Esošais partiju finansēšanas modelis ir spēka jau vairākus gadus, un daudzas partijas saņem pat ļoti dāsnu finansējumu no valsts budžeta. Bet cik lietderīgi tas tiek izlietots? Par to diskutējam raidījumā Krustpunktā.

Studijā diskutē sabiedrības par atklātību "Delna" direktores vietniece Agnija Birule, Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, politoloģe Iveta Kažoka.

Sazināmies ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārstāvi Vinetu Ostrovsku, kā uzklausām partiju pārstāvjus: Partijas "VIENOTĪBA" valdes priekšsēdētāju, partiju apvienības "Jaunā Vienotība" valdes locekli Edmundu Jurēvicu, partijas "Latvija pirmajā vietā" valdes priekšsēdētājs Aināru Šleseru un Jaunās konservatīvās partijas valdes priekšsēdētāju Sigordu Stradiņu.

Pēdējās dienās vairākām politiskajām partijām ir radušās finansiāla rakstura nepatikšanas. Vispirms Nacionālajai apvienībai būs jāatmaksā valstij pāri par 200000, ko tā pārtērēja iepriekšējās vēlēšanās. Partija nespēja tiesā pierādīt savu taisnību. Savukārt "Stabilitātei!" vairs nesaņems valsts finansējumu gandrīz 200000 apmērā, jo viņiem Saeimā izjuka frakcija, virknei deputātu to pametot. Protams, tās ir partiju pašu problēmas, un mums gar to nav lielas daļas. Bet ko vispār partijas ar piešķirto naudu dara? Jo valsts gadā atvēl politisko organizāciju uzturēšanai gandrīz 7 miljonus un vēl jau arī tās piesaista ziedojumus. Šo tematu mums regulāri aktualizē klausītāji, kas apšauba naudas piešķiršanas lietderīgumu, bet arī eksperti studijā reizēm par to ieminas, sakot, ka naudu taču varēja izlietot krietni efektīvāk, nekā tas šobrīd notiek. par ko ir runa un ko lietas labā var darīt?

Četrus gadus pēc Krievijas pilnapmēra iebrukuma Ukrainā un arvien jauniem globāliem satricinājumiem mūsu pašvaldības tomēr visai fragmentāri vai dažkārt pat ar vieglprātīgu attieksmi gatavojas krīzes situācijām, kādas nu jau ikdienā redzam netālu aiz savas valsts robežām. Cilvēki aizvien atzīst, ka viņiem nav vai ir par maz informācijas par patveršanās iespējām briesmu gadījumā. Bet vairākas domes ignorējušas iespēju bez maksas tikt pie gultām, spilveniem un citām lietām, kas būtu tik noderīgas ne tikai karā, bet arī citās krīzēs – kaut vai aiz loga briestošajos plūdos. 

Pirms vairāk nekā diviem gadiem Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests pie sevis sasauca pašvaldības, ko aicināja pieteikties dažādām lietām, kas noderētu katastrofu un citu apdraudējumu situācijās, piemēram, ēku sagruvumos, ugunsgrēkos, plūdos un bēgļu uzņemšanai. Bez maksas varēja dabūt pārvietojamas izmitināšanas konstrukcijas jeb konteinerus, gultas, matračus, spilvenus un guļammaisus. Noteiktajā termiņā no tolaik 43 pašvaldībām pieteicās tikai 23. To vidū bija arī Dienvidkurzemes novads. Tagad, divus gadus vēlāk, tas ir saņēmis piecus konteinerus un pa 150 gultām, matračiem, spilveniem un guļammaisiem. Grobiņā konteineri nolikti sporta laukumā.

Vēlāk šīm būtiskajām lietām pieteicās kopumā 34 pašvaldības. Septiņas no visām, lielākoties Kurzemē, glābšanas dienesta aicinājumam neatsaucās. To vidū arī Liepāja. Tomēr Liepāja nav tāda vienīgā. Moduļu būvēm, gultām un spilveniem nav pieteikušies arī seši novadi: Augšdaugavas, Ādažu, Dobeles, Saldus, Ventspils un Talsu.

Filmas pirmizrāde notika Tallinā, tā izrādīta Parīzē un Bostonā. Spēlfilma "Nospiedumi", kas jau saņēmusi trīs "Lielā Kristapa" balvas*, 6. martā nonāks arī pie Latvijas skatītājiem. Kultūras rondo par filmas tēmu un tās tapšanas radošo procesu runājam ar režisori Alisi Zariņu, skolnieci Ēriku Vilisoni (studijā kopā ar mammu Noru Vilisoni), kas atveido galveno varoni bērnībā, un aktieri Gati Maliku. 

Alises Zariņas spēlfilma "Nospiedumi" ir paaudžu attiecību stāsts. tā vēsta par tēva lomu ģimenē un vecāku ietekmi uz bērnu dzīvi kopumā. Lai arī tēma ir sarežģīta un nopietna, režisore to risina sev ierastajā rokrakstā – caur humora un cilvēcības prizmu. Galvenā varone ir Līva, sieviete pāri 30, ko atveido Ieva Segliņa.

* "Lielo Kristapu" saņēma aktieris Gatis Maliks (Labākais aktieris otrā plāna lomā), aktrise Leonarda Ķestere-Kļaviņa (Labākais aktrise otrā plāna lomā) un Armands Začs (Labākais montāžas režisors).

Mākslas stacijā "Dubulti" atklāta mākslinieka Jāņa Mitrēvica izstāde "L ELLE". Kā var manīt pēc nosaukuma, šīs izstādes darbos parādās lelles, gan perfektas sejas, gan dzīvi piedzīvojušas rotaļlietas, kas, piemēram, zaudējušas kādu ķermeņa detaļu, aci. 

Lelles Jāņa Mitrēvica darbos parādās jau apmēram no 2001. gada, tomēr mākslinieks sarunā Kultūras rondo atzīst, ka šī, iespējams, ir pēdējā reize, kad gleznās iekļauj leļļu aprises. Vienlaikus izstādītie darbi vēsta par sabiedrību, politiskajiem un sabiedriskajiem procesiem mums apkārt.

Personālizstādes centrā ir lelles tēls, tomēr jau izstādes nosaukuma “L ELLE”, kur pirmais burts atrauts no pārējā vārda, liek domāt, ka izstāde aptver ko vairāk.

"Nosaukums ir centiens pastāstīt par to, kas pašā bildē ir. Nosaukumā ir nianses un vairāki līmeņi, tad arī bilde ir tāpat būvēta, tā ir gan tehnoloģiski, gan arī pēc jēgas vairākos līmeņos. Arī cilvēkam ir dota iespēja pašam izvēlēties to līmeni, kas viņam patīk," stāsta mākslinieks Jānis Mitrēvics.

Visos izstādes darbos ir dažādos kontekstos iepīts lelles motīvs. Digitāls lelles attēls, kas parādās stāstos un komentāros par pasauli, sabiedrību mums apkārt un arī mūsdienu kontekstā ar Bībeles notikumiem. Tostarp, sarunas laikā mākslinieks piemin kādu nozīmīgu izstādes darbu - apjomīgo gleznu "Bābele", kurā blakus lelles apveidiem parādās arī citi elementi, pīle un cūka, tomēr tas nav stāsts par dzīvniekiem.

Mākslinieka Jāņa Mitrēvica porcelāna leļļu kompozīcija un lielformāta gleznas, kuras šobrīd aplūkojamas mākslas stacijā "Dubulti", ir jaundarbi, kas tapuši speciāli personālizstādei “L ELLE”. Tomēr lelles motīvs mākslinieka darbos parādījās jau iepriekš. Tostarp, gadsimta sākumā izstādē “Grēks. Jaunā atklāsme” Doma baznīcas Kapitula zālē, gan pēc apmēram 20 gadu individuālās mākslinieciskās jaunrades pārtraukuma, 2024. gadā izstādē “Re-evolūcija” galerijā “MĀKSLA XO”.

Jāņa Mitrēvica izstāde "L ELLE" mākslas stacijā "Dubulti" ir iespēja iepazīt līdz 24. maijam.

Melnā dzilna ir lielākais no Eiropas dzeņiem. Arī Latvijā tā ir lielāka dzeņu suga.

"Šim putnam ir raksturīgi divi saucieni – vienu var dzirdēt lidojumā, otru – kad dzilna sēž kokā. Tas ir vairāk melanholisks sauciens, ko var dzirdēt tālu. Vēl tālāk var dziedāt bungošanu," stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Madars Bergmanis.

'Dzeņiem atšķirībā no dziedātājputniem ir raksturīga bungošana. Tie ir ļoti ātri sitieni pa sausu substrātu, vai nu tas būtu nolūzis koka zars vai koka galotne. Vidēji tie ir kādi 20 sitieni sekundē ļoti lielā tempā. Un funkcionāli tā bumbošana atbilst dziedātājputnu dziesmām. Bet dzilnām atšķirībā no pārējiem dzeņiem vēl ir raksturīgi, ka viņām ir arī saucienu sērija, ko parasti mēdz saukt par dziesmu," skaidro Madars Bergmanis.

Gan melnās dzilnas dziesma, gan bungošana ir dzirdama pat 2-3 kilometrus tālu.

Putns ir arī iespaidīga izmēra, gandrīz vārnas izmērā, tikai mazliet slaidāks un tievāku kaklu.

"Melnās dzilnas nosaukums ļoti labi raksturo to, kā viņa izskatās. Viņa ir pilnīgi melna. Dzimumi atšķiras tikai ar ar galvas krāsojumu – tēviņiem visa galvas virs sarkana un mātītei tikai pakauša daļa ir sarkana. Bet citādi dzimumi nav atšķirami, un cilvēki nespēj atšķirt pēc balsīm, vai tā ir mātīte vai tēviņš," norāda Madars Bergmanis.

"Dzilnas, kas sāk ligzdot diezgan agri, ir dzirdamas visvairāk martā. Ligzdo, tāpat kā visi dzeņi, dzilnas koku dobumos, ko paši arī izkaļ. Lielos, resnos kokos, jo dzilnas izmēri ir iespaidīgi un kokam jābūt vismaz 35-40 centimetru diametrā pie pamata, lai tur varētu dzilna mēģināt ligzdot. Tas rada zināmas grūtības ligzdu vietu atrašanā, jo vajadzīgs tiešām vecs mežs, nevis vidēja vecuma," turpina Madars Bergmanis.

Melnajai dzilnai ir garš un spēcīgs knābis. Viņa var izkalt pamatīgus caurumus kokos.

"Bungošana un vokālā aktivitāte vairāk notiek koku galotnēs, kalšana bieži vien notiek uz zemes, uz kritalām vai koku stumbros zemu. Melnās dzilnas kalumus var viegli atpazīt pēc izmēriem, jo skaidu garums un biezums ir tik liels, ka citiem dzeņiem tas nav pa spēkam," atzīst Madars Bergmanis.

Mūsdienās arvien vairāk runā par to, ka kognitīvi traucējumi skar aizvien jaunākus cilvēkus. Vai tas nozīmē, ka nākotnē piedzīvosim demences epidēmiju? Kurā brīdī aizmāršība ir slimības pazīme un kurā brīdī - ikdienas steigas normāla parādība?

Demence visā pasaulē skar aptuveni 50 miljonus cilvēku un prognozes liecina, ka līdz 2050. gadam skaits varētu pat trīskāršoties. Teju trešdaļa aprūpes iestādēs dzīvojošo senioru cieš no demences simptomiem. Statistika rāda, ka nākotnē ar demenci sirgs aizvien vairāk cilvēku. Kāpēc šādas izmaiņas veidojas cilvēka smadzenēs, kas pēc būtības ir plastiskas un spēj mācīties visas dzīves garumā? Kāpēc krustvārdu mīkla ne vienmēr būs galvenā profilakse un vai aizvien nav skaidrs cēlonis Alcheimera un citu slimību izraisītai demencei? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro un analizē P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, Latvijas universitātes Neiromedicīnas un neirozinātnes nodaļas lektore Ramona Valante, un P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante, pētniece Krista Lazdovska.

"Kognīcijas un demences kontekstā nozīmīga ir sociālā izolācija. Vecāka gadagājuma cilvēki dzīvo vieni, viņi ir izolēti no sabiedrības. Šādā vidē var lietot, kādus medikamentus vēlies, kognīcija turpinās pasliktināties. Tāpēc arī pie mums ir tendence veidot dienas centrus, kurā cilvēki, kam ir parādījušās problēmas, sanāk kopā un socializējās. Mēs esam sociālas būtnes un, lai kognitīvā kapacitāte nemazinātos, ir vajadzīga saskarsme," skaidro Ramona Valante.

Cilvēkam nepietiek tikai ar iespēju uzņemt informāciju - skatīties televizoru vai šķirstīt sociālos medijus, kas ļauj atcerēties faktus. Būtiska ir valoda, iespēja sarunāties ar citiem. Tās ir arī ir emocijas, ko neiegūst no elektroniskiem medijiem. Tie savukārt var radīt negatīvas emocijas, kas negatīvi ietekmē smadzenes.

Pētnieces norāda, ka mūsu smadzenēm patīk izaicinājumi. Mēs varbūt gribētu neko nedarīt, bet smadzenēm patīk izaicinājumi, kas ļauj veidot jaunus savienojumus un uzkrāj kognitīvās rezerves. Viena iespēja būtu valodu mācīšanās, bet nepalīdz vārdiņu mācīšanās kādā lietotnē, svarīga ir saruna ar otru cilvēku. Arī mūzikas instrumentu spēlēšana ir labs veids, kā veidot kognitīvās rezerves.

Ja krustvārdu mīklas risina, vienkārši atmiņā atsaucot zināmus faktus, tas netrenē smadzenes. Ja šajā laikā meklē jaunu informāciju, lasa, tā ir smadzeņu trenēšanā. Smadzenēm nepieciešams apgūt ko jaunu. 

Ja cilvēks visu mūžu ir vairāk strādājis intelektuālu darbu, izaicinājums būtu - mācīties dejot. Savukārt ar fizisku darbu vai sportu saistīts cilvēks varētu pievērsties intelektuāliem izaicinājumiem.

Raidījumā Kā labāk dzīvot kolēģi stāstīja par dažādām demences pacientiem paredzētām sociālām programmām un arī par vides pieejamības problēmām, ko cilvēki ar demenci piedzīvo Latvijā.

Klasiska zāļu ripiņa, asins testi, kas savlaicīgi ļautu ieraudzīt slimībai raksturīgos kaitīgos proteīnus asinīs, visbeidzot vakcīnas - šie ir dažādi mēģinājumi paredzēt vai ārstēt Alcheimera slimību. Alcheimers ir viena no demencēm, proti, smadzeņu darbības traucējumiem, kas rada neatgriezeniskus kognitīvos jeb prāta funkciju zaudējumus. Likumsakarīgi, ka tāpēc aizvien turpinās labāko medikamentu izstrāde cīņā ar slimību. Šoreiz plašāk tieši par vakcīnām, un par to saruna ar Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes dekānu Kristapu Jaudzemu.

Visticamāk gan, ka vakcīna pret Alcheimera slimību būtu piemērojama tikai kādai konkrētai populācijai, kas atbilstu striktiem kritērijiem, piemēram, ģenētiskiem faktoriem, ņemot vērā attēlus ar beta amiloīdu izgulsnējumiem smadzenēm un citus parametrus. Tātad vakcīna tiktu, tā teikt, personalizēta. Vakcinēšanās biežums, brīdis, kad to sākt darīt, cik tas maksātu, cik efektīvi tas būtu - protams, šie jautājumi ir svarīgi farmācijas uzņēmumiem, bet pētnieku uzdevums pašlaik ir radīt veiksmīgāko vakcīnas darbības mehānismu.

--

Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Madars Bergmanis stāsta par lielāko dzeni Eiropā – melno dzilnu.

Aptaukošanās pēdējos gados Latvijas populācijā pieaugusi par vienu procentpunktu gadā. Situācija vēl nav traģiska, bet par normālu to arī vairāk nenosauksi. Kas ir aptaukošanās - slimības vai izlaidība? Spriežam ar speciālistiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe Kristīne Geldnere un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas uztura speciāliste Liene Sondore. Sazināmies ar psihoterapeiti Ainu Poišu. Viņa skaidro, kas ir emocionālā ēšana.

"Šo slimību izraisa dažādi faktori, tā ir multifaktoriāla. Protams, mums vairāk gribas domāt, ka tā ir iedzimtība, jo, ja ģimenē ir liekais svars vecākiem, šo tendenci varam pārmantot," par aptaukošanos skaidro Kristīne Geldnere. "Vēl ir virkne ģenētisku sindromu, kas saistās ar lieko svaru un aptaukošanos jau sākot no ļoti agrīna vecuma - jaundzimušā, bērna vecumā. Mūsdienās pieejamie ģenētiskie testi ļauj identificēt šīs saslimšanas. Ne vienmēr mēs esam efektīvi to ārstēšanā, bet, attīstoties medicīnai, arī šis lauciņš kļūst arvien apgūstamāks.

Tomēr līdz par 85-90% to ietekmē, pirmkārt, mūsu dzīvesveids un otrs, nenoliedzami arī apkārtējā vide. Arī būs pacienti, kuriem ir citas saslimšanas, kuru dēļ var mainīties ķermeņa svars, mainās vielmaiņa, pieaug svars. Katrs cilvēks, kuram ir liekais svars un aptaukošanās, noteikti ir jāvērtē ļoti individuāli, jo iemesli ir ārkārtīgi dažādi."

Ne vienmēr liekie kilogrami uzreiz ir saistāmi ar nozīmīgām veselības problēmām. Šobrīd runā arvien vairāk par to, ka, ilgtermiņā skatoties, tāda veselīga aptaukošanās īsti nepastāv. Un no šī termina arvien vairāk ārsti izvairās, jo veselību var uzturēt ar dzīvesveidu - sportojot, pareizi ēdot, kustoties un arī, cik nu var, izvairoties no ikdienas stresa un pietiekoši guļot.

Liene Sondore atgādina, ka daudz cilvēks pats var darīt, pārdomājot savus iepirkšanās un ēdiena gatavošanas paradumus, izvēloties veselīgāku uzturu, un galvenais, gatavojot mājās, nevis iegādājoties pusfabrikātus veikalā.

"Cilvēki ēd izteikti par maz, vai par daudz. Liela daļa neēd brokastis, kaut gan ir arī pētījumi, ka ir jāpaēd apmēram 40 minūtes pēc piecelšanās olbaltumvielas saturošas brokastis. Jā, tas vārds šobrīd ir ļoti modē, bet tas tiešām nodrošina sāta sajūtu ilgākam laikam. Pluss ir šķiedrvielas - pilngraudu produkti, dārzeņi, nevis bulciņa ar kafiju no rīta skrienot," norāda Liene Sondore.