Diplomātiskās pusdienas

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šoreiz aplūkosim kādu teritoriāli mazu, bet vienlaikus lielu Klusā okeāna salu valsti, par kuras vismaz vienu daļu būs dzirdējis gandrīz katrs. Dodamies uz Māršala salām, kas, uz kartes skatoties, atrodas kaut kur pa vidu starp Havaju salām un Austrāliju. Šis ģeogrāfiskais novietojums ir patiesi interesants. Havaju salām ar kontinentālo ASV ir divu vai trīs stundu laika starpība, bet ar Māršala salām tās būs jau 22 stundas. Protams, izskaidrojums ir tajā, ka būs nepieciešams šķērsot datuma maiņas līniju.

Lai arī par daļu Māršala salām būs dzirdējis vai ikkatrs, nebūs pārsteidzoši, ja būs ļoti maz mūsu valsts iedzīvotāju, kas tur varētu būt bijuši. Viens no iemesliem ir tāds, ka šī valsts ir viena no vismazāk apmeklētākajām valstīm pasaulē. Salas ik gadu apmeklē vien aptuveni seši tūkstoši cilvēku. Bet katrā gadījumā, ja jums ir laimējies apmeklēt kādu no gleznainajām Māršala salām vai atoliem, būsim priecīgi, ja padalīsities ar saviem iespaidiem arī ar mums.

Kā jau daudzām Okeānijas valstīm, arī Māršala salu vēsture ir bijusi ļoti sarežģīta. Tiek uzskatīts, ka pirmie polinēziešu izcelsmes iedzīvotāji  Māršala salās ieradās ap mūsu ēras sākumu. Lai arī spāņu jūrasbraucēji Māršala salās ieradās ap 16. gadsimtu, lielas intereses par šo reģionu viņiem nebija trūcīgo resursu dēļ. Turpmākos reģiona pētījumus veica britu kapteiņi Džons Māršals un Tomass Gilberts jau 18. gadsimta beigās, no kurienes arī radies salu nosaukums.

19. gadsimta vidū salās savu darbību sāka izvērst amerikāņu un Havaju salu protestantu misionāri, bet vēlāk pēc vienošanās ar Lielbritāniju, protektorātu pār salām nodibināja Vācija. 1914. gadā salas jau sagrāba Japāna un pārvaldīja tās ar Nāciju līgas mandātu. Otrajā pasaules karā Māršala salas nonāca Amerikas Savienoto Valstu pakļautībā un tās kļuva par Apvienoto Nāciju Klusā okeāna salu trasta teritorijām, kas atradās ASV jurisdikcijā.

Bet ko īsti nozīmē iepriekš teiktais: Maza, bet tomēr liela valsts? Māršala salas veido 29 koraļļu atoli un piecas salas, kaut gan patiesībā varam runāt par aptuveni 1200 dažāda izmēra salām un saliņām. Tas izklausās ļoti daudz, taču patiesībā Māršala salas ir pasaulē septītā mazākā valsts, jo tās sauszemes teritorija aizņem vien 181 kvadrātkilometru.

Vienlaikus, tā ir valsts ar proporcionāli lielāko ūdens teritoriju pasaulē. Proti, gandrīz 97,9% valsts teritorijas ir ūdens. Atrākie matemātiķi var izrēķināt, ka kopējā Māršala salu platība ir nieka 1,9 miljoni kvadrātkilometru!

Un šo teritoriju – lielu vai mazu, tas jāizlemj katram pašam – apdzīvo aptuveni 42 tūkstoši cilvēku. Taču tas ir tikai pagaidām, jo klimata aizstāvji norāda, ka jau ap 2030. gadu Māršala salas var kļūt neapdzīvojamas.  Tas tāpēc, ka salu augstākais punkts ir aptuveni 10 metri virs jūras līmeņa, bet šo salu tuvumā jau gandrīz 30 gadus ūdens līmenis ceļas par aptuveni 7 milimetriem gadā, un tas ir aptuveni divreiz vairāk, nekā vidēji citur pasaulē.  

Situāciju sarežģī arī biežie paisuma radītie plūdi, kas no vienas puses gan applūdina teritoriju un iznīcina stādījumus, gan arī pēc tam veicina sausuma periodus un piesārņo dzeramo ūdeni.

Taču ja runājam par piesārņojumu, ir vēl kāds cilvēka radīts piesārņojums, kas ir atstājis neizdzēšamu ietekmi uz Māršala salām. Un te nonākam pie Amerikas Savienotajām Valstīm. Noteikti būsiet dzirdējuši par tādu Bikini atolu, kas arī atrodas Māršala salās un laika posmā no 1946. līdz 1958. gadam ASV izmantoja gan šo, gan citus salām piederošos atolus, lai veiktu kodolizmēģinājumus. Vietējie iedzīvotāji tika aicināti pamest savas dzīvesvietas, jo šie izmēģinājumi “esot visas cilvēces labā un palīdzēšot izvairīties no kariem nākotnē”. Kopumā šajā reģionā tika sarīkoti 67 sprādzieni, kuri jaudas ziņā ir pielīdzināmi aptuveni septiņiem tūkstošiem Hirosimā uzspridzināto atombumbu.

Par kodolizmēģinājumiem vairāk jautājumām Indrekam Kanikam (Indrek Kannik), Starptautiskā aizsardzības un drošības centra (ICDS) direktoram.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Gabonas Republiku. Atrodas šī 2,4 miljonus iedzīvotāju nelielā valsts Āfrikas kontinenta Rietumos un tā ir viena no bagātākajām Subsahāras Āfrikas valstīm. Tā ir arī  bijusī franču kolonija, kas neatkarību ieguva 1960. gadā.

Pirms francūžiem pirmie zināmie eiropieši, kas spēra kāju šajā valstī, bija portugāļi. 1472. gadā portugāļu pētnieki un tirgotāji nodibināja pastāvīgus priekšposteņus, viņi ierīkoja cukura plantācijas un iegādājās vergus no vietējiem iedzīvotājiem, ievedot Gabonu Atlantijas vergu tirdzniecībā.

Starp citu, tieši portugāļi piešķīra Gabonai nosaukumu “ Gabona” , jo Rio de Komo estuāra forma viņiem atgādināja “gabao”, portugāļu apmetni ar kapuci. Tālākie gan Gabonas kontakti ar eiropiešiem turpinājās ar britiem, holandiešiem, un frančiem, kas valsti iekaroja tas ziloņkaula un tropu koksnes dēļ.

Gabona neatkarību no Francijas ieguva 1960. gadā, un kopš tā laika tās politiskajā vidē dominēja tikai viena partija – Gabonas Demokrātiskā partija. To dibināja valsts pirmais prezidents Leons M'ba, tomēr svarīgāk par to ir Leona M’ba pēctecis. Viņa dēls Omārs Bongo valsti vadīja vairāk nekā četras desmitgades līdz pat savai nāvei 2009. gadā.

Bongo valdīšanas laikā Gabona piedzīvoja relatīvu politisko stabilitāti un ekonomisko izaugsmi, ko lielā mērā veicināja valsts lielās naftas rezerves. Tomēr viņa vadība nenoritēja bez kritikas, jo parādījās apsūdzības par korupciju un politiskā plurālisma trūkumu. Neskatoties uz šiem izaicinājumiem, Bongo spēja saglabāt stabilitātes šķietamību reģionā, kuru bieži raksturo politiskās satricinājumi, veicināja viņa ilgstošo pilnvaru laiku.

Pēc Omara Bongo nāves 2009. gadā viņa dēls Ali Bongo Ondimba stājās prezidenta amatā, turpinot Bongo ģimenes politisko dinastiju. Tomēr pāreja nenotika bez pretrunām, un apsūdzības par vēlēšanu krāpšanu radās laikā, kad Ali Bongo nāca pie varas. Arī pašreizējā politiskā situācija Gabonā ir diezgan nemierīga. Militārais apvērsums notika neilgi pēc tam, kad Gabonas vēlēšanu iestāde paziņoja, ka Bongo ir atkārtoti ievēlēts par prezidentu šī gada augusta.

Apvērsuma līderi nacionālajā televīzijā paziņoja, ka ir sagrābuši varu, anulējuši vēlēšanu rezultātus, slēguši visas robežas un atlaiduši daudzas valdības struktūras, tostarp abas parlamenta palātas. Gāztā prezidenta dēls Nureddins Bongo Valentīns kopā ar sešiem citiem tika arestēts par "lielo nodevību". Par pagaidu vadītāju nosauca ģenerāli Brisu Oligui Nguemu, kurš savulaik bija Bongo mirušā tēva, iepriekšējā Gabonas valdnieka miesassargs.

Divus mēnešus pēc apvērsuma ir bijis oficiāls paziņojums par provizorisku divu gadu valsts valdības pārejas periodu, kura rezultātā 2025. gadā būtu jānotiek vēlēšanām. Lai gan pagaidu valdības locekļi nevar kandidēt gaidāmajās vēlēšanās, varas parejas likums neliedz ģenerālim Oligui Nguema kandidēt, kas rada bažas par valsts turpmāko nākotni.

Gabona ir viena no pasaulē visvairāk atkarīgajām ekonomikām no precēm, un nafta, mangāns un citi ieguves produkti veido 98% no preču eksporta. Valsts ir piektā lielākā naftas ieguves valsts Āfrikā, kas ir palīdzējusi veicināt tās spēcīgo izaugsmi 20. gadsimta beigās. Procentuāli, naftas nozare šobrīd veido 50% no IKP un 80% no eksporta. Tomēr lielā atkarība no naftas rūpniecības ir novedusi pie mazāk diversificētas ekonomikas.

Neskatoties uz dabas bagātībām, izaugsme ir bijusi lēna, lai samazinātu nabadzību. Trešdaļa valsts pilsoņu dzīvo zem nabadzības sliekšņa. IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nepilni 16 tūkstoši eiro, kas nozīmē, tas ir aptuveni 2,4 reizes mazāks kā Latvijas. Paralēli, publiskais sektors nodarbina vairāk nekā 50% no formālā darbaspēka, savukārt privātā sektora izaugsmi, tirdzniecību un investīcijas ierobežo grūtības piekļūt finansējumam, nepietiekami apmācīts darbaspēks, birokrātiskā neefektivitāte, apgrūtinoši noteikumi, augsti tarifi un neatbilstoša infrastruktūra.

Šķistu, ka situācijā, kad naudu pumpē ārā no zemes, valsts varētu būt ekonomiski daudz spēcīgāka un taisnīgāka. Bet kā tas bieži novērots, tā nav taisnība un tādas valstis kā Norvēģija drīzāk ir izņēmums. Skaidrot fenomenu, kāpēc naftas valstīs bieži ir nevienlīdzīga sabiedrība, aicinājām Henriju Kaļķi, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesoru, un Māru Baumani, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētajai pētnieci un Rīgas Stradiņa universitātes doktoranti.

Noslēdzot varbūt ekonomikas daļu, var minēt, ka pēdējos gados Gabona ir veikusi virkni pasākumu, lai virzītos arī zaļas ekonomikas virziena — ar stratēģiju, kas vērsta uz lauksaimniecību, kalnrūpniecību, ilgtspējīgu zivsaimniecību un koksnes resursiem, tīru enerģiju un ekotūrismu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz vietu, kuru mēdz dēvēt par Antiļu salu grupas pērli jeb dārgakmeni, jeb Sentvinsentu un Grenadīnām. Ja runājam par dārgakmeņiem, tiek uzskatīts, ka pat trīs tādi ir attēloti Sentvinsentas karogā.

Sākotnēji uzskatīja, ka sala savu nosaukumu ieguvusi par godu spāņu Svētajam Vinsentam, jo Kristofors Kolumbs esot apmeklējis šo salu 1498. gadā tieši Svēta Vinsenta dienā. Jaunākie pētījumi gan liecina, ka Kolumbs tajā dienā bija Spānijā un Sentvinsentu patiesībā nekad neesot apmeklējis.

Sentvinsenta un Grenadīnas atrodas netālu no Dienvidamerikas ziemeļu krasta un ir viena no Nāciju Sadraudzības valstīm un arī viena no tām, kur Apvienotās Karalistes karalis ir valsts galva. Valsts ir ļoti maza, tajā ir tikai 100 tūkstoši iedzīvotāju, bet fiziski tā atrodas uz vienas lielākas salas ar nosaukumu Sentvinsenta un vēl 32 mazākām saliņām, ko sauc par Grenadīnām. Pastāvīgi apdzīvotas esot deviņas no tām. 

Vēl kas interesanti, šī valsts pat ļoti iejaucas cilvēku privātajā dzīvē, proti, cietumsods līdz 10 gadiem draud ne tikai par homoseksuālām attiecībām, bet sodīt cilvēku var arī par valsts likumos nepieņemamām seksuālām darbībām arī starp heteroseksuāliem pāriem. Varbūt nediskutēsim dziļāk par detaļām, bet runa ir par tādām praksēm, ko daudzi piekopj un pat arī rekomendē.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas atkal dodamies uz Āfriku, uz Malāvijas Republiku, kurai tiek piedāvāta vairāk nekā 1000 gadu sena vēsture. Protams, ne mūsdienu valstiskuma forma. Mūsdienās Malāvijā dzīvo nedaudz vairāk nekā 21 miljons cilvēku, un valsts atrodas Dienvidrietumu Āfrikā. 

Starp citu, Malāvijai ir tā pati laika joslu, kas mums. 

Malāvija atrodas gar Lielo Rifta ieleju, tai raksturīgas daudzveidīgas ainavas, tostarp arī kalni. Malāvijā atrodas slavenais Malāvijas ezers. Tas ir trešais lielākais un otrais  dziļākais ezers Āfrikā. Tas aizņem aptuveni piekto daļu no valsts teritorijas, un tajā ir vairāk nekā 1000 sugu zivju, no kurām daudzas ir endēmiskas un, kas vēl būtiskāk, tās ir gaužām krāsainas. Ezers tāpēc arī ir UNESCO Pasaules mantojuma objekts un attiecīgi būtisks tūristu magnēts.

Tūristi Malāviju tās draudzīgo un viesmīlīgo cilvēku dēļ esot iesaukuši par "Āfrikas silto sirdi". Bet pats nosaukums Malāvija ir aizguvis no vārda "maravi", kas nozīmē liesmas, kuras it kā varot gaismas apļa formā redzēt naksnīgajās debesīs. Pieļauju, ka domātas ir zvaigznes un zvaigznāji. 

Valsts uzreiz pēc izveides saucās Njesalande (Nyasaland), par Malāviju to pārsauca divus gadus pēc neatkarības iegūšanas no Lielbritānijas, un neatkarību valsts ieguva 1964. gadā.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz vienu no pasaules jaunākajām valstīm, kas pilnīgu neatkarību ieguva vien 2006.gadā. Uz valsti, kurā dzīvo vieni no garākajiem vīriešiem pasaulē un kas daudzus pārsteidza ar savu vēsturisko un dabas dažādu. Iespējams, ka jau nopratāt, ka tā ir Melnkalne.

Melnkalne ir pierādījums tam, ka bērnības draudi, ja pīpēsi, tad garš neaugsi, nepiepildās. Proti, Melnkalnes vīrieši ir otri garākie aiz nīderlandiešiem, latvieši, starp citu, ir ceturtajā vietā. Taču valstij ir arī viens no augstākajiem smēķētāju rādītājiem Eiropā, un tiek lēsts, ka Melnkalnē smēķē vairāk nekā 30% iedzīvotāju. Šajā rādītājā gan arī latvieši īpaši neatpaliek.

Melnkalne mūsdienās ir ļoti pieprasīta gan tūristu vidū, gan arī filmu industrijā. Skaistu dabas skatu tur netrūkst, tostarp Melnkalnē atrodams arī Eiropā lielākais kanjons. Taras upes kanjons ir tik stāvs, ka caur to faktiski var izbraukt tikai ar kanoe laiviņu, ar kājām tam cauri iziet var tikai ar milzu grūtībām.

Vēl, protams, ir Durmitora nacionālais parks, 117 pludmales, virknē UNESCO mantojuma sarakstā iekļauto objektu, viena no saulainākajām un galvaspilsētām pasaulē - Podgorica, kā arī virkne citu lietu, kas piesaista un var piesaistīt interesentus un skaistuma mīļotājs.

Vēl viena lieta, kas radīs papildus interesi par Melnkalni, tad šī valsts tagad ir mūsu konkurents ne tikai sportā dažādos sporta veidos, bet arī diplomātijā. Proti, lielākā daļa noteikti ir dzirdējuši, ka Latviju oficiāli tik tikko ir pieteikusi savu kandidatūru vēlēšanās uz nepastāvīgā locekļa vietu ANO Drošības padomē. Vēlēšanas notiks 2025. gadā, un mēs cīnīsimies par vietu un uz diviem gadiem 2026. un 2027. gadā. Šobrīd mūsu vienīgais zināmais konkurents ir Melnkalne.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Tanzānijas Savienoto Republiku. Trešo daļu valsts veido nacionālie parki, ieskaitot pasaulē slaveno Serengeti nacionālo parku. Tieši Tanzānijā ir atrodams arī slavenais Kilimandžaro vulkāns. Tas ir pasaulē ceturtais augstākais kalns un tas slejas 5895 metrus virs jūras līmeņa.

Tanzānija 19. gadsimtā un līdz Pirmā pasaules kara beigām bija Vācijas kolonija. Un tieši vācietis pirmais sasniedza Kilimandžaro augstāko virsotni un nosauca to par Ķeizara Vilhelma virsotni. Jāsaka, ka pēc tam, kad Tanzānija jau bija ieguvusi neatkarību, virsotni pārsauca par Uhuru virsotni jeb brīvības virsotni.

Tanzānijā var atrast arī Tanganjikas ezeru. Tas ir otrs lielākais pasaulē pēc Baikāla un faktiski viens pats šis ezers veido astoņus procentus no pasaules saldūdens krājumiem. Un ezera dibens arī skaitās zemākā vieta Āfrikas kontinentā.

Visbeidzot jāmin, ka Olduvai ielejā ir atrastas pasaulē senākās cilvēkveidīgo atliekas. Vecākais atrastais cilvēciskas būtnes galvaskauss, kas tiek lēsts apmēram 1,9 miljonus gadus sens, piederēja Homo Habilis, Homo Erectus priekštecim. Un ir atrasti arī pat vairāk nekā piecus miljonus gadus seni humanoīdu kauli.

Par senām lietām runājot – Tanzānijā var atrast baobabus. Kokus, kas ir patiesi ilgdzīvotāji, jo mēdz nodzīvot apmēram 1000 gadus. Senākais atrastais esot apmēram 6000 gadus sens koks. Interesantākais, ka baobabus var atrast Tarandžīras Nacionālajā parkā, kur mīt arī pasaulē vienīgā lauvu suga, kura rāpjas kokos.

Iesākumā gribētu ieskicēt īpatnējo Tanzānijas izveidošanās vēsturi. Ne tikai senatnē, bet arī mūsdienu Tanzānijas teritorija ir bijusi aktīva daļa no pasaules ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem. Runa primāri ir par Indijas okeānu un attiecībām ar arābu pasauli, kas šo Austrumāfrikas teritoriju padarīja par nozīmīgu daļu no tirdzniecības ceļiem, tostarp verdzības. Iepriekš esam daudz runājuši par transatlantisko vergu tirdzniecību no Āfrikas, bet nedrīkst aizmirst arī tirdzniecības ceļus pa Indijas okeānu, kad Āfrikas pamatiedzīvotāji tika izvesti uz musulmaņu valstīm verdzībā.

Vēsturiski Tanzānija ārvalstu, konkrēti portugāļu kontrolē nonāca 1498. gadā, kad portugāļi sāka arvien vairāk kontrolēt tirdzniecību Indijas okeānā. Kopš 1700. gadiem Omānas sultanāts sāka iegūt plašāku ietekmi reģionā un  izspieda Portugāļus. Un vienlaicīgi padarīja Zanzibāru – arhipelāgu pie Tanzānijas krastiem – par Indijas okeāna tirdzniecības centru. Arābu un Indijas tirgotāji izveidoja un konsolidējot tirdzniecības ceļus ar kopienām kontinentālajā Tanzānijā. Tas arī ir brīdis, kad vergu tirdzniecības prakse kļuva īpaši izteikta.

19. gadsimtā Tanganjikā lielāku ietekmi guva vācieši. Pēc Pirmā Pasaules kara Tanzāniju kopā ar daudzām citām Vācu koloniālās impērijas daļām atdeva citiem uzvarētajiem, tostarp britiem kā kara reparācijas. Tas bija brīdis, kad Britu impērija kļuva par lielāko impēriju pasaules vēsturē. Tas arī brīdis, kad vāciešu Tanganjika un britu Zanzibāra sāka kļūt par pilnvērtīgu politisko veselumu, kāds tas ir mūsdienās. Proti, Tanganjika neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1961. gadā, bet Zanzibāra sekoja 1963. gadā kā konstitucionāla monarhija.

Iedzīvotāju skaits Tanzānijā gan ir krietni lielāks nekā Latvijā – nepilni 66 miljoni cilvēku, kas to padara par vienu no apdzīvotākajām Āfrikas un arī pasaules valstīm. Attiecīgi, pilnīgi cita ekonomikas plānošana nepieciešama nekā mazajās valstīs. Un Tanzānijas gadījumā 70 procenti iedzīvotāju dzīvo ekstrēmā nabadzībā. Tiem jāiztiek ar apmēram vienu eiro dienā. Trešā daļa iedzīvotāju dzīvo konstantā badā. Un, kā varat iedomāties – lielais vairums no tiem ir bērni.

Tanzānijā vecumā līdz 14 gadiem ir vairāk nekā 41 procents iedzīvotāju. Un 60 procenti no visiem iedzīvotājiem ir vecumā līdz 25 gadiem. Iedzīvotāju skaita pieaugums gan mūsdienās ap trīs procentiem. Tanzānija ir spērusi soļus, lai samazinātu bērnu mirstību vecumā līdz pieciem gadiem un zīdaiņu mirstību. Malārija nogalina mazos bērnus līdz piecu gadu vecumam, bet HIV nogalina pusaudžus un pieaugušos.

Tanzānijā pieaug tūrisms. Proti, daudzi grib šo dabas krāšņumu un unikalitāti apskatīt. Bet valsts ekonomikas pamatā ir lauksaimnieciskais sektors. Cassava, kukurūzas, cukurniedru, banānu un citu produktu audzēšana ir plaši izplatīta. Tāpat kā tabakas un alus ražošana. Papildus ir izveidotas arī dārgakmeņu un zelta atradnes, kā arī mēslojuma rūpniecība, cementa ražošana un virkne citu industriju, kuras nodrošina bagātīgās atradnes. Tuvākie tirdzniecības partneri – Indija, Apvienotie Arābu Emirāti un Ķīna.

To, cik šādos apstākļos konkurētspējīga var būt ekonomika, tostarp Tanzānijas, vaicājām Konrāda Adenauera fonda vadītājam Baltijas valstīs Oliveram Morvinskim.

Šoreiz Diplomātiskajās pusdienās aplūkojam Rietumāfrikā esošo Beninas Republiku. Šo valsti apdzīvo 14,2 miljoni cilvēku un neatkarību no Francijas tā ieguva 1960. gadā.  Francūži iepriekš šo teritoriju kolonizēja 1894. gadā. Vēl līdz tam, kopš 17. gadsimta, tā bija pazīstama kā Dahomejas karaliste.

Benina ir pazīstama ar daudzām lietām, gan vēsturē, gan mūsdienās. Viena no tām - Benina 1990. gadā kļuva par pirmo Āfrikas valsti, kura no autoritārisma pārgāja uz demokrātiju. Mūsdienās valstij gan ir savi izaicinājumi.

Benina ir arī slavena ar kādu relatīvi īpatnēju lietu, uz kuru arī daudzas valstis tiecas. Beninas pilsētā Kotonū ir noslēgts nozīmīgais Kotonū nolīgums, kas ir vienošanās starp Eiropas Savienību, Āfrikas, Karību un Klusā okeāna reģiona valstīm. Nolīguma mērķis ir nabadzības mazināšana un starptautiskā tiesiskuma sekmēšana. Tas parakstīts 2000. gadā un apvieno 78 pasaules valstis.

Kāpēc īpatnēju? Jo valstis sava publiskā tēla veidošanai pasaulē ļoti bieži tiecas, lai starptautiskas nozīmes dokumenti, procesi, politikas līgumi tiktu pieņemti un parakstīti tieši pie viņiem, viņu pilsētās un reģionos. Tas attiecīgi būtiski uzlabo valsts zīmolvedību. Iedomājieties, ka kādu dienu būs, Rīgas līgums, kurš līdzīgi kā Romas, Māstrihtas vai Lisabonas līgums apzīmēs vietu, kur pieņemti lēmumu par un ar vēsturiskiem procesiem.

Beninas konstitucionālā galvaspilsēta ir Portonovo, tomēr valdības institūcijas atrodas iedzīvotāju skaita ziņā apmēram trīs reizes lielākajā Kotonū pilsētām, kura vietējā valodā nozīmē "tā, kas atrodas pie Nāves upes".

Šoreiz raidījumā par Eiropas Savienības un NATO dibinātājvalsti Luksemburgu. Valsts oficiālais nosaukums ir Luksemburgas Lielhercogiste un tā ir parlamentāra, konstitucionāla monarhija. Un jāņem vērā, ka tā ir vienīgā lielhercogiste pasaulē. To 1815. gadā izveidoja slavenā Vīnes kongresa laikā, kura rezultāti faktiski ir noteikuši pasaules kārtību pēdējos divsimt gadus.

Kopš 2000. gada Luksemburgas valsts galva ir Lielhercogs Henrijs no Luksemburgas-Nasau nama. Iedzīvotāju skaits gan valstī ir vien tāds pats kā Rīgā – 660 tūkstoši cilvēku. Un – arī līdzīgi kā Rīgā – vairāki simti tūkstošu arī katru dienu brauc uz Luksemburgu strādāt, jo paši dzīvo ārpus nelielā valstiņas teritorijas. Luksemburgas dzīves un īpašumu dārdzība ir bēdīgi slavena. Viens kvadrātmetrs dzīvojamās platības maksā 8500 eiro.

Arī valsts galvaspilsēta – Luksemburgas pilsēta ir burvīga – kalni un tilti, kalni un tilti viscaur. Un vēl arī daudzi jo daudzi gadsimtiem seni cietokšņi. Viens no šiem cietokšņiem Luksemburgai arī 10. gadsimta beigās deva nosaukumu. Un vispār zem pilsētas ir atrodami 17 kilometrus gari tuneļi, kas veido „Bock” un „Pétrusse” kazemātus. Sāka šo UNESCO mantojumu būvēt vēl tālajā 1644. gadā.

Luksemburgas politiskie un ekonomiskie stāsti ir pagalam savdabīgi. Luksemburgas kā valsts rašanās un eksistence ir bijusi atkarīga no politiskās veiklības un izveicības. Kopš 19. gadsimta sākuma teritoriju ir mēģinājuši uz visiem laikiem inkorporēt gan Beļģijā, gan Nīderlandē. Skumjākā pieredze, protams, luksemburgiešiem bija Pirmais un Otrais pasaules karš, kad valsts deklarētā neitralitāte netika respektēta un abos gadījumos Vācija, lai uzbruktu Francijai, gāja caur Beniluksa valstu teritorijām, tās pakļaujot.

Šī neveiksmīgā pieredze arī noveda pie tā, ka uzreiz pēc Otrā Pasaules kara beigām Luksemburga izvēlējās meklēt citu valstu atbalstu, izveidot Beniluksa Muitas savienību, vēlāk Eiropas Savienību un piedalīties NATO alianses radīšanā. Mazām valstīm neitralitātes politikas īstenošanai ir nepieciešami resursi – finanšu, militārie, ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Luksemburga  arī pieder tā saucamajām Beniluksa valstīm, ko veido Beļģija, Nīderlande un Luksemburga un kas reizēm ir apspriestas arī kā piemērs Baltijas valstu sadarbībai. Luksemburga savu nelielo resursu dēļ bieži ir uzticējusi lielākajām valstīm – Nīderlandei vai Beļģijai, savu interešu aizstāvēšanu starptautiskajās attiecībās. Piemēram, kad Luksemburga ir prezidējošā valsts Eiropas Savienībā, tā nevada visas darba grupas, kā tai pienāktos. Luksemburga uztic Nīderlandei daudzu vadīšanu savā vietā.

Prakse, ko Baltijai arī resursu efektīvākais lietošanas dēļ būtu jāapspriež ne tikai Eiropas Savienības ietvaros. Kopējās vēstniecības pasaules valstīs un reģionos ir pēc Vīnes konvencijām pieļaujama un absolūti normāla prakse. Tas ļautu nedublēt vēstniecības vai pat vēstniekus. Netērēt naudu, ko var ietaupīt.

Luksemburga ir visnotaļ īpaša ar to, ka valsts iedzīvotāji ir trilingvāli. Valsts oficiālā valoda ir luksemburgiešu. Tās izcelsme ir augšvācu valodas sajaukums ar franču dialektu. Vienlaicīgi Luksemburgas iedzīvotāji jau skolā mācās gan vācu, gan franču valodu, kas arī tiek lietota valsts administrācijā. Papildus vēl vidusskolā apgūst arī angļu valodu, kas tos faktiski padara kvadrilingvālus.

Luksemburgā parlamenta darba valoda ir luksemburgiešu, bet likumi tiek rakstīti franču valodā.

Un vēl interesantāk ir tas, ka valsts etniskajā sastāvā 53 procenti ir luksemburgiešu, nepilni 15 % ir portugāļi, nepilni 8 % - francūži, kam seko itāļi, beļģi un tikai divi procenti ir vācieši. Savdabīgs fakts, ņemot vērā ka vācu valoda ir viena no lielajām valstī lietotajām valodām.

Un šeit, protams, dabisks ir jautājums, kā luksemburgiešiem izdodas saglabāt savu unikālo valodu un kultūru apstākļos, ka divas lielas un populāras valodas eksistē ne tikai blakus valstīs, bet arī pašu mājās un arī Eiropas Savienības institūcijās? Valdības plāns ir sekojošs: pirmkārt, luksemburgiešu valodas nozīmīguma izpratnes palielināšana sabiedrībā, luksemburgiešu valodas standartizēšana un aktīvāka lietošana; luksemburgiešu valodas apmācības un Luksemburgas kultūras veicināšana citu etnisko grupu vidū, kā arī Luksemburgas kultūras izplatīšana tieši luksemburgiešu valodā.

Jau atkal ir acīmredzamas līdzības ar latviešiem un visām trim Baltijas valstu pamatnācijām, kas cenšas saglabāt savu kultūru un valodu sarežģītos starptautiskajos un pašmāju apstākļos.

Eiropas Savienība ir bijusi viens no kodoliem Luksemburgas pēckara attīstībai, ārpolitikai un politiskajām izvēlēm. Luksemburgas pilsēta ir viena no pilsētām, kurā atrodas Eiropas Savienības institūcijas. Tur ir arī trešā Eiropas Parlamenta sēdvieta (pamatā gan tur  un strādā tulki un plenārsēdes nenotiek). Tur atrodama Eiropas Investīciju Banka, kas gan nav Eiropas Savienības institūcija pati par sevi, bet ļoti nozīmīga ES funkcionēšanai.Luksemburgā var atrast arī Eiropas Stabilitātes mehānismu, kuru tieši Luksemburgā izvietoja tādēļ, ka juridiski varēja vienas dienas laikā piereģistrēt. Un tur arī atrodama arī Eiropas Savienības Tiesa. Un visas institūcijas ir blakus viena otrai un atrodas uz Džona Kenedija avēnijas.

Luksemburgieši kopumā ir bijuši ļoti Eiropas integrāciju atbalstoši. Viņi ne tikai saprot, ka labākais veids, kā mazām valstīm miermīlīgi nodrošināt savu aizsardzību, ir sasiet lielās valstis ar starptautiskajām tiesībām un institūcijām, bet arī prot izmantot Eiropas Savienības funkcionēšanu savā labā.

Divi redzami piemēri – Luksemburga, būdama Eiropas Savienības bagātākā valsts, ir neto saņēmējvalsts no Eiropas Savienības budžeta. Pārsteidzoši, bet tieši ES institūciju uzturēšana ļauj Luksemburgai saņemt no ES budžeta vairāk nekā iemaksāt. Un otra lieta ir lielais skaits luksemburgiešu, kuri bijuši augstos Eiropas Savienības amatos. Un tas, kā varat iedomāties, arī var atstāt iespaidu uz mazas valsts kā nācijas pašlepnumu. Par to stāsta Roberts Šūmaņa Eiropas pētījumu centra direktors Žans Marija Maheruss.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas runājam par Palestīnu. Kāds šajā situācijā noteikti gribētu uzsvērt, ka par Palestīnu kā valsti mēs nemaz nedrīkstētu runāt. Taču Palestīnas Valstij, kā to oficiāli sauc, ir novērotājvalsts statuss Apvienoto Nāciju Organizācijā jau kopš 2012. gada novembra. Šādā statusā ANO ir tikai Palestīnas Valsts un Vatikāns.

Vienlaicīgi, Palestīnas Valsts likumīgo pastāvēšanu pasaulē atzīst apmēram divas trešdaļas ANO dalībvalstu jeb 138 no 193 pilntiesīgajām loceklēm. Starp neatzinušajām ir ASV, Kanāda, Meksika, Austrālija un lielākā daļa Eiropas Savienības dalībavalstu.

Tas, protams, skaidro, kādēļ Eiropas Savienībai, kurā dalībvalstīm jāpanāk vienota pozīcija, ir tik grūti to panākt. Tādas valstis, kā Zviedrija, Polija, Čehija, Ungārija, Slovākija, Rumānija, Bulgārija atzīst, kamēr pārējās, ieskaitot visas trīs Baltijas valstis, neatzīst. Tādēļ sagaidīt vienotu un stingru rīcību no Eiropas Savienības ir ļoti grūti un viss ir atkarīgs no situācijām. Eiropas Savienības kopējais stingrais nosodījums "Hamas" uzbrukumam bija drīzāk izņēmums, nekā likumsakarība.

Ņemot vērā visu šo sarežģīto vēsturi un riskējot saskarties ar dusmīgiem viedokļiem šī polarizētā stāsta ietvaros no Izraēlu un palestīniešus aizstāvošām pusēm, mēs mēģināsim vismaz daļēji izskaidrot Palestīnas Valsts vēsturi un mūsdienu Palestīnas divas daļas.

Kamēr Latvijā ir iestājies rudens, Gvatemalā, valstī, par kuru stāsts raidījumā Diplomātiskās pusdienas, līdzīgi kā daudzās citās tropu valstīs pašlaik noslēgumam tuvojas lietussezona, lai novembrī sāktos sausā sezona, jeb vasara, kuras karstākie mēneši ir marts un aprīlis. Tā kā, ja gribas siltumu – pagaidiet līdz novembrim un varat doties uz Gvatemalu. 

Ar vairāk nekā 18,5 miljoniem iedzīvotāju Gvatemala ir visvairāk apdzīvotā Centrālamerikas valsts un piektā lielākā valsts Ziemeļamerikas kontinentā. Galvaspilsētā Gvatemalā vien dzīvo aptuveni trīs miljoni cilvēku. Lai arī oficiālā valoda valstī ir spāņu valoda, iedzīvotāji runā arī vairāk nekā 20 maiju valodās, kā arī vairākās „ne-maiju amerindiāņu” valodās. Vienā no šīm maiju tolteku valodām vārds Gvatemala nozīmē – koku zeme, jeb vieta ar daudz kokiem.

Ģeogrāfiski runājot, Gvatemalā ir ne tikai daudz koku, bet arī daudz kalnu un vulkānu. Veseli 37 vulkāni, no kuriem gan tikai trīs esot aktīvi. Viens no tiem Santia-guito izvirstot katru stundu un tā tas turpinoties jau gandrīz 100 gadu. Un vēl interesanti, ka Gvatemalai ir divas greznas krasta līnijas – viena ar Kluso okeānu, otra – ar Atlantijas okeānu. Starp citu atrašanās starp abiem okeāniem atspoguļota arī valsts karogā – malās divas zilas līnijas, pa vidu viena balta ar valsts ģerboni centrā.

Runājot par Gvatemalas vēsturi, noteikti nedrīkst nepieminēt seno un bagātīgo maiju kultūru, par kuriem kaut vai attālināti būs dzirdējis ikviens, kurš ir apmeklējis vēstures stundas.

Maiju civilizācija faktiski sāka attīstīties otrajā un pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras un attīstījās mūsdienu Meksikas, Gvatemalas, Belizes, Hondurasas un Salvadoras teritorijā. Šī civilizācija ir ieguvusi slavu ar savu arhitektūru – piemēram, slavenais Čičenicas piramīdu komplekss Meksikā, izsmalcināto rakstniecību (dažus no rakstiem joprojām vēl mēģina atšifrēt), un arī pašiem savu kalendāru (pēc kura, starp citu, pasaules galam bija jāpienāk 2012. gada 21. decembrī). Tiek uzskatīts, ka maiji bija arī vieni no pirmajiem, kuri iemācījās iegūt un apstrādāt lateksu, lai no tā veidotu atsperīgas bumbas, ko izmantot savos sporta veidos.  

Vēsturniekiem nav vienota viedokļa par to, kāpēc maiju civilizācijā sākās lejupslīde. Viens no iespējamiem variantiem ir vairāki spēcīgi sausuma periodi laika posmā starp mūsu ēras 800. un 1000. gadu. Pēdējā no maiju valstīm Nojpetena krita 1697. gadā pēc eiropiešu iebrucēju izraisītajiem kariem un slimībām. Taču kā norāda atsevišķi vēsturnieki, faktiski jau sabruka tikai maiju politiskā sistēma, jo sabiedrība palika un Centrālamerikā joprojām ir ap septiņiem miljoniem maiju.

No 19. gadsimta vidus Gvatemalu sāka pārņemt nestabilitāte un pilsoniskie nemieri. Bet 20. gadsimta sākumā valsti pārvaldīja vairāki ASV valdības un „United Fruit Company” atbalstīti diktatori. Šī multinacionālā kompānija tirgoja Latīņamerikas plantācijās audzētos augļus, galvenokārt banānus, uz ASV un Eiropu. Tādās valstīs kā Kostarika, Hondurasa un Gvatemala „United Fruit Company” faktiski piederēja monopols, tāpēc arī šīs valstis nereti tika sauktas par banānu republikām.

Mums banānu republika gan droši vien asociējas ar kaut ko nedaudz citu. Bet ārvalstu kompāniju atbalstītie diktatori aktīvi vērsās pret vietējiem iedzīvotājiem, atņemot tiem zemi, pastiprinot darba prasības un arī faktiski ieviešot policejisku valsti. Un arī visai loģiski, ka šādam spiedienam rodas arī pretestība – 1944. gadā prodemokrātiski noskaņoti studentu un arodbiedrību kustība gāza diktatoru Horhi Ubiko. Turpmākie desmit gadi tiek saukti par „desmit pavasara gadiem”, kuru laikā tika īstenotas dažādas sociālās, politiskās un arī agrārās reformas, tostarp ieviesta minimālā alga, nodrošināta pāreja uz demokrātisku pārvaldi un arī garantēta lauksaimniecības zemju atdošana aptuveni 500 tūkstošiem lauksaimniecībā strādājošo vietējo iedzīvotāju.

Pēc desmit uzplaukuma gadiem Gvatemala atkal atgriezās diktatūrā, kas jau 1960. gadā noveda pie asiņaina pilsoņu kara sākuma starp kreisi noskaņotajiem kaujiniekiem un ASV atbalstīto valdību. Jau pēc tam, kad ar ANO starpniecību tika noslēgts miera līgums, īpaša ANO Vēsturisko faktu noskaidrošanas komisija Gvatemalas bruņoto spēku darbības atzina par genocīdu. Tāpat tika konstatēts, ka ASV īstenotā Gvatemalas valdības spēku karavīru apmācība un sniegtās iemaņas pretuzbrukumu veikšanai ir veicinājusi dažādus cilvēktiesību pārkāpumus, vienlaikus gan atzīstot, ka ASV nav tieši atbildīga par genocīda veikšanu.

Tas mūs noved faktiski līdz mūsdienām. Pirms runājam par politiski ekonomisko situāciju mūsdienu Gvatemalā, savos iespaidos par šo valsti dalās Linda Jākobsone-Gavala, kas savulaik ir dzīvojusi un strādājusi Gvatemalā un joprojām vada biedrību „Seiba – atbalsts Gvatemalas bērniem”.