Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamie uz valsti, kas bija gana iecienīts galamērķis arī tai paaudzei, kas dzīvoja Padomju Savienībā, jo tā bija viena no reatajām Eiropas valstīm, kuru bija iespējams apmeklēt arī padomju cilvēkam. Dodamies uz Bulgāriju.

Lai arī Bulgārija tiešām bija PSRS satelītvalsts, tā var lepoties ar to, ka ir viena no vecākajām valstīm Eiropā. Tā ir dibināta mūsu ēras 681. gadā un kopš tā brīža tā ir vienīgā valsts, kura nekad nav mainījusi savu nosaukumu. Taču Bulgārijas vēsture noteikti stiepjas vēl daudz senākā pagātnē, jo valsts lepojas arī ar to, ka tās teritorijā ir atrasti senākie cilvēku radītie zelta izstrādājumi. Un to vecums tiek rēķināts ap sešiem tūkstošiem gadu.

Starp citu daudzi arheologi uzskata, ka Bulgārija un visa Dienvideiropa savas attīstības augstāko līmeni sasniedza nevis Romas impērijas, Senās Trāķijas vai Pirmās un Otrās Bulgārijas impērijas laikā, bet gan pārejas posmā no akmens uz bronzas laikmetu. To dēvē par vara laikmetu un runa ir par aptuveni 5. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras.

Lai arī tā laika civilizācijas nav atstājušas tik nozīmīgas vēstures liecības kā, piemēram, piramīdas, tieši Bulgārija var lepoties ar to, ka tās teritorijā ir atrodams trešais lielākais arheoloģisko pieminekļu skaits Eiropā. Šajā rādītājā Bulgārija piekāpusies vien daudz izslavētākajām Itālijai un Grieķijai.

Bulgārija atrodas Melnās jūras krastā un daudziem šī valsts saistās ar atpūtu un kūrortiem. Tiek rēķināts, ka pirms pandēmijas laikā Bulgārija ik gadu uzņēma aptuveni 12 miljonus ārvalstu tūristu un šī industrija ienesa aptuveni 15 % no valsts iekšzemes kopprodukta. Taču kopumā, skatoties uz Bulgārijas ekonomiku, jāmin, ka tā ir atvērta tirgus ekonomika ar vidējiem ienākumiem.

Bulgārija pievienojās Eiropas Savienībai (ES) 2007. gadā, taču tās ienākumi uz vienu iedzīvotāju joprojām ir zemākie starp ES dalībvalstīm. Vairāk nekā piektā daļa darbaspēka Bulgārijā saņem minimālo algu, kas ir 333 eiro mēnesī, tā joprojām ir zemākā ES.

Bulgārija līdz 1980. gadam primāri fokusējās uz lauksaimniecības sektoru, vēlāk Bulgārija pārtapa par industriālu ekonomiku, kuras budžeta izdevumu prioritāšu augšgalā bija zinātniskā un tehnoloģiskā pētniecība. Līdz ar Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes tirgu zaudēšanu 1990. gadā tā sauktā "šoka terapija" izraisīja strauju rūpniecības un lauksaimnieciskās ražošanas kritumu, kam galu galā sekoja ekonomikas sabrukums 1997. gadā, kam vēl aizvien ir sekas.

Bulgārija ir ļoti atkarīga no enerģijas importa no Krievijas, kas ir potenciāla neaizsargātība, un tā ir dalībniece ES atbalstītajos centienos dažādot reģionālās dabasgāzes piegādes. Tādi infrastruktūras projekti kā Grieķijas–Bulgārijas un Bulgārijas–Serbijas starpsavienojums, kas ļautu Bulgārijai piekļūt ne-Krievijas gāzei, ir vai nu apstājušies, vai arī ir panākuši ierobežotu progresu. Uz ārvalstīm Bulgārija eksportē galvenokārt rafinētu naftu, medikamentus, varu, kviešus un elektrību. Un importē faktiski to pašu, plus vēl automašīnas. Tāpēc arī imports ir gandrīz tik pat liels cik eksports.

Vēl viena aktualitāte, kas jāmin – Bulgārija varētu būt aiznākamā jeb 21. Eiropas Savienības valsts, kura ievieš eiro valūtu. Horvātija būtu nākamā no 2023. gada 1. janvāra un Bulgārija levu nomainīs uz eiro 2024. gada 1. janvārī.

Taču pēdējos gados par Bulgāriju mēs vairāk runājam politiskās nestabilitātes dēļ. Un šis gads ir bijis īpaši interesants, jo šīs nedēļas nogalē Bulgārijā notiks jau trešās parlamenta vēlēšanas šī gada laikā. Paralēli tām notiks arī Bulgārijas prezidenta vēlēšanas.

Ilgus gadus Bulgārijā pie varas bija premjerministrs Boiko Borisovs un viņa vadītā konservatīvā partija GERB. Viņa valdīšanas laiks gan ir palicis atmiņā kā korupcijas un oligarhu ietekmes pārņemts laiks. Jau 2008. gadā, proti, gadu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, Eiropas Komisija atzina, ka cīņa ar augsta līmeņa korupciju un organizēto noziedzību nav nesusi vēlamos rezultātus, tāpēc tiek apturēta Eiropas fondu naudas izmaksa Bulgārijai.

Augsta līmeņa korupcija, un oligarhu kontrolēti mediji ir tikai daļa no tā dēvētās Borisova izveidotās sistēmas, kas skārušas faktiski visas sabiedriskās dzīves jomas, radot nopietnus izaicinājumus visai demokrātiskajai struktūrai Bulgārijā. Un šo situāciju komentē Bulgārijas Ekonomiskās Politikas institūta izpilddirektors Jesens Georgijevs.

Taču līdzīgi kā daudzās citās valstīs arī Bulgārijā iedzīvotāju pacietībai pienāca gals un 2020. gadā valsti pārņēma plašas protesta akcijas. Par spīti tām, aprīlī notikušajās vēlēšanās uzvaru tāpat guva partija GERB, taču Boiko Borisovam valdību izveidot neizdevās. Nākamajās vēlēšanās jūlijā jau uzvaru guva mūziķa un televīzijas programmu vadītāja Slavi Trifonova veidotā un vadītā populistiskā partija „Ir tāda tauta”.

Viens no iemesliem, kāpēc šī partija guva panākumus vēlēšanās bija faktiski nepiedalīšanās priekšvēlēšanu kampaņā. Lai arī vēlētājiem netika doti nekādi īpašie politiskie solījumi, šī protesta balsojuma vēstījums tāpat bija skaidrs – tikt vaļā no Boiko Borisova. Un rezultātā partija arī ar nelielu pārsvaru uzvarēja vēlēšanās, taču tā nespēja izveidot valdību.

Tāpēc arī valsts prezidents Rumens Radevs, kurš nekad nav slēpis savas simpātijas pret pretkorupcijas cīnītājiem, izsludināja gada laikā jau trešās parlamenta vēlēšanas, kuras notiks 14. novembrī, vienā dienā ar prezidenta vēlēšanām. Ja pašam Radevam tiek prognozēta pārliecinoša uzvara, parlamenta vēlēšanu iznākums joprojām nav skaidrs. Aptaujas gan liecina, ka uzvaras laurus atkal plūks Boiko Borisova partija GERB.  

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Dodamies uz kādu siltu salu valsti Klusā okeāna centrālajā daļā. Un to izvēlējāmies saistības ar laiku – proti, mēs tikko atkal pārgājām uz ziemas laiku, un valstij, kuru šodien aplūkojam, cauri iet Starptautiskā datumu līnija. Respektīvi, tā ir vieta, kurā jauna diena iestājas visagrāk. Nevis Japānai jābūt “uzlecošās saules zemei”, bet gan Kiribati Republikai.

Daļa Kiribati gan ir bijusi Japānas okupēta Otrā pasaules kara laikā. Neatkarību no Lielbritānijas gan Kiribati Republika ieguva tikai 1979. gadā. Un vēl par laiku runājot – ir pēdējais laiks paspēt vēl uz Kiribati aizceļot. Proti, klimata pārmaiņu un attiecīgi globālās sasilšanas izraisītā jūras līmeņa celšanās dēļ Kiribati draud izzušana.

Kiribati ir salu jeb atolu - gredzenveida koraļļu salas ar lagūnu vidū, veidojums Klusā okeāna centrālajā daļā. Tā sastāv no trīs atšķirīgu salu grupām - Gilberta salas, Līnijas salas un Fīniksas salas. Kopā Kiribati ir 33 salas, no kurām tikai 20 ir apdzīvotas, tās ir izkaisītas plašā okeāna teritorijā.

Šīs salas aizņem plašu teritoriju Klusā okeāna ekvatoriālajā daļā, gandrīz 4000 km no austrumiem uz rietumiem un vairāk nekā 2000 km no ziemeļiem uz dienvidiem. Salas nosauktas par Gilberta salām britu flotes kapteiņa Tomasa Gilberta vārdā, kurš 1788. gadā apmeklēja vairākas no tām, kuģojot no Austrālijas uz Ķīnu. Nosaukums Kiribati ir vārda Gilberts atveidojums i-kiribati valodā, kurā ir 13 skaņas.

Nedaudz vairāk nekā 113 tūkstoši valsts iedzīvotāju ir izkaisīti pa salām. Apmēram 90% dzīvo Gilberta salās, un no šiem apmēram puse dzīvo Betio, lielākajā pilsētiņā.

Kiribati tiek uzskatīta par vienu no nabadzīgākajām Okeānijas valstīm pretēji, piemēram, Fidži. Kiribati ir viena no vismazāk attīstītajām Klusā okeāna salu valstīm. Komerciāli dzīvotspējīgās fosfātu atradnes tika izsmeltas līdz neatkarības iegūšanai no Apvienotās Karalistes 1979. gadā. Līdz ar to lielāko ražošanas un eksporta daļu veido zivis un kopra jeb kaltēti kokosrieksti. Kiribati lielu daļu ienākumu gūst no ārzemēm. Kā piemērus var minēt zvejas licences, attīstības palīdzību, tūristu atstāto naudu un strādnieku naudas pārvedumus.

Lielākie dabas resursi – zivis, kokosrieksti, saknes/bumbuļi, banāni, dārzeņi, tropiskie augļi, mājputni, cūkgaļa, rieksti, olas. Lielākais eksporta tirgus Kiribati ir Taizeme 53%. Ņemot vērā Kiribati ierobežotās vietējās ražošanas iespējas, tai ir jāimportē gandrīz visi svarīgākie pārtikas produkti un rūpnieciskās preces pašu patēriņam. Kiribati ir arī atkarīga no ārvalstu palīdzības, kuras ieguldījums valdības finansēs 2016. gadā bija apmēram trešā daļa valsts budžeta.

Ekonomikas attīstību ierobežo arī kvalificētu darbinieku trūkums, vāja infrastruktūra un attālums no starptautiskajiem tirgiem. Valstī vēl ir daudz jābūvē ceļus, jo valstī vispār ir tikai viens ceļš. Proti, Kiribati ir viens ceļš 36 kilometru garumā, un tas savieno slimnīcu, valdības māju un lidostu. Jābūvē ir arī ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas. Turklāt valstī kopumā ir problēmas ar dzeramo ūdeni un tā rezervēm.

Vienlaicīgi Kiribati draud noslīkšana, jo salas atrodas mazāk nekā 2 metrus virs jūras līmeņa. Kopš 1993. gada vidējais jūras līmenis reģionā ir paaugstinājies par 3,2 milimetriem gadā. Kiribati valdība ir radusi arī risinājumus, tā ir nopirkusi zemi Fidži, kas atrodas 2000 km attālumā no Kiribati, lai audzētu tur labību un tā kalpotu kā vieta, kur evakuēt visus valsts iedzīvotājus nakotnē.

Par Kiribati cīņu ar klimata pārmaiņām stāsta arī bijušais Kiribati prezidents Anote Tongs, kura vadībā arī tika iegādāta zeme Fidži.

Starp citu, liela daļa Kiribati iedzīvotāju jau ir pārcēlušies uz citām valstīm un kopā ar Tuvalu iedzīvotājiem tiek minēti par pirmajiem klimata bēgļiem. Bet, runājot par Fidži, arī tur situācija nemaz nav tik vienkārša, jo vismaz pašlaik izskatās, ka tiem cilvēkiem, kuri pārceltos uz Fidži, netiktu nodrošināta ne pilsonība, ne citas privilēģijas. Un vēl kāda maza nianse – Kiribati viena pati uz Fidži iegādātās zemes lauksaimniecības projektus, visticamāk, arī attīstīt nespētu, tāpēc šeit palīgā ir nācis kāds visur klātesošs lielais draugs – Ķīna.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šodien dodamies uz Ziemeļāfrikas valsti Tunisiju. Interesanti, ka par šo valsti runājam neilgi pēc tam, kad mūsu valstī ir sākusies kārtējā mājsēde, bet, kā jau arī pieminējām iepriekšējā raidījumā, šī gada jūlija beigās Latvija tieši Tunisijai nosūtīja vairāk nekā 50 tūkstošus "AstraZeneca" vakcīnu devu. Gan lai pildītu starptautiskos solījumus palīdzēt nabadzīgākām valstīm, gan lai neaizlaistu postā ar visu Eiropas valstu centieniem izcīnītās vakcīnas, par kurām mums pašiem interese bija gana zema, turklāt vakcīnām jau sāka beigties derīguma termiņš. Ja mēs bijām gatavi vakcīnas faktiski aizlaist vējā, tad Tunisija tās ar prieku pieņēma.

Rezultātā, ja jūlija sākumā Tunisijā bija vairāk nekā 8000 inficēšanās gadījumu dienā, tagad šis skaitlis ir ap 50. Un nāves gadījumu skaits ir samazinājies no 200 dienā līdz aptuveni 15-20. Jāpiebilst, ka no vairāk nekā 8 miljoniem izlietoto vakcīnu vairāk nekā 6 miljonus Tunisijai ir dāvinājušas ārvalstis. Uz šī fona 50 tūkstoši varbūt neliekas daudz, taču tie varēja būt arī 25 tūkstoši sapotētu Latvijas iedzīvotāju.

Savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ mūsdienu Tunisija jau gadu tūkstošiem ir bijusi politisko un ekonomisko notikumu centrā. Protams, agrāk daudz pazīstamāka bija leģendārā Kartāga un tās karavadonis Hanibāls, un viņa dažādām teiksmām apvītās cīņas pret Romas impēriju.

Pēc Kartāgas sakāves no jauna uzceltā Romas Kartāga kļuva par visas Āfrikas provinces galvaspilsētu. Dažādu romiešu celtņu paliekas Tunisijas teritorijā joprojām ir atrodamas, un vismaz septiņi arhitektūras pieminekļi ir iekļauti UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Romieši kopumā valdīja Tunisijas teritorijā aptuveni 800 gadu, viņiem sekoja arābi, otomaņu impērija un arī Francija, kura Tunisija iekaroja 1881. gadā un no kuras Tunisija neatkarību ieguva 1956. gadā. Neatkarības kustību vadīja habibs Bourgiba, kurš sākotnēji bija prezidents un pēc tam veselus 30 gadus arī prezidents. Viņa valdīšanas laikā Tunisijā tika izveidota spēcīga izglītības sistēma, attīstīta valsts ekonomika, ieviesta dzimumu līdztiesība un arī pasludināta neitrāla ārpolitika. Bet vēlāk tika izveidots visai pamatīgs Bourgibas personības kults un 1975. gadā viņš pasludināja sevi par prezidentu uz mūžu.

Tradicionāli šādi personības kulti valsts attīstībai tomēr rada arī kādas blaknes. Un Tunisijas gadījumā visai izteikta kļuva dažādu preču un pakalpojumu sniegšana apmaiņā pret politiskiem pakalpojumiem. Faktiski – korupcija skāra ļoti plašas valdošās elites aprindas un ielaida tik dziļas saknes, ka ar tām Tunisija cīnās vēl tagad.

Habibu Bourgibu amatā nomainīja, jeb pareizāk būtu teikt, valsts apvērsumā gāza, Zinel Abidīns Ben Ali. Bijušais premjerministrs prezidentu vienkārši pasludināja par darboties nespējīgu. Ekonomikas ziņā Ben Ali īstenoja ievērojamas reformas, palielinot izaugsmes rādītājus, piesaistot ārvalstu investīcijas. 20 gadu laikā ik gadu ekonomika auga par aptuveni 5%, IKP un vienu iedzīvotāju trīskāršojās un vienubrīd Tunisija pat kļuva par konkurētspējas rādītājos pirmo valsti Āfrikā un 32. pasaulē.

Taču Ben Ali režīmu uzskatīja arī par vienu no nedemokrātiskākajiem un autoritārākajiem. Dažādas represijas pret režīma pretiniekiem: spīdzināšanas, politisko brīvību neievērošana, diskriminācija, preses brīvības apspiešana bija ikdienišķa parādība. Taču, acīmredzot, arī tam ir savas robežas.

Arī mūsdienu Tunisijai īpaši pēdējo 10 gadu laikā ir bijusi pat milzīga ietekme uz dažādiem ģeopolitiskajiem procesiem gan Ziemeļāfrikas reģionā, gan tālu aiz tā. Tieši Tunisijā 2010. gada 17. decembrī kāds ielu tirgonis vārdā Mohameds Buazizi, protestējot pret valdības korumpētību, izdarīja pašnāvību, aizdedzinoties. Tieši šis traģiskais notikums aizsāka plašas pret valdību un prezidentu Ben Ali vērstas demonstrācijas, kas kļuva pazīstamas kā Jasmīnu revolūcija.

Paši tunisieši gan uzskata, ka tas ir ārzemnieku dots nosaukums, jo tobrīd neviens ne par kādiem jasmīniem nedomāja. Toreiz simtiem cilvēku gāja bojā sadursmēs ar policiju, Ben Ali pēc 23 valdīšanas gadiem devās trimdā, bet demokrātisko protestu vilnis kļuva par daudz plašāku fenomenu, ko mēs tagad zinām kā Arābu pavasari. Šie procesi iezīmēja ne tikai demokrātiskas pārmaiņas, bet daudzviet radīja arī politisko vakuumu, kuru visai veiksmīgi savā labā izmantoja tādi radikālie grupējumi kā „Islāma valsts”. 

Tieši Tunisija nereti tiek dēvēta par vienu no retajiem veiksmes stāstiem ceļā uz demokrātiskām pārmaiņām. Lai arī 10 gadi tomēr ir salīdzinoši īss laika sprīdis, daži panākumi ir. Piemēram, ir pārrakstīta valsts konstitūcija un ir atļauta vārda brīvība un ir atļauts atklāti kritizēt tos, kuri ir pie varas. Taču arī šie sasniegumi nenāca viegli, jo bija diskusijas par to, vai konstitūcijai nebūtu jābūt uz reliģiju balstītai. Tad izcēlās bruņotas sadursmes starp islāmistu atbalstītājiem un bijušā režīma aizstāvjiem. Tika nogalināti disidenti un valdības kritiķi, rīkoti streiki. Valsts bija uz pilsoņu kara robežas.

Viens no lielākajiem sasniegumiem bija spēja dažādām sabiedrības grupām tomēr sēsties pie sarunu galda. Ne velti, pilsoniskās sabiedrības kvartets par centieniem apvienot valsti un nepieļaut daudz plašāku pilsoņu karu 2015. gadā saņēma Nobela miera prēmiju.

Kopš tā laika atsevišķi skeptiķi gan norāda, ka Tunisiju drīzāk vajadzētu saukt par pārejas demokrātiju, tādu, kura cenšas mainīties, bet kurai vēl ir jāsarauj saiknes ar veco režīmu. 2019. gadā pirmo reizi novērojams IKP pieaugums, inflācija ir samazinājusies, sāk atgūties tūrisma sektors. Taču tas viss ir nācis līdz ar bargiem taupības pasākumiem un arī Covid radītajām grūtībām. Pirms gada Starptautiskā Republikāņu Institūta veiktā aptaujā tika konstatēts, ka 87 procenti iedzīvotāju uzskata, ka valsts virzās nepareizajā virzienā. Un gada laikā šis rādītājs bija pieaudzis par 20 procentiem.

Situāciju valstī skaidro tunisiešu aktīvists un ekonomikas analītiķis Čafiks Benruins (Chafik BenRouine).

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Mēs cikliski ceļojam no viena pasaules reģiona uz citu, ar apskaužamu regularitāti atgriežoties arī pie Dienvidaustrumāzijas valstīm. Šajā reģionā atlicis atlicis palūkoties tikai uz Kambodžas Karalisti.

Kambodža ir nepilnus 17 miljonus iedzīvotāju liela budistu valsts, kuras etniskais sastāvs gandrīz simtprocentīgi ir khmeri. Valstij ir ļoti gara un sarežģīta vēsture, kuras nozīmīgākajiem faktiem pieskaramies arī raidījumā.

Bet pirms sākam stāstu par šaušalīgo Kambodžas vēsturi un to, kā fanātisks diktators ir spējīgs nogalināt ceturto daļu savas valsts iedzīvotāju komunisma ideju vārdā, gribas tomēr kādu vieglu faktu atklāt. Proti, Kambodža ir viena no tām ļoti nedaudzajām valstīm, kurā nav "McDonald's" restorānu. Ir "KFC" un ir "Burgerking", bet nekad nav bijis "McDonald's" .

Vēl kāda sadzīviska lieta par Kambodžu: pašreizējais karalis ir ne tikai aktīvs LGBTQI+ kopienas atbalstītājs, bet pieļaujams, ka viņš pats arī ir homoseksuāls. Kambodžai, kurā tronis netiek pārmantots lineāri vienas ģimenes ietvaros, šis nav nekāds būtisks aspekts. Respektīvi, fakts, ka karalim Norodom Sihamoni nav bērnu, neietekmē varas nodošanu, jo nākamo karali tāpat izvēlēsies Troņa Karaliskā Padome, nevis viņš pats.

Starp citu, Karalis ir izglītību ieguvis Prāgas Mākslas akadēmijā un strādājis arī par baleta pasniedzēju Francijā. Bijis arī Kambodžas vēstnieks UNESCO.

Kambodžas vēsture ir kolorīta. To, cik tā ir sarežģīta, raksturo arī fakts, ka pēdējās desmitgadēs valsts nosaukums ir mainījies līdz ar valdošās elites nomaiņu. Tā ir bijusi gan Kambodžas Franču protektorāts, Kambodžas Karaliste, gan Khmeru Republika, gan Demokrātiskā Kampučija, gan Kampučijas Tautas Republika, gan vienkārši Kambodžas Valsts, gan tagad kopš 1993. gada atkal ir Kambodžas Karaliste.

Valsts pārvaldes forma ir Konstitucionāla monarhija. Šis ir ANO deviņdesmitajos gados iecerētais risinājums gadus desmitiem ilgušajam iekšējam konfliktam starp khmeriem un valsts demokratizācijai. Nemainīgā lieta Kambodžā gan tomēr ir budisms. Tas ir bijis dominējošā reliģija kopš vismaz 5. gadsimta. Un tikai Sarkano Khmeru četrus gadus ilgušās valdīšanas laikā no 1975. līdz 1979. gadam režīms aizliedza jebkādu reliģisku izpausmi.

Vēl viena nemainīgā lieta Kambodžas politikā ir arī valsts premjers Hun Sens. Viņš valsti vadījis ir kopš 1985. gada un par viņu varētu sacīt, ka karaļi mainās, premjers paliek. Režīmi mainās, premjers paliek. Valsts nosaukumi mainās, premjers paliek.

Bijušais karavīrs, tostarp Sarkano Khmeru rindās, Huns Sens ir faktisks valsts autoritārais diktators, kurš ir ne tikai mainījis savu nostāju no komunisma aizstāvja uz brīvā tirgus sistēmas aizstāvi, bet arī savu ārpolitisko nostāju, tuvinoties Ķīnai, tostarp jau mūsdienu slavenās “Viena Josta, Viens Ceļš” iniciatīvas ietvaros.

Par Kambodžas vēsturi un notikumiem, kas ietekmējuši Kambodžas sabiedrību un politisko pārvaldi mūsdienās, plašāk stāsta ASV vēstnieks Kambodžā W. Patriks Mērfijs.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Diplomātiskajās pusdienās stāsts par Brazīliju jeb uz Brazīlijas Federatīvo Republiku. Tā ir piektā lielākā valsts pasaulē pēc teritorijas, kā arī sestā lielākā pasaulē iedzīvotāju skaita ziņā, kā arī sestā lielākā arī pēc ekonomikas izmēra. Ar saviem 213 miljoniem iedzīvotāju Brazīlija tiešām ir sestā lielākā valsts pasaulē aiz Ķīnas, Indijas, ASV, Indonēzijas un Pakistānas. Tiek rēķināts, ka Brazīlijā dzīvo vairāk nekā 2,5 % pasaules iedzīvotāju.

Tas ir liels skaits, skatoties no mūsuskatu punkta, bet sīkums, salīdzinot ar faktu, ka Ķīna un Indija katra veido apmēram 18% no pasaules iedzīvotājiem. Respektīvi, vairāk nekā trešā daļa pasaules dzīvo divās valstīs. Kas pat nav lielākās teritorijas ziņā.

Lielākā daļa pasaules valstu gan ir mazās valstis kā Igaunija, nelielās valstis kā Latvija, un mikrovalstīm kā San Marino. Par mikrovalstīm Pasaules Banka, piemēram, uzskata tās valstis, kurās ir mazāk par 200 tūkstošiem iedzīvotāju. Par mazām – tādas, kur ir mazāk nekā 1,5 miljoni iedzīvotāju.

Brazīlija neatkarību no Portugāles ieguva 1822. gadā. Un tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ portugāļu valoda ir Brazīlijas valsts valoda un tik daudzveidīgo sabiedrību veidojošais faktors. Valsts ir rasu ziņā ļoti daudzveidīga. Nepilna puse ir eiropiešu izcelsmes, nedaudz vairāk par četrdesmit procentiem ir mulati jeb ar eiropiešu un afrikāņu asiņu sajaukumu. Vēl valstī ir arī afrikāņu minoritāte un pavisam nedaudz procentuāli – mazāk par vienu procentu ir pamatiedzīvotāji jeb amerindiāņi.

Valsts etniskais daudzveidīgums ir cieši saistīts ar tās vēsturi un konkrēti verdzības aspektu. Verdzība mūsdienu Brazīlijas teritorijā dzīvojošo pamatiedzīvotāju vidū eksistēja vēl pirms portugāļu ierašanās. Portugāļi ne tikai šo praksi turpināja, bet arī sāka vest vergus Brazīlijā no Āfrikas.

Emori universitātes ASV aprēķini liecina, ka apmēram 40 procenti no visiem vergiem, kas tika izvesti no Āfrikas nonāca tieši Brazīlijā.

Brazīlija bija viena no pēdējām Latīņamerikas valstīm, kurā juridiski tika atcelta verdzība. Tas notika 1888. gadā. Diemžēl Brazīlija nebija pēdējā pasaules valsts, kurā verdzību atcēla. Pēc “Forbes” un CNN ziņotā tā ir Mauritānija, kura to izdarīja tikai 1981. gadā.

Brazīlijas ekonomika ir 1,25 triljonus eiro liela pēc Pasaules Bankas datiem. Un IKP uz vienu iedzīvotāju pašreizējās cenās ir nepilni 6000 eiro. Kārtējo reizi salīdzinājumam – Latvijai šis pats rādītājs ir vairāk nekā 15 tūkstoši. Respektīvi esam 2,5 reizes bagātāki nekā brazīlieši. Vienlaicīgi Brazīlija tiek klasificēta kā vidēju ienākumu valsts.

Brazīlija ir viena no tā saucamajām BRICS valstīm, kuras tiek uzskatītas par būtiskākajām ekonomikām ārpus G7 valstu bloka. B burts nosaukumā ir tieši Brazīlijai atvēlēts. Valsts ir arī daļa no G20 veidojuma un tās ekonomiskais potenciāls un integrācijas līmenis pasaules ekonomiskajos procesos un pasaules preču ražošanas ķēdēs ir būtisks, lai ekonomiskās svārstības Brazīlijā tiktu uzlūkotas ar bažām.

Brazīlija ir arī daļa no “Mercosur” bloka jeb Dienvidu kopējā tirgus. Bez Brazīlijas tajā piedalās arī Argentīna, Paragvaja un Urugvaja. Citas valstis gan bloks nealkst uzņemt bez kritēriju izpildes, jo ekonomiskā nestabilitāte jeb ekonomiskie šoki nav vēlami.

Brazīlijas ekonomika ir ļoti daudzveidīga, neskatoties uz to, ka mēs visticamākais zinām tikai Brazīlijas kafiju. Kas ir taisnīgi, jo Brazīlija skaitās pasaulē lielākais kafijas ražotājs. Bet, ko mēs droši vien nezinām, ka Brazīlija lepojas ar to, ka ir pasaulē lielākais putnu gaļas ražotājs.

Interesanti, ka Brazīlijas lielākais eksporta partneris nemaz nav ASV, bet gan Ķīna, uz kuru aiziet gandrīz 30 procenti no visas Brazīlijas produkcijas. Uz ASV tiek sūtīts uz pusi mazāk.

Brazīlija ir būtiska ne tikai pasaules ekonomikā. Tā ir vērā ņemams spēlētājs arī pasaules politikā. Brazīlijas ārpolitikas pamatā klasiski ir bijusi daudzpusēja jeb multilaterāla jautājumu risināšanas pieeja. Sākotnēji Brazīlija ir bijusi nabadzīga, nestabila un ģeogrāfiski distancēta valsts pasaules politikā. Bet līdz ar ekonomiskā spēka pieaugumu, valsts arī kļūst pašpārliecinātāka. Tā, kā – vēl mēs par Brazīliju dzirdēsim. Prezidents Balsonaru Brazīlijas balsij ir licis arvien vairāk izskanēt pasaules politikā jau daudz drošāk un klātesošāk.

Kādi ir Brazīlijas ārpolitikas izaicinājumi, vaicājām doktoram Nuno Morgadu, Korvinus Universitātes Budapeštā docentam.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Intelektuālo pusdienu dienaskārtībā ir Austrijas Republika, jeb, kā to mēdz dēvēt vēsturisku iemeslu dēļ – Otrā Republika. Austrija ir mums visiem labi zināma partnere Eiropas Savienībā. Bet ne NATO!

Kopš 1955. gada Austrija ir atguvusi savu suverenitāti un pasludinājusi sevi par “mūžīgi neitrālu valsti”. Tās ārpolitika ir bijusi vērsta uz valsts diplomātisko spēju celšanu neatkarības uzturēšanai. Nu, vēl arī tas, ka valstij apkārt, sevišķi mūsdienās ir tikai draudzīgi kaimiņi. To burtiski ieskauj Eiropas Savienības valstis.

Austrijas 8,9 miljoni iedzīvotāju var lepoties ar to, ka valsts regulāri ir starp desmit procentiem pasaules valstu, kuras ir labākajiem cilvēka attīstības indeksa rādītājiem, un to, ka valsts spēj veiksmīgi veidot savu tēlu starptautiski, tādējādi arī piesaistot investīcijas un cilvēkresursus.

Senā patiesība par Austrijas valstsvīru spēju veidot savas valsts tēlu parasti tiek izteikta vienādojumā: “Austrija ir pamanījusies pārliecināt pasauli, ka Hitlers bija vācietis un Bēthovens bija austrietis”.

Austriešu diplomātu un valstsvīru spējas pazīstamas jau izsenis. Retais droši vien nebūs dzirdējis par vienu no pasaules vēsturē ietekmīgākajām karaļu dzimtām – Hābsburgiem, vai arī par valsts 19. gadsimta ārlietu ministru un arī vēlāko kancleru Klemensu fon Meternihu.

Austrija ir plaši zināma valsts mūsu platuma grādos. Un tas nav tikai saistībā ar karogu līdzību. Austrija bieži cieš no tā, ka pasaules mediji to jauc ar Austrāliju, un to, ka tai jāsporto zem Latvijas karoga un reizēm pat zem Latvijas himnas.

Ir skaidri zināms, ka proporcijas un toņi atšķiras sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Un strīds par to, kurš ir bijis pirmais, ir vēsturniekiem vēl neatrisināts. Abi ir ap 12.-13. gadsimtu radušies un latviešu versija varētu būt dažus desmitus gadus senāka. Abi karogi ir vieni no senākajiem pasaulē, bet atšķirībā no Latvijas karoga, kas ir bija aizliegts un ierobežoti lietots, Austrijas karogs kopš 1230. gada Austriju nav apzīmējis tikai kopumā nepilnu gadsimtu.

Par sarkanbaltsarkanajiem karogiem runājot. Ir vēl vismaz viens, kurš dizaina ziņā ir līdzīgs Latvijas un Austrijas karogiem. Līdzīgs ir arī Vašingtonas pilsētas jeb Kolumbijas Apgabala karogs. Proporcijās līdzīgāks Latvijas karogam, bet sarkanā toņos – Austrijas. Un vēl, protams, klāt pieliktas trīs ASV, protams, raksturīgās zvaigznes.

Kā ierasts, palūkojamies uz valsts ekonomiku.

Austrija Latviju pārspēs katrā ekonomiskajā rādītājā. Ieskaitot arī dažus sliktos – piemēram, Austrijas valdības parāds ir lielāks nekā Latvijas. Pēc Tautas attīstības indeksa gan Latvija tik ļoti vairs neatpaliek. Tajā tiek rēķināti gan iedzīvotāju ekonomiskie un sociālie rādītāji, izglītības un veselības iespējas, personīgās drošības aspekti un virkne citu. Un tajā Austrija šobrīd ir 18. vietā, kamēr Latvija 37. vietā no visām pasaules valstīm.

Vērts nedaudz paskatīties, kāpēc Austrija ir tik bagāta. Būtiskākais, ko nepieciešams pieminēt, noteikti ir uzkrātais iedzīvotāju un valsts kapitāls. Kapitālistiskās ekonomiskās sistēmas nepārtrauktība ir ļāvusi akumulēt mantas un naudas līdzekļus, celtnes un tehnoloģijas ne tikai valsts un uzņēmumu līmenī, bet arī pašiem iedzīvotājiem. Atšķirībā no Latvijas, Austrijas ekonomiskā sistēma ir bijusi ilgāk balstīta privātīpašumā un nav bijuši sistēmas līmeņa eksperimenti, kuriem mēs tikām pakļauti Padomju Savienības ietvaros.

Bez šī sistēmiskā faktora jāņem vērā, ka Austrija ir arī veiksmīgi izmantojusi savu ģeogrāfisko vietu un attiecības ar Vāciju. Lai arī tās nav vienmēr bijušas izcilas, tomēr arī mūsdienās 28 % no austriešu produktiem ceļo uz Vāciju. Virkni lielāko Austrijas kompāniju var redzēt darbojamies Vācijā, tostarp arī lielveikalu ķēdes un bankas. Starp citu trešais lielākais tirdzniecības partneris Austrijai ir ASV. Un te droši vien ir vērts pieminēt, ka Austrijas paši ietekmīgākie zīmoli ir “Red Bull” un “Svarovski”, ko labi pazīst arī Latvijā.

Vēl viena lieta, protams, ir Austrijas ekonomikas daudzveidīgums. Industriju dažādība ļauj balansēt ekonomiku pret tirgus satricinājumiem un ekonomiku pret masveidīgiem sabrukumiem. Bet, kā var iedomāties – izvairīties no satricinājumiem maza, atvērta ekonomika nevar. Austrija tāpat ir atkarīga no Vācijas ekonomiskā attīstības cikla un arī no Krievijas enerģijas piegādēm. Ekonomikas atvērtība vēl nenozīmē drošību. Ekonomikas daudzveidība vēl nenozīmē drošību.

Bet ne viss ir tik rožains arī Austrijas dārziņā. Viena no lietām, kura ir bijusi skaidrs izaicinājums mazajai, kalnainajai valstij ir tās vēsture. Austriešiem noteikti nav vienkārši sadzīvot pašiem ar savu vēsturi. Par to mums pastāstīja arī Austrijas pilsonis, Konstancas un Helsinku universitāšu absolvents Benno Grats.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Dodamies uz Fidži Salu Republiku, kas atrodas Melanēzijā, kura ir daļa no Okeānijas, kas neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1970. gadā.

Fidži ir viena no pasaulē relatīvi nedaudzajām salu arhipelāgu valstīm. Tā sastāv no 332 salām un vairāk nekā 500 saliņām. 110 no šīm salām ir apdzīvotas. Bet vienā no salām dzīvo leģendārais Holivudas aktieris un režisors Mels Gibsons. Mago sala saucas viņa īpašums. Nopircis viņš šo salu esot par apmēram 14 miljoniem eiro.

Bet kopumā nepilnu miljonu iedzīvotāju lielās Fidži valsts divas salas – Viti Levu un Vanua Levu – ir mājvieta vairāk nekā 80 procentiem valsts iedzīvotāju. Gandrīz divas trešdaļas no viņiem ir itaukei un nepilni 40 procenti ir Indo-fidžieši jeb Fidži iedzīvotāji, kuriem ir Indijas izcelsme. Kas būtiski – itaukei ir korekts apzīmējums fidži pamatiedzīvotājiem. Tie nav fidžieši, bet gan itaukei. Protams, ka valstī ir arī citas etniskās un rasu grupas. 

Fidži tiek uzskatīta par vienu no bagātākajām Okeānijas valstīm. Bet, kā parasti – viss ir relatīvs. Pēc Pasaules Bankas datiem, kurus izmantojam, Fidži IKP uz vienu iedzīvotāju ir 4100 eiro. Latvijai, salīdzinājumam, šis rādītājs pēc tiem pašiem datiem šā brīža valūtas cenās ir 15 000.

Vēl viens salīdzinājums – Fidži visa ekonomika ir tik liela, cik Latvijas valsts budžeta daļa sociālajai aizsardzībai. 

Bet kas veido Fidži ekonomiku? Tie ir bagātīgi dabas resursi, arī ar tūrisma radītās iespējas. Lielākie dabas resursi – meži un zivis. Vienlaicīgi lielākais eksporta produkts ir ūdens – pudelēs pildīts ūdens. Tā arī saucās Fidži. Ja kāds nav garšojis – tas ir ļoti maigs un patīkams. Lielākais eksporta tirgus – Amerikas Savienotās valstis.

Fidži ir labs piemērs tam, ka nav vienmēr nepieciešamas zelta vai naftas rezerves, vai arī ražot automašīnas, lai valsts kļūtu bagāta. Pietiek ar relatīvi vienkāršu un viegli iegūstamu produktu, pareizo pircēju un ieguldījumiem mārketingā. 

Eksportē valsts ūdeni un arī zivis, bet importē toties tehnoloģiski sarežģītākus produktus. Ne tikai degvielu, bet arī lidmašīnas, automašīnas un telekomunikāciju torņus arī.

Līdzīgi kā daudzās valstīs, arī Fidži ekonomika cieš no Covid-19 pandēmijas. Covid kļūst ne tikai par veselības sistēmas, ekonomikas, bet arī politisku izaicinājumu daudzās pasaules valstīs. Kā tas notiek Fidži – to ļoti skaidri ir stāstījis arī Frenks Bai-ni-ma-rama – Fidži Salu Republikas premjerministrs kopš 2007. gada.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šoreiz runājam par valsti, kas ir gan viena no nabadzīgākajām, gan viena no karstākajām, gan arī viena no tūristiem nedraudzīgākajām valstīm pasaulē. Turklāt to bieži vien jauc ar tās daudz mazāko, bet desmitkārt vairāk apdzīvoto kaimiņvalsti Nigēriju. Tātad – šoreiz mēs runājam par Nigēru.

Lai arī abām valstīm ir ļoti daudz kopīga, tostarp robeža. Arī to gan savulaik visai mākslīgi nosprauda Londonas un Parīzes pārstāvji, lai cik tas dīvaini neliktos – lai ierobežotu Vācijas ekspansiju Rietumsahāras reģionā. No šīs vēsturiskās dalīšanas ir kaut vai viena izteikta atšķirība – Nigēras elite ir vairāk franciski runājoša, Nigērijas – angliski. Nigērā visvairāk runātā gan ir hausa valoda un tajā sazinās vairāk nekā puse valsts iedzīvotāju. Bez franču valodas kopumā valstī ir vēl 10 oficiālās valodas, kaut arī dažādu cilšu valodu skaits sasniedz apmēram 20. Gandrīz 23,5 miljoniem iedzīvotāju varbūt tas arī nav nemaz tik daudz.

Nigēra ir salīdzinoši liela valsts un tā ir lielākā valsts Rietumāfrikā, taču vienlaikus tā ir arī viena no pasaulē 45 valstīm, kurām nav pieejas jūrai. Saprotams, ka šādām valstīm nākas saskarties ar ekonomiskiem izaicinājumiem, jo to saražotie produkti ir mazāk konkurētspējīgi, tos vienkārši ir sarežģītāk nogādāt līdz ostām.

No valsts 1,27 miljonu kvadrātkilometru lielās teritorijas tikai 300 kvadrātkilometru ir ūdens. Tas ir aptuveni par 2000 kvadrātkilometru mazāk, nekā Latvijā. 

Uzskata, ka Nigērai ir vismaz divas lielas problēmas – ārkārtēja nabadzība un arī augstā nedrošība. Šīm nedienām noteikti var pieskaitīt arī koronavīrusa radītās problēmas, kas daudzas Āfrikas valstis skar īpaši sāpīgi.

Valstī aptuveni 40% no iekšzemes kopprodukta nodrošina lauksaimniecība un dabas apstākļiem ir liela nozīme. Un biežais sausums noteikti nenāk par labu ne iedzīvotājiem, ne ekonomikai. Tas arī izskaidro to, kāpēc Nigēra ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē.

Bet nav jau tā, ka Nigērai nav nekādu ienākumu avotu. Tā joprojām ir viena no lielākajām urāna ieguvējām pasaulē un tai ir arī ļoti labs naftas, zelta, ogļu un citu minerālu iegūšanas potenciāls. Ja vien būtu nauda, ko ieguldīt rūpniecībā un attīstībā. Tāpēc pašlaik ir jāiztiek ar ļoti primitīvi aprīkotām raktuvēm, kuras, no vienas puses, nodrošina darbu vietējiem iedzīvotājiem, no otras puses, piesaista cilvēkus ar ne tiem labākajiem nodomiem. Un, treškārt, šādas privātās raktuves ir viens no iemesliem, kāpēc strauji sarūk jau tā niecīgie Nigēras meži.

Jāpiebilst, ka pēdējo desmit gadu laikā Nigēra patiesībā ir piedzīvojusi ekonomisko augšupeju un tas lielā mērā ir pateicoties nu jau bijušajam prezidentam Mahamadu Isufu, kurš spēja novērst dažādus etniskos konfliktus. Isufu arī aktīvi ieguldīja valsts līdzekļus lauksaimniecībā, turklāt, atšķirībā no dažu citu Āfrikas valstu līderiem, viņš izlēma uz trešo pilnvaru termiņu nekandidēt, tā vietā sarīkojot brīvas un godīgas vēlēšanas.

Neskatoties uz to, 2020. gadā Nigēra tika atzīta arī par visvājāk attīstīto valsti pasaulē. ANO cilvēka attīstības indekss, ko veido ANO Attīstības programma liecina, ka Nigēra ierindojās 189. vietā no 189 apskatītajām valstīm. Kā piemērs ir viens no rādītājiem – savas dzīves laikā skolā bērni pavada nedaudz vairāk par diviem gadiem.

Otra valsts problēma ir nedrošība. Varbūt par pašu Nigēru tik bieži nav dzirdēts, tad par bēdīgi slaveno Sāhelas reģionu gan. Pavisam nopietnas problēmas šajā reģionā aizsākās jau gandrīz pirms 10 gadiem, kad 2012. gadā Mali piedzīvoja islāma džihādistu uzbrukumus. Toreiz situācijas stabilizēšanā iesaistījās bijusī koloniālā lielvara Francija, kas atsita džihādistu iebrukumus, taču par spīti ārvalstu militāro spēku klātbūtnei vardarbība turpinās un cietēju lomā ir arī Mali kaimiņrepublikas - Burkinafaso un Nigēra.

Džihādistu uzbrukumi reģionam turpinās un, lai cik tas skarbi neizklausītos, ļoti bieži cieš bērni. Kā savā jaunākajā pētījumā norāda „Amnesty International”, arvien lielāks skaits bērnu Nigērā tiek vai nu nogalināti, vai arī tiek rekrutēti karošanai gan grupējuma „Islāma valsts”, gan citu grupējumu rindās. Un faktiski tie visi ir kara noziegumi.

Par situāciju Nigērā, kā arī jaunāko "Amnesty International" ziņojumu stāsta Latvijas cilvēktiesību centra direktore Anhelita Kamenska. 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šonedēļ mūsu ceļi ved uz pasaulē piekto apdzīvotāko valsti. Šājā valstī ir ap 230 miljoniem iedzīvotāju un kura ir viena no ietekmīgākajām un nozīmīgākajām Tuvo Austrumu valstīm, arī tādēļ ka tā ir viena no tām, kura ir bruņota ar kodolieročiem. Un tā ir Pakistānas Islāma Republika.

Mūsdienu Pakistānas teritorijas vēsture ir iespaidīga, jo šī zeme ir bijusi tik daudzu impēriju un civilizāciju sastāvā. Runa ir par Indas ielejas civilizāciju, gan Maķedonijas Aleksandra impērijas daļiņu, gan Ahemenīdu jeb Pirmās Persiešu impērijas sastāvdaļu, gan Sikhu impērijas daļu, gan, protams, piedzīvoja arābu kultūras uzplaukumu, gan arī bija Britu impērijas sastāvdaļa vēl pavisam relatīvi nesen.

Pakistāna neatkarību tieši no šiem kolonizatoriem ieguva līdzās tik daudzām citām pasaules valstīm 20. gadsimta dekolonizācijas periodā 1947. gadā, līdz ar Indijas neatkarības atgūšanu. Indijai atgūstot neatkarību, atšķēlās musulmaņu Pakistāna kā patstāvīga valsts. Kā jau daudzas vietas pēc Otrā pasaules kara un dekolonizācijas procesu rezultātā, arī Pakistāna un Indija piedzīvoja milzīgas migrācijas plūsmas – cilvēku pārvietošanos, kas ne vienmēr bija bez nelaimēm un daudzu cilvēku bojāejas.

Visu šo procesu rezultātā mums pasaulē ir arī valsts Bangladeša un arī strīdīgais Kašmiras reģions, ko pārvalda Indija, Ķīna un Pakistāna kopīgiem spēkiem.

Pakistānas sabiedrība un kultūra visu vēsturisko procesu rezultātā ir visnotaļ daudzveidīga. Apmēram 45 % etniski ir pandžabi, kamēr puštuni ir 15 %, sindi vēl 14 % un tā tālāk. Arī valodu lietojums valstī sadalās līdzīgi. Bet, kas ir būtiski – pie šīs daudzveidības no politiskā viedokļa ir jābūt kam tādam, kas valsti tur kopā, kas ir vienojošie elementi. Un pirmais vienojošais – angļu valodas lietojums kā oficiālā valsts valoda.

Oficiālā valoda ir arī urdu valoda, kura ir indoāriešu grupas un tiek nereti dēvēta kā persiešu pārveidota hindu valoda. No politiskā viedokļa – šī ir vēl viena valsti veidojošā un sabiedrību vienojošā iezīme – tiekties veidot savu, nevis paturēt bijušo kolonizatoru lietoto, pat, ja tas ir ērtāk.

Otra un nozīmīgākā Pakistānas sabiedrību vienojošā lieta, protams, ir islāms. Ap 85 % Pakistānas iedzīvotāju ir sunnītu musulmaņi, apmēram 10 % ir šiītu musulmaņi un citas reliģiskās grupas veido vien atlikušos 5 %. Tieši musulmanisms ir centrālā lieta, kas tur kopā un organizē Pakistānas sabiedrību.

Islāms Pakistānā ienāca ar iekarotājiem 711. gadā mūsu ērā. Un kas interesanti – modernās Pakistānas valdība šo gadu arī datē kā Pakistānas izveidošanas gadu. Vienlaicīgi pats vārds Pakistāna radās tikai 19. gadsimtā un mūsdienu Pakistānas izveidē lielu lomu, protams, spēlēja jau iepriekš pieminētā Britu impērija. Līdz pat 1839. gadam, kad ar ostas pilsētiņas Karači pilsētas iekarošanu sākās Pakistānas teritorijas pakļaušana, eiropieši nebija ieguvuši nozīmīgu un paliekošu ietekmi Pakistānas teritorijā.

Te jāpiemin, ka mūsdienās Karači ir lielākā pilsēta Pakistānā un divpadsmitā lielākā pilsēta pasaulē ar vairāk nekā 15 miljoniem iedzīvotāju. Galvaspilsēta gan ir Islamabada, kas ir vien devītā lielākā pilsēta Pakistānā. Vienlaicīgi jāņem vērā, ka Pakistāna ir liela valsts. Un lielas valsts pārvaldībai ir nepieciešami arī resursi. Sevišķi, ja tā ir tik daudzveidīga. Līdzīgi kā ar etniskās, reliģiskās, kultūras, lingvistiskās un domu dažādību risināja impērijas, kuras valdīja Pakistānas teritorijā, tāpat savi izaicinājumi ar šķeltniekiem, atsevišķiem grupējumiem un pašdarbniekiem ir arī Pakistānai.

Pakistānas iekšpolitika un ārpolitika ir ļoti savijušās, jo valsts bieži tiek vainota teroristu netiešā atbalstīšanā vai bezdarbībā to apkarošanā. Runa ir arī pasaulē bēdīgi slaveniem grupējumiem kā “Al Qaeda” un “Taliban”.

Savdabīgi, ka “Taliban” ir "vainīgi" arī pie fakta, ka Pakistāna var lepoties ar pasaulē jaunāko Nobela prēmijas ieguvēju. Malala Jusafzai Nobela prēmiju par cīņu par bērnu, konkrēti meiteņu, tiesībām uz izglītību ieguva 17 gadu vecumā, un tas notika 2014. gadā. Viņu sieviešu nīdēju grupējuma “Taliban” locekļi sašāva 2012. gadā, cenšoties pusaudzi nogalināt par blogiem, ko Malala rakstīja kopš 11 gadu vecuma.

Bet “Taliban” šobrīd biežāk dzirdam saistībā ar tieši Afganistānu. Tādēļ, par Afganistānas Talibu situācijas ietekmi uz kaimiņvalsti Pakistānu komentē atvaļinātais Latvijas armijas pulkvežleitnants un politikas doktora zinātņu kandidātas Rīgas Stradiņa universitātē Uģis Romanovs.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Diplomātisko pusdienu jaunās sezonas otrajā un sešdesmit otrajā kopskaitā raidījumā pusdienu plānā ir Meksikas Savienotās Valstis. “Ēdīsim” to no visām pusēm – gan nopietni, gan nenopietni, gan skaidrojoši, gan domas veicinoši.

Jāsāk ar to, ka Centrālā Meksika ir viens no pasaules “civilizācijas šūpuļiem”. Tie kopumā ir seši un iekļauj Seno Ēģipti, Seno Ķīnu, Seno Indiju, Mezopotāmiju – visas Vecajā pasaulē, kā arī Norte Čiko mūsdienu Panamas teritorijā un, protams, Olmeku civilizāciju Meksikā.

Meksikas vēstures liecības ir atrodamas vismaz par nesenākajiem 10 tūkstošiem gadu. Protams, zināmākais periods ir Acteku civilizācijas valdīšana un tās sabrukums pēc Kolumba atklājumiem, un spāņu konkistadoru veiktās karadarbības.

Meksikas teritoriju spāņi kolonizēja 1521. gadā. Mūsdienu Meksika izveidojās pēc neatkarības kara pret Spāniju. kurš beidzās precīzi trīs gadsimtus vēlāk – 1821. gadā. Valsts ir federācija, kura sastāv no 31 pavalsts un galvaspilsētas Federālā Apgabala, kas atrodas Mehiko. Un šobrīd tā ir starp desmit pasaulē apdzīvotākajām valstīm pasaulē ar vairāk nekā 130 miljoniem iedzīvotāju.

Visticamāk, par Meksiku dažādu iemeslu dēļ ir dzirdējis gandrīz ikviens Latvijas iedzīvotājs. Visbiežākais iemels droši vien ir viņu kaimiņu – amerikāņu veidotās filmas, kurās vismaz pēdējās desmitgades Meksiku tiecas atainot kā narkokarteļu, korupcijas un noziedzības dominētu valsti, kurā viss ir dzeltenīgi oranžā nokrāsā.

Meksikā dominējošā valoda, protams, ir spāņu un tajā runā gandrīz visi iedzīvotāji. Vienlaicīgi apmēram 7 % iedzīvotāju runā iedzimto valodās, tostarp arī maiju valodā. Gandrīz divas trešdaļas Meksikas iedzīvotāju ir metisi, un vēl gandrīz trešdaļa ir amerindiāņi jeb, kā mēs tos pazīstam Latvijā – sarkanādainie. Cilvēkus pēc etniskās piederības gan Meksikā neuzskaita un nedala.

Etniskā un valodu daudzveidība Meksikā ir tikpat plaša, cik izteikta ir floras un faunas daudzveidība Meksikā. Valstī ir uzskaitītas gandrīz 70 dažādas iedzimto valodas. Un vienlaikus Meksika tiek ierindota kā 5. pasaules valsts ar vislielāko bioloģisko daudzveidību.

Valsts ir arī septītā pasaulē pēc UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā esošiem objektiem. Kultūras un bioloģiskā daudzveidība arī pamatīgi ir sekmē Meksikas tūrisma nozari. Meksika ir starp desmit pasaulē visapmeklētākajām valstīm, vairāk nekā 30 miljoni cilvēku katru gadu brauc uz Meksiku. Tas šķiet neparasti, ja padomā, kādu iespaidu par Meksiku ir radījusi Holivuda un ziņu raidījumi ar stāstiem par regulāriem narkokarteļu kariem.

Narkokarteļu kari, protams, nav joka lieta. Kopš 2006. gada sāktie ASV un Meksikas Federālās valdības centieni mazināt organizētās noziedzības ietekmi un veikto vardarbību nav nesusi pozitīvus rezultātus. Vardarbība ir tikai pieaugusi, galvenokārt karteļu biedru vidū. Kaujās bojā gājuši arī 5000 Meksikas likumsargājošo organizāciju dalībnieki.

Skaidrs, ka dalība organizētajā noziedzībā visbiežāk izriet no nabadzības un iespēju trūkuma. Masveida dalība noziedzīgajās organizācijās, ko novērojam Meksikā, jau ir pandēmijas raksturs. Un narkotiku ražošanā un eksportā uz ASV tās dienvidu kaimiņvalsts ir nepārspēta rekordiste mūsdienās.

Meksikas ekonomikā vieno no izteiktākajām problēmām ir ienākumu nevienlīdzība. Bet tuvu līdzīgā apmērā tā ir arī Latvijas problēma.

Vēl viens stāsts ir par Meksikas un ASV attiecībām. Meksikas Savienoto valstu politiskā un administratīvā līdzība ar ASV nebeidzas tikai ar federālo štatu sistēmu un atsevišķi izveidotu teritoriju galvaspilsētai. Līdzības un ļoti ciešas saiknes ir arī ekonomikā. ASV ir Meksikas lielākais tirdzniecības partneris. Trīs ceturtdaļas Meksikas eksporta iet uz ASV un vairāk nekā puse no importa valstī nāk no ASV.

Stāsts, no kura, protams, nevaram izvairīties šo divu valstu attiecību izklāstā varētu būt Meksikas-ASV karš 19. gadsimta vidū. Bet mūsdienās visbiežāk apspriestais abu valstu jautājums ir migrācija. Emigrācijas straujāks pieaugums sākās 20. gadsimta vidū un šobrīd tiek rēķināts, ka ASV ir 12 miljoni Meksikas izcelsmes imigrantu. Tā ir ceturtā daļa no visiem. Te gan nevar nepieminēt to, ka arī ASV pilsoņi visnotaļ naski ir pārcēlušies uz dzīvi uz Meksiku, tostarp tās skaistajām pludmalēm. Meksikā dzīvo arī pasaulē lielākā amerikāņu diaspora. Trīs ceturtdaļas no imigrantiem Meksikā ir nākuši no ASV. Un tie nav tikai meksikāņi, kuri atgriežas ar ASV iegūtu pilsonību.

Vēl jāpiemin, ka Meksika ir tranzīta teritorija migrantiem, kuri dodas uz ASV no citām pasaules valstīm, sevišķi pārējās Latīņamerikas. Šo jautājumu komentē Meksikas pilsonis Rīgas Stradiņa universitātes Starptautiskās pārvaldības un diplomātijas programmas students Huans Pablo Gonzaless.

Meksikas Savienoto valstu attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm ir komplicētas, gan politiski, gan ekonomiski, gan cilvēku attiecību ziņā. Ko var sagaidīt no valstīm, kurām ir vairāk nekā 3000 kilometru gara kopīga robeža. Bet Meksikas kā valsts nozīmīgumu un ietekmi pasaules politikā un ekonomikā nevar novērtēt par zemu. Ne velti Meksika ir viena no G20 valstīm – pasaules ietekmīgāko ekonomiku kopienas.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.