Diplomātiskās pusdienas

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu īpaši laimīgu valsti Karību jūras reģionā. Uz valsti, kas ir arī slavena ar to, ka tajā ir visvairāk ruma. Precīzāk, ruma bāru uz kvadrātmetru. Kādreiz, laikā pirms pirātisma, šī valsts bija vienīgā vieta pasaulē, kur ražoja rumu eksportam . Tātad - dosimies uz Jamaiku. 

Rumu Jamaikā tiešām izmanto daudz, gan dzeršanai, gan ēdiena gatavošanai, gan pirmās palīdzības sniegšanai. Starp citu, Jamaika reiz bija arī slavenā pirāta kapteiņa Morgana mājvieta. Un vēl viens fakts par rumu - Jamaikā ir arī slavena ar to, ka tajā ir pasaulē dārgākais rums. To sauc "Appleton Estate 50-Year Rum", un tas maksā aptuveni 4 000 tūkstoši eiro par 750 ml.

Jamaikā audzē arī vienu no retākajām un dārgākajām kafijām pasaulē. Šis dzēriens ir pazīstams kā "Blue Mountain" kafija un tā tiek audzēta tikai Jamaikas auglīgajā augsnē. Tai esot aromāts un garša, kas nav no šīs pasaules. Nav brīnums, kāpēc kafijas cienītāji visā pasaulē iekāro šo konkrēto dzērienu.

Arī sprinteris Useins Bolts, kas pazīstams kā pasaulē ātrākais cilvēks, ir dzimis tieši Jamaikā.

Jamaika ir bijusī  britu kolonija, kas tika pakļauta 1655. gadā un tā ieguva neatkarību trīs gadsimtus vēlāk – 1962. gadā. Taču kļuva pēc tam par Britu Sadraudzības dalībvalsti. Tas nozīmē, ka neskatoties, ka valsts ir konstitucionāla parlamentāra demokrātija ar reprezentatīvu valdību, valdība darbojas saskaņā ar sistēmu, kurā premjerministrs ir valdības vadītājs, bet Jamaikas monarhs jeb valsts galva ir nupat kronētais Čarlzs III. Jamaikas iedzīvotāji un politiķi gan arvien aktīvāk uzstāj, ka vēlas atteikties no svešās monarhijas.

Jamaikas valdībai ir dinamiska politiskā diskursa un aktīvas pilsoņu līdzdalības tradīcija. Tiek veicināta sabiedrības iesaistīšanās politikā, un jamaikieši ir pazīstami ar savu entuziasmu un aizrautību, kad runa ir par politiskiem jautājumiem. Vienlaicīgi jāmin vēl viena Jamaikas politiskā īpatnība – proti, Jamaikas politiskās partijas ir ilgstoši bijušas saistītas ar narkotirgoņu bandām, kas attiecīgi ir nodrošinājušas augstu vardarbības līmeni politiskajā procesā.

Viens no lielākajiem starptautiskajiem skandāliem Jamaikas valdības vēsturē ir "Trafigura Affair". Tas notika 2006. gadā. Vēl šodien atskaņas par to ir jūtamas Jamaikas politikā. Skandāls bija saistīts ar pretrunīgi vērtēto atkritumu apglabāšanas līgumu starp Jamaikas valdību un Nīderlandes uzņēmumu Trafigura Beheer. Līgums ļāva Trafigurai iznīcināt toksiskos atkritumus no viena no saviem kuģiem Jamaikā.

Ir vēl viena interesantu tēma, ar kuru Jamaika stereotipiski asociējās – tā ir marihuāna un kultūras kustība, kas pazīstama kā rastafariānisms.

Marihuānu, ko Jamaikā parasti dēvē par "ganja" un kas oficiāli ir nelegāla, jau sen ir izmantojušas dažādas salas kultūras grupas tās ārstniecisko un garīgo īpašību dēļ. Tomēr tieši rastafariānisma parādīšanās 20. gadsimta vidū nostiprināja marihuānas saikni ar Jamaikas kultūru. Rastafari uzskata marihuānu par svētu augu, uzskatot to par dabisku un svētu sakramentu, kas palīdz meditācijā un veicina dziļāku saikni ar dievišķo.

Starp citu, vienai no Jamaikas slavenākajām figūrām mūziķim Bobam Mārlijam bija galvenā loma gan regeja mūzikas, gan rastafariānisma popularizēšanā visā pasaulē. Mārlija mūzika ne tikai valdzināja klausītājus ar infekciozajiem ritmiem, bet arī kalpoja par platformu, lai paustu rastafaru uzskatus un aizstāvētu sociālo taisnīgumu. Viņš kļuva par starptautisku ikonu, iemiesojot Jamaikas kultūru, garīgumu un cīņu pret apspiešanu. Tādēļ mūsdienās tiek uzskatīts, ka rastafariānisms ir kļuvis jau par reliģisku kustību, ne tikai kultūras fenomenu.

No juridiskās puses skatoties,

tikai 2015. gadā Jamaikas valdība veica pasākumus, lai dekriminalizētu marihuānu, ļaujot personām glabāt nelielu daudzumu personiskai lietošanai. Šīs darbības mērķis bija novirzīt uzmanību no lietotāju kriminalizācijas uz aktuālāku problēmu risināšanu, vienlaikus atzīstot marihuānas kultūras nozīmi Jamaikas sabiedrībā.

Valdība arī ieviesa noteikumus par medicīniskās marihuānas audzēšanu un izplatīšanu, kas noveda pie legālas un regulētas medicīniskās marihuānas nozares attīstības.

Ņemot vērā, ka Jamaika ne tuvu nav vienīgā pasaules valsts vai vieta, kur marihuāna tiek dekriminalizēta, pavisam rotaļīgā noskaņojumā vēlējāmies noskaidrot par situāciju un domāšanu Eiropas Savienības ietvaros par marihuānas legalizāciju. To vaicājām Eiropas Parlamenta deputātam Ivaram Ījabam.

Mūsdienās Jamaika turpina piesaistīt apmeklētājus no visas pasaules, kuri vēlas izpētīt dinamisko rastafarisma mantojumu un tā saistību ar marihuānu. Tūristi var iegremdēties salas kultūrā, apmeklējot rastafariešu kopienas, mācoties par tradicionālajiem marihuānas lietojumiem un piedzīvojot regeja mūzikas festivālus, kuros tiek atzīmēti Jamaikas kultūras gobelēnu mākslinieciskie un garīgie aspekti. Un tūrisms nav tikai kultūra, bet ekonomika.

Raidījums Diplomātiskās pusdienas šoreiz ir visnotaļ īpašs. Tas ir īpašs ne tikai tādēļ, ka ir 140. raidījums, kuru esam izveidojuši. Bet arī tādēļ, ka tas skan tieši 9. maijā, kura ir Eiropas diena, jo tieši šajā datumā 1950. gadā Luksemburgā dzimušais Francijas politiķis Roberts Šūmans prezentēja savu plānu par Ogļu un tērauda kopienas izveidi, kas kļuva par pamatu mūsdienu Eiropas Savienībai. Tādēļ arī šo dienu mēdz dēvēt par Šūmaņa dienu vai Eiropas vienotības dienu.

Bet raidījums ir īpašs arī tādēļ, ka aplūkojam kādu valsti, kura šogad svin savas dalības Eiropas Savienībā 50. gadskārtu. Tā ir Dānijas Karaliste.

Dānijas Karaliste pievienojās Eiropas Savienībai 1973. gadā. Kopā ar Īriju un jau bijušo dalībvalsti – Lielbritāniju. Interesanti, ka Dānijas Karalistē ietilpstošās Fēru salas nepievienojās Eiropas Savienībai. Tikmēr Grenlande, ko esam apskatījuši atsevišķi vienā no mūsu iepriekšējiem raidījumiem, pievienojās kopā ar kontinentālo Dānijas daļu, bet pameta Eiropas Kopienas, kā organizāciju savulaik sauca, divpadsmit gadus vēlāk.

Dānija ir sena valsts ar ļoti bagātīgu vēsturi. Tieši dāņi no 7. līdz 10. gadsimtam bija aktīvākie vikingu karotāji, kuri siroja un tirgojās ar lielāko daļu Eiropas. Un jau 8. gadsimtā dāņu apdzīvotās teritorijas tika apvienotas vienā valstī. Arī Dānijas valsts karogs skaitās vecākais nepārtraukti lietotais karogs pasaulē. Kā neatkarīga valsts, Dānija to lieto jau kopš 1219. gada.

Dānijas varenība viduslaiku otrajā pusē turpinājās, lai arī tā bija koncentrēta vairāk uz Ziemeļeiropas reģionā.

Dānija savu labklājību, autonomiju un politisko ietekmi nodrošina ar tirdzniecības un uzņēmējdarbības palīdzību. Vairākus gadsimtus Dānija bija pasludinājusi neitralitāti un tirgojās ar visām karos iesaistītajām pusēm. Tostarp arī Pirmā pasaules kara laikā. Otrais Pasaules karš un tā pieredze gan mazajai valstij 20. gadsimtā lika pamatīgi pārskatīt savu pieeju ārējai un drošības politikai. Nacistiskā Vācija iekaroja Dāniju 1940. gada 9. aprīlī. Dānija padevās okupācijas karaspēkam nepilnu divu stundu laikā, kopš Vācija sāka uzbrukumu un faktiski tika ieņemta sešu stundu laikā.

Otrā Pasaules kara pieredze, tostarp pašmāju pretošanās, 1945. gada maijā Padomju karaspēka veiktā Dānijas atbrīvošana no nacistiem, kā arī pieredze ar padomju karaspēka klātbūtni un ietekmi Dānijā līdz pat 1946. gadam, noteica to, ka Dānija trīs gadus vēlāk kļuva par vienu no 12 NATO dibinātājvalstīm, izbeidzot savu gadsimtiem ilgušo neitralitātes politiku.

Dānija konsekventi turpināja atbalstīt un veicināt daudzpusējo diplomātiju un organizācijas gan idejiskā, gan operacionālā, gan institucionālā līmenī. Valsts tiecās stiprināt starptautisko tiesību principus pasaulē pēc Otrā Pasaules kara. Šo procesu kontekstā Dānija arī iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā.

Kādēļ mazas valstis tiecas pievienoties Eiropas Savienībai. Kāda ir to politiskā loģika, vērtē Latvijas Valsts prezidents Egils Levits.

(Viņa komentārs šim raidījumam tika ierakstīts jau pirms nepilna mēneša – pirms Levita kungs oficiāli pieteica savu kandidatūru atkārtotai ievēlēšanai amatā.)

Bet atgriežoties pie Dānijas un Eiropas Savienības, ir vērts palūkoties, ko tad Dānijai dalība Eiropas Savienībā ir sniegusi ekonomiski. Mēs zinām, ka Dānija konsekventi pēc ANO veidotā Pasaules laimes indeksa ieņem vienu no pirmajām vietām. Laimes indeksā nemēra sešus faktorus: IKP uz vienu iedzīvotāju, bet arī sociālo nodrošinājumu, veselīgu paredzamo dzīves ilgumu, korupcijas līmeni un personīgo brīvību un dāsnumu. Un tieši par šiem faktoriem aptaujātie iedzīvotāji sniedz detalizētu pašvērtējumu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu īpašu valsti - interesantu un komplicētu valsti Afganistānu jeb Afganistānas Islāma Republiku, kas tiešām ir komplicēta valsts ar bagātu un sarežģītu vēsturi, ko veido gadsimtiem ilga tirdzniecība, iekarošana un kultūras apmaiņa.

Taču daudziem Latvijas iedzīvotājiem Afganistāna primāri varētu saistīties ar konfliktiem, jo galu galā daudzi joprojām atceras, vai pat ir uz savas ādas izbaudījuši, Padomju Savienības izvērsto karu Afganistānā pagājušā gadsimta 80. gados. Bet jau daudz jaunāka paaudze noteikti atceras arī pavisam neseno Rietumvalstu iesaistīšanos karadarbībā Afganistānā.

Runājot par Afganistānas iedzīvotājiem, gandrīz 40 procenti no valsts iedzīvotājiem ir puštuni, taču valstī mīt arī ievērojamas hazaru, tadžiku un uzbeku kopienas. Afganistāna var arī lepoties ar visai iespaidīgu iedzīvotāju skaita pieauguma tempu un pašlaik tās iedzīvotāju skaits ir pārsniedzis 41 miljonu. Salīdzinājumam, vēl pirms gadiem četriem šis skaitlis bija par aptuveni 9 miljoniem mazāks. 

Lai cik tas lēnām izmirstošajai Latvijai neliktos apbrīnojams rādītājs, faktiski šie dati atspoguļo sieviešu nožēlojamo stāvokli Afganistānas sabiedrībā. Afganistānas kultūrā vīrieši un sievietes nekad nepaspiež roku un neveido acu kontaktu. Tikai ģimenēs notiek neierobežoti kontakti starp dažāda dzimuma cilvēkiem. Varas iestādes aizliedz sievietēm valkāt svārkus vai blūzes bez piedurknēm. Un, ja arī jūs gadījumā apmeklējat Afganistānu Ramadāna laikā, jūs nedrīkstat ēst, košļāt gumiju vai dzert vietējo afgāņu klātbūtnē.

Sākot stāstīt par sarežģīto Afganistānas vēsturi, nedaudz atgriezīsimies pie jau pieminētā padomju iebrukuma Afganistānā 1979. gadā, kas izraisīja desmit gadus ilgušo karu. Šī kara rezultātā sabruka Afganistānas valdība un savu ietekmi palielināja dažādas frakcijas, kas cīnījās par kontroli pār valsti – faktiski notika pilsoņu karš. Deviņdesmito gadu beigās par dominējošo spēku kļuva radikālais islāmistu grupējums „Taliban”, uzspiežot stingru islāma likumu interpretāciju un nodrošinot patvērumu arī teroristu grupējumam „al-Qaida”.

„Taliban” ir pazīstama ar savu nežēlīgo taktiku, tostarp pašnāvnieku sprādzieniem, slepkavībām un publisku nāvessodu izpildi. Talibi valdīja Afganistānā no 1996. līdz 2001. gadam un atguva kontroli 2021. gada augustā pēc straujas militārās kampaņas, kas sekoja ASV un NATO spēku izvešanai.

ASV vadītais iebrukums Afganistānā sākās pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem ASV. Toreiz tika apgalvots, ka tieši Afganistānā slēpjas „al-Qaida” līderis Osama bin Ladens, kurš bija galvenais 11. septembra terora aktu organizators.

Kā daļu no starptautiskajiem centieniem stabilizēt Afganistānu, NATO 2003. gadā izvietoja valstī karaspēku, lai atbalstītu Afganistānas valdību. NATO misijā Afganistānā, kas pazīstama kā Starptautiskie drošības atbalsta spēki (ISAF), piedalījās karavīri no daudzām valstīm, kas strādāja kopā ar Afganistānas drošības spēkiem, lai cīnītos pret talibu nemierniekiem un atbalstītu atjaunošanas centienus.

Starptautisko spēku darbība visai ātri noveda pie „Taliban” režīma gāšanas un jaunas valdības izveides. Lai gan tika pielikts ne mazums pūļu reformēt valdību un stiprināt institūcijas, progress bija lēns un nevienmērīgs, un arī jaunā valdība tika apsūdzēta korupcijā. Taču tieši starptautiskajai palīdzībai un atbalstam bija liela nozīme Afganistānas spēju veidošanā un pamatpakalpojumu nodrošināšanā.

Arī Latvija kā NATO dalībvalsts ir piedalījusies misijā Afganistānā, sniedzot karavīrus un resursus Afganistānas valdības un NATO centienu atbalstam. No 2003. līdz 2014. gadam Latvija misijas ietvaros Afganistānā izvietoja vairāk nekā 1 500 karavīru, galveno uzmanību pievēršot Afganistānas drošības spēku apmācībai un atjaunošanas un attīstības projektu atbalstam.

Kāda ir bijusi nozīme Latvijas dalībai NATO misijā Afganistānā, jautājām Saeimas Ārlietu komisijas vadītajam Rihardam Kolam.

Taču ne starptautiskie, ne vietējie centieni nesniedza gaidītās straujās pārmaiņas valstī un vietējo cilšu starpā atkal sāka uzjundīt domstarpības. Un šo neapmierinātību ar lēnajām pārmaiņām savā labā kārtējo reizi izmantoja talibi, kuri ļoti efektīvi un ātri pārgrupējās un sāka sacelšanos pret jauno valdību un ārvalstu spēkiem, atkal atgriežoties pie šariata likumu ieviešanas.

Konflikts ir postoši ietekmējis miljoniem afgāņu, pēdējos gados upuru civiliedzīvotāju skaitam sasniedzot rekordaugstu līmeni. Tas ir veicinājis arī miljoniem cilvēku pārvietošanos, daudzi no kuriem bija spiesti pamest savas mājas un meklēt patvērumu citās valsts daļās vai kaimiņvalstīs. Daudzi pat mērojuši ceļu līdz Eiropai, tostarp Latvijai.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz mazu valsti, kas atrodas Centrālāfrikā. Tā ir Kongo Republika. Tā bieži tiek saukta arī par Kongo-Brazavilu vai vienkārši Kongo. Tas tiek darīts, lai atšķirtu to no kaimiņvalsts esošās Kongo Demokrātiskās Republikas.

Brazavila, starp citu, ir valsts galvaspilsēta, un tā savu nosaukumu ieguva no franču pētnieka Pjēra Savorgnana de Braca vārda. De Brazza 19. gadsimtā veicināja franču koloniālās intereses reģionā un cīnījās pret verdzību un piespiedu darbu.

Kongo Republika oficiāli bija Francijas kolonija no 1891. gada un bija pazīstama kā Francijas Kongo un vēlāk kā Francijas Ekvatoriālā Āfrika. Neatkarību no Francijas valsts ieguva tikai 1960. gadā, un pagājušā gadsimta 70. un 80. gados valsti lielākoties vadīja marksistiska valdība.

Vispār Kongo Republika savu nosaukumu ieguvusi no Kongo upes, kas veido ievērojamu daļu no valsts austrumu robežas. Upes nosaukums cēlies no Kongo, Bantu karaļvalsts, kas ieņēma upes grīvu, kuras nosaukums cēlies no tās iedzīvotājiem Bakongo, kas nozīmē "mednieki".

Interesants fakts: Kongo Republikas galvaspilsēta Brazavila atrodas Kongo upes krastā pretī Kongo Demokrātiskās Republikas galvaspilsētai Kinšasai. Abas pilsētas atrodas mazāk kā 1,6 km attālumā, padarot tās par tuvākajām galvaspilsētām pasaulē. Jāsaka, gan, ka Roma un Vatikāns atrodas tuvāk, taču, tā kā Vatikāns ir pilsētvalsts, tai tehniski nav galvaspilsētas. Turklāt tā nav ANO dalībvalsts.

Kongo Republikā ir daļēji prezidentāla valdības sistēma, kurā prezidents pilda valsts vadītāja pienākumus, bet premjerministrs – valdības vadītājs. Prezidentu ievēl uz pieciem gadiem, un tam nav termiņu ierobežojumu. 2015. gadā valdība ierosināja konstitūcijas grozījumus, kas atcēla prezidenta amata termiņu ierobežojumus, ļaujot kandidēt uz nenoteiktu termiņu.

Tieši tādēļ pašreizējais Kongo Republikas prezidents ir Deniss Sassou Nguesso ir bijis pie varas vairāk nekā 35 gadus. Pirmo reizi viņš bija prezidents no 1979. līdz 1992. gadam, bet pēc tam atkal no 1997. gada līdz mūsdienām. Viņa ilgo laiku amatā raksturo apsūdzības par korupciju, cilvēktiesību pārkāpumiem un politiskās brīvības trūkumu.

Kongo Republikas valdība ir kritizēta par tās slikto stāvokli cilvēktiesību jomā, tostarp par vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvības ierobežojumiem. Arī politiskās opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības grupas ir saskārušas ar valdības drošības spēku vajāšanu un iebiedēšanu. Starp citu, Prezidents Deniss Sassou Nguesso ir apsūdzēts valsts resursu izmantošanā personīga labuma gūšanai un politiskās opozīcijas apspiešanā.

Korupcija ir būtiska problēma arī Kongo Republikā. Valdība ir apsūdzēta par ienesīgu līgumu slēgšanu ar uzņēmumiem, kuriem ir cieša saikne ar Sassou Nguesso un viņa tuvāko loku, kā arī par ieņēmumu gūšanu no dabas resursu eksporta.

Piemēram, Kongo valdība ir ļaunprātīgi izmantojusi līdzekļus, kas paredzēti Covid-19 palīdzības pasākumiem, šos līdzekļus valdība ir novirzījusi, lai samaksātu par luksusa transportlīdzekļiem, savukārt daudzi veselības aprūpes darbinieki palika bez atalgojuma.

Nestabilitāti valstī ir veicinājuši arī reģionālie konflikti, tostarp pilsoņu kara ietekme kaimiņos esošajā Kongo Demokrātiskajā Republikā. 2017. gadā valdība saskārās ar sacelšanos Pūlas reģionā, kas izraisīja ievērojamu vardarbību un pārvietošanos.

Papildus šiem politiskajiem jautājumiem Kongo Republika saskaras arī ar vairākiem ekonomiskiem un sociāliem izaicinājumiem, jo valstī ir augsta nabadzība, un vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Veselības aprūpes un izglītības sistēmas ir nepietiekami finansētas un neatbilstošas, un piekļuve pamatpakalpojumiem, piemēram, tīram ūdenim un sanitārijai ir ierobežota. Tāpat kā daudzas citas pasaules valstis, arī Kongo Republika piedzīvo klimata pārmaiņu sekas, tostarp temperatūras paaugstināšanos, nokrišņu daudzuma izmaiņas un biežāk ekstremālus laikapstākļus. Šīs izmaiņas var būtiski ietekmēt valsts dabisko vidi, lauksaimniecību un ekonomiku.

Kongo Republikā ir viena no mitrākajām valstīm pasaulē, relatīvais mitruma līmenis bieži pārsniedz 90%.

Šis augstais mitrums var padarīt temperatūru daudz karstāku nekā tā ir patiesībā, un tas var arī veicināt pelējuma un citu veidu sēnīšu augšanu.

Ko tas īsti nozīmē, ka mitruma līmenis bieži pārsniedz 90% un kā tas izpaužas un ar ko jārēķinās sabiedrība, skaidro Toms Bricis.

Runājot par Kongo Republikas ekonomiku, jāsaka, ka tā ir ļoti atkarīga no naftas un dabas resursiem. Naftas eksports veido vairāk nekā 70% no valsts IKP un aptuveni 90% no tās eksporta ieņēmumiem. Kā viena no lielākajām naftas ražotājām Subsahāras Āfrikā valsts pēdējo desmitgažu laikā ir piedzīvojusi ievērojamu ekonomisko izaugsmi, lai gan šī izaugsme ir bijusi nedaudz nepastāvīga pasaules naftas cenu svārstību dēļ.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz valsti, kas atrodas Ziemeļamerikā, Atlantijas okeānā  pie Karību jūras. Tā ir Antigva un Barbuda. Tieši tā arī saucas abas šo valsti veidojošās salas.  

Valstij patiesībā ir arī trešā sala - Redonda. Tomēr, tā skaitās neapdzīvota. Kaut gan arī tā nevarētu īsti teikt, jo šo salu apdzīvo invazīvās žurkas.

Tās ir būtiski ietekmējušas salas ekosistēmu un savvaļas dzīvnieku populācijas, izcīnot arī lielu daļu veģetācijas uz salas. Reaģējot uz šo problēmu, 2019. gadā tika īstenots veiksmīgs izskaušanas projekts, lai no salas izvestu tūkstošiem žurku. Neskatoties uz to, ka sala vēl aizvien skaitās nepadzīvojama cilvēkiem, salas ekosistēma pakāpeniski sāk atjaunoties.

Antigvai un Barbudai tāpat kā daudzām citām salu valstīm ir gara Lielbritānijas kolonijas vēsture, tieši šī iemesla dēļ Antigvas oficiālā valoda ir angļu valoda. Tomēr vietējiem iedzīvotājiem ir savs angļu valodas dialekts, ko sauc par patois, kas ir līdzīgs Jamaikas kreoliešu valodai.

Runājot par, to ar ko sala varētu būt zināma, klausītāji varētu atcerēties 2017. gada viesuļvētru Irma, kura gāja pāri Barbudas salai, izpostot 95% no salas ēkām un infrastruktūras, kā rezultātā visi salas iedzīvotāji, aptuveni divi tūkstoši cilvēku, tika evakuēti uz Antigvu. Tā bija pirmā reize mūsdienu vēsturē, kad sala palika pilnībā tukša. Antigvā un Barbudā dzīvo tikai aptuveni 97 tūkstoši cilvēki, kur Antigvā ir lielākā daļa no kopējā iedzīvotāju skaita.

Antigva un Barbuda ir demokrātiska valsts ar parlamentāru pārvaldes sistēmu. Valsts ieguva neatkarību no Apvienotās Karalistes 1981. gadā.

Kad valsts kļuva neatkarīga, tā izvēlējās palikt Nāciju Sadraudzības  dalībniece un saglabāt Apvienotās Karalistes karali kā savu konstitucionālo monarhu. Rezultātā Antigvas un Barbudas galva šobrīd ir karalis Čārlzs III, kas pilda ceremoniālos valsts vadītāja pienākumus, savukārt valdības vadītājs ir premjerministrs, kuru ievēl cilvēki.

Antigvas un Barbudas politiskā sistēma parasti tiek uzskatīta par stabilu un demokrātisku, tajā ir brīvas un godīgas vēlēšanas un dinamiska pilsoniskā sabiedrība. Tomēr tāpat kā daudzas valstis, Antigva un Barbuda saskaras ar problēmām tādās jomās, kā korupcija un politiskā polarizācija.

Viens no ievērojamākajiem korupcijas gadījumiem bija „Stanford Financial Group” skandāls, kurā bija iesaistīts Teksasas miljardieris Alens Stenfords un viņa Antigvā bāzētā banka „Stanford International Bank” (SIB). Stenfords bija izveidojis finanšu impēriju, kas ietvēra banku darbību, nekustamo īpašumu un sportu. Skandāls atklājās 2009.gadā  un tika secināts, ka Stenfords bija izmantojis Ponzi shēmu, kurā viņš izmantoja jauno investoru naudu, lai atmaksātu iepriekšējiem investoriem, vienlaikus nepatiesi apgalvojot, ka viņu ieguldījumi nes lielu peļņu.

Protams, ka skandālam bija tālejošas sekas Antigvā un Barbudā, kura bija ļoti atkarīgas no Stenfordas investīcijām. Antigvas un Barbudas valdība bija ieguldījusi Stenfordas projektos, un Stenfords bija nozīmīgs darba devējs valstī. Skandāls būtiski ietekmēja arī valsts reputāciju, jo radīja jautājumus par valsts regulējošā režīma efektivitāti un spēju apkarot finanšu noziegumus.

Valsts ekonomiku var raksturot, kā jauktu ekonomika, kas lielā mērā ir atkarīga no tūrisma un finanšu pakalpojumiem. Šajā gadījumā tūrisms ir galvenais valsts ekonomikas virzītājspēks, kas veido vairāk nekā 60% no IKP un nodrošina nodarbinātību aptuveni 60% darbaspēka.

Antigvas un Barbudas balto smilšu pludmales, kristāldzidrie ūdeņi un saulains laiks padara to par iecienītu galamērķi tūristiem no visas pasaules.

Papildus tūrismam Antigvas un Barbudas ekonomikā svarīga loma ir arī finanšu pakalpojumiem. Valstī ir labi attīstīts ārzonu finanšu sektors, kas sniedz banku, apdrošināšanas un investīciju pakalpojumus klientiem no visas pasaules. Citas svarīgas Antigvanas un Barbudas ekonomikas nozares ir lauksaimniecība, ražošana un būvniecība.

Pēdējos gados Antigvas un Barbudas valdība ir centusies dažādot ekonomiku, piesaistot ārvalstu investīcijas tādās jomās kā finanšu pakalpojumi, atjaunojamā enerģija un tehnoloģijas. Starp citu, tieši valsts pilsonības investīciju programma ir bijusi šīs stratēģijas galvenā sastāvdaļa, kas palīdz piesaistīt investīcijas un veicināt ekonomisko izaugsmi.

Šīs programmas pēdējos gados ir kļuvušas arvien populārākas kā līdzeklis, lai valstis piesaistītu ārvalstu investīcijas un veicinātu ekonomisko izaugsmi, piemēram, Kipra, Malta un Portugāle arī tādas pastāv.  

Antigvas un Barbudas programma tika uzsākta 2013. gadā. Tās ietvaros ārzemnieki var iegūt Antigvas un Barbudas pilsonību, investējot valstī. Ielūkojoties gan var redzēt, ka programma piedāvā divus investīciju variantus: vienreizēju iemaksu Nacionālajā attīstības fondā vai ieguldījumu apstiprinātos nekustamo īpašumu projektos, kur minimālais ieguldījums ir aptuveni 400 000 eiro. Kad pieteikuma iesniedzējs ir apstiprināts, viņš un viņa ģimenes locekļi var iegūt Antigvas un Barbudas pilsonību. Šī pilsonība piešķir tiesības dzīvot, strādāt un studēt valstī un ceļot bez vīzas vai ar vīzu ierašanās brīdī uz vairāk nekā 150 valstīm, tostarp Apvienoto Karalisti, Kanādu un Šengenas zonu.

Programma ir bijusi ļoti veiksmīga Antigvā un Barbudā, piesaistot ievērojamas ārvalstu investīcijas un palīdzot dažādot valsts ekonomiku. Lielākā daļa šīs naudas tiek izmantota dažādu infrastruktūras un attīstības projektu finansēšanai.

Tas noved pie vēl vienas interesantas tēmas – prakses ekonomizēt juridiskos jautājumus. Daudzi atceras Eiropas Savienības zelta pasu sistēmu, kas tika plaši kritizēta. Par šo tehniski sarežģīto situāciju lūdzam detalizētāk pastāstīt Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes dekānei, asociētais profesorei Martai Urbānei.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Eritreju jeb Eritrejas Valsti. Šī valsts varētu būt svešāka. Primāri Eritreja ir zināma ar to, ka tās galvaspilsēta tiek dēvēta par "Jauno Romu" vai "Āfrikas Romu", jo pēc Itālijas iebrukuma valstī 1890. gadā Musolīni valstī uzcēla vairāk nekā 400 itāļu stila ēku, cenšoties pārveidot tās par Itālijas pilsētu.

Šai 3,6 miljonu iedzīvotāju lielai valstij ir ļoti bagāta vēsture ar iebrukumiem arī no Lielbritānijas, ASV un Etiopijas puses. Sākotnēji valsts tika izveidota kā autonoms reģions Etiopijas federācijas sastāvā 1952. gadā. Tomēr 1962. gadā Etiopija anektēja Eritreju, kas izraisīja 30 gadus ilgušo partizānu karu par neatkarību.

Viena no lietām, ar ko Eritreja ir zināma, ir tās lielā tanku kapsēta, kas piepildīta ar veciem militārajiem tankiem, kravas automašīnām un citiem transportlīdzekļiem. Pa takām mētājas arī sarūsējusi munīcija un vecas PSRS apzīmogotas plāksnes. Tas ir spilgts atgādinājums par vienu no Āfrikas garākajiem kariem - Eritrejas neatkarības karu. Karš sākās 1961. gadā un beidzās tikai 1991. gadā, kad valsts ieguva neatkarību no Etiopijas.

Šajā karā nozīmīga loma bija sievietēm. Vairāk nekā 30% no Eritrejas brīvības cīnītājiem bija sievietes. Tas ir nozīmīgi, jo tas ir vairāk nekā jebkura cita atbrīvošanās kustība pasaulē.

Eritreja ir valsts, kas atrodas Āfrikas ragā un kopš valsts neatkarības tai bijis tikai viens prezidents. Valstī pēdējās reģionālās vēlēšanas notika 2004. gadā, un prezidenta vēlēšanas nav notikušas kopš 1993. gada. Valsts tiek pārvaldīta saskaņā ar 1993. gada konstitūciju. Jauna konstitūcija tika ratificēta 1997. gadā, taču tā nekad nav tikusi īstenota.

Prezidents oficiāli pilda gan valsts vadītāja, gan valdības vadītāja pienākumus. Vienīgā likumīgi atļautā partija visā valstī ir Tautas fronte par demokrātiju un taisnīgumu. Tādējādi Eritreja ir vienas partijas valsts, un tajā nenotiek vēlēšanas. Tā ir aprakstīta kā “viena no Āfrikas slepenākajām totalitārajām valstīm”.

Eritrejas valdība ir smagi kritizēta par cilvēktiesību stāvokli, tostarp apsūdzībām par spīdzināšanu, patvaļīgu aizturēšanu un vārda un pulcēšanās brīvības ierobežojumiem. Neskatoties uz sliktiem cilvēktiesību un demokrātijas rādītājiem, valsts īpaši izceļas ANO Drošības padomē, bieži balsojot pret ANO cilvēktiesību rezolūcijām, atbalstot Krieviju pat šī brīža kara apstākļos.

Ne velti ievadā pieminējām tanku kapsētu un PSRS plāksnes. Eritrejas atbalsts Krievijai ir saprotams abu valstu vēsturisko attiecību un pašreizējo stratēģisko interešu kontekstā. Aukstā kara laikā Padomju Savienība sniedza ievērojamu militāru un ekonomisku palīdzību – nodrošināja militāro apmācību, ieročus un munīciju, Eritrejas Tautas atbrīvošanas frontei  tās cīņā par neatkarību no Etiopijas. Padomju Savienība uzskatīja, ka Eritrejas neatkarības kustība ir līdzeklis, lai vājinātu Etiopiju, kas tajā laikā bija ASV sabiedrotā, un veicinātu padomju ietekmi Āfrikas raga reģionā.

Par to, kādēļ šī brīža kara apstākļos situācija nav mainījusies un valsts vēl aizvien pieslienas Krievijai un balso ANO tā, kā grib Krievija, analizē portāla TVNET žurnālists Juris Jurāns.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu Eiropas valsti, kuras atrašanās vieta sekmējusi to, ka tādas filmas un seriāli kā "Gladiators", "Pasaules karš Z" un "Troņu spēlēs" tika filmētas tieši tur. Bet šai valstij ir arī slavena vēsture. Tur atrodas megalītiskie tempļi, kas ir vecāki par Stounhendžu un Ēģiptes piramīdām. Dodamies mēs uz Maltu jeb oficiāli Maltas Republiku.

Maltai tiešām ir ļoti interesanta vēsture ne tikai megalītisko tempļu dēļ. Mazāk zināms, bet valsts pēdējo divu tūkstošu gadu laikā ir pazinusi 11 ārzemju valdniekus, kas valdīja valstī. Starp tiem Maltā valdīja vairākas impērijas, tostarp feniķieši, kartāgieši, romieši, bizantieši, arābi, normaņi, sicīlieši, spāņi, templiešu bruņinieki, franči un, visbeidzot, briti.

Ir viens interesants fakts - uzskatīta, ka Malta ir brīvprātīgi kļuvusi par Lielbritānijas koloniju 19. gadsimta sākumā pēc vairākiem vēsturiskiem notikumiem. Tomēr pirms britu valdīšanas par Maltu 1798. gadā kontroli pārņēma Napoleons Bonaparts. Maltas iedzīvotāji sākotnēji atzinīgi novērtēja Napoleona ierašanos, jo cerēja, ka viņš izbeigs feodālo sistēmu un uzlabos viņu dzīves apstākļus. Tomēr Napoleona valdīšana bija īslaicīga, un 1800. gadā viņš saskaņā ar Amjēnas līguma noteikumiem nodeva Maltu britiem.

Lai gan ir taisnība, ka Malta nebija spiesta kļūt par Lielbritānijas koloniju, ir svarīgi atzīmēt, ka maltiešiem nebija teikšanas šajā jautājumā. Lēmumu padarīt Maltu par Lielbritānijas koloniju pieņēma Lielbritānijas valdība, nekonsultējoties ar Maltas iedzīvotājiem.

Vērts gan minēt, ka Lielbritānijas valdīšanas laikā Malta piedzīvoja ievērojamu ekonomisko un sociālo attīstību, jo briti veica lielus ieguldījumus salas infrastruktūrā, izglītībā un veselības aprūpē. Maltai bija arī stratēģiska loma Lielbritānijas jūras spēku operācijās Vidusjūrā, īpaši Otrā pasaules kara laikā. Tomēr tikai 20. gadsimta vidū Malta sāka aģitēt par neatkarību, ko tā panāca 1964. gadā.

Malta ir neliela salu valsts, kas atrodas Vidusjūrā un kurā dzīvo aptuveni 518 tūkstoši cilvēku. Un daudziem tā ir zināma tieši ar savu veiksmīgo stāstu par valsts ekonomiku.

Viens no interesantākajiem faktiem par Maltas ekonomiku ir tās straujā pārveide no agrārās ekonomikas uz pakalpojumu ekonomiku. Sešdesmitajos gados valsts bija ļoti atkarīga no lauksaimniecības un zivsaimniecības, bet šodien pakalpojumu nozare veido aptuveni 80% no IKP. Malta ir veikusi arī ievērojamas investīcijas tehnoloģiju un finanšu sektoros, kas pēdējos gados ir kļuvuši par galvenajiem valsts ekonomikas veicinātājiem.

Galvenās Maltas ekonomikas nozares ir pakalpojumi, rūpniecība un lauksaimniecība. Pakalpojumu sektorā ietilpst tūrisms, finanšu pakalpojumi, IKT un profesionālie pakalpojumi, kas veido ievērojamu daļu no valsts IKP. Tūrisms Maltai ir īpaši svarīga nozare, jo tā veido aptuveni 15% no IKP un nodarbina ievērojamu daļu valsts darbaspēka.

Maltas kā Eiropas Savienības dalībvalsts statuss un konkurētspējīgais nodokļu režīms ir arī padarījis to par pievilcīgu vietu ārvalstu uzņēmumiem, īpaši finanšu pakalpojumu nozarē. IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 46 tūkstoši eiro, kas ir par 14 tūkstošiem lielāks kā Latvijas. Tādējādi, neskatoties uz nelielo izmēru, Malta ir kļuvusi par nozīmīgu spēlētāju pasaules ekonomikā, jo īpaši kuģniecības un loģistikas, finanšu pakalpojumu un tūrisma jomās.

Bet tieši tādēļ šīs valsts viena no galvenajām problēmām ir migrācija. Salu valsts ir populārs galamērķis migrantiem un bēgļiem no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Un tas ir radījis ievērojamu spriedzi valstij.  Pirmkārt, lielais migrantu skaits, kas ierodas salā, ir radījis spriedzi Maltas resursiem, jo īpaši attiecībā uz mājokļiem, veselības aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem. Tiek lēsts, ka 2022. gadā Maltas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 518  tūkstoši, un migrantu skaits, kas katru gadu ierodas valstī, pēdējos gados ir sasniedzi līdz pat 4 tūkstošiem cilvēku. Tas ir izraisījis mājokļu, slimnīcu un skolu pārapdzīvotību, kā arī pagarinājis gaidīšanas laiku uz sabiedriskajiem pakalpojumiem.

Papildus viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko Malta saskaras, ir lielais nereģistrētu migrantu skaits, kas ierodas salā. Daudzi no šiem migrantiem ceļo uz Maltu pa jūru, bieži vien ar pārpildītiem un nedrošiem kuģiem, un ceļojuma laikā viņiem draud noslīkšana vai citi apdraudējumi. Pēc ierašanās viņi bieži saskaras ar sarežģītiem dzīves apstākļiem un ierobežotu piekļuvi pamatpakalpojumiem, piemēram, veselības aprūpei, izglītībai un nodarbinātībai.

Cits jautājums ir arī migrantu integrācija Maltas sabiedrībā. Lai gan Malta ir pielikusi pūles, lai nodrošinātu valodu nodarbības un citu atbalstu, lai palīdzētu migrantiem integrēties, joprojām pastāv būtiski šķēršļi sociālajai un ekonomiskajai integrācijai, tostarp diskriminācija, valodas barjeras un ierobežotas darba iespējas.

Tādējādi, migrācijas jautājums ir kļuvis arī politiski šķeļošs, dažiem Maltas pilsoņiem paužot bažas par migrācijas ietekmi uz valsts resursiem un kultūru. Vienlaikus izskan arī balsis, kas aicina ievērot līdzjūtīgāku un humānāku pieeju migrācijai un Maltai pildīt starptautiskajās tiesībās noteiktās saistības aizsargāt un atbalstīt bēgļus un patvēruma meklētājus. Tas ir radījis spriedzi starp dažādām valsts kopienām un apgrūtināja vienprātības atrašanu par to, kā risināt migrācijas radītās problēmas.

Migrācijas jautājumu Maltā ietekmē arī plašākas globālas tendences, piemēram, klimata pārmaiņas, kuru dēļ pieaug cilvēku pārvietošanās visā pasaulē, kā arī notiekošie konflikti Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, kuru rezultātā ir pārvietoti miljoniem cilvēku.

Turklāt situācija kaimiņos Lībijā, kas ir nozīmīgs tranzīta punkts migrantiem, kas ceļo uz Maltu un Eiropu, arī veicinājusi migrantu pieplūdumu Maltā. Politiskā nestabilitāte, vardarbība un cilvēktiesību pārkāpumi Lībijā ir apgrūtinājuši migrantiem iespēju palikt valstī vai doties uz citiem galamērķiem. Šo situāciju savas vizītes laikā Latvijā skaidroja arī Maltas prezidents Džordžs Vella.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas aplūkosim kādu ļoti slavenu un populāru valsti. Diemžēl gan pēdējos septiņdesmit piecos gados tā ir pazīstama ar visai bēdīgiem iemesliem. Ja šim raidījumam būtu nosaukums, tas būtu “Valsts no traģiskuma uz traģikomiskumu”. Runa ir par Korejas Tautas Demokrātisko Republiku jeb plaši pazīstamu kā Ziemeļkoreju.

Par brāļu valsti Dienvidkoreju jeb Korejas Republiku stāstījām 2020. gada aprīlī, gandrīz pirms trim gadiem. Un to raidījumu mēs aicinātu noklausīties arhīvā ne tikai lai atsvaidzinātu atmiņu, bet arī tādēļ ka abi raidījumi tāpat kā abas valstis ir savstarpēji papildinoši. Ja būtu iespēja, mēs droši vien uztaisītu vienu 30 minūšu raidījumu par vienotu Koreju, jo tik traģisks ir šis stāsts.

Ja sākot stāstīt par Dienvidkoreju, saucām dažādu pasaulē populāru kompāniju nosaukumus, lai radītu pareizās asociācijas, tad Ziemeļkorejas brendi jeb zīmoli, laikam ir valdītāju Kimu dinastija un kodolieroču izmēģinājumi.

Tieši Kimu politiskās vardarbības dēļpret pašu valsts iedzīvotājiem un arī nepārtraukto draudu Dienvidkorejai, Japānai un ASV dēļ, mēs zinām šo valsti vairāk nekā citas. Daudz kas ir kariķēts un daudz kas ir piedomāts par Kimu un Ziemeļkorejas valsts uzvedību, protams, bet traģikomiskums diemžēl varētu būt tās mūsdienu galvenais raksturojošais elements.

Kimi, kuri ir valdījuši Ziemeļkorejā, ir trīs – Kims Irsens, kurš valdīja no valsts izveidošanas 1948. gadā līdz savai nāvei 1994. gadā. Otrs bija viņa dēls Kims Čenirs, kurš valdīja oficiāli līdz 2011. gadam. Sāka gan viņš jau sava tēva pēdējos dzīves gados. Un visbeidzot runa ir par šā brīža diktatoru – Kimu Čoninu (Čenuns). Varētu mierīgi šo saukt par Kimu Trešo. Jo mēdz jokot, ka ziemeļkorejiešu vadītāji tik spēcīgi cenšas ieviest komunismu, ka nejauši atgriezās pie monarhijas.

Šobrīd tiek runāts par Kimu dinastijas valdīšanu Ziemeļkorejā. Sevišķi kontekstā ar šobrīd valdošā Kima meitas Džu Ai visnotaļ biežo parādīšanos līdzās savam tēvam. Tas liek domāt, ka varas mantošana notiks arī trešo reizi. Patiesībā vēl vairāk – tā saucamā “Pektu kalna asinslīnija” sāk iegūt monarhistiskas aprises arvien vairāk, jo Kimi sāk sevi asociēt ar visas Korejas vēsturē tik būtisko leģendāro un mītisko Dan Gunu, kuru uzskata par Korejas valsts dibinātāju 2333. gadā pirms mūsu ēras.

Ziemeļkorejas traģiskā izelšanās lielā mērā ir saistīta ar kaimiņvalstu centieniem kontrolēt visu Korejas pussalu. Japāņu uzvara pār Krievijas impēriju 1905. gadā rezultējās Korejas nonākšanā Japānas valdīšanā un vēlākā pilnīgā aneksijā 1910. gadā. Pēc Japānas sakāves 1945. gadā, Korejas pussala tika sadalīta starp PSRS un ASV līdz ar slaveno 38. paralēli.

Un Krievija, protams, savu ietekmi atguva kā PSRS, uzspiežot Korejas ziemeļu daļai komunisma ideoloģiju, kamēr ASV lika Korejas dienvidu daļai attīstīties kapitālisma ceļā. Vēl vairāk – PSRS un Ķīna mudināja un atbalstīja Ziemeļkorejas uzbrukumu Dienvidkorejai 1950. gadā, kas pārvērtās par trīs gadus ilgušu karu ar gandrīz 3 miljoniem bojāgājušo un relatīvi mikroskopiskām teritoriālajām izmaiņām.

Izmaiņas bija ģeopolitiski būtiskas. Kara rezultātā līdz ar 38. paralēli tika izveidota demilitarizētā zona. Agrākā demarkācijas līnija ar gadiem kļuva par faktisku valstu robežu un vienas tautas sadalījuma simbolu. Abas puses kādu dienu cer apvienot abas puses, bet neviena negrasās atteikties no savas sistēmas un uzskatu pareizības. Šobrīd 250 km garās robežas šķērsošana ir iespējama tikai vienā punktā. Tas arī 4 km platajā demilitarizētajā zonā ir arī vieta, kur karavīri stāv vistuvāk viens otram.

Šis gan nemaina situāciju, ka ir atklāti četri tuneļi un tiek rēķināts, ka vārētu būt ap 20 vēl citiem, kurus Ziemeļkoreja ir rakusi zem demilitarizētās zonas, lai varētu iesūtīt karavīrus Dienvidkorejas teritorijā. Korejas demilitarizētajā zonā var atrast gan prettanku barjeras - sienas, gan mīnu lauku, gan elektriskos žogus un dzeloņdrātis. Respektīvi, jebko, kas atturētu vai vismaz aizturētu kājinieku un sauszemes tehniku veikt robežas pārkāpšanu jauna kara gadījumā.  

Ziemeļkorejas valsts režīma pamatā gan bez propagandas, valsts slēgšanas, koncentrācijas nometnēm, kopumā ir raksturīga ļoti spēcīga valsts militarizācija un korupcija. Ziemeļkoreja ir starp piecām sešām pasaulē korumpētākajām valstīm. Par to, kāda ir korupcijas funkcionālā nozīme nedemokrātiskos režīmos mēs šoreiz vaicājām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja galvenajai inspektorei Sintijai Helvigai-Eihvaldei.

Dodamies uz Okeāniju. Raidījumā Diplomātiskās pusdienas aplūkojam Mikronēziju jeb kā valsti oficiāli dēvē Mikronēzijas Federatīvās Valstis. To veido četri štati — Yap, Chuuk, Pohnpei un Kosrae, kas atrodas Klusā okeāna rietumu daļā. Štatus kopā veido aptuveni 607 salas, taču Mikronēzija tāpat ir viena no pasaulē mazākajām valstīm. Tās sauszemes platība ir mazāka par Luksemburgu, taču kā reģions tā aptver vairāk nekā 2900 kvadrātkilometrus, vienlaicīgi šķērso piecas laika zonas.

Interesanta ir arī šīs valsts vēsture. Proti, valsts 1886. gadā kļuva par Spānijas koloniju, bet vēlāk tā tika pārdota Vācijai. 1914. gadā Japāna pārņēma salas savā kontrolē un okupēja tās līdz 1944. gadam, kad tās sagrāba amerikāņu spēki.

Otrā pasaules kara laikā šīs salas bija viens no centrālajiem kaujas laukiem. 1944. gadā operācija "Hailstone" bija masīvs ASV jūras spēku gaisa un virszemes uzbrukums Mikronēzijā, kas tika veikts kā daļa no amerikāņu ofensīvas pret Japānu. Bet, runājot par mūsdienām, Mikronēzija ir viena no tikai 22 valstīm, kurai nav savas armijas, tā vietā ASV kā kādreizējā ASV pārvaldītā teritorija sniedz palīdzību un ir atbildīgas par Mikronēzijas aizsardzību.

Neskatoties uz nelielo izmēru, Mikronēzija ir mājvieta visdažādākajām etniskajām grupām un valodām. Faktiski visā reģionā runā vairāk nekā 30 dažādās valodās, tostarp čuku, japiešu, kosreju un pohnpeian. Šī daudzveidība ir palīdzējusi veidot unikālo Mikronēzijas kultūras identitāti, ko raksturo dziļa saikne ar dabisko vidi un spēcīga kopienas sajūta.

Mikronēzijas Federatīvās Valstis ir pazīstamas ar savām skaistajām pludmalēm, dzidrajiem ūdeņiem un unikālo kultūru. Tomēr viena no tās mazāk zināmajām, bet nozīmīga iezīme ir tā, ka tai ir 14. lielākā ekskluzīvā ekonomiskā zona pasaulē.

Ekskluzīva ekonomiskā zona ir jūras zona, kas stiepjas no valsts krasta līnijas. Un šajā zonā valstij ir īpašas tiesības un jurisdikcija attiecībā uz jūras resursu izpēti un izmantošanu, tostarp zveju, naftas un gāzes izpēti un citām saimnieciskām darbībām.

Mikronēzijas gadījumā ekskluzīvās zonas platība ir aptuveni 2,9 miljoni kvadrātkilometru, kas ir lielāka nekā valsts kopējā sauszemes platība. Šī plašā jūras zona ir bagāta ar jūras resursiem, tostarp zivju, naftas un gāzes rezervēm, kā arī minerāliem.

Valsts valdība ir ieviesusi politiku, lai nodrošinātu šo resursu ilgtspējīgu izmantošanu un pārvaldību, līdzsvarojot ekonomisko attīstību ar saglabāšanas pasākumiem.

Turklāt valsts ekskluzīvā ekonomiskā zona atrodas stratēģiskā vietā Klusā okeāna rietumu daļā, padarot valsti par nozīmīgu spēlētāju reģionālajā politikā un ekonomikā. Valsts ir izveidojusi partnerattiecības ar kaimiņvalstīm un starptautiskām organizācijām, lai piesaistītu savus resursus un veicinātu reģionālo stabilitāti un sadarbību.

Par to, kādēļ tiek veidotas ekskluzīvās ekonomiskās zonas un kā valstis tās var izveidot, detalizētāk stāsta Gundars Bērziņš, Biznesa, vadības un ekonomikas dekāns, profesors un vadošais pētnieks Latvijas Universitātē, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis.

Vienlaicīgi Mikronēzijas ekonomika ir neliela, un tās pamatā galvenokārt ir naturālā lauksaimniecība un zvejniecība. Valstī ir ierobežoti dabas resursi un trūkst nozīmīgas rūpniecības attīstības. Valdība ir lielākais darba devējs valstī, un lielākā daļa iedzīvotāju strādā valsts sektorā. Privāto sektoru galvenokārt veido mazie uzņēmumi, piemēram, mazumtirdzniecības veikali, restorāni un ar tūrismu saistītas darbības. IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir aptuveni 10 reizes mazāks kā Latvijas un ir nedaudz virs 3 tūkstošiem liels.

Viena no nozīmīgajām problēmām, ar ko saskaras Mikronēzija ir tās attālums un izolācija. Valsts atrodas Klusā okeāna rietumu daļā, tālu no galvenajiem tirgiem un transporta mezgliem. Šī izolācija apgrūtina preču importu un produktu eksportu, kas var radīt augstas pirmās nepieciešamības preču izmaksas.

Vēl viens nozīmīgs izaicinājums ir valsts lielā atkarība no ārējās palīdzības un palīdzības. Mikronēzija ir jaunattīstības valsts un saņem ievērojamu finansiālu atbalstu no starptautiskām organizācijām, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas un Pasaules Bankas, un donorvalstīm, piemēram ASV un Ķīnas. Lai gan šī palīdzība ir bijusi ļoti svarīga valsts attīstībai, tā arī rada atkarību no ārējās palīdzības.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz 16 miljonu iedzīvotāju lielu valsti Centrālajā Āfrikā - uz uz Čadas Republiku.

Čada tiek arī saukta par "Āfrikas mirušo sirdi", izskaidrojums tam ir valsts skarbais klimats un apstākļi. Pēdējo 60 gadu laikā Čadas ezera lielums ir samazinājies par vairāk nekā 90%. Tas notiek klimata pārmaiņu, iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ.

Runājot par Čadu, gribētos uzsvērt šīs valsts varenās impērijas saknes. No 9. gadsimta līdz kolonizācijai valsts ir bijusi mājvieta vairākām Āfrikas impērijām. Piemēram, dažas Čadas daļas veidoja Kanembornu impēriju, Vadai sultanātu un Bagirmi sultanātu. No 9. līdz 16. gadsimtam Kanemborni kļuva par dominējošo spēku reģionā kā Sahāras karavānu maršrutu krustpunkts.

Tas arī bija laiks, kad valstī paradījās islāms un pamazām pārņēma reģionu, īpaši 16. un 17. gadsimtā, kad dominēja Vadai un Bagirmi sultanāti. Jāmin gan, ka mūsdienās valstī vēl aizvien dominē islāms, apmēram 52% iedzīvotāju praktizē islāmu, bet aptuveni 44% praktizē kristietību.

Čadai ir gara un sarežģīta politiskās šķelšanās un militāro iebrukumu vēsture. Čadā politiskā vara vēsturiski ir koncentrēta nelielas elites rokās, bieži vien no valsts ziemeļiem. Tas ir izraisījis aizvainojumu dienvidu iedzīvotāju vidū, kuri jūtas atstumti no politisko lēmumu pieņemšanas. Reaģējot uz to, gadu gaitā ir izveidojušās vairākas nemiernieku grupas, kas cīnās par lielāku savu kopienu pārstāvību un autonomiju.

Viens no nozīmīgākajiem konfliktiem Čadas nesenajā vēsturē bija pilsoņu karš, kas notika no 2005. līdz 2010. gadam. Šajā konfliktā sastapās prezidenta Idrisa Debija vadītā valdība ar vairākām nemiernieku grupām, tostarp Demokrātijas un attīstības spēku savienību un Nacionālā glābšanas fronti. Karu raksturoja intensīvas cīņas un plaši cilvēktiesību pārkāpumi.

Papildus pilsoņu karam Čadu ir skaruši arī vairāki militāri iebrukumi. 1978. gadā Lībija iebruka Čadā, mēģinot anektēt Aouzou joslu, ar minerālvielām bagātu reģionu valsts ziemeļos. Konflikts ilga vairākus gadus, un to raksturoja smagas cīņas, abas puses apsūdzot kara noziegumos. Čada galu galā uzvarēja karā, un Aouzou josla tika atgriezta Čadas kontrolē 1994. gadā.

Vēl viena nozīmīga militāra iejaukšanās Čadas vēsturē bija Francijas vadītā operācija „Serval” 2013. gadā. Šī operācija tika uzsākta, reaģējot uz nemiernieku virzību galvaspilsētā Ndžamenā, un tās mērķis bija aizsargāt Francijas pilsoņus un intereses reģionā. Operācija bija veiksmīga, nomierinot nemiernieku spēkus, taču daudzi to kritizēja par tās nekoloniālo pieskaņu. Vēsturiski Čada kopš 1920. gada ir bijusi Francijas kolonija un tikai 1960. gadā valsts ieguva neatkarību.

Čada ir bijusi iesaistīta arī militārās intervencēs kaimiņvalstīs. Piemēram, Čadas karaspēks ir karojis kopā ar Francijas spēkiem Mali, kur viņi ir bijuši iesaistīti cīņā pret islāma ekstrēmistu grupējumiem. Čadai ir bijusi arī nozīmīga loma reģionālajos miera uzturēšanas centienos, jo Čadas karaspēks ir izvietots vairākās konflikta zonās visā Āfrikā.

Kopumā Čadas vēsturi raksturo politiskā šķelšanās un konflikti, nemiernieku grupām cīnoties par lielāku pārstāvniecību un autonomiju, un ārējām varām iejaucoties, lai aizsargātu savas intereses reģionā. Tomēr Čada ir arī izrādījusi gatavību iesaistīties miera uzturēšanas pasākumos un reģionālās drošības iniciatīvās, uzsverot valsts kā stabilizējoša spēka potenciālu Centrālāfrikā.

Mūsdienu Čadas politiku raksturo spēcīga prezidentūra un dominējoša valdošās partija vienpersoniska līderība. Pašreizējais Čadas prezidents ir Mahamats Idriss Debijs pārņēma varu 2021. gada aprīlī pēc sava tēva Idrisa Debija nāves, kurš bija pie varas vairāk nekā trīs gadu desmitus.

Idriss Debijs savā valdīšanā saglabāja stingru varas satvērienu, opozīcijai draudot ar vajāšanām, iebiedēšanu un ierobežotām politiskajām brīvībām. Pašreizējā valdība ir turpinājusi šo tendenci, ierobežojot opozīcijas pārstāvniecību parlamentā un ierobežojot pilsonisko sabiedrību un plašsaziņas līdzekļus.

Tomēr valsts iekšienē situāciju nevar saukt par pilnīgi stabilu, ņemot vērā, ka gan Čada, gan apkārt esošais reģions ir pakļauts dažādu radikālo grupējumu cīņām. Pagājušajā gadā valstī tika noslēgta miera vienošanās ar lielāko daļu no nemiernieku grupām, taču aktīvākie grupējumi šajā samierināšanās procesā neiesaistījās.

Kā norāda Norvēģijas Starptautisko attiecību institūta Āfrikas Drošības un Āfrikas raga reģiona pētnieks Endrjū Jo Čī (Andrew Yaw Tchie), nepārliecinošā stabilitāte pašā Čadā var atstāt tālejošas sekas arī plašākā reģionā.