
Sign up to save your podcasts
Or


Latvijas sportisti aizvadījuši pirmās sacensības ziemas olimpiskajās spēlēs Itālijā. Kalnu slēpotājs Elvis Opmanis olimpiskajās spēlēs debitē ar 32. vietu. Distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka skiatlona sacensībās finišē 23. pozīcijā.
Pirmais šajā olimpiskajās spēlēs Latvijas godu aizstāvēja slēpotājs Elvis Opmanis. 28 gadus vecajam sportistam šīs ir pirmās olimpiskās spēles, un pirmā no disciplīnām, kurā viņš startēja, bija nobrauciens vīriem. Opmanis startēja ar 34. numuru, un Bormio trasi, ko daudzi dēvē par sarežģītāko pasaulē, viņš veica pārliecinoši, bez lielām acīmredzamām kļūdām. Finišu viņš sasniedza 7,63 sekundes pēc uzvarētāja. Opmanis arī apsteidza četrus citu valstu sportistus un divi no tiem piedzīvoja kritienus.
Par čempionu kalnu slēpošanas nobraucienā vīriešiem tika kronēts šveicietis Franjo fon Almens
Opmanim priekšā ir vēl divas kalnu slēpošanas disciplīnas – viņš piedalīsies sacensībās supergigantā un arī milzu slalomā.
Ja ne karsta, tad noteikti vēl silta ziņa ir mūsu distanču slēpotājas Patrīcijas Eidukas rezultāts 10+10 kilometru skiatlona sacensībās. 70 sportistu konkurencē viņa izcīnīja 23. vietu.
Viņa lieliski uzņēma ātrumu tieši noslēdzošajos kilometros un pašā izskaņā spraigā fotofinišā apsteidza amerikānieti Džūliju Kernu. Sportiste pati pēc finiša nebija sajūsmā par rezultātu, un tas parāda, ka viņa ir maksimāliste.
Eidukai nākamais starts paredzēts 12. februārī, kad plkst. 14.00 pēc Latvijas laika viņa piedalīsies 10km brīvajā stilā.
Šovakar sacensības sāks arī kamaniņu braucēji, vīriem paredzēti pirmie divi no kopumā četriem startiem. Latvijas krāsas aizstāvēs gan Kristers Aparjods, gan Gints Bērziņš.
Rīt, 8. februārī, startēs biatlonisti Andrejs Rastorgujevs, Renārs Birkentāls, Baiba Bendika un Estere Volfa. Kā arī skiatlonā vīriem Latviju pārstāvēs Raimo Vīgants, Lauris Kaparkalējs un Niks Saulītis.
Raidījums Stiprie stāsti ciemojas pie uzņēmējas Marikas Rudzītes-Griķes Līvānos. Pirms septiņiem gadiem viņa kopā ar ģimeni dzimtas īpašumā, vecā šķūņa vietā izveidoja "Handmade Latgola" - vietu, kur var apskatīt un iegādāties mūsdienu Latgales amatnieku darbus. Ēkas pirmo stāvu var arī iznomāt dažādiem pasākumiem, bet kopš Covid pandēmijas ēkas otrajā stāvā var arī pārnakšņot.
Kļuvu par ārstu, jo laikam būtu grūti pārspēt slavenos vecākus – literatūrzinātnieku un tēlnieci, tā smaidot atzīst profesors, infektologs Uga Dumpis, kuru visi iepazina pandēmijas laikā. Ko studējis Oksfordā un pētījis Āfrikā, kādas slimības pasauli apdraud ASV lēmumu dēļ un kā būtu jābūvē slimnīcas? Saruna ar Ugu Dumpi Laikmeta krustpunktā.
Bija dienas un mēneši, kad mēs viņu redzējām biežāk nekā savus draugus, darba biedrus un pat tuviniekus. Gaidījām viņa vērtējumu un ieteikumus, baidījāmies no jaunākajām ziņām, bet reizē arī cerējām, ka tās būs labākas nekā iepriekšējās. Viņa ziņojumi ir bijuši tieši, neizpušķoti un zinātnē pamatoti. Patiešām mūsu laikmeta nozīmīgi krustpunkti šajā reizē ar Ugu Dumpi, profesoru, infektologu Stradiņa slimnīcas Infekciju slimību un hospitālās epidemioloģijas konsultatīvā dienesta vadītāju. Tomēr ir daudz citu, ne mazāk svarīgu un cilvēcei bīstamu infekcijas slimību, kurām ik dienu seko profesors, audzis tēlnieces un indologa ģimenē, studējis tropisko medicīnu, strādājis arī Āfrikā, atkal un atkal brīdinājis par pārmērīgu antibiotiku lietošanu un antibiotiku rezistenci.
Rit jauns gads un notikumi pasaulē tiešām notiek ļoti strauji. Kam šobrīd ir pievērsta jūsu uzmanība, gan kā cilvēkam, pilsonim, gan arī kā profesionālim.
Uga Dumpis: Diemžēl mana uzmanība ir pievērsta politiskiem notikumiem. Droši vien lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, kas interesējas par to, kas notiek pasaulē, mums jāinteresējas diemžēl arī par politiku. Arī mana nozare ir lielā mērā atkarīga no politikas, piemēram, tas, kas notiek ASV tagad attiecībā uz vakcīnām vai pētniecību. Tas viss ir ļoti nopietni. Līdz ar to es esmu, varētu teikt, spiests ļoti rūpīgi sekot notikumiem pasaulē.
(..)
Šķiet neticami, ka februārī jau būs pagājuši seši gadi kopš Covid pandēmijas sākuma. Es joprojām atceros to laiku, kad pandēmijas sākumā trauksmaini mēs ik dienu lūdzām jūsu padomus. Sākumā tikāmies televīzijā, pēc tam tikai attālināti. Zinu, ka Covid pandēmijas jautājumi nav pirmā izvēle jums sarunai, tomēr, manuprāt, ir daži jautājumi, uz kuriem, iespējams, tikai jūs varat sniegt atbildi. Vai jums ir skaidrs, kas izraisīja Covid pandēmiju?
Uga Dumpis: Protams, vīruss. Bet jautājums ir laikam - vai no laboratorijas? Manā izpratnē tas ir pilnīgi vienalga, vai vīruss nācis no laboratorijas vai no sikspārņiem kaut kur mežā vai tirgū, jo tie pasākumi, kas bija jāveic, bija vienādi.
Ja no laboratorijas, tad tas ir jautājums par biodrošību?
Uga Dumpis: Es nedomāju, pirmkārt, ka tas ir no laboratorijas. Protams, ka teorētiski var ģenerēt un izveidot jaunus vīrusus. Pie mūsdienu tehnoloģijām un mākslīgā intelekta tas varētu palikt vēl bīstamāk. Ja tas patogēns jeb vīruss ir ieradies, mums ir vienalga, vai viņš ir radīts laboratorijā vai dabā. Mums ar to ir jātiek galā tāpat.
(..)
Ko jums pašam kā profesionālim, kā zinātniekam nozīmē, varbūt atskatoties, vai arī tajā mirklī varbūt paspējāt izvērtēt, ko nozīmē piedzīvot pandēmiju, par kuru arī jūs noteikti studējāt. Tas bija kaut kur tālu, vēsturiski seni notikumi, mazākas pandēmijas, kas mūs nav skārušas. Tagad bija teju vispasaules pandēmija.
Uga Dumpis: Pirmkārt, visi ir gaidījuši gripu. Tagad uzradās savādāks vīruss ar savādākām klīniskām izpausmēm. Tas, protams, ir tāds unikāls piedzīvojums. Es ceru, ka vairāk šādu piedzīvojumu nebūs. Lai gan to izslēgt nevar. Man tas nozīmēja diezgan murgainu laiku, jo jāsaprot, ka šādās situācijās, jebkuras krīzes situācijās nekad nav skaidrs, kas ir jādara. Nav skaidra arī zinātne. [..] Tajā laikā bija ārkārtīgi grūti noorientēties informācijā, jo lieli nopietni zinātnes izdevumi publicēja, kā mēs tagad zinām, blēņas. Tātad nepareiza informācija. Bija visu laiku jāzvana. Es zvanīju draugiem gan Karolinskas institūtā, gan Oksfordā un pārspriedām un runājām. Bija ļoti grūti saprast, jo tā pat nebija gripa, kad tu vismaz zini, kā gripa izplatās. Mēs par gripu zinām daudz, daudz vairāk kā par šiem koronavīrusiem. Tāpēc tā neziņa, neskaidrība un arī visas organizatoriskās problēmas, kas bija. Tas bija tāds liels notikums tādā ziņā, ka principā jebkura krīze sabiedrības pārsteidz nesagatavotus. Un tas arī bija piemērs.
Beigu beigās ne jau tā medicīniskā sadarbība bija tā trakākā. Trakākā bija darbība ar iedzīvotājiem vai krīzes vadība, jo tā medicīniskā daļa varbūt bija mazāk sarežģīta. Kā rīkoties ar sabiedrību, kā informēt sabiedrību, kā koordinēt sabiedrību, tas, man liekas, bija lielākais izaicinājums, ko visi ir sapratuši pēc šīs pandēmijas.
„Kad biju bērns, man bieži likās, ka neviens nerespektē to pieaugušo, kas ir manī. Bet tagad, kad esmu pieaudzis, man ir sajūta, ka neviens nedzird manu iekšējo bērnu. Tāpēc es gribēju radīt filmu, kas spētu runāt ar visiem šiem četriem cilvēkiem,” saka franču animators un filmas „Arco” režisors Igo Bjenvenī (Ugo Bienvienu).
„Arco” šogad ieguva Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā labākā animācijas filma, izkonkurējot brāļu Ābeļu „Dieva suni” un trīs citus nominantus, un ir arī „Oskara” animācijas nominantu pieciniekā.
„Arco” ir zinātniskās fantastikas animācijas filma bērniem, kuras centrā ir desmit gadus vecais puika Arko. Viņš dzīvo 2932. gadā un, ceļodams laikā, nejauši nokļūst mums tuvā un visnotaļ distopiskā nākotnē – 2075. gadā, kad cilvēciskas attiecības ir aizstājuši roboti un hologrammas, bet klimata pārmaiņu raisītas dabas kataklizmas ir kļuvušas par cilvēku ikdienu, no kuras norobežoties fiziskos „burbuļos”.
Arko ierodas no daudz harmoniskākas 900 gadus tālas nākotnes, un sākas piedzīvojumi, lai nogādātu viņu atpakaļ mājās. Par šo, Eiropas Kinoakadēmijas vārdiem, „bezkaunīgi cerīgo” animācijas filmu „Kultūras rondo” Berlīnē sarunājās ar „Arco” režisoru Igo Bjenvenī.
Maza Sarkangalvīte ar asumainu kleitiņu. Šo Lindas Vīksnes un citas klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Milzarāju ģimene no Rīgas Imantas: ome Inta, opis Aldans ar mazdēliem Edvardu (8 gadi) un Ernestu (9 gadi) Bērziņiem no Saulkrastiem.
Milānā, "San Siro" stadionā, Kortīnā d'Ampeco, Livinjo un Predaco ar krāšņu ceremoniju atklātas 25. ziemas olimpiskās spēles Itālijā. Šodien, 7. februārī, jau pirmie olimpiskie starti mūsu sportistiem.
Bet vispirms par atkāšanas ceremoniju. Latvijas komandas karognesēji Milānā Kaspars Daugaviņš un Kortīnā Dženifera Ģērmane dalās iespaidos un sajūtās pēc atklāšanas ceremonijas.
Par iespaidiem atklāšanas ceremonijā stāsta arī kolēģi Mārtiņš Kļavenieks un Māris Bergs.
7. februārī pirmie olimpiskie starti Latvijas sportistiem. Šodien turam īkšķus par mūsu vīru kamaniņbraucējiem Kristeru Aparjodu un Gintu Bērziņu un dianču slēpošanā par Patrīciju Eiduku 10+10 kilometru skiatlonā un arī par Elvi Opmani kalnu slēpošanā nobraucienā.
Sazināmies ar Latvijas olimpiskās slēpošanas komandas vadītāju Ziemeļitālijas kalnos Jāni Puidu.
Allaž Latvijai lielas cerības bijušas uz mūsējo startiem kamaniņu trasē. Un tajā šodien dodas Kristers Aparjods un arī Gints Bērziņš. Kortīnas trase viņiem nav sveša un pirms starta viņi izklausās pietiekami gatavi. Par ledus un treniņu apstākļiem Kortīnā dalās Gints un Kristers.
Uz vienas nogāzes ar pasaules varenajiem šodien izies arī mūsu kalnu slēpotājs Elvis Opmanis. Vienmēr ir liels gods startēt olimpiskajās spēlēs no valsts, kurā lielu kalnu nav. Visu cieņu ikvienam no mūsējiem, kas šo iespēju ir izcīnijuši.
Blakus domām par veiksmīgiem startiem sportistiem arī rūpīgi jāseko savai veselībai. Ja neskaita bobslejistu Renāru Grantiņu, kam olimpiskās spēles traumas dēļ beigušās priekšlaicīgi, pārējiem par laimi viss ir kārtībā. Diemžēl satraukumu raisa vīruss, kas strauji izplatās dažas valsts delegācijā. Tāpēc uzklausām vienu no mūsu komandas dakterēm Milānā Lailu Ušacku.
Dzirdot jēdzienu žurnālista apdraudējums – pirmais, ko droši vien iedomājamies, ir darbs kādā karstajā punktā, katastrofas epicentrā vai iefiltrēšanās kādā mafiozā struktūrā. Tomēr mēģinājumi apklusināt žurnālistus notiek arī krietni mierīgākos laikos. Tie var būt fiziski draudi, un tie var būt arī stratēģiski uzbrukumi interneta vidē ar mērķi diskreditēt vai vienkārši apklusināt. Vai tiesībsargājošās iestādes spēj uz to reaģēt, skaidrojam raidījumā Mediju anatomija.
Piketētājs un jūtūberis Jānis Sondars pirms vairākiem gadiem uzmācīgi centās sazināties ar Baltijas pētnieciskās centra "Re:Baltica" žurnālisti Ingu Spriņģi. Sekoja, zvanīja, sūtīja draudīgas īsziņas, prasīja "Facebook" lietotājiem žurnālistes privāto adresi un beigās arī devās uz "Re:Baltica" biroju ar bēru vainagu. Šo procesu filmēja un translēja internetā.
Žurnāliste vērsās policijā, bet tā lēma, ka kriminālprocesam nav pamata, jo nav bijis reāls, fizisks apdraudējums. Prokuratūra tomēr konstatēja, ka policija lēmumu pieņēma nepamatoti un izmeklēšanu atjaunoja. Sondaru notiesāja ar divu mēnešu cietumsodu.
Tas nav vienīgais gadījums, kad žurnālistu vajā, nav arī vienīgais, kad policija atteikusi sākt kriminālprocesu.
Informācijas vide ir būtiski mainījusies un tas ir radījis dažādus drošības riskus žurnālistiem, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesore un vadošā pētniece Anda Rožukalne.
Latvijā tipiskākie apdraudējumi ir pret žurnālistiem vērsta naidīga un pazemojoša runa, viņa darba publiska diskreditēšana, arī morāles apšaubīšana. Žurnālistiem tiek izteikti draudi, viņi tiek novēroti, tiek izplatīta safabricēta informācija par žurnālistu vai pārkāpts viņa privātums. Žurnālisti mēdz saskarties arī ar stratēģiski organizētiem uzbrukumiem internetā, neizpaliek arī stratēģiskās tiesvedības.
Anda Rožukalne ir viena no autorēm, kas sagatavoja īpašu bukletu tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem par to, kā atpazīt draudus žurnālistiem un mediju profesionāļiem. Tur piedāvāts arī rīcības algoritms, ko darīt, ja žurnālists nāk ar iesniegumu par apdraudējumu. Reālajā dzīvē situācijas var nebūt tik viegli novērtējamas, norāda Valsts policijas priekšnieka vietnieks Normunds Grūbis.
Lai arī draudu īsziņu sūtīšana vai diskreditēšana internetā nav fizisks apdraudējums, tomēr jāatceras, ka tas viss traucē žurnālista darba pienākumu pildīšanu, kas arī ir būtisks pārkāpums.
Žurnālistikas centra "Re:Baltica" redaktore un izpilddirektore Sanita Jemberga atzīst, ka Sondara gadījums ir mainījis tiesībsargājošo iestāžu izpratni par mediju drošību, tomēr vēl ir kur tiekties.
Žurnālistu kritika ir normāla un nepieciešama, tomēr apzināta mediju diskreditēšana, noniecināšana veicina pašcenzūru, kas nav neviena demokrātiskas valsts iedzīvotāja interesēs, kamēr Kremļa propagandisti par to tikai priecātos.