Pēc nesen aizvadītās Nacionālās kinobalvas “Lielais Kristaps” ceremonijas aplūkojam godalgoto Alises Zariņas dramēdiju “Nospiedumi” un franču autores Alises Vinokuras drāmu “Modes aizkulises”. Abos darbos būtisks ir mūsdienu sievietes skatupunkts. Ja Zariņa filmā “Nospiedumi” kartē vecāku atstātās brūces, tad Vinokura “Modes aizkulisēs” piedāvā skatu uz spozmes pilno industriju no neordināriem skatu punktiem.

Bohēmisks dzīvesveids, jaunas sievietes un mīļākās, lelles “Bārbija” klātbūtne, attiecības ar mammu un vientulība, bet tai līdzās ir tēva mīlestība, kas ir fragmentāra. Līvai (Ieva Segliņa), sasniedzot briedumu un turpinot nodarboties ar fotogrāfiju, tēva atgriešanās akselerē pieredzes nospiedumus. Tas trāpīgi tiek risināts caur viņas attiecībām ar dzīvesbiedru Mārci (Gatis Maliks), pašas ķermeni, seksualitāti un pingpongam līdzīgajām attiecībām ar mammu (Leonarda Ķestere-Kļaviņa).

Daļai pēdējā gada bērnudārznieku vecāku pavasaris ir laiks, kad nākas domās, vai mans bērns ir gatavs skolai? Kā izlemt - laist bērnu sākt mācības 1. klasē vai ļaut vēl padzīvoties pirmsskolā.

Ģimenes studijā sarunājas Oskars Grīslis, sociālā uzņēmuma "Intelekta attīstības centrs" vadītājs, četru bērnu tētis, Agrita Tauriņa, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Pirmsskolas un sākumizglītības nodaļas docente, Rīgas 275. pirmsskolas izglītības iestādes "Austriņa" vadītāja, Daina Žurilo, klīniskā un veselības psiholoģe, Rīgas 64. vidusskolas psiholoģe, un Dace Jaundāldere-Dātava, privātās pamatskolas "Domdaris" direktore.

Ja bērnam septiņi gadi paliek pēc 1. septembra, lielākoties vecākiem ir iespēja domāt, vērtēt un lemt - laist viņu uz 1. klasi šoruden vai paturēt vēl pirmsskolā. Un visbiežāk par to ir jādomā pavasarī. Kas var palīdzēt pieņemt objektīvu lēmumu? Kā saprast, vai mans bērns ir gatavs skolai? Ko darīt situācijā, ja prasmes ir spožas, bet bažas rada, piemēram, emocionālais briedums? Un otrādi, ko iesākt, ja bērns šķiet pietiekami pieaudzis un piemērotas vides maiņai, tomēr šķiet, ka mācību vielas apguve pieklibo.

Pirms sarunas kādas mammas pārdomas par šo tematu.

Pēc pēdējiem notikumiem Tuvajos Austrumos šķiet, ka cerības uz zemākām cenām veikalos sadrūp, jo degvielas tirgotāji ir ļoti operatīvi reaģējuši uz naftas cenu pieaugumu biržās. Par šo tematu un arī citiem valsts ekonomikai būtiskiem jautājumiem, piemēram, sadarbības izbeigšanu ar agresorvalstīm runājam Krustpunktā, kad izvaicājam ekonomikas ministru Viktoru Valaini.

Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "LSM.lv" ekonomikas ziņu redaktore Ilze Zālīte un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Andrejs Vasks.

Aizvadītajos gados Latvijas slimnīcās nedaudz vairāk kā puse pacientu bija vecumā virs 60 gadiem. Lai saņemtu medicīnisku palīdzību, daļa no viņiem mūža nogalē vecuma nevarības dēļ var nonākt slimnīcā bezpalīdzīgā stāvoklī. Taču ārstniecības iestādē viņus var mehāniski fiksēt jeb piesiet pie gultas, par ko ceļ trauksmi pacientu tuvinieki. 

Marga, meita bijušajai pacientei Vidzemes slimnīcā: “Un tad man tika pateikts tā: “Nu, ko tad jūs domājat, jūs gribat, lai viņi krīt un lauž locekļus?””

Lai arī statistikā sūdzības par mehānisku fiksāciju parādās reti, pēdējo divu gadu laikā to piedzīvoja divi pacienti vienā no Latvijas slimnīcām.

Ineta Rezevska, Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja: “Bet es gribu atkal teikt, ka tas, ka nav sūdzību nenozīmē, ka tādi pārkāpumi netiek pieļauti.”

Spēkā esošās instrukcijas un vadlīnijas noteic, ka fiksācija ir stingri regulēta, bet šādi bieži fiksē tieši bezpalīdzīgus pacientus, kuru tuvinieki par notikušo uzzina tikai ieraugot siksnas ap rokām.

Uģis Muskovs, Vidzemes slimnīcas valdes priekšsēdētājs: “Mēs pacientus nefiksējam, bet ierobežojam nedaudz viņa kustības.”

Vai Latvijā šobrīd ir sakārtota sistēma, kas nosaka gadījumus, kad bezpalīdzīgus pacientus vecuma nevarības dēļ var mehāniski fiksēt jeb piesiet pie gultas? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Studentu diplomdarbos tīras mākslas meklējumi, arī rietumu mākslas klātbūtne – liecina Latvijas Mākslas akadēmijas arhīva izpēte. Izpēte notikusi Fundamentālo un lietišķo pētījumu projekta ietvaros, un tas ļāvis vienkopus apzināt vairāku Mākslas akadēmijas nodaļu diplomdarbus pusgadsimta garumā. Nupat atklāta arī izstāde „Diplomdarbs ir mākslas darbs/ arhīva izpēte/ 1949-1991/ keramika/stikls/tekstils/interjers”, kas skatāma Mākslas akadēmijas izstāžu telpā „DUO”. 

Izstādes ietvaros ik ceturtdienu „DUO” telpā notiks vieslekcijas un diskusijas. Jau šopēcpusdien mākslas pētnieces no Lietuvas un Igaunijas dalīsies ar pieredzi dizaina kolekcijas veidošanā , kā dizaina procesi tiek pētīti pie viņiem.

Ir kāds jautājums, par kuru katram ir ko teikt. No – es seriālus neskatos, līdz – skatos un gaidu katru dienu, man ir viedoklis, ko vajadzētu rādīt un ko vajadzētu filmēt. Kultūras rondo runājam par Latvijā radītiem seriāliem, to satura īpatnībām, finansējumu, izplatīšanu un arī lielākajām problēmām. Varbūt tas ir labu scenāriju trūkums?

Analizē Ilze Korjus, TET galvenā producente, kopproducente seriālam "Nelūgtie viesi", Zane Valeniece, kura ir Latvijas Sabiedriskā medija Filmu iepirkšanas nodaļas vadītāja, viņa arī lasa lekcijas RSU par dokumentālo kino un seriālu analīzi TV un straumēšamas platformās, un Kārlis Dorbe, LMT Satura biznesa vadītājs.

Raidījumā runājam par dabu un kādu interesantu pētījumu, kas raksturo mūsu attiecības ar dabu šajā laikmetā. Ir skaidrs, ka šodien vairāk nekā jebkad laiku pavadām iekštelpās, pilsētās, atrauti no dabas. Vai šis varētu būt iemesls, kāpēc nesenā Lundas Universitates pētījumā secināts, ka mūsdienās sākam izjust bailes un trauksmi no atrašanās savvaļā? Vai daba patiesi ir biedējoša un bīstama un vai cilvēks var dzīvot bez dabas elpas? Un kā atgriezties pie dabas, mazinot trauksmi? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē klīniskā psiholoģe, meža terapijas praktiķe Inga Dreimane, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un cilvēks, kurš ikdienu pavada dziļā mežā - mežzinis Raimonds Mežaks.

Lundas universitāte apkopojusi ap 200 dažādu pētījumu par cilvēka attiecībām ar dabu un secināts, ka šīs attiecības paslikintās, aizvien vairāk cilvēku attālinās no dabas un pat izjūt bailes vai nepatiku atrasties dabiskā vidē. Zviedrijas pētnieku apkopotā informācija nav pārsteigus arī speciālistiem Latvijā, kur arī novēro līdzīgu tendenci.

Populāras blusu un ērču zāles, konkrēti izoksazolīna zāles, ko dod suņiem un kaķiem, varētu radīt apdraudējumu apkārtējai videi. Tā savus secinājumus Francijas zinātnieki skaidrojuši publikācijā žurnālā “Vides toksikoloģija un ķīmija” (Environmental Toxicology and Chemistry). Zāļu aktīvās vielas nonāk mājdzīvnieku izkārnījumos, tādējādi toksiskām vielām pakļaujot kukaiņu sugas, kas barojas no mēsliem. Šie kukaiņi ir svarīgi barības vielu apritei un augsnes veselībai, tāpēc publikācijā minētais rada jautājumu par mājdzīvnieku ārstēšanas metožu ietekmi uz ekosistēmu.

Komentāru pašmāju pētnieku vidū sniedz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Ķīmijas laboratorijas vadītājs, kā arī Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes profesors Vadims Bartkevičs. Vai aprakstītais ir būtiska, iepriekš nepieredzēta situācija?

Zirgi ir skaisti un gudri dzīvnieki, kuri, tāpat kā jebkura dzīva būtne, ir pelnījuši laipnu attieksmi, iejūtību un rūpes. Kāda ir situācija ar zirgu labturību šobrīd, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta Novietņu uzraudzības daļas vadītājas vietniece Rudīte Bērziņa, Zirgu asistētas terapijas centra dibinātāja un biedrības "Zirga daba" dibinātāja Iveta Dzērve, veterinārārste, veterinārmedicīnas doktore Evija Liepiņa un fizioterapeite, sportiste un trenere Krista Ķūrēna.

Zirgs ir atbildība un turēt zirgu nav lēti, atgādina raidījuma viešņas.

Iveta Dzērve norāda, ka ir valstis, kur ir aizliegts turēt vienu zirgu, jo zirgam nepieciešams socializēties. Citu dzīvnieku klātbūtne nepalīdzēs, zirgam vajag zirgu, jo citādi viņš jūtas slikti. Zirgam vajag savējo kompāniju, bez kuras var justies arī nedrošs, jo zirgs ir bara dzīvnieks.

Diemžēl arvien ir ikdiena, kad zirgu piesien vai viņam sapin kājās. Šobrīd Zemkopības ministrijā top noteikumi, kas šo aizliegs.

Krista Ķūrēna norāda, ka tas nav nekas jauns un nezināms, ka zirgiem nepieciešamas ganības un socializācija. par to runā arī augstākajā sportā jau gadiem un tendence ir pozitīva.

"Es strādāju ar augta līmeņa sporta zirgiem, viņi dzīvo daudz ārā, ganībās, brīvi staigā, kad tas ir iespējams. Protams, sacensību laikā ir ierobežojumi, bet tad viņi atgriežas mājās un ir iespēja būt zirgam. Tas ir svarīgi, domājot par viņa labsajūtu, kā arī fizisko un mentālo veselību. Mums visiem ir svarīgi, lai dzīvnieks būtu laimīgs un vesels. Viņam ir nepieciešama komunikācija ar citiem zirgiem, nepieciešams dzīvot ārā - staigāt, ganīties, vārtīties, arī iespējams, traumēties. Mēs nevaram audzināt burbuļplēvē iepakotus tizlenīšus un cerēt, ka viņš būs sportists ilgus gadus," vērtē Krista Ķūrēna.

"Tā ir arī drošība. Zirgs, kurš tiek visu laiku turēts boksā un iziet ārā tikai pasportot vai tiek ārā tikai kādu stundu, viņš ir cilvēkam bīstams, jo netiek apmierinātas viņa pamata vajadzības pēc kustības un socializēšanās," papildina Iveta Dzērve.