Diplomātiskās pusdienas

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Dienvidamerikas sirdi - Paragvaju, oficiāli Paragvajas Republiku. Jā, par Dienvidamerikas “sirdi” sauc šo valsti, jo tā atrodas Dienvidamerikas viducī un pie Paragvajas upes, kas plūst cauri arī Brazīlijai, Bolīvijai un Argentīnai.

Noteikti, ka daudziem varētu būt zināma valsts vēsture: to kolonizēja spāņu konkistadori un vēsturiski Latīņamerikā uzspieda spāņu valodas lietojumu. Tomēr Paragvaja izceļas ar to, ka tā ir viena no nedaudzajiem izņēmumiem Eiropas koloniālo valodu vēsturē. 90% iedzīvotāju turpina runāt pamatiedzīvotāju guarani valodā, savukārt spāņu valoda ir vēlamā valoda oficiālos un biznesa jautājumos.

Vēl viena mazāk zināma, bet interesanta valsts pazīme ir tas, ka pēc Pasaules Pozitīvās pieredzes indeksa, kurā tiek norādītas valstis ar labāko novērtējumu visu pasaules valstu skalā, Paragvaja ir ierindojies otrajā vietā aiz Salvadoras, saņemot 80 punktus no 100, tādēļ valsts bieži tiek uzskatīta par laimīgāko vietu pasaulē. Salīdzinājumam Latvija saņēma 21 punktu un atrodas valstu topa lejasdaļā.

Paragvaju - valsti ar 7,3 miljoniem iedzīvotāju - raksturo kā “zemi bez ļaunuma”. Tomēr neskatoties uz to, ka Paragvaja pastāvīgi ieņem pasaules laimes topu augšgalu, valsts saskaras ar vissmagākajām korupcijas un tiesiskuma problēmām pasaulē.

Mūsdienas tā joprojām ir viena no nabadzīgākajām Dienvidamerikas valstīm, nabadzīgākas par Paragvaju ir tikai Hondurasa, Gvatemala un Nikaragva. Paragvajas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nedaudz vairāk nekā 12 000 eiro uz vienu iedzīvotāju. Salīdzinot ar Latviju, Paragvajas IKP ir apmēram 2,5 reizes mazāks. Tāpat kā kaimiņvalstīs, valstī ir ļoti augsta nevienlīdzība bagātības sadalē.

Valsts ekonomika kopumā ir ļoti atkarīga no lauksaimniecības, kas veido 30% no IKP. Vissvarīgākais ir sojas pupu, gaļas, lopbarības, kokvilnas eksports. Starp citu, Paragvaja ir sestais lielākais sojas pupu ražotājs, kas konkurē ar tādiem lielvalstīm kā Indija un Ķīna, vienlaikus atpaliekot no kaimiņvalstīm Argentīnas un Brazīlijas. Pēdējos gados valsts ekonomika ir augusi, palielinoties eksportam, ko izraisa plašāka zemes izmantošana lauksaimniecībai. Un 50 % valsts iedzīvotāju turpina pelnīt iztiku no lauksaimniecības.

Valstī vēsturisku iemeslu dēļ ir plaši izplatīta nevienlīdzība zemes īpašumtiesību jautājumā. Tas izraisa iedzīvotāju izceļošanu no laukiem, kā arī masveida bezdarbu. Mazo saimniecību īpašnieku skaits ir samazinājies, savukārt ļoti lielo saimniecību skaits ir dramatiski pieaudzis.

Tomēr valsts iespējas palielināt zemes izmantošanu lauksaimniecībai ir ierobežotas, jo to ir nepieciešams līdzsvarot ar lietus mežu aizsardzību. Paragvajā pastāv viens no bioloģiski daudzveidīgākajiem mežiem uz planētas, un līdz 2004. gadam valstī bija otrais lielākais mežu izciršanas ātrums pasaulē.

Enerģijas ražošanai un eksportēšanai arī ir liela nozīme Paragvajas ekonomikā, jo tas veido, piemēram, 25 % no Paragvajas eksporta uz Brazīliju. Iemesls šim primāri ir tas, ka valstī atrodas pasaulē lielākā pazemes ūdens krātuve, kā arī lielākais hidroelektrostacijas dambis. Šis aizsprosts nodrošina 10 reizes lielāku elektrības ražošanu nekā Paragvajai nepieciešama. Jāpiezīmē, ka dambis ir Paragvajas un Brazīlijas kopīpašums. Kas ir diezgan loģiski, ja Brazīlija ir lielākais Paragvajas enerģijas eksporta saņēmējs.

Vēl viena problēma, kas kavē valsts ekonomiku, ir nelegālās tirdzniecības tradīcijas, ko mēģina apkarot valsts kara flote. Un šis ir īpatnēji – Paragvajai ir lielākā militārā flote pasaulē, ja skaita tikai tās valstis, kuras ir sauszemes ieskautas.

Taču kopumā korupcijas un negodīgas tiesu prakses problēmas, kuras atklāja nemitīgā skandālu virkne, ir palēninājušas ārvalstu investīciju pieplūdumu. Vēl viena spilgta Paragvajas ekonomikas problēma ir  būtiskais ēnu ekonomikas apmērs. Tas veido gandrīz pusi valsts ekonomikas, ir sestais lielākais pasaulē un absolūtajos ciparos pārsniedz 50 miljardus eiro.

Par to, kā darbojās ēnu ekonomika un cik tas ir plaši izplatīts fenomens Paragvajā, ka arī kādas negatīvās ietekmes uz valsti tā rada, jautājām  Dr. Arnim Saukam, Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā profesoram un Ilgtspējīga biznesa centra direktoram.

Simtajā raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par mūsu kaimiņiem – par Igauniju jeb Igaunijas Republiku. Neskatoties uz to, ka klausītājiem šī valsts varētu būt zināma, noteikti katram atradīsies kādi fakti, kas būs mazāk zināmi. Piemēram, Igaunija ir vienīgā Baltijas valsts ar dziļi iesakņojušos un plašu salu kultūru. Lai gan lielākā daļa to ir neapdzīvotas, Igaunijas salas mēdz būt lauku apvidus, un dažās ir viņu vietējo vikingu un viduslaiku mantojuma pēdas.

Vēl interesants fakts ir arī tas, ka Igaunija, kas vēsturiski bija luterāņu protestantu nācija, šobrīd ir viena no sekulārākajām jeb nereliģiskākajām valstīm pasaulē, kur tikai 14 procenti iedzīvotāju atzīst, ka reliģija ir svarīga ikdienas dzīves sastāvdaļa.

Atsevišķi uzmanības vērti ir divi īpaši izdomāti Igaunijas sporta veidi: pirmais ir kiikings, kas paredz, ka cilvēks, kas ir piestiprināts pie milzīgām stāvošām šūpolēm, griežas 360 grādu leņķī. Uzvarētājs tiek noteikts pēc laika perioda un apgriezienu daudzuma. Otrs igauņu nacionālais sporta veids – sievas nešana. Kas paredz vairākus simtus metru garu trasi ar diviem sausajiem šķēršļiem un vienu metru dziļu ūdens šķērsli, kura ietvaros vīram uz muguras ir jānes pašam sava sieva.

Stāstot par Igauniju, nevar nerunāt par tās plaši zināmo e-Igaunija zīmolu. Tas attiecas gan uz Igaunijas progresīvo digitalizāciju, gan uz inovatīviem digitālajiem risinājumiem, gan uz to kādu identitāti valsts sev rada. Piemēram, Igaunija bija pirmā valsts pasaulē, kas 2005. gadā ļāva saviem pilsoņiem balsot vēlēšanās tiešsaistē, tāpat 95% nodokļu deklarāciju tiek aizpildītas tiešsaistē, ka arī ir radīta vide, lai uzņēmumus varētu reģistrēt dažu minūšu laikā.

Igaunija bija pirmā valsts, kas ieviesa e-rezidenci — datu bāzi un programmu ārzemniekiem, lai kļūtu par Igaunijas virtuāliem iedzīvotājiem. E-rezidenti var dibināt un vadīt uzņēmumu Eiropas Savienībā, neatrodoties Eiropā. Starp citu, Igaunijas e-rezidences saņēmējiem ir arī Angela Merkele un Baraks Obama.

Valsts bieži tiek reklamēta kā digitāli visattīstītākā sabiedrība pasaulē. Tā, piemēram, noteikti daudzi zinās, ka „Skype” tika radīts Tallinā. Valstī ir daudz jaunu veiksmīgu jaunuzņēmumu, piemēram, „Teleport” — programmatūra, kas aprēķina labāko darba un dzīves vietu, „Transferwise” — naudas pārskaitīšanas risinājums, „GrabCAD” — kopiena 3D drukāšanas projektiem. Igaunijā ir aptuveni 400 jaunuzņēmumu, kas lepojas ar augstāko jaunuzņēmumu un iedzīvotāju skaita attiecību Eiropā.

Par to, kā Igaunija nonāca pie e-Igaunijas zīmola un kā tas tapa, jautājām bijušajam Igaunijas prezidentam Toomasa Hendrikam Ilvesam.

Šoreiz mēs dosimies uz Jemenu, valsti, kuru klāj Arābijas tuksnesis. Tas ir lielākais tuksnesis Āzijā un otrs lielākais uz Zemes, atpaliekot vien no Sahāras tuksneša Āfrikā. Pieļauju, ka par šo Tuvo Austrumu valsti ir dzirdējuši gana daudzi, taču zina par to gana neliels skaits cilvēku. Taču patiesībā, Jemena ir otrā lielākā valsts Arābijas pussalā (izmēra ziņā aptuveni tikpat liela, kā Francija) ar ļoti senu un bagātīgu vēsturi.

Jau, sākot no aptuveni 1200. gada pirms mūsu ēras, Jemenā attīstījās vairākas spēcīgas un bagātas pilsētvalstis. Un to labklājību lielā mērā noteica vīraka un mirres ražošana, kas ir divi no visvērtīgākajiem antīkās pasaules produktiem. Savukārt Jemenas galvaspilsēta - Sana ir viena no pasaules vecākajām nepārtraukti apdzīvotajām pilsētām. Un, kā liecina vietējās leģendas, tad Sanu nodibināja Noasa dēls Šems.

Lai gan mūsdienās Jemena saskaras ar daudzām problēmām, pagātnē tā bija viena no bagātākajām arābu valstīm un bija pazīstama kā Arabia Felix. Un šo nosaukumu varētu tulkot kā "veiksmīgs" vai "laimīgs". Lai arī mēs jau piesaucām tuksnesi, savulaik Jemena bija auglīgāka nekā lielākā daļa Arābijas pussalas. 

Un, lai arī Jemena pagātnē ir bijusi ļoti bagāta un ietekmīga reģiona valsts, pašlaik tā ir nabadzīgākā valsts Tuvajos Austrumos. Vēl vairāk, tiek uzskatīts, ka tieši Jemenā, iespējams, ir novērojama pasaulē lielākā humānā krīze. 60% iedzīvotāju nav nodrošināti ar pārtiku. Vairāk nekā 17,4 miljoni jemeniešu, jeb vairāk nekā 60-mit procenti no valsts iedzīvotājiem, ir nepietiekami nodrošināti ar pārtiku, un tiek prognozēts, ka līdz 2022. gada beigām šis skaits sasniegs 19 miljonus. Kopumā tiek rēķināts, ka aptuveni trijām ceturtdaļām valsts iedzīvotāju būtu nepieciešama humānā palīdzība.

Laikā, kad visa pasaules uzmanība ir pievērsta karam Ukrainā, un pirms tam daudz tika runāts arī par karu Sīrijā, par karu Afganistānā un Irākā, Jemenas konflikts vismaz mūsu pusē ir pieminēts salīdzinoši reti. Un tāpēc bieži vien Jemenas karš tiek saukts par “aizmirsto karu”. Tas tāpēc, ka arī šis karš, līdzīgi kā Sīrijā, turpinās jau kopš 2011. gada un kopš šī gada sākuma ir kļuvis vēl vardarbīgāks. 

Jemena ir vienīgā republika šajā apgabalā, kamēr visas tās kaimiņvalstis ir karaļvalstis vai emirāti. Un, iespējams, ka šī republikas sistēma arī varētu būt par vienu no konflikta cēloņiem. 

Kā tad šis karš sākās? 2011. gadā tautas sacelšanās Jemenā piespieda tās ilggadējo autoritāro prezidentu Ali Abdullu Salehu nodot varu savam vietniekam Abdrabuh Mansuram Hadi. Tomēr arī jaunajam valsts vadītājam nācās saskarties ar dažādiem izaicinājumiem, piemēram, džihādistu uzbrukumiem. Vēl vairāk situāciju sarežģīja fakts, ka lielākā daļa Jemenas bruņoto spēku tomēr bija vairāk lojali gāztajam prezidentam nekā Hadi. Šo situāciju, jeb prezidenta vājumu savā labā izmantoja hutiešu kaujinieki, kuri 2014. gada sākumā sagrāba savā kontrolē Saada provinci valsts ziemeļos un pēc tam ieņēma arī valsts galvaspilsētu Sanu, liekot prezidentam Hadi 2015. gada martā bēgt uz ārzemēm. Un šajā laikā, baidoties no tā, ka hutieši varētu pārņemt visu valsti, Jemenas it kā iekšējā konfliktā iejaucās arī Saūda Arābijas vadītā daudznacionālā koalīcija. Tajā ir pārstāvētas desmit valstis – Saūda Arābija, Apvienotie Arābu emirāti, Sudāna, Bahreina, Kuveita, Katara, Ēģipte, Jordānija, Maroka, un Senegāla – dažas no kurām aktīvā karadarbībā bija iesaistītas vien pāris gadus. Turklāt, kas ne mazsvarīgi, šī koalīcija saņēma loģistikas un izlūkošanas atbalstu arī no ASV, Lielbritānijas un Francijas.

Dažādi viedokļi par konfliktsituāciju ir bijuši ASV prezidentiem.  Piemēram, prezidents Džo Baidens Jemenas kara izbeigšanu bija izvirzījis par vienu no galvenajām ASV ārpolitikas prioritātēm, īpašu uzsvaru liekot uz diplomātiju. Baidens arī neilgi pēc stāšanās amatā paziņoja, ka ASV pārtrauc savu atbalstu ofensīvajām operācijām. Taču par vienu no lielākajām Baidena kļūdām tiek uzskatīts fakts, ka Savienotās valstis nepieprasīja izbeigt starptautisko Jemenes blokādi, kas faktiski arī ir ofensīva operācija.  

2015. gadā Saūda Arābijas kara kuģi sāka bloķēt piekļuvi Jemenas teritoriālajiem ūdeņiem un vēlāk tika uzsākta piekļuves traucēšana Jemenai arī pa sauszemi, tādējādi bloķējot arī pārtikas nonākšanu valstī. Šāda, blokāde, visai saprotami, ir novedusi pie ļoti smagām sekām.

Kā liecina ANO aplēses, tad no pārtikas, medicīnas aprūpes un arī infrastruktūras trūkuma Jemenā dzīvību ir zaudējuši aptuveni 150 tūkstoši cilvēku. Taču tā ir tikai nedaudz vairāk nekā puse no vismaz 370 tūkstošiem šī pilsoņu kara upuriem. Apvienotās Nācijas arī aprēķinājušas, ka šogad no sniegtās pārtikas palīdzības būs atkarīgas aptuvenas trīs ceturtdaļas no valsts iedzīvotājiem un, ja netiks saņemts pienācīgs ārvalstu finansējums, tad badu varētu piedzīvot līdz pat 19 miljoniem jemeniešu.

Kā Jemenā izpaužas šī kara laika ekonomika un vai šādu krīzi ir iespējams pārvarēt, to lūdzām skaidrot Latvijas ārpolitikas institūta pētniecei Elizabetei Vizgunovai.

 

Lai saprastu, cik slikta ekonomiskā situācija ir Jemenā, laikam jānošokē ir vēl nedaudz vairāk. Proti, Jemenas IKP uz vienu iedzīvotāju ir ap 400 eiro. Un šogad šis skaitlis varētu būt vēl zemāks. Pēc pirktspējas paritātes tie ir ap 950 eiro.

Jāpiebilst, ka gandrīz puse Jemenas iedzīvotāju ir jaunāki par 15 gadiem. Augstais bezdarba līmenis un slikta izglītība jauniešu vidū padara viņus neaizsargātus pret vervēšanu bruņotās grupās. Lai gan daudziem jauniešiem politiski, ekonomiski vai sociāli nav balss, kaujinieku grupas piedāvā viņiem piekļuvi resursiem, ietekmei un piederības sajūtu, radot situāciju, kas veicina pastāvīgu konfliktu visā valstī.

 

Bet nobeigumā noteikti jāpiemin arī skaistais. Jemenai ir ļoti nozīmīga loma kafijas pasaulē. 

Savulaik ir ticis apgalvots, ka kafija Jemenai bija viss. To, cik svarīga Jemenai bija kafija, var redzēt arī valsts ģērbonī, kurā attēlots ērglis ar tīstokli, uz kura arābu valodā rakstīts "Jemenas Republika". Ērgļa krūtis sedz vairogs, kurā attēlots neviens cits kā kafijas augs. “Vietējie tai piešķīra arābu nosaukumu qahwa — vārdu, no kura cēlies kafija un kafejnīca”.

Izrādās, kafija pirmo reizi ir izcēlusies Etiopijā, bet pirmo reizi tā kultivēta ir tieši Jemenā un pirmās dokumentētās liecības ir ap 12. gadsimtu. 

Pēc tam, kad osmaņu turki 1436. gadā okupēja Jemenu, kafijas popularitāte izplatījās impērijā. Un, līdz piecpadsmitā gadsimta beigām musulmaņu svētceļnieki ieviesa kafiju visā islāma pasaulē.

Saldā un šokolādes "moka" kafija ir plaši pazīstama visā pasaulē, taču tikai daži cilvēki zina, ka tā nāk tieši no Jemenas. Savulaik ostas pilsēta Moka bija Jemenas 200 gadus ilgā kafijas tirdzniecības monopola centrā. Tieši šeit slavenais dzēriens pirmo reizi kļuva populārs. Rietumi drīz to atklāja un karsto brūvējumu nosauca pilsētas vārdā.

Šodien dodamies uz Balkānu reģionu, kur apskatīsim Serbiju, kas varētu būt klausītajiem nedaudz zināmāka valsts.

Bet arī par Serbiju ir daži mazāk zināmi fakti. Piemēram, pasaulē dārgākais siers nenāk no Šveices, Francijas vai Itālijas. Tas nākot no Serbijas un ir izgatavots no kazas un ēzeļa piena maisījuma. Sieru sauc par "Pule" un cena tam ir tūkstotis eiro kilogramā. Salīdzinājumam, valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 18 000 tūkstoši eiro, kas ir par apmēram 10 tūkstošiem eiro mazāk nekā Latvijai.

Serbiem arī bija liela loma kosmosa izpētē. Precīzāk, pirmajā Mēness nosēšanās reizē. Lai gan viņi, iespējams, nesniedza finansiālu ieguldījumu, viņu ieguldījums bija darbaspēks. Trīs serbi piedalījās šajā projektā, kas bija pazīstams kā „Apollo”. Arī serbs vārdā Mihajlo Pipins ir viens no Nacionālās aeronautikas padomdevējas komitejas (NACA - mūsdienās NASA) dibinātājiem.

Maz zināms, bet avenes, kas noteikti nenāk prātā domājot par Serbiju, ir viena no slavenākajām Serbijas eksporta tirgus pazīmēm. Tas tādēļ, ka Serbija ir viena no lielākajām aveņu eksportētājām pasaulē, tā veido aptuveni ceturto daļu no visas pasaules aveņu eksporta. Starp citu, 2012. gadā Serbija bija atbildīga par gandrīz 95% pasaules aveņu. Serbija ir ceturtā valsts pasaulē aveņu ražošanā tūlīt aiz Krievijas, Polijas un ASV.

Vēl viena 6,9 miljonu iedzīvotāju lielas valsts netradicionālā iezīme ir tas, ka valstī tiek izmantoti divi alfabēti. Neskatoties uz to, ka pasaulē ir daudz valstu, kurās tiek izmantoti vairāki alfabēti, serbu valoda ir vienīgā Eiropas valoda, kurā runātāji pilnīgi brīvi pārvalda divus alfabētus. Valstī tiek izmantoti gan latīņu, gan kirilicas raksti.

Runājot par Serbijas politiku, nevar nerunāt par Serbijas un Kosovas attiecībām. Ir pagājuši nedaudz vairāk nekā 20 gadi, kopš bijušās Dienvidslāvijas teritorijas viena no Eiropas vardarbīgākajiem konfliktiem, kurā gāja bojā vairāk nekā 13 tūkstošu cilvēku un bez pajumtes palika vairāk nekā miljons cilvēku.

Tomēr vēl aizvien konflikts nav līdz galam atrisināts, un ik pa laikam saspīlējums atgriežas. Tā Serbija vēl aizvien uzskata Kosovu par savas teritorijas daļu. Kosova, savukārt, uzskata sevi par neatkarīgu valsti. Un valstis joprojām atrodas pretrunā.

Karš tika izbeigts 1999. gada jūnijā un atbilstoši miera līgumā paredzētajam, Kosova nonāca ANO pārvaldībā. Lielākā daļa atlikušo etnisko serbu pameta provinci, savukārt aptuveni 1,5 miljoni iekšēji un ārēji pārvietoto kosoviešu atgriezās mājās.

Neskatoties uz to, ka 2008. gadā Kosova pasludināja neatkarību, Serbija to joprojām nav atzinusi par neatkarīgu valsti, lai gan vairāk nekā 100 valstis to atzīst.

Liela loma situācijas uzlabošanai ir bijusi arī Eiropas Savienībai (ES), kas ir vadījusi sarunas starp abām valstīm kopš 2011. gada, kuru rezultātā tika noslēgti vairāki tehniski nolīgumi, tostarp Briseles vienošanās, kuras mērķis bija normalizēt attiecības un integrēt serbu minoritāti Kosovas ziemeļos.

Starp citu, abas valstis pieder arī Eiropas Komisijas  2018. gada publicētajam paplašināšanās plānam ar mērķi panākt iestāšanos Eiropas Savienībā sešām Rietumbalkānu valstīm: Albānijai, Bosnijai un Hercegovinai, Kosovai, Melnkalnei, Ziemeļmaķedonijai un Serbijai.

Serbijas pievienošanās Eiropas Savienībai gan ir aktuāla kopš 2012. gada, kad tā kļuva par kandidātvalsti. Serbija oficiāli iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā 2009. gadā. Tomēr, tieši Kosovas konflikts bija lielākais šķērslis Serbijas pievienošanās ES. Serbijas valdība ir gan paziņojusi, ka Kosovas statusu nevajadzētu saistīt ar ES sarunām, tomēr zinot ES institūciju pozīciju un sarunu vadīšanu, tas negatīvi ietekmēja sarunas.

Neskatoties uz to, bija paredzēts, ka Serbija pabeigs sarunas līdz 2024. gada beigām, ļaujot tai pievienoties Savienībai 2025. gadā. Tomēr, jaunais izaicinājums Ukrainas kara dēļ rada atkal zināmus šķēršļus valsts pievienošanas ceļam. Primāri tādēļ, ka valstij ir  ciešas attiecības ar  Krieviju.

KB: Jāsaka, ka arī paši serbi vairs neizskatās pietiekoši apmierināti ar izvēlēto virzienu. Tā, pirmo reizi pēdējo divu desmitgadu laikā serbu skaits, kuri ir pret iestāšanos Eiropas Savienībā, ir lielāks nekā to, kas vēlas kļūt par dalībvalsti. Aptauja, ko veica Serbijas nacionālā aģentūra šī gada maija sākumā atklāja, ka 44% dalībnieku ir pret dalību ES, bet 35% ir par.

Par to, kā serbi redz savu identitāti un kā tie sevi pozicionē attiecībās ar Krieviju Ukrainas karas dēļ, jautājām bijušai Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājai, EDSO misiju vadītājai (tostarp Serbijā), Stokholmas ekonomikas skolas Rīgā vieslektorei un starptautiskai konsultantei Lolitai Čigānei.

Mūsu analītisko pusdienu dienaskārtībā ir valsts, kas ir otrā vismazāk apdzīvotā valsts pasaulē. Tā ir Namībija. Vai kā to oficiāli sauc Namībijas Republika. Un tā tiešām ir otrā vismazāk apdzīvotā valsts pasaulē, mazāk apdzīvota ir tikai Mongolija. Namībijā dzīvo 2,7 miljoni iedzīvotāju un, ņemot vērā valsts platību, sanāk - 3,2 cilvēki uz 1 km2.

Bet klausītāji šo valsti varētu zināt pēc tās elpu aizraujošajām un unikālām ainavām, kas kalpoja arī daudzu zināmu filmu uzņemšanas vietām.

Jūrniekiem un burātājiem savukārt zināma ir Namībijas Atlantijas okeāna piekrastes ziemeļu daļa, ko sauc par Skeleta krastu. Sākotnēji piekraste tā tika nosaukta vaļu un roņu skeletu dēļ, kas bija tur palikuši pēc medniekiem. Taču tagad piekraste ir mājvieta vairākiem kuģu vrakiem, kas nokļuvuši reģiona bēdīgi slavenajā okeāna miglā. Portugāles jūrnieki šo apgabalu sauca par "elles vārtiem", bet Namībijas bušmeņi to dēvē par "zemi, ko Dievs radījis dusmās".

Vēl viens iemesls, ar ko valsts ir komiski zināma. Ir fakts, ka ASV iepriekšējais prezidents Tramps nevar izrunāt valsts nosaukumu – Namībija. Prezidents divas reizes Namībiju sauca par "Nambiju", izraisot daudz piezīmju.

Šodien mūsu intelektuālo pusdienu dienaskārtībā ir valsts, kas ir mazākā Dienvidamerikas kontinenta valsts – Surinama. Jeb kā to dēvē pilnā oficiālā nosaukumā Surinamas Republika. Surinama ir mazākā Dienvidamerikas valsts, gan valsts platības, gan iedzīvotāju skaita ziņā. Tajā dzīvo aptuveni 630 tūkstoši iedzīvotāji, no kuriem, gandrīz puse dzīvo valsts galvaspilsētā – Paramaribo. Starp citu, tieši tajā atrodas vienīgais Surinamai kinoteātris.

Diezgan grūti noticēt, ka visā valstī ir tikai viens kino. Bet, neskatoties uz savu nelielo izmēru, Surinamai ir neticama etniskā daudzveidība – austrumindieši, kreoli, javieši, amerikāņi, ķīnieši un daudzas citas etniskās kopienas.  

Un, lai visu šo etnisko daudzveidību saturētu kopā, kā ierasts, jābūt vienai kopīgajai valodai. Un Surinamas oficiālā valoda ir holandiešu valoda, nevis spāņu, kas šķistu automātiski, kad runājam par Dienvidameriku. Surinamu mēdza dēvēt arī par Holandiešu Gviānu. Līdzīgi kā tās kaimiņvalsti Franču Gviānu vēl joprojām arī oficiāli tā dēvē.

Surinama pasaulei kļuva zināma pēc tam, kad par to sāka interesēties spāņi 16. gadsimtā un pēc tam 17. gadsimta vidū valsts kļuva interesanta arī angļiem. Vēlāk šo reģionu izraudzījās arī nīderlandieši. Sākoties nesaskaņām starp britiem un nīderlandiešiem, tika parakstīts Bredas līgumu starp abām pusēm. Tas paredzēja, ka Nīderlande iegūst Surinamu, bet angļi agrāko Nīderlandes koloniju – Jauno Amsterdamu (mūsdienu Ņujorku).  

Tā Surinama kļuva par Nīderlandes koloniju, un tikai 1975. gadā kļuva neatkarīga. Bet Surinamas vēsture ir piedzīvojusi interesantas politiskās rokādes. Proti, 1980. gadā civilo valdību nomainīja militāra hunta ar Desi Bouterse vadībā, kas drīz vien pasludināja Surinamu par sociālistisko republiku. 1980. gadu beigās pēc “starptautiskā spiediena” viņš tika gāzts, un 1990. gadā tika sarīkotas pirmās demokrātiskās vēlēšanas, kura rezultātā izveidota demokrātiski ievēlēta valdība ar četru partiju koalīciju.

Jāsaka gan, ka demokrātiskā valdība vadīja tikai līdz 2010. gadam,  kad vēlētāji atgrieza bijušo militāro diktatoru Desi Buterse pie varas, un viņš kļuva par  Surinamas prezidentu. Viņš tika atkārtoti ievēlēts arī 2015. gadā. Tomēr 2019. Gadā, gatavojoties nākošajām vēlēšanām, Surinamas tiesa piesprieda Desi Buterse 20 gadu cietumsodu par viņa lomu 1982. gada slepkavībās. Līdz ar to par prezidentu kļuva vienīgais atlikušais kandidāts Čans Santokhi.

Viena no valsts vēstures perioda lapām skar nežēlīgo verdzību, kas valdīja Surinamā. Līdz 19. gadsimta vidum no Rietumāfrikas importētie vergi veidoja lielāko Surinamas iedzīvotāju daļu. Verdzība tika piekopta, lai spētu uzturēt plantācijas un ražotu cukuru, kafiju, kakao, kokvilnu, kas tika eksportēti Amsterdamas tirgum. Piemēram, 1713. gadā lielāko daļu darba 200 plantācijās veica 13 000 Āfrikas vergu.

Verdzība Surinamā tika atcelta tikai 1863. gadā. Un tas notika pakāpeniski, jo paverdzinātajiem cilvēkiem bija jāstrādā plantācijās 10 pārejas gadus par minimālu samaksu, kas tika uzskatīta par daļēju kompensāciju viņu agrākajiem īpašniekiem.

Kad 1873. gadā beidzās šis pārejas periods, lielākā daļa atbrīvoto cilvēku pameta plantācijas, kurās viņi bija strādājuši vairākas paaudzes un devās masveidā uz galvaspilsētu Paramaribu.

Lai papildinātu darbaspēku, bijušo vergu vietā tika savervēti strādnieki no Indijas un Indonēzijas Javas salas.

Bet, runājot par Surinamas ekonomiku mūsdienās, dažiem, iespējams, valsts varētu būt pazīstama ar tās vadošo ražotāja lomu boksīta jeb alumīnija rūdas nozarē. Līdz 2016. gadam tieši šī nozare veidoja vairāk nekā 15% no IKP un 70% no eksporta ieņēmumiem.

Šobrīd Surinamas boksīta rūpniecība saskaras ar nepārtrauktu pieprasījuma samazināšanos. Surinama ir apveltīta arī ar citiem dabas resursiem un līdz ar alumīnija rūdas eksporta samazināšanos tikai nesen ir sākusi izmantot dažas no savām naftas un zelta rezervēm. Šobrīd, valsts naftas un zelta eksports veido aptuveni 85% no eksporta un 27% no valsts ieņēmumiem. Tādēļ, valsts ekonomika ir, pirmkārt, neaizsargāta pret minerālu cenu svārstībām un starptautisko cenu kritumu un, otrkārt, atkarīga no tirdzniecības un valsts galvenajiem tirdzniecības partneriem, kas ir Nīderlande, ASV, Kanāda.

Naftas jautājums Surinamā aktualizējās vēl pirms dažiem mēnešiem, kad tika atklātas potenciāli jaunas un ienesīgas naftas iegulas. Var šķist, ka šis varētu nodrošināt Surinamas ekonomisko izrāvienu. Vai tā patiešām varētu notikt un kā tad nafta tiek iegūta un tirgota pasaulē, skaidro enerģētikas eksperts Latvijā un Rīgas Tehniskās universitātes doktorants Reinis Āboltiņš.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu monarhiju, kas ir vienīgā monarhija Okeānija un ir arī vienīgā Okeānijas teritorija, kura nekad nav bijusi pilnībā kolonizēta.

Dodamies uz valsti, kas varētu būt daudziem klausītājiem zināma pēc spēcīga vulkāna izvirduma šī gada janvārī, kas izraisīja cunami. Un dosimies mēs uz Tongu jeb Tongas Karalisti. Starp citu, par monarhiem runājot, Tongas karalis Taufahau Tupou IV, kurš valdīja no 1965. līdz 2006. gadam, bija pazīstams kā pasaulē smagākais monarhs. Vienā brīdī viņš svēra 210 kg, pirms zaudēja vairāk nekā 75 kg.

Valstī, kuru veido vairāk nekā 170 salas, dzīvo 106 tūkstoši iedzīvotāju. Salas atrodas Klusā okeāna apgabalā un izmēra ziņā ir aptuveni Japānas valsts lielumā. No šīm salām tikai 36 ir apdzīvotas, un 70% no iedzīvotājiem dzīvo galvenajā salā – Tongatapu. Starp citu, Tonga ir viena no pirmajām valstīm – kopā ar Samoa un Kiribati –, kas svin Jauno gadu pirmā.

Tonga pasaulei pavērās tikai 16. gadsimtā, kad to atklāja Nīderlandes jūrnieki. Tomēr, līdz tam laikam Tonga bija slavena ar savu ekonomisko, etnisko un kultūras ietekmi Klusajā okeānā, tā bija spēcīga impērija, kas kolonizēja un kontrolēja lielu daļu no Klusā okeāna apgabaliem.

Sākoties pilsoņu kariem 17. – 18. gadsimtā, noslēdzās arī Tongas impērijas statuss. Tad viens no zināmākajiem Tongas karavīriem - Tāufāhau TUPOU I, ierosināja apvienot Tongas karaļvalsti. Viņam tas izdevās tikai 19.gadsimta beigās, 1875. gadā viņš pasludināja Tongu par konstitucionālu monarhiju.

Tongas vēsture ir piepildīta ar nelieliem nemieriem un jaunām prodemokrātijas kustībām. Asākais pagrieziena punkts bija 2006. gadā, kad protestētāji panāca, ka karalis Džordžs TUPOU V paziņoja par savu atkāpšanos no lielākās daļas savu pilnvaru līdz parlamenta vēlēšanām, viņam nomirstot 2012. gadā, viņa vietā stājās viņa brālis Ahoeitu TUPOU VI.

Kā jau salu valstij, Tongai ir maza, atvērta salu ekonomika, aptuveni pusi no tās eksporta veido šaura lauksaimniecības preču eksporta bāze. Piemēram, vaniļas pupiņas, arbūzi, ķirbju sēklas, tostarp, zivju eksports.

Tūrisms ir otrs lielākais ienākumu avots, 2019. gada beigās, pirms Covid sākšanās, valstī reģistrēja 94 tūkstošus tūristu, valstij ieņemot 170. vietu pasaules tūrisma reitingā.

Tomēr kopumā valstij ir jāimportē lielākā daļa produktu.  Valsts imports ir trīs reizes lielāks nekā tās eksports. Tonga galvenokārt importē no Fidži un Jaunzēlandes.  Un pamata produkti ir rafinētā nafta, mājputnu gaļa, audio aparatūra, aitas gaļa, apraides aprīkojums.

Pēdējais nozīmīgākais sektors, kas veido valsts IKP daļu un no kā valsts ir joprojām atkarīga, ir ārējā palīdzība un naudas pārvedumi no diasporas, ko Tonga izmanto, lai kompensētu tās tirdzniecības deficītu.

Vēl viens izaicinājums tās atrašanas dēļ Tongai ir tropiskie cikloni, cunami un vulkāniskās aktivitātes. Katastrofu gados valstī tiek skarti vairāk nekā 40 procenti no Tongas iedzīvotājiem un valsts ekonomiskie zaudējumi ir līdzvērtīgi 14 procentiem no IKP.  Savukārt, lielajos katastrofu gados kaitējums ir līdzvērtīgs 60 procentiem no IKP.

Šeit noteikti ir arī jārunā par masīvo vulkāna izvirdumu šī gada janvārī, kas izraisīja cunami viļņus, kas dažu stundu laikā izplatījās visā Klusajā okeānā. Pēc Pasaules Bankas novērtējuma Tongas valdībai vulkāna izvirdums, cunami un pelnu kritums ir radījis zaudējumus aptuveni 85 miljonu eiro apmērā, kas atbilst aptuveni 20% no Tongas IKP.

Par to, ar ko saskaras Tongas iedzīvotāji dabas katastrofu laikā un pēdējā vulkānizvirduma laikā, ka arī, kā tas ietekmē Tongu, jautājām Tongas žurnālistei Marianai Kupu.

Atgriežamies pie Centrālāzijas valstīm. Un konkrēti pie vienas no divām pasaules valstīm, kuras ir divkārši zemes ieskautas. Ir nepieciešams izbraukt cauri divām citām valstīm, lai no Uzbekistānas nokļūtu pie jūras vai okeāna. Var braukt cauri Turkmenistānai, Tadžikistānai, Kazahstānai, Afganistānai vai Kirgizstānai. Bet tāpat nenokļūt vēl pie jūras, jo šīs valstis arī ir zemes ieskautas.

Otra valsts, kas ir līdzīgā situācijā kā Uzbekistāna ir tikai Lihtenšteina.

Uzbekistāna gan nav zināma tikai ar šo ģeogrāfisko īpatnību. Vēl viena nacionālā īpatnība esot šajā valstī, ka rokasspiedienu drīkst veikt tikai starp diviem vīriešiem. Sasveicinoties ar sievieti, vīrieša pienākums ir uzlikt roku uz sirds un paklanīties.

Tas līdzīgi, kā cita tradīcija – vērtīgāko viesi sēdināt vistālāk prom no ieejas mājā. Šī pat šķiet, visnotaļ jauka tradīcija.

Reģions, kas pašlaik ir Uzbekistāna, savulaik bija daļa no Persijas impērijas, kuru Aleksandrs Lielais iekaroja aptuveni 4. gadsimtā pirms mūsu ēras. Un valstī ar tik senu vēsturi, kā Uzbekistāna, ir arī pilsētas, kas ir tūkstošiem gadu vecas. Slavenākā no tām ir Samarkanda, kura tiek dēvēta par vienu no vecākajām pilsētām pasaulē.

Tomēr, skatoties uz Uzbekistānas moderno vēsturi, noteikti jāmin tās iekļaušana Padomju Savienībā 1924. gadā, neskatoties uz ilgstošu pretošanos boļševikiem. Un 1991. gadā, kā visas postpadomju valstis, Uzbekistāna ieguva neatkarību un 25 gadus valsti vadīja zināmais Isloms Karimovs.

Neatkarības iegūšana gan būtiski nemainīja ekonomiskās pārvaldes formu valstī. Privātīpašums tika ieviests, bet valsts neatteicās no plānveida ekonomikas. Valsts naudas tērēšana uz subsīdijām ražošanai, kā arī cenu kontrole un pat ražošanas kontrole ir tikai dažas no lietām, kurās Uzbekistānas valdība saglabā savu tiešu ietekmi.

Galvenie eksporta partneri Uzbekistānai ir no vienas puses pārsteidzoši, piemēram, Šveice un Lielbritānija. No otras puses, nekas nepārsteidz, piemēram, Krievija, Ķīna, Kazahstāna, Turcija. Galvenās eksporta preces ir zelts, dabasgāze, kokvilnas šķiedras, varš, etilēna polimēri. Zelts veido vairāk nekā 44% no valsts kopējā eksporta.

Runājot par valsts jaunāko vēsturi, 2016. Gadā pie varas nāca prezidents Šavkats Mirzijojevs, kurš vēlējās paplašināt iespējas maziem un vidējiem uzņēmumiem un par prioritāti uzskatīja ārvalstu tiešo investīciju palielināšanu. Respektīvi, sāka modernizēt valsts ekonomiku.

Tomēr Uzbekistāna vēl jo projām ir relatīvi agrāra valsts – gandrīz 18% no IKP ir lauksaimniecība, un sektorā strādā apmēram 26 procenti valsts darbaspēka. 

Lauksaimniecība joprojām ir galvenokārt vērsta uz kokvilnu, ko tik aktīvi sāka audzēt un apstrādāt padomju periodā. Šis tā saucamais “baltais zelts” veido būtisku daļu valsts eksporta. Katru gadu aptuveni miljons studentu un valsts amatpersonu ir spiesti vākt kokvilnu valdībai Uzbekistānas kokvilnas laukos.

Par kokvilnas nozīmi Uzbekistānas ekonomikā, politikā un sabiedrībā vairāk stāsta TVNET žurnālists un asociētais pētnieks Latvijas Ārpolitikas institūtā Artūrs Bikovs.

Kopumā skatoties uz Uzbekistānas attīstību, var teikt, ka valsts turpina modernizēties un attīsties. Apvienoto Nāciju Organizācijas 2020. gada ziņojumā ir konstatēts liels progress ceļā uz ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu.

Vēl raidījumā pievēršanas Arāla jūras traģiskajam liktenim. Arāla jūra, kas atrodas starp Uzbekistānu un Kazahstānu, kādreiz bija ceturtā lielākā iekšzemes jūra uz mūsu planētas. To piepildīja Amudarjas un Sirdarjas upes, kas mākslīgi tika aizvirzītas prom.

Kopš 20. gadsimta 60. gadiem jūra/ ezers pakāpeniski sarūk pēc tam, kad upes padomju irigācijas projektu ietvaros tika novirzītas kokvilnas lauku apūdeņošanai. Plaša ķīmisko pesticīdu un mēslošanas līdzekļu izmantošana ir vēl vairāk piesārņojusi reģionu. Arāla jūras izžūšana tiek dēvēta par vienu no planētas vissliktākajām vides katastrofām. Daļas no bijušā ezera tagad saucas Aralkuma tuksnesis. Piecdesmit gadu laikā ezers ir gandrīz pilnībā izzudis, radot ekonomiskās problēmas, jo tradicionālā zvejniecība ir gandrīz pilnībā izzudusi. Radot arī veselības problēmas apkārtējiem iedzīvotājiem piesārņojuma dēļ, jo jūrā iegāztais mēslojums un citas indīgās vielas tagad, kad tas ir tuksnesis, ar vēja palīdzību tiek aizpūsti un nonāk plaušās un pārtikā lielam skaitam cilvēku.

Mūsu intelektuālo pusdienu dienaskārtībā ir valsts, kas atrodas gandrīz pasaules centrā – Gana. Jeb kā to mēdz dēvēt pilnā oficiālā nosaukumā Ganas Republika.

Atrodoties gan tuvu ekvatoram, gan uz Griničas meridiānam, kas apzīmē 0° garumu, var teikt, ka 33 miljonus iedzīvotāju lielā valsts ir pasaules centrā.

Pazīstama Gana varētu būt ar slaveno Kofi Annanu. Kofi Atta Annans bija ganiešu diplomāts, kurš strādāja kā Apvienoto Nāciju Organizācijas 7. ģenerālsekretārs no 1997. līdz 2006. gadam un kopā ar visu ANO sistēmu 2001. gadā ieguva Nobela miera prēmiju. Viņš arī kļuva par pirmo ANO ģenerālsekretāru, kurš tika izraudzīts no ANO birokrātiskās sistēmas ietvara. Kas skaidrot arī to, ka viņam izdevās veikt daļēji vismaz ANO sistēmas reformas savā vadīšanas periodā.

Savukārt, citiem zināmāks gan noteikti būs Idrissa Akuna Elba jeb Idris Elba, šobrīd pasaulē populārais Holivudas aktieris un mazāk populārs dziedātājs, kura māte ir Ganas izcelsmes.

Ganas vēsturē ir neskaitāmi stāsti, kas apkopoti, lai izskaidrotu, kā valsts ir nokļuvusi tur, kur tā atrodas mūsdienās. Tie ietver gan karus ar citām Āfrikas valstīm, gan, protams, eiropiešu nesto kolonizēšanu.

Gana ir pastāvējusi arī kā impērija laikā no 7. līdz 13. gadsimtam. Šajā laikā valsts faktiski atradās visaugstākajā politiskajā un ekonomiskajā līmenī. Ganas impērija ietvēra to, ko mēs tagad zinām kā Mali, Mauritāniju un Senegālu.

Gana kļuva spēcīga un bagāta pateicoties zeltam, veidojot tirgus kontaktus ar portugāļiem, holandiešiem un britiem. Un 20. gadsimta sākumā briti, kolonizējot šo teritoriju, simboliski nosauca to par "Zelta krastu". Šajā laikā ganieši sāka tirdzniecību globālā mērogā un attīstīja savu ekonomiku, ražojot kakao un kafiju.

Ganas Republika bija pirmā Subsahāras valsts, kas ieguva neatkarību dekolonizācijas posmā. Gana neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1957. gada 6. martā, vēlākajos gados kļūstot par paraugu un piemēru tālākajai dekolonizācijas kustībai un tā saucamajam panāfrikānismam.

Par dekolonizācijas procesa mūsdienu mantojumu un tā daudzšķautņaino raksturu vairāk stāsta žurnālists, laikraksta "Neatkarīgā" politiskais komentētājs Bens Latkovskis.

Runājot par Ganas ekonomiku, lauksaimniecība veido aptuveni 20% no valsts IKP, bet nodarbina vairāk nekā pusi darbaspēka, galvenokārt mazos zemes īpašniekus.

Tomēr tieši zelts, nafta un kakao eksports, ka arī individuālie naudas pārvedumi ir galvenie valsts ienākumu avoti. Tā, piemēram, Ganas Republika ir otra lielākā kakao eksportētāja aiz Kotdivuāras. Ganā kakao ražošana veido 30% no tās eksporta ieņēmumiem. Apmēram 800 tūkstoši Ganas lauksaimnieku ir iesaistīti kakao audzēšanā.

Arī derīgo izrakteņu ieguvei un konkrēti zelta ieguvei ir bijusi liela nozīme Ganā. Derīgie izrakteņi veido 37% no valsts kopējā eksporta, un zelts veido 90% no kopējā minerālu eksporta.

Mūsdienās galvenās ekonomikas problēmas, ar kurām saskaras Ganas valdība, ir elektroenerģijas nepieejamība visiem valsts iedzīvotājiem, stabilu ieņēmumu trūkums un lielais parādu slogs, kas ir gandrīz 30 miljardu eiro apmērā.

Tajā pašā laikā Ganai bija savs satelīts „GanaSat-1”, kas tika palaists 2017. gadā. Tas darbojās divus gadus un ļāva kartografēt valsts 539 kilometrus garās piekrastes attēlus, ka arī apmācīt jaunu zinātnieku paaudzi.

Visbeidzot pie ekonomiskajiem izaicinājumiem ir jāmin arī daudzām pasaules un sevišķi Āfrikas valstīm raksturīgā problēma – slimības. Un konkrēti šoreiz runa ir par malāriju, kas valstī ilgus gadus ir galvenais nāves iemesls jo īpaši bērnu vidū, kas jaunāki par 5 gadiem.  Katru gadu Ganā no malārijas mirst aptuveni 20 tūkstoši bērnu. 2020. gadā Ganā gandrīz 6 miljoniem cilvēku jeb apmēram sestajai daļai valsts iedzīvotāju tika diagnosticēta malārija.

Rezumējot – Ganai vēsturiski ir bijusi diplomātiskā un politiskā veiklība cīnīties pret ārvalstu ietekmēm, vai tās būtu Āfrikas izcelsmes, vai portugāļu vai britu. Sākot ar Bono valsti 12. gadsimtā, vēlāko Akanu bagātību un varenību reģionā, kā arī Ašanti Impērijas ietekmi 18. gadsimtā, tostarp vergu tirdzniecībā, Ganas teritorija un pamatiedzīvotāji ir izmantojuši valstij pieejamos resursus, kas tik ļoti vilinājuši ārvalstniekus, savas patstāvības stiprināšanai. Nešaubos, ka par Ganu vēl dzirdēsim pasaules politikā. Ne tikai pasaules kausā futbolā.

Šoreiz stāsta par vienu no Eiropas valstīm, mūsu Eiropas Savienības un NATO partnervalsti – Rumāniju.

Daudziem tā varētu asociēties ar Transilvāniju un Drakulu. Ne pa velti slavenie romāni – Brema Stokera “Drakula” un Žila Verna “Karpatu pils” tapuši, iedvesmojoties no vietām Rumānijā.

Bet, piemēram, kafijas mīļotājiem, būs zināms fakts, ka Rumānijā ir dzimis kafijas automāta radītājs. Mūsdienās daudzi cilvēki dzer „Illy” kafiju, un daudzi itāļi apgalvo, ka espresso ir daļa no viņu nacionālā mantojuma. Taču tikai daži zina, ka Frančesko Illijs, automātiskā tvaika espresso kafijas automāta radītājs, ir dzimis Rumānijas pilsētā Timišoarā. Pēc tam viņš pārcēlās uz Itāliju, kur atvēra savu biznesu – pasaulē pazīstamo kafijas grauzdēšanas uzņēmumu „Illy Caffe”.

Vēl par izgudrojumiem runājot, arī pirmais reaktīvais dzinējs, ko izgudroja Anrī Koanda, nāk no Rumānijās, jo Anrī Koanda bija rumāņu aerodinamikas pionieris un inženieris. 1910. gadā viņš izstrādāja eksperimentālu lidmašīnu, kas izmantoja pasaulē pirmo reaktīvo dzinēju. Otrā pasaules kara laikā ir bijuši daudzi dažādi izgudrotāji, kuri centās pilnveidot Anrī Koandas izgudrotā reaktīvo dzinēja sākotnējo modeli. Tomēr, pateicoties Koandas izgudrojumiem un atklājumiem, lidošana mūsdienās ir iespējama.

Runājot par Rumāniju, ir jāsāk ar tās vēsturi un Transilvānijas reģiona nozīmi. Daudziem būs zināms, ka Drakulas tēla radīšanu ir iedvesmojušas tādas vēsturiskas personas kā Valahijas princis Vlads Tepešs jeb Vlads Dūrējs vai grāfiene Elizabete Batorija, kura gājusi asiņu vannās, lai ilgāk saglabātu skaistumu un jaunību. Tas notika vēl pirms Rumānijas valsts atzīšanas 1878. gadā.

Pirmajā pasaules karā tā pievienojās sabiedrotajiem un pēc kara beigām saņēma papildus teritorijas, tostarp slaveno Transilvāniju. Otrā pasaules kara laikā savukārt Rumānija karoja Vācijas pusē un piedalījās arī uzbrukumā PSRS. Pēckara padomju okupācija noveda pie komunistiskās "tautas republikas" izveidošanas 1947. gadā un karaļa atteikšanās no troņa.

Rumānijai bija divi Komunistiskās partijas un faktiskie valsts vadītāji. Un par otru noteikti nedrīkst aizmirst, jo viņš minams starp rumāņiem tik tradicionālajiem nežēlīgajiem tirāniem. Runa, protams, ka ir par Nikolaju Čaušesku un viņa valdīšanu no 1965. līdz 1989. gadam. Režīms kļuva bēdīgi slavens ar drošības policijas veiktajām represijām, ar megalomāniskiem centieniem pārbūvēt galvaspilsētu Bukaresti un prezidenta pils izbūvi. Ar centieniem atdot visu valsts parādu Starptautiskajam Valūtas fondam, pat, ja tas nozīmēja faktisku iedzīvotāju dzīves līmeņa pasliktināšanos.

Beidzās Čaušesku valdīšana ar viņa un viņa sievas publisku nošaušanu tiešraidē Rumānijas nacionālajā televīzijā pēc tam, kad abi bija notiesāti par ekonomisko sabotāžu un genocīdu.

Runājot par modernās Rumānijas vēsturi, noteikti ir jārunā par romu/ čigānu minoritāti un rumāņu attiecībām ar tiem. Jāsāk būtu ar to, ka romi no valsts kopējoā iedzīvotāju skaita veido tikai 3 procentus. Otra lielākā minoritāte ir ungāri, kas ir divreiz lielāka.  Un tas ir no valstī kopumā dzīvojošajiem vairāk nekā 21 miljona iedzīvotāju. Pamatiedzīvotāji valstī ir vairāk nekā 80 procenti rumāņu valodā runājoši pareizticīgie.

Stāstot  par rumāņu un romu attiecībām, nevar nerunāt par pastāvošo verdzību. Rumānijas Firstistes (Moldova un Valahija) lielāko daļu savas vēstures bija vienīgā teritorija Austrumeiropā un Centrāleiropā, kur tika pieņemti tiesību akti romu verdzībai, un vieta, kur tā tika paplašināta.

Romi tika uzskatīti par īpašnieka privātīpašumu, kam bija tiesības vergu nodarbināt, pārdot vai apmainīt pret dažādām precēm. Īpašniekam arī bija tiesības vajadzības gadījumā piemērot fiziskus sodus, taču nebija tiesību atņemt dzīvību.

Pat pareizticīgo baznīca turēja romus kā vergus, un tā neapstrīdēja verdzības institūciju. Tomēr garīdznieku vidū bija dažas balsis, kas iestājās par verdzības atcelšanu un mēģināja ierobežot īpašnieku vardarbību pret romiem.

Otrā Pasaules kara laikā Hitlera vadībā romu tauta tika pasludināta par “rasu valsts ienaidniekiem”. Tādējādi, viņi tika ierindoti vienā kategorijā ar ebrejiem. 1942. gadā Rumānijas valdība deportēja uz Piedņestru, mūsdienu Moldovas Republiku,  vairāk nekā 25 tūkstošu romu.

Mūsdienās romi ir integrēti Rumānijas sabiedrībā. Tomēr, ņemot vērā viņu pagātni un to, ka lielākā daļa no viņiem joprojām cīnās ar aizspriedumiem, romiem ir grūti pārvarēt nabadzību. Tādēļ lielākā romu turpina dzīvot kopienās un pieder pie savām ciltīm, saglabājot tradicionālās aktivitātes. Romi ir nomadu tauta arī mūsdienās un tas rada arī lielas sociālās problēmas, jo daudzi romu bērni pamet skolu pēc dažiem mācību gadiem, dažos gadījumos romu meitenes pat neapmeklē skolu. Viņu vecāki kārto laulības, ievērojot tradīcijas, un meitenes 13 – 14 gadu vecumā pārceļas uz dzīvi vīra mājā.

Neskatoties uz to, ka Rumānijā pastāv daudz sociālās iekļaušanas projektu, ko izstrādājušas Rumānijas iestādes, NVO un Eiropas Savienība, situācija mainās ļoti lēni.

Runājot par Rumānijas ekonomiku, jāmin, ka pāreja no komunisma sākās 1989. gadā, bet faktiski pāreja uz brīvā tirgus ekonomiku sākās ar jauno konstitūciju 1991. gadā, kam sekoja dalība NATO 2004. gadā un dalība Eiropas Savienībā 2007. gadā.

Rumānija ir starp līderiem ārvalstu tiešajām investīcijām Centrāleiropā un Austrumeiropā: akumulētais ārvalstu tiešo investīciju apjoms valstī ir vairāk nekā 150 miljardi eiro.

Pamata Rumānijas eksporta preces ir transportlīdzekļi, ķīmiskās preces, elektroniskie izstrādājumi, farmācija, transporta aprīkojums, metāli, pārtikas produkti, kā arī gumija un plastmasa. Starp citu, Rumānija ir lielākais elektronikas ražotājs Centrāleiropā un Austrumeiropā.

Pēdējo 20 gadu laikā Rumānija ir kļuvusi arī par nozīmīgu mobilo tehnoloģiju, informācijas drošības un saistītās aparatūras izpētes centru. Valsts ir reģionālā līdere tādās jomās kā IT un mehānisko transportlīdzekļu ražošana.

Rumānijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes pēc Pasaules Bankas datiem 2020. gadā bija apmēram tas pats, varbūt pat nedaudz lielāks par Latvijas 29 tūkstošiem eiro.  Galvenās problēmas arī līdzīgas mūsējām – iedzīvotāju novecošana, kvalificēta darbaspēka emigrācija, ievērojama izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, korupcija, nepietiekama veselības aprūpe, kas apdraud Rumānijas ilgtermiņa izaugsmi un ekonomisko stabilitāti un ir galvenās ekonomikas ievainojamības.

Atšķirībā no Latvijas, Rumānijas ceļš uz iekļaušanos Eiropas Savienības kodolā ir bijis daudz lēnāks un ērkšķaināks. Valsts vēl joprojām nav ne Šengenas zonas, ne eirozonas dalībvalsts. Abos integrācijas procesos gan valsts cītīgi gatavojas iekļauties tuvākajos gados. Kā uz to raugās Rumānijas sabiedrība, skaidro Mihais Sebe, Rumānijas Eiropas Institūta pētnieks.

Secinot – Rumānijas ceļš uz ekonomisko labklājību ir bijis izaicinājumu pilns. Un dalība Eiropas Savienībā valstij ir devusi iespējas piesaistīt ārvalstu investīcijas un augt. Vienlaicīgi tās drūmā vēsture un tās mantojums vēl jo projām spiež uz valsti.