Latvīšu folklorys kruotivis pietnīks i „Grodu” daleibnīks Aigars Lielbārdis.

Sudobrys – kai pūrs, goreiguos boguoteibys simbols, gudreiba, dzeivisziņa, dzeivisgudreiba, dabojama caur dorbu, paaudžu sarunom i dzeivi kūpā. Doba kai spāka olūts, dzīsme i daņcs kai katarse, škeisteišonuos, kas kai atteirej, tai dūd spāka.

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas Talsu novada Vandzenes pagastā pie tēva un dēla - Māra un Arta Kalniņiem. Abi ir lauksaimnieki un darbojas lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajā sabiedrībā "Lādzeres grauds". Tā biedri audzē ne tikai labību, bet arī kaņepes, no to sēklām spiež eļļu un ražo citus produktus. Ap 200 tonnas kaņepju sēklu arī eksportē. Māris Kalniņš ir kooperatīva vaditājs, bet viņa dēls Artis ir produkcijas realizācijas un pārdošanas vadītājs.

Nesteidzieties pārāk ātri, lai sargeņģelis tiek līdzi – novēl aktrise Akvelīna Līvmane, kas pēc ilgāka pārtraukuma atkal spēlē teātrī. Par biešu zupas garšu bērnībā un kāpēc studēja arhitektos, par kinoprovēm un kā filmējās pie Streiča, kā tika pāri nelaimēm un kāpēc dzīve ir brīnišķīga – saruna ar Akvelīnu Līvmani Laikmeta krustpunktā.

„Katram cilvēkam ir savs sargeņģelis. Atšķirība tikai tā, ka viens jūt un sarunājas ar viņu. Cits neliekas ne zinis, bet vēl kāds atskārst sargājošo klātbūtni vien ārkārtas apstākļos. Es ticu. Es ticu, ka puķe uzplauks, ka diena uzausīs un ka laime piemeklēs. Es vienkārši ticu.” Tā grāmatā „Zem sargeņģeļa spārna” saka Akvelīna Līvmane.

Mēs viņu pazīstam kā teātra un kino aktrisi, bet Akvelīna savās tikšanās reizēs ar ļaudīm iedrošina arī pacelties pēc sāpīgiem kritieniem. Akvelīna daudz lūkojas zvaigznēs un māca tās izzināt. Un Akvelīna arī ir veselīga dzīvesveida vēstnese.

Par to likteni un sagadīšanos.  Nākot studijā, tieši prātoju, ka iepriekšējās sezonās man bija vairākkārt doma jūs aicināt uz sarunu, bet ik pa brīdim plāni mainījās, un šogad, kad esmu paņēmis nelielu pauzi no radio, tā tiešām ir sagadīšanās, ka tiekamies radio studijā. Jūs tādām sagadīšanās lietām ticat?

Akvelīna Līvmane: Man liekas, ka ilgāk dzīvojot, es saprotu, ka ļoti daudz kas ir jau iepriekš nolikts, iepriekš paredzēts un atliek tikai pieņemt, priecāties, par kaut kādām sliktākām lietām – arī pieņemt un neuztraukties. Tā kā mūsu satikšanās ir brīnišķīga.

Par tiem sargeņģeļiem es ievadā minēju. Ir jums prātā varbūt pēdējais brīdis, kad esat jutusi, ka viņš tiešām bija blakus. Vai varbūt tie sargeņģeļi mums visu laiku ir blakus? Varbūt viņi ir šeit, studijā tagad, kā ar viņiem?

Akvelīna Līvmane: Droši vien. Tā es pieņemu, ka ir, jo es kādreiz tā pakutinu sargeņģelim kājiņas, es smejos. Droši vien, ka ir un es vienmēr saku – nesteidzieties pārāk ātri, lai sargeņģelis tiek līdzi. Un kaut kas tajā visā ir. Tas nav tik vienkārši. Tautas atmiņa, tautas pasakas un nostāsti es domāju, ka nemelo.

Bet pašai kaut kāds brīdis ir bijis pēdējā laikā, kad kaut kas ir noticis un jūs piefiksējat – jā, tiešām tas ir sargeņģelis, kas man lika atgriezties mājās, jo gludeklis nav izslēgts…

Akvelīna Līvmane: Nē, pēdējā laikā es tiešām pieņemu, ka viss iet uz labu. Viss ir ļoti brīnišķīgi. Man ļoti patīk vārds – brīnišķīgi, tāpēc es arī teicu, ka mūsu satikšanās ir brīnišķīga. Un tad tāda īpaša gadījuma nav bijis, ka tāds brīnišķīgs sargeņģelis ir klāt. Bet es aizvakar – jā. Saka, ja uz ielas ierauga putna spalvu, tad tur garām lidojis sargeņģelis, un man liekas, ka aizvakar es gāju un tur bija ļoti skaista putna spalva, tā kā es pasveicināju un teicu paldies.

Es ievadā jūs pieteicu arī kā veselīga dzīvesveida vēstnesi. Kādā intervijā izlasīju šādu jūsu pieteikumu par veselīgo dzīvesveidu – arvien katru rītu, arī ar linu dvieli, auksts ūdens pēc Ziņģītes metodes. Arvien tas viss, arī šorīt?

Akvelīna Līvmane: Arī šorīt. Jo tad, ja iesāk, tad vienkārši citādāk nevar. Pirms gadiem pieciem es sapratu, ka neviens cits man nepalīdzēs, ka es varu palīdzēt tikai pati sev. Pirms tam es zināju, ka tas tā ir, bet kaut kādi apstākļi noliek fakta priekšā, ka ir tas jādara, ir jāvingro, ir jārīvējas ar dvielīti un jāuzmana, ko ēdu, un jāpalasa anotācijas uz produktiem un tamlīdzīgi.

Un zāļu tējas. Jūs jau arī par eksperti var saukt?

Akvelīna Līvmane: Par eksperti nē, bet vienkārši man mājās ir. Mēs abi ar dzīvesbiedru vācam un mums ir apmēram viens kubs tēju, vesels tāds. Milzīga kaste.

Vai jums ir kāda firmas zīme?

Akvelīna Līvmane: Visas tējas, ko var savākt. Mēs sākam ar pavasari, droši vien aprīlī jau būs kaut kādi priežu pumpuri, tad gaiļbiksītes un visu vasaru kaut ko līdz rudenim vēlam. Lai būtu visādas tējas, rūgtas un negaršīgas, kā citi saka, ka tās ir negaršīgas. Man viss garšo.

Zvaigžņu pētīšana, astroloģija, Vai arvien jūs vēl arī ļaudis konsultējat? Ja jums kāds vaicā padomu?

Akvelīna Līvmane: Nē, es vairs to nedaru, es piekusu. Patiešām šādā varbūt atbildības nozīmē, ka likās, vai es cilvēkam visu pasaku, vai viņš ir saņēmis to atbildi? Un tie bija ilgi gari gadi. Tagad man pietiek pašai ar sevi. Es ieskatos savā kartē, bet es zinu, ka galvenie, ņemot vērā gadu skaitli, ko visi zina, kuram es nepievēršu uzmanību, bet svarīgākie notikumi jau ir bijuši, lielākie pagriezieni. Tā kā tagad vienkārši skaisti jādzīvo.

Racējkniebējs jeb kniebējracējs. Šo Edvarda Bērziņa un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Sondoru ģimene Siguldā: mamma Kristīne, tētis Kristaps ar bērniem Patriku (4 gadi) un Luīzi (2 mēneši).

Sandru Stepiņu Pāvilostā un Sakas pagastā pazīst daudzi. Viņa ir viena no redzamākajām un aktīvākajām vēja parka būvniecības pretošanās kustības līderēm. Nepagurstoši divu gadu garumā, no darba Liepājas slimnīcā brīvajā laikā, viņa kopā domubiedriem strādājusi vides aizsardzībā un darbs ir nesis augļus - rosinātā iniciatīva portālā "manabalss.lv" tikko ir virzīta tālāk skatīšanai Saeimas atbildīgajā komisijā. Sabiedriskajā apspriešanā noraidītais vēja parka vides novērtējuma projekts Pāvilostā ir iestrēdzis valdībā. Pašlaik iedzīvotāji seko līdzi Dienvidkurzemes novada teritorijas plānošanas sabiedriskajai apspriedei.

Saruna par to, kas motīvē Sandru šim darbam.

"Ir mežs, ir dzirdamas dabīgas skaņas - vējš, jūras šalkoņa Tas ir tas, kas raksturīgs šai vietai."

Tā Sandra Stepiņa apraksta savu dzimto pusi. Mūsu saruna notiek piejūras priežu mežā, netālu no jūras.

"Es esmu uzaugusi šeit, Sakas pagastā. Visu bērnību esmu pavadījusi tiešām laukos, lauku darbos, lauku vidē, dabā, starp visu dzīvo. Esmu rūpējusies par vidi vienmēr, tātag dodamies uz pludmali, maisiņš vienmēr līdz, Piedomāt, kā dabai draudzīgi apsaimniekot, to, ko mēs radām. Vai kā rūpēties par mežu sev apkārt. Mēs audzējam paši sev dārzeņus, tas ir manā asinsritē es gribētu teikt dzīvot saskaņā ar dabu."

Arī skolas pasākumi - talkas, pārgājieni veicināja mīlestību un piesaisti videi, kur Sandra uzauga. Pēc skolas pabeigšas Sandra aizbrauca mācīties uz Rīgu. Tomēr pēc septiņiem gadiem atgriezās tēva mājās, jo saites ar Saku bija ļoti ciešas. 

"Mēs pat nevaram iedomāties, cik slikti būs, kad izbūvēs plašā mērogā vēja parkus, tā ietekme nav paredzama."

Pirms diviem gadiem Sandra uzzināja par K2 Ventum vēja parka projektu. Plāns ir to celt Kurzemes piekrastē, kilometru no Sandras dzīvesvietas.

"Un tajā brīdī, kad sapratu, ka apdraudēta liela teritorija, ļoti tuvu man dzimtajai pusei, tad tur kaut kas piešķīlās, tāda degsme, sajūta, ka es nevaru neiesaistīties. Tā ir sajūta, kas liek katru rītu piecelties un atgriezties pie šīs tēmas. Un sekot, kas ir jauns, un domāt, ko mēs varam vēl ieteikmēt šajā procesā. Jo es domāju, ja mēs tā mierīgi sēdētu un cerētu, ka gan jau būs labi, pirmie masti jau slietos, jo tas viņu plāns jau ir ātrs, nu gads, divi un sāksim būvniecību. Tomēr mēs esam ar savu attieksmi un savām bažām un nostāju esam kavējuši šo procesu un ļoti mērķtiecīgi turpinām to darīt."

Karš Tuvajos Austrumos var palīdzēt Krievijas ekonomikai, taču paradoksālā kārtā tas var pavērt iespējas arī Ukrainai, jo ASV interese par miera sarunām ir atslābusi, uzskata bijušais Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis.

Viņš intervijā Latvijas Radio sacīja, ka pašlaik frontē nav iestājusies situācija, kad kāda no karojošajām pusēm būtu patiesi ieinteresēta miera sarunās. Tāpēc Eiropai ir jādara viss, lai panāktu, ka Krievija nopietni runātu par kara izbeigšanu, uzsvēra Landsberģis.