Diplomātiskās pusdienas

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par pasaulē visapdzīvotāko demokrātisko valsti – par Indiju.

Pagājušajā nedēļā bijām Antarktīdā. Tur nav pat politiskās pārvalde sistēmas, bet Indijā uzreiz jāpēta, vai tā ir patiesi demokrātiska, vai tomēr nē. Ņemot vērā valstī vēl joprojām pastāvošo kastu sistēmu – liberālās demokrātijas valstī pilnīgi noteikti nav.

Indija ir pazīstama valsts. Tajā ir nepilni 1,4 miljardi iedzīvotāju. Viena pati Indija veido 17 procentus pasaules iedzīvotāju un šajā ciparā ir gandrīz noķērusi Ķīnu. Patiesību sakot, Indijas iedzīvotāju skaits ir trīskāršojies sešdesmit gadu laikā.

Indija ir viena no pašām senākajām civilizācijām, kuras saknes ir meklējamas 3. tūkstošgadē pirms mūsu ēras. Augstāko posmu Indijas pussala sasniedza ap 4.-6. gadsimtu mūsu ērā, Guptas dinastijas laikā. Šis bija Indijas zinātnes, mākslas un kultūras uzplaukums. Bet eiropiešu, sevišķi britu klātbūtne un ietekme Indijā sākās gandrīz tūkstoš gadu vēlāk - 16. gadsimtā, un 19. gadsimtā Indijas teritorijā jau dominēja Lielbritānija.

Bet 20. gadsimtā tas bija Mahatma Gandijs un viņa “nevardarbīgās pretošanās” ideoloģija, tas bija Džavāharlāls Nehru un viņa politiskā izveicība, kas nodrošināja modernās, postkoloniālās Indijas dzimšanu 1947. gadā. Vēlāk sekojušo konfliktu rezultātā radās Pakistānas Islāma Republika un arī Bangladešas Tautas Republika. Respektīvi, no Indijas atdalījās vēl divas iedzīvotāju skaitā milzīgas valstis 20. gadsimta politisko pārmaiņu laikā. Ar dažām no šīm kaimiņvalstīm Indijai attiecības arvien ir saspīlētas.

Indija ir etniski ir relatīvi vienveidīga – indoārieši veido divas trešdaļas no sabiedrības, dravidieši – ceturtdaļu iedzīvotāju.

Hindu valodā gan runā tikai nepilni 45 procenti valsts iedzīvotāju. Pārējie runā simtos mazāku minoritāšu valodu. Angļu valoda, starp citu, ir viena no oficiāli atzītām valodām Indijā un oficiāli atzītas valstī ir 23 valodas.

Reliģiski dominē hinduisms, kuram pieder gandrīz 80 procenti iedzīvotāju. Otra lielākā grupa vēsturiski ir bijusi musulmaņi – gandrīz 15 procenti.

Politiski Indija skaitās federāla parlamentārā republika. Realitātē gan šajā milzīgajā valstī ir jāņem vērā gan etniskās un reliģiskās atšķirības, gan arī ekonomiskās atšķirības. Vēl vairāk – dzimumu lomas tradicionāli ir milzīgs faktors efektīvi funkcionējošas un iekļaujošas demokrātiskās sistēmas pastāvēšanā. Indijas sabiedrībā vēl jo projām pastāvošā kastu sistēma, kā arī rasisms pret tumšākas ādaskrāsas pilsoņiem ir reāli traucējošs faktors vīriešiem, un sevišķi jau sievietēm izkļūt no to sociālekonomiskās situācijas.

Indijas politiskā sistēma ar tās izaicinājumiem un problēmām ir plaši apspriests temats. Lai gūtu papildus skaidrību, viedokli vaicājām doktorei Ahaliai Sialai (Ahalya Sial), kas Džavāharlāla Nehru Universitātes Ņūdeli docente.

Protams, raidījums ir par īsu, lai izprastu Indiju. Bet runājot par šo valsti, vēl var minēt, ka valstī ir apmēram 300 tūkstoši mošeju un divi miljoni hinduistu tempļu. Un Radžastānā pat ir templis žurkām.

Hinduisms ir pasaulē vecākā reliģija, ko vēl jo projām pasaulē praktizē. Tā ir vairāk nekā 5000 gadus veca un tā faktiski ir trešā lielākā reliģija mūsdienu pasaulē.

Vēl Indija ir viena no veģetārākajām valstīm pasaulē, tiek rēķināts, ka pat 30 procenti iedzīvotāju piekopj veģetārismu. Vēl vairāk – tradīcija ēst ar pirkstiem ir pilnīgi normāla.

Par ēdienu runājot, Indijā zemnieki esot atklājuši, ka kokakolu un pepsi var izmantot kā pesticīdus. Tam gan atkal ir nepatīkams stāsts pamatā, proti, kolas un pepsi ražošana daudzās vietā ir sabojājusi dzeramo ūdeni tā, ka šīs limonādes ir vieglāk pieejamas nekā parasts, veselīgs ūdens.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

 

{module widgetid="48" id="banners" action="place" loc="43" layoutid="0" layout="" static="1"}

Šoreiz aplūkojam nevis valsti, bet kontinentu un dodamies uz Antarktīdu.

Antarktīdu neizvēlējāmies, protams, nejauši, jo šķita, ka šis klausītājiem būs tikpat interesanti, kā mums pašiem. Mēs zinām, ka kontinents eksistē. Mēs zinām, ka tur ir pingvīni un nav leduslāču, bet ir pašai savs augstākā līmeņa interneta domēns, proti, .aq.

Var paskatīties, piemēram, lapu ats.aq, kur būs paskaidrota visa Antarktīdas politiskā sistēma, par kuru arī runāsim raidījumā.

Mēs šos raidījumus ierakstām ar septiņu stundu starpību laika zonu dēļ (Rīga-Vašingtona). Bet Antarktīdā nav laika zonu. Tur ir tikai sešus mēnešus gara diena un sešus mēnešus gara nakts. Jo visas laika zonas sākas un beidzas Dienvidpolā. Bet ģeogrāfiski Antarktīdu pilnībā ieskauj Dienvidu okeāns un tā ir divreiz lielāka par Austrāliju. Respektīvi, ievērības cienīga, lai paskatītos uz šo vietu, kuru pamanīja tikai 1820. gadā Krievijas ekspedīcija, divdesmit gadus vēlāk kartēja un īsi izkāpa krastā divas dažādas amerikāņu un franču ekspedīcijas, bet tā kārtīgi pa kontinentu sāka staigāt tikai 1895. gadā norvēģu pētnieki. Ņemot vērā šo ģeogrāfisko distanci, neseno atklāšanu, kā arī skarbos apstākļus, Antarktīda ir vienīgais kontinents uz zemeslodes, kur nav pamatiedzīvotāju, ja neskaita pingvīnus.

Un - Antarktīdas teritorija faktiski ir polārais tuksnesis. Tuksnesis ir vieta, kur ir ļoti reti līst, pareizi? Nu, lūk, visa ledus sega, kas Antarktīdā ir, un tā ir faktiski 90 % no visa ledus uz zemeslodes – ir veidojusies ļoti lēni pēdējo 45 miljonu gadu laikā. Tiek rēķināts, ka Antarktīdā šī iemesla dēļ glabājas 62 % pasaules saldūdens krājumu.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

 

{module widgetid="48" id="banners" action="place" loc="43" layoutid="0" layout="" static="1"}

Dodamies uz Svatini Āfrikas kontinenta dienvidos. Svatini Karaliste līdz 2018. gadam bija zināma kā Svazilenda un ir viena no pašām mazākajām Āfrikas valstīm. Tā ir otrā mazākā Āfrikas kontinentā un kopš 1968. gada ir neatkarīga no Lielbritānijas. Tā ir kaimiņvalsts Dienvidāfrikas Republikai, kuru aplūkojām vairāk nekā pirms gada vienā no mūsu pirmajiem raidījumiem.

Starp citu, valsts nosaukums nāk no 19. gadsimta karaļa Msvati II vārda. Viņš bija tas, kurš paplašināja un apvienoja valsts teritoriju. Un vietējie iedzīvotāji tāpat vienmēr bija lietojuši šo nosaukumu.

Svatini dzīvo apmēra 1 miljons 100 tūkstoši iedzīvotāju. Un vairāk nekā 27 procenti valsts pieaugušo iedzīvotāju ir HIV/AIDS pozitīvi. Šis fakts  padara Svatini par valsti, kuru šī slimība pasaulē ir skārusi visvairāk. Vairāk nekā 200 000 tūkstošu cilvēki ir slimi. Ņemot vērā šo bēdīgo statistiku, kombinācijā ar bezdarbu un dažādām dabas katastrofām, kā arī nabadzību un augsto dzimstību, rezultātā vidējais cilvēka vecums valstī ir nepilni 24 gadi, bet dzīves ilgums ir tikai apmēram 58 gadi.

Darbaspēka emigrācija vēl vairāk ir pastiprinājusi to, ka Svatini 34 procenti valsts iedzīvotāju ir bērni. Proti, trešā daļa valsts iedzīvotāju ir bērni līdz 14 gadu vecumam. Un vēl trešdaļa ir vecumā no 15 līdz 29 gadiem. Jāsaka gan, ka dzimstības ziņā šī valsts nemaz nav līderpozīcijās Āfrikā. Arī mirstības rādītāju ziņā valsts skaitās tikai 35. vietā pasaulē. Bet pirmajās divās vietās – diemžēl Lietuva un Latvija. 

Arī Svatini pagājušajā gadā saskārās ar Covid-19 pandēmiju. Lai arī valdība ļoti ātri ieviesa dažādus ierobežojumus, izkristalizējās kāda grupa Svatini iedzīvotāju, kura šajā laikā, iespējams, cieta visvairāk. Proti – sievietes, daudzas no viņām ir mājražotājas un vienkārši zaudēja ienākumus. 

Par to, kā Covid-19 pandēmija ir ietekmējusi gan cīņu ar HIV un AIDS, gan Svatini sievietes un valsts ekonomiku kopumā, stāsta organizācijas "Gone Rural" dibinātāja un vadītāja Dženija Torna, kura jau kopš 70. gadiem Svazilendā un tagad Svatini cenšas iedrošināt sievietes, mudinot tās ražot dažādus suvenīrus un mākslas priekšmetus. Dženijas Tornas vadītā organizācija "SWIFT" arī apvieno vairāk nekā piecus tūkstošus mājražotāju un mazo uzņēmumu.

Svatini ir ne tikai fiziski Dienvidāfrikas Republikas “ieskauta”, bet arī ekonomiski “ieskauta”. Divas trešdaļas eksporta un trīs ceturtdaļas importa it ar Dienvidāfrikas Republiku. Svatini valūta ir piesaistīta Dienvidāfrikas dolāram, un puse no valsts ienākumiem ir atkarīgi no Dienvidāfrikas Muitas savienības muitas ieņēmumiem. Ārvalstu palīdzība, protams, arī ir daļa no valdības ieņēmumiem.

Lielākie ieņēmumi valstī ir no cukura un bezalkoholisko dzērienu koncentrātu ražošanas. Bet būtiskākie izrakteņi valsts eksporta nodrošināšanai ir azbests un dimants. Bet neskatoties uz to, Svatini ir ap 28 procentiem bezdarbnieku. Augsnes noplicināšana, sausums un plūdi ir lielākās problēmas lauksaimniecības sektoram. Arī kalnrūpniecība iet mazumā, jo bieži trūkst arī darbaspēka. Ogļu, zelta, dimantu un akmeņlauztuvju raktuves ir mazas un kopš 2014. gada nav arī vairs dzelzs rūdas ieguves.

Bet, ja paskatāmies Svatini politiku, pirmā lieta, ko pamanām, ir – karalis. Valsts ir absolūtā monarhija, un karalis lemj pār visu. Un karalis Msvati Trešais ir pie varas kopš 1986. gada aprīļa. Un karalis, protams, kā absolūtajā monarhijā pieklājas, apstiprina sev, t.i. valstij premjerministru, virkni parlamenta deputātu un arī tiesas sistēmas pārstāvjus. Droši vien arī ceturtās varas pārstāvjus – žurnālistus.

Politiskās partijas valstī eksistē, bet līdz galam nav skaidrs, uz kāda juridiskā pamata un ar kādām tiesībām. Proti, 2005. gada konstitūcija ar tās labojumiem 2006. gadā vienlaicīgi gan neaizliedz, gan arī neatzīst politisko partiju eksistenci. Pat pēc gadu desmitiem ilgiem aicinājumiem, karalis demokratizāciju valstī nav atzinis.

Starp citu, karalis, iespējams, ka nav nemaz tik absolūts - saskaņā ar tradīciju karalis darbojas kopā ar savu māti, kas pazīstama kā Indlovukazi (Viņa jeb Zilonis), kamēr karalis tiek saukts par Ingwenyama (Lauva). Karaliene-Māte ir ar zināmu interesantu ietekmi. Piemēram, tieši viņa izvēlējās pirmās divas karaļa Msvati III sievas. Tagad gan viņam tādas ir jau 15.

Uzskata, ka daļu no šīm sievietēm viņš ir nolaupījis, lai apprecētu. Valsts cilvēktiesību rādītāji ir visnotaļ katastrofāli. Karaļa absolūtā vara izpaužas ne tikai attiecībā uz politiskās sistēmas pārvaldi, bet arī visām no tā izrietošajām sekām – politisko oponentu un disidentu, tostarp bērnu darbaspēka izmantošanas kritiķu vajāšanu.

Interesanti, ka karaļa Msvati III tēvs ir visilgāk valdījušais karalis pasaules vēsturē. Karalis Sobhuza II valdīja no 1899. gada līdz 1982. gadam. Valdīja viņš 82 gadus un 254 dienas. Par karali viņš kļuva četru mēnešu vecumā.

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šoreiz dodamies uz Latīņamerikas valsti Venecuēlu, kas ar zināmu regularitāti tās politisko intrigu dēļ nonāk pasaules mediju pirmajās lappusēs. Arī Latvijas Radio Ziņu dienestā savulaik pie sienas bija neliels uzrakstiņš – ne dienas bez ziņām par Ugo Čavesu!

Uzskata, ka viens no pirmajiem eiropiešiem, kas spēra kāju uz mūsdienu Venecuēlas zemes, bija neviens cits kā Kristofors Kolumbs, 1498. gadā. Spāņu kolonizācija gan sākās gadus 20 vēlāk un turpinājās līdz pat 1810. gadam, kad Venecuēla pasludināja neatkarību no Spānijas. Taču tā faktiski uzreiz kļuva par daļu no jaunās Lielās Kolumbijas jeb Gran Columbia, kas apvienoja mūsdienu Kolumbiju, Ekvadoru, Panamu, Venecuēlu, kā arī daļu Peru ziemeļu un Ziemeļrietumu Brazīliju.

Līdz pat 20. gadsimta vidum reģionā pie varas atradās dažādi militārie diktatori un nereti valstīm, tostarp arī Venecuēlai nācās saskarties ar dažādiem nemieriem. Kopš 1958. gada valstī uz laiku pie varas nāca vairākas demokrātiskas valdības, un šis posms izcēlās ar relatīvu ekonomisko uzplaukumu. Tam 80. un 90. gadu sākumā sekoja ekonomiskās krīzes, sociālie nemieri, divi apvērsuma mēģinājumi un prezidenta Karlosa Andresa Peresa Rodrigesa atstādināšana valsts līdzekļu izšķērdēšanas dēļ. 

Tieši Peress bija uzsācis Starptautiskā valūtas fonda ierosinātās ekonomiskās reformas – privatizējot valsts uzņēmumus, ieviešot nodokļu reformu, samazinot muitas nodevas, un vispār mazinot valsts iejaukšanos ekonomikā. Vispretrunīgāk tika vērtēts lēmums atteikties no degvielas subsīdijām, kas, loģiski, noveda pie cenu kāpuma un sabiedrības protestiem.

Un šeit "uz skatuves uznāk" daudziem zināmais un arī jau pieminētais Ugo Čavezs, kurš pēc neveiksmīgā valsts apvērsuma mēģinājuma 1992. gadā bija dažus gadus pavadījis cietumā un pēc atbrīvošanas nodibināja demokrātiski sociālu politisku partiju "Piektās Republikas kustība" un kurš uzsāka tā dēvēto Bolivāra revolūciju.

Ugo Čavezs faktiski nāca pie varas laikā, kad pasaulē bija augstas naftas cenas un, tā kā Venecuēla joprojām atrodas uz lielākajām naftas rezervēm pasaulē, lielu daļu no naftas tirdzniecībā iegūtās peļņas novirzīja sociālās labklājības programmām. Un vienubrīd šīs programmas tiešām darbojās – samazinājās ekonomiskā nevienlīdzība un nabadzība, bolivāriešu misiju ietvaros palielinājās piekļuve pārtikai, mājokļiem, veselības aprūpei un izglītībai. Tā dēvētās Čavismo politikas ietvaros tika arī nacionalizēti vairāki valsts uzņēmumi. Kā saka – Venecuēlas sociālisms pieļauj privātīpašumu, taču jāatbalsta arī sociālais īpašums.

Pārmaiņas Venecuēlā notiek līdz pat šai dienai, tiesa, ne vienmēr pozitīvā virzienā un neskaidrību ir daudz.

Kāpēc ir izgāzusies līdzšinējā Venecuēlas opozīcijas stratēģija un kāds būtu iespējamais plāns situācijas normalizēšanai valstī, ja to vispār ir iespējams ietekmēt no ārpuses, stāsta ASV domnīcas " Wudrow Wilson Center" Latīņamerikas programmas pētnieks un politiskās ekonomikas profesors Venecuēlas biznesa un sabiedriskās politikas augstskolā Karakasā Maikls Penfolds.

Par Venecuēlu varētu stāstīt ļoti daudz interesantu faktu. Piemēram, Venecuēlā ir atrodama, ja tā var teikt, elektrizētākā vieta pasaulē. Proti, vietā, kur Katatumbo upe ietek Marakaibo ezerā, zibens uzplaiksnī vidēji aptuveni 28 reizes minūtē Šo vietu dēvē par Marakaibo bāku vai par mūžīgo vētru, jo šajā vietā vētrainas ir vidēji 260 dienas gadā. Vispār daba Venecuēlā ir ļoti daudzveidīga, un 50 procentu valstī atrodamo abinieku un ceturtā daļa rāpuļu nav atrodami nekur citur pasaulē. 

Venecuēlā atrodas arī pasaulē augstākais ūdenskritums – 979 metrus augstais Anhela ūdenskritums. Nosaukts tas ir par godu amerikāņu aviatoram Džimijam Eindželam, kurš 1933. gadā pārlidoja šim ūdenskritumam ar lidmašīnu. Pēc dažādām ziņām pirmais eiropietis, kas varētu būt sasniedzis šī ūdenskrituma augšu, ir spāņu pētnieks un 16.-17. gadsimta gubernators Fernando de Berrio. °

Bet pilnīgi noteikti ir zināms, ka pirmais reģistrētais eiropietis ir latviešu izcelsmes pētnieks un dēkainis Aleksandrs Laime, kurš ūdenskrituma augšu sasniedza 1946.gadā. 

1955. gada 18. novembrī viņš Venecuēlas laikrakstā "El Nacional" paziņoja, ka straume, kas rada Anhela ūdenskritumu un kurai tobrīd nebija vietējā nosaukuma, būtu jāsauc par Gauju. Šajā pašā gadā upes vārds arī tika reģistrēts Venecuēlas Nacionālajā Kartogrāfijas institūtā. 

 

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šonedēļ dodamies uz ļoti labi pazīstamo Nīderlandi. Domāju, ka par to dzirdējis nav tikai retais. Vismaz par dzirnavām, kas valstī tiek rēķinātas ap 1000. Dažas ir arī UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Personisko brīvību sala, bijusī okeānu impērija, marihuānas un halucinogēno sēņu pioniervalsts, tulpju paradīze. Kā tik vēl varētu šo valsti nosaukt!

Tikai nesauc to par Holandi. Tas gan nīderlandiešiem pat oficiālā valdības līmenī nepatīk vairs kopš pagājušā gada janvāra. Viņiem apnicis, ka valsts tiek saukāta pēc divu to reģionu: ziemeļu un dienvidu Holandes vēsturiskajiem nosaukumiem. Jāsāk mums arī pārslēgties.

Jā, bet Holande vēl nav tas pats izaicinošākais. Nīderlande, kura mums ir Eiropā blakus, ir tikai nozīmīgākā daļa valstij, ko sauc par Nīderlandes Karalisti. Un tajā ietilpst vēl arī virkne salu Karību jūrā: Aruba un Kurasau (netālu no Venecuēlas), un Sintmārtina (tuvāk Kubai).

Un par šo nelielo valsti arī centīsimies izstāstīt, cik vien iespējams daudz.

Nīderlande it pati blīvāk apdzīvotā valsts Eiropas Savienībā. Ar vairāk nekā 17 miljoniem iedzīvotāju, tā ir arī viena no blīvāk apdzīvotajām valstīm pasaulē. Turklāt vairāk nekā 90 procenti valsts iedzīvotāju dzīvo pilsētās. No kuriem 60 procenti, tiek rēķināts, ka šobrīd dzīvo piecus metrus zem jūras līmeņa.

Bet Nīderlandes augstākais kalns Vālserbergs (Vaalserberg)  ir 322,5 metrus augsts. Respektīvi, četrus ar pusi metrus augstāks nekā mūsu Gaiziņš! 

Vēl, piemēram, Nīderlandē ir pasaulē garākie vīrieši, mūs vidējais rādītājs noliek ceturtajā vietā. Bet latviešu sievietes ir garākas par nīderlandiešu sievietēm. Mēs esam pirmajā vietā ar vidēji 170 cm un nīderlandietes ir otrajā vietā.

Vēsturiski Nīderlandes Apvienotās provinces pasludināja neatkarību no Spānijas 16. gadsimta beigās un jau 17. gadsimtā tā kļuva par vadošo jūrniecības un tirdzniecības lielvalsti ar apmetnēm un kolonijām visā pasaulē. Pēc 20 gadu ilgas Francijas okupācijas 1815. gadā izveidojās Nīderlandes Karaliste. Piecpadsmit gadus vēlāk Beļģijas Karaliste atvienojās kā atsevišķa valsts.

Valsts neatkarības dienu, visticamāk šo seno un neskaidro iemeslu dēļ, svin kā Karaļa dzimšanas dienu. Šobrīd attiecīgi tas ir 27. aprīlis, kad dzimis šī brīža karalis Vilems Aleksandrs. Un tad, ja neiekrīt svētdienā šis datums.

2018. gada jūnijā Karalis Vilems Aleksandrs ciemojās arī Rīgā. Tostarp abas valstis viena otrai atgādināja, ka ir partnervalstis Eiropas Savienībā un NATO. Ekonomiski gan abas valstis ir atšķirīgas. 

Nīderlandē 1602. gadā tika izgudrota birža, un Amsterdama bija pasaules finanšu centrs divus gadsimtus, līdz pat 19. gadsimta sākumam. Arī mūsdienās Nīderlandes ekonomika ir ne tikai daudz lielāka par Latvijas, bet arī ar sarežģītāku finanšu sistēmu un ražošanas un pakalpojumu ziņā daudzveidīgāka un globālākā. Vēl viens piemērs – Roterdamas osta ir Eiropā lielākā osta un apmēram desmitā lielākā osta pasaulē kravu apjoma ziņā arī mūsdienās.

Nīderlande spēj veiksmīgi izmantot ne tikai tās naftas un dabasgāzes atradnes, bet arī valsts ģeogrāfisko stāvokli un auglīgo augsni.

Vēl viena lieta, kas Nīderlandē noteikti ir vairāk nekā Latvijā, ir velosipēdi – tie tur par kādiem pieciem miljoniem vairāk nekā cilvēku. Nav jau tā, ka ar velosipēdu brauc, jo nevar atļauties automašīnu. Vispār veselība un fiziskās aktivitātes ir ļoti cieņā Nīderlandē.

Nīderlande ir būtiska Eiropas Savienības daļa un tās viedoklis un iekšpolitiskie procesi tiek ņemti vērā bieži tikpat ļoti kā Vācijā un Francijā notiekošais. 

Un 17. martā Nīderlandē būs parlamenta vēlēšanas atkal. Un par tām detalizētāk lūdzām pastāstīt Nīderlandes Ārpolitikas institūta pētniekam Lūkam Molthofam (Luuk Molthof). 

Vēl daži fakti: Nīderlande ir otra lielākā alus eksportētāja pasaulē uzreiz pēc Meksikas.

Bet lai arī Nīderlandi dēvē par tulpju karalisti, tās šajā valstī tika ievestas no Turcijas 16. gadsimtā, kopš tā laika tām ir būtiska nozīme Nīderlandes kultūrā. 

1630. gados “tulpju mānija” bija pārņēmusi Nīderlandi un runā, ka tulpju stādi bija nekustamā īpašuma cenās. Tas mudināja daudzus lauksaimniekus pārorientēties uz ziedu audzēšanu līdz 1637. gadā nozare pēkšņi sabruka, daudzus padarot par nabagiem.

Mūsdienās ik gadu janvāra trešajā sestdienā nīderlandieši svin Nacionālo Tulpju dienu.

Arī mūsdienās gandrīz 80% pasaules ziedu sīpolu nāk no Nīderlandes, kas padara Nīderlandi par pasaules lielāko ziedu eksportētāju. Pamatā tās ir tulpes. Tiek rēķināts, ka katru gadu aptuveni divi miljardi tulpju eksportē pa visu pasauli.

Vēl arī džins ir izgudrots 16. gadsimtā Nīderlandē un pēc tam karalisko laulību rezultātā tika ievests Anglijā. Dzēriens izmantots arī kā dopings karavīriem vēsturē tik nozīmīgā Trīsdesmitgadu kara laikā 17. gadsimta pirmajā pusē.

Nīderlandieši arī burkānus pārkrāsoja oranžā krāsā. Proti, pirmie sāka kultivēt oranžas krāsas burkānus.

 

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pēc Āfrikas un kakao “lielvalsts” apmeklējuma apmeklējuma iepriekšējā raidījumā, šodien atkal dodamies uz Āziju, uz vienu no tējas lielvalstīm. Un pilnā nosaukumā tā ir Šrilankas Demokrātiskā Sociālistiskā Republika, jeb, kā to pazina līdz 1972. gadam – Ceilona. Vai arī kā to pazīst vēl pēc pāris iesaukām tās atrašanās vietas dēļ Indijas okeānā -“Indijas asara” vai arī “Indijas okeāna pērle”.

Šrilankas teritorijā ir atrasti pierādījumu par cilvēkveidīgo klātbūtnei jau pirms apmēram 125 tūkstošiem gadu, bet vēsturiskās liecības ir pieejamas par pēdējiem trim tūkstošiem gadu. Tostarp modernākajā vēsturē Šrilanku vispirms 1505. gadā kolonizēja Portugāle, 17. gadsimta. vidū – holandieši, 18. gadsimta pašās beigās – briti, bet 1948. gadā tā ieguva neatkarību.

Kopš neatkarības atgūšanas Šrilanka ir piedzīvojusi daudz. Kļūstot par pirmo valsti pasaulē, kurā sieviete – Sirimavo Bandaranaike – kļuva par premjerministri – ievēlētu valdības vadītāju, līdz marksistu dumpim, etniskajiem konfliktiem un pilsoņu kara 26 gadu garumā ar gandrīz 100 tūkstošiem kritušo. Šis karš noslēdzās tikai 2009. gadā ar slaveno Tamilu Tīģeru grupējuma sakaušanu.

Bet tas nav sagrāvis valsts demokrātisko sistēmu, lai arī militāristu ietekme ir būtiski pieaugusi un tas ir visbiežākais pamats cilvēktiesību pārkāpumiem. Vēl joprojām 92 procenti valsts iedzīvotāju tic, ka demokrātija ir pareizākā sistēma 23 miljonu iedzīvotāju lielajā valstī, kura ir slavena ar savu etnisko un reliģisko daudzveidību. Tik slavena, kā tās karogs, kurš esot ne tikai viens no senākajiem pasaulē, bet arī vienīgais, kurš iekļauj reliģisko brīvību – budisma, hinduisma, un islāma elementus.

Etniski 75 procenti valsts iedzīvotāju ir sinhalieši, 11 procenti ir Šrilankas tamili, vēl deviņi ir Šrilankas moori. Valstij ir arī divas oficiālās valodas sinhala un tamilu. Oficiālā reliģija gan ir budisms, kam pieder 70 procentu iedzīvotāju.

Nav īstas pārliecības par uzticību demokrātijai, jo vien pirms dažām nedēļām ANO augstā cilvēktiesību komisāre Mišela Bešelē pauda nopietnas bažas par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos valstī pēc pērnā gada vēlēšanām, piebilstot, ka ir manāmi potenciāli jaunu bruņotu konfliktu aizmetņi un starptautiskajai sabiedrībai būtu jāreaģē gan iesaldējot valsts vadības kontus, gan ieviešot ceļošanas aizliegumus. 

Pašreizējo situāciju Šrilankā raksturo bijušais ANO Ģenerālsrekretāra īpašais ziņotājs Čārlzs Petrī, kurš pēc pilsoņu kara beigām analizēja ANO darbības valstī. 

Tēja ir Šrilankas lielākais eksporta produkts. Tējas industrija ienes vairāk nekā 1,2 miljardus eiro valstij un veido 2 procentus no kopējā IKP. Vienlaicīgi tas padara Šrilanku par apmēram ceturto lielāko tējas eksportētāju pasaulē.Tas arī nebūtu brīnums, jo apmēram 1 miljons cilvēku esot nodarbināti tējas audzēšanā un ražošanā.

Ceilonas tēja vispār tiek uzskatīta par tīrāko tēju pasaulē ar vismazāko pesticīdu piejaukumu.

Valstī kopš 1925. gada ir arī Tēja izpētes institūts. Ja ņem vērā, ka Šrilanku ar tēju tā kārtīgi iepazīstināja tikai brits Džeimss Teilors 1867. gadā, paradoksāli, ka pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū Šrilanka bija lielākais tējas eksportētājs.

Arī "Lipton" tēja ir dibināta Šrilankā. Un to 1890. gadā izdarīja Glāzgovas tirgotājs sers Džons Liptons.

Ar tēju gan Šrilankas diversificētā ekonomika noteikti nebeidzas. Valsts nozīmīgu uzsvaru liek arī uz tūrisma industriju. Ne jau tikai tropiskās pludmales un seši UNESCO cilvēces mantojuma sarakstā iekļautās vietas ir tūristus pievilinošas. Tūristus piesaista arī tas, ka valsts ir mājvieta ir vairāk nekā simtam zīdītāju sugu, tostarp ziloņiem un leopardiem, kā arī simtiem putnu sugu, rāpuļu sugu, un abinieku sugu.

Neizbrīna arī, ka savulaik slavenais itāļu ceļotājs Marko Polo Šrilanku esot nosaucis par labāko konkrētā izmēra salu pasaulē.

 

 

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šonedēļ dodamies uz Ziloņkaula Krastu jeb Kotdivuāru. Kotdivuāras Republika atrodas Rietumāfrikā pie Atlantijas okeāna un tās kaimiņvalstīs Mali un Gvinejas Republikā (kur, starp citu pavisam paralēli Covid slimībai nesen atsākās arī ebolas pandēmija) mēs jau esam bijuši. Kotdivuāra ir no franču kolonizatoriem neatkarīga valsts kopš 1960. gada.

Pati valsts oficiālā vadība regulāri aicina partnerus saukt valsti franču versijā par Kotdivuāru, nevis lokalizēt nosaukumus un tulkot tos, tādējādi turpinot vēsturisko tradīciju. Bet, Ziloņkaula krasts, protams, nosaukumu ir ieguvis vēsturiskās ziloņkaula tirdzniecības dēļ 15.-17. gadsimtā. Līdzīgi arī netālu esošās mūsdienu valstis kādreiz ir sauktas atbilstoši to specializācijai.

Kotdivuāra ir saukta arī par KvaKva krastu, tas saistīts ar cilti, kas apdzīvo salu, par Vēju krastu un par Zobu krastu, kas arī, protams, saistīts ar ziloņkaula tirdzniecību. Tāda politiski-lingvistiskā daudzveidība vēsturiski Kotdivuārai bijusi.

Kotdivuāra, kā daudzas bijušās Francijas kolonijas, kā oficiālo valsts valodu lieto franču valodu. Un tas ne tikai koloniālās pagātnes dēļ, bet arī tādēļ, ka 28 miljonus lielo Rietumāfrikas valsti apdzīvo daudzas etniskās grupas, no kurām lielākā - akan - nesasniedz 30 %.

Tādēļ arī valsts iedzīvotāji sevi dēvē par aivoriešiem. Latviski tomēr lietojam kotdivuārieši.

Arī reliģiski valsts ir dalīta apmēram uz pusēm – nedaudz vairāk nekā 40 % no valsts iedzīvotāju ir musulmaņi un tikpat apmēram kristiešu konfesijām piederoši.

Etniskā daudzveidība arī bija viens no iemesliem politiskajai nestabilitātei valstī pēdējos divdesmit gados. Proti, kopš neatkarības atjaunošanas Kotdivuāra varēja lepoties ar stabilu politisko sistēmu tās prezidenta Fēliksa Hūfoueta-Boignija vadībā, kas sekmēja ārvalstu investoru pastāvīgu klātbūtni. 

Bet etnisko attiecību saasināšanās pēc viņa nāves, un 1990. gadu valdību centieni izstumt no valsts pārvaldes un bruņotajiem spēkiem citu etnisko grupu pārstāvjus noveda pie pirmā militārā apvērsuma 1999. gada beigās.

Savstarpējās nesaskaņas ar vēlēšanu uzvarētāju pasludināšanu un varas neatdošanu turpinājās līdz 2002. gadam, kad sākās Pirmais aivoriešu pilsoņu karš. Pēc pamiera 2010.-2011. gadā notika Otrais pilsoņu karš. Tas sākās pēc šā brīža prezidenta Alasana Ouatara (Alassane Ouattara)  demokrātiskās ievēlēšanas starptautiski atzītās vēlēšanās. Katrā no konfliktiem dzīvības zaudēja apmēram 3000 cilvēku, vairums, tie civiliedzīvotāju.

Atsevišķās karu epizodēs aktīvi bija iesaistīta arī Francijas armija. Iikai 2017. gada jūnijā no valsts aizbrauca ANO miera uzturēšanas misija. Arī ANO un Eiropas Savienības sankcijas pret Kotdivuāru tika atceltas tikai 2016. gada jūnijā, kad ASV izglītību ieguvušais un Starptautiskajā valūtas fondā strādājušais Ouatara ar 84 % vēlētāju atbalstu bija atkal pārvēlēts amatā un nostabilizējis savu valdību.

2020.gada gada oktobrī Kotdivuārā notika prezidenta vēlēšanas, kurās Ouatara uzvarēja ar 95 procentiem balsu, bet lielākoties tādēļ, ka lielākā daļa opozīcijas boikotēja vēlēšanas.

Problēma – Ouataram šis ir trešais pilnvaru termiņš, lai arī drīkst prezidenta amatā būt tikai divus. Bet pirmo viņam neieskaitīja, jo šī prasība vēl nebija faktiski attiecināma uz viņu. Interesantākais – viņš nemaz nekandidēja sākumā uz trešo termiņu, bet pirmais viņa atbalstītais kandidāts nomira, otrais pats atteicās, kad tika apvainots narkotiku tirdzniecībā.

Šobrīd politiskā situācija Kotdivuārā ir stabila, lai arī trausla. Kādēļ pasaule tik ļoti uztraucas par šo valsti? Ne jau tikai vardarbības un potenciālu migrantu plūsmu dēļ, bet jau iepriekšējie vardarbīgie konflikti un politiskā nestabilitāte ir radījusi pamatīgu satraukumu visu šokolādes mīļotāju sirdīs pasaulē.

Mēs satraucamies par Kotdivuāras politisko likteni un prezidenta Ouataras smalkajām juridiskajām un politiskajām viltībām, un pat pieveram acis uz tām, jo negribam, lai šokolādes cena atkal kāpj, jo satricinājumu dēļ Kotdivuāra pārstās ražot vai piegādāt pārējai pasaulei kakao pupiņas.

Šobrīd Kotdivuāra ražo apmēram trešo daļu no pasaules kakao pupiņām – ap pusotru miljonu tonnu gadā, kas to padara par lielāko kakao pupiņu ražotāju. 

Lielākie kakao pupiņu importētāji ir tieši Eiropā. Un arī Kotdivuāra ir vērsusies pie Eiropas Savienības un citām donorvalstīm, lūdzot vairāk nekā 2 miljardu eiro palīdzību cīņai pret mežu izciršanu un cīņai pret bērnu nodarbināšanu, kā arī atbalstam vietējiem lauksaimniekiem. Tāpēc nav brīnums, ka pagājušā gada septembrī Eiropas Savienība uzsāka iniciatīvu ilgtspējas uzlabošanai kakao industrijā. 

Eiropas Parlaments ir aicinājis izstrādāt regulējumu, kas ļautu Eiropas Savienībā ievest tikai tādus produktus, kuri respektē prasību cīnīties pret mežu izciršanu, kuru iegūšanā nav izmantoti bērni un kuri nodrošina cienīgus ienākumus audzētājiem. 

Šo vēlmi un apņemšanos sadarboties ar Kotdivuāru komentē Eiropas Savienības vēstnieks šajā valstī Jobsts fon Kirhmanns.

Bet Kotdivuārā atrodas pasaulē lielākā katoļu baznīca. Jamusoukro Miera Dievmātes bazilikas ārējā platība ir apmēram 30 000 kvadrātmetri jeb trīs hektāri liela. Un tās augstums ir 150 metru. Tā tika uzcelta piecu gadu laikā un pabeigta 1990. gadā. Izmaksāja – pēc dažādiem aprēķiniem – 300 līdz 500 miljonus eiro.

Tā bija agrākā prezidenta Hūfoueta-Boignija dāvinājums Vatikānam un pats Jānis Pāvils II to pieņēma. Franču kompānija šo būvēja un šobrīd poļu reliģiskā draudze to par maksu uztur.

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šodien uz Gruziju! Jeb gruzīnu valodā “Sakartvelo”. Oficiāli konstitūcijā gan ir minēts nosaukums Gruzija. Neskatoties uz to, abi nosaukumi tiek lietoti un arī Lietuva gadu mijā sāka oficiāli lietot “Sakartvelas” vārda Gruzija vietā. Pēc Gruzijas diplomātu un politiķu lūguma, protams. Kad mēs sāksim lietot terminu Sakartvelija, kura izcelsme meklējama vēsturiskā Kartli reģiona nosaukumā?

Gruzija ir plaši zināma valsts, kurai ar Latviju ir daudz vēsturisko saikņu. Ne tikai tas, ka savulaik tikām inkorporēti vienā komunistu organizācijā, bet arī tas, ka mēs esam viens no tuvākajiem Gruzijas partneriem un atbalstītājiem valsts virzībā uz Eiropas Savienību un NATO.

Gruzīnu valsts vēsture ir gara un aizraujoša. Gruzija ir ne tikai viena no pirmajām valstīm pasaulē, kura 327. gadā oficiāli zoroastriešu reliģijas vietā pieņēma kristietību (pareizticīgo versiju), bet Ibērijas teritorija ir arī vissenākā atrastā cilvēku apdzīvotā vieta ārpus Āfrikas. Mūsdienu Gruzijas teritorijā, pie Dmanisi pilsētas, pirms apmēram 1,8 miljoniem gadu jau ir dzīvojuši cilvēkveidīgie.

Gruzijas teritorija ir bijusi zināma visiem, acīmredzot, ar Ibēriju ir saistīti gan persiešu karaļa Kserksa I armijas, gan Aleksandrs Lielais, gan Romas impērijas ģenerālis Pompejs, Tamerlana armijas. Gruzija ir bijusi karaliste, un to ir ietekmējusi gan kopēja vēsture ar Otomaņu impēriju, ar Irānu, ar Krievijas Impēriju. Visbeidzot, pēc triju gadu demokrātiskās Gruzijas perioda tā ar armijas palīdzību tika inkorporēta padomju impērijā.

Gruzijas valsts neatkarību atjaunoja līdz ar Latviju 1991. gadā, bet ceļš uz demokrātiju bijušajai viskorumpētākajai padomju republikai nebija vienkāršs, jo bijušā PSRS iekšlietu ministra Eduarda Ševarnadzes prezidentūra nesekoja labākajiem demokrātijas paraugiem. Nu jau starptautiski bēdīgi slavenā Mihaila Sakašvili vadītā pretestība pret 2003. gada vēlēšanu rezultātiem pārauga demokrātisku vēlēšanu izviešanā un viņš kļuva par prezidentu 2004. gadā.

Neskatoties uz to, ka gruzīniem ir desmitiem un simtiem slavenu dažādu jomu mākslinieku, kā arī domātāju, slavenākais tomēr ir Josifs Vissarionovičs Džugašvili jeb “Staļins”.

Mūsdienu Gruzijā dzīvo pieci miljoni iedzīvotāju, no kuriem 86 procenti ir gruzīni. Krievu etniskā grupa ir mazāka par vienu procenta. Bet attiecības ar Krieviju ir īpaši saspīlētas un arī sarežģītas.

Gruzijas galvenās saimnieciskās aktivitātes ir lauksaimniecības produktu, piemēram, vīnogu, citrusaugļu un lazdu riekstu audzēšana, mangāna, vara un zelta ieguve un alkoholisko un bezalkoholisko dzērienu ražošana, kā arī metālu, iekārtu un ķīmisko vielu ražošana. Bet pēdējie ir drīzāk sīkrūpniecība, ja skatās pēc pasaules standartiem.

Gruzija importē gandrīz visu tai nepieciešamo dabasgāzes un naftas produktu apjomu. Lielākoties no Azerbaidžānas, nevis Krievijas, protams. Gruzija lielu daļu elektroenerģijas ražo arī no atjaunojamajiem resursiem hidroelektrostacijās. Bet Gruzija ir arī būtisks starpposms energoresursu tranzītā no Centrālāzijas.

Gruzijas ekonomikā vēl jo projām ir izaicinājumi – ar infrastruktūru, ar likumdošanas vienkāršošanu, ar ārvalstu investīciju piesaisti, korupcijas apkarošanu ārpus zemākā līmeņa korumpantiem, un arī nodokļu nemaksāšana ilgstoša un grūti novēršama problēma.

Bet 2014. gadā Gruzija noslēdza asociācijas nolīgumu ar Eiropas Savienību, kas ir spēkā kopš 2016. gada. 2017. gadā Sakartvelija parakstīja brīvās tirdzniecības nolīgumu arī ar Ķīnu, tādējādi tiecoties pēc ģeoekonomiskās un ģeopolitiskās diversifikācijas. Respektīvi, mazas valsts centieni izbalansēt drošību un ekonomiku pret Krievijas ietekmi, tiecoties atrast partnerus citās lielvarās – Eiropas Savienībā un Ķīnā.

Gruzijas centieni pievienoties Eiropas Savienībai ir ilgstoši tikuši skaļi deklarēti politiskā un diplomātiskā līmenī. Bet cik Kopenhāgenas kritēriju izpilde ir reāla, cik iekšpolitiskās nianses traucē Gruzijas eirointegrācijai vaicājām Attīstības sadarbības praktiķei Gruzijā Sintija Šmitei-Tilikai. 

Gruzijā pārsteidz, ka viņu ārkārtīgi garšīgajā virtuvē faktiski nemana saldos ēdienus, ja neskaita čurčhelas vai žāvētos augļus. Tāpēc desertā laikam jāatgriežas pie salda gruzīnu vīna. 

Bet labāk runāt par gruzīnu valodas unikalitāti: tā ir vienīgā tāda pasaulē un arī tās izcelsme nav pilnībā skaidra. Pieņemts, ka tā ir daudzu seno reģionā sastopamo ietekmju apvienojums. Valodai arī ir savs unikāls rakstības stils, kas nav nevienai citai valodai. Un senākais līdz mūsdienām saglabātais darbs gruzīnu valodā ir ap 480. gadu sarakstītais “Svētās karalienes Šušanikas mocekles ceļš”.

Savukārt gruzīnu vīna darīšanas atsevišķas tradīcijas (konkrēti kvevria tradīcija, kad vīnu raudzē milzīgās māla krūkās) ir iekļautas UNESCO Nemateriālajā cilvēces kultūras mantojuma sarakstā.

Gruzīnu vīna tradīcijas tiek lēstas vismaz 8000 gadus senas un pastāvošas jau no Vēlīnā akmens laikmetā. Gruzijas unikālā klimata dēļ, valsts teritorijā esot atrodamas vismaz pustūkstotis vīnogu šķirņu. Gruzīnu vīns ir slavens un populārs bijis gadu simtiem. Interesants fakts - mājsaimniecības saražo vairāk vīna nekā rūpnieciski. 

Tagad Gruzijas vīns ir atradis arī savu vietu Eiropas Savienības tirgū. ir aprēķināts, ka uz Latviju katru gadu atgādā vairākus simtus tūkstošu Gruzijas vīna pudeļu.

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

 

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Dodamies uz Salvadoras Republiku, kura atrodas Centrālamerikā. Valstiņu, kura teritorijas ziņā ir apmēram trīs reizes mazāka nekā Latvija, bet iedzīvotāju skaita ziņā trīs reizes lielāka.

Un kuras oriģinālais, spāņu kolonistu jeb konkistadoru piešķirtais nosaukums ir “Provincia de Nuestro Senor Jesus Cristo, el Salvador del Mundo”  jeb Mūsu Kunga Jēzus Kristus Pasaules Pestītāja province. To ar laiku saīsināja līdz El Salvador, kas vienkārši nozīmē “Pestītājs”.

Salvadora ieguva neatkarību no Spānijas 1821. gadā. Tās vēsturē ir piedzīvoti daudzi nemieri un revolūcijas, bet pats nesenākais, kurš ir atstājis arī mūsdienās paliekošāko iespaidu, ir 1979.-1992. gadam notikušais pilsoņu karš, kurā dzīvības zaudēja ap 75-80 tūkstošiem cilvēku.

Šobrīd valstī dzīvo apmēram seši ar pusi miljoni iedzīvotāju. Pilsoņu kara, nabadzības un nevienlīdzības dēļ vēl vairāk nekā 3 miljoni salvadoriešu dzīvo ārvalstīs. Lielākā daļa – Losandželosā. Un viņi ir kļuvuši par būtisku valsts ekonomikas, politikas un arī noziedzīgās pasaules daļu.

Salvadoriešu pilsoņu kara iemesli bija pamatā politiski un, protams, ekonomiski. Bet tie nebija etniski, jo valsts ir relatīvi viendabīga etniskā un rasu sastāva ziņā – vairāk nekā 85 % ir metisi un nedaudz vairāk nekā 12 procenti ir eiropiešu izcelsmes. 

Interesanti, ka Salvadorā, atšķirībā no citām Centrālamerikas valstīm praktiski nav afrikāņu izcelsmes iedzīvotāju. Tam pamatā bija likumi, kas pēc sākotnējiem afrikāņu izcelsmes vergu dumpjiem un vēlākās verdzības atcelšanas, uzturēja klaji rasistisku politiku, kas neļāva šīs rases pārstāvjiem iebraukt Salvadorā.

Tādēļ arī pilsoņu kara ietvaros notika cīņa starp militāristu huntu un kreisi, sociālistiski, noskaņotajiem nemierniekiem. Valdību atbalstīja un trenēja arī ASV pārstāvji, kas bija daļa no cīņas pret komunistisko valstu izplatību Latīņamerikā Aukstā kara laikā. Ekonomiskais iemels pilsoņu karam bija gadu desmitiem un pat simtiem ilgusī ienākumu un dzīves līmeņa nevienlīdzība valstī - valdošās elites bagātība un sabiedrības vairākuma nabadzība. Arī šobrīd Salvadoras sabiedrībā ir izteikta ekonomiskā nevienlīdzība.

Vēsturiski Salvadoras ekonomikā ir dominējusi kafijas audzēšana un arī indigo krāsas ražošana. Mūsdienās ekonomika ir diversificēta un ražota tiek ne tikai pārtika un dzērieni, bet arī naftas produkti, ķīmiskās vielas, mēslošanas līdzekļi, tekstilmateriāli, mēbeles un cita produkcija. Vienlaicīgi – ļoti nozīmīga daļa valsts ekonomikas, gandrīz 20 procenti no IKP ieplūst tieši kā nauda, ko sūta ārvalstīs strādājošie salvadorieši uz mājām. Pārsvarā tas ir no ASV un Salvadorā ASV dolārs tiek lietots kā valsts valūta,

Pozitīvais – tas ļauj iepludināt valstī papildus līdzekļus ekonomikas attīstībai un mazināt nabadzību par apmēram pusi, sevišķi galējās nabadzības gadījumos. Negatīvais – tas turpina nevienlīdzības ceļu, jo trešā daļa mājsaimniecību, kura pārtiek no šādiem līdzekļiem, veicina pieprasījumu, tostarp pēc mājokļiem un būvniecības, kas, savukārt sadārdzina šo tirgus sektoru un nabadzīgākajiem ir vēl mazākas iespējas atļauties dzīves līmeņa uzlabošanu.

Vēl vairāk – tas noved pie tā, ka daudzi izvēlas nestrādāt un pārtikt tikai no atsūtītās naudas. Rezultātā valstī iebrauc hondurasieši unnNikaragvieši, kuri strādā par valstī pieejamo atalgojumu. Kurš, starp citu, arī ir pieaudzis neproporcionāli produktivitātei tieši naudas pārvedumu dēļ.

Naudas pārvedumi gan nav vienīgais, kas ieplūst no ASV. Lai cik nebūtu paradoksāli, bet tieši bandu dzīve ir importēta no ASV, nevis otrādi, kā bieži politiķi mēģina to pozicionēt. Un te runa, protams, ir par bēdīgi slaveno MS-13 bandu jeb Mara Salvatrucha, kuras biedru skaits pasaulē tiek rēķināts līdz pat 50 tūkstošiem.

Kā, starp citu, nesen ziņoja arī Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, rekomendējot uzmanīties ceļojot – Salvadorā ir viens no augstākajiem vardarbīgo noziegumu rādītājiem visā Latīņamerikā.

Par bandu nozīmi un valdības cīņu pret tām lūdzām detalizētāk pastāstīt arī savulaik vairākus gadus Salvadorā strādājušajam nevalstiskās organizācijas "Ground Truth Solution" pārstāvim Nikam Arčdīkonam.

Bet Salvadora tomēr ir ļoti skaista vieta. Pludmales esot ļoti pieprasītas mūsdienās no sērfošanas viedokļa. Sevišķi El Tunko pludmale ar tās pasaulslavenajiem saulrietu skatiem virs Klusā okeāna. 

Valsti ir iecienījuši tūristi, jo tajā ir ne tikai Centrālmerikas Pompeji – pamatiedzīvotāju ciemats, ko aprakuši vulkāna pelni vēl pirms eiropiešu ierašanās. Salvadora ir saukta arī par Vulkānu zemi, jo tajā ir ap 20 vulkāniem, no kuriem divi ir aktīvi. Slavenākais no tiem ir Svētās Annas vulkāns, kurā var arī uzkāpt. Un tas ir kalpojis arī par iedvesmu Antuāna de Sent-Ekziperī "Mazajam Princim". Precīzāk sakot – viņa salvadoriešu sieva bija iedvesma.

Bet desertā ir arī kaut kas jāēd. Šoreiz piedāvājam pupusu. Tas ir tradicionāls salvadoriešu ēdiens, tortiljas paveids, kas ir taisīts kā plācenis no kukurūzas vai rīsu miltu mīklas. Un pilda to ar gandrīz jebko – sieru, cūkgaļu, ceptām pupiņām, kalmāriem, garnelēm un citiem gardumiem. Gatavo tos gan uz ielām, gan arī speciālās kafejnīcās. Tāds kā "fastfūds".

Salvadoriešiem ir līdzīga tradīcija kā citās pasaules vietās – ciemiņam uz šķīvja ir jāatstāj nedaudz ēdiena, jo tas signalizē, ka saimnieks ir pagatavojis pietiekami. Proti, izlaizīt šķīvi nevajadzētu!

 

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

 

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Solījām, ka pēc skumjākiem raidījumiem iepriekš par Laosu un Somāliju, šoreiz būs, kas dzestrs, ziemīgs, atsvaidzinošs un pozitīvs. Tādēļ stāsts par Dānijai piederošo autonomo teritoriju Grenlandi jeb pasaulē lielāko salu – Kalālit Nunāt jeb “Cilvēku zemi”.

Grenlande kopš 1953. gada pilnvērtīgi konstitucionāli pieder Dānijas Karalistei, bet tās vēsturiskie ceļi ir visnotaļ interesanti.

Neliels ekskurss vēsturē. Grenlandi atklāja norvēģu-islandiešu jūrasbraucēji, un pirmais tur apmetni ierīkoja Ēriks Rudais neilgi pirms 1000. gada. Bet viņš ne tuvu nebija pirmais, kurš ieradās Grenlandē.

Cilvēki ir bijuši Grenlandes teritorijā pirma apmēram 4500 gadu. Pirmie bija paleoeskimosu ciltīm piederoši cilvēki, kas esot ienākuši no Sibīrijas caur Kanādas Arktisko arhipelāgu. Nav gan liecību, ka viņi būtu nepārtraukti izdzīvojuši skarbajos apstākļos, tādēļ tiek uzskatīts, ka notika otra migrācija - “Tūle etnosa” jeb moderno inuītu priekšteču ienākšana jau no kontinentālās Ziemeļamerikas puses ap to pašu laiku, kad norvēģu-islandiešu vikingi apmetās Grenlandes teritorijā.

Bet “pirmā grenlandieša” Ērika Rudā dēls Leifs Ēriksons tiek uzskatīts par pirmo eiropieti, kurš tieši no Grenlandes teritorijas apmēram 500 gadus vēl pirms Kristofora Kolumba izkāpa Ziemeļamerikas krastā. Šis bija arī brīdis, kad Grenlande bija Kalmāras ūnijas sastāvā. Bet īpašumtiesības uz Grenlandi ir mainījušas rokas visnotaļ bieži. Kārtējais eiropiešu noriets notika, kad norvēģi piedzīvoja mēra epidēmiju pašmājās un tika novājināti. Tas sakrita ar ilgstošu aukstuma periodu pasaulē, un tostarp Grenlandē (tā saucamais, Mazais Ledus laikmets). Tā rezultātā 15. gadsimta vidū Grenlandē dzīvojošie eiropiešu pēcteči aizgāja bojā. Palika tikai inuīti.

Pēc norvēģiem uz īsu brīdi Grenlandē ieradās mūsu jau izdaudzinātie jūrasbraucēji – portugāļi, bet faktisku kontroli gan nenodibināja. Tā brīža pasaules kartēs gan iezīmēja salu. Dāņi sāka interesēties par šo teritoriju tikai ap 1600. gadu, cenšoties kļūt par vienu no pasaules koloniālajām lielvarām. Jau tad cerēja un zināja, ka Grenlandē būs atrodami daudz resursu, par kuriem cīņa sākusies ir jau arī mūsdienās. Tikai vairāk nekā simts gadus vēlāk, kad dāņu un norvēģu kopvalsts pārstāvji nodibināja pastāvīgu kontroli un pēc kopvalsts sadalīšanās 19. gadsimta sākumā Grenlande nonāca tikai Dānijas īpašumā.

Otrā Pasaules kara laikā, kad Nacistiskā Vācija okupēja Dāniju, Grenlande kļuva par ASV atbalsta punktu.

ASV vairākkārtīgi ir mēģinājusi iegādāties Grenlandi no Dānijas. Pirmais gadījums bija 1876. gadā, nesenākais – iepriekšējā ASV prezidenta piedāvātais 2019. gadā. Pagājušā gada jūnijā Dānijas valdība atļāva Grenlandes galvaspilsētā Nūkā no jauna atvērt ASV konsulātu.

Grenlandes teritorija ir būtiska no ASV un Kanādas drošības interešu viedokļa un no šā brīža augošās lielvaru sāncensības par Arktikas reģionu. To komentēt lūdzām Latvijas Ārpolitikas institūta pētniekam Mārtiņam Vargulim. 

Ir skaidrs, ka drošības intereses ir saistītas arī ar resursu un ekonomisko iespēju attīstīšanu. Un tādēļ ir būtiski pieskarties faktam, ka Grenlande bija pirmā, kas izstājās no Eiropas Savienības (Eiropas Ekonomiskās Kopienas) un ilgu laiku vienīgā. Proti, 1982. gadā referendumā Grenlandes iedzīvotāji nobalsoja, ka nevēlas piedalīties Eiropas Ekonomiskajā Kopienā vairāk un tādēļ arī mūsdienās tā skaitās viena no 22 Eiropas Savienības Aizjūras Valstīm un teritorijām, kurām ir īpašs statuss attiecībā pret ES.

Vairāk nekā divus miljonus kvadrātkilometru lielo salu apdzīvo 58 tūkstoši iedzīvotāju, kur 90 procenti ir etniski grenlandieši. Un šī valstiskā veidojuma oficiālā valoda ir eskimosu-aleutu grupai piederošā grenlandiešu valoda jeb "Kalaallisut" ir valstiskā veidojuma oficiālā valoda. 

Kopš 2009. gada jūnija vienošanās Grenlandei ir vēl lielākas politiskās pašpārvaldes tiesības, bet Dānija turpina kontrolēt valsts finanšu sistēmu, militāro aizsardzību un ārpolitiku.

Grenlandes saimniecība ir pilnībā atkarīga no garneļu un zivju eksporta un ievērojamām Dānijas valdības subsīdijām. Zivis veido vairāk nekā 90% no eksporta apjoma.

Bet šī vieta, kur vēl nesenos gadsimtos medīja ar kaulu karpūnām ir kļuvusi par vietu, kura ir bēdīgi slavena ar diviem kodolraķešu incidentiem un vairākiem politiskajiem skandāliem.

 

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

 

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.