Raimonds Staprāns "46 epizodes ar un bez ironijas”. Viņš ir gleznotājs, kurš gleznoja lēni. Viņš ir dramaturgs, kurš rakstīja lugas sava drauga Laimoņa Siliņa teātrim Sanfrancisko. Savus topošos memuārus viņš lasīja priekšā draugiem bezgala skaistā mājā pie okeāna Sīrančā. Viņš rakstīja, bet vispirms – ļoti daudz lasīja. Rakstīja un šaubījās, līdz beidzot grāmatā ir šīs "46 epizodes ar un bez ironijas”.

Grāmatas literārā redaktore Ieva Struka uzsver – ir ļoti svarīgi, ka šie stāsti ir nonākuši līdz publicēšanai, kaut gan no trim autors tomēr ir atteicies.

Dzimis 1926. gadā Rīgā, ārsta un sociāldemokrāta Teodora Staprāna ģimenē, kara gados caur Vācijas bēgļu nometnēm nonācis Amerikā, skolojies glezniecībā un dramaturģijā, dzīves lielāko daļu pavadījis Sanfrancisko, Raimonds Staprāns aizgāja mūžībā šā gada janvārī. Ironisks un pašironisks ir viņa skats gan uz savām gleznotāja gaitām, gan uz trimdas sabiedrību, gan uz izstāžu atklāšanām, gan vadonības idejām, gan iespaidiem padomju un vēlāk – atjaunotajā Latvijā.

Raimonda Staprāna grāmatu "46 epizodes ar un bez ironijas” izdevis "Aminori”. Tās atvēršana notika, kā jau duālistam Staprānam pieklātos, viņa izstādē „Klusuma arhitektūra”.  

Raidījumu atbalsta:

Kopā ar mākslinieku, kuratoru, radošās laboratorijas "Roja Art Lab" vadītāju Māri Grosbahu kājojam pa Roju, piestājot pie dažādiem mākslas darbiem, ko radījuši mākslinieki, iedvesmojoties no apkārtējās ciema vides un vēstures: meklējam laika ritumu bijušā zvejnieku kolhoza ēku drupās, skaitām sivēnus uz veikala jumta un apbrīnojam "Zilo Cerību Sivēnu" pludmalē. Bet Rojas zvejniecības muzejā kopā ar muzeja galveno speciālisti Madaru Tālbergu uzzinām vairāk par latviešu gleznotāju un grafiķi Mariju Mucenieci-Induss un viņas darbu likteni 1944. gadā, dodoties bēgļu laivā uz Zviedriju.

Studijā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Rinalds Grants.

Ciemojamies pie Ineses Rudzes Talsu novada Mērsraga pagasta "Priežlejās". Inese ar vīru Udo Kārkli uz Mērsragu pārcēlās kovida pandēmijas laikā, un tagad dažas dienas strādā Rīgā, bet pārējā laikā nodarbojas ar piekrastes zveju un kūpina zivis. Inese cep kūkas un uzņem tūristus viesu mājā un koka namiņos. Abi ir mednieki un aktīvi iesaistās Mērsraga kopienas dzīvē.

"Es domāju, ka māku uztaisīt svētkus cilvēkiem, jo viņos ieklausos un tas ir mans lielais trumpis," saka izdevēja Santa Anča un ir pārliecināta, ka internets žurnālus neizkonkurēs. Kāpēc viņa vairās no politikas, bet pati intervijas raksta vismaz divreiz, kā avarēja Repšes džipā un kopā ar Paulu izdzīvoja Krājbankas krahu, arī par sētas bērniem Liepājā un teātra spēlēšanu, vairāk sarunā ar Santu Anču Laikmeta krustpunktā.

Viņai nepatīk, ja viņu salīdzina ar Emīliju Benjamiņu, pirmskara Latvijas preses karalieni. Viņai varbūt nepatīk, ja kāds pavaicā – kāpēc jūs uz sava žurnāla vāka izvēlaties likt tikai skaistas un veiksmīgas sievietes. Un viņai pavisam noteikti nepatīk cilvēki, kuri daudz runā un maz dara. Viņa ir Santa Anča, izdevniecības "Santa" un viesnīcas "Villa Santa" līdzīpašniece. Latvijas veiksmīgākā preses izdevēja jau kopš 90 gadu sākuma.

Santa reiz ir teikusi: “Man visu laiku nav miera, nezinu kur un kā to mieru varēšu atrast. Tāpēc man patīk Raimonda Paula “Mēmā dziesma”.”

Santas saknes ir no Liepājas puses. Viņas senči bija vienkārši zemnieki un diez vai pat Santas vecāki varēja nojaust, ka mazā Santa reiz dienās būs svarīga dāma Rīgā, brauks pa Francijas vīna dārziem un Satversmes tiesas priekšā stāsies kopā ar maestro Raimondu Paulu.

Zinot, cik daudz tu cilvēkus esi intervējusi, man vienmēr problēma sarunas sākumā ir – ar ko sākt. Kas ir tas pirmais jautājums, ko uzdod, jo bieži vien no tā arī ir atkarīgs viss sarunas pavediens. Vai tu atver to cilvēku, vai gluži otrādi – viņš tā kā noslēdzas, aizveras. Ilgi domāju, ar ko sākt sarunu ar tevi, un nevarēju izdomāt. Ar ko tu pati sāktu?

Santa Anča: Pēc manas pieredzes tā ir, ka pirmā stunda aiziet taustoties un jāļauj arī tam cilvēkam pateikt to, ko viņš grib, jo viņš, ja nāk uz interviju, tad kaut kādā ziņā ir sagatavojies, ko grib pateikt. Tāpēc es visas savas intervijas intervēju divas reizes. Kas es domāju, vispār ir tāds unikāls piegājiens. Un esmu arī laimīga, ka varu to atļauties, jo es uzskatu, ka pirmajā reizē mēs kā cilvēki tikai viens otru iepazīstam un visas tās lietas, par ko es kādreiz esmu savās intervijās slavēta, man vienmēr cilvēki ir atklājušies otrajā reizē. Bet, ja tu man prasi, ar ko sākt, es domāju, ka visdrošākais vienmēr cilvēkam ir jautāt par bērnību, jo tā vairāk vai mazāk visiem ir diezgan tuva tēma.

Par bērnību mēs noteikti arī daudz runāsim, bet, ja par intervēšanas mākslu – man ir bijusi tikai viena intervija žurnālista karjerā drukātajā presē, un tas bija žurnāls „Santa”. Tas bija projekts, kad televīzijas cilvēki apmainījās ar rakstošajiem, un man bija redakcijas uzdevums nointervēt Raimonda Paula meitu Aneti Paulu. Tad tik es sapratu, cik grūti ir izveidot un uzrakstīt labu interviju. Mēs tikāmies divas vai pat trīs reizes. Tad es aiznesu uzrakstīto redaktorei. Tur atkal bija labojumi. Es atkal zvanu Anetei, mums vēl ir jātiekas. Un tad, kad jau tas viss ir gatavs, es aizsūtu Anetei, viņa saka – nē, te varbūt to vajag izņemt un es tev kaut ko citu pastāstīšu. Es ar to interviju noņēmos nedēļu vai pat ilgāk. Tas nav viegli uzrakstīt labu stāstu žurnālam.

Santa Anča: Tas jau ir ļoti arī atkarīgs no tā, kāda tev pašam ir tā iekšējā latiņa un cenzūra. Bet tā ir tā, kā tu saki. Protams, ka tas arī atkarīgs no tā otra cilvēka, ko tu intervē. Tu jau toreiz arī biji paņēmis smagu gadījumu. Anete Paula, kurai, manuprāt, tā bija vispār pirmā intervija presē un viņa taču visādi izvairās. Tev bija arī grūts uzdevums, un, pateicoties tavai tuvībai ar Raimondu Paulu, es domāju, tur vispār kaut kas iznāca. Iespējams, citam vispār neizdotos.

Tu esi teikusi, ka tavs uzdevums ir būt pēdējai, kas drukātajai presei Latvijā izslēgs gaismu. Cik tuvu vai tālu tas slēdzis šobrīd ir?

Santa Anča: Mums tagad arī izdevniecībā ir pārmaiņu vēji. Šobrīd gadu ir nostrādājis par direktoru bijušais „Delfu” izpilddirektors Konstantīns Kuzikovs, viņš simtprocentīgi pārstāv digitālos medijus un visu tur zina. Man likās, kad viņš ienāca mūsu izdevniecībā, ka jā, man būs jāatkāpjas jaunu ideju priekšā. Bet tā jau īsti tas nav. Tā tas tomēr īsti nav. Pēc šī gada es teikšu, ka mēs viens bez otra nevaram. Ka es nevaru bez tā digitālā un viņš nevar bez tā drukātā. Jo šobrīd mums digitālajam ir 7000 abonentu, kas arī ir ļoti daudz. Un pēdējā gada laikā tur pa pusotru tūkstoti ir palielinājies. Tad drukātajai presei mums arvien vēl ir 80 tūkstoši [abonentu]. Un man nav cerības un ticības, ka Konstantīns varēs pārņemt visus 80000 drukāto uz digitālo.

Tātad tas slēdzis, ka drukātajā presē jāieslēdz gaisma vēl ir diezgan tālu?

Santa Anča: Man tā liekas, man tā liekas.

Augusts ir dzejnieces un atdzejotājas Astrīdes Ivaskas simtgades mēnesis. Viņas dzeja šonedēļ skanēja Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzejā sarīkojumā ".. ir laiks atkal savā valodā varēt – Astrīde Ivaska dzīvē, dzejā un atmiņās". Kultūras Rondo ielūkojāmies Latvijas Radio arhīvā un uzklausījām viņas dzejas pētniekus.

Kas ir padibenis? Šo Jura Smaļinska un citu klausītāju atsūtītās mīklas min "Brocēnu mafija": Rozalita, Rozalinda, Feličita, Džuzepe, Gustavo un Dante.