Diplomātiskās pusdienas

Kādu laiku neesam bijuši Latīņamerikā. Tāpēc šoreiz dodamies uz vienu no pasaules transkontinentālajām valstīm. Dodamies uz valsti, kur ir vienīgā vieta uz planētas, kur saullēktu var redzēt Klusajā okeānā un saulrietu Atlantijas okeānā. Respektīvi, otrādi, nekā šķiet tradicionāli. Un izdarīt to var Baru vulkāna virsotnē.

Dodamies uz valsti ar savdabīgu nosaukumu – Panama jeb oficiāli Panamas Republika. Savdabīgu, jo Panama daudziem var asociēties ar panamas cepuri, kas ir tradicionāla Ekvadoras izcelsmes salmu cepure ar malām.

Mīts, ka tā ir no Panamas, iespējams, ir saistīts ar faktu, ka tas bija ļoti populāras starp amerikāņiem, kuri zelta drudža laikā šķērsoja zemesšaurumu, lai sasniegtu Kaliforniju. Tā ASV prezidents Teodors Rūzvelts tika nofotografēts ar tādu, kad viņš 1904. gadā apmeklēja Panamas kanāla būvlaukumu.

Šobrīd valstī ir nepilni četri miljoni iedzīvotāju, kas ir vairākums spāniski runājoši kristieši. Pēc rasu piederības – divas trešdaļas ir metisi un nedaudz vairāk par 12 % ir Amerikas pamatiedzīvotāji. Starp citu, Panamas pirmie iedzīvotāji datēti apmēram pirms 4 tūkstošus  gadu.

Stāstot par Panamu un tās pastāvēšanu, gribētos sākt primāri par Amerikas Savienoto Valstu un Panamas Republikas attiecībām, jo tieši tās raksturo Panamu visvairāk.

1903. gada novembrī Panama, ko atbalstīja Amerikas Savienotās Valstis, pasludināja savu neatkarību no Kolumbijas un noslēdza Heja – Bunavas-Varillas līgumu ar ASV. Līgums piešķīra Amerikas Savienotajām Valstīm brīvas tiesības uz zonu, kas bija aptuveni 16 km plata un 80 km gara. Šajā zonā ASV uzbūvēja kanālu, kas kļuva zināms par Panamas kanālu un bija 83 kilometrus garš. Darbs pie kanāla tika pabeigts 1914. gadā.

Īpatnība bija tā, līgumu faktiski noslēdza Filips Bunavs-Varilla (Bunau-Varilla), franču inženieris un lobists, Panamas prezidenta vietā. Iemesls – līgums tika ātri izstrādāts un parakstīts naktī pirms Panamas delegācijas ierašanās Vašingtonā. Un Panamas vadība tika nostādīta fakta priekšā.

Interesants fakts par kanāla būvniecību. Laikā, kad ASV senatori vēl nebija izlēmuši, kur būvēt kanālu — Panamā vai Nikaragvā, Filips Bunavs-Varilla, kurš lobēja Panamas kanālu, katram senatoram nosūtīja Nikaragvas pastmarku, kurā bija attēlots viens no daudzajiem Nikaragvas vulkāniem. Tas bija efektīvs triks, kā likt domāt, ka Panamā nav vulkānu un tāpēc tā ir drošāka vieta. Rezultātā ASV senatori piekrita, ka Panama ir labāks risinājums.

Viss Panamas kanāls, apgabals, kas atbalsta kanālu, un atlikušās ASV militārās bāzes tika nodotas Panamai 1999. gada beigās. Valstī līdz 2016. gadam tika īstenots vērienīgs paplašināšanas projekts, lai vairāk nekā divas reizes palielinātu kanāla jaudu, nodrošinot vairāk kanāla tranzītu un lielākus kuģus. Tas izmaksāja apmēram 5 miljardus eiro.

Šis kanāls tiek reizēm saukts arī par vienu no modernajiem pasaules brīnumiem tā sarežģītības dēļ. Un nedaudz vairāk nekā simts gadu laikā caur kanālu varētu būt izbraucis jau gandrīz miljons kuģu.  ASV un Ķīna ir galvenie kanāla lietotāji.

ASV un Panamas draudzība nav saistīta tikai ar kanāla izbūvi. 1904. gadā līdz ar neatkarības iegūšanu Panama pieņēma ASV dolāru kā savu nacionālo valūtu. 1906. gadā Panama bija otra valsts pasaulē pēc ASV, kur varēja iegādāties Coca-colu. Un visbeidzot, 1936. gadā ASV piederošajā Panamas kanāla zonā piedzima slavenais un Latvijai vēsturiski tik nozīmīgais ASV senators Džons Makkeins.

Viens no vēsturiski savdabīgākajiem Panamas un ASV attiecību posmiem bija 1989. gads, kad ASV iebruka Panamā, ziņojot, ka operācija ir nepieciešama, lai aizsargātu ASV pilsoņu dzīvības Panamā, aizstāvētu demokrātiju un cilvēktiesības, cīnītos pret narkotiku kontrabandu un nodrošinātu Panamas kanāla neitralitāti.

Neskatoties uz lielo upuru skaitu – 4000 iedzīvotāju un vairāki simti karavīru abās pusēs, lielākā daļa Panamas iedzīvotāju atbalstīja iejaukšanos. Un tas tādēļ, ka valstī no 1983. gada līdz 1989. gadam pastāvēja Manuela Noriegas militāra diktatūra, kur valsts un viņa personīgo ienākumu pamatā bija no narkotikām un naudas atmazgāšanas gūtie līdzekļi. Turklāt Noriega savas valdīšanas laikā nogalināja un spīdzināja vairāk nekā simts Panamas iedzīvotāju un piespieda vēl vismaz simts disidentus doties trimdā.

Noriegu ilgu laiku atbalstīja arī ASV. Jo kopš 1950. gadiem viņš bija kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem CIP informatoriem.

Bet runājot par Panamu, daudziem noteikti nāk arī prātā Panamas dokumenti jeb “Panamas papīri”, kas ir 11,5 miljonu slepenu dokumentu kopums, kas tika nopludināti no Panamas juridiskās firmas „Mossack Fonseca” datu centra. Tādēļ ir laiks parunāt arī par ekonomiku.

Lielu daļu Panamas ienākumu un IKP veido ieņēmumi no nodevām par kanāla lietošanu un tūrisms. Bet finanšu pakalpojumu sniegšana un ārzonas jeb „ofšoru” teritorijas statuss valstij ir ilgu laiku ienesis būtiskus līdzekļus.

Kas ir „ofšori” un kādēļ tādas valstis kā Panama izvēlas šādu darbības modeli, stāsta Ilze Znotiņa, Latvijas Republikas Finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece.

Kopumā par Panamas ekonomiku runājot, valsts ir paplašinājusi piekļuvi izglītībai un tīram ūdenim, taču sanitārie apstākļi un elektrības pieejamība joprojām ir slikti. Turklāt etniskie pamatiedzīvotāji veido arvien lielāku Panamas nabadzīgo un galēji nabadzīgo iedzīvotāju daļu.

Kopumā Panama ir piemērs tam, kā valsts izmanto savu vietu kā planētas ekonomiskais centrs. Ja ar to, ka loģistikas viduspunkts, kas savieno Atlantijas un Kluso okeānu nepietiek, valsts sliecas meklēt alternatīvas un kļūt par pasaules finanšu viduspunktu.

Pat, ja faktiski atbalsta neētiskas un nelegālas darbības tā rezultātā. Sausais atlikums gan ciniski raugoties – valstiskums un neatkarība, kā arī vidēji augsts ekonomikas attīstības līmenis.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Samoa jeb oficiāli – Samoa Neatkarīgo Valsti. Atrodas tā Klusā Okeāna vidū.

Šo Okeānijas salu nevajadzētu jaukt ar relatīvi netālu esošo Amerikāņu Samoa jeb ASV Samoa, kas ir neinkorporētā ASV teritorija. Par šiem principiem un teritorijām runājām arī raidījumā par Puertoriko.

Samoiešu etniskā grupa arī veido gandrīz pilnīgi visu 205 tūkstošus lielo valsts iedzīvotāju skaitu. Starp citu, saomiešu grupai pa pusei pieder arī Kalifornijā dzimušais pasaulslavenais cīkstonis un aktieris Dveins Džonsons. Pa pusei tādā ziņā, ka viņa mamma ir samoa tautības.

Viņš vienmēr ir lepojies ar savu izcelsmi un saistībā ar to jau 2004. gadā viņam Samoa valsts galva piešķīra goda titulu un jaunu vārdu Seiuli.

Samoa tauta 19. gadsimta pilsoņu kara un tam sekojošā kolonizācijas procesa rezultātā tika sadalīta divās daļās. Proti, 20. gadsimtā rietumu Samoa salu daļa piederēja Vācijai, kamēr austrumu daļa tika amerikāņiem. Vācu Impērijai piederošo Samoa rietumu daļu, sākoties Pirmajam pasaules karam, okupēja jaunzēlandieši.

Britu uzdevumā jaunzēlandieši šo operāciju veica un noturēja varu Samoa līdz pat 1962. gadam, kad valstij tika iedota neatkarība un tā kļuva par Rietumu Samoa. Nosaukums uz tagadējo versiju tika nomainīts tikai 1997. gadā.

Viena no bēdīgākajām lappusēm jaunzēlandiešu pārvaldes laikā bija jau pēc Pirmā pasaules kara, kad nemākulības dēļ Samoa iedzīvotāji tika aplipināti ar grupu. Pandēmijas rezultātā nomira apmēram 25 procenti valsts iedzīvotāju un tas uz ilgiem laikiem stiprināja pārliecību, ka valstij jāatgūst neatkarība.

Ne tikai neatkarības jautājums ir būtisks. Šis traģiskais notikums ir tik ļoti iespiedies tautas kolektīvajā atmiņā un apziņā, ka burtiski pagājušajā nedēļā valsts reģistrēja pirmo Covid gadījumu un ieviesa stingru mājsēdi. Un tas ir situācijā, ka apmēram 90 procentu Samoa iedzīvotāju ir potēti.

Samoa, līdzīgi kā vēl dažas Okeānijā atrodamās valstis, atrodas uz Starptautiskās Datuma līnijas jeb Datuma maiņas līnijas. Un politisku apsvērumu dēļ – lai būtu mentāli un laika ziņā tuvāka Austrālijai un Jaunzēlandei – 2011. gadā valsts burtiski “izlaida 30. decembri” un pārlēca veselu dienu uz priekšu.

Pagājušā gada rudenī Samoa arī atteicās no vasaras un ziemas laika sistēmas. Amerikāņu Samoa, protams, dzīvo vēl iepriekšējā dienā, jo ekonomiski ir tuvāka ASV.

Samoa Neatkarīgās valsts lēmumi par laika zonām ir piemērs tam, cik laika skaitīšana patiesībā ir subjektīva lieta un pakļauta ekonomiskajām vajadzībām.

Bet par ekonomiku runājot, Samoa saskaras ar līdzīgām problēmām kā kamiņvalstis Kiribati vai Fidži. Proti, postošas Klusā okeāna vētras, kā arī zemestrīces un cunami ir būtiskas problēmas infrastruktūras un ekonomiskās darbības nepārtrauktības uzturēšanai. Piemēram 2009. gada septembrī notikusī zemestrīce smagi ietekmēja gan Samoa, gan Amerikas Samoa. Tika sabojāta ne tikai transporta un loģistikas infrastruktūrā, bet arī elektrības ražošana. Papildus vēl arī simtiem cilvēku gāja bojā. Līdzīgi 2012. gada tropu ciklons Evans nopostīja apmēram pusotru tūkstoti māju.

Ņemot vērā, ka valstī arī nav daudz derīgo izrakteņu, Samoa ekonomika ir ļoti trausla un no dabas labvēlības un klimata atkarīga. Vēl precīzāk – tā ir atkarīga no ārvalstu sniegtās attīstības sadarbības programmu finanšu palīdzības un naudas, ko lielā samoa diaspora pasaulē sūta uz mājām. Protams, arī tūrisma industrija, lauksaimniecība un zvejošana ir būtiska. Galvenie tirdzniecības partneri ir Amerikāņu Samoa, Jaunzēlande, ASV, Fidži. Un starp eksporta produktiem ir ne tikai zivis, sulas un kokosriekstu eļļa, bet arī alus. Tieši Samoa ražotais „Vailima Beer” tiek uzskatīts par labāko Okeānijas reģionā.

Bet, par dzērieniem vēl turpinot, nevar neparunāt par „Coca-Cola” negatīvo ietekmi uz vidi. Proti, „Coca-Cola” nesenais lēmums mazināt stikla pudeļu ražošanu un palielināt plastmasas pudeļu ražošanu. Kā tas viss ietekmē Samoa salas ekosistēmu, vairāk stāsta Samoa Vides Saglabāšanas Sabiedrības viceprezidents Džeimss Atertons.

Dodamies uz Armēniju. Tā varētu būt visnotaļ dzirdēta valsts, ja tomēr nē, tad noteikti būs pazīstami armēņu izcelsmes zinātnieku izgudrojumi – krāsu televizors un bankomāts.

Armēnijas izcelsmes zinātnieki, visbiežāk gan darbojoties citās valstīs, tiešām ir padarījuši mūsu ikdienas dzīvi interesantāku un vieglāku. Viņi izgudrojuši ne tikai minētās lietās, bet, piemēram, uzņēmējs un filantrops Alekss Manoogians izgudroja pirmo viena roktura jaucējkrānu. Tas ļāva sajaukt aukstu un siltu ūdeni un kontrolēt ūdens plūsmu.

Bet par pašu Armēniju jeb oficiāli Armēnijas Republiku runājot, tajā dzīvo gandrīz trīs miljonu iedzīvotāju. Jāsaka, ka tāpat, kā iepriekšējos raidījumos bieži jau tika minēts par citām tautām, armēņu diaspora ārzemes ir daudz lielāka nekā valsts iedzīvotāju skaits. Piemēram, Armēnijas iedzīvotāju skaits ārpus Armēnijas pārsniedzot septiņus miljonus.

Šis lielais ārpus Armēnijas dzīvojošo armēņu skaits cieši saistīts ar bēdīgi slaveno Pirmā pasaules kara vidū Osmaņu impērijas veikto Armēņu genocīdu, kurā gāja bojā apmēram viens miljons armēņu. Cilvēku dzīšana cauri Sīrijas tuksnesim bez ēdina un ūdens (Nāves marši), ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs un turku nacionālistu veiktās etniskās tīrīšanas bija tika daži no elementiem, kas raksturo šo šaušalīgo vēstures lappusi. To vēl šodien visas pasaules valstis neatzīst, primāri jau Turcija. Šo notikumu laikā un pēc tiem miljoniem armēņu bēga uz ārzemēm – Franciju, Itāliju, Libānu, ASV, izveidojot tur ļoti spēcīgas kopienas, tādā veidā saglabājot savu reliģiju un valodu.  

Par valodu runājot, armēņu valodai nav saistības ne ar vienu citu valodu, un tā tiek uzskatīta par atsevišķu indoeiropiešu valodu saimes atzaru. Pat ja daži vārdi mums šķiet pazīstami, zinātnieki uzskata, ka tie nav cēlušies no citas valodas. Tāpat kā valoda, arī alfabēts ir unikāls. Šīs rakstzīmes netiek lietotas nevienā citā rakstu valodā.

Starp citu, viens no vecākajiem tekstiem armēņu valodā, kas saglabājies, ir 5. gadsimta Bībeles tulkojums, kas kopā ar daudziem citiem seno armēņu manuskriptiem glabājas Matenadaranā Erevānā. Skatoties, uz reliģiju, tad Armēnija pamata reliģija ir kristietība, vairāk nekā 93% kristiešu Armēnijā pieder Armēnijas apustuliskajai baznīcai. Turklāt tā bija arī pirmā valsts, kas pieņēma kristietību kā valsts reliģiju.

Neskatoties uz to, valsts ir plaši zināma ar tās politisko un ekonomisko atkarību no Krievijas.

Stāsts par Armēniju noteikti nav iztēlojams bez stāsta par Krievijas lomu Kalnu Karabahas konfliktā. Par pašu konfliktu un tā neseno saasināšanos, kas beidzās ar Armēnijas zaudējumu jau stāstījām detalizētāk raidījumā par Azerbaidžānu. Tādēļ šodien par šo pastāstīsim no citas puses – kāda loma Kalnu Karabahas konfliktā ir ģeopolitikai un kā notiek citu valstu iesaistīšanās.

Kalnu Karabahas konflikts par nelielo teritorijas daļu ir guvis starptautisku ievērību un piesaista lielvaras, jo īpaši Krieviju un NATO dalībvalsti Turciju – divas valstis, kas jau atbalsta pretējās puses Sīrijā un Lībijā, bet vienlaicīgi arī mēģina izlikties, ka uztur labas attiecības.

Tā Turcija jau sen ir bijusi pārliecināta Azerbaidžānas atbalstītāja – Ankaru un Baku vieno ciešas kultūras saites, ņemot vērā to kopīgo turku mantojumu.

Tikmēr starp Turciju un Armēniju ir ilga spriedzes vēsture, ko pastiprina Ankaras atteikšanās atzīt 1915. gada armēņu genocīdu, kā arī Kalnu Karabahas konflikts. Neviennozīmīgāka loma reģionā ir Krievijai, kas uztur ciešas ekonomiskās saites ar Armēniju un Azerbaidžānu un piegādā abām ieročus.

Tomēr Krievijas attiecības ar Armēniju ir dziļākas, jo tajā atrodas Krievijas militārā bāze un Armēnija ir daļa no Maskavas vadītās Eirāzijas Ekonomiskās savienības. Turklāt ir liela reģiona loma globālajā enerģijas tirdzniecībā: cauruļvadiem, kas savieno Azerbaidžānu ar Turciju, ir izšķiroša nozīme Eiropas Savienības naftas un dabasgāzes piegādē, un tie iet tuvu Kalnu Karabahai.

Neskatoties uz to, ka Armēnijā, kurā ir vairākums kristiešu, un Azerbaidžānā, kurā ir vairākums musulmaņu, ir bijušas nesaskaņas gadsimtiem ilgi, taču reliģijai mūsdienu konfliktā nav lielas nozīmes. Liela daļa vainas gulstas uz Josifu Staļinu. Bijušais padomju līderis lielāko armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas reģionu (armēņiem pazīstams kā Artsakh) iekļāva Azerbaidžānā pēc tam, kad 20. gadu sākumā Sarkanā armija iekaroja Kaukāzu.

Runājot kontekstā ar šajā brīdī aktuālo Krievijas uzbrukumu Ukrainai – tam ir bijusi ietekme arī uz Armēnijas skatījumu. Proti, ņemot vērā ilglaicīgo Krievijas klātbūtni un ietekmi Armēnijā, kā arī Ukrainas atbalstu Azerbaidžānai Kalnu Karabahas konflikta laikā, Armēnija vēl vairāk nostiprinājusi savu prokrievisko pozīciju. Starptautiskajā arēnā Armēnija bija tā, kas atbalstīja savu stratēģisko sabiedroto un galveno drošības garantu, balsojot pret Krievijas pārstāvniecības apturēšanu Eiropas Padomē. Bet vēl divos nesenajos balsojumos — par Krievijas atstādināšanu no ANO Cilvēktiesību padomes un nosodot iebrukumu Ukrainā ANO Ģenerālajā asamblejā — Armēnija atturējās.

Kopumā Armēnijas atbalsts Krievijai nav pārsteidzošs. Armēnijas politiskā vadība ir slavējusi Krimas aneksiju kā pašnoteikšanās tiesību īstenošanas paraugu. Un bijušais prezidents Sargsjans aizgāja tik tālu, ka referendumu Krimā uzskatīja par tautu pašnoteikšanās tiesību izmantošanu, izmantojot brīvu gribas izpausmi.

2014. gada satricinājumi Ukrainā vēl vairāk pastiprināja Armēnijas politiskās vadības bažas par sekām, ko izraisīs Krievijas izaicināšana. Bijušais prezidents Sargsjans pat izvirzīja situāciju Ukrainā kā attaisnojumu Armēnijas lēmumam pievienoties Krievijas dominētajai Eirāzijas ekonomiskajai savienībai 2014. gada oktobrī.

Papildus apspriestajiem iemesliem Armēnija iestājas Kremļa pusē, jo valstij ir arī pieaugusi atkarība no Krievijas pēc 2020. gada Kalnu Karabahas kara. Armēnijas vadībā ir iesakņojusies pārliecība, ka Armēnija tikai gūst labumu no lielākas Krievijas iesaistīšanās. Tieši šajā kontekstā Krievija plaši tiek uztverta kā galvenais drošības sabiedrotais Armēnijas politiskajā domāšanā un sabiedrības apziņā.

Arī Krievijas iedzīvotāji, acīmredzot, Armēnijā redz sabiedroto, jo, sākoties Ukrainas karam, arvien lielāks skaits krievu izceļo tieši uz Armēniju. Par to vairāk stāsta Erevānā bāzētās nevalstiskās organizācijas Civilatas Foundation analītiķis Ēriks Hakopjans. 

Armēnijas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no Krievijas investīcijām un armēņu atbalsta, kas nāk no ārzemēm. Pirms neatkarības iegūšanas Armēnijas ekonomika lielā mērā bija balstīta uz rūpniecību — ķīmisko vielu, elektronikas, iekārtu, pārstrādātas pārtikas, sintētiskās kaučuka un tekstilizstrādājumu. Lauksaimniecība veidoja mazāk kā 20% no neto materiālā produkta pirms Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā.

Savukārt pēc neatkarības atgūšanas lauksaimniecības nozīme tautsaimniecībā ievērojami pieauga, tās īpatsvaram 90. gadu beigās pieaugot līdz vairāk nekā 30 % no IKP. Bet lauksaimniecības nozīmes pieaugums bija skaidrojams ar iedzīvotāju pārtikas nodrošinājuma vajadzībām, saskaroties ar nenoteiktību pārejas pirmajos posmos un ekonomikas nelauksaimniecisko nozaru sabrukumu 90. gadu sākumā.

Armēnija kā maza valsts ar tās unikālo kultūru un smago vēsturi, ir izvēlējusies Krieviju par tās aizstāvi. Pieķeršanās lielvarai ir viena no klasiskajām mazu valstu pieejām. Kā mēs ķeramies pie ASV un Vācijas, tā Armēnija neatrada nevienu citu kā Krieviju.

Līdzīgi kā pagājušajā reizē, arī šoreiz runāsim par kādu valsti, kura atrodas no mums ļoti tālu, Āfrikā, bet par kurā notiekošo varam vilkt paralēles arī ar Ukrainā notiekošo karu un tur pastrādātajiem kara noziegumiem. Kāpēc par vienu karu runā visa pasaule, par citu, kurš arī turpinās gadiem, runājam daudz mazāk? Tāpēc dodamies Etiopijas Federatīvo Demokrātisko Republiku.

Klausītajiem Etiopija noteikti būs zināma ar Arabica kafijas pupiņām. Un ar savdabīgo situāciju ar reliģijām – proti, Etiopijai ir vēsturiskas saites ar visām trim pasaules lielākajām Ābrahāma reliģijām – islāmu, kristietību un jūdaismu. Jau 4. gadsimtā Etiopijas teritorija bija viena no pirmajām vietām pasaulē, kas oficiāli pieņēma kristietību kā valsts reliģiju un tieši Bizantijas pareizticīgo versiju. Valstī ir arī ievērojama musulmaņu kopiena, kas ir aptuveni trešdaļa iedzīvotāju. Tādēļ arī vardarbīgi reliģiskie konflikti varētu būt viena no lietām, par kuru ir dzirdēts saistībā ar Etiopiju.

Starp citu, līdzīgi kā arī citas Āfrikas valstis, Etiopija ir daudzveidīga valodu ziņā. Un tas ir tikai loģiski, ka valstī dzīvojošie vairāk nekā 110 miljoni iedzīvotāju runā vismaz 90 valodās. Tajā pašā laikā angļu valoda ir visizplatītākā svešvaloda, tā tiek izmantota kā pamata mācību valoda vidusskolās un augstskolās. Angļu valodā ir arī visi federālie likumi, tostarp 1995. gada konstitūcija.

Etiopija ir arī vecākā neatkarīgā valsts kontinentā. No visām 54 Āfrikas valstīm Etiopija ir vienīgā valsts, kas nekad nav bijusi līdz galam kolonizēta. Izņēmums būtu Itālijas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados notikusī Abesīnijas jeb Etiopijas un Eritrejas teritoriju okupācija, kas ilga 5-6 gadus. Vienlaicīgi gan pilnīgu kontroli itāļiem tā arī neizdevās iedibināt un nostiprināt.

Etiopijas neatkarīgā vēsture ir arī viens no skaidrojumiem, kādēļ tā ieņem pirmo vietu starp Āfrikas valstīm, kurā ir visvairāk UNESCO Pasaules mantojuma objektu – kopumā to ir deviņi. Starp tiem arī senāko cilvēku paliekas uz zemes, kuri dzīvoja apmēram pirms 3,2 miljoniem gadiem.

Vēsturiski Etiopijas impērija aizsākās 1270. gadā, un ilga līdz pat 1974. gadam, kad imperators Haile Selassi tika gāzts no troņa valsts apvērsumā. Viņa laikā Etiopija pieņēma pirmo konstitūciju, starp citu, par pamatu atdarinot Japānas 1890. gada konstitūciju.

1975. gadā kreisie spēki gāza imperatoru atcēla monarhiju un izveidoja Etiopiju kā marksisma-ļeņinisma valsti. Un par valsts prioritātēm kļuva feodālisma atcelšana, lasītprasmes palielināšana, nacionalizācija un visaptveroša zemes reforma.

Šāds valdības modelis cieta vairākus apvērsumus, pieredzēja sacelšanos, plaša mēroga sausumu un bēgļu problēmu. Komunistiskā sistēma valstī pastāvēja līdz 1991. gadam. 1994. Gadā, PSRS atbalstam beidzoties un uzrakstot jaunu konstitūciju, Etiopija kļuva par parlamentāru republiku ar divpalātu likumdevēju un tiesu sistēmu.

Tomēr neskatoties uz to, iekšēji konflikti valstī pēdējā desmitgadē nav nekur pazuduši un Etiopijā joprojām turpinās pilsoņu karš. Konflikts saasinājās, kad 2020. gada novembrī Tigrejas reģionā sākās karš starp federālo valdību un reģionālo valdību. Līdz ar to Etiopijas valdība kopš 2020. gada novembra karo ar Tigrejas Tautas atbrīvošanas fronti.

Kā zināms karš izraisa valsts iekšējas problēmas daudzos līmeņos, viena no tām ir cilvēktiesību pārkāpumi, kas ir plaši novērojama problēma Etiopijā. Pavisam nesen Starptautiskā krimināltiesa izveidoja īpašu izmeklēšanas komisiju šo cilvēktiesību pārkāpumu izmeklēšanai. To uzticēts vadīts bijušajai krimināltiesas galvenajai prokurorei Fatū Bensūdai. Netrūkst gan arī ekspertu, kuri uzskata Fatū Bensūdu par nepiemērotu šim amatam, piesaucot pat Džodža Sorosa vārdu. Viens no šādiem ekspertiem ir Āfrikas attiecību pētnieks Deivids Matsanga.

Raidījumā šoreiz stāsts par Īriju. Kontekstā ar starptautiskajiem notikumiem, Īriju aplūkosim šāda skatupunkta: kā tas ir, mazai valstij dzīvot kaimiņos ar lielvalsti. Šajā gadījumā gan runa ir par dzīvošanu blakus Lielbritānijai.

Īrija varētu būt klausītajiem diezgan zināma. Kā nekā Īrijā dzīvo apmēram 20 tūkstoši Latvijas valstspiederīgo pēc Īrijas valsts statitiskas. Bet arī īru pasaulē ir vairāk nekā pašā valstī. Tikai aptuveni pieci miljoni cilvēku dzīvo valstī, savukārt ārpus Īrijas dzīvo vairāk nekā 70 miljoni īru izcelsmes cilvēku.

Un šis ir bijis galvenais iemesls, kā īru kultūra un folklora ir izplatījusies pasaulē.

Līdz ar to arī ar Īriju ir daudzas asociācijas - gan Svētais Patriks, gan mistiskie leprekoni, gan ķelti, gan laimes āboliņš, gan viskijs. Starp citu, daudziem varētu šķist, ka baltais āboliņš ir arī Īrijas nacionālais simbols, jo Svētais Patriks tiek bieži attēlots to turot rokās, taču patiesībā nacionālais simbols Īrijā ir arfa, bet Svētais Patriks nemaz nav īrs pēc izcelsmes, bet gan romietis, kurš ieradās Īrijā kā vergs.

Īrija, starp citu, ir vienīgā valsts pasaulē, kuras valsts simbols ir mūzikas instruments – tā pati arfa, protams. To mēs varam redzēt arī uz valsts eiro monētām.

Par īru dzīvi blakus lielvalstij runājot, ir jāsāk ar dažus gadsimtus senu vēsturi. Proti, pirms Īrijas brīvvalsts izveidošanas visa Īrijas sala no 1801. līdz 1922. gadam bija daļa no Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās Karalistes. Tā Īrijas teritorijā veidojās īru unionisti, kas atbalstīja politisko integrāciju ar Lielbritāniju un republikāņiem, kuri vēlējās pilnīgu neatkarību. 1920. gadā salu sadalīja divās pašpārvaldes vienībās — Ziemeļīrijā un Dienvidīrijā. Kur Ziemeļīrija palika Apvienotās Karalistes pārraudzībā un tur atrodas vēl šodien.

Tādēļ nevar nerunāt par Belfāstu un „the troubles” jeb nemieriem, kas bija un kaut kur vēl iekšēji ir gruzdošs etniski nacionāls konflikts Ziemeļīrijā. Modernajā vēsturē zināmākā aktīvā fāze ilga 1960. gadu beigām līdz 1998. gadam un beidzās ar 1998. gada Lielās piektdienas vienošanos. Lai gan konflikts galvenokārt notika Ziemeļīrijā, teroristiskie uzbrukumi un vardarbība bija arī, protams, Londonā.

Galvenais problēmjautājums bija Ziemeļīrijas statuss. Unionisti jeb lojālisti, kas vēsturisku iemeslu dēļ ir protestanti, vēlējās, lai Ziemeļīrija paliktu Apvienotās Karalistes sastāvā. Savukārt, īru nacionālisti jeb republikāņi, kas pārsvarā bija īru katoļi, vēlas visas salas apvienošanu.

Konflikta laikā runa nav tikai par teroristiskām akcijām, vardarbīgām atriebībām, snaiperiem-masu slepkavām, bet, protams, arī nesaskaņām abu pušu militāro grupu iekšienē, masu protestiem un pilsoniskās nepakļaušanās aktiem, pasaulē skaļiem tiesas procesiem, bada streikiem cietumos, kā arī iedzīvotāju segregāciju pēc reliģiskās piederības, Belfāstu sadalošo dzelzs sienu un daudzām citām lietām.

Kopumā četrdesmit gadu laikā tika nogalināti vairāk nekā 3500 cilvēku, no kuriem vairāk nekā puse bija civiliedzīvotāji. Īru Republikāņu armija bija atbildīga par aptuveni 60% nāves gadījumu, lojālisti par 40%. Šie trīs ar pusi tūkstoši cilvēku nešķiet tik liels skaitlis, ja salīdzinām ar citiem konfliktiem, kuros kritušo skaits ir daudz lielāks. Bet kultūras darbinieku un politiķu darbības dēļ šis ir pasaules atmiņā un pat popkultūrā iespiedies konflikts, kas aizrāva daudzus.

Ziemeļīrijas miera process ir lielā mērā arī Eiropas Savienības sasniegums. Fakts, ka sala funkcionē kā vienots veselums un robeža ar Ziemeļīriju nepastāv, apliecina arī šobrīd brīvās iespējas pārvietoties pa visu Īrijas salu.

Te gan jāsaka, ka Eiropas Savienība kopumā ir bijis būtisks pamats īru ekonomikas straujam uzplaukumam. Un ienākumu palielināšanās – arī vardarbības līmeņa sarukumam. Valstij iestājoties Eiropas Savienībā, tā piedzīvoja strauju IKP pieaugumu – vidēji 6% gadā.

Valsts ekonomika ir maza, moderna un no starptautiskās tirdzniecības atkarīga. Primāri valsts galvenās eksporta nozares ir alus, ķīmiskās un farmācijas preces, iekārtas un datori, kā arī tekstilizstrādājumi. Starp citu, 2015. gadā 25% Eiropas datoru tika saražoti Īrijā. Un ko zina arī Baltijas un Polijas darbaspēks Īrijā – salā ir pamatīgi attīstīta lauksaimniecība. 

Tieši ārvalstu investīcijas ir kļuvušas par Īrijas ekonomikas kodolu.  Un tas pamatā skaidrojams ar Īrijas zemo uzņēmumu ienākuma nodokli. Līdz ar to tas Īriju padarīja par ierastu galamērķi starptautiskiem uzņēmumiem, kas vēlas maksāt mazāk nodokļus. 2014. gadā, pieaugot starptautiskajam spiedienam, Īrijas valdība paziņoja, ka tā pakāpeniski ieviesīs stingrākus nodokļu likumus.  

Rezultātā Īrijas ekonomika skaitās vienas no bagātākajām pasaulē.  Nereti pat tiekot ierindota pirmajā vietā pēc statistikas.

Noslēdzošais pamatēdiena aspekts, kuru gribētos aplūkot, ir saistīts ar šobrīd aktualizēto jautājumu par Ukrainas militāro neitralitāti. Īrija ir slavena ar to, ka nav NATO dalībvalsts un ievēro neitralitāti jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem, kad tika noslēgts līgums starp Īriju un Lielbritāniju, kas garantē starptautiski neitrālu pozīciju pēc Beļģijas un Šveices paraugiem. Tiesa,  Īrijai norada, ka tā nemaz nav tik neitrāli izturējusies pret visām karā iesaistītajām pusēm, gan Otrā pasaules kara laikā, gan vēlāk.

Tas noved pie vēl viena jautājuma kādā veidā valsts varēja saglabāt neitralitāti, ja tai bija iekšēji valsts drošības izaicinājumi un kaimiņos Apvienotā Karaliste? Šo situāciju detalizētāk skaidro īru izcelsmes Somijas Ārpolitikas institūta pētnieks Ioins Maknamars (Eoin McNamar).

Dodamies uz Malaiziju, kas atrodas Dienvidaustrumāzijā. Uz multietnisko un multikulturālo valsti.

Malaizija ir valsts, kuru raksturo kontrasti. Valsts ir apveltīta ar mūžzaļajiem mežiem, skaistiem piekrastes ūdeņiem, kā arī ar unikālu savvaļas dzīvnieku pasauli un daudzveidīgu augu valsti. Malaizijā ir sastopami gan Malajas tīģeri, gan raflēzijas, kas ir uzskatāmas par pasaulē lielākajiem ziediem. To diametrs pārsniedz vienu metru.

Tajā pašā laikā Malaiziju raksturo arī bagāta arhitektūra un modernas augstceltnes. Piemēram, Malaizijā ir redzami Petronas torņi, kas līdz 2004. gadam bija augstākā ēka pasaulē. To augstums ir virs 450 metriem.

Starp citu, neskatoties uz to, ka Petronas torņi zaudēja savu pozīciju kā augstākā celtne, tā vēl aizvien pasaulē saglabā savu vietu kā augstākā dvīņu ēka.

Vēl ir svarīgi, runājot par Malaiziju, ir raksturot valsts uzbūvi. Ir jāiztēlojas pavisam nepierasts un citām valstīm atšķirīgs formāts. Pirmkārt, Malaizija ģeogrāfiski atrodas uz Malazijas pussalas, Borneo salas un papildus salām, kas atrodas Borneo piekrastē. Otrkārt, Malaizija ir federāla konsticionāla monarhija, līdz ar to tā sastāv no trīspadsmit štatiem, no kuriem deviņas ir monarhijas un četras tiek pārvaldītas ar gubernatora palīdzību.

Līdz ar to Malaizijas valsts teritorijā dzīvo apmēram 33 miljoni iedzīvotāju, no kuriem tikai puse iedzīvotāju ir malajieši. Otru pusi veido tādas mazākumtautības kā ķīnieši vai indieši. Un kas ir interesanti, tad valstī pamata reliģija ir islāms.

Bet visticamāk, klausītājiem Malaizija vairāk zināma kā aktīva tūrisma nozares valsts un 2014. gadā nozaudētās un notriektās virs Ukrainas "Malaysia Airlines" lidmašīnas dēļ.

Malaizijas valsts multietniskā un ģeogrāfiskā uzbūve pamatīgi ietekmē tās iekšpolitiku. Vēsturiski Malaizijas valsts uzbūvi ir ietekmējusi valsts pakļautība Lielbritānijas kolonijai. Malaizijas pussalas 1946. gadā tika apvienotas un nosauktas par Malajas Savienību. Iegūstot neatkarību 1957. gadā, Neatkarīgā Malaja apvienojās ar toreizējām vēl esošajām Lielbritānijas kolonijām: Ziemeļborneo, Saravaku un Singapūru. Vēlāk, sākoties nemieriem un pārpratumiem starp Malaiziju un Singapūru, tā izstājās no Savienības. Kopš tā laika Singapūra kļuva par neatkarīgu valsti. Tomēr vēl aizvien pastāv teorija, kas apgalvo, ka Malaizijas nosaukumā saiklis "si" attiecas uz Singapūras valsts nosaukumu.

Lielbritānijas koloniālās varas mantojums ir cieši iesakņojies valsts valdības sistēmā. Tā valsts parlamenta pamatā ir Vestminsteras sistēma. Malaizijas parlaments ir divpalātu parlaments, kam ir trīs daļas. Pirmkārt, pārstāvju palātas – 222 parlamenta deputātiem, otrkārt, valsts asamblejas – 70 senatoriem, no kuriem 26 ievēl štatu likumdošanas asamblejas, bet pārējos 44 ieceļ monarhs un, treškārt, pašas valsts monarhs.

Par Malaizijas monarhu stāstot. Monarhu ieceļ uz piecu gadu termiņu, no deviņiem štatu sultāniem. Atlikušie četri štati, kas nav monarhijas, tiek pārvaldītas ar gubernatoru palīdzību. Tādā veidā deviņi sultāni un četri gubernatori kopā veido Valdnieku konferenci, kas ieceļ Malaizijas monarhu. Interesanti, ka Monarhu ieceļ pēc sistemātiskas rotācijas starp deviņiem monarhiem. Šāda rotājoša monarhijas sistēma ir vienīgā pasaulē, līdzība varbūt vēl varētu būt redzama tikai Komorsas valsts gadījumā ar rotējošo prezidenta sistēmu.

Ārpolitikā Malaizija cenšas ievērot neitralitātes principu ar mērķi uzturēt maksimāli mierīgas attiecības ar visām valstīm, neatkarīgi no to politiskās sistēmas. Starp citu, vēsturiski Malaizijas valdība ir mēģinājusi attēlot Malaiziju kā progresīvu islāma nāciju, vienlaikus stiprinot attiecības ar citām islāma valstīm. Tomēr neitrālas politikas ievērošanā Malaizijā ir savi drošības izaicinājumi, par vienu no tiem ir uzskatāms Spratli salu strīds.

Konflikta pamatā ir Ķīnas pieaugošā loma strīdīgajā Dienvidķīnas jūras daļā. Vēsturiski Malaizija ir izvairījusies no konfliktiem ar Ķīnu. Tomēr pēc 2013. gada Ķīnas kuģu iebrukuma Malaizijas teritoriālajos ūdeņos Malaizija ir kļuvusi aktīva Ķīnas politikas nosodīšanā. Kas arī noved pie vēl vienas problēmas – valsts drošības izaicinājumi attiecībās ar Ķīnu. Par šo Malaizijas situāciju detalizētāk stāsta Alifs Imran Hidaijats, pētnieks Jūras institūtā Malaizijā.

Šodien raidījumu veltām Libērijai jeb Libērijas Republikai, kas atrodas Āfrikas kontinenta pašos rietumos. Libērija bija pirmā Āfrikas republika, kas pasludināja savu neatkarību, un tā ir bijusi arī Āfrikas pirmā un mūsdienās arī vecākā republika.

Starp citu, Libērija ir bijusi arī vienīgā melnādainā valsts Āfrikā, kas nekad nav bijusi pakļauta koloniālajai varai. Un pirmais eiropietis, kas apmeklēja Libēriju, bija portugāļu jūrnieks Pedro de Sintra, kurš sasniedza Libērijas krastu tikai 1461. gadā.

Mūsdienās Libērijā dzīvo apmēram pieci miljoni iedzīvotāju. Interesanti, bet 2006. gadā Libērijā bija augstākais iedzīvotāju skaita pieauguma temps pasaulē - 4,5 % gadā. Un valstī pirms 2008. gada tautas skaitīšanas pēdējā tautas skaitīšana tika veikta tikai 1984. gadā, un tajā valsts iedzīvotāju skaits bija gandrīz divreiz mazāks, tikai ap 2 miljoniem.

Libērijā ir 16 pamatiedzīvotāju etniskās grupas un minoritātes. Līdz ar to Libērijā runā 20 valodās, kas atspoguļo valsts etnisko un kultūras daudzveidību. Valsts oficiālā valoda gan ir angļu valoda.

Libērijas valsts aizsākums ir meklējams 19. gadsimta sākumā Amerikas kolonizācijas biedrības jeb „American Colonization Society” projektā. Amerikas kolonizācijas biedrību 1816. gadā dibināja Roberts Finlijs, lai veicinātu un atbalstītu brīvo afroamerikāņu re-emigrāciju uz Āfrikas kontinentu. Biedrība tika dibināta, reaģējot uz to, kas tobrīd tika uzskatīta par pieaugošu sociālo problēmu – brīvlaisto vergu un brīvo negroīdās rases pārstāvju klātbūtni tikko izveidotajās ASV.

Šī projekta ietvaros tika veicināta pārliecība, ka melnādainajiem cilvēkiem Āfrikā būs lielākas iespējas iegūt brīvību un labklājību nekā ASV. 1830. gadā brīvībā esošo melnās ādaskrāsas cilvēku bija jau 300 tūkstoši. Un tas sāka biedēt pat vergturus valsts dienvidos. Amerikas kolonizācijas biedrības projekts sekmēja to, ka no ASV uz Libēriju pārcēlās vairāki desmiti tūkstošu afrikāņu izcelsmes cilvēku, kuri saskārās ar sociālu un tiesisku apspiešanu ASV.

No ASV imigrējušie cilvēki nesa sev līdzi "amerikāņu-libēriešu" identitāti, kultūru un tradīcijas. Libērijas valdība ir veidota pēc Amerikas Savienoto Valstu valdības parauga. Libērija pārņēma elementus no ASV konstitūcijas un pat karogu. Galvenā atšķirība ir tā, ka Libērijas karogam ir viena liela balta zvaigzne, nevis 50 mazas zvaigznes, un 13 svītru vietā, kā ir Amerikas karogā, Libērijas karogā ir 11 svītras. Libērija pasludināja neatkarību 1847. gada jūlijā, bet ASV atzina to tikai 1862. gada februārī.

Te gan ir jāpiemin, ka amerikāņu Libērijas, nu jau jāsaka – kolonisti, nebija saistīti ar pamatiedzīvotājiem. Respektīvi vienas rases cilvēki vēl nenozīmē vienas kultūras un pat etniskās grupas piederīgie. Rezultātā Amerikas – Libērijas iedzīvotāji kļuva par nelielu eliti, kurai piederēja nesamērīga politiskā vara, kamēr Āfrikas izcelsmes pamatiedzīvotāji bija izslēgti no pilsonības un attiecīgi arī ietekmes savā zemē līdz pat 1904. gadam.

No vēsturiskās perspektīvas tomēr aiziesim uz mūsdienām. Var teikt, ka mūsdienu Libērija aizsākās 1980. gadā, kad Viljama R. Tolberta turpinātās sistēmas ietvaros radītā politiskā spriedze izraisīja militāru apvērsumu. Tolberts tika nogalināts, un tas faktiski iesāka šīs Amerikas – Libērijas sistēmas beigas.

Libērijas tālākā mūsdienu vēsture arī nebija sevišķi viegla. Piecus gadus ilga Tautas glābšanas padomes militārais režīms, kam sekoja divi Libērijas pilsoņu kari. Pēc to beigām par Libēriju prezidentu kļuva bēdīgi slavenais Čarlzs Teilors. Viņa vadībā Libērija kļuva starptautiski pazīstama valsts, kas izmanto tā saucamos asins dimantus jeb “Blood Diamonds” un nelegālu kokmateriālu eksportu, lai finansētu Sjerraleones pilsoņu karā iesaistītās puses. Abos karos gāja bojā 250 tūkstoši cilvēku, kas ir apmēram 8% no valsts iedzīvotājiem.

Bijušais Libērijas līderis Čārlzs Teilors ir pazīstams ar viņa kara noziegumiem un viņam piespriests 50 gadu ilgs cietumsods. Viņa noziegumi ietvēra gan apsūdzības terorismā, gan izvarošanā, gan slepkavībās un bērnu karavīru izmantošanu nemiernieku grupās Sjerraleonē.

Papildus  Čārlza Teilora kaujinieku komandieri tiesas prāvā atzinuši, ka bijušais Libērijas prezidents licis saviem atbalstītājiem burtiski ēst savus ienaidniekus.

Pēc Teilora par nākošo prezidenti tika ievēlēta Elena Džonsone Sirlīfa, kura amatā bija no 2006. līdz 2018. gadam. Viņa ne tikai kļuva par pirmo sievieti valsts galvas amatā visā Āfrikas kontinentā, bet viņa 2011. gada arī ieguva Nobela Miera prēmiju par darbu, kas bija daļa no “nevardarbīgas cīņas par sieviešu drošību un par sieviešu tiesībām uz pilnīgu līdzdalību miera veidošanas darbā”. Piedāvājam noklausīties Elenas Džonsones Sirlīfas teikto par savas prezidentūras laiku.

Dodamies uz Libānas Republiku jeb Libānu, kas atrodas Tuvajos Austrumos blakus Izraēlai un Sīrijai.

Par Libānu pēdējā laikā varbūt ir dzirdēts mazāk, tomēr daudzi atcerēsies 2020. gada eksploziju, kas notika Libānas galvaspilsētas Beirutas ostā. Eksplozijā gāja bojā vairāk nekā 200 cilvēku, aptuveni 7 tūkstoši tika ievainoti un tika radīti vairāk nekā 10 miljardus eiro lieli zaudējumi. Kā labi atceramies, runa bija par krievu biznesmeni, kas uzglabāja amonīja nitrātu kuģī.

Citiem Libāna varbūt vairāk ir zināmā sakarā ar pilsoņu karu, kas ilga 15 gadus un kurā gāja bojā apmēram 120 tūkstoši cilvēku, un vēl aptuveni miljons tolaik devās bēgļu gaitās. Un tagad Libāna pati ir kļuvusi par uzņemošo valsti miljoniem bēgļu.

Jā, interesanta situācija veidojās arī valsts populācijas statistikā. Vienā vietā dati rāda 5,2 miljonus lielu iedzīvotāju skaitu, bet citā 6,8 miljonus. Šādas datu atšķirības ir izskaidrojamas ar vairākiem iemesliem, pirmkārt, Libāna uzņēma 1,5 miljonu Sīrijas bēgļu. Otrkārt, pastāvošās jūtīgās konfesionālisma politikas dēļ. Jāsaka, ka tā ir tikai maza daļiņa no Libānas iedzīvotājiem. Kopējs Libānas diasporas skaits pasaulē tiek rēķināts virs 15 miljoniem.

Skatoties uz vēsturisko valsts nosaukumu, ir jāmin interesanta vārdu spēle. Libānas nosaukums ir cēlies no Libānas kalna nosaukuma, kas no feniķiešu valodas tulkojuma nozīmē “balts”. Visdrīzāk, ka tāds nosaukums tika iedots kalna sniegoto virsotņu dēļ.

Libānas dažādības mantojumu veido tās bagātā kultūra, reliģija un vēsture. Libāna ir piedzīvojusi vairākus ārvalstu iekarojumus, tostarp romiešu, arābu un turku. Savu neatkarību valsts ieguva tikai 1943. gadā. Kopš tā laika Libāna ir piedzīvojusi daudzus politiskos satricinājumus, neskatoties uz to, ka tai agrāk tika piedēvēts-reģionālais finanšu un tirdzniecības valstu centra statuss.

Valsts ārpolitiku un iekšpolitiku ir skaudri ietekmējušas arī kaimiņvalstis. Sīrijas militārie spēki Libānu okupēja no 1976. līdz 2005. gadam. Libānai tikta veikti arī militārie uzbrukumi no Izraēlas puses, kas rezultējas ar to, ka Libānas robežas jautājums ar Sīriju un Izraēlu joprojām nav atrisināts.

Libāna ir demokrātiska republika ar konfesionālisma elementiem, kas nozīmē valdībā vietas tiek dalītas starp reliģisko kopienu pārstāvjiem: parlamentā esošās 128 vietas tiek sadalītas starp kristiešiem un musulmaņiem, un vēl proporcionāli starp 18 dažādām konfesijām un starp 26 reģioniem. Pirms 1990. gada valstī kristiešu, musulmaņu, attiecība bija 6:5 par labu kristiešiem. Tomēr Taifa līgums, kas izbeidza Libānas pilsoņu karu, koriģēja attiecību, lai nodrošinātu vienādu pārstāvību abu reliģiju sekotājiem.

Šāds sadalījums ir attiecināms arī uz augstākajiem amatiem. Piemēram, sadalījums veidojās pēc sekojoša principa – prezidents ir maronītu kristietis, kas ir lielākā kristiešu konfesija valstī. Premjerministrs sunnītu musulmanis, parlamenta priekšsēdētājs – šiītu musulmanis, premjerministrs vietnieks un parlamenta priekšsēdētāja vietnieks – austrumu pareizticīgais. Šāda sistēma pastāv, lai atturētu sektu konfliktus un godīgi atspoguļotu valdībā atzīto 18 reliģisko grupu demogrāfisko sadalījumu. Jāsaka, ka Libāna iekšpolitika ir īpaša ne tikai ar to, bet arī ar faktu, ka kopš 2008. gadā Libānas opozīcijai tika piešķirtas veto tiesības Ministru padomē.

Turpinot par Libānas iedzīvotāju skaitu, jāmin, ka kopš 1932. gada valsts nav veikusi oficiālo tautas skaitīšanu. Izskaidrojums tam ir pastāvošais valstī jūtīgs konfesionālais politiskais līdzsvars starp dažādām Libānas reliģiskajām grupām. Tādēļ bieža prakse Libānā ir tāda, ka libānieši tiek atzīti par etniskajiem arābiem.

Par šīm Libānas īpatnībām stāsta arī Latvijā plaši pazīstamais libāniešu izcelsmes ārsts, bijušais Saeimas deputāts un Libānas goda konsuls Latvijā Dr. Hosams Abu Meri.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Lībiju. Valsti, par kuru ļoti daudz dzirdējām gan tā saucamā “Arābu pavasara” laikā pirms desmit gadiem, gan ilgstošā pilsoņu kara dēļ, gan arī Islāma valsts un migrācijas plūsmu uz Eiropu kontekstā. Un Lībija ir nozīmīgs faktors ne tikai ģeogrāfiski, bet arī no energoresursu viedokļa, jo tai ir Āfrikā lielākās un pasaulē devītās lielākās naftas rezerves – 48 miljardi barelu.

Bet pats valsts nosaukums “Lībija” ir cēlies no “Libu" un "Libúē", kas tika piešķirta lielai seno austrumu berberu, Āfrikas cilšu kopienai, kas dzīvoja pie Kirenaikas un Marmarikas apgabaliem. Starp citu, pirmo reizi Lībijas nosaukums parādījās jau Ēģiptes faraona Ramzesa II rakstos. Valdījuši Lībijas teritorijā ir gan feniķieši, gan grieķi, gan kartāgieši, gan persieši, gan ēģiptieši, gan romieši, gan daudzi citi.

Arī Lībijas modernā vēsture kopš 20. gadsimta sākuma ir raiba – Otomāņu Impērijas sastāvā un vēlāk Itālijas iekarota. Neatkarīgās valsts pastāvēšanas laikā kopš 1951. gada valsts nosaukumu ir mainījusi vairākas reizes. Sākumā tā bija Apvienotā Lībijas Karaliste, pēc tam nosaukums tika nomainīts uz "Lībijas Karalisti". Vēlāk, 1969. gadā, pēc Muamara Kadāfi vadītā apvērsuma nosaukums tika mainīts uz Lībijas Arābu Republiku. Arī Kadāfi laikā valstis mainīja nosaukumus -  gan uz sākumā uz  "Sociālistiskās Tautas Lībija”, gan uz "Lielās Sociālistiskās Tautas Lībija". Kopš Kadafi likvidēšanas pirms desmit gadiem, teritorija saucas “Lībijas valsts”.

Lielākā daļa no aptuveni septiņiem miljoniem valsts iedzīvotāju galvenokārt koncentrējas Vidusjūras piekrastē. Tas nozīmē, ka 90% cilvēku apdzīvo mazāk nekā 10% no valsts teritorijas, galvenokārt koncentrējoties trīs lielākajās pilsētās Tripolē, Bengāzī un Misrātā.

Septiņi miljoni iedzīvotāju ir patiesībā diezgan liels cipars, ņemot vērā pilsoņu karu un citus izaicinājumus. Principā valsts kopš 60. gadiem ir četrkāršojusi savu iedzīvotāju skaitu, ja rēķina tikai kopš 90. gadiem – tad divreiz palielinājusi savu iedzīvotāju skaitu.

Runājot par Lībiju, laikam primāri būtu jārunā par valsts vadītājiem. Vēl pagājušā gadsimta 50. gados Lībija ir bijusi viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm, kuru vadīja karalis Idriss I, starp citu, tas arī bija vienīgais Lībijas karalis. Tajā pašā laikā ievērojamu naftas rezervju atklāšana 1959. gadā un tam sekojošie ienākumi no naftas pārdošanas ļāva izveidot ārkārtīgi bagātu valsti. To, protams, aktīvi izmantoja arī Muamars Kadafi savā 42 gadus ilgajā valdīšanas periodā, kas viņu ir padarījis par vienu no visilgāk valdījušajiem diktatoriem pasaules vēsturē.

Režīms ir „slavens” ar daudzām lietām – naftas ieņēmumi tika izmantoti, lai popularizētu savu ideoloģiju ārpus Lībijas, gan veicot valsts terorisma aktus starptautiski. Zināmākais bēdīgi slavenais gadījums ir Lokerbijas spridzināšana – ar Lībija valdību saistīti cilvēki virs Skotijas uzspridzināja pasažieru lidmašīnu 1988. gadā. Tas bija pāris gadus pēc Lībijas veiktās diskotēkas spridzināšanas Rietumberlīnē. Otrs ar Kadafi saistītais lidmašīnu spridzināšanas gadījums bija Lībijas aviokompānijas lidaparāta notriekšana netālu no Tripoles. Tas esot izdarīts, lai pasaulei parādītu, cik lielu postu sankcijas nodara Lībijai. Sankcijas bija vērstas pret Lībijas centieniem izstrādāt masu iznīcināšanas ieročus. Kas, ja paskatās vēsturiskā perspektīvā, arī izdevās un kļuva par papildus iedvesmu arī sankcijām pret Irānu.

Par iedvesmām runājot – runā, ka Kadafi 1975. gadā sarakstītās, nelielās “Zaļās grāmatas” principu esot nokopējis arī Ķīnas Mao Dzeduns, savas “Mazās sarkanās grāmatiņas” radīšanai. Vienkāršotā veidā izstāstīti valsts darbības pamati – kas gan var būt aizraujošāka piektdienas vakara lasāmviela pie tējas krūzes? “Zaļās grāmatas” īpatnība – trešais ceļš pasaulē, kur cīnījās divas ideoloģijas. Kadafi atteicās gan no kapitālisma, gan no komunisma ideoloģijas un vienlaicīgi paņēma elementus no abām. Atteicās no pārstāvnieciskās demokrātijas – parlamenta, bet tajā pašā laikā uzsvēra vārda brīvības nozīmīgumu. Īstenot gan vārda brīvību varot tikai caur valsts pārvadītiem masu medijiem.

Kadafi mēģināja, laikam, pateikt – pasaulē viss ir pelēks, nav īsti balts vai melns. Proti, Kadafi arī nodrošināja, ka valsts ekonomika pieaug, ka valstī uzlabojas veselības pakalpojumi līdz līmenim, kas bija viens no labākajiem Āfrikā. Kadafi laikā arī tika palielināts Lībijas iedzīvotāju lasītprasmes līmenis – no 25% pirms viņa valdīšanas līdz 87 % 2011. gadā.

Taču 2011. gads un Kadafi nāve ir atsevišķs stāsts Lībijas vēsturē. Diktators tika gāzts vardarbīgu protestu rezultātā. Ar viņu izrēķinājās tik vardarbīgi, ka citi pasaules diktatori vēl joprojām ļoti baidoties no līdzīga likteņa. Kas tad nežēlīgu tirānu spēj nobiedēt? Jau mēģinot Kadafi aizturēt, viņa ienaidnieki pamanījās viņam nodarīt pamatīgus miesas bojājumus, uzspridzinot granātu netālu no diktatora. Tas tika izdarīts, jo Kadafi pirms notveršanas slēpās kanalizācijas caurulēs. Visi notikumi ir nofilmēti un vēl aizvien ir atrodami  youtube. Pēc nežēlīgās izrēķināšanas Kadāfi puskailo, nedzīvo ķermeni izvietoja caurspīdīgā saldētāvā pilsētas centrā, lai visa pilsēta varētu to apskatīt un pārliecināties, ka diktators ir miris. Kopā ar Kadāfi līķi publiski tika izlikts arī viņa dēla ķermenis. Abi līķi vēlāk tika apglabāti nezināmā vietā tuksnesī kopā ar bijušo aizsardzības ministra līķi.

Lai arī Rietumu pasaules reakcija par Kadafi gāšanas faktu bija pozitīva, Kubas, Krievijas, Venecuēlas un Nikaragvas valdību reakcija bija negatīva. Tā, piemēram, tika ziņots, ka "Putins bija satriekts par Kadāfi likteni" tādā mērā, ka "trīs reizes bija noskatījies video, kurā redzama Kadāfi mežonīgā nāve”. Vēlākā ASV izlūkdienestu novērtējumā secināts, ka "Putins vainoja sevi par Kadāfi nogalināšanu un nespēju spēlēt spēcīgāku lomu aizkulisēs" un ka video, iespējams, pat ietekmēja Putina lēmumu atbalstīt Sīrijas prezidentu Bašaru al Asadu Sīrijas pilsoņu kara laikā.

Kopš Kadāfi nāves, Lībija ir bijusi nepārtrauktā, postošā, destruktīvā konfliktā – pilsoņu karā ar mainīgu intensitāti. Pilsoņu karš, kas noslēdzās 2020. gadā, ir arī atstājis lielu ietekmi uz Lībijas iekšējo sabiedrību, politiku un arī ekonomiku. Ietekmējot, arī Lībijas attiecības ar kaimiņvalstīm, tostarp Ēģipti, Sudānu un Tunisiju. Radot slogu uz tirdzniecību, investīcijām un lielas viesstrādnieku kopienas klātbūtni Lībijā.

Pēc ilgām un sarežģītām diskusijām ar starptautisko spēku līdzdalību, pērnā gada nogalē bija paredzēts rīkot Lībijas nacionālās vēlēšanas, taču pēdējā brīdī tika nolemts tās atcelt. Lai izprastu pašreizējo situāciju valstī, piedāvājam noklausīties ANO Ģenerālsekretāra īpašās padomnieces Lībijas jautājumos Stefānijas Turko Viljamsas stāstījumu.

Šoreiz dodamies uz devīto lielāko valsti pasaulē un lielāko valsti Centrālāzijā, valsti, kurai nav tiešas piekļuves jūrai. Vienu no divām līdz šim neaplūkotajām “stānām” reģionā – tā ir Kazahstāna. 

Par Kazahstānu mēs bijām ieplānojuši runāt jau pirms kāda laika, kad vēl nekas neliecināja par visai satraucošu gada sākumu šajā visādi citādi diezgan stabilajā valstī. Energoresursu cenu kāpums, nepieredzēti plaši protesti, pēc tam jau vardarbīgas sadursmes, varas iestāžu ēku ieņemšana, dedzināšana un demolēšana, ārkārtas stāvoklis, sabiedroto miera uzturēšanas spēku ievešana un tā dēvētās pretterorisma operācijas noslēgšana 10 dienu laikā, ārvalstu spēku izvešana un tīri teorētiska atgriešanās pie normalitātes.

Neskatoties uz to, ka tā ir iekšzemes valsts, Kazahstānai tomēr ir sava jūras flote. Kazahstānas jūras spēki darbojas Kaspijas jūrā un tie pat ir aptuveni trīs tūkstošu cilvēku lieli, tai ir kādi 14 kuģi.

Par “stānām” jeb zemēm, turpinot, Kazahstānas nosaukumu var burtiski tulkot kā "klejotāju zeme". Nosaukums "kazahs" cēlies no seno turku vārda qaz, kas nozīmē "klejot". Un kā jau iepriekš stāstījām, persiešu sufikss -stan nozīmē "zeme". Un šajā klejotāju zemē pašlaik dzīvo 19 miljonu iedzīvotāju. Tāpēc visai loģiski, ka tai ir arī viens no zemākajiem iedzīvotāju blīvumiem pasaulē. Tas nozīmē, ka valstī ir aptuveni seši cilvēki uz kvadrātkilometru.

Salīdzinājumā – Latvijai tie ir ap 30 cilvēki uz kvadrātkilometru. Iespējams, ka šī attālā dzīvošana vienam no otra ļauj Kazahstānai būt arī vienai no multikulturālākajām valstīm pasaulē, faktiski Kazahstānā dzīvo 120 etnisko grupu un tautību. Visvairāk – 64 procenti, protams, ir kazahi, kuriem seko citas lielākās etniskās grupas - krievi, ukraiņi un uzbeki.

Iepriekšējos divos raidījumos stāstījām par to, cik valsts iedzīvotājiem ir svarīga “nācijās tēvu” klātesamība. Arī Kazahstānas gadījumā šis tēvu elements caurvij valsts vēsturi.

Piemēram, vēl hanu laikā Kazahstānu stipri ietekmēja  Ablaihans, kura vārdā arī nosaukta universitāte Kazahstanā. Viņa darbības mērķis bija izveidot spēcīgu un neatkarīgu Kazahstānas valsti, stiprināt kazahus, popularizējot islāmu un džihāda koncepciju visā valstī, kā centienus pretoties svešām varām. Uz kādu laiku viņam arī izdevās kazahus apvienot vienā valstī, turklāt viņš arī atteicās atzīt Krievijas impērijas protektorātu.

Tomēr ar daudz stiprāku personības kultu Kazahstānas vēsturē ir iegājis pēc neatkarības atgūšanas pirmais Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs, kurš vadīja valsti 30 gadus.

Viens neliels un „maznozīmīgs” apstiprinājums šī cilvēka personības kultam ir fakts, ka Kazahstāna pārdēvēja savu galvaspilsētu Astanu par Nursultanu. Protams, tieši par godu Nursultanam Nazarbajevam. Un tas notika salīdzinoši nesen - 2019. gadā, kad viņš 78 gadu vecumā visai negaidīti atkāpās no amata.

Galvaspilsētas pārdēvēšana gan nebija vienīgais. Tika pārdēvēta arī universitāte un lidosta. Tomēr pēc šī gada sākuma notikumiem var redzēt, ka “nācijas tēva” personības kults krasi samazinās. Piemēram, valsts lielākajā pilsētā Almati Nazarbajeva avēnijas ielu zīmes tika nojauktas un Nazarbajeva statujas gāztas. Pēdējo nedēļu notikumi liecina, ka arī Nazarbajeva ļoti ietekmīgās ģimenes klātbūtne pašreizējā politiskajā dzīvē strauji mazinās, ģimenes locekļiem un tuviniekiem pametot ietekmīgus amatus.

To, kā Nazarbajeva atkāpšanās tika uztverta sabiedrībā, kāda ir attieksme pret jauno valdību un kā “nācijas tēvu elements” caurvij valsti, lūdzām skaidro Aižana Artikbajeva, doktorante no Satbajeva universitātes  Kazahstānā.