Diplomātiskās pusdienas

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Burundijas Republiku. Tā ir valsts Austrumāfrikas centrā, un tā robežojas ar Ruandu, Tanzāniju un Kongo Demokrātisko Republiku.

Neskatoties uz Burundijas bagāto kultūru un vēsturi, par ko arī runāsim, valsts diemžēl cīnās ar lielām problēmām, kas saistītas ar politisko nestabilitāti, ekstrēmu nabadzību un cilvēktiesību pārkāpumiem. Šiem jautājumiem ir dziļas saknes valsts vēsturē, kurā attiecīgi ir sastopami gan etniskie konflikti, gan pilsoņu karš, gan arī, protams, autoritārā pārvaldības forma.

Burundijai faktiski ir divas galvaspilsētas - ekonomiskā galvaspilsēta ir Bužumbura, un kopš 2018. gada politiskā galvaspilsēta ir Gitega. Valstī sākotnēji bija arī divas oficiālās valodas - kirundi un franču, bet angļu valoda tika pievienota kā trešā oficiālā valsts valoda 2014. gadā. Ne jau tāpēc, ka būtu daudz šajā valodā runājošo cilvēku, bet gan stratēģisku, politisku un ekonomisku iemeslu dēļ, un viens no tiem ir tāds, ka Burundija pievienojās Austrumāfrikas komūnai, kur vadošās valstis ir Kenija, Tanzānija un Uganda, un tajās runā pārsvarā angļu valodā.

Ģeogrāfiski valsts atrodas pie slavenā Tangaņikas ezera, kas tiek dēvēts par vienu no Āfrikas lielajiem ezeriem un ir faktiski otrs dziļākais saldūdens ezers pasaulē. Burundijas ekosistēma ir bagāta un daudzveidīga, un, iedzīvotāji, stingri cenšoties sargāt floru un faunu no malumedniecības un masveida mežu izciršanas, to arī cenšas saglabāt.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies ceļojumā uz gana siltām zemēm – uz Karību jūras reģionu, uz Sentkitsu un Nevisu.

Iespējams, ka esat dzirdējuši arī otru šīs valsts nosaukumu – Svētā Kristofera un Nevisas sala. Arī mums tas sākumā radīja nelielu apjukumu, taču izskaidrojums ir ļoti vienkāršs. „Kit” senos laikos bija deminutīvs jeb pamazināmā forma vārdam Kristofers. Un Svētais Kristofers, jeb dažreiz saukts arī par Kristapu, ir ceļotāju aizbildnis, kura vārdā pirmais salās ieceļojušais eiropietis – Kristofors Kolumbs – tad arī ir nosauca vienu no divām šīs valsts salām. Kolumbs deva nosaukumu arī otrai salai Nevisai, nosaucot to par „Nuestra Señora de las Nieves”, jeb tulkojumā „Mūsu sniegu kundze” – viņam no tāluma likās, ka salā redzamais kalns ir ar sniegotu galotni, taču tie izrādījās mākoņi.

Šī teritoriāli un iedzīvotāju skaita ziņā mazā valstiņa ir gana unikāla vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir mazākā valsts gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā visā Rietumu puslodē – tā ir tikai 269 kvadrātkilometrus liela un tajā dzīvo ap 50 tūkstošiem cilvēku. Salīdzinājumam, Rīga ir 307 kvadrātkilometrus liela un tajā dzīvo ap 630 tūkstošiem iedzīvotāju.

Sentkitsa un Nevisa ir arī mazākā federatīvā valsts pasaulē. Gan Sentkitsas salai, gan Nevisas salai ir katrai sava valdība un arī autonomija, turklāt konstitūcija nosaka, ka Nevisai ir tiesības izstāties no federācijas, ja tā to vēlas. Tā kā izmēru ziņā mazākā Nevisa uzskata, ka Sentkitsa dominē gan politiskajā, gan ekonomiskajā dzīvē, 1998. gadā pat notika referendums par atdalīšanos, taču sasniegt divu trešdaļu balsu vairākumu tā arī neizdevās. Tagad sadalīšanās sarunas it kā ir pieklusušas, taču nevarētu teikt, ka abu salu starpā nevalda saspīlējums.

Sentkitsas un Nevisas vēsturei ir cieša saistība ar Amerikas atklājējiem no Eiropas, kaut arī vēsturiskās liecības apstiprina cilvēku klātbūtni laikā vēl ilgi pirms mūsu ēras. 1493. gadā salās nostiprinājās spāņu iekarotāji, bet divus gadsimtus vēlāk – ap 1623. gadu – šeit tika nodibinātas pirmās britu un franču kolonijas. Visas šīs trīs koloniālās lielvaras par ietekmi salās cīnījās 150 gadus, līdz 18. gadsimta beigās salas nonāca Lielbritānijas karalistes sastāvā.

Sentkitsa un Nevisa kļuva par vienu no pirmajām un vēlāk arī vienu no ietekmīgākajām britu apmetnēm reģionā. Faktiski tieši no šejienes turpinājās Rietumindijas jeb Karību reģiona kolonizācija. Un tieši Sentkitsa un Nevisa bija turīgākās no Karību salām – galvenokārt savas bagātīgās dabas dēļ.

Lai nostiprinātu savas pozīcijas, uz salām tika masveidā vesti vergi no Āfrikas, kas strādāja auglīgajās cukurniedru plantācijās. Pat pēc verdzības atcelšanas Britu impērijā Sentkitsā un Nevisā turpinājās tā dēvētā piespiedu paverdzināšana, jo plantāciju īpašnieki nevēlējās atteikties no brīvā darbaspēka.

Tikai 2005. gadā, jau vairāk nekā 20 gadus pēc neatkarības pasludināšanas no Lielbritānijas, cukura ražošanas industrija valstī beidza pastāvēt. Iemesls tam bija milzīgie zaudējumi, kā arī Eiropas Savienības tā brīža plāni ievērojami samazināt cukura cenas.

Sentkitsa un Nevisa pēc cukura ražošanas ēras beigām arī bija spiesta mainīties. Un kā jau daudzām Karību jūras valstīm pienākas, glābiņš tika meklēts tūrismā, kas atkal kļuva par tādu kā ekonomisko monokultūru. Tūristu un kruīza kompāniju interese par šīm salām tikai pieauga, līdz pasauli neskāra Covid krīze, kas arī Sentkitsai un Nevisai radīja pamatīgus izaicinājumus.

Vēl viens veids, kā vairot valsts ienākumus, ir daudzviet pasaulē piekoptā „pilsonība apmaiņā pret  investīcijām” programma. 1984. gadā tieši Sentkitsa un Nevisa bija pirmā, kas pasaulē ieviesa šo programmu. Pilsonību var iegūt, ziedojot 250 tūkstošus dolāru vai nu valdības fondā, vai kādā sabiedriskā labuma fondā, vai arī investējot vismaz 400 tūkstošus dolāru nekustamajā īpašumā. 

Tiek lēsts, ka 40 gadu laikā šīs programmas ietvaros pilsonību ir ieguvuši vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku. Tostarp arī pēdējos mēnešos visai plašu rezonansi guvušais saziņas vietnes „Telegram” izveidotājs Pāvels Durovs un viņa brālis Nikolajs. Visticamāk, ka tas ir darīts tāpēc, lai droši varētu ceļot pa pasauli, jo ar Sentkitsas un Nevisas pasi var bez vīzas ceļot uz 157 valstīm, ieskaitot Eiropas Savienību. Bet, kā redzam, arī šī pilsonība, līdzās Krievijas, Francijas un Apvienoto Arābu emirātu pilsonībām nepasargāja Durovu no aizturēšanas Francijā.

Tāpēc šoreiz izvēlējāmies parunāt arī par mūsu uzturēšanās atļauju programmu. Jo tās idejiskās līdzības ar Sentkitsas un Nevisas programmu ir nenoliedzamas. Un šīs valstiņas “zelta vīzu programma” ir bijusi ne tikai viena no pirmajām pasaulē, kur šāds modelis tika ieviests, bet arī vēl joprojām ir viena no veiksmīgākajām. Kā Latvijai ir klājies ar šo programmu, stāsta Zanda Kalniņa- Lukaševica, Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre un Saeimas priekšsēdētājas biedre.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz tālajām Komoru salām jeb oficiālajā nosaukumā Komoras Savienību, kas ir arhipelāga valsts Dienvidaustrumāfrikā, blakus varbūt labāk zināmajai Madagaskaras salai. Šī Indijas okeānā atrodamā valsts sastāv no četrām salām, kas ir Grande Komore (Ngazidja), Anžuana, Moheli un noslēdzoši Majota, kas ģeogrāfiski pieder Komoru salām, taču joprojām atrodas Francijas pārvaldībā. Pēc trīs dažādiem referendumiem Majota ir izvēlējusies palikt kā Francijas aizjūras departamenta sastāvdaļa, izraisot ne visai draudzīgas diplomātiskās attiecības starp Komoru salām un Franciju.

Uz Komoru Savienības lielākās salas Grande Komore arī atrodas tās galvaspilsēta Moroni, kurā dzīvo vairāk nekā puse kopējās populācijas, kas ir aptuveni 500 000 iedzīvotāju. Lai būtu vieglāk iztēloties – Rīgas iedzīvotāju skaits pēc pašreizējiem datiem ir aptuveni 605 273 iedzīvotāju. Moroni teritorija ir 10 reizes mazāka, rezultējoties ar populācijas pārblīvētību un droši vien vairākām situācijām, kur cilvēki cits citam elpo pakausī tiešā nozīmē.

Runājot par elpošanu – Savienība ir saskārusies ar slikta gaisa kvalitāti, jo sala ir novietota uz viena no pasaulē lielākajiem aktīvajiem vulkāniem ar nosaukumu Kartalas kalns. Šis vulkāns periodiski izvirst, un pēdējais izvirdums notika 2005. gadā. No pozitīvās puses lūkojoties, Komoru salās ir ievērojama bioloģiskā daudzveidība, ko lielā mērā ietekmē to vulkāniskā izcelsme, tropiskais klimats un ģeogrāfiskā izolācija.

Neskatoties uz to nelielo izmēru, salas ir mājvieta visdažādākajām endēmiskām sugām un unikālām ekosistēmām. Komoru salās ir vairākas floras un faunas sugas, kuras tiek uzskatītas par "dzīvām fosilijām", jo tās pastāv miljoniem gadu ar nelielām evolūcijas izmaiņām. Salas ir daļa no Madagaskaras un Indijas okeāna salu bioloģiskās daudzveidības zonas.

Vēsturiski Komoru salas vispirms apdzīvoja austronēziešu un bantu valodā runājošas tautas. Arheoloģiskie pierādījumi liecina, ka kolonisti no Āfrikas un Dienvidaustrumāzijas ieradās aptuveni 6. gadsimtā. Līdz 10. gadsimtam arābu tirgotāji sāka biežāk apmeklēt salas, ieviešot islāmu, kas kļuva par dominējošo reliģiju, un šobrīd aptuveni 98% populācijas ir sunni musulmaņi. Dažu nākamo gadsimtu laikā salas kļuva par karsto punktu arābu vergu tirgotājiem, kuri caur Indijas okeānu veda Āfrikas vergus uz Tuvajiem Austrumiem. Kopš 1912. gada līdz neatkarības iegūšanai 1975. gadā Komoru salas atradās Francijas koloniālajā impērijā. Tas arī varētu izskaidrot, ka valstī ir trīs oficiālās valodas, kas ir arābu, franču un komoru jeb kā vietējie to dēvē šikomori valoda. Komoru valoda ir svahili dialekts ar spēcīgu arābu ietekmi, kas atspoguļo valsts daudzveidīgo mantojumu.

Šobrīd Komoru salu prezidents ir Azali Assoumani. Pirmo reizi prezidents Azali nāca pie varas militārā apvērsumā 1999. gadā. Pēc desmit gadu pārtraukuma amatā viņš uzvarēja strīdīgās vēlēšanās 2016. gadā un tika atkārtoti ievēlēts šī gada janvārī, uzsākot pildīt ceturto termiņu. Jāatzīst, ka vēlēšanu iznākums opozīcijas spēku uzskatos bija krāpniecisks, jo kopumā vēlēšanās piedalījās tikai 16% no kopējā iedzīvotāju skaita. Līdz ar to un papildus apsūdzībām, kas saistītas ar autoritārisma izplatīšanu, valstī noritēja divu dienu nāvējoši protesti, kas rezultējās ar plašiem cietumsodiem.

Jāpiemin, ka ieslodzīto bēgšana no Moroni cietumiem nav nekas neparasts un Komoru savienība statistikas ziņā ir valsts, no kuras cietumsoda laikā ir visvieglāk izbēgt. Vien 2020. gadā 23 ieslodzītie aizbēga neskaidros apstākļos un vairāk nekā 40 ieslodzītie aizbēga, kad iedzīvotāji svinēja nacionālās futbola izlases uzvaru pār Keniju. Šā gadā aprīlī plašsaziņu mediji ziņoja, ka vairāk nekā 30 ieslodzītie vienkārši izgāja no cietuma, izmantojot cietuma galvenos vārtus.

Lai gan zemais drošības līmenis Komoru salās ir saistīts ne tikai ar kritisko infrastruktūru nestabilitāti, bet arī ar salīdzinoši procentuāli augsto ieslodzīto skaitu. Jāpiemin, ka kopš neatkarības iegūšanas no Francijas 1975. gadā Komoru salas ir piedzīvojušas vairāk nekā 20 apvērsumus vai apvērsuma mēģinājumus, padarot to par vienu no politiski nestabilākajām valstīm pasaulē. Arī mūsdienās nestabilitāte joprojām pastāv, apvērsumiem un separātistu kustībai radot izaicinājumus nacionālajā vienotībā, kā, piemēram, atentāta mēģinājums pret līdzšinējo prezidentu Azali, kas notika vien pirms pāris nedēļām.

Par politisko līdzdalību demokrātiskās sabiedrībās, vai konkrēti to, kas nosaka sabiedrības un indivīdu ambīcijas un motivāciju iesaistīties politikas veidošanā, stāsta “Eiropas Kustības Latvijā” prezidents un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas loceklis no Latvijas Andris Gobiņš.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas turpinām apceļot dažādas pasaules valstis un izzināt gan to pagātni, gan analizēt tagadnes notikumus. Un šonedēļ mūsu ceļš ved uz Āfriku, uz valsti, kuru nereti dēvē par šī kontinenta pērli. Tā ir Uganda, kurai ir gan skarba, bet interesanta vēsture, gan tur ir unikāla dabas daudzveidība.

Tieši Ugandā sākas pasaulē garākā upe Nīla. Šeit atrodas Āfrikas lielākais ezers – Viktorijas ezers, kas ir arī pasaulē otrais lielākais saldūdens ezers. Lai arī valsti šķērso ekvators, tajā tāpat var atrast arī sniegiem klātas kalnu galotnes. Nemaz jau nerunājot par gorillām, šimpanzēm un tā dēvēto lielo piecinieku – lauvām, ziloņiem, leopardiem, bifeļiem un degunradžiem.

Protams, valsti veido arī tās cilvēki, kas tiek uzskatīti par vieniem no laipnākajiem un viesmīlīgākajiem pasaulē. Tam par iemeslu ir tā dēvētā ubuntu filozofiskā pieeja. Afrikāņu bantu grupas vērtību sistēmā tiek izcelta indivīdu ciešā saikne ar apkārt esošajām societālajām un fiziskajām pasaulēm. Nereti termins ubuntu tiek tulkots kā „es esmu, tāpēc, ka mēs esam”. Zulu valodā tas nozīmētu „cilvēcīgumu pret citiem”.

49 miljonus iedzīvotāju lielā Uganda atrodas Āfrikas austrumu daļā un tā ir viena no 44 pilnībā sauszemes ieskautajām valstīm. Tātad, bez piekļuves jūrai. Uganda savu nosaukumu ir ieguvusi par godu Bugandas karalistei, kas atradās pašreizējās valsts teritorijā. 19. gadsimta otrajā pusē reģionā sāka ierasties gan arābu tirgotāji, gan britu pētnieki, tādējādi aizsākot ārvalstu klātbūtni. Pilnu neatkarību no britu impērijas Uganda ieguva 1962. gadā. 

20. gadsimta 70. gados  Ugandā ar stingru dūri valdīja diktators Idi Amins. Viņa valdīšanas laiks izcēlās gan ar masu represijām un slepkavībām, gan ekonomisku lejupslīdi, gan starptautisku izolāciju.

1979. gadā Idi Aminu ar Tanzānijas spēku un trimdā dzīvojošo ugandiešu opozicionāru atbalstu no amata gāza un turpmākos gadus iezīmēja dažādu opozīcijas spēku cīņa par varu. Taču kopš 80. gadu vidus valstī atkal ir viens prezidents Joveri Museveni. Viņš nāca pie varas ar solījumiem atjaunot sagrauto ekonomiku, liberalizēt tirdzniecību, atjaunot drošību un cienīt cilvēktiesības.

Musaveni valdīšanas gadus pētnieki apzīmē ar diviem visai neierastiem terminiem – konkurētspējīgs aurotiārisms vai neliberālā demokrātija. Piemēram, valstī ir diezgan spējīga un pat ļoti populāra opozīcijas kustība, taču no otras puses opozīcijas aktīvisti tiek gan iebiedēti, gan apspiesti. Lai arī preses brīvība ir klātesoša, žurnālisti var rēķināties ar vajāšanu un izrēķināšanos, ja tiek rakstīts, piemēram, par ļoti augsto korupciju vai opozīcijas aktivitātēm. Vienlaikus Uganda ir ietekmīgs spēlētājs Austrumāfrikā, iesaistoties miera uzturēšanas misijās un, piemēram, cīnoties pret radikālo kaujinieku grupējumiem.

Nevar arī nepieminēt visai savdabīgās Ugandas attiecības ar Krieviju. Jau pēc neatkarības pasludināšanas 1962. gadā Uganda nodibināja diplomātiskās attiecības ar Padomju Savienību. Joveri Museveni  ir vairakkārt izcēlis Krievijas vēsturisko atbalstu Āfrikas atbrīvošanas kustībām, slavējis Krievijas sniegtās stipendijas Ugandas studentiem, kuru ieguvēji tagad ir augstos amatos Ugandā, vienlaikus uzsverot, cik nozīmīgi valstīm ir nepieslieties arī nevienam starptautiskajam blokam.

Viens no centrālajiem abu valstu sadarbības punktiem ir bijusi tieši militārā sadarbība. Krievija ir piegādājusi Ugandai kaujas lidmašīnas, helikopterus, tankus un citu bruņojumu. Arī dažādas Krievijas militārās kompānijas nodrošina Ugandas bruņoto spēku apmācību. Otrs intereses avots ir naftas ieguve, jo Ugandai ir gana ievērojamas naftas rezerves, bet Krievija ir aktīvi iesaistījusies šo iegulu apguvē un dažādos infrastruktūras projektos.

Atliek secināt, ka šāda ekonomiski militārā sadarbība sniedz pietiekami labus ekonomiskos ieguvumus gan no Rietumiem, gan no Austrumiem. Jeb, kā smejies – rodas iespēja dažādot ienākumu avotus.

Bet kopumā Ugandas daba un lauksaimniecība ir tās ekonomikas mugurkauls, jo lauksaimniecībā ir nodarbināti aptuveni 70 procenti valsts iedzīvotāju. Tēja, kafija, kokvilna, tabaka un zivis ir galvenās eksporta preces. Pēdējos gadu desmitos valsts regulāri piedzīvo 5-6% lielu ekonomisko izaugsmi gadā, taču par spīti tam aptuveni piektā daļa iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības līmeņa.

Viens no iemesliem šādai situācijai ir strauja iedzīvotāju skaita pieaugšana – aptuveni par 3% gadā. Un tas nozīmē, ka 77% iedzīvotāju ir vecumā līdz 30 gadiem, kuriem darbu nodrošināt ir diezgan liels izaicinājums.

Taču par tādu kā glābšanas nūjiņu var uzskatīt tūrisma industriju, kas ik gadu valsts ekonomikā pienes aptuveni 10 procentus no ienākumiem. Dzīvnieku vērošana, safari un ceļojumi pa kalniem piesaista tūristus no visas pasaules, tostarp no Latvijas. Un viens no šādu ekspedīciju rīkotājiem ir bijušais Latvijas Radio vadītājs, sirdī mūžīgais ģeogrāfs Dzintris Kolāts, kurš dalās iespaidos par Ugandu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Andoru, jeb Andoras Firstisti. Andora ir viena no trim pasaulē vēl pastāvošajām firstistēm. Tādas vēl ir tikai Monako un Lihtenšteina. Firstiste nozīmē, ka to pārvalda prinča jeb firsta līmeņa suverēns, nevis karalis vai karaliene. Un Andoru politiski pavisam unikālu padara tas, ka tā ir vienīgā valsts pasaulē, kuru pārvalda divi pusprinči, nevis viens.

Neskatoties uz simtiem gadu seno vēsturi, Andora Apvienoto Nāciju organizācijā kā pilntiesīga valsts tika uzņemta tikai 1993. gadā. Proti, gandrīz divus gadus pēc Latvijas. Un tas lielākoties bija tādēļ, ka Andora ir neitrāla valsts, kuras teritorijā karadarbība neesot notikusi apmēram 1000 gadus. Aukstā kara laikā Andoras vadītāji esot uzskatījuši, ka pievienošanās starptautiskajām organizācijām būtu pretrunā ar neitralitāti bipolārajā ASV un PSRS pretīmstāvēšanā.

Andoras neitralitātes pazīmes gan arī ir ar savām īpatnībām. Pirmā – Andorai nav savas armijas. Un pienākums to aizsargāt ir vienīgajām divām kaimiņvalstīm – Francijai un Spānijai. Otra būtiskā lieta – Andoras teritorija faktiski ir izvietota Pireneju kalnu ielejās, kas tradicionāli ir apgrūtinājusi piekļuvi no ārpuses. Mūsdienās gan arī piekļuve valstij un tās septiņiem reģioniem faktiski iespējama caur diviem galvenajiem autoceļiem un ar helikopteru. Proti, lidostu valstī nav.

Un Andoras galvaspilsēta Andora La Velja arī skaitās Eiropā pati augstākā galvaspilsēta. Tā izvietota vairāk nekā kilometra augstumā virs jūras līmeņa. Un tajā dzīvo gandrīz trešā daļa no valsts 85 tūkstošiem iedzīvotāju. Kas būtiski, ka andorieši paši ir mazākums savā valstī. Proti, to ir 32 procenti no visiem iedzīvotājiem, kamēr spāņu ir 34 procenti, portugāļu – 10 procenti, francūžu nepilni seši procenti un vēl gandrīz piektā daļa valsts iedzīvotāju pieder citām etniskajām grupām.

Vienlaicīgi ir interesanti, ka valsts oficiālā valoda – katalāņu – ir visplašāk lietotā valoda un to pārvalda nepilna puse valsts iedzīvotāju. Andora arī ir vienīgā valsts pasaulē, kurā katalāņu valoda ir oficiālā valoda, un Andora pat laika posmā no 2004. līdz 2009. gadam piedalījās Eirovīzijā, katru reizi izpildot dziesmas tikai katalāņu valodā. Bet 40 procenti valsts iedzīvotāju runā kastīliešu valodā.

Andoras ekonomika parāda visnotaļ vienkāršu bildi, ko varētu apkopot tā – tūrisms, tabaka un nodokļi. Sāksim ar to, ka valstij, kuras galvas ir divi pusprinči, ilglaicīgi ir bijis nedaudz sarežģīti ar naudas lietojumu. Proti, Andorai nav savas centrālās bankas klasiskā izpratnē, tādēļ ar divām tās svarīgākajām un vienīgajām kaimiņvalstīm Andorai bija jātirgojas, izmantojot viņu nacionālās naudas – Francijas franku un Spānijas pesetu. 2002. gadā, kad abas valstis iestājās eirozonā, eiro sāka lietot arī Andora. Un te sākas pavisam īpatnēja situācija – Andora nav ne Eiropas Savienībā, ne eirozonā, bet tā lieto eiro. Un ne tikai lieto eiro, bet tai ir tiesības arī dizainēt savas eiro monētas.

Kādēļ Andorai šis ir izdevīgi, kā eirozonai šī situācija ir izdevīga un kā vispār darbojas šis monetārais princips, skaidro Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

Gluži kā olimpiskajās spēlēs piedalās valstis, kuras nav ANO atzītas, tāpat arī raidījumā Diplomātiskās pusdienas piedāvājam stāstus par teritorijām, kuras dažādu iemeslu dēļ nav starptautiski atzītas, bet kuras ir nozīmīgas un intelektuāli aizraujošas pašas par sevi. Šoreiz raidījums veltīts vienai no tām, kuru esam pieminējuši 2020. gada novembra raidījumā par Moldovu, bet tieši šobrīd gan ukraiņu neatlaidīgās varonības dēļ, gan Moldovas straujās virzības uz Eiropas Savienību dēļ ir vērts aplūkot atsevišķi. Runa ir par Piedņestras Moldāvu Republiku.

Piedņestra jeb Transnistria, kā to angliski dēvē, ir tikai viens no separātiskajiem reģioniem pasaulē. Un tas arī ir tikai viens no tā saucamajiem iesaldētajiem konfliktiem. Un vēl vairāk – šis ir tikai viens no tiem, kurus ir radījusi Krievija, brūkot Padomju Savienībai. Iesaldētie konflikti ir termins, kuru lieto, lai apzīmētu situāciju, ka aktīvā karadarbības fāze ir pabeigta, bet miera līgums nav noslēgts. Tas nozīmē, ka karš jebkurā brīdī var atsākties.

Šādi iesaldētie konflikti pasaulē ir virkne: Kašmiras reģionā starp Indiju, Pakistānu un Ķīnu, Korejas pussalā starp abām Korejām, komunistiskās Ķīnas un Taivānas attiecības, Sektors C Rietumkrastā, Rietumsahāra Marokā, Kosova, Ziemeļkipra, kā arī Abhāzija un Dienvidosetija Gruzijā. Piedņestra, Abhāzija un Dienvidosetija, kā arī bijusī Kalnu Karabaha ir Krievijas uzturētie iesaldētie konflikti, kas tai ļāvuši nodrošināt militāro un politisko klātbūtni situācijās, kas citādāk tai nebūtu pieejamas.

Kalnu Karabahas situācija pavisam nesen atrisinājās, kad Azerbaidžāna atkaroja reģionu no Krievijas atbalstītās Armēnijas. Krievijas pilna mēroga karš pret Ukrainu ir sašūpojis notiekošo arī citās mākslīgi veidotajās republikās. Neaizmirsīsim, ka Krievija iesaldēto konfliktu aktīvu veidošanu bija padarījusi par savu ārpolitisko instrumentu. Vēl 2022. gadā divas dienas pirms uzbrukuma Kijivai, Putins bija pasludinājis neatkarību Doņeckas Tautas Republikai un Luhanskas Tautas Republikai, ko jau 2014. gadā bija sācis ar vardarbību atņemt Ukrainai.

Rezultātā lielāko daļu no šādiem separātiskajiem reģioniem pārējā pasaule neatzīst. Šīs republikas tendējas atzīt viena otru, bet, kas interesanti, pati Krievija ANO līmenī nemaz neatzīst šos valstiskos veidojumus. Tostarp arī Piedņestru. Piedņestru vispār atzinušas ir tikai Abhāzija un Dienvidosetija, kā arī kādreizējā Artsaha jeb Kalnu Karabaha. Viņas pat ir izveidojušas starptautisku organizāciju, kurā trijatā ietilpst, ar nosaukumu Demokrātijas un Tautu Tiesību kopiena.

Raidījums Diplomātiskās pusdienas par Ķīnas Tautas Republiku jeb ĶTR, jeb Ķīnu, jeb Džunguo, kā to sauc paši ķīnieši. Džunguo nosaukums ir cēlies 3. gadsimtā pirms mūsu ēras Ciņu dinastijas laikā un tulkojumā nozīmē Vidus Karaliste.

Vienlaicīgi aicinām nejaukt Ķīnas Tautas Republiku ar Ķīnas Republiku jeb Taivānu, kuru attiecības, kā zināt, jau gandrīz simts gadus ir ļoti saspīlētas. Un par komunistiskās Ķīnas vēlmi pakļaut demokrātisko Taivānu vai kā Ķīnas Komunistiskā partija šo dēvē: “atgriezt Taivānas dabisko piederību Ķīnai”, ļoti bieži mēs dzirdam arī ziņās. Militārais saspīlējums ir izteikts. Un Taivāna, kuru atzinušas šobrīd ir vien 12 pasaules valstis, ir starp divdesmit pasaulē ekonomiski attīstītākajām valstīm, no kuras ražotajiem pusvadītājiem un čipiem ir atkarīga ļoti liela daļa pasaules elektronisko ierīču.

Taivāna arī savulaik uzstāja, ka tā ir īstā Ķīnas valstiskuma un vēsturiskā mantiniece. Šim, protams, nekad nav piekritusi Ķīnas Tautas Republikas Komunistiskā partija. Un par to, kādēļ ne tikai Taivānas jautājumā, bet visas pasaules topošās ģeopolitiskās kārtības dēļ ir vērts mūsdienās pievērst uzmanību Ķīnas rīcībai arī šodien parunāsim detalizētāk. Proti, raidījumā par argumentiem, kāpēc ar Ķīnu nevar nerēķināties un nevar to uzskatīt par ko tālu un eksotisku.

Visticamāk, ka daudziem vēl ir atmiņā 2017. gada Krievijas militārās mācības, kad Ķīnas karakuģi pirmo reizi vēsturē iepeldēja Baltijas jūrā. Tas bija labs modinātājzvans daudziem.

Ķīnas mūsdienu varenības stāsta aizsākumi, protams, meklējami senā vēsturē. Ķīniešu teritorijas tiek uzskatītas par vienu no pasaules civilizāciju šūpuļiem. Tā ir viena no vecākajām civilizācijām, kura aizsākās pirms vismaz 6 tūkstošiem gadu. Rakstiskās liecības ir saglabājušās par vismaz nesenākajiem 4000 gadiem. Lielāko laika posmu Ķīnas valstiņas kā impēriju pārvaldīja dažādas dinastijas. Konkrēti no 221. gada pirms mūsu ēras līdz pat 1912. gadam mūsu ērā. Izņēmums ir 97 gadus ilgusī mongoļu vara pār ķīniešiem 13.-14. gadsimtā.

Ķīnas modernā vēsture sākās ar 1911. gada revolūciju. Tobrīd valdošā Cjinu dinastija vairs nespēja saturēt kopā teritoriāli izpletušos valsti, kuru plosīja iekšējie pilsoņu kari un ārvalstu pārstāvju veiktās ostu un citas infrastruktūras atņemšanas ķīniešiem. Gomiņdan varas nodibināšana pēc revolūcijas īsti situāciju neatrisināja, jo ārvalstu iejaukšanās, dažādu karakungu uzkundzēšanās un šķelšanās nebeidzās. 1920. gadu otrajā pusē Čans Kaiši vadītais Gomiņdan politiskais spēks nonāca pilsoņu kara stāvoklī ar Ķīnas Komunistiskās partijas spēkiem. Japāņu nežēlīgā un brutālā Ķīnas okupācija no 1937. līdz 1945. gadam, kuras rezultātā bojā gāja ap 20 miljoniem ķīniešu, neapturēja agrākās domstarpības pēc Otrā Pasaules kara beigām. Proti, Mao Dzeduna vadībā Ķīnas Komunistiskā Partija nostiprinājās kontinentālajā daļā 1949. gadā, kamēr Čans Kaiši un viņa nacionālistiskie atbalstītāji nostiprinājās Taivānā.

Mao faktiski pārvaldīja valsti līdz pat 1976. gadam. Valdīšanas laikā viņš tiecās izmantot Staļina mācības totalitāras komunistiskas valsts veidošanā. Lielais Lēciens un Kultūras Revolūcija bija divi lielākie projekti pārejai uz pilnīgu sociālismu. Bada nāvē, masu slepkavībās, darba nometnēs un citās vajāšanās izdzēstas 40 līdz 80 miljoniem dzīvību. Kopš 1978. gada Ķīnas līderi Dens Sjaopins, Dzjans Dzemiņs, Hu Dzjiņtao un tagad arī Sji Dzjiņpins valsti uzlika uz tirgus ekonomikas sliedēm un atvēra valsti ārvalstu tirdzniecībai.

Šo nepilnu 50 gadu laikā Ķīnas ekonomika ir bijusi starp straujāk augošajām ekonomikām pasaulē. Turklāt ar ļoti stabilu izaugsmi. Kopš 1990. gadu vidus Ķīna arī ir bijusi triljonos eiro mērāmu ārvalstu investīciju saņēmēja.

Ķīnā pieejamie retie minerāli ir sekmējuši investīciju piesaisti ne tikai zemas kvalitātes plašpatēriņa preču ražošanai, bet arī tehnoloģiski arvien sarežģītāku ierīču ražošanu. Šobrīd no 10 kompānijām, kam ir lielākā tirgus daļa elektrisko mašīnu ražošanā, septiņas kompānijas ir tieši ķīniešu. Lēta darbaspēka izmaksu uzturēšana, valdības subsīdijas un negodīgs atbalsts kompānijām, juaņa vērtības manipulācija, resursu, tostarp energoresursu, pieejamība, kombinācijā ar straujām ārvalstu investīcijām ir sekmējusi straujo izaugsmi, kuru kā Ķīnas modeli tagad tās diplomāti un politiķi cenšas pārdot arī pārējai pasaulei.

Šis naratīvs ir visnotaļ pievilcīgs daudziem, jo sevišķi pēdējo divu desmitgažu laikā Ķīnas ekspansīvā ekonomiskā politika ir ļāvusi valstij samazināt nabadzīgo skaitu par vismaz 800 miljoniem cilvēku un būtiski uzlabot arī vispārējo dzīves līmeni valstī. Kā pati Ķīnas valdība oficiāli atzīst, tad ar 400 eiro ienākumiem gadā dzīvojošo skaits vairs ir tikai ap 50 miljoniem cilvēku. Tik straujai izaugsmei gan, protams, ir vairāki iemesli un negatīvās sekas, bet tas sevišķi neinteresē to valstu iedzīvotājus, kas dzīvo tikpat sliktos vai sliktākos apstākļos. Konkrēti runājot - vides situācija Ķīnā ir būtiski pasliktinājusies, cilvēku piespiedu pārvietošana un veselības problēmas ir izplatīta parādība, valsts dabas resursi daudzos gadījumos ir iztērēti, darbaspēka faktiska ekspluatācija saražoto preču zemu cenu uzturēšanai ir izraisījusi vērā ņemamu ienākumu un sociālekonomisko apstākļu nevienlīdzību.

Ķīna ir otra lielākā ekonomika pasaulē pēc iekšzemes kopprodukta apjoma. Tās apmēram 20 triljonus eiro lielā ekonomika ir principā piektā daļa no visas pasaules ekonomikas.

Jo pasaules ekonomika ir apmēram 100 triljonus eiro liela. Ja rēķina IKP pēc pirktspējas paritātes, tad Ķīnas ekonomika ir pati lielākā pasaulē, lielāka arī par ASV ekonomiku.

Neskatoties uz Ķīnas sasniegumu virkni, kā šobrīd Eiropas Savienības skatās uz attiecībām ar Ķīnu? Skaidro Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Mozambikas Republiku, kas ir valsts Āfrikas dienvidaustrumos un to apskalo Indijas okeāns.

Mozambikas savdabīgais nosaukums ir cēlies no nelielas kontinentam piegulošas saliņas, kas savulaik tika nosaukta Musas Al-Bika vārdā. Musa Al-Biks bija ietekmīgs arābu tirgotājs, kurš specializējās vergu tirdzniecībā un 15. gadsimtā bija pamanījies sevi pasludināt par salas sultānu.

Mozambikas vēsture gan ir tūkstošiem gadus sena. Tās teritorijas senatnē ir apdzīvojušas san civilizācijas mednieku-vācēju ciltis, kā arī koisani cilšu grupas. Vēlāk mūsdienu valsts teritorijā ienāca arī bantu valodās runājošie, kas attiecīgi atnesa gan lauksaimniecības prasmes, gan arī metālapstrādes tehnoloģijas. Ap 11. gadsimtu tika izveidota Šonas impērija, kas atradās starp Zambezi un Limpopo upēm. Un tādēļ nav arī pārsteigums, ka vēl šodien lielākā daļa valsts iedzīvotāju runā bantu valodās un piekopj senās tradīcijas un kultūru. Tie nepārņēma ne musulmaņu tirgotāju, ne arī portugāļu tradīcijas.

Tieši Portugāle bija Mozambikas koloniālā kundze līdz pat 1975. gadam, kad, brūkot autoritārajai varai pašā Portugālē, neatkarību ieguva arī virkne tās agrāko koloniju. Interesanti, ka kontroli pār Mozambikas teritoriju portugāļi pamanījās noturēt gandrīz piecus gadsimtus. Proti, pēc tam, kad pirmais eiropietis – Vašku Da Gama – 1498. gadā ieradās Mozambikas teritorijā, tā arī portugāļi to atstāja tikai pēc neatkarības iedošanas Mozambikai un pēc tam, kad ap 300 tūkstošiem portugāļu valsti pameta īsi pēc 1975. gada.

Kā viena no portugāļu senās koloniālās pagātnes liecībām Mozambikā ir Nossa Senhora de Baluarte kapela, kas tika uzbūvēta 1522. gadā. Šī 500 gadus senā kapela skaitās vissenākā eiropiešu celtā ēka mūsu planētas dienvidu puslodē.

Vēstures un arhitektūras entuziastiem šo noteikti ir interese apciemot. Bet mierīgas laulību dzīves entuziastiem derētu zināt, ka 2017. gadā slavenais ceļotāju žurnāls “Lonely Planet” tieši Mozambikā esošo Kvirimbas arhipelāgu nosauca par vienu no desmit pasaules salām, kurp doties medusmēnesī. Balto smilšu pludmales un koraļļu rifi esot ļoti populāri jaunlaulāto vidū.

Mozambikā dzīvo 33,3 miljoni cilvēku. Un 55 procenti no tiem ir vecumā līdz 15 gadiem. Tas Mozambiku padara par vienu no gados jaunākajām valstīm pasaulē.

Mozambikas demogrāfiju un augsto dzimstību ir ietekmējis pilsoņu karš, kas notika no 1977. līdz 1992. gadam, kā arī slimības, tostarp augstā saslimstība ar HIV/AIDS, zīdaiņu augstā mirstība veselības aprūpes trūkuma dēļ, dabas katastrofas, nabadzība, bads un to izraisošā zemā lauksaimnieciskās ražošanas produktivitāte. Un arī esošo finanšu un ekonomisko resursu ārkārtīgi nevienlīdzīgais sadalījums valstī.

Mozambikas piedzīvotā masveidīgā emigrācija, ekonomiskā atkarība no kaimiņvalsts Dienvidāfrikas Republikas, kā arī gan sausuma periodi, gan 2019. gada ciklonu nodarītie postījumi infrastruktūrai un miljoniem cilvēku saimnieciskajai darbībai, kā arī jau minētais ilgstošais pilsoņu karš ir kavējis valsts attīstībai. Rezultātā, tā ir zemu ienākumu valsts ar ļoti augstu parādu līmeni, kas pamatā pārtiek no pašpatēriņam ražojošas lauksaimniecības sektora, kurā nodarbināts absolūtais vairākums valsts iedzīvotāju.

Augstie parādu maksājumi starptautiskajām finanšu organizācijām un konstanta nepieciešamība pēc parādu restrukturizācijas ir tikai viena no problēmām valsts attīstībai. Otra situācija ir vēl paradoksālāka. Mozambika 2011. gadā atklāja būtiskas dabasgāzes rezerves, no kurām ieņēmumi katru gadu būtu mērāmi vairākos desmitos miljardu eiro. Valsts ar gāzes un naftas eksportu varētu apmēram dubultot savu iekšzemes kopproduktu dažu gadu laikā. Šobrīd tas ir apmēram tik pat liels kā Latvijas. Tikai iedzīvotāju skaita atšķirību dēļ, Mozambika uz vienu iedzīvotāju statistiski ir apmēram 27 reizes nabadzīgāka par Latviju.

Naftas un gāzes atradnes pievilina ne tikai ārvalstu kompānijas, bet arī politiskos avantūristus un separātistus. Tā valsts ziemeļu piekrastē Cabo Delgado provincē islāmistu nemiernieku grupas, kas saistītas ar bēdīgi slaveno Islāma Valsti,  konstanti rada izaicinājumus Mozambikas centrālajai valdībai uzbrūkot gan valdības pārstāvjiem, gan civiliedzīvotājiem.

Komunistu cīņa pret kapitālistiem Mozambikas pilsoņu kara laikā prasīja vairāk nekā miljona cilvēku dzīvības. Liela daļa no tiem nomira bada nāvē. Kā jau kara iznīcībai piederas, cieš ne tikai paši karu aizsācēji un karotāji. Mozambikā Gorongosas Nacionālais parks savulaik bija skaistākais Dienvidāfrikas reģionā. Tajā mitinājās vairāk nekā 2000 ziloņu, 14 tūkstoši Āfrikas bifeļu, kā arī simtiem lauvu un citi lielie dzīvnieki. Pilsoņu kara laikā dzīvnieki tika iznīcināti. Šodien vairāk nekā trīs desmitgades pēc kara beigām, tiek rēķināts, ka ziloņu skaits ir atjaunojies, bet tāpat ir tikai nedaudz virs sešiem simtiem.

Mozambika ir viena no valstīm, kas cieš un cietīs no klimata pārmaiņām visvairāk. Nebijušas vētras, kas mijas ar sausuma periodiem, ir planētas uzsilšanas rezultāts. Un, kā tas bieži redzēts – visvairāk no klimata pārmaiņām cieš tie, kas noteikti nav galvenie vaininieki klimata pārmaiņu izraisīšanā.

Un kas ir pavisam ironiski, šobrīd atklātās fosilo kurināmo atradnes tiek uzskatītas par valsts iespēju tikt ārā no nabadzības, bet vienlaicīgi ieguve un fosilās degvielas lietošana vēl vairāk sildīs planētu un attiecīgi izraisīs tālāku vides degradāciju un klimata pārmaiņas.

Naftas kompāniju spiediena rezultātā, cilvēki tiek spaidu kārtā pārvietoti prom no piegulošajiem atradņu reģioniem, kā arī tiek bojāta apkārtējā vide, tostarp arī UNESCO sarakstā iekļautais Kvirimbas nacionālais parks ar tā unikālajiem koraļļu rifiem, jūraszālēm un dzīvajām radībām. Vēl vairāk – zvejniekiem tiek atņemtas zvejas iespējas un zemniekiem lauksaimnieciskā zeme.

Pilsoņu kara laikā valsts bija karalauks, kura cīnījās Padomju Savienības, ASV un arī Eiropas valstu ģeopolitiskās intereses un ideoloģijas. Tādēļ nepārsteidz, ka vēsturiskā pieredze un daudzveidība ir izraisījusi kādu savdabīgu diplomātisko faktu. Proti, Mozambika ir vienlaicīgi Portugāļu valodas valstu sadraudzības un britu vadītās Nāciju Sadraudzības dalībniece, kā arī kā novērotāja franču veidotajā Frankofonijas valstu grupā.

Mozambika ir arī viena no četrām Nāciju Sadraudzības dalībvalstīm, kurām nav britu koloniālās pagātnes un pat īsti nav vērā ņemamu vēsturisko saikņu ar Lielbritāniju.

Pārējās trīs tādas ir Ruanda, Gabona un Togo. Paralēli, protams, Mozambika regulāri iesaistās sadarbībā arī ar Eiropas Savienības institūcijām, tostarp ar Eiropas Parlamentu. Finanšu palīdzības un aizdevumu jautājumi visbiežāk ir centrā Eiropas Parlamenta grupu un individuālu parlamentāriešu interesēm.

Kādas ir Eiropas Parlamenta funkcijas un iespējas sadarboties ar tādām valstīm kā Mozambika un ietekmēt tur notiekošo, skaidro Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta viceprezidents.

Šoreiz raidījums par Beļģijas Karalisti. Un raidījums būs pozitīvs, jo runāsim daudzām pozitīvajām beļģu iezīmēm. Jāsāk ar to, ka Eiropas Savienības galvaspilsēta Brisele faktiski atrodas Eiropas Savienības piektajā mazākajā valstī platības ziņā.  Vienlaicīgi to apdzīvo 12 miljoni cilvēku un tā ir viena no urbanizētākajām valstīm pasaulē. Proti, 97 procenti cilvēku dzīvo pilsētās.

Interesanti, ar ko Beļģija asociēsies Latvijas iedzīvotājiem. Noteikti kāds minēs to, ka Brisele ir ES un NATO galvaspilsēta. Droši vien kāds piesauks arī Čurājošā puisēna statuju. Iespējams, ka kāds teiks, ka Beļģijā ir dzimis slavenais cīņu mākslas filmu aktieris Žans Klods van Vārenbergs jeb kā mēs viņu visi zinām – Žans Klods van Damme. Iespējams, ka kāds varētu zināt, ka arī aktrise un pagājušā gadsimta elegances ikona Odrija Hepberna ir dzimusi Briselē.

Cerams, ka kāds pieminēs beļģu tehnoloģiskos sasniegumus. Piemēram, to, ka elektroniskās identifikācijas kartes pirmo reizi esot ieviestas tieši Beļģijā. Starp citu beļģis Žoržs Lematrē tiek uzskatīts par pirmo, kurš 1931. gadā zinātniskā formā noformulēja ideju par Lielo Sprādzienu, ar kuru aizsākās visums.

Par zinātni un zināšanām runājot, Beļģijā ir vienīgais pasaulē muzejs, kurš ir veltīts grāmatu iesiešanai un grāmatu izdevniecībai kā mākslas formai. Tajā ir ap 3000 mākslinieciski augstvērtīgu grāmatu sējumu, kas izdoti kopš 16. gadsimta. Vēl var pieminēt, ka pirmā drukātā avīze pasaulē 1605. gadā iznāca Antverpenē. To sauca „Relation” un izdevējs bija Johans Karolus. Kopš 1447. gada Antverpene ir bijusi arī nozīmīgākais dimantu pirkšanas un pārdošanas centrs.

Interesanti, vai kāds Latvijas iedzīvotājs, iespējams, gados vecāks un ar labu atmiņu, pēkšņi atminēsies Padomju Savienībā mācīto… Proti, Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss savu slaveno “Komunistiskās partijas manifestu” sarakstīja no 1845. līdz 1847. gadam dzīvodami Briselē. Restorāns “Le Cygne” tieši ir tā konkrētā vieta, kur rakstīšana lielākoties ir notikusi.

Runājot par šiem konkrētajiem diviem vīriešiem, kuru attiecībām abi mēģina piedēvēt vairāk nekā tikai draudzību, jāsaka, ka viņu savstarpējā sarakste no 1869. gada liecina, ka abi divi bija spēcīgi izteikti homofobi. Nekādas progresīvās domas cilvēku seksuālās brīvības kontekstā viņiem nebija. Beļģija pati tikmēr 2003. gadā kļuva par otro valsti pasaulē pēc Nīderlandes, kurā tika legalizētas viendzimuma laulības. Jāmin vēl, ka gadu iepriekš Beļģija legalizēja arī tiesības uz eitanāziju.

Bet vēl pie pāris faktiem, par kuriem Latvijas iedzīvotāji varētu zināt vai būt dzirdējuši, – Beļģijā ir atrodama pasaulē garākā tramvaja līnija. "Kusttram" stiepjas 68 kilometru garumā gar visu Beļģijai pieejamo Ziemeļjūras krastu. Tramvaji man vienmēr asociējas ar melanholismu un mierīgu dzīves ritumu. Kā tādi pilsētas kamieļi tie parasti savā nodabā ceļo starp steidzīgajām un nereti agresīvajām automašīnām… Un tam piederētos tāda lēna saksofona mūzika fonā. Un tieši Ādolfs Sakss 1840. gadā bija tas beļģis, kurš šo mūzikas instrumentu izgudroja.

Fascinējoši man likās, ka Beļģijas pilsētā Gentē ir pilsētas laukums Sint-Veerleplein. Katru reizi, kad piedzimst bērns, tad laukumā esošās ielu gaismas tiek mirkšķinātas, lai visiem par to paziņotu. Fantastiski cilvēcīga tradīcija!

Beļģu ekonomika ir viens no piemēriem daudzveidīgai, konkurētspējīgai ekonomikai, kura prasmīgi izmanto savu ģeogrāfisko atrašanās vietu un starptautiskās intereses un klātbūtni. Beļģija ir augstu ienākumu valsts ar spēcīgu labklājības sistēmu, bet vienlaicīgi, protams, ar augstu valsts parādu, zemu mazāk kvalificēto darbinieku iesaisti ekonomiskajos procesos, sarežģītu birokrātiju un novecojošos sabiedrību.

Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pret Beļģijas rādītāju ir 0,6. Proti, mūsu bagātības līmenis ir 60 procenti no Beļģijas statistiski vidējā bagātības līmeņa. Vidējā alga pēc nodokļiem gan ir gandrīz trīs reizes lielāka un sasniedz 2500 eiro mēnesī.

Bet, kas interesanti, Latvijā statistiski skaitās vairāk lidostu nekā Beļģijā. Mums esot 56, kamēr beļģiem tikai 49. Nezinu, kādēļ šis fakts mani uzrunāja, bet ASV rādītājs ir 15 873 lidostas, kas ir pasaulē lielākais skaits.Seko Brazīlija ar vairāk nekā trīs reizes mazāku skaitli.

Nozīmīga daļa no Beļģijas ekonomikas, protams, ir Brisele ar tajā atrodamajām starptautiskajām institūcijām. Brisele ir viens no trim pasaules varas centriem līdzās Vašingtonai un mūsdienās arī Pekinai.

Par to, cik Briselei ir nācis par labu vai sliktu būt šādam politiskajam centram, vaicājām bijušajam Eiropas Komisijas Prezidenta Žaka Santēra biroja vadītājam un arī Eiropas Savienības Padomes ģenerāldirektora vietniekam Džimam Klosam.

Raidījums Diplomātiskās pusdienas šoreiz par Centrālāfrikas Republiku, valsti Āfrikas kontinenta pašā vidienē, bez piekļuves jūrām vai okeāniem.

Brīdinām, ka raidījums ir par valsti, kas ir caur un caur bēdu ieleja. Esam iepriekš jau bieži runājuši par nabadzīgām un problēmu plosītām valstīm. Bet tik plašs ekonomisko, politisko un humanitāro problēmu kopums, kāds ir Centrālāfrikas Republikas (CĀR) gadījumā, ir reti sastopams.

Sāksim ar to, ka Centrālāfrikas Republika, neskatoties uz to, ka teritoriāli ir apmēram desmit reizes lielāka par Latviju, ir gandrīz 43 reizes nabadzīgāka par Latviju. Kamēr Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc Pasaules Bankas datiem ir 38 370 eiro, Centrālāfrikas Republikai šis rādītājs ir 900 eiro. Šī faktiski ir pirmā vai otrā nabadzīgākā valsts pasaulē pēc Burundi. Un tas situācijā, ka valstij ir milzīgi dabas resursi.

Nedaudz sportiskas pozitivitātes par Latviju – mēs esam bagātāki par mūsu Eiropas Savienības partnervalstīm Slovākiju, Grieķiju un Bulgāriju, starp citu. Nemaz nerunājot, ka pārspējam arī Krieviju un gandrīz divas reizes arī Baltkrieviju bagātības rādītājos. Paskatieties paši pasaules organizāciju datus un redzēsiet.

Šis varētu būt arī vienīgais un pēdējais pozitīvais fakts šajā raidījumā. Un tas pat nav par Centrālāfrikas Republiku, kuru apdzīvo apmēram pieci ar pusi miljoni iedzīvotāju. No tiem gandrīz 70 procenti dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Vēl vairāk – vairāk nekā 42 procenti šobrīd dzīvo akūta bada apstākļos. Sliktākais rādītājs pasaulē.

Ekonomisko un politisko apstākļu, tostarp ilgstošā pilsoņu kara dēļ, Centrālāfrikas Republika bieži ir ierindota starp desmit valstīm pasaulē, uz kurām ceļot ir ļoti bīstami. Ir tāda Starptautiskā Ceļošanas riska karte (International SOS Travel Risk Map), kurā varat redzēt visas pasaules valstis. Iesakām ielūkoties! ANO vēl pagājušajā gadā rekomendēja CĀR bēgļiem ārvalstīs vai pat pašā CĀR nemēģināt atgriezties mājās, jo valstī netiek ievēroti pat svarīgākie likumi un riski ir pārāk augsti.

Visbeidzot pieminēšu to, ka tieši šīs teritorijas tiek uzskatītas par slaveno pigmeju izcelsmes un arī mūsdienu dzīves vietu. Kā daži avoti raksta, jau senie ēģiptieši esot rakstījuši, ka mūsdienu Centrālāfrikas teritorijā dzīvo “melni pundurīši”. Tas gan netraucē Centrālāfrikas Republikā basketbolam būt vienam no diviem populārākajiem sporta veidiem un CĀR pat divreiz esot uzvarējusi Āfrikas čempionātā.

CĀR ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir izraisījusi arī to, ka valsts teritorijā vēsturiski un šobrīd ir bieži krustojušās nesamierināmas reliģiskās, etniskās, ekonomiskās grupas un to politiskās intereses. Valsts teritorija pastāvīgi ir apdzīvota kopš akmens laikmeta, vismaz 10 tūkstošus gadu. Vienlaicīgi tikai 18. gadsimtā teritorija kļuva par daļu no pasaules tirdzniecības ceļiem un ekonomiskajiem procesiem. Šeit gan uzreiz jāatzīmē, ka šie trans-Sahāras tirdzniecības ceļi starp Atlantijas un Indijas okeāniem un ekonomika bija lielākoties saistīta ar vergu un ziloņkaula tirdzniecību.

Verdzības posms arī bija viens no iemesliem, kādēļ dažādās ciltis un etniskās grupas CĀR vēl šodien nesatiek un atminas savstarpējos vēsturiskos pāridarījumus.

1903. gadā CĀR teritorijas par savām kolonijām padarīja Francija. Līdzīgi kā Beļģu Kongo situācijā, arī francūžu pieeja bija valsts administrāciju uzticēt privātām kompānijām, jo tās aktīvi ieguva gumiju un ziloņkaulu. Rezultātā vietējo iedzīvotāju ekspluatācija tikai turpinājās arī pēc tam, kad oficiāli verdzība tika atcelta 1910. gadā.

CĀR politiskā vēsture pēc neatkarības iegūšanas 1960. gadā, parāda galējības un pārmērības. Konstantie etniskie un reliģiskie konflikti, ar īsu militāru diktatūru vadītiem miera periodiem ir bijuši CĀR mūsdienu iezīme.

Nesenākais plaša mēroga konflikts, pilsoņu karš, sākās 2013. gada martā ar musulmaņu dumpinieku grupas „Seleka” veikto apvērsumu pret prezidentu Fransuā Bozizi, kura rezultātā dumpinieki ieņēma arī galvaspilsētu Bangvī. Valsts kristiešu kopiena, kurai tiek oficiāli rēķināts, ka pieder 90 procenti valsts iedzīvotāju, protams, ar šo nebija mierā, radīja “pašaizsaradzības” grupas ar nosaukumu „anti-Balaka”. Tieši tāpat kā „Seleka”, arī „anti-Balaka” aktīvi izvērš teroru pret civiliedzīvotājiem. Sākotnējais reliģiskais konflikts ar gadiem pat vairs nav tik daudz reliģisks, cik etnisks. Etniskās grupas patiesībā rāda pilnīgi citu CĀR ainavu un nemaz daudz kopīgu īpašību starp tām nav atrodamas. Piemēram, daudzas etniskās grupas pieder faktiski vietējām, tradicionālajām reliģijām. Daudzi praktizē dažādas burvestības, pat, ja valsts oficiālā pozīcija ir par tām sodīt ar cietumsodu.

Konfliktu neatrisināja ne tikai Fostina-Arčandža Tuaderas ievēlēšana par prezidentu un pārvēlēšana 2020. gadā. Patiesību sakot – konstitūcija arī 2023. gada referendumā tika mainīta, lai Tuadera varētu amatā palikt neierobežotu laiku. Un vēl mazāk CĀR problēmas risina ārvalstu iejaukšanās. Francijas neveiksmīgie centieni atjaunot savu ietekmi valstī ir bijuši relatīvi nesekmīgi. Franciju un Eiropas Savienību kopumā no CĀR “izspiež” Ķīna, bet sevišķi jau Krievija. Krievija jau 2018. gadā noslēdza ar CĀR centrālo valdību vienošanos par  derīgo izrakteņu ieguvi un ieveda valstī bēdīgi slaveno Vāgnergrupu, kas apmāca valdības armiju. CĀR pat neslēpj, ka grib redzēt pastāvīgu Krievijas militāro bāzi savā valstī, jo ar ieroču piegādēm un vāgneriešu treniņiem ir par maz.

Vairāk par Centrālāfrikas Republikas resursu paradoksu un vāgneriešu lomu valstī stāsta Liutaurs Gudžinsks, Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātņu institūta asociētais profesors.