Diplomātiskās pusdienas

Raidījumā Diplomātisko pusdienas šoreiz dodamies uz vienu no Karību jūras salu valsti pie Ziemeļamerikas krastiem - uz Bahamu salām jeb oficiāli Bahamu Sadraudzību.

Daudziem droši vien uzreiz sāks galvā skanēt slavenā vācu grupas “Boney M” dziesma “I'm Born Again/Bahama Mama”, kurai gan ir reliģiska jēga un tā pat tiek izmantota Japānā budistu ceremonijās. Citiem noteikti prātā nāk uzreiz slavenais alkoholiskais kokteilis ar tādu pašu nosaukumu.

Vē daudzi klausītāji Bahamu salas atpazīst pēc filmām, kas tur tapušas. Noteikti lielākā dala ir redzējusi "Karību jūras pirātus" un virkni Bonda filmu, kurās Bahamu ainavas ir figurējušas. Holivudas interese par Bahamu salām nepārsteidz. Bet fakts, ka Bahamu salas un viss to 700 salu lielais arhipelāgs nekad nav bijis ASV teritorija, lai arī atrodas ļoti tuvu Floridai, nedaudz pat pārsteidz. Sevišķi ņemot vērā, ka Bahamu salu iedzīvotāji apdzīvo tikai apmēram 30 no valstij piederošajām salām.

Te gan ir politiski un ekonomiski skaidrojumi, ka nepilnus 400 tūkstošu iedzīvotāju nelielā valsts ir bijusi izdevīga gan Lielbritānijai, gan arī pašai ASV kā neatkarīgs veidojums.

Bet par vienkāršākām lietām starterī runājot – Bahamu nosaukums ir cēlies no spāņu valodas termina “baja mar”. Tas tulkojumā nozīmē "sekla jūra". Kā redzams jebkurā satelītattēlā, ūdens ap Bahamu salām patiešām ir sekls – visam reģionam ir apburoša tirkīza krāsa, kas rodas no baltajām kalcija karbonāta smiltīm seklās jūras dibenā.

Stāstot par Bahamām, var sākt ar bēdīgi slaveno Kristoforu Kolumbu, jo viņš, visticamākais, bija pirmais eiropietis, kurš ieraudzīja salas un sastapa tur dzīvojošos pamatiedzīvotājus – taino. Bahamu salās arī bija pirmā vieta, kur viņš izkāpa krastā sava pirmā ceļojuma laikā. Viņš gan atnesa postu un nelaimi, kā mēs jau stāstījām arī raidījumā par Kolumbiju.

Proti, laika posmā no 1513. gada Bahamu salas lielākoties bija pamestas, jo gandrīz visi vietējie bahamieši tika piespiedu kārtā aizvesti verdzībā vai nomira slimību dēļ, kuras salās ievazāja eiropieši. 1647. gadā tās tika pa jaunam kolonizētas, bet šoreiz ne no spāņu, bet angļu puses. Tieši no Apvienotās karalistes arī Bahamas kļuva neatkarīgas 1973. gadā.

Un ar šo saistās vairāki interesanti stāsti – pirmkārt, Bahamu valstij vajadzēja būt lielākai un aptvert visu arhipelāgu. Bet pēc 1973.gada apmēram trīs procenti arhipelāga palika Lielbritānijas īpašumā. Vēl šobrīd pastāv politiskās kustības, kuras aizstāv ideju, lai Tērksas un Kaikosas salas, kas pieder britiem, tiktu pievienotas Bahamu salām.

Ja dažas salas Bahamu salu iedzīvotāji zaudēja, tad tas, ko tie saglabāja no britu koloniālā perioda, ir monarhs. Un monarhs ir neviens cits, kā karalis Čārlzs III Vinzors. Respektīvi, Bahamu salas ir viena no 15 Nāciju Sadraudzības valstīm, kur viņš vēl nomināli ir valsts galva. Politiskie lēmumi, protams, Bahamu salu politikā tiek pieņemti parlamentārās demokrātijas ietvaros un valdības vadītājs ir premjerministrs.

Runājot par šīs salu valsts ekonomiku, jānorāda, ka Bahamu salām ir trešai augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju Ziemeļamerikā un pēc pirktspējas paritātes, tas ir tieši tāds pats ka Latvijai – apmēram 32 tūkstoši eiro.

Apstrādes rūpniecība un lauksaimniecība kopā veido mazāk nekā 7 % no IKP, neskatoties uz valdības stimuliem, kas vērsti uz šo nozaru attīstību. Dažās salās dominē naturālā saimniecība – mazas fermas un neliela apjoma zvejniecība. Bet tā ir ūdenspile jūrā, jo gandrīz visi valsts pārtikas produkti tiek importēti. Galvenokārt no ASV. Lielākā nozare valstī ir tūrisms, kas veido 60% no valsts ienākumiem un pusi no visa darbaspēka nodarbinātības. Finanšu pakalpojumi ir otra svarīgākā Bahamu ekonomikas nozare, kas veido aptuveni 15% no IKP, kam seko arī darījumi ar investīcijām.

Bahamu reputāciju nesen iedragāja arī amerikāņu uzņēmēja un bijušā miljardiera Sema Bankmana-Frīda darbības. Viņam piederošai un no Bahamām operējošā kriptovalūtu kompānijai „FTX Trading Ltd.” ir izvirzītas apsūdzības krāpniecībā. 12. decembrī Bankmanu-Frīdu pēc ASV lūgumu arestēja Bahamu policija un daudziem, ieskaitot viņa advokātu, par pārsteigumu, viņš neiebilda tikt izdots ASV, kur viņu par kopā apmēram 1,7 miljardu eiro izkrāpšanu no investoriem sagaidot 115 gadu cietumsods, ja viņu notiesās.

Puisis gan ir jauns – viņam ir tikai 30 gadi. Pieņemot, ka visus 115 gadus viņam nepiespriedīs, viņš vēl varētu arī tikt izlaists. Viņš noteikti apelēs pie saviem labdarības projektiem, finansiālā atbalsta cīņai ar Covid, kā arī vegāniskā dzīvesveida, gan mentālajām problēmām, gan arī politiskajiem ziedojumiem demokrātu kampaņai vēlēšanās, lai sods tiktu samazināts.

Starp citu, Bankmans-Frīds esot bijis otrais lielākais donors ASV demokrātu partijai uzreiz aiz Džordža Sorosa. Viņa bagātība vienubrīd sasniedza 25 miljardus eiro, un viņš ir iegājis vēsturē, kā cilvēks, kas ir proporcionāli vienas dienas laikā zaudējis visvairāk no saviem uzkrājumiem – respektīvi, 95 procentus no savas vērtības. Rezultātā „FTX” nedienas tiek pielīdzinātas gan „Enron” bēdīgi slavenajam bankrotam, gan arī Bērnija Medofa noziedzīgajai finanšu piramīdai. Bankmans-Frīds kļuva slavens ne tikai ar to, ka mēģināja radīt savu kriptovalūtu, bet pat veselu kriptovalūtu spekulāciju tirgu vai pat kriptovalūtu centrālo banku.

Kas ir kriptovalūtas un kāds ir to spožums un posts, skaidro "Luminor" bankas galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš.

Ir kristiešu Ziemassvētku laiks un ir pienācis parunāt beidzot sīkāk par pašu sīkāko pasaules valsti. Un šī pati mazākā pasaules suverēnā valsts ir Svētais Krēsls, kura atrašanās vieta ir Vatikānā jeb oficiāli Vatikāna pilsētvalstī. Vatikāns ir neliels anklāvs Romas pilsētas ietvaros, tādēļ ļoti bieži Svētais Krēsls un Vatikāns tiek lietoti kā sinonīmi. Līdz galam precīzi tas tomēr nav.

Līdzībās runājot, Vatikāns ir Svētā Krēsla galvaspilsēta. Un tas ir būtiski – jo Svētajam Krēslam un Vatikāna pilsētvalstij ir pat dažādi ģerboņi. Faktiski tas ir viens un tas pats ģerbonis, bet atslēgu krāsas ģerbonī katrai no šīm politiskajām vienībām ir apgrieztā veidā.

Svēto Krēslu 1. gadsimtā esot dibinājuši svētie Pēteris un Pāvils, kas to tehniski padara arī par vienu no senākajām valstīm pasaulē. Un Svētais Krēsls diplomātiski un politiski ir Katoļu Baznīcas politiskā virsvadība, kam ir nodibinātas diplomātiskās attiecības ar 183 pasaules valstīm un tas ir arī pastāvīgās novērotājvalsts sastāvā Apvienoto Nāciju Organizācijā.

Vatikāns un Svētais krēsls ir intelektuāli aizraujoši politiskie veidojumi. Atsevišķi pētnieki pat ir secinājuši, ka šis faktiskais viens mikrorajons Romas pilsētas ietvaros ir lielākais izglītības un veselības aprūpes nodrošinātājs pasaulē.

Neejot tālākos vēsturiskos diskursos un tikai pieminot pamatlietas par Vatikānu/ Svēto Krēslu, jāpatur prātā, ka pavēstu vara Eiropā visvairāk sāka samazināties pēc Vestfālenes miera līguma 1648. gadā, kas ielika idejiskos pamatus mūsdienu valstu suverenitātes principam. Proti, ka neviens politisks spēks nav augstāks par valsts vadītāju. Monarhu tajā laikā.

Nākamais varas sabrukuma posms bija idejiskās izmaiņas Apgaismības periodā, kad baznīcu dogmatisms un konservatīvisms tika aizstāts ar ticību zinātnei, racionālajam prātam un humānismam. Tas sakrita arī ar 19. gadsimta itāļu nacionālismu un mūsdienu Itālijas veidošanās aizsākumiem. Itālija 1870. gadā likvidēja vairāk nekā tūkstoš gadus pastāvējušos Pāvesta valsti. Konflikti un cīņa par varu, protams, turpinājās līdz mūsdienu teritoriālajās un varas robežās Svētais Krēsls nonāca 1929. gadā pēc Laterāna līgumu noslēgšanas starp tā brīža Itālijas diktatoru Benito Musolīni un pāvestu Piju Vienpadsmito.

Mūsdienās Svētais Krēsls ir arī viena no pasaulē pēdējām absolūtajām monarhijām. Pārējās pasaules valstīs ir konstitucionālās monarhijas ar valdnieka ierobežotu varu vai republikāniska pārvaldes forma. Un Vatikāns šajā ziņā ir nonācis visnotaļ interesantā kompānijā, jo citas sešas monarhijas pamatā ir Arābijas pussalā – tās ir Apvienotie Arābu Emirāti, Katara, Omāna, Saūda Arābija, kā arī papildus vēl Svatini Āfrikā un Bruneja Austrumāzijā.

Katoļu baznīcas vēsture ir raiba un pilna ar neiedomājamām lietām. Markam Tvenam bija teiciens: “Patiesība ir dīvaināka par izdomu. Bet tas ir tikai tādēļ, ka izdomai ir jāpieturas pie iespējamības loģikas, kamēr patiesībai tas nav jādara.” Un šis teiciens ir perfekti attiecināms uz katoļu baznīcas vēsturi. Palasiet vēstures grāmatas, ja neticat.

Tādēļ šodien mēs mirkli vairāk pievērsīsimies pāris citām lietām, kas ir mazāk apspriestas – Svētā Krēsla ārpolitikai un ekonomikai. Šīs pundurvalsts diplomātiskā un politiskā ietekme ir daudz lielāka nekā citām līdzīgām valstīm. Proti, lai arī Vatikāna teritorijā īsti pat nav pastāvīgo iedzīvotāju un tiek rēķināts, ka tur dzīvo tikai viens tūkstotis cilvēku, Katoļu baznīcas klientu skaits tiek rēķināts vairāk nekā miljards cilvēku visā pasaulē.

Cilvēki dažādās pasaules valstīs tāpat pakļaujas savu laicīgo valdību likumiem un noteikumiem, bet to vērtību skalu un izpratnes par pasaules notikumiem ietekmē Katoļu baznīcas pārstāvji. Un šī “maigā vara”, akadēmiskos terminos izsakoties, ir Vatikāna lielākais spēks. Tādēļ arī lielākā daļa pasaules valstu ir nodibinājušas diplomātiskās attiecības ar Svēto Krēslu un no tām lielākajai daļai ir arī rezidējošās vēstniecības.

Kas ir interesanti, tad Svētais Krēsls ir oficiālās diplomātiskās attiecībās ar Ķīnas Republiku jeb Taivānu, bet tam nav diplomātisko attiecību ar lielo Ķīnas Tautas Republiku. Diplomātisko attiecību Vatikānam nav arī ar Saūda Arābiju, Afganistānu un vēl vairākām ANO valstīm. Un tādēļ konkrētā lieta, kuru gribam aplūkot Vatikāna ārpolitikas kontekstā, ir intriģējošais fakts, ka Svētais Krēsls ir pastāvīga novērotāja statusā ANO.

ANO starptautiski atzītas ir 193 valstis un ir divas pastāvīgās novērotājvalstis – Svētais Krēsls un Palestīnas Valsts. Lai arī Svētais Krēsls nav ANO dalībvalsts, kopš 1964. gada tam ir šis novērotājvalsts statuss. Šo savdabīgo fenomenu palsāk skaidro Andris Priede, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents un Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes mācītājs.

Svētais Krēsls gan ir arī novērotāja statusā gan tādās starptautiskās organizācijās kā Eiropas Padome, Arābu Līga un Amerikas valstu organizācija. Attiecīgi – Svētais Krēsls varētu būt uzskatāms par tādu kā milzīgu diplomātisko dienestu ar globālu tvērumu. Bet, lai tādu uzturētu vajag naudu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dosimies uz kādu arhipelāga valsti Rietumāzijā, kas ir slavena ar savām pērlēm, plaukstošo ekonomiku un bagāto vēsturi. Dosimies uz islāma konstitucionālo monarhiju Bahreini, jeb oficiāli Bahreinas Karalisti. Tās teritorija sastāv no 33 salām un valsts ir viens no ietekmīgākajiem arābu centriem Tuvajos Austrumos.

Bahreina ir īpaša ar to, ka tā ieņem trešo vietu starp mazākajām Āzijas valstīm. Vienīgās divas valstis, kas ir mazākas par Bahreinu, ir Singapūra, kas ir pilsētvalsts; un Maldīvu salas. Tādēļ, lai gan sākotnēji Bahreina bija 33 salu arhipelāgs, plašie zemes uzvēršanas un salu būvēšanas projekti ir palielinājuši salu skaitu līdz 84.

1,5 miljonu iedzīvotāju nelielās valsts nosaukums nāk no arābu vārda "al-Bahrayn". Saknes vārds “Bahr” nozīmē “jūra”, un Bahreina ir tā divējāda forma. Tāpēc burtiskais tulkojums ir “divas jūras”, kas attiecas uz ūdeņiem, kas ieskauj valsti.

Tas interesanti arī tādēļ, ka Bahreinā nav upju, ezeru vai strautu. Faktiski vairāk nekā 90 procenti valsts teritorijas ir tuksnesis. Rezultātā Bahreinai ir arī viszemākais saldūdens krājums pasaulē. Valsts iegūst ierobežotu gruntsūdeņu daudzumu no Dammamas ūdens nesējslāņa. Lai risinātu šo valsts ir pievērsusies jūras ūdens atsāļošanai. Tomēr energoietilpīgais process palielina ūdens izmaksas, ka arī kaitē videi, jo liekā sāls nonāk atpakaļ jūrā, palielinot sāļumu.

Un vēl viens mazāk zināms fakts ir tas, ka Bahreina ir viena no tikai četrām valstīm pasaulē, kurā dzīvo vairākums šiītu. Tiek lēsts, ka šiītu kopiena veido aptuveni 55–70% Bahreinas pilsoņu un sunnītu kopiena 30–45%.

Atgādināsim, ka galvenā atšķirība ir pārliecība par to, kam vajadzēja kļūt par pravieša Muhameda pēcteci. Tā, sunnīti koncentrējas uz to, lai sekotu pravieša piemēram, kamēr šiīti koncentrējas uz Muhameda ģimenes izcelsmi un atzīst imamu mācību nozīmīgumu. Kopš 1970. gadiem domstarpības un spriedze starp sunnītu un šiītu kopienām Tuvo Austrumu daļās ir būtiski augusi.

Atklājumu laikmetā portugāļu jūrnieki pārņēma kontroli pār Bahreinu un 16. gadsimtā 80 gadus pārvaldīja valsti.

Portugāļi tomēr nebija nozīmīgākais politiskais spēks Bahreinas vēsturē. Bahreina ir vairāk zināma ar to, ka vairāk nekā 200 gadus to pārvalda viena ģimene.

Kopš 1783. gada Bahreinu pārvalda Al Khalifa ģimene. Al Khalifa ģimenes locekļi no Utubu cilts iekaroja Bahreinu no savas bāzes Zubarā (tagadējā Katara), izdzenot persiešus.

Mūsdienās Al Khalifa ģimenes locekļi ieņem nozīmīgus amatus valdībā, un pat valsts premjerministrs Salmans bin Hamads Al Khalifa ir no Al Khalifa ģimenes. Interesanti, ka Al Khalifa ģimene ir sunnīti, savukārt lielākā daļa Bahreinas iedzīvotāju ir šiīti. Tādēļ dihotomija starp sunnītu valdniekiem un valsts vairākuma šiītu iedzīvotājiem ir veicinājusi valsts ilgstošo nelīdzsvarotību reliģiskajā un kultūras plāksnē.

Bahreinas šiītu vairākums jau sen ir sūdzējies par Al Khalifa ģimenes diskrimināciju gandrīz visos dzīves aspektos, tostarp reliģisko, sociālo, politisko un kultūras tiesību jomā. Tas bieži ir arī izraisījis spriedzi pret Al Khalifa ģimeni un valdību, no kurām visievērojamākā bija neveiksmīgā sacelšanās 2011. gadā.

Bahreina ir arī bijušais britu protektorāts. Valdošā Al Khalifa ģimene parakstīja vairākus līgumus ar britiem apmaiņā pret viņu kā Bahreinas valdnieku leģitimitātes nostiprināšanu un palīdzot aizsargāt viņu īpašumus. Laika gaitā šie līgumi noveda pie tā, ka Bahreina 18. gadsimtā kļuva par Britu impērijas protektorātu. Bahreina palika Lielbritānijas pārvaldībā līdz 1971. gadam, kad tā ieguva pilnīgu neatkarību.

Mūsdienām Bahreina diemžēl ir pazīstama ar nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem. Valdība veic nopietnus pārkāpumus, tostarp spīdzināšanu, kā arī īsteno vārda un pulcēšanās brīvības apspiešanu. Valstī ir ļoti populāra ir arī nāvessodu izpilde.

Kopš 2011. gada Bahreinā nāvessodam bija noteikts de facto moratorijs, bet  process atjaunots 2017. gadā. Pēdējo piecu gadu laikā nāvessods nošaujot izpildīts sešiem cilvēkiem. Un šī gada oktobri vēl astoņiem, tika piespriests nāvessods. Visbiežāk nāvessodu piespriež par narkotiku kontrabandu, slepkavībām un izvarošanām.

Bahreinā nāvessodu var izpildīt tikai pēc tam, kad valsts karalis Hamads bin Isa Al-Khalifa faktiski ratificē spriedumu. Viņam ir tiesības ratificēt, mainīt vai apžēlot spriedumus. Šobrīd 26 cilvēkiem ir piespriests nāvessods, kas tiks izpildīts, tiklīdz karalis ratificēs spriedumu.

Par to, kādēļ Bahreina sastopas ar tik izteiktiem cilvēktiesību pārkāpumiem un kāpēc oktobrī atkal tika piespriests nāvessods vairākiem cilvēkiem, jautājām doktorei Činzijai Bianko, domnīcas Eiropas Ārējo attiecību padome viespētniecei.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu salu valsti, kas atrodas Klusā okeāna dienvidos. Dodamies uz Vanuatu jeb Vanuatu Republiku.

Šis arhipelāgs sastāv no 83 mazām salām, no kurām aptuveni 65 ir apdzīvotas. Un starp citu, lai gan Vanuatu noteikti nav bagātākā valsts pasaulē, tā noteikti ir bagātākā smaidu ziņā. Jo saskaņā ar „Happy Planet Index”, Vanuatu ir ierindota starp četrām laimīgākajām valstīm pasaulē un laimīgākajām ārpus Amerikas. Reitingā ir ņemts vērā paredzamais dzīves ilgums, nevienlīdzības, labklājības un ekoloģiskā pēdas līmenis.

Kas vēl ir interesanti, Vanuatu ir vairāk nekā 130 vietējās okeāna valodas un trīs oficiālās valodas. Lielākā daļa cilvēku runā aizraujošā „pidgin” angļu valodā, ko sauc parbBislama. Kam seko angļu valoda un, visbeidzot, franču valoda. Vanuatu ir arī viena no 45 pasaules valstīm, kur puse iedzīvotāju runā angliski.

Mazāk zināms, bet šī ir valsts, kas praktizējusi kanibālismu. Pēdējā reģistrētā nogalināšana Vanuatu notika 1969. gadā. Lai gan kanibālisms vairs netiek praktizēts, ierastās gatavošanas prasmes joprojām tiek nodotas paaudzēs. Informācija liecina, ka gatavošanas laiks cilvēkam ir 3 līdz 5 stundas. Un salā vēl aizvien ir saglabājusies vecā kanibālsma krāsns.

Valsts ir likusi pamatu arī gumijlēkšanas sportam. Vasarsvētkos vietējie iedzīvotāji ceļ 20-30 metrus augstus torņus, un ciemata iedzīvotāji veic rituālu, kas pazīstams ar nosaukumu „Nanggol” - viņi piestiprina vīnogulājus pie potītēm un lec no torņa.

Vanuatu pat ir pieprasījusi honorārus no starptautiskajiem uzņēmumiem par šīs tradīciju zādzību. Sākot ar 2020. gadu, šis jautājums tagad ir iekļauts Vanuatu likumos ar likumprojektu, lai aizsargātu Vanuatu tradicionālās zināšanas, nepārprotami pieminot Nagoļa lēcienu Vasarsvētku dienvidos un tā “līdzību” ar gumijlēkšanu.

Stāstot par mūsdienu valsts politiku, ir jāsaka, ka Vanuatu pastāv daudzpartiju sistēma. Desmitgadēs pēc neatkarības iegūšanas uz angliski orientētā Vanua'aku partija un uz franču orientētā Mēreno partiju savienība sadrumstalojās daudzās mazākās partijās, kuras nosaka personības politika, nevis ideoloģija.

Savukārt, politiskās kultūras pamatā ir klientelisms – deputātiem ir piešķirta nauda, ko tērēt saviem vēlētājiem, un vēlētāji kandidātus vērtē galvenokārt pēc viņu spējas piesaistīt resursus savās kopienās, nevis pēc nacionālās politikas pozīcijām. Tāpat parlamentā ir ļoti maz sieviešu deputātu, kas ir skaidrojams ar sieviešu lomu sabiedrībā. Līdz šim valsts parlamentā ir bijušas tikai sešas sievietes, kopš tā pirms 42 gadiem ieguva neatkarību.

Lai gan kukuļošana Vanuatu ikdienas dzīvē nav izplatīta, tās politiskā sistēma tiek plaši uztverta kā ārkārtīgi korumpēta. Tomēr no 2018. gada Vanuatu ieviesa jaunus tiesību aktus, lai uzlabotu piekļuvi informācijai, paverot valdībai lielāku atbildību un pilsoņu līdzdalību. Šīs izmaiņas ir uzlabojušas Vanuatu vietu Korupcijas uztveres indeksā.

Vanuatu ekonomikas pamatā ir maza mēroga lauksaimniecība, kas nodrošina iztiku aptuveni divām trešdaļām iedzīvotāju, sākot no naturālās lauksaimniecības līdz kokosriekstu un citu labības kultūru sīksaimniecībām. Kopra ir neapšaubāmi vissvarīgākā naudas kultūra, kas veido vairāk nekā 35% no Vanuatu eksporta, kam seko kokmateriāli, liellopu gaļa un kakao.

Makšķerēšana, ārzonas finanšu pakalpojumi un tūrisms ar vairāk nekā 330 tūkstošiem apmeklētāju ir papildus ekonomikas balsti. Lai gan jāsaka, ka valsts tūrisms ir piedzīvojis grūtības pēc tam, kad Efate, visapdzīvotāko un tūristu iecienītāko salu, 2015. gadā nopostīja tropiskais ciklons. Runājot par dabas katastrofām, Vanuatu ir viena no visbīstamākajām valstīm pasaulē. Valsts atrodas virs „uguns gredzena”, kas ir ceļš gar Kluso okeānu, kuram ir liela iespēja piedzīvot zemestrīces, vētras, plūdus, sausumu un jūras līmeņa paaugstināšanos.

Pastāvīgās infrastruktūras grūtības Portvilas Bauerfīldas lidostā ir izraisījušas gaisa satiksmes traucējumus, vēl vairāk apgrūtinot tūristu piesaisti. Austrālija un Jaunzēlande ir galvenie tūristu un ārvalstu palīdzības avoti.

Ekonomisko attīstību kavē atkarība no salīdzinoši neliela preču eksporta, neaizsargātība pret dabas katastrofām un lielie attālumi no galvenajiem tirgiem un starp salām. Reaģējot uz ārvalstu bažām, valdība ir solījusi stingrāk regulēt tās ārzonu finanšu centra darbību.

Vanuatu ir slavena ar tās zelta pasu sistēmu, kuru Eiropas Komisija ir ierosinājusi apturēt, jo pastāv bažas par Klusā okeāna valsts pretrunīgo shēmu. Zelta pašu sistēma paredz pilsonību pēc ieguldījuma programmas, kura atļauj ārvalstu pilsoņiem iegādāties Vanuatu pilsonību par 123 tūkstošiem eiro, pats process parasti ilgst nedaudz vairāk nekā mēnesi.

Vanuatu ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē, un pēc Pasaules Bankas datiem IKP uz vienu iedzīvotāju ir 2600 eiro, kas ir 11 reizes mazāks nekā Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju. Pasu pārdošana ir lielākais Vanuatu valdības ieņēmumu avots, tā veido 42% no visiem valdības ieņēmumiem.

Vanuatu ekonomiku analizē Karību reģiona advokāte un ekonomiste Marla Dukharana.

Dodamies uz Horvātijas Republiku, kura atrodas Balkānos un ir jaunākā Eiropas Savienības dalībvalsts. Horvātija Eiropas Savienībai pievienojās 2013. gada 1. jūlijā un no nākamā gada 1. janvāra pievienosies arī Šengenas zonai un eirozonai.

Tāpat ir vērts pieminēt, ka Horvātijas teritorija, senais piejūras apgabals Dalmācija ir izcelsmes vieta dalmāciešu suņu šķirnei.

Nerunāsim detalizētāk arī par to, ka Dubrovniki ir "King’s Landing" jeb latviskotajā variantā Karaļa osta. Tie, kas pazīst Džordža RR Mārtina darbu “Dziesma par ledu un uguni” sapratīs, ka runa ir par Troņu spēli – gan kā grāmatu, gan kā seriālu. Jaunajā seriālā “Pūķa nams” arī galvaspilsēta ir filmēta Dubrovnikos. Pat, ja astotajā sezonā “Troņu spēles” sezonā vienā brīdī šķita, ka pilsēta pārvietojusies pēkšņi uz tuksneša vidu, tā tāpat bija filmēta Dubrovnikos.

Ne velti Dubrovniki tiek saukti arī par “Adrijas jūras pērli”. Vismaz tā to esot nosaucis dzejnieks Bairons. Nebrīnos, ka valsts ir ļoti populāra filmu industrijai. Un tūrismam – Horvātija esot starp pasaulē 20 populārākajiem tūristu galamērķiem.

4,2 miljonus iedzīvotāju lielā valsts vēsturiski ir bijusi daļa no dažādiem politiskajiem veidojumiem. Visnesenāk – Dienvidslāvijas sastāvā līdz 1991. gadam. Dienvidslāvijas sabrukums Horvātijai nozīmēja karu pret serbiem un to dominēto dienvidslāvu armiju līdz 1994. gadam. Faktiski gan pēdējā serbu kontrolētā teritorija horvātiem tika atdota tikai 1998. gadā.

Kopš tā laika valsts ir ļoti mērķtiecīgi virzījusies karā zaudētās ekonomikas atjaunošanas virzienā, ar mērķi pievienoties ES un NATO. Kara rezultātā smagi cieta valsts ekonomika, valstij zaudējot apmēram 40 procentus no kopējā iekšzemes kopprodukta. Sevišķi, protams, grūti klājās tūrisma industrijai. Uzskata, ka tūrisma industrija vēl šodien nav pilnībā atkopusies, lai arī veido apmēram 20 procentus no modernās valsts IKP un dod vairāk nekā 10 miljardu eiro ieņēmumus katru gadu.

Horvātijā ir ļoti liels skaits UNESCO pasaules materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos iekļauto vietu un lietu. Valstij pieder 1246 salas un saliņas, kā arī apmēram 10 procenti valsts teritorijas ir skaisti dabas parki un rezervāti. Un pieliekot klāt milzīgo saulaino dienu skaitu, tūrisma industrijas pievilcīgums un ekonomiskais spēks ir neapšaubāms.

Horvātijas ekonomika ir daudzveidīga un tūrisms nav vienīgais ieņēmumu avots. Proti, modernās vēstures laikā Horvātija kara dēļ zaudēja ne tikai infrastruktūru un lielu daļu saimniecības, bet arī pirmo ārvalstu investīciju vilni, kas Dienvidu un Austrumeiropā ienāca 1990. gadu sākumā. Tostarp arī Latvijā, protams. Tas bija stabilais ceļš NATO un Eiropas Savienības virzienā, kas jau 2000. gadu vidū sāka ienest uzticību Horvātijas ekonomiskai izaugsmei, valsts stabilitātei un uzticamībai investoru acīs.

Ekonomika gan tāpat paliek vēl trausla, jo investīciju klimats ir sarežģīts, korupcijas riski saglabājas, nevienlīdzīga ir arī attīstība dažādos reģionos, neefektīva tieslietu sistēma, kā arī valsts ir piedzīvojusi smadzeņu aizplūšanu un citām ES valstīm.

Horvātijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc Pasaules Bankas datiem ir 32,5 tūkstoši eiro, kamēr Latvijas ir 600 eiro lielāks. Vidējā mēnešalga valstī šogad ir 1035 eiro, Latvijas rādītājs, pēc tās pašas metodoloģijas rēķinot, ir 1225 eiro. Tas, protams, pirms nodokļiem. Rezumējot, Horvātija, lai arī ir jaunākā ES valsts, nav nabadzīgākā.

Horvātija Eiropas Savienības iestāšanās procesa ietvaros ir bijusi ļoti mērķtiecīga. Tā 2003. gadā pieteicās iestāties un gribēja pievienoties 2007. gadā. Tas būtu bijis rekordīss laiks, ja tas būtu izdevies. Realitātē tas prasīja 10 gadus. Iestāšanas sarunas ieilga, jo visās jomās Horvātijai, protams, negāja tik vienkārši.

Šobrīd Horvātija Eiropas integrācijā ir apsteigusi Bulgāriju un Rumāniju. Abas reģiona kaimiņvalstis pievienojās ES jau 2007. gadā. Ne viena, ne otra nav tikušas ne eirozonā, ne Šengenas zonā vēl. Horvātija kļūs par divdesmito eirozonas dalībvalsti un iekļausies institucionāli un politiski ES kodolā ātrāk nekā varbūt daudzi gaidīja.

Mērķtiecība un izlēmība atmaksājas. Pastāstīt par to, kā pievienošanās eirozonai un Šengenai ietekmē Horvātijas pašsajūtu kā Eiropas Savienības valstij, lūdzām Horvātijas Attīstības un starptautisko attiecību institūta Eiropas Integrācijas departamenta bijušajai vadītājai doktorei Višņai Samardžijai.

Dodamies uz maz apdzīvotu valsti Rietumāfrikā, kas robežojas ar Rietumsahāru ziemeļos, Alžīriju ziemeļaustrumos, Mali austrumos un dienvidos un Senegālu dienvidrietumos. Tai ir arī krasta līnija gar Atlantijas okeānu uz rietumiem. Dodamies uz Mauritāniju, nejaukt ar Maurīciju.

Valsts oficiālais nosaukums, starp citu, ir Mauritānijas Islāma Republika. Valsts nosaukums Mauritānija ir cēlies no senās Mauritānijas karalistes, kas pati ir cēlusies no mauriem, berberu valodā runājošiem cilvēkiem Āfrikas ziemeļrietumos.

Mūsdienu Mauritānijas galvaspilsētas Nuakšota vārds ir cēlies no berberu vārda “nawakshut”, kas nozīmē “vēju vieta”. Diezgan poētiski, zinot, ka daļu valsts teritorijas klāj tuksnesis.

Šis raidījums būs diezgan drūms, jo runājam daudz par verdzību un cilvēktiesību pārkāpumiem, ka arī valsts lielo nabadzību un savādo skaistuma izpratni.

Vēsturiski pirms valsts kļuva par Francijas koloniju tieši berberi un bafūri bija vieni no pirmajiem, kas apmetās uz dzīvi tagadējās Mauritānijas teritorijā. Šīs grupas veido aptuveni vienu trešdaļu no Mauritānijas etniskā sastāva.  Pārējās Mauritānijas etniskās grupas ir cēlušās no bijušajām paverdzinātajām tautām un Subsahāras etniskajām grupām. Šīs trīs grupas ir organizētas saskaņā ar stingru kastu sistēmu ar dziļām etniskām šķeltnēm.

Savukārt, runājot par Mauritāniju un politiku, būtu jāsāk ar to, ka tā ir bijusī Francijas kolonija, un Mauritānija savu neatkarību no Francijas ieguva tikai 1960. gadā. Jaunās Mauritānijas politika aizsākās kā vienas partijas autoritārs režīms, kas kļuva par 49 gadus ilgu diktatūru, kuru raksturoja dažādas kļūdainas vēlēšanas, neveiksmīgi mēģinājumi izveidot demokrātiju un militāri apvērsumi. Līdz pat 2019. gada vēlēšanām valsts nebija piedzīvojusi miermīlīgu varas pāreju.

2019. gadā pie varas nāca Mohameds Oulds Čeihs Ghazuani un viņa inaugurācija iezīmēja pirmo miermīlīgo varas pāreju no viena demokrātiski ievēlēta prezidenta uz citu, nostiprinot valsts demokratizēšanos. Tomēr, neskatoties varbūt uz politisku demokratizēšanos, valstī vēl aizvien pastāv verdzība.

Verdzība Mauritānijā ir bijusi izplatīta jau sen. Valstī ekonomiski un politiski dominējošie arābi un amazighi, saukti par bidānu, vēsturiski paverdzināja melnādainos cilvēkus no Ziemeļrietumu Sahāras, bieži saukti arī par melnajiem mauriem. Lielākā daļa agrāk paverdzināto cilvēku un viņu pēcnācēji ir pazīstami kā haratīni un veido atsevišķu etnolingvistisko grupu. Viņi runā hassaniya — vietējā arābu dialektā, kurā runā arī bidāņi, un veido aptuveni 40 procentus no Mauritānijas iedzīvotājiem.

Lai arī Francija pasludināja verdzības izbeigšanu Mauritānijā 1905. gadā vēl tās koloniālās okupācijas laikā, tomēr galu galā tā pati atteicās izpildīt šo lēmumu. Iemesls ir tāds, ka Francija vēlējās ievērot vietējās tradīcijas un Mauritānijas sociālo struktūru, vienlaikus aizsargājot koloniālo un vietējo ekonomiku. Pakāpeniski attīstījās divas pozīcijas, pirmā, kurā vergu tirdzniecība tika nošķirta un ko uzskatīja par nelikumīgu, kā to pieprasīja koloniālā lielvara Francija. Un otra – mājas verdzība, ko sankcionēja islāms, un tādējādi tā bija atļauta vai vismaz pieļauta. Tāpēc atcelšanas pilnīgu īstenošanu kavēja Francijas politisko un ekonomisko interešu kombinācija un spiediens no Mauritānijas vergu īpašniekiem, kuru intereses bieži vien krustojās ar koloniālajām interesēm.

1981. gadā Mauritānija padarīja verdzību par nelikumīgu, tā bija pēdējā valsts pasaulē, kas to izdarīja. Tomēr desmitiem tūkstoši cilvēku – galvenokārt no haratiešu vai afromauritāniešu minoritātēm – joprojām dzīvo kā vergu strādnieki, mājkalpotāji vai līgavas bērni. Vietējās tiesību grupas ziņo, ka aptuveni līdz 20 procentu iedzīvotāju ir paverdzināti, un katrs otrais haratietis ir spiests strādāt fermās vai mājās bez brīvības, izglītības vai atalgojuma.

Papildus ir izveidojusies arī stingra kastu sistēma, kas pastāv līdz pat mūsdienām, un tumšādainie iedzīvotāji pieder saviem gaišākiem “saimniekiem”. Vergu statuss tiek nodots no mātes bērnam, bet verdzības apkarošanas aktīvistus regulāri aiztur un spīdzina.

Vvaldošie arābu-berberi ieņem augstākus amatus valdībā, savukārt tumšādainie haratieši un afromauritānieši ir nepietiekami pārstāvēti vadošos amatos un saskaras ar daudziem šķēršļiem sabiedrībā, sākot ar piekļuvi izglītībai un beidzot ar labi apmaksātu darbu. Haratīni veic daudzus darbus, ko arābu berberi uzskata par netīriem vai pazemojošiem, piemēram, strādājot vietējos tirgos.

Vēl viena problēma – valdība regulāri noliedz verdzības esamību Mauritānijā, tā vietā slavējot sevi par šīs prakses izskaušanu.

Par Mauritānijas verdzības sistēmas īpatnībām vairāk stāsta Bubakars Oulds Messauds, kurš savulaik dibināja organizāciju „SOS Esclaves Mauritanie” un arī pats nāk no vergu ģimenes.

Šajā reizē stāsts par Kataru jeb oficiāli Kataras valsti, kas atrodas Rietumāzijā. Starp citu, vienīgā valsts ar ko Katara robežojās ir Saūda Arābija, no pārējām debespusēm Kataru apskalo Persijas līcis.

Katara ir otrā plakanākā valsts pasaulē, un tās augstākais punkts atrodas tikai 103 metru augstumā. Plakanākas par Kataru ir tikai Maldīvu salas, šo valsti jau apskatījām mūsu raidījumā, bet atgādināsim, Maldivu salu augstākais punkts ir 1,8 metri.

Katara ir par veseliem diviem metriem augstāka, nekā tā bija pirms 400 gadiem. Valsts ir lēnām pieaugusi ģeoloģiskā pacēluma dēļ.  Bet valsts nosaukums radies jau 1. gadsimta vidū, kad romiešu rakstnieks Plīnijs Vecākais tagadējos Kataras iedzīvotājus dēvēja par “Catharrei”. Pats vārds Katara tika lietota līdz pat 18. gadsimtam. Vienlaikus ar šo izplatītāko rakstību, pastāvēja vairākas variācijas, tostarp Katr, Kattar un Guttur. Līdz Katara tika oficiāli pieņemta par valsts nosaukumu.

Divus ar pusi miljonus iedzīvotāju liela valsts ir neapšaubāmi pievilcīga valsts emigrantiem, kuri šeit ierodas lielisko laikapstākļu, nesteidzīgā dzīvesveida un, protams, beznodokļu algu dēļ. Katarā bez vīzām var ieceļot vairāk nekā 90 valstu pilsoņi. Kataras pievilcība ir tik liela, ka šobrīd valstī dzīvo vairāk nekā divi miljoni emigrantu, kuri pārstāv simts astoņdesmit dažādas tautības. Līdz ar to paši katarieši ir mazākumā, turklāt ievērojami mazākumā, jo pašu Kataras iedzīvotāju ir tikai aptuveni 15 procenti.

Vēl viena mazāk zināma lieta - Katarā ir visaugstākā vīriešu un sieviešu attiecība pasaulē. Valstī ir aptuveni 299 vīrieši uz 100 sievietēm. Sieviešu īpatsvars ir 25 procenti, salīdzinot ar gandrīz 75 procentiem vīriešu. Kas nozīmē, ka Katarā ir par 1,46 miljoniem vairāk vīriešu nekā sieviešu. Tāda, attiecība veidojās galvenokārt tāpēc, ka Katarā ir liels imigrantu skaits un tie ir pamatā ir vīrieši, kas ir pagaidu darbinieki.

Stāstot par Kataru, gribētos detalizētāk izskaidrot tieši valsts politisko sistēmu. Tātad, Katara ir daļēji konstitucionāla monarhija, kurā emīrs ir valsts vadītājs un izpilddirektors, bet premjerministrs ir valdības vadītājs. Saskaņā ar Kataras konstitūciju daļēji ievēlētajai Konsultatīvajai asamblejai ir ierobežotas iespējas noraidīt tiesību aktus un atlaist ministrus.

Tomēr, lai gan Katara oficiāli ir daļēji konstitucionāla monarhija, plašās monarhijas saglabātās pilnvaras joprojām robežojas ar absolūtu monarhiju. 2003. gadā Katara gan pieņēma konstitūciju, kas paredzēja ievēlēt 30 no 45 konsultatīvās asamblejas locekļus, un referendumā šī konstitūcija tika apstiprināta ar pārliecinošu balsu vairākumu – gandrīz 98% to atbalstīja.

Kataru pārvalda emīrs – Šeihs Tamims bin Hamads Al Thani, kam ir ekskluzīvas pilnvaras iecelt premjerministru un kabineta ministrus, kuri kopā veido Ministru padomi, kas ir augstākā izpildvara valstī.

Al Thani ģimene ir tā, kas ir pārvaldījusī Kataru kopš valsts pirmsākumiem un tieši Al Thani ģimene 1868. gadā parakstīja līgumu ar britiem, kas atzina valsts atsevišķo statusu un atļāva kļūt neatkarīgai. Kā zināms, vēsturiski, pēc Osmaņu varas tāpat kā daudzas citas valstis reģionā, arī Katara kļuva par Lielbritānijas protektorātu 20. gadsimta sākumā līdz pat neatkarības iegūšanai 1971. gadā.

Runājot par Konsultatīvo asambleju, tā sastāv no 30 tautas vēlētiem pārstāvjiem un 15 emīra ieceltiem cilvēkiem. Tā var bloķēt tiesību aktu pieņemšanu ar vienkāršu balsu vairākumu un var atlaist ministrus, tostarp premjerministru, ar divu trešdaļu balsu. Asamblejas pirmās vēlēšanas notika 2021. gada oktobrī pēc vairākkārtējas atlikšanas. Tas ir neliels radītājs valsts brīvībai un opozīcijai. Konstitūcija par Konsultatīvo asambleju pieņemta jau 2003. gadā. Starp citu Kataras tiesību akti neļauj dibināt politiskas struktūras vai arodbiedrības.

Un šis ir radītājs vēl vienai nozīmīgai problēmai – cilvēktiesību pārkāpumiem darba tirgū. Īpaši, aktuāli šī problēma kļuva sakarā ar plānoto futbola Pasaules kausu Katarā, kas arī izcēla problēmu.

Katara ir pirmā arābu valsts, kas rīko FIFA Pasaules kausu, kas sāksies jau pēc dažām dienām. Un šo notikumu tiešām gaida daudzi, jo uzskata, ka tas būs viens no aizraujošākajiem notikumiem FIFA Pasaules kausā. Ne tikai tādēļ, ka Katara ir mazākā valsts, kas jebkad to uzņems, un vienīgā, kas to rīkos ziemā. Tāpat tas būs pirmais Pasaules kauss, kurā nebūs oglekļa emisiju – Katarā tiks uzbūvēta 800 MW saules enerģijas stacija, lai nodrošinātu turnīru.

Par to, kā futbols var spēlēt arī politiku, precīzāk, kā politiskie un cilvēktiesību skandāli ir ietekmējuši vai tomēr ne čempionātu, jautājām sporta žurnālistam un televīzijas komentētājam Anatolijam Kreipānam.

Dodamies uz vienu no mazākajām Āfrikas valstīm - uz Ekvatoriālo Gvineju jeb Ekvatoriālās Gvinejas Republiku.

Šī būs trešā Gvineja, ko aplūkojam raidījumā. Kopā pasaulē ir četras valstis, kuru nosaukumā ir vārds Gvineja. Tā pastāv, Ekvatoriālā Gvineja, Gvineja, Gvineja-Bisava Āfrikā un Papua-Jaungvineja Okeānijā un Āzijā.

Ekvatoriālās Gvinejas nosaukums ir saistīts ar valsts atrašanās vietu. Valsts atrodas Rietumāfrikā gar Gvinejas līci un stiepjas uz ziemeļiem līdz Sāhelai. Savukārt “Ekvatoriālā” daļa attiecas uz valsts stāvokli tieši uz ziemeļiem no ekvatora.

Vienkāršojot, valsts robežojas ar Kamerūnu un Gabonu. Ekvatoriālā Gvineja sastāv no Rio Muni kontinentālajā Āfrikā, kas ir pazīstama arī kā Kontinentālā Ekvatoriālā Gvineja un papildus piecām salām, tādejādi kopā saukta par Ekvatoriālo Gvineju.

Tā ir arī vienīgā Āfrikas valsts, kas ne tikai galvenokārt runā spāniski, bet kurai ir arī oficiāla valoda spāņu. Galvaspilsēta Malabo ir pazīstama ar savu Spānijas koloniālo arhitektūru. Kamēr Ekvatoriālās Gvinejas kaimiņvalstis Kamerūna un Gabona, tāpat kā daudzas Āfrikas valstis, runā franču valodā un izmanto to kā oficiālo valodu. Tāpēc bieži vien ir pārsteigums, ka aptuveni 68% Ekvatoriālās Gvinejas iedzīvotāju runā spāņu valodā kā savā dzimtajā valodā.

Starp citu, par Malabo. Tad 1,7 miljonu liela iedzīvotāju valsts galvaspilsēta nemaz neatrodas kontinentālajā daļā. Malabo atrodas Bioko salā, kas atrodas 32 km attālumā no kontinentālās Ekvatoriālās Gvinejas. Vienīgās pārējās divas valstis pasaulē, kurām nav galvaspilsētu kontinentālajā daļā, ir Dānija un Gambija.

Ekvatoriālā Gvineja ilgus gadus bija Spānijas kolonija un pat tika nosaukta par Spānija Gvineju. Neatkarību tā ieguva tikai 1968. gadā pēc 190 gadus ilgas Spānijas valdīšanas.

Pēc neatkarības iegūšanas Ekvatoriālo Gvineju vadīja prezidents Fransisko Mačiass Nguema. Bet kopš 1979. gada Ekvatoriālo Gvineju pārvalda prezidents Teodoro Obiangs Nguema. 80 gadus vecais līderis kļuva par otro valsts prezidentu pēc sava tēvoča Mačasa Nguema gāšanas. Neskatoties uz vairāk nekā desmit mēģinājumiem viņu gāzt, prezidents Obians ir pie varas vairāk nekā 43 gadus un ir nopelnījis Āfrikas un pasaulē visilgāk amatā esošo prezidenta titulu.

Jau 2022. gada 20. novembrī Ekvatoriālajā Gvinejā norisināsies prezidenta, Deputātu palātas, Senāta un pašvaldību vēlēšanas. Valstī oficiāli kopš 1992. gada pastāv daudzpartiju sistēma. Tomēr, politiskā opozīcija, lai gan nomināli atļauta līdzās nominālai daudzpartiju sistēmai, faktiski nepastāv, jo prezidenta Obianga lojālistiem ir gandrīz visas vietas likumdevējā kopš viņa iecelšanas līdera amatā.

Obianga Ekvatoriālās Gvinejas Demokrātiskā partija ir uzvarējusi katrās vēlēšanās un ir ieguvusi vairāk nekā 90% balsu. Lai gan opozīcija ir boikotējusi gan vēlēšanas, gan sabiedrības aptaujas. Pēc pēdējiem datiem vēlēšanās, kas notika 2016. gadā, Ekvatoriālās Gvinejas Demokrātiskā partija ieguva 93,7% balsu, kas saskaņā ar vēlēšanu komisijas datiem ir viņu līdz šim sliktākais rezultāts.

Kopumā nevienas vēlēšanas valstī nav raksturotas kā brīvas vai godīgas. „Human Rights Watch”, „Amnesty International”, kā arī citas nevalstiskās organizācijas ir dokumentējušas smagus cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp nelikumīgu aizturēšanu, kur ieslodzītie tiek pakļauti spīdzināšanai un piekaušanai, ir ziņots arī par neizskaidrojamiem nāves gadījumiem. Arī tagad priekšvēlēšanu laiks valstī ir ļoti asiņains, policija vairākas nedēļas ir veikusi nežēlīgus oponentu arestus un ieslodzīšanas kampaņu.

Vēl viena nopietna problēma Ekvatoriālās Gvinejā ir cilvēku tirdzniecība. Cilvēku tirgotāji galvenokārt darbojas Batas, Malabo un Mongomo pilsētās, nolaupot jaunas sievietes un bērnus mājsaimniecības pakalpojumiem, piespiedu darbam un seksuālajai tirdzniecībai. Tāpat pašreizējā un bijusī valdība ir apsūdzēta rupjos cilvēktiesību pārkāpumos, valsts līdzekļu nepareizā pārvaldībā un augsta līmeņa korupcijā. „Human Rights Watch” norāda, ka notiek represijas pret pilsoniskās sabiedrības grupām un opozīcijas politiķiem, kā arī apgalvo, ka kritiķi ir spīdzināti un valstī notiek negodīgas tiesas. Vienā no šādiem piemēriem policija pēc konfrontācijas ar opozicionāriem arestēja 147 politiskās partijas locekļus, kas ieņēma vienīgo opozīcijas vietu parlamentā. Tiesa vēlāk piesprieda 28 partijas biedriem 30 gadu cietumsodu un lika partiju likvidēt.

Tāpat valstī ir ļoti zems paredzamais cilvēku dzīves ilgums. Neatbilstoši sanitārie apstākļi un higiēnas trūkums arī palielina zīdaiņu mirstību, aptuveni  20 procenti bērnu mirst pirms piecu gadu vecuma. Ekvatoriālā Gvineja arī tiek uzskatīta par epidēmijām vismazāk sagatavoto valsti, galvenokārt tāpēc, ka tā nespēj novērst patogēnu un toksīnu rašanos.

Vienlaikus Ekvatoriālā Gvineja tiek uzskatīta par vienu no Āfrikas bagātākajām valstīm, jo tajā atrodas minerālu un naftas krājumi. Deviņdesmito gadu vidū ASV naftas kompānijas atklāja milzīgas atradnes pie Ekvatoriālās Gvinejas krastiem. Kopš tā laika no jēlnaftas ražošanas un pārdošanas ir iegūti miljardi dolāru.

Taču nauda parastajiem valsts iedzīvotājiem nav nākusi par labu, jo valsts elite ir korumpēta. Saskaņā ar žurnāla „Forbes” datiem prezidenta Obianga vērtība ir 506 miljoni eiro, tādējādi viņš ir viens no pasaules bagātākajiem valstu vadītājiem.

Par viņa izveidoto korupcijas un kleptokrātijas sistēmu vairāk stāsta cilvēktiesību aktīvists un advokāts, kompānijas „EGJustice” vadītājs Tutu Alikante.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas iepazīstinām ar Slovēniju jeb Slovēnijas Republiku. Tā ir neliela valsts Centrāleiropā, kurā dzīvo nedaudz vairāk nekā divi miljoni cilvēku.

Slovēnija ir slavena ar savām skaistajām ainavām, ezeriem un arī 220 metrus garo Solkana tiltu, kas ir akmens arkas tilta dzelzceļš un tajā ir 4533 akmens bloki. Tas ir arī pasaulē garākais akmens arkas dzelzceļa tilts. Tomēr mazāk zināms ir fakts, ka Slovēnijas valsts teritorijas forma atgādina vistu. Tā paši slovēņi bieži min. Un apskatoties valsts kontūrkarti, tiešām nevar nepamanīt līdzību.

Vēl viens interesants fakts - Slovēnijā ir viena no lielākajām brūno lāču populācijām Eiropā. Ja pasaulē ir slavenas vaļu vērošanas ekskursijas, Slovēnija var doties vērot lāčus valsts mežos. Un ir tikai loģiski, ka tur, kur ir lāči, tur ir arī bites. Ne pa velti Slovēnija Eiropā ir pazīstama kā "biškopības sirds un dvēsele". Un Biškopība tiešām ir svarīga Slovēnijas kultūras un tradīciju sastāvdaļa. Faktiski viens no 200 cilvēkiem Slovēnijā ir biškopis.

Slovēnija ir pazīstama kā valsts ar ļoti strauju izaugsmi un savu veiksmes stāstu. Uzsākot pārejas periodu, tā kļuva par visplaukstošāko valsti postsociālistiskajā telpā. Turklāt, tā ir spējusi šo pozīciju noturēt, arī neskatoties uz ekonomiskajām krīzēm.

Mazās valsts vēsturē pēc neatkarības atgūšanas ir bijusi virkne pirmreizēju notikumu: tā bija pirmā Dienvidaustrumeiropas valsts, kas pievienojās Eiropas Savienībai, pirmā no tā dēvētajām „jaunajām Eiropas Savienības valstīm”, kas pievienojās eirozonai, un pirmā no reģiona, kas no aizņēmēja statusa pārgāja uz donora statusu Pasaules Bankā. Tā arī pārspēj pārējo reģionu vai vismaz ir vienā no līderēm lielākajā daļā tautas attīstības indeksā.

Slovēnijas spēcīgās starta pozīcijas, uzsākot pārejas procesus, bija primāri pateicoties dažādiem vēsturiskiem faktoriem. Liela daļa no tā, kas vēlāk kļuva par Dienvidslāviju, gadsimtiem ilgi atradās Osmaņu impērijas pakļautībā, savukārt Slovēnija simtiem gadu pavadīja Hābsburgu pakļautībā, līdzīgi kā arī mūsdienu Austrija, Čehija un liela daļa Centrāleiropas.

Papildus pēc Otrā pasaules kara Dienvidslāvijā, tāpat kā pārējā Centrālajā, Dienvidaustrumu un Austrumeiropā, tika izveidota sociālistiskā valdība. Tomēr pēc Dienvidslāvijas līdera Josipa Broza Tito atdalīšanas no Maskavas, atstājot Dienvidslāviju kā vienu no vadošajām nesaistītajām valstīm aukstā kara laikā, federācija varēja brīvi īstenot savu ekonomikas politiku, nacionalizējot lielos uzņēmumus, vienlaikus atstājot mazākus uzņēmumus darboties neatkarīgi, un tā guva labumu arī no Rietumu aizdevumiem.

Piemēram, Slovēnijā bija augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju starp visām reģiona valstīm laikā, kad tās sāka pāreju no plānveida uz tirgus ekonomiku. Iemesli daļēji bija saistīti ar bijušās Dienvidslāvijas specifiku kopumā un daļēji ar Slovēnijas specifiku Dienvidslāvijā.

Lai sīkāk skaidrotu šos Slovēnijas noslēpumus un salīdzinoši veiksmīgu postkomunistisko attīstību, mēs lūdzām komentāru doktora Anže Burgeram, Ļubļanas Universitātes Starptautisko attiecību katedras asociētajam profesoram.  

Mūsdienās Slovēnija ir pazīstama, kā valsts ar lielisku infrastruktūru, labi izglītotu darbaspēku un stratēģisku atrašanās vietu starp Balkāniem un Rietumeiropu, vēl aizvien Slovēnijai ir salīdzinoši viens no augstākajiem IKP uz vienu iedzīvotāju Centrāleiropā. Tā ir visattīstītākā pārejas valsts ar senām ieguves rūpniecības tradīcijām, ķīmisko rūpniecību un attīstītām pakalpojumu darbībām. Tomēr, mūsdienās tādas nozares, kā lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība veido salīdzinoši zemus 2,5 procentus no IKP un nodarbina tikai 6 % iedzīvotāju.

Pamatā Slovēnijas tirdzniecība ir orientēta uz citām ES valstīm, galvenokārt Vāciju un Itāliju. Tas ir rezultāts vairumtirdzniecības pārorientācijai uz Rietumiem un augošajiem Centrāleiropas un Austrumeiropas tirgiem, saskaroties ar Dienvidslāvijas tirgu sabrukumu. Tādēļ Slovēnijas ekonomika ir ļoti atkarīga no ārējās tirdzniecības.  Slovēnijā ir augsti izglītots darbaspēks, labi attīstīta infrastruktūra, un tā atrodas galvenajā transporta krustojumā.  Tādēļ, neskatoties uz to, ka ārvalstu tiešo investīciju līmenis ir viens no zemākajiem, pēdējos gados tas nepārtraukti pieaug.

ES pievienošanās sarunu laikā Slovēnija uzstāja uz daudzām atkāpēm, atsakoties atvērt atsevišķas galvenās ekonomikas nozares pilnīgai konkurencei. Tā, piemēram, valsts ir vienīgā Centrāleiropā un Austrumeiropā, kas ir saglabājusi kontroli pār savu banku sektoru. Valsts ir saglabājusi arī svarīgu sabiedrisko pakalpojumu sektoru, kas veidots sociālisma periodā. Slovēnijā joprojām ir viena no labākajām veselības aprūpes sistēmām pasaulē, un izglītība ir bezmaksas līdz pēcdiploma līmenim.

Vienlaikus Slovēnija ir arī viena no tām Eiropas valstīm, kurās ir visizteiktākā iedzīvotāju novecošana, kas skaidrojama ar zemo dzimstību un pieaugošo dzīves ilgumu. Gandrīz visi Slovēnijas iedzīvotāji, kas vecāki par 64 gadiem, ir pensionāri, un starp dzimumiem nav būtisku atšķirību. Par spīti imigrācijai, darbspējīgā vecuma grupa samazinās.

Par to, kāda ir Slovēnijas panākumu atslēga arī veselības jomā, detalizētāk stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes Studiju inovāciju projektu koordinatore un Veselības vadības docētāja Ieva Bikava.

Šodien dodamies uz valsti, kas platības un iedzīvotāju skaita ir otra mazākā valsts Āfrikā – uz Santome un Prinsipi jeb Santome un Prinsipi Demokrātisko Republiku. Bieži arī valsti sauc par “Āfrikas Galapagu salām”, pateicoties augu un dzīvnieku dažādībai.

Vienlaikus 217 tūkstošu cilvēku lielā valsts tiek dēvētā arī par “Vientuļo salu”, jo Santome un Prinsipi ir viena no vismazāk apmeklētajām valstīm pasaulē. Zemā tūristu apmeklējuma dēļ, piemēram, 2017. gadā, kas ir jaunākie dati, valsts uzņēma tikai aptuveni 29 tūkstoši tūristu.

Valsti veido divas lielākās vulkāniskās izcelsmes salas – Santome un Prinsipi, kā arī sešas mazākas salas. Santome tika nosaukta Sv. apustuļa Toma vārdā, jo portugāļu pētnieki salu atklāja 1470. gada 21. decembrī – svētā Toma svētkos. Savukārt,  Prinsipi ir saīsināta versija portugāļu vārdam “Ilha do Principe” – Prinča sala, atsaucoties uz Portugāles princi.

Nedaudz jau minējām, bet, jā, vēsturiski, valsts tika izveidota, kad tur nonāca portugāļu pētnieki, kas atklāja salas 1470. gadā. Līdz galam kolonizējot salas 16. gadsimtā un izmantojot vergu darbu, sala kļuva par nozīmīgu vergu tirdzniecības pieturas punktu. Starp citu, 16. gadsimtā Santome uz īsu brīdi kļuva par pasaulē lielāko cukura ražotāju. Tomēr jaunajai konkurentei, piemēram, Brazīlijai, bija pārākas cukura kolonijas, un Santomes lielo vergu populāciju bija ļoti grūti kontrolēt, tādēļ cukura ražošana Santomē 17. gadsimtā samazinājās.

Tieši tādēļ, mūsdienu Santomes iedzīvotāju sastāvs ir ļoti jaukts, to veido gan Eiropas imigrantu  pēcteči, gan Āfrikas vergu, kas vispirms apdzīvoja salas, gan atbrīvoto Āfrikas vergu pēcteči, gan bēgušo Āfrikas vergu pēcteči, kas veidoja kopienu Santomes dienvidos, gan arī līgumstrādnieki no Angolas, Mozambikas un Kaboverdes, ka arī vietēji dzimuši līgumstrādnieku bērni un mazāks skaits eiropiešu un aziātu.

Un tieši šādas vēsturiskās attīstības dēļ portugāļu valoda ir Santomes un Prinsipi oficiālā un de facto valsts valoda, kurā runā aptuveni 98,4% iedzīvotāju, šī valoda tiek lietota un uzskatīta, kā viņu dzimtā valoda kopš 15. gadsimta beigām.

Neskatoties uz to, ka valsts ieguva neatkarību pēc 1974. gada apvērsuma, gandrīz divas desmitgades Santomes un Prinsipi atbrīvošanas kustība bija valsts vienīgā politiskā partija. Un tikai 1990. gada Konstitūcija radīja daudzpartiju demokrātiju. Un tajā pašā laikā tas ir bija liels progress, jo 1990. gadā Santome kļuva par vienu no pirmajām Āfrikas valstīm, kurā vispār tika veiktas demokrātiskas reformas, un konstitūcijas izmaiņas — opozīcijas politisko partiju legalizācija.

Sīkāk lūkojoties neatkarības un valsts dibināšanas procesā, jāmin, ka demokrātiskās reformas tika ieviestas tikai 80. gadu beigās – tātad, aptuveni 15 gadus pēc neatkarības pasludināšanas. Bet pirmās brīvās vēlēšanas valstī notika tikai 1991. gadā, taču biežas iekšējas nesaskaņas starp dažādām politiskajām partijām izraisīja atkārtotas vadības maiņas un četrus neveiksmīgus, nevardarbīgus valsts apvērsuma mēģinājumus 1995., 1998., 2003. un 2009. gadā.

Tālākie gadi Santome un Principi vēsturē aizritēja relatīvi mierīgi, ar izņēmumu 2012. gadā, kad apvienojās trīs opozīcijas partijas, lai neuzticības balsojumā gāztu bijušā premjerministra vairākuma valdību. Pēc 2016. gadā parlamenta vēlēšanām valsts politika gan nedaudz nostabilizējās, jo prezidenta un premjerministra amatus ieņēma viena partija. Un pašlaik nesaskaņas politiskajā sektorā valstī nav vērojamas.

Neskatoties uz to, ka Santomes un Prinsipi ekonomika ir neliela, un tās pamatā ir galvenokārt lauksaimnieciskā ražošana, valsts nesen ir uzsākusi eksportēt gāzes turbīnas, dzelzs atsperes un lidmašīnu detaļas, kas piesaista pastiprinātu uzmanību mazajai salu valstij. Tomēr galvenā Santomes lauksaimniecības kultūra ir kakao, kas veido aptuveni 95% no lauksaimniecības eksporta. Citas eksportējamās kultūras ir kopra, palmu kodoli un kafija.

Izņemot lauksaimniecību, galvenās ekonomiskās darbības ir zvejniecība un neliela rūpniecības nozare, kas nodarbojas ar vietējo lauksaimniecības produktu pārstrādi un dažu pamata patēriņa preču ražošanu. Gleznainajām salām ir tūrisma potenciāls, un valdība cenšas uzlabot savu elementāro tūrisma nozares infrastruktūru. Valdības sektors nodrošina aptuveni 11% no nodarbinātības. Kopumā skatoties Santome un Principi valsts ekonomiku, ir jāmin, ka valsts ir ļoti atkarīga no pārtikas, degvielas, lielākās daļas rūpniecisko preču un patēriņa preču importa. Tādēļ, preču cenu izmaiņas ietekmē valsts inflācijas līmeni.

Tāpēc, inflācijas kontroles uzturēšana, fiskālā disciplīna un pieaugošās ārvalstu tiešo investīciju plūsmas topošajā naftas sektorā ir valsts galvenās ekonomiskās problēmas. Pēdējos gados valdība ir mēģinājusi samazināt cenu kontroli un subsīdijas. Tā, piemēram, 2017. gadā tika pieņemti vairāki ar uzņēmējdarbību saistīti likumi, kuru mērķis ir uzlabot uzņēmējdarbības klimatu.

Šajā pašā gadā Santome un Principi pieņēma arī kādu ļoti interesantu ārpolitisku lēmumu – nolēma pārtraukt attiecības ar Taivānu par labu Ķīnai. Te gan jāsniedz neliels paskaidrojums: Ķīna pārtrauca divpusējās diplomātiskās attiecības ar arhipelāgu 1997. gadā, kad toreizējais premjerministrs Migels Trovoada nodibināja Santome pirmās attiecības ar Taivānu apmaiņā pret apsolīto ikgadējo attīstības palīdzību aptuveni 12 miljonu eiro apmērā. Tas nozīmē, ka līdz 2017. gada, tiešais budžeta atbalsts no Taivānas veido aptuveni 10 % no Santomes budžeta.

Tomēr, nostiprinoties komerciālajam saitēm ar Ķīnu, pieeja sāka mainīties. Iepriekš pastāvīga budžeta palīdzības pieplūde no Taivānas tika uzskatīta par prioritāti salīdzinājumā ar iespēju veikt ieguldījumus no Ķīnas. Pamatojot valdības lēmumu, Patriss Trovoada uzsvēra, ka Ķīna ir Āfrikas kontinenta lielākais divpusējais partneris, otrā lielākā ekonomika pasaulē un ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle.

Saikņu pārraušana ar Taivānu un Taivānas budžeta atbalsta zaudēšana lika palielināt valsts fiskālā deficīta prognozi. Tomēr diplomātisko attiecību atsākšana ar Ķīnu valstij deva ievērojamu investīciju pieplūdumu, jo Ķīnas iesaiste jau tika īstenota dziļjūras pārkraušanas mezgla būvniecībā un naftas nozarē.

Par to, kādēļ Santome un Principi ieņem stratēģiski svarīgu lomu un kādu riskantu politiku valsts spēlē, jautājām Latvijas Ārpolitikas institūta Asociētajam Pētniekam Gintam Jegermanim.