Diplomātiskās pusdienas

Dodamies uz kādu valsti, kas ir zināma kā pirmrindniece politikā un ekonomikā Dienvidamerikā. Tā ir Urugvajas Austrumu Republika, vai kā tā tiek bieži vien dēvēta arī vienkārši Urugvaja. Jāpiemin, ka paši Urugvajas iedzīvotāji vienmēr atgādina, ka tie pārstāv Urugvaju un lūdz nejaukt valsti ar Paragvaju.

Par 3,4 miljons iedzīvotāju lielās valsts nosaukumu runājot, var likties, ka tam ir vairāk asociāciju ar Āzijas valsti nevis Latīņameriku, vārda “Austrumi” lietojuma dēļ. Tam gan ir diezgan vienkāršs skaidrojums, kas saistīts ar valsts vēsturisko izcelsmi. Respektīvi, kad tika atklāta Urugvaja, tā tika nosaukta pēc tās ģeogrāfiskās atrašanās vietas – uz austrumiem no Urugvajas upes. Piemēram, Spānijas koloniālajos laikos un kādu laiku pēc tam Urugvaju un dažas kaimiņu teritorijas sauca par Banda Oriental - "Urugvajas upes austrumu krasts" vai "Austrumu province". Šī ģeogrāfiskā, kā arī vēsturiskā iemesla dēļ urugvajiešus bieži vien sauc par austrumniekiem.

Savukārt pats vārds "Urugvaja" nāk no guarāņu valodas un tam ir vairākas interpretācijas, tostarp "putnu upe" vai "gliemezis, ko sauc par uruguá". Vienu no populārākajām valsts nosaukuma interpretācijām ierosināja slavenais urugvajiešu dzejnieks Huans Zorila de Sanmartins - "krāsotu putnu upe". Jāsaka, ka šī interpretācija joprojām nozīmīga valstī.

Pirmrindniece ekonomikā starp citu Urugvaja nebija vienmēr. 19. gadsimtā Urugvajas ekonomiku stipri skara tieši tādas pašas problēmas, kas pastāvēja citās Latīņamerikas valstīs, piemēram,  pastāvīga nestabilitāte, ārvalstu kapitālisma kontrole pār svarīgām ekonomikas nozarēm, augsts analfabētisma līmenis un pilsoņu kari.

Un vēl koloniālajos laikos par valsts ģeogrāfiski stratēģisko pozīciju cīnījās briti, portugāļi un spāņi. Starp citu tas ir iemesls, kādēļ 1828. gadā, kad Urugvaja ieguva savu neatkarību, parakstītais līgums padarīja Urugvaju par buferzonas valsti starp koloniālajām interesēm.

Urugvajas ekonomika piedzīvoja lielu lejupslīdi 1999.–2002. gadā, ko galvenokārt izraisīja tās lielo kaimiņvalstu, Argentīnas un Brazīlijas, ekonomisko problēmu papildu ietekme. Piemēram, 2001.–2002. gadā Argentīnas pilsoņi masveidā izņēma Urugvajas bankās noguldītos dolārus pēc tam, kad banku noguldījumi Argentīnā tika iesaldēti, kas izraisīja Urugvajas peso kritumu, izraisot 2002. gada Urugvajas banku krīzi.

Te jāmin, ka banku pakalpojumi ir viena no tradicionālajām un spēcīgākajām pakalpojumu eksporta nozarēm Urugvajā. Vēl Urugvajas ekonomiku raksturo uz eksportu orientēta lauksaimniecības nozare un labi izglītots darbaspēks, kā arī augsts sociālo izdevumu līmenis.

Mūsdienās Urugvajas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir aptuveni 20 tūkstoši eiro, kas ir salīdzinājuma ar Latvijas 28 tūkstošiem ir 1,4 reizes mazāks, tomēr tas vēl aizvien otrais lielākais Latīņamerikā.

Par Urugvajas vērtībām un to izpratni stāsta valsts prezidents Luiss Lakalje Po.

Rezumējot var teikt, ka Urugvajai piestāv tās izvēlētā devīze “Brīvību vai nāvi”. Atskatoties valsts vēsturē un pieņemtajos lēmumos var redzēt, ka valsts ir izvēlējusies saglabāt savas vērtības un demokrātiju, tas skaidro arī valsts vieglāku attieksmi pret daudziem citviet pasaulē ļoti pretrunīgiem un polarizējošiem jautājumiem.

Šodien dodamies aplūkot kādu valsti Āzijas reģionā, kas ir arī otrā bagātāka un otrā mazākā valsts teritorijas ziņā Āzijas reģionā pēc Singapūras. Un ir arī bijušais Apvienotās Karalistes protektorāts. Bagātākā valsts tā ir ne tikai Āzijas reģionā, bet arī piektā bagātākā valsts visā pasaulē. Raidījums veltīts Brunejai jeb kā to oficiāli dēvē - Bruneja Darusalama vai Brunejas Darusalamas Valsts. Un šajā valstī dzīvo tikai 460 tūkstoši iedzīvotāju.

Saskaņā ar vietējo historiogrāfiju Bruneju dibināja Avans Alaks Betatars jeb sultāns Muhameds Šahs, kurš valdīja ap 1400. gadu. Saskaņā ar leģendu, tiekot līdz Brunejas upei, viņš iesaucās Baru-nah (tūlkojumā nozīmē - "tur"), no kā arī cēlies nosaukums - Bruneja.  Valsts pilnais nosaukums ir “Negara Bruneja Darusalama”, un tas nozīme - miera mājvieta.

Tieši Muhameds Šahs bija pirmais Brunejas musulmaņu valdnieks, kas skaidro Brunejas reliģisko un etnisko sastāvu un valstī spēcīgu islāma ietekmi mūsdienās. Islāms ir Brunejas oficiālā reliģija, vairāk nekā 80% iedzīvotāju, tostarp lielākā daļa Brunejas malajiešu un kedajiešu, sevi identificē kā musulmaņus. Citas piekoptās ticības ir budisms (7%, galvenokārt ķīnieši) un kristietība (7,1%).

Brunejas sultanāta ietekme sasniedza maksimumu no 15. līdz 17. gadsimtam. Pēc tam Bruneja nokļuva pagrimuma periodā, ko izraisīja iekšējas nesaskaņas par karalisko pēctecību, Eiropas spēku koloniālā paplašināšanās un pirātisms.

Jāsaka, ka bagātākās valsts statuss nav vienīgais, ar ko Bruneja ir slavena. Otrajā vietā vai pat pirmajā ir noteikti plaši zināmais Brunejas sultāns, kas ir arī viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē. Pēdējā aplēsē viņa īpašumā esošā vērtība pārsniedza 18 miljardus eiro.

Turklāt viena un tā pati karaliskā dinastija Bruneju ir pārvaldījusi kopš 14. gadsimta – kopā vairāk nekā 600 gadu. Arī pašreizējais sultāns pārstāv šo dinastiju, kas nozīmē, ka Bruneju vada viena no pasaulē vecākajām nepārtraukti valdošajām dinastijām.

Ekonomiski Bruneja par bagātāko valsti kļuva relatīvi nesen. Līdz ar neatkarības iegūšanu no Apvienotās Karalistes 1984. gadā, kad tās IKP deviņos gados no 1999. līdz 2008. gadam pieauga par 56 procentiem. Kas principā pārvērta Bruneju par industrializētu valsti.

Brunejas ienākumi ir balstīti uz bagātību no plašajiem naftas un dabasgāzes laukiem, kas veido 65% no valsts IKP un 90% no valsts eksporta, kur Japāna ir galvenais eksporta tirgus.

 Tajā pašā laikā Bruneja ir ļoti atkarīga no lauksaimniecības produktu importa, arī transportlīdzekļus un elektropreces tā importē. Bruneja importē 60% savas pārtikas; no šīs summas aptuveni 75% nāk no citām ASEAN valstīm.

Par Brunejas ekonomiskajiem stāsta Brunejas likumdošanas padomes loceklis Isvandi Ahamds.

2022. gada pirmais raidījums veltīts Apvienotajai Karalistei vai kā mēs to bieži saucam – Lielbritānijai. Nereti dzirdam arī terminu Anglija piemērotu visai valstij, bet tas nebūs, protams, korekti, jo tā ir tikai viena no federālās valsts četrām daļām. 

Te patiesībā arī jāpaskaidro smalkā nosaukumu nianse. Nosaukumu iemesls un atšķirība starp tiem ir saistīts ar Britu salu garo un sarežģīto vēsturi. Starp citu, kas interesanti – terminu “liels” pievienoja salas nosaukumam franči puses viduslaikos, lai atšķirtu Bretaņas reģionu no Britānijas salas.

Mūsdienās “Lielbritānija” ir ģeogrāfiskās salas nosaukums un politiskais nosaukums, kas apvieno Angliju, Skotiju un Velsu. Lai arī nosaukumu Lielbritānija lieto jau kopš 15. gadsimta, tikai 1707. gadā to sāka lietot oficiāli kā Lielbritānijas Karalisti.

Savukārt, nosaukums Apvienotā Karaliste ir saistīts ar Īrijas faktoru. Kopš 12. gadsimta tā faktiski bija angļu kolonija, un pēc Lielbritānijas parādīšanās tā palika Lielbritānijas kroņa ietekmē. 1801. gadā tā oficiāli tika iekļauta britu pārvaldībā un kļuva pazīstama kā Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste vai saīsināti Apvienotā Karaliste.

Šis valstiskais veidojums gan pastāvēja tikai līdz 1922. gadam, kad Īrija (izņemot sešus apgabalus ziemeļos) atdalījās. Īrija drīz kļuva par suverēnu republiku, un tās bijušais pārvaldītājs ieguva oficiālo nosaukumu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste. Tādējādi iekļaujot šos sešus Ziemeļīrijas apgabalus.

Svarīgi neaizmirst, ka Apvienotā Karaliste vēl 19. un 20. gadsimtā bija pasaules vēsturē pati lielākā impērija un politiskais hegemons. Uzreiz pēc Pirmā pasaules kara Apvienotās Karaliste kontrolēja apmēram ceturto daļu no pasaules sauszemes teritorijas – un tas bija situācijā, kad visas mūsdienās zināmās sauszemes teritorijas vispār bija atklātas.

Apvienotajai Karalistei vēl aizvien pieder 13 aizjūras teritorijas, no kurām zināmākās, par kurām jau esam stāstījuši iepriekšējos raidījumos - Folklenda salas un Bermudu salas, kā arī pastāv Nāciju sadraudzība, kurā ietilpst 54 mūsdienu valstis, no kurām 15 valstīs Elizabete II ir valsts galva.

Pirms runājam par mūsdienām, vēl nedaudz par 19. gadsimta britu militārās varenības relatīvi komisku piemēru. 1896. gada augustā Apvienotā Karaliste un Zanzibāras sultanāts cīnījās apmēram 40 minūtes, padarot to par īsāko karu, kāds jebkad noticis vēsturē. Tikai viens britu jūrnieks tika ievainots, bet otrā galā upuru skaits sasniedza 500.

Bet par šodienu runājot, Apvienotā Karaliste ir kodolvalsts, kurai pēc 2021. gada datiem ir, apmēram 225 kodolgalviņas.

Apvienotā Karaliste ir arī viena no G7 valstīm, un 2021. gadā tur aizvadīja prezidentūru, tā ir arī viena no ANO Drošības padomes pastāvīgajām dalībvalstīm, ka arī NATO dibinātājvalsts, kas tērē 2,1 no IKP. Tā ir piektā pasaulē lielākā ekonomika ar IKP izmēru apmēram 2,5 triljoni eiro. Eiropas Ekonomiskajai kopienai jeb mūsdienu Eiropas Savienībai Apvienotā Karaliste pievienojās 1973. gadā.

Tomēr 2016. gada 23. jūnijā Apvienotās Karalistes pilsoņi nobalsoja par izstāšanos no ES. To motivēja gan valsts vēsturiskās varenības sentiments, gan arī masveida migrācija uz valsti, tostarp ap 100 tūkstošu latviešu, gan dezinformācija, gan maldi. Apvienotā Karaliste kļuva par pirmo valsti, kas izstājās no ES 2020. gada 31.janvārī.

Brexit bija dienaskārtībā vairākus gadus un bija politiskiem sarežģījumiem apvīts un, patiesībā, mēs no tā nekur neesam aizbēguši. Joprojām notiek sarunas, diskusijas par Ziemeļīriju, strīdi ar Franciju un nemaz neizskatās, ka tik drīz viss varētu atrisināties. Par to, kā tad šobrīd ir dzīve divus gadus pēc „Brexit”, komentārā lūdzām pastāstīt arī Latvijas Republikas bijušajai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai.

2021. gada noslēdzošajā raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Āfrikas austrumiem un runājam par Keniju - par Kenijas Republiku, nevis “Dienvidparka” Keniju.

Kenija daudzos jautājumos ir tipiska Āfrikas valsts. Tāpat kā pastāv tipiskas Eiropas vai tipiskas Latīņamerikas valsts raksturīgās iezīmes. Un vienlaicīgi tā ir pilnīgi cita valsts ar citu kultūru un skatījumu, ar citām ārvalstu ietekmēm.

Lai arī mēs Latvijā hipotētiski varam lepoties ar četriem skaistiem gadalaikiem, Kenijā tie ir divi – lietainā sezona un sausā sezona. Zaļo Keniju mēs bildēs esam redzējuši uzreiz pēc lietus sezonas beigām un dzelteno – pēc sausuma perioda.

Un vēl Kenijā no Latvijas atšķirīga ir galdaspēle „Monopols”. Tur tā saucas „Kumiliki” un figūriņas ir taisītas no ziepjakmens, nevis plastmasas. Protams, vietas un īpašumi arī ir pielāgoti Kenijai. Tādēļ arī nevajadzētu brīnīties, ka jāspēlē safari vidū ar degunradžiem.

Kenijas sabiedrība, kā gandrīz visās Āfrikas valstīs ir ļoti daudzveidīga. Valodas, tradīcijas, reliģijas ir daudz un dažādas. Piemēram, lielākā etniskā grupa ir kikuju. Bet arī viņi veido apmēram 17% no valsts iedzīvotājiem. Pirmā oficiālā valoda – angļu – atlikums no britu koloniālās varas, no kuras kenijieši atbrīvojās tikai 1963. gadā. Otra oficiālā ir kisvahili valoda.

Reliģiski – 85% kenijiešu ir kristiešu konfesijām piederoši. Musulmaņi ir apmēram 11% no Kenijas iedzīvotājiem. Valstī nav piedzīvoti masveidīgi pilsoņu kari un varas nodošana bieži notiek miermīlīgā ceļā. Vienlaicīgi – politiskā vardarbība klasiski klātesoša Kenijā. Tā ir hroniska un ar biežiem saasinājumiem. Politiskais ekstrēmisms, etniskās nesaskaņas, atriebēji un taisnības cīnītāji, noziedzīgas bandas – tās ir tika neliela daļa no Kenijas izaicinājumiem.

Nabadzības un nepietiekamo ekonomisko iespēju izraisīta vardarbība, kur nereti paši politiķi uzkūda savus vēlētājus kļūt naidīgiem un agresīviem pret saviem politiskajiem oponentiem, ir plaši izplatīta problēma.

Viens no iemesliem, kādēļ fiziskā vardarbība un nogalināšanas ir daļa no Kenijas politiskās kultūras nav tikai valsts nespēja šos jautājumus efektīvi risināt ar policijas palīdzību. Iemesls tam ir arī demogrāfiskā situācija. Proti, lielais skaits jauniešu, kuri nepietiekamas izglītības, jaunības maksimālisma un to enerģijas dēļ tiek manipulēti un mobilizēti noziedzībā.

Kenija kopš 20. gadsimta vidus ir piedzīvojusi dramatisku iedzīvotāju skaita pieaugumu. Vecumā līdz 15 gadiem ir gandrīz 40% Kenijas sabiedrības, kamēr vēl papildus 21% ir vecumā no 15 līdz 24 gadiem. Virs 65 gadiem, neticami, bet ir tikai trīs procenti cilvēku. Jau 1967. gadā Kenija bija pirmā Subsahāras valsts, kurā valsts līmenī tika aizsāktas ģimenes plānošanas programmas, šajā tūkstošgadē šis vairs nav bijis aktuāli. 1990. gados valdības sāka pievērsties HIV apkarošanai un samazināja finansējumu ģimeņu plānošanas projektiem.

Prezervatīvu lietošanas izplatīšanās samazināja arī dzimstību uz kādu laiku. Ja 1970. gados vienai sievietei vidēji piedzima astoņi bērni, tad 1990. gados skaitlis jau bija 5 bērni, kamēr pēdējā desmitgadē tie jau ir 3 bērni.

Kenija ne tikai ir zaudējusi iedzīvotājus emigrācijas procesos, bet vienlaicīgi tā arī ir bēgļu mērķis. Tur ierodas simtiem tūkstoši bēgļu, sevišķi no vardarbības un valstiski mazspējīgās Somālijas. Un tas nav pārsteigums, ņemot vērā, ka Kenija ir relatīvi mierīgāka un drošāka. Tā ir Austrumāfrikas ekonomikas, finanšu un transporta centrs. Vienlaicīgi valsts cīnās ar ekonomikas kritumu un iedzīvotāji slīgst arvien lielākā nabadzībā. Pie tik liela bērnu un jauniešu skaita ekonomiskā izaugsme ir reāls izaicinājums. Respektīvi – vienkārši nav ne kam radīt darbavietas, ne arī cilvēki būtu kvalificēti strādāt. Rezultātā darbaspēks apmēram 55 miljonu valstī ir tikai ap 20 miljoni.

Kenijas IKP šī gada beigās sasniegs 100 miljardus dolāru un IKP izaugsme šogad ir prognozēta aptuveni 5%. Nākamgad to prognozē ap 6%. Tomēr par spīti ekonomiskajai izaugsmei, vairāk nekā diviem miljoniem iedzīvotāju draud bads. Globālajā bada indeksā Kenija ir ierondota 87. vietā no 116 apskatītajām valstīm. Kenijā bada līmenis tiek raksturots kā nopietns, kaut arī rādītāji kopš 2000. gada ir ievērojami uzlabojušies.

Kā norāda finansiālo pakalpojumu konsultāciju firmas „Regal Africa” dibinātāja un vadītāja Anna Vambui Gaita, bieži vien valdība izvēlas nepareizās prioritātes.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ir dažas dienas pirms 2021. gada Ziemassvētkiem, un pasaules politika ir nemiera pilna. Tomēr raidījumā Diplomātiskās pusdienas runājam par ko nedaudz svētku noskaņai atbilstošāku – par sniegu un mieru. Tāpēc šoreiz par Norvēģijas Karalisti.

Skaidrojam, kā Norvēģijai, kas slavena ar vikingiem un izciliem atklājējiem, ceļotājiem un jūrasbraucējiem, ir gājis ar miera sekmēšanu pasaulē un kas ir Norvēģijas veiksmes stāsta pamatā.

Norvēģijas vēsture nav atdalāma no Ziemeļvalstu vēstures kopumā. Ne tikai norvēģiski runājošie var relatīvi veiksmīgi saprast dāņus un zviedrus, bet valstīm un tautām ir ļoti daudz kopējas vēstures. Un te nav runa tikai par vikingu laiku. Runa ir par Kalmāras savienību viduslaikos, lai konkurētu ar mums pazīstamo Hanzas līgu. Tāpat runa ir ari par Dānijas – Norvēģijas Karaļvalsti līdz 1814. gadam un Zviedrijas – Norvēģijas Apvienotās Karalisti līdz 1905. gadam. Tieši 20. gs. sākumā referenduma rezultātā Norvēģija ieguva pilnvērtīgu neatkarību.

Līdz to nepazaudēja Otrā pasaules kara laikā, kad valstī iebruka Nacistiskās Vācijas karaspēks. Respektīvi, norvēģi pasludināja neitralitāti gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā. Ja pirmā laikā smagi cieta norvēģu kuģniecība, tad Otrā pasaules kara laikā Norvēģiju 1940. gadā okupēja nacistiskā Vācijā. Tas arī skaidro to, kādēļ Norvēģu valstsvīri 1949. gadā atteicās no neitralitātes un kļuva par vienu no NATO dibinātājvalstīm. Slavenais teiciens: “Gribi mieru, gatavojies karam,” norvēģu acīs kļuva burtisks.

NATO gan nav uzbrukuma, bet gan aizsardzības alianse. NATO primārais uzdevums ir veicināt mieru un tādēļ nevar teikt, ka norvēģi, atsakoties no neitralitātes un izvēloties NATO pēkšņi būtu atgriezušies pie savām vikingu saknēm. Patiesībā gluži pretēji. Konfliktu risināšana dažādos pasaules reģionos, dalība miera uzturēšanas misijās un sarunu vešana starp karojošajām pusēm ir kļuvusi par daļu no Norvēģijas ārpolitikas un diplomātijas.

Kas šo mazo ziemeļvalsti pamudināja šim pievērsties un kā tai ir veicies ar šo ārpolitikas vektoru, vaicājam Didzim Kļaviņam, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošajam pētniekam.

Miera uzturēšana un daudzpusējā diplomātija ir būtiska daļa no Norvēģijas ārpolitiskās darbības un tagad jau arī norvēģu kultūras.

Bet no miera uzturēšanas pie sociālekonomiskā miera atgriežoties, aplūkojam Norvēģijas ekonomisko situāciju. Un jāsāk ir citu lietu, ar ko Norvēģija ir pasaulē slavena – ka tā ir labākā un laimīgākā valsts uz planētas. Kopš 2009. gada nepārtraukti Norvēģija ir bijusi pirmajā vietā kā valsts ar visaugstāko cilvēka attīstības indeksu. Tas nozīmē, ka sociālekonomiskā drošība, izglītības iespējas, veselības sistēmas pakalpojumu plaša pieejamība, iedzīvotāju fiziskā un juridiskā drošība, kā arī daudzi citi aspekti ir padara Norvēģiju statistiski par labāko valsti.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Dosimies uz futbola lielvalsti un tango dzimteni, ka arī skaistāko ūdenskritumu valsti Argentīnu jeb uz Argentīnas Republiku.

Pasaulslavenos Iguazu ūdenskritumus gan Argentīna dala ar Brazīliju, bet tas nemazina to krāšņumu, tūristu interesi un arī filmu industrijas interesi. Daudzas kinolentes tur ir filmētas – nesenākā un daudziem droši vien pazīstama – Marvel komiksu ekranizējumu sērija “Melnā Pantera”.

Bet Argentīna ir arī platības ziņā lielākā spāniski runājošā valsts pasaulē. Iedzīvotāju skaita ziņā apmēram tāda pati kā pati Spānija – 46 miljoni cilvēku.

Un pazīstama tā ir ne tikai kā tango dzimtene, bet arī slavenā marksistu revolucionāra Ernesto “Če” Gevaras dzimtene. Kā zināms iesauka “Če” pats par sevi nozīmē “argentīnietis” un viņa popularitāte ir pamatā saistīta ar Kubu, ko aplūkojām jau vienā no iepriekšējiem raidījumiem.

Vēl Argentīna ir pazīstama arī kā lodīšu pildspalvas izcelsmes valsts (izgudrotāji gan bija ungāru izcelsmes), vēl vairāk – tieši Argentīnā 1920. gadā sāka raidīt pasaulē pirmā radiostacija. Argentīna arī bija viena no pirmajām vietām uz planētas, kur policija 19. gadsimta beigās sāka izmantot pirkstu nospiedumu atpazīšanas tehniku.

Argentīnā ir ļoti jaukts etniskais sastāvs, kas ir saistīts ar valsts vēsturi. 16. gadsimtā Spānijas kolonizācijas laikā un tai sekojošās Pampa un Patagonijas zemju iekarošanas laikā 1,5 miljoni pamatiedzīvotāju tika nogalināti. Līdz ar to Argentīnas nāciju 19. un 20. gadsimtā izveidoja daudzi Eiropas imigranti. Imigrantu etniskais sastāvs bija ļoti daudzveidīgs: dominēja imigranti no Spānijas (galvenokārt baski un galisieši) un itāļi (pēdējo pēcnācēji tagad veido aptuveni 1/3 valsts iedzīvotāju), bet daudz ir arī franču, vāciešu, britu poļu, arābu un lietuviešu.

Arī daudzi bijušie Trešā Reiha darboņi aizbēga tieši uz Argentīnu pēc Otrā Pasaules kara un slēpās tur. Viens no slavenākajiem nacistu noziedzniekiem bija holokausta loģistikas organizētājs Ādolfs Eihmans, kuru 1960. gadā noķēra Izraēlas slepenais dienests „Mossad” un vēlāk viņš tika atklāti tiesāts Jeruzalemē plaši zināmā prāvā.

Sazvērestības teoriju piekritēji, starp citu ļoti sen jau uzskata, ka Ādolfs Hitlers arī neizdarīja pašnāvību 1945. gadā, bet gan aizbēga uz Argentīnu un vēl jo projām sirmā 132 gadu vecumā tur dzīvojot.

Bet runājot par mūsdienu Argentīnu, kopš 90. gadu sākuma Argentīnā aktīvi tiek īstenota privatizācijas politika un vēl plašāka ārvalstu kapitāla piesaiste. Pievienošanās MERCOSUR (Dienvidamerikas kopējam tirgum) bija ievērojami paplašinājusi Argentīnas tirgu. Ekonomikā dominē smagā rūpniecība, tomēr tradicionālās vieglās rūpniecības nozares un jo īpaši pārtikas rūpniecība joprojām ir svarīgas un orientētas uz eksportu. Argentīnas vīns, kā zinām, ir pasaulē populāra smadzeņu inde.

Naftas ieguves ziņā valsts ieņem ceturto vietu Latīņamerikā. Tāpat Argentīna ir viena no desmit valstīm pasaulē ar lielākajām urāna rezervēm, kādēļ valsts ir pazīstama ar tās zinātnes sasniegumiem kodolenerģijas un urāna rūpniecības jomā. Un protams, ka valsti ir arī būtiska dzelzs ieguves un tērauda ražošanas industrija. Attiecīgi – nav brīnums, ka mašīnbūve ieņem vadošo vietu smagajā rūpniecībā.

Un, protams, nevar aizmirst – Argentīnā tradicionāli eksporta nozarē īpašu vietu ieņem gaļas fasēšana. Argentīna ir viena no nozīmīgākajām gaļas ražotājām un liellopu gaļas eksportētājām pasaulē. Argentīnas steiki ir ļoti populāri ne tikai ASV, bet arī citur pasaulē. Argentīna ieņem sesto vietu pasaulē pēc liellopu skaita, piektajā vietā pēc gaļas ražošanas uz vienu iedzīvotāju un pirmajā vietā pēc tās patēriņa. Lauksaimniecības un lopkopības produkti nodrošina vairāk nekā 50% no eksporta ieņēmumiem. Gaļa ir argentīniešu nacionālais ēdiens.

Starp citu, Argentīnas lauksaimniecības īpatnība salīdzinājumā ar citām Latīņamerikas valstīm ir, ka tā ne tikai pilnībā nodrošina sevi ar pārtiku, bet arī to eksportē. Un vienlaicīgi lauksaimniecībā ir nodarbināti tikai nedaudz vairāk par 5 % strādājošo.

Lai arī ekonomika ir daudzveidīga, mūsdienās Argentīna nav viena no pasaules attīstītākajām un bagātākajām ekonomiskām, kā tas bija pirms simts gadiem.

Un tas saistīts ar Argentīnas defoltiem, jeb parādu neatdošanu. Ārējā parāda problēma jau vairākus gadu desmitus ir bijusi daudzu Latīņamerikas un citu attīstības valstu dienaskārtībā, un šajā laikā tā kļuvusi par "galvassāpēm" gan kredītņēmējiem, gan aizdevējiem. Argentīna jau sen ir starp valstīm, kur parādu problēma ir īpaši sāpīga. Pirmais defolta gadījums bija jau tālajā 1828. gadā, tikai 12 gadus pēc neatkarības iegūšanas no Spānijas.

Kas ir defolti un kā tie izpaužās ne tikai Argentīnas gadījumā, skaidro Latvijas Universitātes profesore un Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka. 

Diemžēl pēdējā ekonomiskā krīze valstī turpinās kopš 2018.gada un Covid pandēmijas ekonomiskie efekti, protams,  sekmē iedzīvotāju dzīves līmeņa krišanos.  Valsts valdība mēģina veikt ekonomiskās un sociālās reformas, taču lielais budžeta deficīts, augstā inflācija, produktivitātes un konkurētspējas kritums, augstā ienākumu nevienlīdzība un vājās valsts institūcijas to regulāri liedz.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā dodamies uz kādu eksotisku Okeānijas valsti – uz Papua-Jaungvinejas Neatkarīgo valsti. Tā ir eksotiska valsts gan pozitīvās, gan negatīvās parādībās. Diemžēl šīs 7,4 miljonus iedzīvotāju lielās valsts galvaspilsēta Portmorsbija, piemēram, tiek saukta par sievietēm pasaulē bīstamāko pilsētu.

Nosaukums “Papua” ir cēlies no malajiešu vārda “papuva”, kas tulkojumā nozīmē “čirkains”. Šo nosaukumu Jaungvinejas salai piešķīra portugālis Horhe di Menezess 1526. gadā, atzīmējot vietējo iedzīvotāju matu formu. Divas desmitgades vēlāk salu apmeklēja relatīvi slavenais spāņu ceļotājs Iñigo Ortiz de Retes un deva tai nosaukumu “Jaungvineja”, jo, pēc viņa domām, vietējie iedzīvotāji bija līdzīgi Gvinejas aborigēniem Āfrikā.

Papua-Jaungvinejas salas gan skaitās apdzīvotas tikai apmēram 50 tūkstošus gadu.

Papua-Jaungvineja ir valodu ziņā pati daudzveidīgākā valsts pasaulē, jo šajā Klusā okeāna dienvidrietumu daļā izvietotajā valstī uzskaitītas 839 valodas, kas ir 12 procenti no visu pasaules valodu kopskaita. Oficiālās gan ir tikai trīs – angļu, tok pisin un hiri motu –, un lielākā daļa no Papua-Jaungvinejas valodām ir cilšu valodas, kurās runām mazāk nekā 1000 cilvēku.

Te gan uzreiz jāmin, ka faktiski katrai ciltij, kas dzīvo pilnīgā izolācijā džungļos, ir sava valoda. Tādēļ bieži vien viena ciema iedzīvotāji nesaprot cita ciemata iedzīvotājus, kas atrodas aptuveni 20 kilometrus no viņiem. Fiziskā ģeogrāfija, kā kalni, upes, ielejas, džungļi faktiski sekmēja to, ka šīs ciltis varēja attīstīties katra par sevi ne tikai kulturāli un valodu ziņā, bet pat tehnoloģiski – katrai attīstot dažādus lauksaimnieciskos paņēmienus.

Apmēram pirms 100 gadiem, kad Papua-Jaungvinejā sākās zelta drudzis, tika atklāts apmēram viens miljons cilvēku, kas šādi bija dzīvojuši neatkarīgi un nevienam nezināmi. PNG, kā to mēdz saīsināt ērtības nolūkos, vispār bija ilgu laiku eiropiešu maz ietekmēta. Neskatoties uz spāņu ceļotāju klātbūtni Lielo atklājumu laikmetā jeb Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā, tikai 19. gadsimta beigās vācieši nodibināja savu koloniju PNG ziemeļos, kamēr 20. gadsimta pašā sākumā Lielbritānija ar Austrālijas rokām šo izdarīja dienvidos. Pēc Pirmā pasaules kara vāciešiem kolonijas tika atņemtas kā kara reparācijas par labu britiem, un Austrālija nodibināja plašu kontroli, ko pilnvērtīgi tiem atņemt neizdevās arī japāņiem Otrā pasaules kara laikā.

Papua-Jaungvineja kopš 1975. gada ir neatkarīga valsts, bet zelta un citu derīgo izrakteņu un zemes atradņu dēļ valsts vēl nesen, 90. gados, piedzīvoja pilsoņu karu, kas prasīja ne tikai apmēram 20 tūkstošu cilvēku dzīvības, bet arī rezultējās ar Bougainvilles autonomā reģiona izveidi. Bugēnvilles neatkarības centieni ir tradicionāla parādība, bet 2019. gadā notika referendums, kurā vairāk nekā 98% tā saucamo Ziemeļu Zālamana salu iedzīvotāji nobalsoja par neatkarību no Papua-Jaungvinejas. Paredzēts, ka neatkarību autonomajam apgabalam ir jāiegūst līdz 2027. gada beigām. Attiecīgi – tad arī varēsim pasaules valstu saimē uzņemt Bugēnvilli oficiāli kā jaunu suverēnu valsti.

Bet Papua-Jaungvinejas etniskā, reliģiskā, kulturālā daudzveidība ir ārkārtīgi iespaidīga.  Vēl vairāk to interesantu padara fakts, ka valstī tikai aptuveni 1% iedzīvotāju runā angļu valodā. Tādēļ rodas jautājums – kas satur šo valsti politiski kopā? To skaidro Miks Muižarājs, Attīstības sadarbības eksperts ar pieredzi Pasaules Bankā un projektos Austrumāzijā un Rietumāfrikā.

Bet skarbākās lietas, kas saistās ar Papua-Jaungvineju – ekonomika un vardarbība ģimenēs.

Papua-Jaungvinejas galvenā ekonomiskā nozare ir ieguves rūpniecība. Valstī ir rūpnieciski nozīmīgas dažu derīgo izrakteņu rezerves. No 2008. gada notiek vara, zelta, molibdēna, sudraba, telūra, niķeļa, kobalta, dabasgāzes, naftas un cementa izejvielu rūpnieciskā ražošana.   

Papua-Jaungvineja ieņem 11. vietu pasaulē zelta ieguvē, un kopējās zelta rezerves tiek lēstas ap 2300 tonnām. Tāpat valsts ir bagāta ar ūdens resursiem, bet tie veido tikai 5% no valsts elektroenerģijas ražošanas apjomiem. Lielāko daļu no elektroenerģijas ražošanas tomēr veido kokogles.

Papua-Jaungvineja ir bagāta ar dabas resursiem, taču to attīstību ierobežo nelīdzenais reljefs un augstās infrastruktūras celtniecības izmaksas. Tādēļ lauksaimniecībai joprojām ir liela nozīme Papua-Jaungvinejas ekonomikā. Papua-Jaungvinejai pieder viens no planētas lielākajiem atlikušajiem tropiskajiem lietus mežiem.

Tajā pašā laikā nemaz tik labi Papua-Jaungvinejai nesokas ar pareizu saimniekošanu. Rezultātā 20% no Papua-Jaungvinejas valsts budžeta ik gadu veido Austrālijas sniegtā finanšu palīdzība. Kā var iedomāties, tas nāk ar dažām draudzīgām prasībām – un Papua-Jaungvinejas valdībai ir uzdots vispārīgi  veicināt pašmāju un ārvalstu investoru uzticību, turpināt privatizēt valsts īpašumus, saglabāt likumdošanas atbalstu ārvalstu investoriem un uzturēt labas politiskās un militārās attiecības ar Austrāliju – tās bijušo koloniālo metropoli.

Diemžēl šo valsti raksturo ārkārtīgi augsts vardarbības līmenis pret sievietēm un bērniem. Lai arī ar Austrālijas naudu šo jautājumu mēģina risināt, BBC vēl pavisam nesen nosauca Portmorsbiju par pasaulē bīstamāko pilsētu sievietēm. Viņi ziņo, ka pēc aprēķiniem 70 procentu sieviešu valstī kādā brīdī savas dzīves laikā tiek un tikšot izvarotas. Divas trešdaļas sieviešu piedzīvojot regulāru vardarbību mājās.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šoreiz raidījums par Nigērijas Federālo Republiku, ko pieteicām jau tad, kad runājām par tās kaimiņvalsti Nigēras Republiku. Nigērija ar saviem gandrīz 220 miljoniem iedzīvotāju ir ne tikai šajā ziņā lielākā Āfrikas valsts, bet arī pasaulē sestā lielākā valsts pēc iedzīvotāju skaita.

Tās lielākā pilsēta Lagosa kopā ar metropoles areālu izmitina vairāk nekā 23 miljonus iedzīvotāju. Tas padara Lagosas metropoli par lielāko Āfrikā un vienu no pasaules megapilsētām. 

Pēc ANO metodoloģijas – pasaulē šobrīd ir 33 megapilsētas – pilsētas, kur iedzīvotāju skaits pārsniedz 10 miljonus. Un šīs pilsētas ir arī pasaules nozīmīgākie ražošanas un ekonomiskie centri.

Bet Lagosa ir pilsēta ar vienu no augstākajiem IKP uz vienu iedzīvotāju Āfrikā. Un viena no tās zināmākajām lietām – Nolivuda jeb Nigērijas Holivuda. Nedaudz mazāka nekā Holivuda un Bolivuda, bet tāpat saražo apmēram 2500 jaunas filmas katru gadu ir vairāk nekā 5 miljardus vērta industrija Nigērijā.

Kino industrija gan nav vienīgais, ar ko Nigērija ir slavena. Tā ir viena no industriāli attīstītākajām Āfrikas valstīm un trīs ceturtdaļas iedzīvotāju esot aktīvi sociālo mediju lietotāji. Turklāt, portatīvie datori un planšetes tiem tik ļoti nepatīk. Viedtelefoni gan.

Nigērijas Plato štatā aktuālākā problēma ir konflikti starp zemniekiem un lopkopjiem. Proti, musulmaņu fermeri no Felom reģiona un kristieši fermeri no Berom un Irigve ilgstoši atrodas vardarbīgā konfliktā, kas tiek skaidrota nevis kā etniskie vai reliģiskie konflikti, bet gan patiesībā nabadzības, ganību zemes un klimata pārmaiņu dēļ izraisīta vardarbība.

Runa ir par to, ka lopkopjiem trūkst zemes ganībām un tie sāk sūtīt dzīvniekus ganīties zemkopju iekoptajos laukos, nacionālajos parkos vai īpaši saglabātajos mežos. Parasti tas noved pie tāda kā sniega bumbas efekta – tiek iznīcināta raža un izceļas konflikti starp lopkopjiem un zemkopjiem. Šādi konflikti turpinās jau  vairāk nekā 20 gadus un tajos ilgušajā konfliktā dzīvības ir zaudējuši apmēram 60 tūkstoši cilvēku. Un apmēram 300 tūkstoši ir devušies bēgļu gaitās. Tā ziņo kanāls „AL Jazeera”.

Par to, kādus drošības izaicinājumus rada šis ieiilgušais konflikts un kā uz to reaģē Nigērijas valdība, vairāk stāsta politikas zinātņu profesors Femi Otubandžo.

Nigērija ieguva neatkarību no Lielbritānijas koloniālās varas 1960. gadā un izgāja cauri virknei militāro diktatūru līdz 1999. gadā, līdz ar jaunās konstitūcijas spēkā stāšanos, valstī vara ir civilistiem. 2019. gadā notika arī nesenākās vēlēšanas valstī ar miermīlīgu varas nodošanu.

Jāsaka gan, ka relatīvi miermīlīgu, jo vēlētāju iebiedēšana, krāpšanās un vardarbība tāpat bija daļa no vēlēšanā, kas izmaksāja gandrīz 600 miljonus eiro. Respektīvi dārgi un vēl arī ar vardarbību.

Par naudu runājot, Nigērijas nominālais iekšzemes kopprodukts pēc Pasaules Bankas datiem ir 380 miljardi eiro. Latvijas – 13 reizes mazāks. Bet IKP uz vienu iedzīvotāju, protams, Latvijai ir vairākas reizes lielāks nekā Nigērijai.

Varētu šķist, ka ka valstī, kurā dzīvo bagātākais Āfrikas cilvēks Aliko Dangote un ir apjomīgas naftas rezerves, sabiedrības iespējas būtu plašāk nodrošinātas. Bet tā, acīmredzot nav. Dangote savu bagātību ir sapelnījis ar cukuru un cementu, bet nepilnai pusei jeb 98 miljoniem Nigērijas iedzīvotāju dienā nākas iztikt ar mazāk nekā vienu eiro un septiņdesmit centiem.

Starp citu ekonomiskās nevienlīdzības rādītājs – Džini koeficients Nigērijā ir tieši tāds pats kā Latvijā. Atšķirība tikai tajā, ka mums naudas relatīvi vairāk.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šodien plānā ir ceļojums uz Kaspijas reģiona valsti Azerbaidžānas Republiku. Un sākam ar faktu, ka valsts galvaspilsēta Baku ir pasaulē ne tikai lielākā pilsēta, kas atrodas zem jūras līmeņa, bet arī zemākā galvaspilsēta pasaulē. Atrodas tā 28 metrus zem jūras līmeņa.

Baku mēdz dēvēt arī par vēju pilsētu, kas pūš no Kaspijas jūras, kur par viesmīlību sūdzēties nevar. Un, kā izrādās, tēja esot sinonīms viesmīlībai Azerbaidžānā. Tradīcija nosaka, ka viesim nedrīkst ļaut iziet no mājas bez piedāvājuma iedzert tēju.

Azerbaidžāna atrodas Kaukāza Austrumu daļā, pie Kaspijas jūras, kas ir pasaulē lielākā iekšzemes ūdenstilpne. Kaspijas jūras stratēģiskā nozīme ir tās enerģijas resursos. Jūrā ir lieli naftas un dabasgāzes krājumi gan atklātā jūrā, gan piekrastes atradnēs tuvākajā reģionā. Kaspijas jūras reģions vispār ir viena no pasaulē senākajām naftas ieguves vietām. Un šobrīd pēc ASV valdības aģentūru aprēķiniem Kaspijas jūrā varētu atrasties apmēram 48 miljardi barelu naftas un vairāk nekā astoņi triljoni kubikmetru dabas gāzes. 

Azerbaidžānai šajā gadījumā piekrītošās rezerves ir apmēram 8,5 miljardi barelu naftas un gandrīz 1,5 triljoni kubikmetru gāzes. Pēc šā brīža jēlnaftas barela cenām tas nozīmē, ka Azerbaidžānai tikai naftas vien ir apmēram 560 miljardu eiro vērtībā. Te gan knifs, ka naftas cenas tradicionāli tiek rēķinātas ASV dolāros, bet mēs klausītāju ērtībai visu pārrēķinām eiro.

Ieguvi gan apgrūtina gan novecojušās tehnoloģijas, gan attālums līdz nozīmīgākajiem tirgiem un patērētājiem un ar abām šīm lietām saistītais investoru trūkums. Turklāt starp piecām robežvalstīm notiek strīdi par to, kur vispār jūras robežas ir novelkamas. Un vienlaicīgi 2014.gadā Kaspijas reģions kopumā saražoja aptuveni 19,4% no kopējā pasaules jēlnaftas piedāvājuma. Krievija ir lielākā eksportētāja, kas 2014. gadā izveda aptuveni 66,4% no reģiona kopējā naftas eksporta, kamēr Azerbaidžāna aptuveni 6,5%.

Naudas skaitļi jau izskatās vilinoši daudziem, bet te ir arī uzreiz jāmin negatīvie ekoloģiskie aspekti. Proti, Kaspijas jūra tiek pat dēvēta par stresa stāvoklī esošu ekosistēmu, jo piesārņojums ir nodarījis kaitējumu jūras sauszemes kopienām un ir izraisījis krasu zivju krājumu samazināšanos. Astrahaņas vides centrs Krievijā ir pierādījis toksisku vielu uzkrāšanos daudzu Kaspijas jūras ūdenstilpņu organismā.

Azerbaidžānas ekonomika galvenokārt ir atkarīga no naftas eksporta. Veiksmīgais naftas eksports uz pasaules tirgu veicināja Azerbaidžānas attīstību un vienlaicīgi valsts ekonomika ir ļoti neaizsargāta pret naftas cenu satricinājumiem. Azerbaidžāna eksportē ne tikai naftu un dabasgāzi, bet arī vīnogas, augļus, dārzeņus, dzelzi un tēraudu. Galvenokārt uz Krieviju un Turciju.

Ir skaidrs, ka labas kaimiņattiecības ir būtiskas ne tikai ekonomiskajai izaugsmei, bet arī politiskajai stabilitātei, drošībai un arī vides sakopšanai Kaspijas jūras reģionā. Pie Kaspijas jūras atrodas piecas valstis – Krievija, Kazahstāna, Turkmenistāna, Irāna un Azerbaidžāna. Un attiecības starp tām nav vienkāršas.

Azerbaidžānai apkārt ir atrodama virkne valstu, ar kurām attiecības ir vienlīdz svarīgas. Un te nav runa tikai par Turciju, ar ko Azerbaidžānu saista spēcīgas etniskās, kultūras un vēsturiskās saites, kas tiekot pat skaidri postulētas kā “viena nācija divās valstīs”. Abām valstīm ir izveidojušās spēcīgas ekonomiskās saites un Turcija ir galvenais Azerbaidžānas naftas un gāzes eksporta kanāls. Turcija arī bija pirmā valsts, kas atzina Azerbaidžānas neatkarību 1991. gadā pēc Padomju Savienības sabrukuma un atbalstīja Azerbaidžānu tās nesenajā militārajā kampaņā Kalnu Karabahā.

Par Azerbaidžānas “kaimiņpolitiku” kopumā lūdzām mums pastāstīt Gulnarai Atakišijevai, Rīgas Jurdiskās augstskolas padziļinātās profesionālās programmas dalībniece.

Vēl viena lieta, ko mēs tomēr nespējam šajā raidījumā neaplūkot ir sieviešu vieta un loma Azerbaidžānas sabiedrībā. Azerbaidžāna ir musulmaņu valsts un 1918. gadā Azerbaidžāna kļuva par pirmo musulmaņu vairākuma valsti, kas piešķīra sievietēm vispārējas vēlēšanu tiesības Azerbaidžāna arī šobrīd tiek uzskatīta par vienu no dzimumu līdztiesīgākajām musulmaņu valstīm. Un vienlaicīgi valstī vēl jo projām ir sastopami arī dzimumā balstīti ierobežojumi un sieviešu diskriminācija.

Vardarbība ģimenēs arī ir vēl jo projām izplatīta parādība. Tā bieži tiek uzskatīta par privāta rakstura jautājumu. Pētījumā “Vardarbība dzimuma dēļ Azerbaidžānā 2020” 64% aptaujāto atbalstīja dzimumu līdztiesībai, bet 28% no aptaujātajiem vienlaikus piekrīt, ka “sieviete dažreiz ir pelnījusi tikt sista”.

Par sieviešu lomu Azerbaidžānas sabiedrībā lūdzām pastāstīt Zumai Jalilovai, Daudzveidības un iekļaušanas konsultantei Lielbritānijas kompānijā „Clear Company” un ilglaicīgai dzimumu līdztiesības jautājuma pētniecei no Azerbaidžānas.

Rezumējot ir jāsecina, ka Azerbaidžāna noteikti nav valsts, ar kuru var nerēķināties reģiona politikā. Valsts resursos pieejamie naudas līdzekļi, pareizas un veiksmīgas to izmantošanas gadījumā, ļautu valsti modernizēt, veicināt ekonomikas daudzveidību un ielikt pamatus tās ilgtspējīgai attīstībai, kurā piedalītos visi valsts iedzīvotāji. Nafta un gāze ir tikai sēklas, lai izaudzētu kārtīgu tējas ražu, tēlaini izsakoties.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Esam  sasnieguši sesto duci aplūkoto valstu raidījumā Diplomātiskās pusdienas. Tāpēc gribas kārtējo reizi paskatīties uz senākajām civilizācijām un ko tās atstājušas mūsdienām. Un, kur gan bez inkiem šajā gadījumā. Tādēļ dodamies uz moderno Peru Republiku, kuras teritorijā kādreiz atradās Inku valsts centrs.

Runājot par seno tradīciju turpināšanu un kā tās mijiedarbojas ar mūsdienām, nesen izskanēja, ka pirms dažām nedēļām Peru ziemeļu reģionā Loreto kāda dziļos Amazones džungļos dzīvojoša un no pārējās pasaules nošķirta cilts tikai tagad uzzināja par globālo Covid pandēmiju. Un uzzināja viņi to no medicīniskā personāla, kas atveda viņiem vakcīnas pret Covid. Respektīvi, dzīvoja vienā mierā pašizolācijā, neviena netraucēti, līdz viņiem palīdzību atveda pret slimību, par kuras eksistenci viņi nemaz nenojauta.

Tikmēr mēs tūlīt jau otro gadu būsim dzīvojuši par neko citu daudz nepaspējot nemaz kārtīgi padomāt, kā tikai koronas vīrusu un konstanti mainīgiem ierobežojumiem. Bet arī pašā Peru situācija ir reti bēdīga. Valsts veselības sistēmas vājuma dēļ un zemās vakcinācijas dēļ no koronavīrusa līdz šim ir miruši jau 206 tūkstoši cilvēku. Salīdzinājumam – Latvijā slimība ir prasījusi gandrīz 4000 cilvēku dzīvības. Protams, ka Peru arī ir vairāk iedzīvotāju – virs 32 miljoniem.

Peru Republika atrodas Dienvidamerikas rietumos Klusā okeāna krastos un valstī trīs oficiālās valodas: spāņu valoda, kā arī vietējo valodas - kečvu (Quechua) un aimara (Aymara). Interesanti, ka valsts nosaukums Peru ir cēlies no kečvu valodas vārda, kas nozīmē pārpilnības zemi. Valsts lepojas ar daudzveidīgu mantojumu, kā seno Inku galvaspilsētu Kusko un vienu no septiņiem pasaules brīnumiem – Maču Pikču.

Inku impēriju tiek uzskatīta par lielāko impēriju. Inki pirmo reizi parādījās Andu kalnu reģionā 12. gadsimtā un ar savu militāro spēku pakāpeniski uzcēla iespaidīgu impēriju. Inku sabiedrība un reliģija balstījās uz trim baušļiem: nezodz, nemelo un neesi slinks.

Par svētvietām runājot, Maču Pikču ir seno inku drupu vieta, kas ir viens no septiņiem pasaules brīnumiem un 1983.gadā drupas tika iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Starp citu, Rietumos Maču Pikču eksistence nebija plaši zināma līdz pat 1911.gadam, kad to atklāja Jēlas universitātes profesors Hirams Bingems, kuru uz vietni veda vietējais kečvu valodā runājošs iedzīvotājs. Šobrīd Maču Pikču ir ekonomiski nozīmīgākais tūrisma objekts Peru, kas nekovid apstākļos ienes būtiskus finanšu resursus valstij.

Peru ekonomika jau sen bijusi atkarīga no izejvielu eksporta uz vairāk attīstītajām ziemeļu puslodes valstīm. Tā ir viena no pasaulē vadošajām zvejniecības valstīm un viena no lielākajām sudraba un vara ražotājvalstīm. Peru nominālais IKP 2020.gadā pēc Pasaules Bankas datiem bija 176 miljardi eiro.

Peru ekonomika mūsdienās atspoguļo savu ģeogrāfisko daudzveidību, proti, klimats veicina plaši attīstītu lauksaimniecību, Andu kalni, kuri ir bagāti ar derīgajiem izrakteņiem, ļauj veikt to ieguvi, ar zivīm bagātais Klusā okeāna ūdeņi ļauj veicināt komerciālo zvejniecību. Peru ir atkarīga no eksporta, kas padara valsts ekonomiku neaizsargātu pret pasaules tirgus cenu svārstībām.

Peru ekonomiskā vēsture ir visnotaļ raiba. Valsts ir gājusi cauri daudziem ekonomiskajiem eksperimentiem, no kuriem viens no interesantākajiem ir Alberto Fudžimori neoliberālais ekstrēmisms. Fujimori bija valsts prezidenta amatā no 1990.gada līdz 2000.gadam. Bez partijas un bez lielas naudas, bet ar pamatīgu populisma devu Fudžimori tika ievēlēts par prezidentu un visnotaļ ātri kļuva par faktisku diktatoru.

1992.gadā Fujimori veica apvērsumu un atlaida parlamentu un tad sāka īstenot tā saukto deleģēto demokrātiju, proti, prezidenta darbībām valdībā nav jābūt līdzīgām ar vēlēšanu kampaņas solījumiem.

Ar ko tad Fuhimori valdīšana ir ievērības cienīga? Viena no Fujimori prioritātēm bija uzlabot Peru attiecības ar finanšu institūcijām. Finanšu institūcijas, kā SVF un Pasaules Banka norādīja, ka Peru jāveic izmaiņas saskaņā ar institūciju politiku, ja vēlas saņemt atbalstu. Bēdīgi slavenā “Vašingtonas konsensa” idejiskajā pieejā, protams. Peru darīja visu, lai kļūtu pievilcīga ārvalstu investoriem. Tostarp arī ierobežoja streiku iespējamību un arodbiedrības, veica ļoti plašu privatizācijas procesu, pārdodot vai par ļoti zemiem procentiem izīrējot ārvalstu investoriem derīgo izrakteņu raktuves un, runā, ka pat upes pārdodot privātīpašumā.

Lai saglabātu savu popularitāti sabiedrībā situācijā, kad tika pieņemti lēmumi, kas bija pretrunā ar valsts iedzīvotāju ekonomiskajām vajadzībām, režīma laikā tika izdarīts spiediens uz medijiem, lai izvērstu, uzturētu un paplašinātu valdības pozīciju. Rezultātā televīzija un radio kļuva par skatuvi, kurā režīms uzturēja draudzīgu un pievilcīgu “demokrātisko” fasādi.

Fujimori režīmam bija diktatoriem raksturīgie centieni izrēķināties ar opozīciju, sevišķi marksistiski noskaņoto. Ne tikai tika izvērstas vardarbīgas militārā kampaņas, bet režīma laikā tika veikta arī Peru nabadzīgāko iedzīvotāju un pamatiedzīvotāju grupu piespiedu sterilizēšana. Tikai tādēļ, ka tie neatbilda iedomai par perfektu kapitālisma sistēmu. Bet neskatoties uz visu šo, un faktu, ka Fuhimori jau kādu laiku ne tikai ir apsūdzēts noziegumos pret cilvēci, bet arī ir ieslodzīts cietumā Čīlē, viņu tāpat atbalsta apmēram puse Peru iedzīvotāju.

Un to pierāda arī fakts, ka viņa meita Keiko Fuhimori ir populāra Peru parlamenta deputāte, aktīva sava tēva aizstāve un jau trīsreiz tikai otrajā kārtā zaudējusi prezidenta vēlēšanās. Latīņamerikas valstis klasiski ir bijušas cīņu vieta starp brīvā tirgus sistēmas aizstāvjiem un marksistiem. Peru stāsts, ņemot vērā Fuhimori, ir tikpat interesants attiecībā uz marksistu politiķiem un to grupām.

Par to intervijā stāsta Peru Katoļu Pontifika universitātes vēsturnieks Havjērs Agilārs.

Peru ir kolorīta valsts visās tās formās. Iekšējie satricinājumi un nesaskaņas ir tās vēstures mantojums un liktenis, acīmredzot.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.