Diplomātiskās pusdienas

Dodamies uz Āfrikas ragu kontinenta austrumos un stāstām par valsti, kuru pēc daudzu domām pat nevarētu uzskatīt par pilnvērtīgu valsti. Aplūkojam divus valstiskus veidojumus - Somālijas Republiku un no tās patvaļīgi un nevienas citas pasaules valsts neatzīti atšķēlušos Somālilendas Republiku. Stāsts par to, kā viena tauta dzīvo visnotaļ dažādās valstis. Cik problemātiska ir Somālija dienvidos, tik cerīgāka ir dzīve Somālilendā ziemeļos. Bet tas gan ir visai relatīvi.

Somālijā gan kopš 1998. gada ir vēl arī autonomais apgabals - Somālijas-Puntlandes valsts. Tā gan necenšas iegūt starptautisku atzīšanu de iure.

Somālijas Republikas moderno vēsturi jāsāk ar 1991. gadu un ar Somālijas pilsoņu karu, kurš faktiski vēl joprojām nav noslēdzies. Pēc Lielbritānijas un Itālijas koloniālās pārvaldes beigām 60. gados visa Somālijas teritorija tika apvienota un vēlāk nonāca vardarbīgā autoritārā prezidenta Mohameda Siada Barres sociālistiskās militārās diktatūras pārvaldē.

Valstī ir virkne klanu, kuri tradicionāli ir savā starpā naidojušies. Barres pēdējie valdīšanas gadi beidzās ar centieniem tos vēl papildus savstarpēji sanaidot un genocīdam pielīdzināmu vardarbību pret nepakļāvīgajiem klaniem. Un šeit ir runa par 200 tūkstošu cilvēku nogalināšanu.

Pilsoņu karš izraisīja ne tikai Somālilendas atšķelšanos, bet arī faktisku centrālās valdības neesamību Somālijā 1990. gados, kad tā arī ieguva apzīmējumu “failed state” jeb “neizdevusies valsts”. ANO centieni mazināt cilvēktiesību pārkāpumus un briestošo badu laika posmā starp 1992. un 1995. gadu beidzās ar zaudējumiem.

Runa ir par bēdīgi slaveno Kauju pie Mogadīšu 1993. gada oktobrī, kur ASV jūras kājinieki mēģināja nolaupīt vienu no klanu līderiem. Misijas rezultātā 19 ASV karavīr, un pa vienam malaiziešu un pakistāniešu karavīram gāja bojā un vairāk nekā 80 karavīri tika ievainoti. Somālijas pusē gan bija vairāk trīs simti kritušo un vairāk kā astoņi simti ievainoto. Šī neveiksme tiek uzskatīta ne tikai par al-kaida grupējuma uzvaru sākumu.

Faktiski jau Somālijas pilsoņu karš nav beidzies un trīsdesmit gadu laikā ir prasījis apmēram pusmiljonu dzīvību. Klanu cīņas vēl joprojām turpinās un ir teritorijas, kurās Somālijas valdība nespēj pilnvērtīgi ieviest valstisku pārvaldi un kontroli bez ārvalstu palīdzības, tostarp finansiālās. Un šeit, piemēram, runa ir arī par Somālilendu.

Arī Somālijas valsts ekonomikā valdības vadība ir neliela un tā pamatā ir tā sauktā “neformālā ekonomika”. Ar nodokļu iekasēšanu valdībai nesokas, tādēļ arī visa pieejamā statistika par šo valsti ir grūti atrodama un ir bieži apšaubāma.

No politiskā viedokļa Somāliju "Freedom House" raksturo kā nebrīvu valsti, nespējīgu sarīkot nacionāla mēroga vēlēšanas un attiecīgi arī ar ļoti zemiem politisko un pilsonisko brīvību rādītājiem.

Somālilenda savukārt tiek raksturota kā daļēji brīva valsts, jo politisko un pilsonisko brīvību rādītāji ir apmēram sešas reizes labāki nekā Somālijā. Demokrātiskas vēlēšanas ir notikušas regulāri, lai arī pēdējos gados sāk parādīties arī izaicinājumi, piemēram, tas, ka pēdējā parlamenta vēlēšanas notika vien 2005. gadā. Mazākumā esošo klanu iespējas piedalīties politiskajā procesā tiek arvien biežāk ierobežotas. Bet atkal jau – salīdzinot arī Somāliju – šis ir kvalitatīvi daudz labāks rādītājs.

Runājot par vēlēšanām – pagājušā gada nogalē Somālijā būtu jānotiek parlamenta izvēlēšanas procesam, bet tagad, februāra sākumā jānotiek arī prezidenta vēlēšanām. Par šo vēlēšanu visai lielo absurdumu stāsta bijušais ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis Somālijā Maikls Kītings.

Bet lai cik problemātiska būtu Somālijas Somālilendas politiskā un ekonomiskā ikdiena, ir arī kādi neparasti un interesanti fakti. 

Somālilendā atrodami unikāli alu zīmējumi. Proti, " Laas Geel" ir alu veidojumi netālu no Somālilendas galvaspilsētas Hargeisas, kuros ir atrodami vieni no senākajiem zināmajiem alu zīmējumiem Āfrikā. Tiek rēķināts, ka tie varētu būt no vēlīnā akmens laikmeta (neolīta perioda) un pat vairāk nekā 20 tūkstošus gadus veci. Atklāja gan tos tikai 2002. gadā. Gleznojumos ir attēloti liellopi ceremoniālos tērpos, pieradināts suns, žirafes un cilvēki.

Savukārt Somālijā dzīvo 20 procenti visas Āfrikas kamieļu. Tiek rēķināts, ka pasaulē ir 35 miljoni kamieļu un septiņi miljoni no tiem dzīvo tieši Somālijā. Turklāt tie arī esot visbrangākie visā kontinentā, pieaudzis kamielis sver ap 800 kilogramiem.

 

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

 

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Dodamies uz Austrumāziju - uz “miljons ziloņu zemi” Laosas Tautas Demokrātisko Republiku.

Tā sanācis, ka iepriekš esam jau apskatījuši trīs no piecām tās kaimiņvalstīm Indoķīnas pussalā – ir bijuši raidījumi gan par Mjanmu, gan Vjetnamu, gan pērnā gada pēdējā raidījumā devāmies uz Taizemi. Starp citu tieši Taizemei gadsimtiem ir bijusi vislielākā ietekme uz Laosu. Vēlākā franču un amerikāņu ietekme 20. gadsimtā ir cits stāsts.

Mūsdienās Laosā dzīvo 7,5 miljoni iedzīvotāju, un pilnīgu neatkarību no Francijas valsts ieguva 1954. gadā. Laosas Tautas revolucionārā partija 1975. gadā gāza iedibināto monarhiju, un mūsdienās Laosa ir viena no pēdējām piecām sociālistiskajām valstīm pasaulē. 

Laosa ir vienīgā reģiona valsts, ko pilnībā ieskauj sauszeme un tā vienlaicīgi ir viena no pasaules nabadzīgajām pasaules valstīm. Lauksaimniecība, sevišķi rīsu audzēšana ir būtiska sastāvdaļa, jo veido ap 20 procentiem valsts saimniecības, bet nodarbina nozare ap 73 % no valsts darbaspēka.

Starp citu, laosieši skaitās pasaulē lielākie, ja tā var teikt, saķepušo rīsu ēdāji. Saldā, skābā vai fermentētā veidā viens laosietis gadā apēd vidēji 155 kilogramus rīsu, kamēr eiropieši vai amerikāņi gadā patērē ap 9 kilogramiem rīsu.

Tiek rēķināts, ka absolūtais vairākums laosiešu audzē lauksaimniecības produktus - gan pašu patēriņam, nevis tirgošanai, bet lauksaimniecībā valstī izmanto vien apmēram 0,3 % no aramzemes, bet visā valstī ir apmēram tikai 4 % aramzemes.

Skaidrojums tik niecīgai aramzemes izmantošanai ir vienkāršs, jo kopš Vjetnamas kara Laosas zemē vēl ir milzīgs skaits nesprāgušu ASV nomestu bumbu, kas neļauj zemi izmantot.

Laosa ir atkarīga arī no dabas resursu eksporta, konkrēti – vara, zelta, alvas, ģipša un kokmateriālu eksporta, bet viseksportētākais lauksaimniecības produkts, starp citu, ir kafija.

Ārvalstu investīciju piesaiste valstij ir kļuvusi par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem, sevišķi pēc relatīvi veiksmīgiem hidroelektrostaciju projektiem uz Mekongas upes.

Vienlaicīgi Laosa cieši no maza un nabadzīga vietējā tirgus, korupcijas, apgrūtinošas birokrātijas, likuma varas problēmām.

Laosa arvien pieturas pie sava sociālistiskā ceļa, kuru gan līdz ar Gorbačova "perestroikas" politika mīkstināja, un mūsdienās jau sociālisma elementi palikuši relatīvi maz, bet centralizēti pārvaldīt un pārdalīt ekonomiku valdošajai politiskajai partijai patīk. ANO novērojums par Laosu 2019. gadā liecināja, ka partijas pieeja mazina nabadzīgo cilvēku iespējas uzlabot savu dzīves līmeni pašu spēkiem un padziļina viņu problēmas. 

ANO Cilvēktiesību komisārs ziņoja, ka piekļuve elektrībai un kanalizācijai ir palielinājusies, un nabadzības rādītāji ir mazinājušies drīzāk formāli, nevis faktiski. Vēl šobrīd ceturtdaļa Laosas iedzīvotāju dzīvojot nabadzībā un 80 % ir nabadzības riska grupā ar ienākumiem ap 2 eiro dienā. Arī lielie investīciju projekti nenodarbina pietiekami cilvēkus un lielāko daļu ieguvumu saņem saujiņa bagāto cilvēku.

Par Laosas politisko motivāciju turpināt “sociālistisko” pieeju, vaicājām Francijas Ārpolitikas institūta vecākajai pētniecei doktorei Sofijai Boiso du Rošērai (Sophie Boisseau du Rocher).

Noslēgumā vēl par Laosas kafiju, kas nereti tiek minēta starp labākajām pasaulē. Laosas kafijas dzeršanas tradīcija nav tik slavena, bet neparasta gan. Laosieši, lai arī vairāk eksportē Arabikas kafiju, ikdienā paši izmanto Robusta šķirnes kafijas pupiņas, lai pagatavotu ledus kafiju. Tās gatavošanā tiek pievienots cukurs un kondensētais piens un, protams, ledus. To var nopirkt no ielu tirgotājiem un tā tiek pasniegta plastmasas maisiņos ar plastmasas salmiņu.

 

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

 

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pagājušajā nedēļā mēs bijām Austrālijā, tagad laiks atgriezties atpakaļ Eiropā un doties uz mūsu sabiedroto valsti, kurā pavisam drīz ir visnotaļ reprezentatīvā prezidenta vēlēšanas. Tā ir Portugāles Republika – viena no vecākajām valstīm Eiropā un viena no ilgāk pastāvošajām koloniālām impērijām. Gandrīz sešus gadsimtus, līdz pat 1999. gadam, pastāvēja Portugāles Impērija. Pēdējā kolonija, kuru atdeva bija Makau, pasaulē visblīvāk apdzīvoto teritoriju.

Bet Portugāle arī no gada sākuma uz sešiem mēnešiem ir pārņēmusi prezidentūru Eiropas Savienības (ES) Padomē. Viņiem tagad jāvada ES ārā no Covid izraisītajām smagajām ekonomiskajām sekām. Valstī 24. janvārī arī gaidāmas prezidenta vēlēšanas.

Portugāle ir “visrietumeiropeiskākā” valsts. Proti, tā atrodas vistālāk uz Rietumiem, Kabo da Roka ir vistālāk uz rietumiem esošais kontinentālās Eiropas rags. Vēl Portugālei pieder arī Atlantijas okeānā esošās autonomās Azoru salas un Madeiras sala.

Portugāles jūrasbraucēju sasniegumi pasaules atklāšanā ir iespaidīgi. 1419. gadā princis Navigators uzsāka sponsorēt regulāras un sistemātiskas kartēšanas misijas gar Rietumāfrikas piekrasti. Šajā “atklājumu laikmetā” Bartolomeju Diašs sasniedza Labās Cerības ragu un iekuģoja Indijas okeānā. Desmit gadus vēlāk, 1498. gadā, Vašku da Gama apkuģoja Āfrikas kontinentu un no Portugāles ieradās Indijā, Kalkutā. Nepilnu pusi gadsimta vēlāk, 1542.gadā, portugāļi jau sasniedza Japānu, tādēļ, piemēram, ir vārds “paldies” ir līdzīgs abās valodās “obrigadu” un “arigato”. Visbeidzot Pedru Alvareš Kabrals pirmais atklāja Brazīliju.

Tieši Brazīlijas loma Portugāles arī vēsturē ir nozīmīga, jo tā ir vienīgā Latīņamerikas valsts, kurā runā portugāļu valodā. Bet daudzie ceļojumi ir sekmējuši to, ka portugāļu valodā pasaulē runā apmēram 250 miljoni iedzīvotāju, lai arī pašā Portugālē dzīvo tikai 10,3 miljoni iedzīvotāju un Pasaules Banka to pēc iedzīvotāju skaita ir klasificējusi kā mazu valsti.

Starp citu, pēc šī paša klasificējuma Latvija ir mikrovalsts.

Savu bagātību un ietekmi pasaulē Portugāle zaudēja vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau 1755. gada Lisabonas zemestrīce, tad Napoleona okupācija, Brazīlijas neatkarības pasludināšana 1822. gadā un arī atļauja lielākai daļai pārējo koloniju iegūt neatkarību pēc 1974. gada, kad Portugālē beidza pastāvēt diktatūra.

Koloniju zaudēšana Portugālei bija ekonomiski sarežģīts mirklis, jo resursu piegāde koloniālajai metropolei bez maksas vai par zemām izmaksām ietekmēja valsts ekonomisko pamatu. 

1986. gadā Portugāle iestājās Eiropas Ekonomiskajai Kopienai (Eiropas Savienībā), lai pilnvērtīgi iegūtu piekļuvi ES tirgum un būtu daļa no attīstītajām Rietumvalstīm. Dalība ES Portugālei, kā arī citām ES dalībvalstīm ir sniegusi pozitīvu vidi valsts ekonomiskajai attīstībai un globālai produktu konkurencei.

1990. gados Portugāles ekonomika diversificējās, un valsts kļuva arvien vairāk pakalpojumu sektorā balstīta. Lielā recesija jeb 2007.-2008. gada ekonomiskā un finanšu krīze Portugāli skāra apmēram tāpat kā Latviju .Valsts veica pamatīgus taupības pasākumus, lai izķepurotos.

Eiropas Savienības nozīmīgums Portugāles ekonomiskajā un politiskajā dzīvē ir būtisks. Un saikne starp Portugāli un Latviju ir ne tikai ekonomiskajos rādītājos. Abas valstis ir NATO dalībvalstis, abas ir arī eirozonā, un abām ir līdzīgi arī drošības izaicinājumi.

Par Portugāles drošības izaicinājumiem vaicājām arī Minho Universitātes docentei doktorei Sandrai Fernandesai. 

Portugāle un Latvija ir faktiski daudz tuvākas valstis, nekā mums šķiet. Fiziski mēs esam distancēti, bet mūsdienās ekonomiski, drošības jautājumos, kā arī politiski mēs esam ļoti līdzīgi.

Pat prezidenta pilnvaras ir līdzīgas abās valstīs. Proti, arī portugāļu konstitūcija nosaka, ka prezidentam ir pamatā reprezentatīvas funkcijas. Ir vēl citas pamanāmas līdzības:

prezidentam ir tiesības atlaist parlamentu (portugāļi sauc par atombumbas tiesībām),

prezidents ir bruņoto spēku virspavēlnieks (iepriekšējie prezidenti pat ir izmantojuši šīs tiesības, lai beigās ierobežotu Portugāles iesaistīšanos Irākas karā),

balstoties uz vēlēšanu rezultātiem prezidents arī nosauc premjerministru (te gan parādās tiesības arī atsaukt valdību), t

āpat prezidents var pasludināt karu, akreditē vēstniekus, kā arī izsludina likumus, veic apžēlošanas.  

Ir arī atšķirības – Portugāles prezidentu ievēl tauta nevis parlaments. Prezidents lemj par referendumiem, apstiprina arī atsevišķus ministrus, ieceļ un atsauc arī virkni tiesu sistēmas pārstāvju un pašus tiesnešus.

Latvijas prezidentam gan ir arī likumdošanas iniciatīvas tiesības, kas nav Portugāles prezidentam. Šī visa dēļ Portugāles sistēma skaitās pusparlamentāra, kamēr Latvijā – parlamentāra. Šis liek aizdomāties, vai mūsu sistēma arī nav viena soļa attālumā no pusprezidentālās. Laikam vienīgais solis to attālināt, būtu daudzus gadu desmitus dažādu politiķu un partiju piesauktais labojums Satversmē, kura rezultātā prezidentu ievēlētu tauta.

Kāds mazāk zināms fakts par Portugāli. Runa ir par vaļu medniecību. Jau kopš 1982. gada vaļu medniecība gaļas iegūšanai ir veiksmīgi aizstāta ar vaļu foto-medībām. Proti, tā ir pamatīga tūrisma nozares daļa, sevišķi Azoru salās. Līdz ar to senie un majestātiskie dzīvnieki netiek vairs nogalināti. Praktiskais iemesls vaļu medību samazināšanai ir arī pasaules pieprasījuma pēc vaļu taukiem kritums. Starp citu, ASV līdz pat 1973. gadam vaļu taukus izmantoja automašīnu automātisko pārnesumkārbu eļļošanā.

Vēl Portugāle skaitās otra morāli visbrīvākā valsts pasaulē pēc Nīderlandes. Respektīvi, kaimiņvalstī Spānijā, Madridē, atrodas domnīca “Brīvības veicināšanas nodibinājums”, kas nodarbojas ar Pasaules Morālās brīvības indeksa izstrādi. Tajā tiek ņemti vērā pieci kritēriji – ticības brīvība, bioētiskā brīvība, narkotiku pieejamības brīvība, seksuālo brīvība, kā arī ģimenes un dzimuma brīvību.

Ja Portugāle ir 2. vietā, Latvija šajā indeksā ir ierindota 45. vietā.

 

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

 

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pagājušajā nedēļā bijām Bermudu salās un kādu brīdi neesam bijuši Okeānijā, tādēļ dodamies uz otru pasaules malu un runājam par mazāko kontinentu un sesto lielāko valsti pasaulē – Austrālijas Savienību.

Austrālija, kā visi zina, ir ļoti daudzveidīga un atšķirīga. Lai arī to pieskaita pie Rietumu pasaules demokrātisko principu, brīvā tirgus principu un cilvēktiesību standartu dēļ, daba, klimats, pat kalendārs tur ir ļoti atšķirīgs.

Lai arī Austrālija ir pazīstama eiropiešiem kopš 1606. gada, pamatiedzīvotāji aborigēni tur dzīvojot jau vairāk nekā 65 tūkstošus gadu. Lielbritānijas Karaliste kontroli pār kontinentu pārņēma tikai 1770. gadā un sāka to izmantot par cietumu saviem noziedzniekiem. Šāda praksebijusi arī raksturīga citām koloniālajām varām.

Austrālija skaitās vecākais apdzīvotais kontinents, kuram turklāt ir arī visneauglīgākā augsne. Starp citu, blakus Austrālijai vēl tikai pagājušajā gadā tika atklāts astotais kontinents – Zēlandija. Lielākā daļa no tā gan ir nogrimusi okeānā un lielākā redzamā daļa ir Jaunzēlandes teritorija.

Austrālijā dzīvo ap 25,5 miljoniem iedzīvotāju un etniskais sadalījums ir neparasts – 25 % iedzīvotāju identificē sevi kā angļi un otri 25% - kā austrālieši. Pārējie 50 procenti ir īri, skoti, itāļi, ķīnieši. Austrālijas aborigēni ir ap 800 tūkstošiem jeb apmēram 3 procenti no valsts iedzīvotājiem.

Bet Austrālijas ekonomika ir Rietumvalstīm tipiski atvērtā tirgus ekonomika. Tirgus atvēršana ir palielinājusi ražīgumu, stimulējusi izaugsmi un padarījis ekonomiku elastīgāku un dinamiskāku. Šobrīd Austrālija aktīvi slēdz arī divpusējos brīvās tirdzniecības līgumus ar virkni reģiona un pasaules valstu.

Pats svaigākais ir Reģionālās visaptverošās ekonomiskās partnerības līgums, kas aptvers 15 Āzijas un Klusā okeāna valstu, ieskaitot Austrāliju, Japānu un Ķīnu. Līguma dalībvalstis kopumā veido 30 procentus pasaules iedzīvotāju un apmēram tikpat arī pasaules ekonomikas, kas šo padara par lielāko tirdzniecības bloku pasaules vēsturē. Līgums gan vēl ir jāratificē, lai tas stātos spēkā.

Tāpat Austrālija šobrīd jau pāris gadus ir procesā, lai noslēgtu brīvās tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību. 

Bet brīvais tirgus un tirdzniecība jau ir tikai daļa no Austrālijas priekšrocībām. Otrs pamats ir noteikti ir tas, ka Austrālijas bagātīgie un daudzveidīgie dabas resursi piesaista lielas ārvalstu investīcijas. Austrālijā ir plašas ogļu, dzelzs, vara, zelta, dabasgāzes, urāna un atjaunojamo energoresursu rezerves.

Šajā valstī arī aitu skaits ir milzīgs, salīdzinājumā ar iedzīvotāju skaitu – apmēram 150 miljoni, kas nodrošina arī lauksaimniecības sektora nozīmīgu klātbūtni ekonomikā.

Pēc sabiedrības vidējās bagātības tiek rēķināts, ka Austrālija kopš 2018. gada ir bagātāka par Šveici, kura iepriekš bija pasaulē pirmajā vietā. Vienlaicīgi Austrālijā skaitās vieni no dārgākajiem dzīvokļiem pasaulē un viens no augstākajiem iedzīvotāju hipotekāro kredītu parādu līmeņiem pasaulē.

Teritorijas īpatnības arī ir radījušas situāciju, ka lielākais vairums iedzīvotāju dzīvo galvaspilsētā Kanberā, lielākajā pilsētā Sidnejā, kā arī Melburnā, Pērtā, kuras visas atrodas valsts dienvidaustrumos. Pārējā teritorija jeb tā saucamais "Outback" ir ļoti mazapdzīvots.

Austrālijas teritorijas īpatnības un relatīvi nelielais iedzīvotāju skaits izraisa drošības izaicinājumus, kuru rezultātā valsts faktiski ir ar trīspadsmitajiem lielākajiem tēriņiem militārajai jomai. Tiek rēķināts, ja katru dienu dotos uz citu Austrālijas pludmali, tas prasītu 27 gadus, lai cilvēks būtu apciemojis tās visas.

Lai arī reizēm šķiet, ka valsts ir tālu prom un tā ir pasargāta no kariem un nevēlamām ietekmēm, bet tā, protams, mūsdienās nav. Pēc Otrā pasaules kara arī daudzi latviešu emigrēja uz Austrāliju, lai būtu tālāk no PSRS tvēriena.

Bet mūsdienu Austrālijas “dabiskais ienaidnieks” ir Ķīna. Un par Austrālijas un Ķīnas attiecībām lūdzām skaidrot Saeimas deputātam, Latvijas Ārpolitikas institūta dibinātājam un Austrālijā ilgus gadus nodzīvojušajam Atim Lejiņam. 

Vēl kāds interesants fakts par Austrāliju. Ļoti iecienītā Pavlovas kūka ir radīta Austrālijā. Tā radīta 1920. gados Austrālijā vai Jaunzēlandē – kaimiņi par to paši cītīgi strīdas). Nosaukta tā ir par godu Annai Pavlovai, Krievijas Impērijas baleta prīmai un Sergeja Dagiļeva Krievu baleta māksliniecei. Viņa bija pirmā, kura izgudroja pasaulē slaveno mirstošā gulbja deju un pirmā, kura ar savu trupu apceļoja visu pasauli, tostarp arī Austrāliju.

Kūku gatavo no olu baltumiem, pūdercukura un ogām. Tās ir pamata sastāvdaļas. Protams, ir dažādas nianses.

 

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

 

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Gadu raidījumā Diplomātiskās pusdienas sākam ar stāstu par valsti, kurai ir pavisam savāda jaungada tradīcija – leģenda par sīpolu. Leģendas godināšanai pusnaktī milzīgs, Ziemassvētku gaismām izdaiļots sīpols tiek nolaists no pilsētas mērijas jumta. Un tas, lai godinātu kādu aizgājušo laiku uzņēmējdarbību – pasaulē labāko sīpolu audzēšanu.

Šajā jaunajā gadā gan arī šī tradīcija notika virtuāli.

Bet runa ir par 1505. gadā Huana de Bermudeza atklātajām un viņa vārdā nosauktajām Bermudu salām. Pirmie iedzīvotāji gan tajās apmetās tikai apmēram simts gadus vēlāk, jo tās ir grūti kuģojamas.

Bermudu salas, līdzīgi, kā Folklenda salas ir viena no 14 Apvienotās Karalistes aizjūras kolonijām, kurai ir konstitucionālās un politiskās saiknes ar Lielbritāniju. Proti, Bermudu salām ir sava iekšpolitika un ekonomiskā pārvalde, bet Lielbritānijas karaliene tomēr ir valsts galva, kā arī militāri un ārpolitiski salas pieder Apvienotajai Karalistei. 

1995. gadā notikušajā referendumā bermudieši noraidīja neatkarības iegūšanas iespēju.

Bermudu salās dzīvo apmēram 72 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir tikai nedaudz vairāk kā šobrīd dzīvo Liepājā. Nedaudz vairāk kā puse ir afrikāņu izcelsmes iedzīvotāji un trešā daļa ir baltādainie. Tam pamats ir vēsturiskā Bermudu salu kā vergturu centra darbība. Ekonomika Bermudu salās ir maza, bet diezgan ņipra. Un tāda tā ir bijusi visu 20. gadsimtu, konstanti saglabājot augsta dzīves līmeņa rādītājus. 

Dabas resursi – ģeogrāfiskā atrašanās vieta starp divām ilglaicīgi pasaules ietekmīgākajām ekonomikām ar milzīgu savstarpējo tirdzniecības apjomu. Un lilijas ziedi – vienīgā lauksaimniecības eksporta prece.

No 181 salas sastāvošais arhipelāgs tradicionāli ir bijis atkarīgs no tūrisma, bet 20. gadsimta beigās līderpozīcijas ieguva starptautisko finanšu un apdrošināšanas pakalpojumu sektors, kas mūsdienās veido ap 85 procentiem valsts IKP. 

Bermudas, protams, ir pazīstamas kā viena no ofšoru teritorijām ar zemiem nodokļiem un banku politiku, kur slepenība attiecībā uz saviem klientiem ir augstā vērtē. Proti, šī ir viena desmit lielākajām “nodokļu paradīzēm” pasaulē.

Kāds piemērs - naftas kompānija "Shell". Laika posmā no 2018. līdz 2019. gadam "Shell" aptuveni septiņus procentus no savas kopējās peļņas, jeb aptuveni 2,7 miljardus eiro novirzīja caur beznodokļu zonās - Bermudās un Bahamās - reģistrētiem uzņēmumiem, kuros strādā tikai 39 cilvēki. Ja šāda peļņa būtu reģistrēta, piemēram, kompānijas mātes zemē Nīderlandē, nodokļos tiktu samaksāti 570 miljoni eiro.

Ja paskatāmies uz oficiālajiem ekonomikas rādītājiem, tad IKP uz vienu iedzīvotāju (PPP) Bermudās ir apmēram 2,65 reizes lielāks nekā Latvijā un pēc Pasaules Bankas datiem ir apmēram 70 tūkstoši eiro. 

Bermudieši paši saka, ka viņu ienākumi ir aptuveni tādi paši vai nedaudz augstāki nekā Amerikās Savienotajās Valstīs. Taču ir viena nianse – bermudieši nemaksā ienākumu nodokli. Algas nodokli maksā darba devējs, kurš var no jūsu algas ieturēt 6 procentus, lai samaksātu ienākumu nodokli. Šeit gan ir jāpiebilst, ka Bermudas regulāri figurē arī starp dzīvošanai pašām dārgākajām vietām pasaulē, jo faktiski visas preces tiek importētas. 

Šobrīd Covid ietekmē viens no lielākajiem izaicinājumiem, protams, ir trieciens Bermudu tūrisma sektoram. Tas veido ap pieciem procentiem valsts IKP, bet nodarbina daudz vairāk cilvēku. Šobrīd, piemēram bezdarbs valstiņā tiek rēķināts jau virs 10 procentiem un arī atgūšanās nebūs ātra, redzot, kā attīstās situācija Covid-19 izplatību pasaulē.

Kkritums ir bijis ļoti straujš – piemēram, viesnīcu un restorānu bizness pagājušajā gadā nopelnīja aptuveni 11 miljonus eiro, salīdzinot ar vairāk nekā 43 miljoniem eiro pirms gada. Taču dati rāda, ka vienlaicīgi ir strauji pieauguši arī valdības izdevumi, piemēram, nodrošinot bezdarbnieku pabalstus. Gada laikā šie izdevumi ir pieauguši gandrīz par 75 procentiem.

Tieši nodarbinātība un nepieciešamie taupības pasākumi pašlaik tiek saukti par galvenajiem Bermudu izaicinājumiem. Bijusī Bermudu valdības pārstāvniecības Vašingtonā vadītāja Šerila Pekvuda norāda, ka ir pienācis laiks nopietni pārskatīt arī valdības nodokļu politiku.

Un vēl Bermudu salas saistās ar Bermudu trīsstūri. Tas ir zināms kā trijstūris, kurā notiek visādas dīvainas lietas. To sauc par trijstūri, jo tā ir teritorija, kas atrodas atrodas starp Floridu, Bermudu salām un Puertoriko. Bēdīgi slavena šī vieta ir, jo ir daudzi gadījumi, kad lidmašīnas un kuģi ir pazuduši vai noslīkuši Bermudu trijstūri. Paši transporta līdzekļi parādījās pēc daudziem gadiem, taču jau bez pasažieriem. Tādēļ arī Bermudu trijstūri sauc arī par Velna trijstūri.

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šī gada noslēdzošais raidījums Diplomātiskās pusdienas būs par Āzijas valsti – analizējam Taizemes Karalisti, ko kādreiz, līdz 1939. gadam un vēl dažus gadus pēc Otrā pasaules kara. pazina kā Siāmu.

Vienota Siāma tika nodibināta jau 14. gadsimta vidū, un mūsdienās Taizeme jeb Siāma ir vienīgā Dienvidaustrumāzijas valsts, ko nekad nebija kolonizējusi Eiropas vara. Apkārt esošās valstis ir bijušas britu vai franču kolonijas. Tiek rēķināts, ka tādas valstis, kas nekad nav bijušas iekarotas, pasaulē ir desmit. Respektīvi, valsts teorētiski nekad nav tikusi iekarota. Veikla diplomātija un bieža teritorijas daļu atdošana citām varām ir bijis centrālais iemesls šim sasniegumam.

Otrā pasaules kara laikā Taizeme tehniski bija Japāņu impērijas sabiedrotā un kopš 1950. gadiem ir ASV sabiedrotā. 

Tāda nu šīs valsts simtus gadus ilgā diplomātiskā vēsture īsā apkopojumā. Vēl tikai atliek pieminēt, ka valsts ir savā simts gadu vēsturē ir "staigājusi" starp dažādiem politiskajiem režīmiem, starp demokrātiju un militāro diktatūru, vienlaicīgi arvien esot monarhija.

Taizemē mūsdienās dzīvo 69 miljoni iedzīvotāju, gandrīz visi valsts iedzīvotāju etniskā piederība ir taji un 95 procenti ir budisti. Taju valoda arī ir dominējošā valoda valstī. Taizeme ir viena no etniski un reliģiski viendabīgākajām valstīm pasaulē. Bet ekonomiski tā ir diez gan daudzveidīga. 

Taizemē ir brīvā tirgus ekonomika, kas vērsta uz ārvalstu investīciju veicināšanu un valsts ir ļoti atkarīga no starptautiskās tirdzniecības. Preču eksports veido aptuveni divas trešdaļas no IKP. Rūpniecība un pakalpojumu nozare veido aptuveni 90% no IKP. Lauksaimniecības nozare, kas sastāv galvenokārt no sīksaimniecībām, veido tikai 8% no IKP, bet šī nozare nodarbina aptuveni vienu trešdaļu no valsts darbaspēka. Taizeme arī regulāri piesaista miljoniem viesstrādnieku no kaimiņvalstīm.

Vienlaicīgi – Taizeme skaitās viena no trim pasaulē nevienlīdzīgākajām sabiedrībām. Pirms pāris gadiem "Credit Suisse" banka esot aprēķinājusi, ka nevienlīdzīgāks ienākumu un īpašumu sadalījums pasaulē vēl ir tikai Indijā un Krievijā, jo

Taizemē 10 procentiem bagātāko valsts iedzīvotāju pieder gandrīz 80 procenti valsts ekonomikas, kamēr 1 procentam bagātāko pieder 56 procenti no visas valsts IKP. Tajā pašā laikā apmēram 12 miljoni, jeb vairāk nekā 17 procenti valsts iedzīvotāju dzīvo nabadzībā vai tuvu tai. 

Šis liek arī pievērsties kādai nedaudz īpatnējai praksei, ar ko Taizeme arī ir bēdīgi slavena visā pasaulē. Proti, tūrisms veido apmēram sešus procentus valsts ekonomika, bet pēc Pasaules Ceļojumu un tūrisma padomes datiem Taizeme ir piektais lielākais medicīnas tūrisma galamērķis un apmēram 90 procenti no šiem tūristiem brauc tieši lai veiktu dzimuma maiņas operācijas. Kopumā ap 2,5 miljoniem cilvēku 2018. gadā vien atbrauca uz Taizemi pēc medicīniskajiem pakalpojumiem.

Vēl vairāk – prostitūcija un seksa tūrisms ir daļa no valsts tūrisma industrijas un tiekot pat rēķināts, ka apmēram 10 procenti no naudas, kas ienāk tūrismā. Tās miljardos mērāmas summas.

Taizemes ekonomiku ilgtermiņā apdraud augstie mājsaimniecību uzkrātie parādi, kas ierobežo ekonomiskās aktivitātes iespējas, iedzīvotāju novecošanās, jo dzimstība ir tuva nullei, jau minētā nevienlīdzība, kā arī politiskā nestabilitāte

– proti, tieši biežās režīmu maiņas, protesti un politiskās nekārtības nestimulē ilgtermiņa ārvalstu investīciju ienākšanu valstī.

Ir gan arī stabilitātes elementi, par tādu var uzskatīt arī monarhiju. Piemēram karalis Bumibols Aduljadens (Bhumibol Adulyadej) valdīja 70 gadus un 126 dienas un nomira 2016. gadā. Troni tā paša gada decembrī pārņēma viņa dēls, nodrošinot vismaz simbolisku politisko turpinājumu valstī.

Neskatoties uz monarhiju, poolitiskie režīmi Taizemē ir mainījušies bieži. Monarhijas kritizēšana šajā valstī ir aizliegta ar likumu, bet pēdējos gados visai skaļi ir kļuvuši sabiedrības protesti, kuru viens aicinājumiem ir monarhijas reformēšana.

Politiskie protesti Taizemē notiek regulāri un studentu neorganizētie protesti pret valdību notika arī visu 2020. gadu, par to detalizētāk stāsta Kopenhāgenas Universitātes politikas zinātņu profesors un Āzijas studijām veltītā Ziemeļu institūta direktors doktors Dankans Makkargo (Duncan McCargo).

Vēl kāds fakts par Taizemi - šī valsts skaitās dzēriena "Red Bull"  dzimtene. Proti, šo kompāniju 1984. gadā nodibināja austriešu un taizemiešu biznesmeņi. Austrietis bija šo dzērienu Taizemē pagaršojis cīņai ar savu "jetlag" (jeb latviski - organisma diennakts ritma izjaukšanu saistībā ar vairāku laika joslu šķērsošanu lidmašīnā). Interesanti, ka mūsdienās katru gadu tiek pārdots apmēram 7.5 miljardi "Red Bull" bundžiņu.

Bet nobeigumā par to, kā paši taizemieši dēvē valsts galvaspilsētu Bankoku. Tās pilnais nosaukums latviski būtu - "Eņģeļu pilsēta, Lielā nemirstīgo pilsēta, Lieliskā deviņu dārgakmeņu pilsēta, Ķēniņa sēdvieta, Karaliskās pils pilsēta, Iemiesoto dievu mājas, kuras Visvakarmans uzcēla Indras rīkojumā".

Ir pienācis Ziemassvētku laiks. Pēc divām dienām jau Ziemassvētku vakars un tādēļ šodien jāparunā par Joulupukki jeb Santa Klausu, jeb Ziemassvētku vecīti, ko Somijā sauc par Joulupukki.

Somija ir oficiālās Ziemassvētku vecīša mājas. Nedzīvo viņš gan Ziemeļpolā, bet Lapzemē, tās galvaspilsētā - Rovaniemi, kas gan atrodas tieši uz robežas, kur sākas Polārais jeb arktiskais loks.

Parasti šis Ziemassvētku vecīšu ciems ir viens no populārākajiem Somijas tūristu galamērķiem, kas katru gadu uzņem vairāk nekā pusmiljonu apmeklētāju. Tur var doties arī ziemeļbriežus glaudīt turp, ja vien netīšām kādu nenotriec ar auto, kad tie slāj pa šoseju. 

Un katru gadu Ziemassvētkos pasta nodaļa saņem vairāk nekā 700 000 bērnu vēstules gandrīz visām pasaules valstīm.

Vēsturiski Somija bija Zviedrijas province un pēc tam tās pakļautībā esoša lielhercogiste, tās bija no 12. līdz 19. gadsimtam. Bet no 1809. gada Somija bija autonoma Krievijas lielhercogiste. Pilnīgu neatkarību tā pasludināja 1917. gada 6. decembrī. Tad piedzīvoja pilsoņu karu, kurā sociālistu revolucionāri piecus mēnešus cīnījās pret "baltajiem", kas bija visi, kuri negribēja Somijas Sociālistiskās strādnieku republikas izveidi.

1919. gadā pieņēma demokrātisko konstitūciju un oficiāli Somija nekad arī nezaudēja savu demokrātisko sistēmu.

Starp citu Somijas parlamenta vēsturiskās ēkas masīvās kolonnas ir uzbūvētas, lai simbolizētu to, ka Somija neatteicās no demokrātijas, lai arī virkne citu valstu starpkaru periodā, ieskaitot trīs uz dienvidiem esošās Baltijas valstis, atteicās no demokrātijas, Somija to neizdarīja. Zviedru ietekme, acīmredzot tomēr ir nozīmīga bijusi arī šajā jautājumā.

Arī Otrā pasaules kara laikā Somijas vēsture bija sarežģīta. Vispirms tā veiksmīgi aizstāvēja savu neatkarību vispirms jau Ziemas kara ietvaros. Šī kara rezultātā Somija zaudēja Karēliju, bet saglabāja neatkarību. Karēliju valsts centās atgūt sadarbojoties ar Nacistisko Vāciju un karojot pret PSRS tā saucamā Kontinuitātes kara laikā. Bet nacistiskā Vācija tika sakauta, līdz ar to arī Somijas izredzes atgūt Karēliju un valstij bija tagad jau pēc PSRS spiediena  jākaro pret Nacistisko Vāciju tā saucamajā Lapzemes karā. 

Tikai 1947. gadā Somija atguva faktisku neatkarību no PSRS, noslēdzot sadarbības līgumu, kas visu Aukstā kara laiku lika neitrālajai Somijai būt politiski, militāri un arī ekonomiski saistītai ar Padomju Savienību.

Šis bija tā saucamais finlandizācijas posms, kad valsts bija juridiski un pēc institūcijām demokrātiska, bet vienlaicīgi neko neteica sliktu par PSRS un pat pārāk paļāvās uz prezidenta Urho Kekonena spēju “sarunāties ar padomju vadītājiem”. Vienlaicīgi jau kopš 1960. gadiem Somija cieši sasaistīja savu tirgu un politiskās attiecības ne tikai ar Ziemeļvalstīm, bet arī Eiropas Ekonomisko Kopienu, mūsdienu Eiropas Savienību, kurā iestājās 1995. gadā.

Mūsdienu Somijā dzīvo apmēram 5,6 miljoni iedzīvotāju un valsts ir ļoti industrializēta un mūsdienās jau brīva tirgus ekonomika. Somijā vēsturiski ir konkurētspējīga ražošanā, it īpaši koksnes, metālu, mašīnbūves, telekomunikāciju un elektronikas nozarēs. Somija izceļas arī ar tehnoloģiju eksportu, kā arī jaunuzņēmumu veicināšanu informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, spēļu, tīro tehnoloģiju un biotehnoloģijas nozarēs.

Ko somi domā par Latviju un Baltiju šobrīd, vaicājam Somijas Ārpolitikas institūta vecākajam pētniekam doktoram Matti Pesu.

Un vēl mazliet par lakricu, kas Somijā ir populārs gardums, kuru izgatavo no lakricas auga saknēm, cukura, cietes un miltiem, želatīna vai arābu gumijas jeb akāciju gumijas. Var pievienot arī citas sastāvdaļas, piemēram, anīsu. Svarīgākās pievienojamās sastāvdaļas ziemeļvalstīs – amonija hlorīds nevis nātrija hlorīds (sāls), lai iegūtu slaveno vai bēdīgi slavenās sāļās lakricas konfektes garšu.

Dodamies uz Āfrikas kontinentam tuvumā esošo Madagaskaru. Madagaskaras Republikā, kura atrodas uz ceturtās pasaulē lielākās salas Indijas okeānā, nav tik briesmīga politiskajā situācija kā Turkmenistānā, par kuru stāstījām pagājušajā nedēļā, lai arī šai valstij neatkarības 60 gadu laikā ir bijuši daudzi autoritārisma un politiskās vardarbības izaicinājumi.

Madagaskara ir viena no valstīm, kas cilvēkiem var asociēties ar pilnīgi greizām lietām. Piemēram, pingvīniem no ļoti populārajām animācijas filmām “Madagaskara”. Izrādās 1956. gadā Madagaskarā tiešām ir fiksēts vienīgais zināmais pingvīns. Tas bija Dienvidu klinšu pingvīns. Šīs sugas lielākā kolonija atrodas mūsu savulaik jau apmeklētajās Folklenda salās, kas gan atrodas pavisam tuvu Antarktīdai. Bet tuvākā ligzdošanas vieta Madagaskarai ir aptuveni 2000 kilometru attālumā esošās Prinča Edvarda salas Dienvidāfrikā.

Pareizākas asociācijas gan laikam būtu ar Madagaskaras šņācējprusakiem. Savukārt tie, kas interesējas par Otro Pasaules karu, vai ebreju likteni gadsimtu griežos, zinās par Madagaskaras plānu, ar kuru paredzēja Polijas ebreju masveida pārvietošanu tieši uz šo salu.

Starp citu pats nosaukums Madagaskara arī ir radies greizuma pēc. Itāļu ceļotājs Marko Polo 13. gadsimtā nepareizi izrunāja Somālijas ostas (un tagadējās galvaspilsētas) Mogadīšu nosaukumu kļūdaini nosaucot to par “Madageiskar” un vispār pat domājot Āfrikas kontinentā atrodamo pilsētu. Neskatoties uz portugāļu centieniem pārsaukt salu, kartēs tomēr figurēja ceļošanas autoritātes kļūdainais nosaukums.

Madagaskara ir relatīvi neliela valsts iedzīvotāju skaita ziņā – tikai 27 miljoni iedzīvotāju. Taču tā ir otra lielākā salu valsts pasaulē. Sabiedrība tur ir ļoti jauneklīga, lai neteiktu, ka bērnišķīga – apmēram 60 % valsts iedzīvotāju ir vecumā līdz 24 gadiem.

Dzimstība ir salīdzinoši liela - vienai sievietei vidēji ir četri bērni.

Bet tas uzreiz sasaucas ar citu faktu – bērnu izprecināšana. 2013. gada statistika liecināja, ka trešdaļa sieviešu vecumā no 20-24 gadiem bērnus bija dzemdējušas vēl nesasniedzot pilngadību un likumīgi atļauto precību vecumu - 18 gadi. Ekstrēmā nabadzība, izglītības trūkums (tikai 75 % iedzīvotāju, kas vecāki par 15 gadiem, prot lasīt un rakstīt) un pamatā laukos dzīvojošā sabiedrība ir nozīmīgākie iemesli šai situācijai un sieviešu līdztiesības izaicinājumiem.

Arī mūsdienās Madagaskaras sabiedrībā valda dažādi tabu, kuru dēļ sievietes saskaras ar sliktāku izglītību, nodarbinātību un arī nopietnām veselības problēmām. Tās ir, piemēram, mēnešreizes. Daudzām sievietēm vienkārši nav piekļuves ūdenim, nerunājot par elementārām higiēnas precēm.

Vēl viens nozīmīgs aspekts kā daudzās nabadzīgajās valstīs ir elementārs informācijas un arī izglītības trūkums. Arī dažādie vēsturiskie un reliģiskie aizspriedumi.

Madagaskaras iedzīvotāji arī etniski ir ļoti neviendabīgi. Šajā salā ir uzskaitītas 18 dažādas etniskās grupas. 

Dažādība, kas valstij raksturīga etniskajā ziņā, neizpaužas ekonomiskajā dzīvē, jo valdība maz iejaucas valsts ekonomikā un necenšas to pārāk regulēt. Tādēļ brīvais tirgus darbojas visnotaļ nepiespiesti.

Valstij ir bagātīgi dabas resursi, bet tie tiek maz un neefektīvi izmantoti. Kapitāls valstī ir ierobežots un banku sektora praktiski nav, turklāt ir vāja tieslietu sistēma un plaša valdības korumpētība, kas ietekmē arī to, ka vienošanās un līgumi tiek vāji ievēroti.

80 procenti valsts iedzīvotāju ir nodarbināti lauksaimniecībā, zvejniecībā vai mežkopībā. Lai arī kopā šīs industrijas veido tikai apmēram ceturtdaļu valsts IKP.

Madagaskaras ekonomika cieš no noslēgtības un nespējas prast sadarboties ar ārvalstu investoriem, kuri ienestu tehnoloģijas, darbavietas, ļautu valstij integrēties pasaules ekonomikā un uzlabot iedzīvotāju katastrofālo dzīves līmeni. Bet ārvalstu investori vienkārši netiek laisti valstī iekšā vai arī attieksme pret viņiem nav pietiekami godīga un taisnīga. Īpašuma tiesības netiek pilnībā ievērotas un bieži ir atkarīgas no galvaspilsētā Antananarivo sēdošās valdības labvēlības.

Valsts viens no būtiskiem ienākumu avotiem ir bijis tūrisms, kas, protams, šobrīd ir apsīcis. Bet iepriekš ik gadu valsts uzņēma ap pus miljonu tūristu. Valstī ir ļoti daudz unikālu dzīvnieku un dabasparku. Piemēram, slaveno lemuru populācija, jo visas aptuveni 100 lemuru sugas dzīvo tieši Madagaskarā! 

Diemžēl valsts eksports – vai tas būtu tekstilrūpniecības produkti, kafija, vaniļa, cukurs, ilmenīts, ko izmanto titāna ražošanai, vai citi diemžēl nerada pietiekamus ienākumus. Tiek rēķināts, ka puse no ieņēmumiem ik gadu aiziet valsts ārējā parāda segšanai.

Rezultātā – Madagaskara ir viena no desmit pašām nabadzīgākajām valstīm pasaulē. 

Vēl kāda lieta, kas dažiem nes zaudējumus, bet dažiem lielu peļņu, ir dažāda veida nelegālā tirdzniecība, jo savas atrašanās vietas dēļ Madagaskara pēdējos gados ir kļuvusi par tādu kā organizētās noziedzības tranzīta punktu. Īpaši narkotiku un dažādu dabas resursu, tostarp dzīvnieku un koksnes tirdzniecībā. Uz to norāda arī Globālās Iniciatīvas pret transnacionālo organizēto noziedzību pētniece Džūlija Stenjarda.

Noslēgumā nedaudz salduma. Izrādās, ka tieši Madagaskara audzē un eksportē 80 procentus no pasaules dabiskās vaniļas. Vienlaicīgi gan tiek rēķināts, ka dabiskā vaniļa ir tikai apmēram 5 procentos no pasaules pārtikas. Pārējā ir mākslīgā.

Madagaskaras Burbona vaniļa ir nosaukta pēc Burbona salā veikta atklājuma. Proti, 12 gadus vecs vergu puisītis Edmonds Albius 1841. gadā atklāja, ka apputeksnēt tradicionāli Meksikā atrodamās vaniļas orhidejas var ne tikai bites, bet arī cilvēks ar rokām. Uzreiz pēc tam vaniļas plantācijas kļuva par ikdienas parādību arī Madagaskarā.

Šodien raidījuma ceļi atkal ved uz Centrālāziju, konkrēti uz Turkmenistānu. Valsti, kuru daži analītiķi ir saukuši par briesmīgāko valsti uz zemeslodes, citi par tikpat nejauku vietu kā Ziemeļkoreja.

Skarbs sākums, lai arī Turkmenistānas medijos tiks stāstīts par gandrīz vai paradīzi zemes virsū ar saules valdnieku priekšgalā. Bet patiesībā autoritārais režīms šajā valstī ir gana skarbs un pietiekami skarbi par šo valsti arī ir jārunā.

Turkmenistāna ir piemērs tam, kādā fiziskā un sevišķi jau mentālā nebrīvē var dzīvot cilvēki, pat neesot ieslodzīti cietumā. Mēs Latvijā varam tikai atcerēties, vai iedomāties, kā ir dzīvot tādos politiskos apstākļos, kad nedrīkst pateikt neko.

ASV bāzētā organizācija “Freedom House” šo valsti ir klasificējusi kā represīvu autoritāro režīmu.

Turkmenistāna ar saviem pieciem ar pusi miljoniem iedzīvotāju ir viena no etniski un reliģiski viendabīgākajām valstīm pasaulē, jo 85% valsts iedzīvotāju ir turkmēņi un 89 % ir musulmaņi. Pārējie tiek brutāli diskriminēti un ierobežoti.

Daži piemēri, par kuriem var atrast informāciju: ir aizliegts mācīt balohu etniskās minoritātes tradīcijas un valodu. Uzbeku etniskās minoritātes valodu arī aizliedza valsts skolās. Universitātēm savulaik valdība ir ieteikusi nepieņemt studentus, kuriem nav turkmēņu uzvārdi, sevišķi, ja tie ir etniskie krievi.

Vēl šogad septembrī tika slēgtas pēdējās klases, kurās mācījās krievu valodā. Krievijas Federācija atklāti pret neiebilda, bet vēstniecība tikai pauda nožēlu un faktiski atbalstīja. Turkmenistānas valdības pozīcijai.

Interesanti, ka Turkmenistānas konstitūcija garantē reliģijas brīvību, bet, kā var noprast, tāpat kā lielākā daļa citu cilvēktiesību, tās netiek ievērotas.

Precīzi dati par Turkmenistānas iedzīvotāju skaitu nav zināmi, jo pat valdības iekšējos aprēķinos tiek minēts, ka pat divi miljoni no pieciem ar pusi miljoniem iedzīvotāju varētu būt emigrējuši prom no valsts šīs desmitgades laikā, sevišķi uz Turciju. Un tas pie situācijas, ka nomināli Turkmenistāna skaitās viena no bagātākajām valstīm Centrālāzijā.

Valsts galvenais atbalsta punkts ir naftas un dabasgāzes ieguve, jo Turkmenistānā ir pasaulē sestās lielākās dabasgāzes rezerves. Gāzi lielākoties Turkmenistānas režīms eksportē uz Ķīnu un arī Krieviju. Ekonomiskā atkarība no Ķīnas gan arī ir ļoti izteikta, gandrīz 85 %no eksporta iet uz Ķīnu, ap pieciem procentiem uz Turciju. Naftas un gāzes eksports veido 25 procentus valsts IKP.

Bet ne pirmais, ne otrais modernās Turkmenistānas prezidents nav spējuši izdarīt pietiekami, lai apkarotu korupciju, privatizētu valsts uzņēmumus, attīstītu ekonomiku ārpus enerģētikas sektora vai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi kopumā. Tādēļ valsts atkarība no pasaules energoresursu cenām tieši ietekmē valsts attīstību.

Viens no piemēriem, 2018. gadā tika pieņemts lēmums, ka bezmaksas ūdens, gāze un elektrība valstī iedzīvotājiem vairs nenodrošinās. 

Nenoliedzami,  arī pašlaik pasauli pārņēmusī Covid-19 pandēmija pamatīgi ietekmē Turkmenistānas ekonomiku, lai arī oficiāli Turkmenistānā, kā burvju oāzē tuksneša vidū, Covid-19 saslimušo nav. Tomēr prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs pēdējā laikā atzīst, ka vīruss vispār ir, tāpēc pastiprināti jāpievērš uzmanība higiēnai.

Realitātē Turkmenistāna nav Covid-19 izņēmuma oāze, valsts nespēj tikt galā ne ar pašu Covid-19 pandēmiju, ne arī tās izraisītajām ekonomiskajām sekām. Par spīti tam visam režīms vēl joprojām pieturas pie drakoniskiem un cilvēka cieņu aizskarošiem ierobežojumiem. Viens no piemēriem - operas un cirka izrādes ir aizliegtas kā neatbilstošas turkmēņu nacionālajām tradīcijām.

Bet politiski par vienu no Turkmenistānas tradīcijām varētu saukt viņu pašu pasludināto neitralitāti. Par šīs, uz papīra neitrālās Turkmenistānas šā brīža ar naftu un gāzi saistītajiem ārpolitiskajiem izaicinājumiem eksperta viedokli vaicājām doktoram Adilbekam Jermekbajevam no Al-Farabi Kazahu Nacionālās universitātes.

Vēl daži fakti par Turkmenistānu.

Turkmenistāna ir pazīstama ar to, ka tai ir arī vairāki savdabīgi Ginesa rekordi. Šeit gan jāpiebilst, ka Ginesa Rekordu grāmata tiek apsūdzēta par to, ka tā izpatīk diktatoram. Starp citu, par "elles vārtiem" runājot – tas ir 60 metru plats un 30 metru dziļš gāzes krāteris, kurā ir gan gāzes, gan naftas atradnes. Lai atbrīvotos no liekās gāzes, padomju inženieri to aizdedzināja 1971. gadā, cerot, ka tas turpinās degt pāris nedēļas. Deg joprojām!

Viens no visbiežāk pieminētajiem faktiem ir tas, ka galvaspilsēta Ašhabada ir ar lielāko baltā marmora ēku īpatsvaru skaitu pasaulē. Tiešām gar ielu malām var redzēt galvenokārt tikai baltu marmoru, jaunceltnes, kas domātas jaunajām ģimenēm. Bet jāmin, ka minimālā alga Turkmenistānā ir ap 300 eiro, vidējā – ap 1200 un ne visi šos jaunos dzīvokļus var atļauties. 

Vēl kāds novērojums – šīs marmora fasādes faktiski ir vērstas tikai uz ielas pusi, bet metrus 200-300 tālāk paveras jau pavisam cita aina. Toties baltajā pilsētā ar baltajām automašīnām, kuras nedrīkst būt vecākas par 2000. gadu, ir arī pasaulē lielākais iekštelpu panorāmas rats, kas ir 47,6 metrus diametrā.

Vēl Ašhabadā ir pasaulē lielākie āra baseini, daudz pieminekļu zirgiem, jo prezidents ir žokejs un pats arī sarakstījis virkni grāmatu par zirgiem.

Dodamies uz Vācijas Federatīvo Republiku. Vācija ir ļoti labi zināma valsts gan mums, gan klausītājiem. Daudz par to ir dzirdēts un mācīts. Un vēl šobrīd par notiekošo Vācijā uzzinām gandrīz katru dienu, jo kopā ar Franciju, tās ir vadošās Eiropas Savienības valstis. Arī šobrīd tieši Vācijai ir valsts, kura prezidē Eiropas Savienības Padomē. Tādēļ runājam par mītiem un stereotipiem, kas saistās ar Vāciju un arī nedaudz vairāk par Angelu Merkeli.

Viedokļu par Vāciju ir daudz, bet reizēm sāk šķist, ka mūsdienu Vāciju Latvijā (un ne tikai) uzskata par gandrīz vai sapņu valsti. Vai tas tā ir patiesībā – zināmā veidā noteikti, bet ir daudzas lietas, kuras vajadzētu aplūkot detalizētāk. 

Vācijā dzīvo nedaudz vairāk nekā 80 miljoni iedzīvotāju. No tiem 87 procenti ir vācieši, 1,5 procenti ir turki un pa vienam procentam ir poļi un sīrieši. Tas domājot par stereotipiem, par to, ka Vācija ir ārkārtīgi multikulturāla vai arī Turcijas izcelsmes cilvēku īpatsvars tajā būtu milzīgs. 

Darbaspēka no Turcijas ievešanas programma tika uzsākta 1960. gados straujās ekonomiskās atjaunošanās laikā, kad Vācijā trūka darbspējīgo iedzīvotāju, kas bija zaudēti karā.

Sīrijas izcelsmes iedzīvotāju procents savukārt ir cieši saistīts arī ar imigrācijas politiku no pilsoņu kara skartās valsts šajā desmitgadē. Kā redzams, tad daudzo miljonu vietā Vācijā atļauts bija palikt tikai bēgļiem, kas ir apmēram miljons cilvēku.

Vēl viens stereotips, par kuru bieži runā Vācijas kontekstā, ir musulmaņu kopienas izmērs. Patiesībā ir tā, ka Vācijā tikai nedaudz vairāk kā 5 procenti iedzīvotāju ir musulmaņi. Lielākā reliģiskā grupa – gandrīz 40 procenti – ir nevienai konfesijai nepiederoši. Un – lielākā no kristiešu grupām, paradoksālā kārtā ir nevis protestantisma dzimtenē sagaidāmie luterāņi, bet gan Romas katoļi. 

Tomēr pievēršamies mūsdienu politiskajām aktualitātēm Vācijā. Kanclere Angela Doroteja Merkele, ja paliek amatā, 2021.gada gada 23. novembrī kļūs par visilgāk strādājušo ievēlēto sievieti valsts vai valdības vadītāja amatā. 

Merkeles kundze teorētiski varētu pārspēt arī Helmutu Kolu un, ja nokalpotu pilnus 19 gadus kancleres amatā, tad arī Otto fon Bismarku un kļūtu par ilgāk strādājušo Vācijas līderi. To redzēsim pēc Vācijas parlamenta vēlēšanām, kas gaidāmas 2021.gada 26. septembrī, lai gan kanclere ir teikusi, ka uz piekto termiņu šajā amatā nekandidēs.

Kanclere Merkele ir kopš 2005. gada un ir piedzīvojusi daudzus pavērsienus Vācijas un pasaules politikā, kā un ir bijusi faktiskā Eiropas Savienības vadītāja visus šos gadus un saukta arī par “brīvās pasaules” līderi kopš 2016. gada ASV vēlēšanām.

Gan Eiropas Savienības konstitucionālā līguma izaicinājumi, gan karš Gruzijā, gan pasaules un ES finanšu un ekonomiskā krīze, gan Lībijas un Sīrijas pilsoņu kari, gan migrācijas krīze un Krievijas ārpolitikas agresijas vēl straujāks pieaugums Krimas okupācijā un Ukrainas kara gadījumā, gan Brexit, gan Eiropas Komisijas prezidenta Junkera "izaicinājums", gan ASV attieksmes pret ES regulārās maiņas republikāņu un demokrātu prezidentu valdīšanas laikā, gan tagad arī Covid-19 pandēmija. Tas būtu krīžu saraksts, kuru laikā Merkele ir bijusi Vācijas vadītāja un arī neformālā Eiropas vadītāja.

Skaidrot, kā Vācijas attiecības varētu attīstīties ar gaidāmo ASV prezidentu Džo Baidenu, vērtē doktors Mihaels Kīdings, Duiburgas-Esenes Universitātes profesors. 

Vēl par Vāciju

Tāpat kā jebkuras citas valsts izaugsmes un izcilības pamatā ir bijuši tehnoloģiskie izgudrojumi. Tehnoloģiskās priekšrocības un inteliģenta to pielietošana ir palīdzējusi praktiski visām sabiedrībām kļūt par to, kas tās ir mūsdienās. Un Vācija, protams, nav izņēmums. Tādēļ ir vērts pieminēt, ka vācu zeltkalis Johans Gūtenbergs (Johanness Gensfleišs Lādenē no Gūtenbergiem) radīja apvērsumu pasaules vēsturē ne tikai izgudrojot tehnoloģiju, bet arī padarot visas citas zināšanas pieejamas plašam cilvēku lokam. Runa ir par grāmatu iespiešanas tehnoloģijas Eiropā radīšanu 1439. gadā. Neskatoties uz to, ka pats Gutenbergs visu dzīvi cīnījās ar finanšu problēmām un bagāts nekļuva, iespiešana mainīja sabiedrības, politiku, valstis un kļuva par pamatu gan renesansei, gan reformācijai, gan Apgaismības laikmetam.

Vēl kāds fakts. 1663. gadā vācu dzejnieks un teologs Johans fon Rists uzsāka filozofisko izdevumu "Erbauliche Monaths-Unterredungen", kas tiek uzskatīts par pirmo žurnālu pasaules vēsturē. Arī mūsdienu Vācijā lasīšana, arī žurnālu lasīšana ir ļoti populāra un tiek rēķināts, ka Vācijā ik gadu tiek izdots ap 100 000 dažādu izdevumu, kas to padara par vienu no drukājošākajām valstīm pasaulē.