Adventa kalendārs

"Kopīgais ceļš un kopīgas pārdomas par noieto ceļu ļauj Baznīcai piedzīvot kopību, sasniegt līdzdalību un atvērties misijai. Mūsu kopīgais ceļš tieši visiedarbīgāk īsteno un atklāj Baznīcu kā svētceļojošo un misionāro Dieva tautu"

Vispārējas normas

Sinodālā ceļa sagatavošanās dokuments 2

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Liepājas diecēzes bīskaps, Latvijas bīskapu konferences priekšsēdētājs Viktors Stulpins

Jēzus ir apmeklējis savu tautu

Un viņa tēvs Caharija tapa Svētā Gara pilns, pravietoja un sacīja: "Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā, kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti: mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst, parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību, un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam, ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas. Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus, dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu."

/Lk 1:67-79/

Par ko Zaharija runā savā dziesmā? Par savas tautas ilgām pēc Dieva galīgās uzvaras. 587. gadā pirms Kristus Babilona nopostīja Jeruzalemi un templi, izsūtīja tautas gaišāko tautas daļu. Senajam Izraēlim tā bija āda pati traģēdija, kā mūsu tautas okupācija un izsūtīšana uz Sibīriju. Lielākā traģēdija bija tempļa sagraušana. Jeruzalemes templis bija Dieva nams burtiskā nozīmē. Tas bija nams, kur Viņš pats mājoja un nu tas ir sagrauts. Kā tas var būt, ka pasaules Valdnieks ir sakauts? Kad trimdinieki atgriezās, viss likās kārtībā. Pēc atgriešanās no trimdas Izraēls atkal tika apspiests. Cilvēki atkal sauca uz Dievu "cik ilgi vēl?" "kad Tu beidzot sakausi mūsu un savu sienaidniekus?" Zaharijs saka savam dēlam: "Tu iesi Kungam pa priekšu", paužot ilgas par Mesijas nākšanu. Un tad 500 gadus pēc Babilonas trimdas parādās Jānis Kristītājs, kurš sludina, ka ilgi gaidītais ir klāt un norāda uz Jēzu. Jēzus vēsts ir skaidra: "manā personā Jahve parādās kā ķēniņš". Vēlāk evaņģēliji apstiprina kāds tad ir Dievs, kurš aicina ikvienu savā klātbūtnē. Jēzus ar savu dzīvi parāda, ko nozīmē, kad Dievs valda.

Jautājumi pārdomām:

- Kas ir Tavas ilgas?

- Kā Jēzus atbild Tavām ilgām un parāda, ka Viņš ir valdnieks?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis arhibīskaps Jānis Vanags.

Jēzus priekšgājējs

Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu. Un viņas kaimiņi un radi, dzirdējuši, ka Tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar viņu. Astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un gribēja to saukt tēva vārdā par Cahariju. Bet viņa māte atbildēja un sacīja: "Nē, to būs saukt Jāni." Tad tie viņai sacīja: "Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds." Un tie prasīja ar zīmēm no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauktu. Tas, galdiņu prasījis, rakstīja: "Viņa vārds ir Jānis." Par to visi brīnījās. Un tūdaļ viņa mute atdarījās un viņa mēle atraisījās, un tas runāja, Dievu slavēdams. Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā runāja par šīm lietām. Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja: "Kas būs ar šo bērniņu?" Jo Tā Kunga roka bija ar viņu.

/Lk 1:57-66/

Kristus Dzimšanas svētki ir pavisam tuvu. Evaņģēlijā dzirdam par neparastu dzimšanu, kas tās lieciniekiem lika uzdot jautājumu: kas no šī bērna iznāks? Runa ir par Jāņa Kristītāja dzimšanu, kurš sevi sauc par saucēja balsi tuksnesī. Jāņa dzimšana ir priekšvēstnese par Jēzus dzimšanu. Priekšgājējs ir balss, Pestītājs ir Vārds. Balss bez vārda ir tukša skaņa. Lasot šo Evaņģēliju, varam pārdomāt cik uzmanīgi to klausāmies, vai šis vārds veido mūsu ikdienas dzīvi, vai tas piepilda mūsu sirdi? Augustīns saka, ka "balss skanēšana ļauj saprast vārdu. Balss skaņa beidzas, bet vārdsd paliek sirdīs". Turēsim savas sirdis atvērtas balsij, kas mums nes Dieva Vārdu.

Jautājumi pārdomām:

- Vai esat gatavi Dieva brīnumam savā dzīvē?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis bīskaps Viktors Stulpins.

Jēzus uzlūko pazemīgos

Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies." Un Marija sacīja: "Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds, un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas. Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos. Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus. Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu un pieminējis Savu žēlastību, kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi." Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ savās mājās.

/Lk 1:46-56/

"Liturģija mums piedāvā pārdomāt sastapšanos starp Mariju un Elizabeti. Šajā apmeklējumā, kas nebija tikai tikšanās starp divām radiniecēm, bet arī divām mātēm un viņu dēliem, Marija saņēma inspirāciju (iedvesmu) izdziedāt savu dziesmu, kuru mēs dēvējam par Magnificat.

Šis vārds ir samērā zīmīgs, arī domājot par dziesmas saturu.

Tajā nav runa tikai par to, ka Marijai ir iemesli augsti slavēt Dievu, bet par Dieva varenību - Dievs ir tas, kas vareni darbojas, nevis cilvēki.

Cilvēki, augstos krēslos, zaudēja savu augstumu, bet pazemīgā Marija tika paaugstināta un nezaudēja šo savu paaugstinājumu.

Pirmais cilvēks, kas godināja Mariju, bija Elizabete, - ar vārdiem:

""Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis.""

Viņa jau no sākuma bija pazemīga.

Marija redzēja sevi kā kalponi, tā bija viņas identitāte, un tādēļ - paklausīga Dievam.

Viņa nelūdza pēc šī uzdevuma, bet bija paklausīga, kad tas tika dots.

Viņa nejautāja - kāpēc es, vai nesacīja, lai labāk cits to dara.

Eņģeļa apmeklējumu Marija noslēdza ar vārdiem:

""Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.""

Un, ar šiem vārdiem, Marija ļauj brīnumam notikt ar viņu.

Dievs neuzbāžas, bet, kad cilvēks redz sevi kā Dieva kalpu, nevis katrs ir pats sev Kungs un noteicējs, var notikt lielas lietas.

Tā arī mēs, kā Baznīcas kopiena, esam Dieva kalpi kā kopiena un līdz ar to arī individuāli.

Jautājums ir - vai mēs dzīvojam kā kalpi un kalpones un, līdzīgi Marijai, sakām savu ""Lai notiek"".

Bet pāri visam šajā stāstā mēs zinām to, ka brīnumainais bērns, kuru viņa nes savā klēpī dziedot savu slavas dziesmu, ir vislielākais kalps. Mēs dzirdam, ka Dieva Dēls bija pazemīgs, paklausīgs un kā Dievs viņu paaugstināja.

Viņš jau bija visaugstākā krēslā pie Dieva Tēva labās rokas, bet pats pazemojās.

Dieva Dēls ir pazemīgs pat būdams visaugstākajā pozīcijā.

Mums vajadzētu būt pazemīgiem, jo, kā radītiem cilvēkiem, mums nav ko sevi paaugstināt Dieva priekšā.

Jēzus meklē pazemīgos:

“Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība.” /Mt. 5:3/

Tā mēs esam aicināti būt pazemīgi un ļaut Dievam darboties ar mums un caur mums, kad mēs esam paklausīgi viņa pavēlēm un aicinājumiem.

Lūdzot un ieklausoties Dieva Vārdos gan individuāli, gan kopā, Dievs dod mums savu Svēto Garu, lai mēs varam sadzirdēt Viņa gribu un vadību.

Un tad, kad mēs to sadzirdam, ir svētīgi, ja mēs arī tām sekojam.

Jaunavas Marijas vienīgā pavēle, kas mums ir saglabājusies Svētajos Rakstos, ir kāzās Kānā kalpotājiem teiktie vārdi:

“Ko Viņš (Jēzus) jums teiks, to darait!”

Domājot par Jaunavu Mariju un Jāzepu, mēs redzam, cik interesanta bija viņu dzīve, pateicoties tam, ka viņi bija paklausīgi Dieva vadībai.

Jautājumi pārdomām:

- Vai esi gatavs, vai esi gatava izaicinājumam turpināt pazemībā ieklausīties Dieva Vārdos pēc Viņa vadības, to sadzirdēt un arī tai sekot kopā ar Jēzu?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis bīskaps Hans Martins Jensons.

Jēzus nes prieku

Un Marija cēlās tanīs pašās dienās un steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā. Iegājusi Caharijas namā, viņa sveicināja Elizabeti. Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svētā Gara pilna, un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: "Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis. No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt. Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies."

/Lk 1:39-45/

Ziemassvētku noskaņu, iespējams samazina sniega trūkums, tāpat arī ierobežojumi un maskas, kas neļauj viens otru lāgā ieraudzīt. Tomēr, neskatoties uz to visu, mēs varam gūt svētku prieku. Marija saņemot vēsti par Bērna dzimšana, apmeklē sv. Elizabeti. Abām sievietēm satiekoties Elizabete apzinās, ka Marijas bērniņš ir Dieva lielais apsolījums. Elizabeti piepilda Svētais Gars ar prieku. Nav vairs svarīgi, kādos apstākļos ir abas sievietes, svarīgi ir tas, ka Svētā Gara prieks pārsniedz apstākļus. Mēs nevaram sevi pielīdzināt Marijai, bet mūsos caur Svēto Garu mājo Kristus. Tā ir dāvana, kas iepriecina pašus un ar kuru varam iepriecināt citus. Līdzīgi kā Marijas klātbūtne iepriecināja Elizabeti, tāpat mēs ar Svētā Gara palīdzību varam būt par iepriecinājumu citiem arī šajos pandēmijas laikos. Kā lai es smaidu, ja man jāvelk maska? Prieks jau neizpaužas tikai smaidā. Prieku varam izrādīt ar labiem vārdiem, labiem komentāriem, labiem darbiem, tāpat arī varam dāvāt prieku ar savām acīm!

Jautājumi pārdomām:

- Kā es varu satvert prieku šodien?

- Kā es varu dāvāt prieku citiem?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis bīskaps Kaspars Šterns.

Jēzus valda

Bet sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija. Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: "Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi!" Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: kas tas par sveicienu? Un eņģelis sacīja: "Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala." Bet Marija sacīja eņģelim: "Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos." Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: "Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls. Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī - tā, ko dēvē neauglīgu, jo Dievam nekas nav neiespējams." Bet Marija sacīja: "Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda." Un eņģelis no viņas aizgāja.

/Lk 1:26-38/

Šodien laikā, kad valda tik daudz nedrošības, mēs meklējam kādu vietu, kur patverties, kur rast mieru. Mieru varam rast tikai pie Dieva. Viņam ir vara mums dot mieru. Viņš ir tas, kurš valda pār visu pasauli, kurš ir mūsu aizstāvis. Jēzus ir tāds valdnieks, kurš rūpējas par katru savas tautas pilsoni, jo katru no mums bezgalīgi mīl. Jēzus ir Valdnieks, kurš pat atdod savu dzīvību uz krusta par savu tautu. Tāpēc Jēzus valda vienmēr, arī šodien valda augšāmcēlies Jēzus. Arī šī brīža nelaimes Dievs pakļauj savai valdīšanai. Šī brīža situācija mums liek domāt ar to, ka cilvēks nav galvenais, Dievs valda, un cilvēks aicināts Viņam pakļauties. Šajos Kristus dzimšanas svētkos varam vairāk laika veltīt viens otram, ieraudzīt otru, kuram nepieciešams mūsu uzmundrinājums.

Jautājumi pārdomām:

- Kas Valda Tavā dzīvē?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis bīskaps Edvards Pavlovskis.

Jēzus sagatavo ceļu

Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Caharija un viņa sieva no Ārona cilts, vārdā Elizabete. Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos Tā Kunga baušļos un likumos. Tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau labi gados. Bet notika, kad Caharija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt, bet viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināmā stundā, tad viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāra labajā pusē. Caharija, to redzēdams, izbijās, un bailes to pārņēma. Bet eņģelis uz viņu sacīja: "Nebīsties, Caharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām. Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis." Caharija sacīja eņģelim: "Kā es to zināšu? Jo es pats esmu vecs, un mana sieva arī ir jau labi gados." Eņģelis viņam atbildēja: "Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti. Zini, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, bet savā laikā tie piepildīsies." Un ļaudis gaidīja Cahariju un brīnījās, ka viņš kavējās Dieva namā. Un, kad viņš iznāca, viņš nevarēja uz tiem runāt, un tie noprata, ka viņš Dieva namā bija redzējis parādīšanu, un viņš tiem meta ar roku un palika mēms. Un, kad viņa kalpošanas laiks izbeidzās, viņš aizgāja uz mājām. Un pēc šīm dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus, sacīdama: "To Tas Kungs man darījis; Viņš šīs dienas izraudzījis, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā."

/Lk 1:5-25/

Gatavojoties Kristus dzimšanas svētkiem varam ieklausīties eņģeļa Gabriēla vārdos Zaharijam. Mēs varam iepazīt Jāni Kristītāju un to ka tiek sagatavota viņa ienākšana pasaulē. Jāņa tevam Zaharijam, neskatoties uz to, ka viņs ir Vecās Derības priesteris, tempļa kalotājs, ir grūti pieņemt Dieva plānu. Tomēr neskatoties uz cilvēcisko pretošanos, Dieva plāns iet savu gaitu. Cik svarīga ir ticība un paļāvība tam, ko Dievs saka! Cik svrīga ir uzticēšanās Dievam, pat ja tas reizēm liekas pretrunā cilvēciskiem spriedumiem. Lūgsim ticības žēlastību.

Jautājumi pārdomām:

- Kas man man palīdz ticēt?

- Kādas zīmes man palīdz lūgties?

- Kāda ir mana lūgšanu dzīve?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis bīskaps Andris Kravalis.

Jēzus ir Emanuels

Bet Jēzus Kristus piedzimšana notika tā: kad Viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, notika, pirms tie nāca kopā, ka viņa kļuva grūta no Svētā Gara. Bet Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisns un negribēdams viņai darīt kaunu, taisījās viņu slepeni atstāt. Bet, viņam tā savā prātā domājot, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās sapnī un sacīja: "Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem. Bet viss tas ir noticis, lai piepildītos, ko Tas Kungs runājis caur pravieša muti, sacīdams: redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs Dēlu, un Viņa vārdu sauks Imanuēls, tulkojumā: Dievs ar mums." Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Tā Kunga eņģelis tam bija pavēlējis, viņš ņēma savu sievu pie sevis.

/Mt 1:18-24/

Šodienas Evaņģēlijs mums liek aizdomāties par vairākiem mūsu ticības pamatiem. Pirmkārt mēs redzam divu jaunu cilvēku mīlestību. Marija un Jāzeps ir saderināti. Abu saderināšanās laikā viņus piemeklē liels pārbaudījums, proti, Marija ir stāvoklī. Varam iedomāties kādas sajūtas tas raisīja. Redzam arī, ka Jāzeps ir cēls un vēlas atstāt Mariju, lai neceltu viņai neslavu. Svarīga lieta, ko redzam pie Jāzepa ir tā, ka viņš domāja. Grūtos brīžos vienmēr ir svarīgi domāt un meklēt Dievu. Dievs Jāzepam atklāj patiesību sapnī, izskaidro situāciju un dod spēku. Tāpat šis fragments atklāj Svētā Gara nozīmi pestīšanas vēsturē. Svētais Gars ar Jēzu rada jaunu kārtību, jaunas attiecības ar Dievu. Dievs atklāj arī bērna vārdu - Jēzus kas nozīmē Jahve glābj. Tāpat bērnam tiek dots vārds Emanuels - Dievs ar mums. Tātad caur Jēzu mēs vairs neesam bāreņi, caur Viņu mēs varam sastapt Dievu.

Jautājumi pārdomām:

- Kā es meklēju Dieva prātu savā dzīvē?

- Kā es šodien sauktu Jēzu?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis mācītājs Ainārs Baštiks.

Jēzus radu raksti

Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahāma dēla, cilts grāmata. Ābrahāms dzemdināja Īzāku, Īzāks dzemdināja Jēkabu, Jēkabs dzemdināja Jūdu un viņa brāļus. Un Jūda dzemdināja no Tamāras Ferecu un Caru, Ferecs dzemdināja Hecronu, un Hecrons dzemdināja Arāmu, un Arāms dzemdināja Aminadabu, Aminadabs dzemdināja Nahšonu, un Nahšons dzemdināja Salmonu, Salmons dzemdināja no Rahabas Boāsu, Boāss dzemdināja no Rutes Obedu, un Obeds dzemdināja Isaju, Isajs dzemdināja ķēniņu Dāvidu, un ķēniņš Dāvids dzemdināja no Ūrijas sievas Salamanu, Salamans dzemdināja Rehabeāmu, Rehabeāms dzemdināja Abiju, un Abija dzemdināja Asu, Asa dzemdināja Jehošafatu (Jošafatu), Jehošafats (Jošafats) dzemdināja Jorāmu, un Jorāms dzemdināja Usiju, Usija dzemdināja Jotāmu, Jotāms dzemdināja Ahasu, Ahass dzemdināja Hiskiju, Hiskija dzemdināja Manasi, Manase dzemdināja Amonu, un Amons dzemdināja Josiju, Josija dzemdināja Jehonju un viņa brāļus, Bābeles trimdai sākoties. Pēc aizvešanas uz Bābeli Jehonja dzemdināja Šealtiēlu, Šealtiēls dzemdināja Zerubābelu, Zerubābels dzemdināja Abihudu, Abihuds dzemdināja Eljakimu, un Eljakims dzemdināja Azuru, Azurs dzemdināja Cadoku, Cadoks dzemdināja Jakīnu, un Jakīns dzemdināja Ēlihudu, Ēlihuds dzemdināja Ēleāzaru, Ēleāzars dzemdināja Matanu, un Matans dzemdināja Jēkabu, Jēkabs dzemdināja Jāzepu, Marijas vīru, no kuras ir piedzimis Jēzus, kas tiek saukts Kristus. Tātad no Ābrahāma līdz Dāvidam ir pavisam četrpadsmit augumu un no Dāvida līdz Bābeles trimdai četrpadsmit augumu, un no Bābeles trimdas līdz Kristum četrpadsmit augumu.

/Mt 1:1-17/

Jēzus ģeneoloģija var likties sausa un garlaicīga. Ir vērts pievērst uzmanību pašam uzskaitījumam. Ģeneoloģija tiek iedalīta trīs grupās un atdalīta ar svarīgiem jūdu tautas vēstures notikumiem. Pirmās divas ietver 14 paaudzes, bet pēdējā - 13 ar kulmināciju, kas ir Jēzus nākšana pasaulē. 13 paaudzes izjauc sākotnējo 14 paaudžu simetriju, kas, iespējams, nozīmē to, ka Jēzus ienākšana pasaulē izjauc sākotnējās shēmas un kārtību. Tāpat šo kārtības izjaukšanu norāda Jēzus uzskaitītie radi. Viņa dzimtas kokā ir visdažādākie cilvēki un ne visiem ir "tīra" pagātne. Jēzus radu rakstos ir daudz grēcinieku un noteikti ne priekšzīmīgākie cilvēki. Šadi varam iet cauri visiem radu rakstiem, kuros varam atrast daudz interesantu stāstu, tajā skaitā tādus, par kuriem ir kauns. Tomēr Jēzum tā nav problēma. Dievs ienāk jebkurā situācijā un vietā. Arī tur, kur ir grēks. Tas nozīmē, ka Jēzum grēks nav šķērslis, lai nāktu pie mums. Jēzus neatkāpjas un ir gatavs iejaukties!

Jautājumi pārdomām:

- Ko Jēzus pastāsta tev ar saviem radu rakstiem?

- Kādā pasaulē Jēzus nāk šodien?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis tēvs Jānis Meļņikovs.