
Sign up to save your podcasts
Or


Vakar, 8. februārī, Latvijas kamaniņu braucējs Kristers Aparjods cīnījās par medaļu. Diemžēl palika tikai vienu soli vai, precīzāk sakot, vienu virāžu vai dažas kļūdas aiz pjedestāla vīriešu kamaniņu braukšanā. Kristers Aparjods kopvērtējumā izcīnīja 4. vietu. Arī otrs mūsu kamanu vīrs Gints Bērziņš neiztika bez kļūdām, taču beigās stabila 10. vieta.
Notikumus un emocijas klātienē vēroja un fiksēja kolēģis Mārtiņš Kļavenieks. Viņš arī uzklausīja Kristeru Aparjodu pēc finiša.
Sava kolēģa startu vērtē Latvijas izlases kamaniņbraucējs Kaspars Rinks.
Par olimpisko čempionu kļuva vācietis Makss Langenhāns, kurš aizvadīja četrus ļoti labus un stabilus braucienus, sacensības noslēdzot ar kopējo laiku trīs minūtes un 31,191 sekunde. Par vicečempionu tika kronēts austrietis Jonass Millers, kurš kopsummā konkurentam piekāpās 0,596 sekundes. Mājinieks Dominiks Fišnallers izcīnīja bronzu, līderim zaudējot 0,934 sekundes.
Šodien, 9. februārī, pirmie divi braucieni mūsu abām kamaniņbraucējām Elīnai Ievai Botai un Kendijai Aparjodei.
Vēl vakar pirmo reizi olimpisko spēļu vēsturē Latvijas komanda startēja jauktajā stafetē biatlonā., kopvērtējumā iegūstot 12. vietu. Startu vērtē Estere Volfa.
Nākamie starti Latvijai biatlona trasē rīt, 10. februārī, kad vīri dosies 20 kilometru distancē.
”Viņas darbi skan kā oda priekam un dzīves pilnībai” – mākslas zinātniece Anita Vanaga šos vārdus veltījusi izcilajai tekstilmāksliniecei Ivetai Vecenānei.
Tikko klajā nākusi mākslinieces daiļradei veltīta grāmata, kas atvēršanas svētkus piedzīvos 11. februārī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Tajā apkopotas četras jaunākās viņas darbu kolekcijas, un – tāpat kā viņas darbi – arī grāmata ir krāšņa, un tajā spilgti atklājas autores meistarīgais un gleznieciski atraisītais rokraksts.
Ar Ivetu Vecenāni tiekos viņas mājīgajā darbnīcā un ļoti īpašā brīdī, jo tieši tik tikko viņai pašai atvestas jaunās grāmatas, un viņa ieraudzījusi, kā tās izskatās.
Man šķiet, ka grāmatā labi izdevies atklāt mākslinieces darbu vizualitāti un būtību, gana lielais grāmatas izmērs ļauj darbus sajust un izbaudīt, un dažbrīd gandrīz vai pat sataustīt to virsmas faktūru.
Iveta Vecenāne: ”Sastādītāja ir Irēna Bužinska, mākslinieks ir Guntars Sietiņš. Šī bija tāda viegla un brīnišķīga sadarbība ar mākslinieku, Guntars Sietiņš jau ir elegants grafiķis, un man no sākuma likās – kā grafiķis var izjust tekstilu, krāsas un tā tālāk, ka viņš varētu no tā bēgt pa gabalu, bet tieši otrādi – viņš to ļoti labi ieraudzīja, man liekas, viņam iepatikās tas materiāls, ar ko viņš strādāja, līdz ar to ir tāds labs un izjusts rezultāts”.
Grāmatas vākam Guntars Sietiņš izvēlējies gobelēnu ”Ugunspuķes”, kas aizvadītajā vasarā bija skatāms izstādē ”Pļava” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur Ivetas darbi satikās ar Latvijas novadu segām. Izstāde iemantoja milzīgu skatītāju atsaucību un sajūsmu, tā šobrīd nominēta arī ”Kilograms kultūras” balvai.
Cikls ”Pļava” arī ievada jauno grāmatu, kopumā tajā iekļautas četras Ivetas Vecenānes darbu kolekcijas, kas tapušas pēdējo 10 gadu laikā. Krāsās košajai ”Pļavai” seko gobelēnu kolekcija ar dzintara pavedienu, kas izstaro silta piena gaismu, labestīgu siltumu un kas ļoti daudz ceļojusi pa plašo pasauli. Trešā kolekcija ”Galotnes. Tālāk par ainavu” ir iedvesmota no Vilhelma Purvīša daiļrades.
Grāmatu noslēdz jaunākais cikls ”Rotko”, pie kura māksliniece šobrīd vēl turpina strādāt. Marka Rotko ģimene viņai uzticējusi pēc deviņiem Rotko 40. gados tapušiem akvareļiem noaust gobelēnus. Trīs no tiem jau skatāmi grāmatā, pārējie vēl top.
Paredzēts, ka jaunākais cikls ”Rotko” ceļu pie skatītājiem sāks aprīlī izstādē Rotko muzejā Daugavpilī. Bet šo trešdien, 11.februārī, Rīgā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs grāmatas ”Iveta Vecenāne” atvēršanas svētki un tikšanās ar mākslinieci un grāmatas veidotājiem.
Eiropas sabiedrība noveco – arvien vairāk cilvēku sasniedz pensijas vecumu, kamēr strādājošo skaits samazinās, radot jautājumus par to, vai un kā valstu ekonomikas spēj pielāgoties šīm demogrāfiskajām izmaiņām. Šīs bažas pastiprina arī dezinformācija par pensiju jautājumiem. Jaunākais "Euranet" faktu pārbaudes projekts pētījis sabiedrībā dzirdamos pārmetumus un maldīgos uzskatus par Eiropas valstu pensiju sistēmām.
Viens no pārmetumiem, ko pētījis "Euranet", skar pieņēmumu, ka Eiropā cilvēki pensionējas agrāk nekā citviet pasaulē, kas, ņemot vērā novecojošo sabiedrību, rada papildu slogu valstu ekonomikām un apdraudēt pensiju sistēmu ilgtspēju. Tomēr, kā secinājis "Euranet", šis apgalvojums neatbilst faktiem –
Eiropā cilvēki pensijā neiet agrāk nekā citviet pasaulē.
Ja lūkojamies uz vidējo vecumu, kad cilvēki saņem savu pirmo pensiju (tātad faktiskais, ne oficiālais pensijas saņemšanas vecums), "Eurostat" dati rāda – lai gan dalībvalstīs tas ievērojami atšķiras (no 58,3 gadiem Slovēnijā līdz 65,7 gadiem Dānijā), vidēji Eiropas Savienībā (ES) 2023. gadā tas bija 61,3 gadi. Latvijā šis rādītājs bija nedaudz zem Eiropas Savienības vidējā līmeņa – 61,2 gadi. Turklāt pēdējās desmitgades laikā ES vidējais pensionēšanās vecums ir pieaudzis: 2012. gadā tas bija 59,2 gadi, kas liecina par tendenci pensijā doties arvien vēlāk.
Ja salīdzinām Eiropu ar citām pasaules valstīm, redzams, ka tā nebūt neizceļas ar īpaši zemu pensionēšanās vecumu. Kā norādīts "Nasdaq" 2023. gada ziņojumā, uz ko atsaucies "Euranet" pētījums, deviņas no desmit valstīm, kur iedzīvotāji visātrāk devās pensijā, atrodas ārpus Eiropas. Vairākās valstīs, tostarp Indonēzijā, Indijā, Saūda Arābijā, Ķīnā, Krievijā un Dienvidāfrikā, pensionēšanās vecums bija 60 gadi vai pat zemāks.
Tāpat jāuzsver, ka došanās pensijā ne vienmēr nozīmē, ka cilvēki pilnībā pārtrauc savas darba gaitas. Saskaņā ar "Eurostat" 2023. gada datiem, Eiropas Savienībā aptuveni 13 % pensionāru turpināja strādāt arī pēc pirmās pensijas saņemšanas, taču atsevišķās valstīs šis rādītājs bija ievērojami augstāks. Vislielākais strādājošo pensionāru īpatsvars bija vērojams tieši Baltijas valstīs – Igaunijā tas sasniedza 54,9 %, Latvijā 44,2 %, bet Lietuvā 43,7 %.
Apmēram 2-3 mēnešu laikā Latvija varētu saņemt pilnu informāciju no ASV tiesībsargājošajām iestādēm par tā saucamajos Epstīna failos ar Latviju saistītajām epizodēm. Tā Latvijas Radio sacīja ģenerālprokurors Armīns Meisters. Viņš atzina, ka ASV ir gatava dalīties ar autentiskiem materiāliem.
--
Šomēnes pasauli un arī Latviju satricināja jaunākais tā dēvēto “Epstīna failu” laidiens. Latvijas un Rīgas vārdi publiskotajos Džefrija Epstīna failos pieminēti vismaz 1300 reizes. Ir minētas modeļu aģentūras un atsevišķas personas.
Kafejnīca "Lagzdiņu pankūkas" Vaiņodes centrā strādā nepilnu gadu. Verot to vaļā, saimniekiem nācās saskarties ar lielu apkārtējo skepsi, vai viņu ēdiens kādam vispār būs vajadzīgs. Ticot savai idejai, kafejnīcu atvēra pagājušā gada aprīlī, bet vasara piesardzīgos plānus apgrieza kājām gaisā. Lielais pieprasījums, nes līdzi jaunas rūpes, jo pašu remontētās telpas kļuvušas par šauru.
Lagzdiņu ģimenes kafejnīcu Vaiņodes centrā atrast nav grūti. Mazā mājiņa ar omulīgo uzrakstu Lagzdiņu pankūkas skarbajā salā sagaida ar kūpošu skursteni.
"Šī īstenībā ir pietura reāli, kādreiz bijusi. (...) Tur kur mums tagad ir labierīcības, tur agrāk sēdējusi tantiņa, kas tirgojusi biļetes, un te ir bijuši beņķīši visur."
Kādreizējās pieturas uzgaidāmā telpa nu ir pārvērtusies par kafejnīcu. Tā ir vienkārša ar diviem maziem galdiņiem un leti, kur piesēst.
Kajnīcu verot to vaļā, saimniekiem nācās saskarties ar lielu vaiņodnieku skepsi, vai viņu ēdiens kādam vispār būs vajadzīgs un kur nu vēl Vaiņodē.
"Atradām šo vietu un daudzi teica, nebūs. Pankūkas, un kas viņas ēdīs. Ļoti daudz, es varētu teikt 70% teica, ka nebūs.Vīram teicu, būs, mēģināsim. Es vienkārši teicu, nu ir jāmēģina, ir jādara. Vienkārši es izdomāšu vēl kaut ko, ne tikai tās pankūkas. Jo mums ir ne tikai tās pankūkas, bet ar pankūkām sākām."
Pirms atvēra kafejnīcu, Lagzdiņi braukāja pa tirdziņiem un cepa pankūkas, līdz apnika. Pašiem sava kafejnīca bija nākamais solis, un nu jau pie viņiem ēd ne tikai vaiņodnieki, paēst brauc no Grobiņas, Liepājas, un arī tālākām Latvijas vietām. Pašlaik viņu firmas ēdiens ir mājas frī kartupeļi.
Kafejnīcas saimniecei Larisai 15 gadu pavāra stāžs, strādājusi Latvijā, Kiprā un Īrijā, Raitis savulaik nodarbojās ar celtniecību. Pašlaik viņu vienīgie palīgi nedēļas nogalēs ir Larisas meita vai dēls. Kad jautāju Larisai un Raitim, vai viņiem pašiem ir skaidrs, kāpēc cilvēki brauc uz Vaiņodi ēst pankūkas, viņi tik atsmej - laikam tāpēc, ka Vaņode ir maģiska vieta un cilvēkus tā vilina.
Līdz ar lielo interese, saimniekiem ir jauns izaicinājums. Telpas ir kļuvušas par šauru, īpaši jau ziemā, kad nevar sēdēt ārā. Pašreizējās telpas viņi īrē, līdz ar to atkrīt paplašināšanās darbi. Bet ar jaunu, piemērotu telpu atrašanu Vaiņodē esot grūti, arī pašvaldībai tā īsti nav ko piedāvāt
Lagzdiņi atzīst, ka nopelnīt eiro ir grūti, bet to var izdarīt, pie tam arī Vaiņodē. Kā pārsteigums un arī liels gandarījums ir saņemtā gada pakalpojuma sniedzēja balva Dienvidkurzemes novada rīkotajā konkursā. Tā tagad nolikta goda vietā kafejnīcā.. Un liek saimniekiem kalt jaunas idejas ar ko pārsteigt savus viesus siltākam laikam atnākot.
Vai māksliniekam vienmēr jācieš, lai radītu? Vai tomēr piedzīvot radošu krīzi ir normāli un kaut kādā ziņā nepieciešami? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē psihodinamiskās psihoterapijas speciāliste Inese Putniece, psihiatrs, ārsts - psihoterapeits Artūrs Utināns un topošā māksliniece Elīna Ritere.
Gadsimtiem ilgi daudzās kultūrās neprāts ir bijis cieši saistīts ar mākslu un mākslinieku. Rietumos šī saistība kopš 19. gadsimta ir bijusi īpaši romantizēta. Bieži vien mākslinieciskais temperaments tiek attēlots kā balansējošas garīgas un emocionālas nestabilitātes robežas. Piemēram, Edvarda Munka 19. gadsimta glezna "Kliedziens" atspoguļojusi šo saikni, iespējams, vairāk nekā jebkurš cits darbs. Viņš ir pats rakstījis: "Bez trauksmes un slimības esmu kuģis bez stūres. Manas ciešanas ir daļa no sevis un manas mākslas."
Un arī Aristotelis ir teicis: "Neviens liels ģēnijs nekad nav pastāvējis bez neprāta pakāpes."
Tomēr gribētos ticēt, ka nav viss tik vienkārši vai arī ka šāds apgalvojums patiešām ir ļoti romantizēts. Mēs mēģināsim saprast, vai patiesi mīts par mākslinieku, kuram noteikti ir jācieš vai jāpiedzīvo kaut kas ārkārtīgi satraucošs, vai tas ir atspoguļojums arī realitātē. Ir citi pētījumi un atklāsmes par māksliniekiem, kas vedina domāt, ka mākslinieki ir radoši cilvēki, bet neprāts noteikti nebūs tas, kas automātiski būtu saistāms ar viņiem.
Rit otrā diena ziemas olimpisko spēļu diena Itālijā, kurā arī Latvijas sportisti ir trasēs. Biatlonisti stafetē izcīnījuši 12. vietu. Distanču slēpotājs Raimo Vīgants skiatlonā palika 51. vietā. Gaidām kamaniņu braucēju startu.
Sniega trasē Antholcā aizvadīta pirmā disciplīna biatlonā – 4x6km jauktā stafete komandām. Šī disciplīna OS ir jau kopš 2014. gada, bet Latvija tajā piedalījās pirmoreiz.
Startēja Andrejs Rastorgujevs, Renārs Birkentāls, Baiba Bendika un Estere Volfa. Latvija 21 komandas konkurencē finišēja 12. vietā.
Tesero distanču slēpošanas trasē šodien skiatlona sacensībās kungiem starp 75 dalībniekiem bija arī latvietis Raimo Vīgants. Viņam šīs ir otrās spēles pēc dalības Pekinā pirms četriem gadiem, kur viņš šajā disciplīnā palika 51. vietā. Arī šoreiz Raimo izcīnīja 51. vietu. Sportists pats pēc finiša nebija īpašā sajūsmā, bet nebija arī pārāk sarūgtināts. Kā zināms, viņam labāk veicas sprinta distancē.
Savukārt Kortīnā šovakar gaidāmi divi izšķirošie braucieni kamaniņās vīriešiem. Pēc pirmajiem diviem braucieniem Kristers Aparjods ieņem 4. vietu, no labāko trijnieka atpaliekot aptuveni divas desmitdaļas no sekundes, bet Gints Bērziņš noslēdz desmitnieku.
Lai vērtētu mūsu sportistu sniegumu un izredzes, sazināmies ar Latvijas kamaniņu sporta federācijas ģenerālsekretāru Kristapu Mauriņu, kurš pats arī 2014. gadā bija olimpisko spēļu dalībnieks.
Vēlam veiksmi sportistiem, sacensībām līdzi varēs sekot Latvijas TV jau no plkst. 18.
Nesen atzīmējām 105. gadskārtu kopš Latvijas Republikas atzīšanas de jure - 1921. gada 26. janvārī toreizējā Antantes Valstu padome ar savu Atzīšanas aktu padarīja Latviju par pilnvērtīgu starptautisko attiecību subjektu. Raidījumā skatījums uz Latvijas vispārējo situāciju pagājušā gadsimta 20. gadu starptautisko attiecību kopainā.
Skaidro vēsturnieki - profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis, Latvijas Kara muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals un Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieks Artūrs Žvinklis.