Diplomātiskās pusdienas

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šoreiz stāsts par Okeānijas valsti Tuvalu. Šo valsti kāds varētu zināt pēc agrākā nosaukuma – Elisa salas. Šis nosaukums bija līdz 1978. gadam, kad Tuvalu ieguva neatkarību.

Tuvalu uzskata par vienu no visattālākajām pasaules valstīm, jo atrodas Klusā okeāna vidū ar relatīvi maz piekļuves iespējām, kuras ne tikai apdzīvo, bet arī apmeklē ļoti mazs skaits cilvēku. Tuvalu tiek uzskatīta par otru pasaulē vismazāko valsti pēc Vatikāna iedzīvotāju skaita ziņā. Tuvalu var sacensties tikai ar netālu esošo Nauru par to, kura ir otra mazākā valsts. Sacensība, kuras rezultātu bieži nosaka viens cilvēks.

Jaunākie dati liecina, ka Tuvalu apdzīvo 11733 cilvēku. No tiem septiņi tūkstoši dzīvo galvaspilsētā Funafuti. Un absolūtais vairākums dzīvo tikai uz vienas no daudzajām salām – Fongafale, kura ir garena sala, vietām tikai 20 metrus plata.

Tuvalu atrodas uz arhipelāga, kuru veido seši atoli un trīs uz rifiem izvietotas salas. Kā jau bieži esam runājuši, salu valstis ļoti apdraud klimata pārmaiņas. Tuvalu sauszeme vidēji virs jūras līmeņa atrodas vien divu metru augstumā. Tas ir izraisījis to, ka vairākus gadu desmitus ir nopietni apspriesta iespēja visu valsti pārcelt uz Jaunzēlandi vai Fidži, kad situācija kļūs nepanesama.

Distance līdz Tuvalu un sarežģītā piekļuve ir izraisījusi to, ka valsti katru gadu apmeklē vien apmēram 2000 cilvēku. Lielākoties no blakus esošajām Fidži, Austrālijas un Jaunzēlandes. Tā rezultātā valstī nav tūristiem domātas infrastruktūras, ieskaitot informācijas biroju vai suvenīru veikalu.

Tuvalu praktiski nav noziedzības, nav malārijas, nav indīgo čūsku un trakumsērgas. Odi un mušas gan esot, bet tie nav bīstami.

Pamatiedzīvotāji Tuvalu ieradās apmēram pirms 1000 gadiem. Ticamākais, ka no blakus esošajām Samoa vai Tongas. Vienlaicīgi Tuvalu arī kļuva par tālākas pārceļošanas vietu daudziem polinēziešu izcelsmes cilvēkiem, kas apmetās Melanēzijā un Mikronēzijā. Spāņu ceļotājs Alvaro Mendana de Neira bija pirmais eiropietis, kurš ieradās Tuvalu 1558. un arī 1595. gadā. Un tad līdz pat 1781. gadam, kad salās ieradās britu kapteinis Tomass Gilberts.

Tuvalu vēlākajos gadsimtos bieži apciemoja britu, amerikāņu, nīderlandiešu, kanādiešu, peru un pat krievu kuģi. 1819. gadā kanādieši salām iedeva Elisa salu nosaukumu, bet kristieši misionāri vietējos pievērsa kristietībai apmēram četrdesmit gadus vēlāk. Rezultātā 93 procenti no Tuvalu iedzīvotājiem ir protestanti. 1892. gadā Elisa salas kopā ar Gilberta salām kļuva par britu protektorātu un Pirmā pasaules kara vidū par koloniju. Tuvalu iedzīvotāji – polinēzieši – nodalījās no Gilberta salu iedzīvotājiem mikronēziešiem referenduma ceļā 1974. gadā. Četrus gadus vēlāk ieguva pilnīgu neatkarību, lai arī ASV savas pretenzijas oficiāli izbeidza tikai 1979. gadā. Gilberta salas mūsdienās pazīstam kā valsti ar nosaukumu Kiribati.

Tuvalu salās Otrā pasaules kara laikā atradās sabiedroto militārā bāze, kas arī skaidro daudzu valstu interesi par salām. To agrākās stratēģiskās nozīmes dēļ. Mūsdienās Tuvalu ir viena no valstīm, kurām nav pastāvīgas armijas. Un arī valsts galva ir britu karalis Čārlzs Trešais. Vienlaicīgi valsts ir relatīvi aktīva starptautisko organizāciju dalībniece. Par ANO 189. dalībvalsti Tuvalu kļuva 2000. gada septembrī, bet tā ir arī Klusā okeāna savienības sekretariāta un Klusā okeāna salu foruma dalībvalsts, kā arī Mazo valstu alianses dalībvalsts.

Par Tuvalu centieniem izmantot savu dalību starptautiskajās organizācijās un digitālās iespējas valsts ienākumu vairošanai stāsta Māris Cepurītis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes lektors.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šodien stāsts par Džibutijas Republiku. Valsts atrodas Āfrikas kontinenta austrumos un to apskalo Adenas līcis un Sarkanā jūra.

Džibutija ir stratēģiski ļoti nozīmīgās pasaules tirdzniecības krustcelēs. Un vienlaicīgi valsts teritorija atrodas arī Afāras trīsstūris jeb Afāras tektoniskā ieplaka, kurā sastopas Somālijas, Nūbijas un Arābijas tektoniskās plātnes. Šis padara Džibutiju par ļoti īpašu vietu uz zemeslodes.

Valstī ir nepilns miljons iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā puse ir vecumā līdz 25 gadiem. Turklāt, kas interesanti, valstī sieviešu skaits vīriešu skaitu pārsniedz par apmēram 100 tūkstošiem, jeb sievietes ir 55 procenti no iedzīvotājiem, kamēr vīrieši ir pārējie.

Papildus šim, valstij ir arī nevienlīdzīgs iedzīvotāju izvietojums. Proti, 600 tūkstoši no miljona iedzīvotāju dzīvo Džibutijas galvaspilsētā Džibuti. Jeb Džibuti Sitijā, kā to mēdz dēvēt. Pārējie iedzīvotāji valstī uzturas apdzīvotās vietās, kuru iedzīvotāju skaits nevienā vietā nepārsniedz 50 tūkstošus.

Gandrīz 95% Džibutijas iedzīvotāju ir sunni musulmaņi, bet ir sastopami arī šiītu musulmaņi, hinduisti, ebreji, kristieši un citas  konfesijas. Interesanti, ka valsts iedzīvotāji faktiski pieder divām ciltīm – afariem un issa. Pirmā ir apmēram trešā daļa valsts iedzīvotāju, kamēr otrā ir nepilnas divas trešdaļas. Afāri ir kušītu izcelsmes etniskā grupa, kamēr issa ir somāliešu klanu izcelsmes. Un neskatoties, ka plaši valstī tiek runātas abu šo cilšu valodās, oficiālās valodas valstī ir franču un arābu.

Džibutijas teritorija, tiek uzskatīts, ka ir apdzīvota kopš neolīta jeb Jaunā akmens laikmeta. Tas ir apmēram pirms 7000 gadiem. Citi atradumi liecina, ka mājdzīvniekus vietējie iedzīvotāji ir turējuši jau pirms apmēram 3500 gadiem. Islāms Džibutijas teritorijā ienāca ļoti drīz pēc tā rašanās. To, protams, skaidro fakts, ka Džibutija ir ģeogrāfiski tik tuvu Arābu pussalai. Lielāko daļu laika Džibutijas teritorijā ir atradušies Ifatas un Adālas sultanāti.

19. gadsimtā Eiropas koloniālās varas sāka aktīvāk konkurēt par stratēģiski nozīmīgiem jūrasceļu šaurumiem un tiem piegulošajām zemēm. Attiecīgi Lielbritānija kolonizēja Ēģiptes, Sudānas, Jemenas un Somālijas teritorijas, kamēr Džibutijas teritorija pēc līguma parakstīšanas ar vietējiem nonāca franču pārvaldībā sākot ar 1862. gadu. Teritoriju tad pazina ar nosaukumu Franču Somālilenda. Džibuti kā galvaspilsēta tika dibināta 1896. gadā.

Pēc Otrā pasaules kara valsts vairākkārtīgi referendumos izvēlējās palikt ciešā politiskajā saiknē ar Franciju. Piemēram 1958. gadā iedzīvotāji nobalsoja, ka vēlas kļūt par oficiālu Francijas aizjūras teritoriju. 1967. gadā atkal valsts nolēma saglabāt savu statusu kā daļa no Francijas, lai arī nosaukums tika nomainīts uz Afara un Issu Teritorija. Tas tika viltīgi izdarīts, lai formalizētu jau tā gadsimtiem ilgušo franču kolonistu priekšroku došanu Afariem, nevis somāliešu izcelsmes Isām. 1977. gadā Džibutija pasludināja neatkarību un, aizņemoties nosaukumu no savas galvaspilsētas Džibuti, kļuva par Džibutijas Republiku.

Daudzpartiju sistēma valstī formāli tika ieviesta 1992. gadā, bet valsts demokrātiskās funkcionēšanas vēsture gan nav bijusi nemaz tik veiksmīga. Piemēram, kopš valsts izveidošanas un līdz pat 1999. gadam to turpināja pārvaldīt somāļi izcelsmes vadonis Hasans Goleds Aptidons. Vēl vairāk, daudzpartiju sistēmas ieviešana neatrisināja etniskās domstarpības un atšķirīgās politiskās tiesības starp abām etniskajām grupām. Tas 1990. gados noveda pat pie pilsoņu kara, kas beidzās tikai 2001. gadā. 1999. gadā notikušās vēlēšanas rezultējās tajā, ka pie varas nāca prezidents Ismails Omārs Guellehs. Sākotnēji viņš valdīja noteiktos divus termiņus. Bet, kā varat iedomāties, konstitūcija tika mainīta un kopš 2021. gada viņš ir amatā jau piekto termiņu.

Bet tagad laiks parunāt detalizētāk par Džibutijas ārpolitiku un ar to šoreiz cieši saistīto ekonomisko situāciju. Džibutija ir ANO, Āfrikas Savienības, Mazo Valstu Foruma un Arābu līgas dalībvalsts. Valsts ir nodibinājusi diplomātiskās attiecības ar lielāko daļu pasaules valstu, tostarp arī Latviju 2012. gadā.

Par to, kas ir Arābu līga un kāda ir tās ietekme, stāsta Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sergejs Potapkins.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Filipīnu Republiku. Domājams, daudzi būs dzirdējuši par šo valsti. Zināmākā persona varētu būt valsts bijušais prezidents Rodrigo Duterte. Citi varbūt pazīst Meniju Pakjao, desmitkārtēju pasaules čempionu boksā. Turklāt viņš ir vienīgais vēsturē, kas uzvaras ir izcīnījis astoānās dažādās svara kategorijās.

Pakjau šobrīd ir arī politiķis un pat kandidēja 2022. gada valsts prezidenta vēlēšanās. Bet runā, ka laikā, kad viņš cīnās ringā, Filipīnu galvaspilsētas Manilas ielās noziedzības līmenis esot nokrities līdz nullei, jo visi, tostarp bandīti, ir skatījušies Pakjau cīņas.

Filipīnas atrodas Klusā okeāna rietumos. Ne visai tālu no Taivānas krastiem, kas to padara par Dienvidaustrumāzijas reģiona valsti. Filipīnas ir arhipelāgs, kurš sastāv no apmēram 7600 salām, no kurām vismaz 5000 nav apdzīvotas vai pat izpētītas. Vēl vairāk – daudzām no tām nav pat nosaukumu kartēs.

Vēl kāds fakts – divas pašas lielākās pērles pasaulē ir atrastas pie Filipīnu krastiem. Laotzi pērle sver 6,4 kilogramus un ir 24 centimetrus diametrā. Tikmēr pati lielākā pērle – Puerto Princessas pērle ir 67 centimetrus gara un 30 centimetrus plata un sver 34 kilogramus. Tās vērtība tiek lēsta ap 90 miljoniem eiro.

Vēl viens rekords, kas saistās ar Filipīnām, ir zemūdens upe. Puerta Princessas pazemes upes nacionālajā parkā atrodama pasaulē lielākā pazemes upe. Svētā Paula ala ir 24 kilometrus gara un tajā 8,2 kilometru garumā tek arī Kabajuangas upe. Vismaz tās pazemes daļa.

Ziņatnieki uzskata, ka pirmo cilvēku ierašanās mūsdienu Filipīnām piederošajās salās notikusi pirms apmēram 30 tūkstošiem gadu. Eiropiešu pirmā ierašanās gan notika pirms pieciem gadsimtiem, kad 1521. gadā tur ieradās Fernāns Magelāns. Izcilais portugāļu jūrasbraucējs spāņu ekspedīcijas ietvaros tiek uzskatīts par pirmo cilvēku, kurš apkuģoja apkārt zemeslodei. Tas gan nav faktoloģiski pareizi, jo pašu Magelānu tieši Filipīnās nogalināja vietējie iedzīvotāji.

Attiecīgi pirmais cilvēks, kas šo ceļojumu faktiski veica, jo turpināja vadīt ekspedīciju pēc Magelāna nāves, bija spānis Huans Sebastians Elkano. Viņš izejas punktā Sanlukārā pēc trīs gadu ceļojuma atgriezās 1522. gadā. No 270 cilvēkiem, kuri uzsāka ekspedīciju, kopā ar Elkano atgriezās tikai 18.

Cīņa pret Magelāna ekspedīciju ir kļuvusi par nacionālo simbolu. Vadonis Lapulapu Kaujas pie Maktanas sakaujot spāņus, aizkavēja to veikto kolonizāciju tikai par apmēram četrām desmitgadēm, bet viņa paveiktā nozīmīgumu tur cieņā vēl šodien. Spāņu kundzība Filipīnās tāpat turpinājās vairāk nekā trīs gadsimtus līdz Spāņu-Amerikāņu kara rezultātā 1898. gadā Filipīnas nonāca ASV pārvaldē.

Filipīnu pamatiedzīvotāju ciltis bija aktīvi dumpojušās pret spāņu kolonistiem, padarot Filipīnas par sava veida ekonomiski neizdevīgu koloniju Spānijai. Un filipīnieši šo turpināja arī cīnoties pret amerikāņu klātbūtni. 1935. gadā ASV Filipīnām iedeva autonomijas statusu un Otrā Pasaules kara laikā kopā ar filipīniešiem cīnījās pret japāņu okupāciju. 1946. gada 4. jūlijā ASV piešķīra Filipīnu Republikai neatkarību.

Un ar to sākās valsts modernā politiskā vēsture, kuras galvenā iezīme ir pastāvīgie dumpji, protesti, apvērsumi un vardarbība. Līdz pat 1986. gadam valsti pārvaldīja Ferdinands Markoss. Vairāk nekā 20 gadus ilgušais diktatora periods vienmēr asociēsies ar būtiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp opozicionāru spīdzināšanu un nogalināšanu. Pie varas Markoss turējās ar krāpniecību vēlēšanās, referendumos, mediju aizliegšanu, komandantstundu noteikšanu vairāku gadu garumā. Markos un viņa sieva kļuva arī bēdīgi slaveni ar to, ka pamanījās apzagt valsti, kā neviens cits valsts vadītājs 20. gadsimtā.

Markosa īpašumi ir atrodami daudzviet pasaulē, tostarp arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Un ar savu alkatību viņš pat ir ierindots Ginesa rekordu grāmatā, kā autors desmitgadēm ilgušām zādzībām no valsts. Markosam ir deviņi bērni, no kuriem vienīgais dēls – Bonbongs Markoss 2022. gadā ievēlēts par Filipību prezidentu.

Pēc kleptokrāta Markosa aizvākšanas no politikas un tam viņa nāves, Filipīnās ir notikušas vairākkārtīgas vēlēšanas. Vairākas no tām ir apstrīdētas, tostarp vardarbīgu protestu ceļā.

Līdz 2016. gada jūnijā par valsts prezidentu tika ievēlēts pretrunīgi vērtētais Rodrigo Duterte. Viņš valsti vadīja līdz 2022. gada vēlēšanām, kad par prezidentu kļuva Bonbongs Markoss un par viceprezidenti, Dutertes meita Sāra Duterte. Šis duo arī šobrīd vada Filipīnas.

Rodrigo Duterte vadīja Filipīnas ar nacionālistisku ārpolitiku un populistisku iekšpolitiku. Viņa zināmākā politika bija “Karš pret narkotikām”, kas rezultējies apmēram 20 tūkstošu cilvēku nogalināšanā bez tiesas un papildus izmeklēšanas. Par šo un Dutertes prezidentūru kopumā stāsta Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece un Mātrihtas Universaitātes maģistrante Sāra Elizabete Vīnberga.

Alžīrijas Tautas Demokrātiskā Republika jeb vienkārši Alžīrija atrodas Ziemeļāfrikā. Valsti apdzīvo gandrīz 45 miljoni iedzīvotāju. Un tā ir ne tikai šobrīd lielākā Āfrikas kontinenta valsts, bet arī desmitā lielākā valsts pasaulē pēc platības. Vienlaicīgi vairāk nekā 90 procenti valsts iedzīvotāju apdzīvo tikai 10 procentus no valsts teritorijas.

Proti absolūti lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo Vidusjūras piekrastē. Un to var saprast, jo Sahāras tuksnesis klāj četras piektdaļas Alžīrijas teritorijas. Te gan interesanti jāpiezīmē, ka 2018. gadā Sahāras tuksnesī, vienā no karstākajām vietām uz zemeslodes, uzsniga sniega kārta. Sniegs Sahārā nebija redzēts 40 gadus, un tas noklāja zemi pat 40 centimetru biezumā.

Interesanti, ka alu zīmējumi Hogāras kalnos, piemēram, attēlo cilvēka saimniecisko darbību, tostarp arī lopkopību un zemkopību. Tas lieku reizi atgādina, ka vietas, ka šobrīd ir tuksnesis, vēl apmēram 10 tūkstošus gadus atpakaļ, Āfrikas Mitruma perioda laikā, bija klātas ar veģetāciju.

Par senatni runājot, Alžīrijas teritorijā cilvēku priekšteči ir dzīvojuši jau apmēram 2.6 miljonus gadu atpakaļ. Alžīrijā atrodamās Senās Romas būves un drupas izstāsta vēsturisko eiropiešu klātbūtni Alžīrijas teritorijā. Teritorijā, kurā lielāko daļu pēdējo desmit tūkstošu gadu laikā ir valdījuši berberi un to valstiskie veidojumi, romiešu klātbūtne ir ļoti prominenta. Tiek pat rēķināts, ka Alžīrijā ir skaitliski otrs lielākais Senās Romas civilizācijas arhitektūras pieminekļu paliekas uzreiz pēc pašas Itālijas.

Diplomātiskajās pusdienās stāsts par Nikaragvas Republiku, lielāko valsti Centrālamerikas reģionā.

Nikaragvā ir atrodama arī pasaulē lielākā sala ezera vidū. Tā ir tik liela, ka uz tās pat ir divi vulkāni. Un vulkānu Nikaragvā netrūkst. Iespējams, ka klausītāji būs dzirdējuši par tādiem vulkāniem kā Santkristobals, Seronegro, Masaja. Jebkurā gadījumā – Nikaragvas daba ir aizraujoša. Un tūrisms brīvā dabā, pludmalēs, pa Nikaragvai piederošajām salām ir cieņā ne tikai ārvalstniekiem, bet arī vietējiem.

Nikaragvā esot ap septiņiem procentiem visas pasaules bioloģiskās daudzveidības. Vēl vairāk – Nikaragvas 68 ekosistēmās un augu veidojumos ir atrodami 60 procenti visas Centrālamerikas dzīvnieku un augu kopuma. Nikaragvā, piemēram, dzīvo arī vienīgās pasaulē saldūdens haizivis. Visa šī rezultātā, trīs no valsts biosfērām – Bosava, Ometepe un RioSanHuan – ir UNESCO atzītas. Valsts parlaments ir arī deklarēja visu Karību reģionu kopumā kā biosfēras rezervātu 2021. gadā.

Valstī ir 78 dabas liegumi, dabas aizsardzības zonas un rezervāti, kas kopumā aizņem apmēram vienu piekto daļu no visas valsts teritorijas. Bosavas lietusmeži ir otri lielākie Dienvidamerikas kontinentā pēc Amazones. Loģiski, ka ekotūrisms tur ir ļoti populārs. Un valsts arī ir pieprasīta, jo tajā ir viens no zemākajiem noziedzības līmeņiem Centrālamerikas reģionā.

Tie, kam tomēr gribas arī vēsturi, Nikaragvā atradīs arī vecās galvaspilsētas Leonas jeb Leonvjeho drupas, kas ir viena no vecākajām spāņu celtajām pilsētām reģionā un jau pus tūkstoti gadu senas. Leona bija Nikaragvas galvaspilsēta līdz 1858. gadam. Un interesanti, ka iemesls galvaspilsētas maiņai bija kašķis. Proti, Leona un Granada nevarēja beigt ķīvēties, kura ir tiesīgāka būt par Nikaragvas galvaspilsētu. Vienā brīdī cilvēkiem šīs apnika un pavisam cita pilsēta – Managva – tika pasludināta par jauno galvaspilsētu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Āfrikas valsti Kamerūnu, kuru nereti dēvē par Āfriku miniatūrā. Kamerūna izceļas gan ar savu kulturālo, gan ģeogrāfisko dažādību. Kamerūnā jūs atradīsiet gan lietus mežus, gan tuksnešus, gan purvājus, gan savannas, gan skaistas pludmales.

Turklāt šī dabas daudzveidība ir ar lieliem ekstrēmiem. Piemēram, Kamerūnā atrodas Āfrikā vecākais mežs, kas esot kādus 60 miljonus gadu vecs. Tur atrodas arī viena no mitrākajām vietām pasaulē, kur ik gadu nokrišņu daudzums pārsniedz 10,3 metrus. Un tur dzīvo arī pasaulē lielākās vardes – goliāta vardes. Šī varde var sasniegt vairāk nekā 30 centimetrus garumā un svērt vairāk nekā 3,2 kilogramus! Goliāta vardes gan kļūst arvien apdraudētākas, to skaits samazinās, jo cilvēki izvēlas šos abiniekus par saviem mājdzīvniekiem… Kurš gan negribētu sev mājās kaķa izmēra vardīti?

Ar dabas daudzveidību vien nepietiek, vēl jāpiemin arī valodu daudzveidība.

Lai arī oficiālās valsts valodas ir divas – franču un angļu, valstī ir arī aptuveni 280 citu valodu. Rēķina, ka dienas laikā katram kamerūnietim nākas lietot aptuveni sešas valodas.

Vēl – Kamerūna ir vienīgā valsts pasaulē, kas ir nosaukta par godu vēžveidīgajiem. Pareizāk sakot, garnelēm. Proti, 1472. gadā, kad reģionā ieradās portugāļu pētnieks Fernando Po, viņš esot bijis pārsteigts par Vuri upē atrodamo lielo skaitu garneļu. Tāpēc arī portugāļi šo upi pārdēvēja par Rio dos Camarões (Rio Dos Kamaroņjes) jeb garneļu upi.

Līdzīgi kā daudzas Āfrikas valstis, arī Kamerūna ir piedzīvojusi kolonizācijas ēru. Reģions, kurā pašlaik dzīvo gandrīz 28 miljoni cilvēku, savulaik ir bijis gan vācu, gan britu, gan franču pakļautībā. Un tā kā arī startera sadaļā jau runājām par valodu daudzveidību, tieši domstarpības starp angliski un franciski runājošajiem Kamerūnas iedzīvotājiem jau gadu desmitiem tad arī ir par pamatu gana asiņainiem konfliktiem.

Vienu no šiem konfliktiem ir pieņemts dēvēt par anglofono krīzi, kas Kamerūnā izcēlās jau pagājušā gadsimta 60. gados. 1962. gada Fumbanas konferences laikā bijušās Britu Kamerūnas kolonijas tika apvienotas vienā valstī. Taču

angliski runājošā minoritāte, kas pašlaik veido aptuveni 16 procentus no valsts iedzīvotājiem, iebilst pret franciski runājošās Kamerūnas valdības īstenoto politiku. Sākotnēji vislielākās pretenzijas bija pret 1961. gadā izveidoto federāciju, kas tika atcelta 1972. gadā. Tas noveda pie angliski runājošo iedzīvotāju marginalizācijas un diskriminācijas. Cita starpā anglofonie iedzīvotāji ir izveidojuši separātisku kustību, kas vēlas panākt neatkarīgas valsts – Ambazonijas – izveidi.

Gan 80., gan 90. gados anglofonās sabiedrības pārstāvji aktīvi pieprasīja federatīvās valsts atjaunošanu, pretējā gadījumā draudot ar neatkarības pasludināšanu. Neatkarība pat ir pasludināta vairakkārt, taču parasti šādiem soļiem ir sekojusi Kamerūnas valdības spēku pretreakcija un vardarbīga izrēķināšanās. Pēdējais no šiem konfliktiem turpinās kopš 2017. gada. Šajā laikā nogalināti ir vairāk nekā seši tūkstoši cilvēku, bet vēl gandrīz 800000 ir devušies bēgļu gaitās, tostarp uz kaimiņos esošo Nigēriju.

Vislielākie cietēji, protams, ir civiliedzīvotāji. Kā liecina ANO dati, pašlaik vairāk nekā pusei, jeb 2,2 miljoniem cilvēku, kas dzīvo angliski runājošajos reģionos, ir nepieciešama humānā palīdzība. Un kā norāda Starptautiskās krīzes grupas pārstāvji, slepkavības, nolaupīšanas un seksuālie noziegumi ir faktiski ikdienišķa parādība. Pārstājušas darboties ir arī aptuveni puse skolu.

Līdz šim starptautiskajai sabiedrībai īpaši nav veicies ar mēģinājumiem stabilizēt konfliktus Kamerūnā. Konflikta risināšanu politisku sarunu ceļā par vienu no šī gada prioritātēm ir izvirzījusi arī Āfrikas Savienība, taču līdz šim Kamerūnas vadība visai veiksmīgi ir centusies izvairīties no šādas palīdzības. Iespējams, ka jau šajā gadā Āfrikas Savienība varētu nozīmēt īpašu sūtni Kamerūnas jautājumu risināšanā, taču par šādas misijas pozitīvu iznākumu pagaidām ir pāragri diskutēt.

Ja jau esam pieminējuši Āfrikas Savienību, tad sapratām, ka par šo organizāciju arī neesam īpaši daudz stāstījuši, lai arī tā apvieno 55 Āfrikas kontinenta valstis. Tāpēc lūdzām Latvijas ārpolitikas institūta Pētnieci Beāti Livdansku sniegt komentāru par Āfrikas Savienību un tās uzdevumiem un lomu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Grenādu. Vienu no tām mononīmajām valstīm pasaulē, kuru nosaukumā ir tikai viens vārds. Grenādu var atrast Karību jūras ziemeļaustrumos, netālu no Trinidadas un Tobago. Grenādas valsts ir izvietota uz Grenādas salas un vēl sešām mazākām saliņām, tostarp Kariku un Mazās Martinikas jeb „Petit Martinik”.

Valsts galvaspilsēta ir Sentdžordžesa un visā valstī kopā dzīvo nepilni 115 tūkstoši iedzīvotāju. Gandrīz visi valsts iedzīvotāji ir afrikāņu izcelsmes. Tikai mazs procents ir indieši. Tādēļ arī gandrīz visi valsts iedzīvotāji ir kristieši. Turklāt, valsts oficiālā valoda ir angļu, kamēr otra izplatītākā ir franču valodas dialekts.

Bet ar ko tad Grenāda ir slavena? Neskaitot pasakainās pludmales, tā ir ļoti iecienīta nirēju vidū. Netālu no galvaspilsētas Sentdžordžas ūdenī ir atrodams kāds ļoti interesants veidojums – zemūdens skulptūru parks. Tā autors ir Džeisons deKlērs Teilors. Un šīs skulptūras vienlaicīgi kalpo vismaz trim mērķiem: tās ir kā mākslīgais rifs, tās palīdz aizsargāt īsto koraļļu rifu no bojājumiem, un tās arī iecienīts zemūdens tūristu apskates objekts.

No armatūras un betona būvētās skulptūras ir kļuvušas populāras ne tikai nirēju vidū, bet arī jūras pamatiedzīvotāju vidū. Zivis un citas dzīvās radības ir iecienījušas skulptūru parku un ievākušās tur dzīvot. Tas, protams, piešķir papildus maģiskumu nirējiem. Grenādā ir vairāk nekā 30 oficiālo niršanas vietu un vēl daudzskaitlīgas mazākas. Koraļļu un jūras iemītnieku daudzveidība un skaistums vilina daudzus...

Arī tos, kam patīk ne tikai koraļļu rifi, bet arī nogrimuši kuģi. Grenādas piekraste ir īstā vieta. Netālu no Kariku vai Flamingo līča var ļoti skaidri izpētīt, piemēram, „Bianca C” kuģa vraku. Šis Otrā pasaules kara laikā Francijā būvētais pasažieru kuģis grima divas reizes. Netālu no Francijas krastiem un 1961. gadā tajā vietā, kur šobrīd tas arī atrodams, pie Grenādas krastiem. „Bianca C” tiek pieskaitīta desmit pasaulē iecienītākajiem kuģu vrakiem, nirēju popularitātes ziņā.

Grenādu līdzīgi kā citas Karību salas pirms Kolumba ierašanās apdzīvoja to pamatiedzīvotāji karibi. Kolumbs Grenādu atklāja 1498. gadā, bet tikai 17. gadsimtā tā tika kolonizēta. Un to izdarīja francūži, kas tur izveidoja cukura plantācijas, kā arī ieveda lielu skaitu vergu no Āfrikas. Briti pārņēma kontroli pār salām 1762. gadā un palielināja cukura industriju līdz 19. gadsimtā kakao pakāpeniski pārspēja cukura ražošanas apjomus. 20. gadsimtā par galveno lauksaimniecības produktu kļuva muskatrieksts.

Lielbritānija neatkarību Grenādai iedeva tikai 1974. gadā. Interesanti, ka Grenāda tādējādi kļuva par vienu no mazākajām neatkarīgajām valstīm Rietumu puslodē. Piecus gadus pēc neatkarības iegūšanas valstī pie varas nāca marksistu-ļeņinistu režīms Morisa Bišopa vadībā. Bišopa Jaunā dārgakmeņa kustības valdīšana nebija ilga, jo jau nepilnus piecus gadus vēlāk režīms tika gāzts, kad Tautas Revolucionārā armija nogalināja Bišopu. Tas izraisīja ASV un citu Karību reģiona valstu iejaukšanos konfliktā Grenādā un demokrātiskas sistēmas izveidi. Šis ASV vadītais “demokrātijas eksports”, acīmredzot bija sekmīgs.

Grenādas politiskā sistēma ir bijusi stabila un parlamentārā demokrātija ir darbojusies visnotaļ veiksmīgi. Vienlaicīgi gan ir jāatzīmē, ka pilnu neatkarību jau Grenāda no Lielbritānijas arī nav ieguvusi. Valsts galva tāpat ir tagadējais karalis Čarlzs III Vinzors un Grenāda ir arī Nāciju Sadraudzības valsts. Grenādu vada Ģenerālgubernators.

Esam daudz runājuši par Sadraudzības valstu attiecībām ar Lielbritāniju militāri, ārpolitiski, ekonomiski. Bet iekšpolitiskā funkcionēšana un kāda ir iekšpolitiskā nozīme un funkcija britu karalim tādās valstīs kā Grenāda, skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, RSU Sociālo zinātņu fakultātes Programmu grupas vadītāja Lelde Metla-Rozentāle.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Palau Republiku. Tā atrodama Okeānijā, konkrēti Mikronēzijā. Šī Klusajā okeānā atrodamā valsts sastāv no apmēram 340 salām un saliņām. Un Palau šobrīd dzīvo nepilni 22 tūkstoši cilvēku. Respektīvi tikpat daudz cilvēku, cik Zolitūdē. Vienā pašā Purvciemā ir trīs reizes vairāk iedzīvotāju nekā visā Palau valstī.

Un vienlaicīgi Palau nav mazākā valsts pasaulē. Tā pat nav mazāko valstu desmitniekā. Toties tās galvaspilsēta Ngerulmude gan ir rekordiste ar to, ka ir vismazāk apdzīvotā galvaspilsēta pasaulē. Tajā pat netiek uzskaitīti cilvēki, jo pirms dažiem gadiem, kad to izdarīja, sanāca apaļa nulle iedzīvotāju. Interesanti, ka tulkojumā no palau valodas Ngerulmude nozīmē “vieta, kur dzīvo fermentētas enģeļzivis”.

Palau, starp citu, uzstāda vēl vienu politisko rekordu. Tā skaitās pasaulē visvairāk pārvaldītā vieta. Proti, valsts atrodas uz neliela arhipelāga, bet tā ir iedalīta sešpadsmit administratīvajos reģionos un katrai no šīm pašvaldībām ir savs parlaments un arī cilšu vecāko padomes. Ja pieskaita valsts līmeņa institūcijas tad skaitlis ar valsts amatpersonām krasi pieaug uz kopējo iedzīvotāju skaitu. Palau parlaments – Nacionālais Kongress sastāv no divām palātām, kurā ir pārstāvēti bezpartejiski deputāti. Senātā ir 13 cilvēki un Delegātu palātā ir 16.

Bet Palau galvaspilsētas vidū ir atrodams cietums. Ne tikai tas ir vienīgais cietums valstī. Tas pats par sevi ir tūristu apskates objekts. Koror cietuma ieslodzītie cietuma veikaliņā tirgo pašu darinātus koka suvenīrus. Pirms dažiem gadiem cietumā par dažādiem noziegumiem sēdējā 79 cilvēki, no kuriem trīs bija sievietes.

Tropiskajā Palau pamatiedzīvotāji ienāca vairāk nekā pirms divarpus tūkstošiem gadu no relatīvi netālu esošās Indonēzijas. Pirmatnējie Palau iedzīvotāji esot izveidojuši visnotaļ sarežģītas pārvaldības sistēmas, kā arī attīstījuši zvejniecības un lauksaimniecības prasmes. Pirmais eiropietis, kurš nonāca Palau, bija angļu kapteinis Henrijs Vilsons, kura kuģis cieta katastrofu 1783. gadā un viņš tika izmests uz salas vētras laikā.

19. gadsimta beigās salas kolonizēja spāņi, kuri pēc tam tās pārdeva vāciešiem. Palau kļuva par daļu no Vācijas Jaunās Gvinejas un vācieši aktīvi ekspluatēja vietējos iedzīvotājus un resursus gan fosfātu ieguvei, gan kokosriekstu plantācijās. Sākoties Pirmajam pasaules karam, salas vāciešiem atņēma japāņi, kas tās paturēja līdz pat 1944. gadam, kad tās atkaroja amerikāņi. Amerikāņi bieži sev arī pārmet, ka Palau salās mira disproporcionāli daudz karavīru, ja rēķina uz to, cik Palau ir relatīvi stratēģiski nenozīmīgas.

No 1947. gada Palau ar ANO mandātu pārvaldīja ASV. Valsts ieguva neatkarību no Amerikas Savienotajām Valstīm tikai 1994. gadā, kad parakstīja vienošanos ar Vašingtonu par finansiālās un tehniskās palīdzības saņemšanu apmaiņā pret ASV militāro bāzu atrašanos Palau teritorijā. Tajā pašā gadā Palau arī tika uzņemta ANO.

Palau ir viena no tām nedaudzajām pasaules valstīm, kurai nav pašai savas armijas. Toties 2022. gadā tā piekrita izvietot savā teritorijā papildus vēl 100 miljonus eiro vērtu, modernu gaisa aizsardzības radaru sistēmu, kas spēj redzēt tālāk par horizontu. Pašai Palau ir tikai apmēram 30 cilvēku neliels krasta apsardzības dienests.

Atgriežoties atpakaļ pie pirmatnējiem cilvēkiem, kuri dzīvoja Palau, ir vērts pieminēt, ka sarežģītās pārvaldības sistēmas centrā bija sievietes. Proti, Palau faktiski pastāvēja matriarhāts. Vēl mūsdienās Palau sabiedrības un politiskās dzīves centrā ir matrilineāra sistēma. Sievietes ir lēmumu pieņēmējas sabiedrībā un mātes līnija prevalē mantojuma, laulību, bēru un citās civiltiesiskajās attiecībās.

Talibanam Afganistānā Palau noteikti šķiet kā elle zemes virs;u. Turklāt lielākā daļa Palau iedzīvotāju ir kristieši. Vietējās izcelsmes Modek-n-gei reliģijai pieder vien pieci procenti iedzīvotāju.

Palau klasificējās kā valsts ar augstu ienākumu līmeni un tā skaitās augsti attīstīta valsts. Neskatoties uz to, ka Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir apmēram 2,5 reizes lielāks nekā Palau.

Cilvēku procentuālais skaits, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa līmeņa, abās valstīs ir ļoti līdzīgs – apmēram ceturtā daļa cilvēku.

Šo sociālekonomisko rādītāju esam bieži pieminējuši raidījumos, bet, veidojot stāstu par Palau, sapratām, ka nekad neesam šo detalizētāk izskaidrojuši. Tāpēc palūdzām to skaidrot Vitautam Kuokštim, Viļņas Universitātes asociētajam profesoram.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Sudānas Republiku. Valsti, kas atrodas Āfrikas kontinenta Ziemeļaustrumu daļā. Valsts ir uz dienvidiem no Ēģiptes un tai vijas cauri pasaulē lielākā upe Nīla. Patiesību sakot – Sudānas galvaspilsēta Kartūma ir uzbūvēta vietā, kur sastopas Nīlas divi atzari – Zilā un Baltā Nīla.

Sudānas valsts lielu daļu klāj lielākais pasaules tuksnesis – Sahāra. Tas ir lielākais gan tikai tad, ja neskaita Antarktīdas tuksnešus un Arktikas tuksnešus. Bet Sudāna ir ne tikai Sahāras valsts, bet arī Sāhela reģiona valsts. Sāhela ir šaura pārejas josla, kas atdala Sahāras tuksnesi no dienvidos atrodamajām auglīgajām savannām. Sāhelas josla stiepjas 5400 kilometru garumā no Senegālas cauri visai Āfrikai līdz pat Sudānai.

Tādēļ nav pārsteigums, ka Sudāna ir viena no valstīm, kuras iesaistījusies astoņus tūkstošus kilometru garajā “Lielās zaļās sienas” projektā. Projekts paredz koku stādīšanu cauri visai Āfrikai, 21 valstij, no Atlantijas līdz Indijas okeānam.

Kopš 2011. gada Sudāna ir trešā lielākā Āfrikas valsts. Agrāk tā bija pati lielākā kontinentā. Bet Dienvidsudānas atdalīšanās pirms  vairāk nekā desmit gadiem pēc asiņainiem pilsoņu kariem, samazināja tās teritoriju. Par Dienvidsudānas izveidošanos un pašu valsti noteikti noklausieties mūsu raidījumu.

Vēl tikai viena īpatnība, kuru gribējām pieminēt ir tas, ka vārds “Sudan” ir cēlies no arābu valodas “bilad-as-sudan” un burtiski nozīmē “melno cilvēku zeme”.

Un vēl viens fakts. Sudānas karogs ir ļoti līdzīgs Palestīnas pašpārvaldes izmantotajam karogam. Tik līdzīgs, ka to bez problēmām var sajaukt, jo tikai krāsu izvietojums, pat ne toņi vai ģeometriskās figūras, ir atšķirīgs. Patiesības labad jāmin, ka arī Jordānijas un Apvienoto Arābu Emirātu karogi ir līdzīgā “dizainā”. Bet Sudānas un Palestīnas tomēr ir superlīdzīgi.

Sudānas vēsture ir ļoti sena un bagāta ar unikālām civilizācijām un liecībām par tām. Mūsdienu Sudānas teritorija reiz bija pazīstama kā Senā Nūbija un tā ir apdzīvota vismaz 25 tūkstošu gadu. Starp trešo gadu tūkstotī un mūsu ēras pirmajiem paralēli Ēģiptes civilizācijai pastāvēja arī kušītu valstis. Sākotnēji Kermas Karalistes, tad Ēģiptes Jaunās karalistes un visbeidzot Kušas Karalistes valstiskajos veidojumos. Lai arī visbiežāk mēs zinām par ēģiptiešiem, melnādaino kušītu civilizācija neatpalika no ēģiptiešiem un to savstarpējā tehnoloģiskā, reliģiskā un politiskā mijiedarbība bija ļoti intensīva.

Kušītu periods ir viens no “aizmirstajiem” posmiem pasaules vēsturē. Pēc Kušas Karalistes sabrukuma, nūbieši izveidoja trīs kristiešu karalistes: Nobatijas, Makurijas un Alodijas. Divas no tām izdzīvoja līdz pat 16. gadsimtam, kad teritorijā ietekmi ieguva arābu nomadi. Vēlākajos gadsimtos valsts piedzīvoja spēcīgu islamizāciju līdz 19. gadsimtā to okupēja ēģiptieši un vēlāk Sudānas teritorija kļuva par britu koloniju.

Anglo-ēģiptiešu vara Sudānā krita 1956. gadā, kad valsts kļuva par neatkarīgu Sudānas Republiku. Valsts modernā vēsture ir pilna ar demokrātijas problēmām un militāristu ietekmi politikā. Tikai pirms pieciem gadiem pēc ilgstošiem sabiedrības protestiem no varas atkāpās trīs desmitgades valdījušais prezidents Omars Hasans Ahmads Al-Baširs. Demokrātiskai valdībai nostiprināties neizdevās. Un kopš 2023. gada jūnija valsti faktiski pārvalda armijas ģenerālis Abd-al Fatahs al-Burhans Abd-al-Rahmans.

Sudānā dzīvo vairāk nekā 49 miljoni iedzīvotāju. Vairāk nekā divas trešdaļas ir Sudānas arābi, bet pārējo sabiedrības daļu veido gandrīz 500 dažādas etniskās grupas. Iedzīvotāju skaits valstī pieauga četrkārtīgi piecdesmit gadu laikā kopš neatkarības iegūšanas. Iedzīvotāju skaits turpina pieaugt arī šobrīd un vidējas bērnu skaits uz vienu sievieti ir 4,5. Neskatoties uz valdības sporādiskajiem centieniem uzlabot izglītības sistēmu un arvien pieaugot darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaitam, pat lasītprasmes līmeņi valstī ir zem 60 procentiem. Sieviešu analfabētisms ir procentuāli vēl izteiktāks.

Politiskā nestabilitāte, divi ilgstošie pilsoņu kari ar miljoniem upuru, cilvēktiesību problēmas un iedzīvotāju paverdzināšana, sistemātiskas izvarošanas, karš un genocīds Darfūras reģionā, neveiksmīgas ekonomiskās politikas, resursiem bagātu teritoriju zaudēšana, kad atdalījās Dienvidsudāna, korupcija, iedzīvotāju došanās bēgļu gaitās un daudzas citas būtiskas likstas ir kavējušas un grāvušas Sudānas attīstību. Pilsoņu kari Sudānā vien ir bijuši starp Āfrikā un pasaulē visilgstošākajiem. Rezultāts ir tajā, ka Sudāna tiek uzskatīta par pasaulē pašu nabadzīgāko valsti. Un tas neskatoties uz to, ka valsts ir viens no lielākajiem lauksaimnieciskās produkcijas eksportētājiem pasaulē, valsts ir uzsākusi lielus irigācijas projektus un tā ir naftas tranzīta valsts.

Sudānas ekonomiskās un politiskās problēmas diemžēl nav unikālas. Varbūt kopējais problēmu salikums ir tiešām ekstrēms Sudānas gadījumā, bet ikviena no minētajām problēmām ir bijusi klātesoša arī citās mūsu aplūkotajās valstīs. Un šis ir aspekts, kuru mēs gribējām izzināt vairāk. Bieži ir dzirdēts termins „globālie dienvidi”. Termins, kas apzīmē valstis, kuras nav attīstītākās pasaules valstis, bet kuru politiskais un arī ekonomiskais nozīmīgums globālajā sistēmā tikai pieaug. Ar kurām nevar nerēķināties.

Kādēļ „globālie dienvidi” ir tik nozīmīgi, skaidro somu izcelsmes starptautiskās politiskās ekonomikas domātājs, vairāk nekā 20 grāmatu autors, Helsinku Universitātes profesors Heiki Patomeki.

Raidījuma Diplomātiskās pusdienas ceļi ved uz Gajānas Kooperatīvo Republiku Dienvidamerikā.

Valstij ir tika īpatnējs, jo valsts ekonomiskā un politiskā iekārta 1970. gados “spēlējās” ar sociālisma idejām. Proti, no 1964. līdz 1985. gadam valstī centrālā politiskā figūra bija Forbss Burnhams. Viņa premjerēšanas un vēlākās prezidēšanas laikā Gajāna ieguva neatkarību no Lielbritānijas, kā arī pieņēma valsts konstitūciju un nosaukumu. Burnhamam patika kooperatīvā sociālisma idejas un tādēļ arī valsts kļuva par Kooperatīvo Republiku.

Gajānas konstitūcija iekļāva lielu skaitu atsauču uz sociālismu un pārēju prom no kapitālisma sistēmas.

Konstitūcijas pirmais pants noteica, ka “Gajāna ir nedalāma, demokrātiska, suverēna valsts, kas atrodas pārejā no kapitālisma uz sociālismu.” Jāsaka, ka “tīrs” sociālisms valstī arī nekad netika ieviests.

Par nosaukumu gan vēl viena piezīme – vārds Gajāna, kas ir atvasinājums no Gviānas, oriģinālajās amerindiāņu valodās nozīmē “Daudzu ūdeņu zeme”. Un tā ir patiesība, jo Gajānas teritorijā ūdens patiešām netrūkst. Vēl vairāk – tur netrūkst arī necaurejamu lietusmežu. Vietas, kur cilvēks vēl nav spēris kāju. Attiecīgi uzskata, ka mīt dzīvnieki un augi, kurus pasaule vēl nepazīst.

Tādēļ nav brīnums, ka tieši Gajāna bija iedvesmas avots Artūra Konana Doila 1912. gada novelei “Zudusī pasaule”.

Gajāna ir vienīgā valsts Dienvidamerikas kontinentā, kur oficiālā valoda ir angļu.

Valsts ir arī vienīgā Dienvidamerikā, kura ietilpst Nāciju Sadraudzībā. Iemesls tam, protams, ir vēsturisks, jo no 1815. gada līdz 1966. gadam Gajāna bija britu kolonija. Par britu koloniju Gajāna kļuva pēc tam, kad tā bija bijusi nīderlandiešu kolonija pāris gadsimtus līdz britu atnākšanai.

Gajānas nepilnus 800 tūkstošus cilvēku nelielā sabiedrība jau tā multietniskajā, multirasu un multikulturālajā Dienvidamerikā, tāpat pamanās būs īpaša.

Tas, ka daļa valsts iedzīvotāju – apmēram 30 procenti, ir afrikāņu izcelsmes, nepārsteidz. Tas ir vēsturiskās verdzības rezultāts. Bet tas, ka pēc verdzības atcelšanas 19. gadsimtā valstī iebrauca liels skaits cilvēku no Indijas, lai strādātu cukura plantācijās, ir savdabīgs fakts.

Austrumindijas izcelsmes iedzīvotāji ir apmēram 40 procenti no visiem valstī dzīvojošajiem. Un šo divu gandrīz vienlīdzīgo kopienu politiskā līdzāspastāvēšana ir vienmēr bijis viens no lielākajiem Gajānas izaicinājumiem. Grupas ir dalītas ne tikai etniskajā un rasu izcelsmē, bet arī pēc reliģiskās piederības. Proti, trešā daļa valsts ir kristiešu protestanti. Ceturtā daļa tikmēr ir hinduisti. Interesanti, ka valstī ir reģistrēti arī 0,5 procenti rastafariānistu. Par tiem mēs jau esam stāstījuši Jamaikas raidījumā.

Valsts pieredze ar demokrātiju ir bijusi ļoti nestabila un trausla. Lielākoties politiķi ir atraduši veidus, kā likumīgi vai puslikumīgi noturēties pie varas ilgāk un neļaut opozīcijai iegūt ietekmi. Sociālistiskās valdības un politikas ir mainījušās, bet tikai personāliju, nevis valsts kursa līmenī. Divu etnisko grupu attiecības izpaužas ne tikai balsošanas preferencēs, bet arī reizumis vardarbībā.

Ekonomiskā situācija valstī arī ir īpatnēja. Proti, valsta IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes šobrīd ir nedaudz lielāks nekā Latvijas. Vēl pirms pieciem gadiem tas bija gandrīz trīs reizes mazāks. Vairāk nekā puse no valsts iedzīvotājiem ir izbraukuši. Vairāk nekā 80 procentu iedzīvotāju ar augstskolas izglītību ir pametuši Gajānu.

Bet kā piecos gados valstij ir izdevies sasniegt tādu IKP strauju lēcienu?

Ja iepriekš valsts lielākais ienākums bija ārvalstīs strādājošo mājiniekiem sūtītā nauda, tad tagad, protams, naftas ieguve ir kļuvusi par jaunā izrāviena stūrakmeni. Naftas atklāšana 2015. gadā ir kļuvusi par ekonomisko un politisko strīdus ābolu, kas varētu kādreiz nabadzīgāko reģiona valsti padarīt par bagātāko.

Un naftas ieguve, protams, sāk aizstāt ne tikai tradicionālās saimnieciskās nodarbošanās, bet arī attieksmi pret vidi un klimatu. Boksītu un zelta ieguve, cukura ražošana, rīsu audzēšana, kokmateriālu eksports, tekstilrūpniecība – tie visi ir sektori, kurus nākotnē ļoti strauji var aizstāt naftas ieguve un finanšu sektors. Vēl vairāk – lielais mežu skaits valstī ir bijis iemesls, lai pelnītu ar oglekļa emisiju kvotu tirgošanu. Gajāna arī ir bijusi starp zaļākajām valstīm pasaulē, kura ilgstoši satraucas, ka klimata pārmaiņas un ūdens līmeņa pieaugums pasaules okeānos applūdinās lielu daļu tās teritorijas, tostarp arī galvaspilsētu Džordžtaunu. Piekrastes ūdens līmeņi Gajānas gadījumā pieaug straujāk nekā citviet pasaulē.

Bet Gajānā atklātās naftas iegulas tiek mērītas ap 10 miljardiem barelu, respektīvi, lielākas nekā lielās, netālās kaimiņvalsts Meksikas atklātās rezerves, sāk mainīt arī Gajānas skatījumu uz klimata pārmaiņām un zaļumu kopumā. Valsts, kur klimata pārmaiņas nodara postu tiešā veidā gan rīsu laukiem, gan ganībām, dzīvniekiem saslimstot un noslīkstot augošajos ūdens līmeņos, maina savu skatījumu, jo redz naftu kā izeju no nabadzības. Valsts, kura bija viena no aktīvākajām klimata pārmaiņu apkarotājām, tagad ir pieņēmusi, ka nafta ir tās jaunā pasaka. Šī skatījuma maiņa ir brīnumaina un vienlaicīgi likumsakarīga.

Vairāk par to, kā dažādās pasaules valstīs lūkojas uz klimata pārmaiņu problemātiku stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga.