
Sign up to save your podcasts
Or


Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas runājam par pilsoņu karu, par ko teju neviens vairs nerunā. Piecus gadus pēc apvērsuma Mjanmā pasaule ir iemācījusies sadzīvot ar pilsoņu karu šajā valstī.
Pirms pieciem gadiem, 2021. gada 1. februāra agrās rīta stundās, Mjanmas armija īstenoja valsts apvērsumu. Karavīri aizturēja ievēlētos līderus, tostarp civilās valdības pārstāvjus, izslēdza telefona sakarus un internetu un izsludināja ārkārtas stāvokli. Militārie līderi apgalvoja, ka 2020. gada vēlēšanās notikusi krāpšana, taču starptautiskie novērotāji šīs vēlēšanas lielākoties uzskatīja par ticamām. Dažu dienu laikā miljoni izgāja ielās. Valsts ierēdņi pārtrauca darbu. Studenti, ārsti, skolotāji - veselas sabiedrības daļas pievienojās kustībai, kas kļuva pazīstama kā Pilsoniskās nepakļaušanās kustība. Un tad sākās apšaudes.
Tas, kas sākās kā protesti, kļuva par pretošanos. Tas, kas sākās kā pretošanās, pārauga bruņotā konfliktā. Un diemžēl šodien Mjanma atrodas vienā no sarežģītākajiem pilsoņu kariem pasaulē. Kara mērogs ir satriecošs. Jaunākie ziņojumi liecina, ka kopš 2021. gada apvērsuma gājuši bojā vairāk nekā 92 000 cilvēku. Apmēram 3,5 miljoni cilvēku ir pārvietoti valsts iekšienē, bet kopējais piespiedu pārvietoto cilvēku skaits pārsniedz četrus miljonus. Tajā pašā laikā aptuveni 16 miljoniem cilvēku – gandrīz trešdaļa valsts iedzīvotāju – ir nepieciešama humanitārā palīdzība, lai nodrošinātu pārtiku, pajumti un medicīnisko aprūpi.
Valsts ir sašķelta. Daži aprēķini liecina, ka armija faktiski kontrolē tikai apmēram 20 procentus valsts teritorijas, kamēr pretošanās spēki un etniskās bruņotās organizācijas kontrolē lielas lauku un pierobežas teritorijas. Un tomēr politika turpinās, vismaz formāli. 2025. gada beigās un 2026. gada sākumā militārā valdība organizēja nacionālās vēlēšanas. Daudzām opozīcijas partijām tika liegta dalība, tūkstošiem politisko ieslodzīto joprojām atradas cietumos, un vēlētāju aktivitāte samazinājās līdz aptuveni 55 procentiem, kas ir būtiski mazāk nekā iepriekšējās demokrātiskajās vēlēšanās. Militāri atbalstītās partijas ieguva pārliecinošu parlamenta kontroli.
Piecus gadus pēc apvērsuma Mjanmā ir vēlēšanas, bet nav stabilitātes. Ir valdība, bet nav leģitimitātes. Un ir globāla izpratne, bet ļoti maz globālas rīcības. Lai saprastu, kāpēc pasaule ir darījusi tik maz, lai apturētu karu, ir jāieskatās neērtajā telpā starp vērtībām un stratēģiju - vietā, kur patiesībā notiek lielākā daļa ārpolitikas.
Raidījumu veido arī doktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) pašlaik skatāma izstāde „Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie projekti uz zemes”. Saistībā ar izstādi pirms kāda laika muzejā notika priekšlasījumi un diskusija „Starp konformismu un nonkorformismu: vai Latvijā pastāvēja pagrīdes un neoficiālās mākslas vide?”. Mākslas zinātnieces referātos atskatījās uz 20. gadsimta 60.-80. gadiem un mākslinieku atrašanos starp konformismu un nonkorformismu. Savukārt mūsdienu mākslinieki diskutēja par radoša cilvēka brīvību, pašcenzūru, arī laikmeta iezīmēm.
Priekšlasījuma tēma un arī diskusija raisīja lielu interesi, jo Latvijas Nacionālā mākslas muzeja konferenču zālē nebija nevienas brīvas vietas. Jautājumi: kā oficiāli atzīto mākslinieku darbos identificējamas nonkonformisma pazīmes un kādas stratēģijas viņi pielietoja, kā Mākslinieku savienības viedokļu līdera Ojāra Ābola aktīvisms skatāms iepretim Zentai Loginai, kura ieņēma eskeipisku dzīves pozīciju, un kā 70. gados mākslā ienākusī jaunā paaudze izvairījās no skarbā stila patosa? Arī par Nortona un Nensijas Dodžu Padomju Savienības nonkonformisma mākslas kolekciju dažas spilgtas epizodes šajā ierakstā.
Par savu divvalodīgo latviešu-krievu ģimeni un tēvu, kuram bija Alcheimera jeb aizmiršanas slimība, un vēstures nospiedumiem, un aktuālo militāro konfliktu tepat Eiropā dzīves romānā "Tēvs" pārdomājusi rakstniece Inga Žolude, kuru izvaicājam Kultūras rondo studijā.
Grāmatu noteikti var pamanīt grāmatnīcā. Uz vāka ir sarkanas neļķes, un tas nav nejauši. To sarunā apliecina arī Inga Žolude.
"Visām manām grāmatām vāki ir apzināti [veidoti]. Tā ir kā grāmatas stāsta vizītkarte, kas piesaka to, kas tur būs iekšā. Un arī šis vāks bija iecerēts jau diezgan savlaicīgi. Bija skaidrs, ka tur jābūt sarkanām neļķēm," atklāj Inga Žolude. "Kāpēc sarkanās neļķes? Atbildes ir grāmatā. Tas ir ne tikai komunistiskais simbols, bet arī privātajā vēsturē balstīts. Žēl, ka tādam skaistam un smaržīgam ziedam ir tāda nelāga konotācija."
Inga Žolude piekrīt, ka "Tēvs" ir viņas vispersoniskākā grāmata.
"Grāmata varbūt nebija iecerēta nemaz publiskai lasīšanai. Es drīzāk to sāku rakstīt kā tādu sarunu vai vēstuli savam tēvam ar pārdomām par visām tēmām, kas man radīja iekšēju nemieru," atklāj Inga Žolude. "Viens ir šis starpetniskais jautājums, latviešu un krievu jautājums, jo mans tēvs ir krievvalodīgais. Visu dzīvi man tas nav radījis nepārvaramas grūtības. Lai gan grāmatā, protams, var lasīt dažādas epizodes. Bet, sākoties pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, šis jautājums aktualizējās tieši tāpat kā visā pārējā pasaulē. Arī mums dažādās publiskās kopienās un diskusijās tas jautājums bija ļoti aktuāls ar dažādām argumentiem un, protams, arī ar dažādiem pavērsieniem attiecībās. Tieši tāpat arī šis jautājums ietekmēja mani un manu ģimeni. Bet ir arī vēl citi faktori, jo mēs ne vienmēr esam pārliecināti, ko domājam paši normālos apstākļos. Ja vēl iedarbojas citi apstākļi, piemēram, kādas slimības vai kas, tad vispār kļūst neskaidrs, kur ir manas domas un kur manā vietā runā kas cits."
Inga Žolude stāsta, ka romāna manuskriptu izlasīja mamma, un tas arī ir pirmais gadījums, kad vispār kāds lasījis manuskriptu pirms tas ir izdots publiski.
"Man šķita, ka viņai tas ir jāredz. Droši vien, ja viņa to nebūtu akceptējusi, tad varbūt mēs te arī nesēdētu tagad nesarunātos par grāmatu, varbūt tādas krāsas nebūtu. Man liels prieks, ka viņa akceptēja manuskriptu. Es to uztveru kā tādu svētību," atklāj Inga Žolude.
Mamma darbu necenzēja, lai gan viņai bija tiesības atzīmēt, labot, komentēt.
"Kad viņa man atdeva atpakaļ manuskriptu, viņa teica, ka ir tikai viens komentārs," bilst Inga Žolude. "Man bija ļoti ilgu laiku bailes atvērt un paskatīties, kas tas ir. Kad pirmās emocijas vai satraukums norima, es atvēru un ieraudzīju to pasvītrojumu vienā vietā, bet tas nebija nekas ārkārtējs. Es arī to ņemu vērā.
Bet jāsaprot arī, ka šis nav objektīvs stāsts. Tā ir mana perspektīva, un šis viens kopīgais ģimenes stāsts katram ir noteikti ir savs. Arī droši vien dažādos laikos ir savs, jo mēs arī uz notikumiem, kas tagad notiek, skatāmies citādāk nekā tad, kad mēs atkāpjamies jau laika distancē. Emocijas rimst un varbūt arī parādās lielāka sapratne."
Pēc klausītāju lūguma atkārtoti pievēršamies ūdens tīrībai, garšai un sastāvam. Ko saņemam, kad no krāna ielejam glāzē ūdeni - kādu sastāvu, garšu un piedevas? Kā šajā ūdens sistēmā "ceļo" dažādi mikroorganismi un kā noteikt, vai ūdens ir droši lietojams uzturā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus, SIA "Rīgas Ūdens" Apvienotās ūdens kvalitātes kontroles laboratorijas vadītāja Gunita Kona un Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ģeologs Andis Kalvāns.
Sen neredzēti ilga ziema ar noturīgu salu Latvijā turpinās. Un šajā aukstajā laikā saruna ar pirtnieci. Ar pirtnieci Ivetu Zemnieci saruna ne tikai par pirts rituāliem, bet arī par to, kā viņas darbu ietekmē laika apstākļi un klimata izmaiņas.
Ziemā, protams, pārsvarā notiek tikai pati pēršanās, bet, lai visus rituālus un veselīgās lietas varētu veikt, pavasarī, vasarā un rudenī ir ievākti augi šīm procedūrām. Esam runājuši ar botāniķiem, ekspertiem un pētniekiem par laikapstākļu un klimata ietekmi uz augiem, šoreiz Toms Bricis skaidro, ko no tā visa ir novērojusi pirtniece, kura jau gadiem dodas dabā ievākt augus, tējas, drogas un griezt slotas.
Saruna norisinājās jānvāra nogalē, vienā mierīgā, skaidrā un aukstā ziemas vakarā. Un sākumā atskats uz pagājušo augu ievākšanas sezonu, runājam par to, kā jutās sauvvaļas augi tik slapjā vasarā? Zemniekiem ar kultūraugu audzēšanu gāja grūti, bet kā jutās pļavas augi?
Kādas zāļu tējas vislabāk lietot laikā, kad termometra stabiņš spītīgi rāda krietnus mīnusus? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro akupunktūras ārsts - fitoterapeits Artūrs Tereško, zāļu sieva Evita Lūkina un uzņēmēja, ārstniecības augu audzētāja Inese Mekša.
"Februārī, kad ir auksts, jāpievēršas tējām, kas silda," atzīst Artūrs Tereško.
Viņš skaidro, ka tējas iedala trīs kategorijas - vēsie, remdenie un siltie augi. Latvijā aug mārsils, kas ir siltais augs.
"Ja mārsila tēju iedzersiet, būs iekšējs siltums," bilst Artūrs Tereško. "Veikalā var iegādāties ingvera sakni, kas arī ļoti silda."
Viņš iesaka ingvera sakni sarīvēt un izkaltēt, lai ilgāk var uzglabāt. To pavāra, parasti tas ir apmēram īkšķa lieluma gabaliņš, ko uzvāra ar puslitru ūdens un visai ģimenei var izsniegt pa pustasītei tējas. Vēl arī sildoša ir raudenes un asinszāles tēja. Tās var dzert, ja uznāk drebulis pēc vēsas dienas. Tāpat dakteris aicina sildīties pie kāda kamīna vai krāsns.
"Aukstumam ir pretī jānostāda siltums, tad iestājas līdzsvars un cilvēks mazāk saslimst," norāda Artūrs Tereško. "Man liekas, šobrīd ir liela kļūda, ka mēs pārāk siltus dzīvokļus turam un bērnus ļoti tuntulējam, un viņi telpās sasilst un tad iziet ārā, ļoti atdzesējas. Tad arī krītas imunitāte un mikrobiem un vīrusiem ir lielākas iespējas tikt klāt."
Inese Mekša ingveram pievienot smiltsērkšķus, gan lapas, gan ogas. Tie arī silda un vēl daudz vitamīnu.
Tāpat viņa iesaka rūpīgi sekot līdzi, kur un kā augs, ko piedāvā tējai, ir audzis. Labāk izvēlēties bioloģiski audzētus augus, jo arī zāļu tēju audzēšanai lielos daudzumos izmanto pesticīdus.
Savukārt pret pārmērīgu svīšanu iesaka dzert salvijas tēju. Salvija labi aug arī Latvijā.
Evita Lūkina mudina mainīt tējas un pielāgot to koncentrāciju, kā arī veidot savus maisījumus. Piemēram, liepziedi ir sviedrējošs augs. Lai arī tēja ir ļoti garšīga, to nedrīkst dzert nepārtraukti.
Jau 6. februārī ar atklāšanas ceremonijām dažādās Itālijas vietās sāksies 25. ziemas olimpiskās spēles. Lai gan Itālija ziemas olimpiskās sacensības uzņems jau trešo reizi vēsturē, gan pirms 20 gadiem Turīnas spēļu laikā, gan tagad nerimst dažādas runas: vai visas sacensību norises vietas tiks pabeigtas celt laikus, vai un cik augstā līmenī itāļi gādās par drošību, vai sacensībām nepieciešamo objektu celtniecības laikā uzplaukusi korupcija un mafijas iesaiste procesos.
Milānas un Kortīnas d’Ampeco apvienotā kandidatūra 25. ziemas olimpisko spēļu uzņemšanai tika atzīta par labāko 2019. gada jūnija izskaņā. Toreiz Itālijas pilsētu duets tuvcīņā pārspēja Stokholmas, Ores un Siguldas apvienoto kandidatūru.
Lai būtu pavisam precīzi, jāteic, ka olimpiskās sacensības šomēnes nenotiks tikai Milānā un Kortīnā, bet kopumā piecos sacensību puduros jeb klāsteros. Vēl sacīkstes notiks arī Vladifjemmē, Valtelinā un Veronā. Pēdējā gan notiks tikai olimpisko spēļu noslēguma ceremonija un paraolimpisko spēļu atklāšanas ceremonija.
Šī ziemas olimpiskās spēles būs visizkliedētākās vēsturē. Nebūs vienota olimpiskās ciemata, kurā dzīvos visi sportisti, nebūs arī vienas atklāšanas ceremonijas. Galvenā ceremonija notiks Milānā, slavenajā “San Siro” stadionā, bet mazākas atklāšanas ceremonijas notiks arī Kortīnā, Liviņo un Predaco. Tālrādes ekrānā gan tiks radīta sajūta, ka viss notiek vienuviet.
Plašā sacensību ģeogrāfija nozīmē, ka dažādos olimpisko sacensību centros dzīvojošie diezin vai dosies uz kolēģu spēlēm vai sacīkstēm. Iepriekš olimpiskajās spēlēs itin bieži, piemēram, latviešu slēpotāji devās atblastīt hokeja izlasi, bet hokejisti brauca vērot bobsleja mačus. Šajās spēlēs tas nebūs iespējams. Uz kolēģu startiem varēs doties tikai tie, kas dzīvos tajā pašā pudurī jeb klāsterī. Tāpat ievērojami sarežģītāks darbs būs žurnālistiem. Piemēram, no Milānas līdz Kortīnai jābrauc piecarpus stundas. Tas nozīmē, ka vairums Latvijas mediju, kas ierasti darbam olimpiskajās spēlēs deleģē tikai vienu korespondentu, nekādi nevarēs atspoguļot vairumu pašmāju sportistu startu.
Plašā olimpisko spēļu norises vietu izkliede saistīta ar Starptautiskās Olimpiskās komitejas apņemšanos četrgades lielākās sacensības turpmāk rīkot tikai vietās, kur jau ir lielākā daļa nepieciešamās infrastruktūras. Pamesti objekti neilgi pēc olimpisko spēļu noslēguma allaž bijusi liela problēma. Itālijā speciāli šo olimpisko spēļu norisei uzcelta tikai lielā Milānas hokeja arēna un ledus trase Kortīnā.
Itālijas mediji ziņo, ka kopumā šīs olimpiskās spēles izmaksās ap pieciem miljardiem eiro, bet dažādi būvdarbi turpināsies vēl līdz pat 2033.gadam. Tik ilgi būvēs ceļus un transporta mezglus, lai visu olimpisko infrastruktūru varētu pilnvērtīgi izmantot arī nākotnē.
Gatavošanos olimpiskajām spēlēm gan pavadījuši arī dažādi skandāli. Viens no tiem saistīts ar dažādu mafiju vēlmi tikt pie gardā olimpiskās naudas kumosa. Mafijas ļoti vēlējās uzvarēt vairumā iepirkumu un pārvaldīt apakšuņēmējus, kas celtu olimpiskos objektus. Tiesa, šos plānus izjauca Itālijas iekšlietu ministrija un vietējā pretmafijas savienība.
Nesen Latvijā no tipogrāfijas Dienvidkorejā nonāca pirms 126 gadiem iznākušas grāmatas atkārtota un papildināta izdevuma eksemplāri. 1899. gadā iznākušā Aleksandra Vintera apraksta „Kāds vārds par dzīvi un ļaudīm Korejā” jaunais izdevums ir bagātināts ar tā laika ilustrācijām un mūsdienās tapušiem ekspertu komentāriem. Taču mūsu valstī šo izdevumu pagaidām varēs atrast tikai bibliotēkās un augstskolu Korejas pētniecības centros.
Latviešu virsnieka, publicista, kā arī nacionālās kustības dalībnieka Aleksandra Vintera kultūrvēsturiskais apraksts „Kāds vārds par dzīvi un ļaudīm Korejā” ir pirmais plašākais populārzinātniskais darbs, ar kuru 19. gadsimta nogalē latvieši tika iepazīstināti par šo Austrumāzijas zemi un tautu. Vērts atzīmēt, ka līdz tam laikam apraksti par Koreju bija parādījušies latviešu presē.
Atkārtotu toreizējās cara armijas virsnieka darba izdevumu kopīgiem spēkiem sagatavojusi Latvijas vēstniecība Korejas Republikā un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts. No sākotnējās idejas līdz grāmatas eksemplāru saņemšanai no tipogrāfijas pagāja divi gadi. Pirmā grāmatas prezentācija notika Latvijas vēstniecībā Seulā pagājušā gada oktobrī.
Iecere atkārtoti izdot 1899. gadā grāmatizdevēja Luda Neimaņa apgādā Jelgavā nākušo grāmatu pieder bijušajam Latvijas vēstniekam Korejas Republikā Ārim Vīgantam. Viņš ir arī šī izdevuma priekšvārda autors. Klātienes intervijā tagadējais Latvijas vēstnieks Korejas Republikā Jānis Bērziņš skaidro, ka Vīganta kungam doma par jaunu grāmatas izdevumu tapa, kad viņš iepazīstinās ar vienu no nedaudzajiem zināmajiem grāmatas oriģināliem. Bērziņš uzsver, ka šīs grāmatas oriģinālizdevumam un atkārtotajam izdevumam ir vairākas nozīmes – arī apliecinājums tam, cik senas ir Latvijas un Korejas saiknes.
Daļa no šī stāsta ir par to, kā latvietim ieraudzīt sevi pretstatā korejietim. Un tā nav tik ļoti par pašiem korejiešiem. Tā nav domāta korejiešiem. Tā ir domāta latviešiem, lai redzētu, kur ir tās atšķirības starp mums un viņiem, tādā veidā būvējot tautas identitāti vēl pirms Latvijas Republikas dibināšanas.”
Vintera teksts ir nepārprotami paredzēts latviešu lasītājam. Lielākoties tajā pievērsta uzmanība Korejas valdniekam un tā laika monarhijas modelim, kā arī korejiešu ģimenes dzīvei un paražām. Mūsdienu lasītājam, iepazīstoties ar šo aprakstu, varētu vairāk atmiņā iespiesties ne tik daudz no šīs dienas skatupunkta arhaiskā valoda, cik raksturojuma tonis. Vinters brīžiem neslēpj savu kritisko attieksmi par tā laika Koreju un korejiešiem.
Mūsdienu pētnieku darbs liek domāt, ka pašā Korejas pussalā Vinters varētu arī nebūt viesojies. Gatavojot aprakstu, viņš balstījās ne tikai uz saviem novērojumiem korejiešu ciematos, bet arī Krievijas vēstniecības Pekinā darbinieka Mihaila Podžio savulaik pētīto.
Kā sarunā skaidro vēsturniece Nadīna Rode, kura kopā ar vēsturnieku Ēriku Jēkabsonu veidoja pēcvārdu ar vēsturisko kontekstu, Vinters daudz laika bija pavadījis Krievijas impērijas teritorijās Tālajos Austrumos pie Amūras. Nadīna Rode uzsver, ka tas gan nemazina lielo darba nozīmi.
Vintera tekstu papildina arī izdevuma korejiešu tulkotājas Čve Sojonas komentāri. Piebildes, kuros Čve skaidro Korejas vēstures notikumus un jēdzienus, tapa tulkošanas laikā, un tika pieņemts lēmums tos atstāt jaunajā grāmatas izdevumā. Trijās valodās – latviešu, angļu un korejiešu – izdotais izdevums ir papildināts ar 19. gadsimta Korejas mākslas darbu reprodukcijām. Tiesa, šī grāmata nav paredzēta pārdošanai un lielākoties ir pieejama lasītājiem Dienvidkorejā.
Par godu 2025. gadā atzīmētajai piecsimtgadei kopš latviešu valodā pirmās grāmatas iznākšanas 500 Vintera grāmatas atkārtotā izdevuma eksemplāri nosūtīti 500 bibliotēkām Korejā. Vairāki desmiti eksemplāru būs pieejami ne tikai Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, bet arī lielākajās reģionālās nozīmes un augstskolu bibliotēkās.