Risks, kas var novest pie satiksmes krīzes. Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācija ir satraukta par Tuvo Austrumu konflikta dēļ radīto degvielas cenu pieaugumu. Ja valsts nerīkosies maksimāli ātri, pārvadātājiem varot nākties pārtraukt pasažieru apkalpošanu. Asociācijā norāda, ka viņiem jau tā šogad trūkst 15 miljonu eiro, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu, bet krasais degvielas sadārdzinājums, viņuprāt, radīs vēl lielāku deficītu. Vai Satiksmes ministrija ir gatava rīkoties?

5. martā uzzinājām sēru vēsti - mūžībā devies Jānis Streičs - kinorežisors, filmu "Mans draugs - nenopietns cilvēks", "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", "Teātris", "Cilvēka bērns" un daudzu citu nozīmīgu kinodarbu radītājs, arī rakstnieks, publicists, gleznotājs. 

Savulaik Jānis Streičs vairākkārt ir viesojies raidījumā Šīs dienas acīm. Pieminot viņu, skan fragmenti šim sarunām.

Spēlē piedalās Uldis Priekulis, Inga Štrāle, Uldis Siliņš, Sanda Dīcmane.

Šoreiz vēl uz brīdi pakavējamies atmiņās par aizvadītajām Milānas-Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēm. To darām kopā ar kalnu slēpotāju Lieni Bondari, kura Itālijā aizvadīja savas otrās olimpiskās spēles un slalomā abos braucienos sasniedza finiša līniju. Ne tikai par kalnu slēpošanu, bet arī par tenisu, veikbordu un studijām augstskolā sarunā ar Lieni.

Nedēļas notikumu izlasē:

Vai nostalģisks skats ar nacionālā līmeņa avīzi pie brokastu kafijas pieder tikai bagātajām Eiropas valstīm?  Vai (atmetot ekonomiskos faktorus) varam šai ainai piešķirt arī piederības sajūtu valstij un lasīšanas kultūrai Latvijā? Kā mainījies „apjukumu laika” pieprasījums pēc autoritātēm? Tiktāl mēs aizrunājamies ar literātiem Ēriku Hānbergu un Osvaldu Zebri, šķirstot grāmatu „Latviešu prese trakajos deviņdesmitajos”.  Trešais autors ir Voldemārs Hermanis, bet savas atmiņas viņiem uzticējuši daudzi 90. gadu preses žurnālisti.

Inta Lehmusa-Briede savējās noslēdz tā, kā varētu noslēgt arī šo grāmatu: „Tas viss ir tiesa, tikai man negribētos, ka 90. gadus pasniegtu kā medus maizi bez garozas. Tādas maizes nemēdz būt”.

90. gadi Latvijas presē ir laiks, kad valda gan jaunatgūtā preses brīvība un valsts, gan ekonomiska nestabilitāte un vēlāk – konkurences pieaugums. Preses nams kā teju visu preses žurnālistu darbavieta ar savu bohēmu un paradumiem; laikrakstu numuru nodošanas laiki un poligrāfiskās problēmas; janvāra barikādes, augusta pučs; „smalko aprindu” hronika; jauni mediju patērēšanas paradumi (tādu jēdzienu gan laikam vēl nelietoja); laikrakstu rašanās, izdzīvošana un arī to pēdējie numuri;  pēdējā greznā jaunlaiku Preses balle 1994. gadā Kongresu namā.

Grāmatas „Latviešu prese trakajos deviņdesmitajos” sastādītāji ir Ēriks Hānbergs, Voldemārs Hermanis un Osvalds Zebris. Divi no viņiem – Ēriks Hānbergs, kurš bija Andra Jakubāna redaktora biedrs ‘’NeCīņā”, un Osvalds Zebris, kurš 90. gadu vidū kā ļoti jauns cilvēks sāka strādāt „Neatkarīgās Cīņas” ziņu dienestā, ir mūsu sarunu biedri par trakajiem deviņdesmitajiem Latvijas presē. Kā šai ainai balansēt starp „atmiņu ugunskuriem”, dokumentiem, publikācijām un pētījumiem, par to varat pārliecināties, lasot grāmatu „Latvijas prese trakajos deviņdesmitajos”, kuru izdevuši „Latvijas Mediji”. Grāmatu ievada profesores Vitas Zelčes raksts „Latvijas avīžniecības pēdējais zelta laikmets”.

Apjukuma laiks, kurā bija liels pieprasījums pēc autoritātēm – tā 80. gadu beigas un 90. gadu sākumu raksturo Osvalds Zebris.

Raidījumu atbalsta:

Ar Emmu runājam par to, kas ir plogings un kas ir ebru, kā arī domājam par to, kas pasaulē būtu jāmaina. Lasām Dainas Tabūnas krāšņo grāmatu "Aspazija" ("Latvijas Mediji") un Julijas Kolomojecas iedvesmas grāmatu "Neparastie vaļasprieki" ("Baltais Valis").

"Tautas raksturs izpaužas veidā, kā tā dzīvo, kā ģērbjas, kā ēd, kā izklaidējas un kā strādā, kādi ir tās darbarīki un mājokļi," savulaik teicis Augusts Bīlenšteins.