Diplomātiskās pusdienas

Mūsu ceļi šodien ved uz Vjetnamas Sociālistisko Republiku, vienu no beidzamajām sociālistiskajām valstīm pasaulē. Proti, vēl tikai Ķīna, Laosa un Kuba teorētiski pieskatāmas pie sociālistiskajām valstīm mūsdienās.

Tā kā šīs ir "pusdienas", tad arī runājot par Vjetnamu, nedaudz par viņu pārtikas filozofiju. Tās pamatā ir pieci elementi: pikants, kas simbolizē metālu), skābs (koks), rūgts (uguns), sāļš (ūdens) un salds (Zeme). Ideālam ēdienam ir jābūt perfekti sabalansētam starp šiem pieciem elementiem.

Vjetnamā ir nepilni 100 miljoni iedzīvotāju. Tā ir 15. vietā pasaulē apdzīvotības ziņā. Tā atrodas Austrumāzijā. Valstī dzīvo apmēram 54 etniskās grupas, ko atzīst Vjetnamas valdība. 86 procenti valsts iedzīvotāju ir vjeti.

Interesanti, ka vairāk nekā 80 procenti valsts iedzīvotāju ir sekulāri jeb nepieder nevienai reliģiskajai grupai. Pasaulē nav daudz tādu valstu, viena no tām ir arī Latvija. 

Lai arī sociālistiska valsts, Vjetnama atšķiras no citām valstīm, kurās arī vēl ir šī valsts iekārta. Tomēr vēl nesen liekākā daļa Vjetnamas iedzīvotāju iztika ar ienākumiem, kas nesasniedz vienu dolāru dienā, gada vidējā alga valstī šobrīd ir nedaudz virs 1000 eiro. Izaicinājumu nabadzības likvidēšanā vēl daudz.

Tajā pašā laikā Vjetnama ir otrais lielākais Eiropas Savienības tirdzniecības partneris Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijā ASEAN. Tā ir apsteigusi Indonēziju un Taizemi un atpaliek tikai no Singapūras.  

2020.gada 1. augustā stājās spēkā Eiropas Savienības un Vjetnamas brīvās tirdzniecības līgums, kas atceļ gandrīz 99% no visām muitas nodevām. Tiesa, šī līguma noslēgšanai bija nepieciešami gandrīz 10 gadi. Tas ir visplašākais tirdzniecības līgums, ko Eiropas Savienība ir noslēgusi ar kādu no attīstības valstīm.

Savukārt Eiropas Komisija prognozē, ka līdz 2035. gadam ES IKP saistībā ar tirdznecību ar Vjetnamu palielināsies par aptuveni 30 miljardiem. Bet Vjetnamas lielākais eksporta partneris ir ASV. 

Šī valsts ir lielākais Indijas riekstu eksportētājs pasaulē – aptuveni 55% no visa pasaules apjoma. Arī lielākais melno piparu eksportētājs.

Vjetmanas politiskos izaicinājumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece  Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Dr. Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova.

Vēl kāds interesants fakts par Vjetnamu. Tā ir otrs lielākais kafijas ražotājs un eksportētājs pasaulē pēc Brazīlijas. Pēdējos trīsdesmit gados Vjetnama ieguvusi 20 procentus pasaules tirgus.

Vjetnamieši ne tikai tirgo kafiju, bet arī paši to daudz patērē, turklāt īpašā veidā - ar kondensēto pienu.

Galvaspilsētā vēl raksturīgi, ka kondensēto pienu saputo kopā ar olas dzeltenumu un kā kapučino putas uzliek virsū kafijai.

Dodamies uz Āfriku - uz Marokas Karalisti. Runājam par to, kāda ir politiskā un ekonomiskā situācija valstī, kurai tūrisms ir otra svarīgākā nozare.

Lai arī visa Ziemeļāfrika, kur arī atrodas Maroka, ir reģions, kur valstīm raksturīga iekšējā politiskā nestabilitāte vai teroristu uzbrukumi, kas var radīti nevēlēšanos doties uz konkrēto valsti, vienlaicīgi tas ir arī vilinošs reģions no tūrisma viedokļa. Tas ir viens no senāk apdzīvotiem reģioniem pasaulē, vilina senā kultūra un neparasti dabasskati.

Marokas ekonomika ir viena no attīstītākajām Ziemeļāfrikā. Lielākās industrijas ir lauksaimniecība un tūrisms, bet Maroka ir arī trešais lielākais fosfāta ražotājs pasaulē aiz ASV un Ķīnas, kā arī attīstīta ir tekstilrūpniecība un piedalās auto ražošanā. Pēdējā laikā Maroka ir investējusi ostu attīstībā, cenšoties kļūt par tranzīta valsti.

Apmēram trešdaļa tūristu, kas apmeklē Maroku, ir paši marokāņi, kas dzīvo ārvalstīs.

Kopš 1999.gada, kad valstī pie varas nāca karalis Muhameds VI ir centieni veicināt ekonomiku un mazināt inflāciju, bet arvien valstī ir augsts bezdarba līmenis jauniešu vidū.

Marokas politisko un ekonomisko situāciju un tūrisma industrijas nozīmi valstī vērtē Latvijas Universitātes asociētais profesors Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks doktors Toms Rostoks.

Vidēji rēķina, ka Marokā ik gadu vidēji ierodas ap 10 miljonu tūristu, lielākoties spāņi, franči un itālieši. Interesanti, ka uz Maroku daudzi brauc slēpot.

Savukārt Eiropas Savienība veido 3/4 investīciju Marokā.

Bet vēl kāds interesants fakts par Maroku. Šajā valstī atrodas visvecākā universitāte pasaulē, kas arvien aktīvi darbojas. Tā ir Karavīnas universitāte, kas dibināta 859. gadā un to izveidoja sieviete - bagāta tirgotāja meita Fatima bint Muhammad Al-Fihriya Al-Qurashiya.

Pēc vasaras pārtraukuma aicinām jūs atkal uz Diplomātiskajām pusdienām. Domājot par to, ar kādu valsti varētu sākt jauno raidījuma sezonu, vienojāmies, ka ātruma uzņemšanai sāksim „ar mazumiņu”. Proti, šoreiz runājam par vienu no pasaulē mazākajām valstīm – Lihtenšteinu.

Tik mazu valsti, ka ne tikai Kārlis izbrauca tai cauri, nemaz nepamanot, ka ir Lihtenšteinā, bet arī Šveices armijas karavīri reiz tajā netīšām iebruka. Un starp citu, šāds robežkonflikts notika pavisam nesen – 2007. gadā, kad aptuveni 170 Šveices kājinieku, apsekojot nenosprausto abu valstu robežu, pilnīgi netīšām bija kādu pusotru kilometru ieklīduši kaimiņvalsts teritorijā. Šāds robežkonflikts ir komisks kaut vai ar to, ka visādi citādi ar savu neitralitāti pazīstamās Šveices karavīriem savos kaujas ieročos nebija munīcijas. Bet Lihtenšteina, kurai pašai nemaz nav armijas, šādu „iebrukumu” nemaz nebija pamanījusi un galu galā izlēma neatbildēt.

Mēs, protams, varam nedaudz pasmaidīt par šo ne visai bruņoto konfliktu, taču patiesībā šī arī ir viena no mazo valstu jeb pundursvalstu specifiskajām īpatnībām.

Raidījuma uzmanības centrā bija 30. augustā notikušais referendums, kurā lihtenšteiniešiem bija jāpauž savs viedoklis par trijiem visai interesantiem jautājumiem.

Pirmkārt – vai apstiprināt izmaiņas konstitūcijā, kas nodrošinātu vienādu pārstāvniecību vīriešiem un sievietēm politiskajām institūcijās.

Otrkārt – vai atļaut dubulto pilsonību naturalizētajiem pilsoņiem

Treškārt – vai atbalstīt valdības lēmumu finansēt dzelzceļa līnijas paplašināšanu.

Šoreiz Diplomātiskajās pusdienās “ēdienkartē” ir Mongolija. Valsts, kura pēc iedzīvotāju skaita ir gandrīz Lietuvas izmērā. Un par to jau nu gan dzirdējuši ir visi.

Un tāpat kā Lietuva – arī Mongolija šobrīd ir diezgan maza valsts, bet ar iespaidīgu impērisku vēsturi. Bet dzirdēts par Mongoliju ir visticamākais, Čingishana un 13.-14. gadsimta Mongoļu impērijas dēļ. Tā, starp citu, ir otra lielākā pasaules vēsturē pēc Britu impērijas, ja rēķina no zemeslodes sauszemes kontroles viedokļa.

Tas ir iespaidīgs rādītājs no mūsdienu viedokļa raugoties, lai arī daudzi teiktu, ka ASV faktiski arī nodrošina līdzvērtīgu, lai arī ne tik tiešu ietekmi pasaulē šodien kā vismaz Britu impērija.

Stepju zeme Mongolija ar nedaudz vairāk par trim miljoniem iedzīvotāju ir visretāk apdzīvotā pasaules valsts. Divi cilvēki uz kvadrātkilometru. Pat Latvija ar tās izdaudzināto nepatiku pret kaimiņiem, ir daudz ciešāk apdzīvota.

Izvēlējāmies gan runāt par Mongoliju ne tikai tās iespaidīgās vēstures dēļ, bet arī tās tuvojošos parlamenta vēlēšanu dēļ. Proti, šī pusprezidentālā, parlamentārā republika mūs piesaistīja ar to, ka mūsu Jāņos tai ir paredzētas parlamenta vēlēšanas.

Valsts Lielajā Huralā (Ulsin Ikh Hural) ir 76 deputātu vietas, kuras ir jāaizpilda vēlēšanās 24. jūnijā. Un valstij ir vesela virkne ekonomisko un sociālo izaicinājumu, kurus parlamentam nākotnē būs jārisina.

Ir pienācis laiks, ēdot pusdienas, paskatīties uz kādu no pasaules valstīm, kurā ir kāds aktuāls politisks notikums, interesantas situācijas vai vienkārši aizraujošs raksturs. Un šodien mēs skatāmies uz Islandi jeb Īslandi, jeb Aislandi, vai kā nu kurā brīdī latviešu valodā ir bijuši piedāvājumi valsti saukt. 27. jūnijā šajā valstī gaidāmas prezidenta vēlēšanas.

Droši vien katram latvietim pirmajam, kam vajadzētu nākt prātā, būtu jābūt faktam, ka Islande bija pirmā valsts, kura atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu. Un tas notika jau 1991. gada 22. augustā. Proti, nākamajā dienā pēc tam, kad Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu jeb de facto atjaunoja valsts neatkarību.

Piemērs, kad maza valsts bija drosmīga, kad to neviens negaidīja un tādējādi ne tikai palīdzēja otrai valstij ātrāk atgūt savu vietu suverēno valstu pulkā un kļuva par tās draugu, bet arī iegāja šīs citas valsts un tās iedzīvotāju vēsturē. Un tagad esam partneri NATO, Eiropas Padomē, Baltijas Jūras valstu padomē, kā arī Eiropas Ekonomiskajā zonā un Šengenas zonā.

Islande ar tās 350 tūkstošiem iedzīvotāju (tā ir aptuveni tikai puse Rīgas), kuri lielākā daļa dzīvo galvaspilsētā Reikjavīkā (atkal līdzīgi kā Latvijas situācijā) vai citās pilsētās. Respektīvi, gandrīz visi Islandes iedzīvotāji dzīvo pilsētās. Neskatoties uz to, ka valsts ir plaša un daudzveidīga tās dabas dēļ.

Bet tas nav traucējis valstij izmantot tai pieejamos dabas resursus ne tikai enerģētikā, bet arī lauksaimniecībā un ražošanā. Ģeotermālie un hidroelektro resursi, kā arī biotehnoloģijas tiek izmantotas ļoti plaši. Vulkāniskā aktivitāte ir nodrošinājusi lētus enerģijas resursus tālākai ekonomikas izaugsmei, sevišķi IT sektorā. Un, protams, arī tūrisma industrijā. Aprēķināts, ka valsti vispār apmeklē 4 līdz 5 reizes vairāk cilvēku gadā nekā tajā dzīvo.

Jā, tūrisms, alumīnija ieguve un zvejniecība ir centrālie Islandes ekonomikas atbalsta punkti, pat ja lasis Islandē maksā dārgāk, nekā Latvijā. Dažādošana, tostarp IT sektora virzienā, protams, ir bijusi starp prioritātēm.

Izņemot 2008. gada banku krīzi, kas atkal bija līdzīga Latvijas pieredzei, Islande ilgstoši ir piedzīvojusi augstu izaugsmi.

Islandes IKP uz vienu iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes) ir gandrīz divreiz lielāks par Latvijas un veido apmēram 47 tūkstošu eiro uz vienu iedzīvotāju. Kopējais saimniecības apmērs absolūtajos ciparos Islandei gan ir mazāks. Bet katrā gadījumā, izskatās pēc klasiskas Ziemeļvalsts, kurām arī mēs cenšamies līdzināties. Un mums vēl kāds brīdis ir jāpastrādā, lai kādu no tām noķertu.

Bet pirms mēs pievēršamies Islandes prezidenta vēlēšanām, ir kāds ļoti svarīgs politiskais sasniegums, kuri par valsti ir jāmin. Islande ir visvecākā parlamentārā demokrātija pasaulē. Proti, Islandes parlaments Altings ir vecākais vēl jo projām darbojošais parlaments. Kopš 930. gada, kad tas tika pirmo reizi izveidots tas ir pārtraucis darbību tikai 19. gadsimta sākumā uz nepilnu pusgadsimtu. Pirmajā posmā parlaments sanāca pie vienas klints Tingvelīra nacionālajā parkā, otrajā posmā, pēc tā atjaunošanas kopš 1845. Gada, tas sanāk Reikjavīkā.

Šis ir patiešām nozīmīgs sasniegums mazai valstij. Bet tas nav vienīgais, sevišķi prezidenta vēlēšanu kontekstā.

Taisnība. Islande bija pirmā valsts pasaulē, kura ievēlēja sievieti valsts prezidentes amatā. Tas gan notika pavisam nesen – 1980. gadā. Bet toreiz ievēlētā Vigdis Finbogdotira vēl jo projām ir pasaulē visilgāk kalpojusī sieviete demokrātiski ievēlētā valsts galvas amatā.

Bet tagad pievēršamies šī brīža prezidentam un gaidāmajām vēlēšanām, kuras notiks šogad 27. jūnijā. Par pārliecinošu favorītu tiek uzskatīts esošais prezidents Gudni Torlācijs Johannessons, jo vēl ne reizi nav zaudējis balsojumu. Viņam izaicinajumu meta kopumā pieci kandidāti, taču no tiem ir palicis tikai viens – uzņēmējs un ekonomists Gudmundurs Franklins Jonsons.

Starp citu, viens no kandidēšanas nosacījumiem uz Islandes prezidenta amatu ir, ka kandidātam ir jāsavāc vismaz 1500, bet ne vairāk kā 3000 vēlētāju rekomendācijas no visiem četriem valsts kvadrantiem. Parakstus savākt gan izdevās tikai abiem minētajiem kandidātiem. Vēl interesantāk ir, ja neviens cits politiķis nebūtu izvirzījis savu kandidatūru, prezidents Johannessons turpinātu pildīt savu amatu vēl uz četrus termiņus. Un tā bez laika ierobežojuma.

Islandes prezidenta kandidātu viedokļi un centrālās pozīcijas atšķiras, kā tas ir ierasts politikā. Tostarp, piemēram, par Islandes pievienošanos Eiropas Savienībai vai palikšanu ārpus tās. Bet, kā mums pastāstīja Islandē dzīvojošā Inga Tīrone, faktiski priekšvēlēšanu kampaņas centrā ir tikai viens jautājums.

Runājot par jautājumiem, kas pašlaik jārisina esošajiem politiķiem, tostarp prezidentam, pirmkārt, ir jāmin koronavīrusa krīze, kas ir pamatīgi ietekmējusi arī Islandes tūrisma industriju un tātad arī valsts ekonomiku. Taču ir arī kāds izaicinājums, kurš Latvijā, iespējams, mazāk pieminēts, bet ārpolitikā, sevišķi mūsu reģiona valstu ārpolitikā, ļoti bieži aplūkots – Arktikas reģiona nākotne.

Notikumu attīstība tuvākajos gados Arktikas reģionā bieži tiek piesaukta kā jaunā potenciālā konfliktu vieta pēc Tuvajiem Austrumiem, kur starp pasaules valstīm notiks cīņa par resursiem. Un, kā mums pastāstīja Dānijas ārpolitikas institūta viespētniece un arī bijusī Islandes Ārpolitikas institūta direktore Pia Hansone, Islandei, kā mazai valstij, izaicinājumi ir patiešām lieli:

Rezumējot jāsecina, Islande ir maza, bet ekonomiski patstāvīga valsts. Tā izmanto resursus, kas tai ir pieejami un partnerus, kas ir tai apkārt, lai nodrošinātu savu dzīves līmeni. Vienlaicīgi, tās nacionālā drošība kļūst par tās centrālo izaicinājumu. Lai arī NATO dalībvalsts, tomēr aktualizējoties Arktikas jautājumam, valstij jāsāk arvien aktīvāk atgādināt par savām partnerībām pasaulē. Šis, acīmredzot, ir jāņem vērā arī Latvijai, atceroties par “diplomātisko parādu”, kas mums ir pret Islandi kopš 1991. gada.

1. Starteris

UL: Labdien, esiet sveicināti “Diplomātiskajās pusdienās”! Kā katru nedēļu, šajā laikā ar jums sarunājamies mēs – žurnālists Uģis Lībietis, un politikas zinātņu doktors, Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis.

UL: Pēc pagājušās nedēļas raidījuma par Kanādu, šodien dosimies uz pilnīgi otru pasaules pusi? Bet arī otrā pasaules pusē ir valsts, kurā pamata valoda ir angļu valoda, un līdzīgi kā Kanādai, valsts galvas funkcijas tajā pilda Lielbritānijas karaliene Elizabete Otrā. Proti, dodamies uz Jaunzēlandi.

KB: Jā, dosimies pusdienot uz Jaunzēlandi, kas līdzīgi kā Kanāda ietilpst Nāciju Sadraudzībā (Commonwealth of Nations vai British Commonwealth), kas ir brīvprātīga un no 54 valstīm sastāvoša neatkarīgu valstu savienība, lielāko daļu no kurām vieno tas, ka tās ir bijušas Lielbritānijas impērijas sastāvā. Un Elizabete Otrā valsts galva, starp citu, ir 16. no šīm valstīm. Reāla politiskā vara gan karalienei Jaunzēlandē nav, bet šis skaidri parāda vēsturisko mantojumu, kad Britu impērija vēl tieši pirms simt gadiem - 1920. gadā kontrolēja 24 procentus no zemeslodes sauszemes.

UL: Un, starp citu, Nāciju Sadraudzībā ietilpst ne tikai Jaunzēlande un Kanāda, bet arī mūsu raidījumos iepriekš aplūkotās Dienvidāfrikas Republika un Trinidada, un Tobago.

Bet to, ko Latvijas iedzīvotāji un mūsu radījuma klausītāji zina par Jaunzēlandi mēs mēģinājām noskaidrot telefonintervijās. Klausāmies, kas bija sakāms.

2. pamatēdiens

UL: Gribētos teikt, ka klausītāju viedokļi ir interesanti un pat ļoti korekti. Es gan biju cerējis, ka kāds pieminēs arī Jaunzēlandē filmēto “Gredzenu pavēlnieka” triloģiju un tam sekojošo tūrisma bumu.

KB: Jā šī ar Jaunzēlandes skatiem bagātā filma tiešām ir iemesls milzīgam tūristu pieplūdumam valstī – aptuveni seši procenti no visiem tūristiem “Gredzenu pavēlnieku” min kā vienu no galvenajiem iemesliem, lai apmeklētu Jaunzēlandi. Var tikai cerēt, ka pierunāsim kādu nākotnē pasaulē ļoti populāru filmu nofilmēt arī Latvijā, lai informācija un zināšanas par mūsu valsti iegūtu kaut pusi no tām aprisēm, ko ieguva Jaunzēlande.

Bet runājot par pašu salu valsti – pamatiedzīvotāji, maori, tajā sāka ierasties tikai 13. gadsimtā, ap laiku, kad Latvijas teritorijā vēl turpināja ienākt vācu krustneši. Un 19. gadsimta četrdesmitajos gados Jaunzēlande tika iekļauta Britu impērijas sastāvā.

UL: Par valsts neatkarības dienu vēl notiek diskusijas, bet principiālu likumdošanas neatkarību no Apvienotās Karalistes valsts ieguva 1947. gadā, lai arī, kā minējām, Elizabete Otrā vēl jo projām ir valsts galva un to Jaunzēlandē pārstāv ģenerālgubernatore, lēdija (Dame) Patrīcija Lī Redija. Bet faktiskā vara pieder arī klausītāju pieminētajai premjerministrei Džasindai Ardērnai, par kuru mēs ari detalizētāk runāsim tālāk.

KB: Vēsturiskās attiecības starp Jaunzēlandi un eiropiešiem gan atspoguļojas arī etniskajā sastāvā, kur ap 65 procentiem iedzīvotāju ir eiropieši un tikai ap 17 procentiem ir maori. Starp citu, kas interesanti - puse Jaunzēlandes iedzīvotāju nepieder reliģiskajām grupām. Ļoti līdzīgi kā sekulārajās Igaunijā un Latvijā.

UL: No ekonomiskā viedokļa raugoties šīs nepilnus 5 miljonus iedzīvotāju lielās valsts nominālais dzīves līmenis ir par apmēram trešdaļu augstāks par Latvijas rādītājiem un IKP sastāda apmēram 35 tūkstoš eiro uz vienu iedzīvotāju. Bet kā jau dzirdējāt arī vienas klausītājas teiktajā – dārdzības līmenis ir ļoti augsts.  

KB: Pēdējos četrdesmit gados Jaunzēlandes ekonomika ir transformējusies no izteikti agrāras uz industriālu. Vienlaicīgi gan valsts galvenie eksporta produkti vēl jo projām ir lauksaimnieciskie – piena produkti un gaļa. Arī kokmateriāli, augļi, nafta, un daudziem zināmais Jaunzēlandes vīns. Lielākais importa un eksporta partneris? Blakus esošā kaimiņvalsts Austrālija ir tikai otrajā vietā. Pirmajā vietā ir Ķīnas Tautas Republika.

UL: Ne tikai valsts ārējā tirdzniecībā, bet Jaunzēlandes ārpolitikā kopumā Ķīna un Austrālija spēlē nozīmīgu lomu. Jaunzēlande, kā katra maza valsts, cenšas koncentrēties tikai uz saviem tuvākajiem ārpolitiskajiem jautājumiem. Iespējams, ka tāpēc tradicionāli tā arī ir bijusi mazāk skaļa starptautiskajā vidē un tiekusies atgādināt par cilvēktiesību jautājumu nozīmīgumu. Tendences starptautiskajā politikā pēdējos gados gan ir mainījušas arī Jaunzēlandes ārpolitikas toni un uzsvarus, tiem kļūstot tiešākiem un skarbākiem.

KB: Jā, valsts ārpolitikā dominē labas attiecības ar kaimiņvalsti Austrāliju, tostarp pašas valsts skaidri paustā piederība Rietumu pasaulei. Vienlaicīgi nepieciešamība balansēt Ķīnas augošo aktivitāti Okeānijā liek sarosīties arī Jaunzēlandei. Valsts ārpolitika ir kļuvusi balansējošāka, apzinoties Ķīnas kā drošības drauda aspektu un vienlaicīgi cenšoties saglabāt jau minētās tirdzniecības saiknes.

Valsts savu drošību redz kā daļu no Rietumu pasaules un tādēļ ne tikai valsts ir piedalījusies savu karaspēku konfliktos Irākā un Afganistānā, bet arī uzmanīgi seko līdzi breksita sarunām, jo Lielbritānijas iespējas piekļūt ES tirgum tieši ietekmēs arī Jaunzēlandes uzņēmumus.

UL: Un par Jaunzēlandes ārpolitikas izaicinājumiem tuvākajos gados un sevišķi jau attiecībām ar Austrāliju lūdzām komentēt arī Velingtonas Viktorijas Universitātei piederīgā Pārvaldības un Politikas studiju institūta direktoram Saimonam Čaplam.

Mūsu attiecības ar Austrāliju ir līdzīgas kā ASV un Kanādai. Mēs esam nedaudz ēnā, bet mēs arī ļoti savā starpā sacenšamies. Taču Austrālija atšķiras ar to, ka tur ir federāla sistēma, bet mums nav. Viņiem ir divas parlamenta palātas, mums viena. Tāpēc situācijās, kad nākas saskarties, piemēram, ar Covid-19, mēs varam reaģēt nedaudz ātrāk un spējam koordinēt lietas nedaudz labāk nekā Austrālijā. Un tas arī viss.

Runājot par ārpolitikas izaicinājumiem – tie ir tādi paši kā pārējai pasaulei. Mums visiem ir grūtības tikt galā ar ASV un Donaldu Trampu, kā arī ar aizvien pārliecinātāko un strauji savu ietekmi vairojošo Ķīnu. Jaunzēlandē ķīnas radītie izaicinājumi ir ļoti sarežģīti, jo Ķīna ir lielākais tirdzniecības partneris. Mums ir arī ievērojama ķīniešu imigrantu kopiena, kuru Ķīnas valdība ļoti aizrautīgi vēlas kontrolēt, lai arī viņi jau ir jaunzēlandieši. Ķīna arī strauji paplašinājusi savu ietekmi Klusā okeāna dienvidaustrumu daļā, kas vienmēr ir bijusi Jaunzēlandes interešu zonā. Tāpat Ķīna aizvien palielina savu interesi arī par Antarktīdu, kas arī ir Jaunzēlandes interešu sfērā, jo mēs esam bāzes punkts ceļā uz Antarktīdu. Arī iekšpolitkā izaicinājumi ir tādi paši  kā daudziem citiem – kā tikt galā ar Covid krīzes radīto ekonomisko lejupslīdi. Jaunzēlandē īpaši lieli zaudējumi ir radušies no ārvalstu tūristu trūkuma. Ja tagad pie mums viesojas vien daži simti cilvēku, tad parasti tie ir vairāk nekā pieci miljoni tūristu gadā. Un ar to mums nāksies tikt galā.

UL: Šos un daudzus citus jautājumus jau risina un būs jārisina esošajai premjerministre Džasindai Ardērnai, kura vairāku iemeslu dēļ, sevišķi jau savas personības dēļ, ir kļuvusi atpazīstama tālu pasaulē, tostarp arī Latvijā. Sevišķi COVID-19 krīzes ietvaros, kur Jaunzēlande kļuva par pirmo valsti, kas uzveica šo slimību pašmājās, politiķes līderība ir tikusi atzinīgi vērtēta.

KB: Ardērnas kundze ir jaunākais premjerministrs Jaunzēlandē 150 gadu laikā un tobrīd 37 gadu vecumā arī jaunākā sieviete-premjere pasaulē. Viņa bija arī pirmā premjerministre pasaulē, kurai, esot amatā, piedzima bērns. Šobrīd viņas popularitāte pašas valstī ir ļoti augsta, un vairāk nekā 70 procentu iedzīvotāju uzskata, ka valsts attīstās pareizajā virzienā. Augstākais rādītājs kopš 1991. gada.

UL: Ardērnas popularitāti noteikti veicināja apņēmīgā cīņa ar COVID, bet tas nebija vienīgais. Jau pagājušā gada 15. marta terorakti Kraistčērčā, kur terorists divās mošejās nogalināja piecdesmit vienu cilvēku, bija zīmīgs mirklis premjerministres vadītajā valstī.

Premjerministres reakcija bija neviltotu simpātiju un atbalsta izrādīšana musulmaņu kopienai un vēršanās pret slavu alkstošā noziedznieka popularizēšanu masu medijos. Ardērnas uzstāšanās un izteikumi sociālajos medijos ieguva lielāku popularitāti nekā terorista Facebook tiešsaistē pārraidītie kadri no slepkavībām.

KB: Savas slavenās runas ietvaros viņa pateica tikai vienkāršu patiesību – slepkavošanu popularitātes un atpazīstamības dēļ var izbeigt tikai tad, ja noziedznieku vārdus iemin zemē un aizmirst. Ja tos nepiemin un to vārdus ne tikai aizmirst, bet pat neuzzina, tādējādi apelējot ne tikai pie sabiedrības, bet arī masu mediju pieejas slepkavu glorificēšanai un pakaļdarītāju motivācijas izskaušanas.

Interesanti, cik slepkavības pasaulē nebūtu notikušas, ja Norvēģijas 2011. gada masu slepkavas vārdu mēs nekad nezinātu? Un cilvēku dzīvību iznīcināšana globālas personīgas popularitātes dēļ nebūtu kļuvusi tik pievilcīga.

UL: Bet viedokli par premjeres Ardērnas popularitātes iemesliem skaidrojumu mēs lūdzām arī Jaunzēlandes Ārpolitikas institūta izpilddirektorei Melānijai Torntonei.

Es personiski viņu apbrīnoju. Manuprāt viņa ir sevi lieliski parādījusi gan šīs krīzes, gan pērnā gada teroristu uzbrukuma laikā. Viņa labi izskatās, viņa ir dabiska, patiesa un ļoti, ļoti iejūtīga. Taču laikam visīpašākā lieta ir tā, ka viņa spēj lieliski komunicēt ar cilvēkiem. Viņa runā ļoti skaidri un tieši, necenšas izlocīties. Viņa ir arī ļoti stingra, īpaši jau Covid-19 laikā. Mūsu valdība varbūt sākumā rīkojās nedaudz lēni, taču pēc zinātnieku un Pasaules veselības organizācijas padomu uzklausīšanas tika izstrādāts un ieviests dzīvē ļoti saprotams plāns. Viņa ir vadījusi šo valsti ļoti patiesi, saprotot, ka ļoti daudzi cilvēki cieš. Viņa neslēpjas no tā, ka daudzi cilvēki ir zaudējuši darbu un ienākumus. Viņas atbildes reakcija ir bijusi diezgan unikāla. Es dažreiz pasekoju viņas Facebook profilam – viņa pēc smagas dienas ar daudzām sapulcēm vēlās vakara stundās sazinās ar daudziem cilvēkiem un runājas, it kā tie būtu viņas labākie draugi.

KB: Rezumējot var sacīt, ka Jaunzēlandes ārpolitiskie un ekonomiskie izaicinājumi ir līdzīgi lielākās daļas citu mazu valstu izaicinājumiem. Un spēja būt drosmīgiem un izlēmīgiem pašmājās var veicināt valsts pasaules mēroga atpazīstamību ne mazāk kā pasaulē populāru Holivudas filmu uzņemšana savā teritorijā.

3. deserts

UL: Atzīšos, ka man desertā nu ļoooti gribējās kaut ko no “Gredzenu Pavēlnieka”, bet, tā kā mēs tomēr vairāk koncentrējamies uz valstīm, tad tur būtu nepieciešams atsevišķs raidījums, piemēram, par Viduszemi, Šīru, Mordoru, Gondoru vai Rohanu. Tāpēc šoreiz piedāvāsim jums desertu asortus, lai nebūtu jārunā tikai par aitām, kuru esot pa 9 uz katru iedzīvotāju. Ja parēķinām, tad sanāk, ka valstī ir ap 45 miljoniem aitu.

KB: Arī automašīnas Jaunzēlandē ir vairāk nekā parastā daudzumā, proti valstī uz pieciem miljoniem iedzīvotāju ir apmēram 4 miljoni automašīnu.

UL: Mēs zinām par Jaunzēlandi un regbiju, bet Jaunzēlandē proporcionāli tiek uzskatīts, ka ir arī lielākais skaits golfa laukumu, ap četriem simtiem. Spēlēt ainaviskās vietās pilnīgi noteikti ir patīkami.

KB: Par citām ainaviskām vietām runājot. Jaunzēlandietis sers Edmunds Hilarijs kopā ar šerpu bija pirmais cilvēks, kurš 1953. gadā uzkāpa Everestā.

UL: Tad par kalniem runājot – lielākais vulkāniskais izvirdums pēdējos 70 tūkstošos gadu notika tieši Jaunzēlandē.

KB: Vēl, kas notika vissenāk – Jaunzēlande bija pirmā valsts pasaulē, kurā sievietēm tika piešķirtas bezierobežojumu vēlēšanu tiesības parlamenta vēlēšanās. Tas gan notika diemžēl tikai 1893. gadā.

UL: Un tā mēs varētu turpināt un turpināt. Bet mūsu raidījums ir pietuvojies izskaņai. Nākamnedēļ mēs dosimies uz citu vizuāli gleznainu valsti tepat pie mums, Ziemeļeiropā – uz Islandi.

Pagājušajā nedēļā raidījumā bija politiski un ekonomiski smags gadījums – aplūkojām Sīriju un tās jau gandrīz desmit gadus ilgstošo pilsoņu karu. Bet šodien pārceļamies uz ko pavisam atšķirīgu valsti – uz Kanādu.

Pirmo reizi raidījumā dodamies uz Ziemeļamerikas kontinentu un aplūkojam Kanādu. Skatāmies, vai tā ir tik perfekta valsts, kā mums daudziem gribētos domāt?

Skaidrs, ka šo raidījumu veidot un jaunus faktus pastāstīt ir izaicinošāk, jo Latvijas iedzīvotāji, laikam, par šo valsti ir dzirdējuši ļoti daudz. Valsts tēla veidošana tai ir padevusies. Un hokejs kā viens no pasaules populārākajiem sporta veidiem, sevišķi jau Latvijā, pilnīgi noteikti tam ir palīdzējis.

Īpaši jau laikā, kad Latvija ir uzvarējusi Kanādu un kļuvusi par pasaules čempioni virtuālajā hokejā. Starp citu, ledus hokejs nav pat starp 10 pasaulē populārākajiem sporta veidiem. Taču trešais populārākais sporta veids ir kanādieša Džeimsa Neismita 19. gadsimta beigās izgudrotais basketbols! Un, ja tic statistikai, tad vienubrīs Kanādā hokejs nebūt nebija visvairāk spēlētais sporta veids, jo to apsteidza gan golfs, gan arī futbols, īpaši jauniešu vecumā. Bet šobrīd pašā Kanādā populārākais noteikti tomēr ir hokejs.

Šīs pasaulē pēc teritorijas otras lielākās valsts veiksmes stāsta pamatā ir acīmredzot bijusi ne tikai ģeogrāfiskā atrašanās vieta un derīgo izrakteņu pieejamība. To noteikti ir ietekmējusi arī veiksmīga ārpolitika un pašmāju politika. Nepilnus 38 miljonus iedzīvotāju lielajā valstī (kas pēc cipariem ir ļoti Tuva mūsu jau aplūkotajai Polijai) viena no iezīmēm ir multietniskums. Un, kas interesanti, tikai apmēram 32 procenti valsts iedzīvotāju savu etnisko piederību identificē kā kanādiešu.

Jā, dzīvošana tik lielā teritorijā, kuru lielākoties veido Kanādas Arktiskais arhipelāgs, laikam, prasa saspiešanos ciešāk, jo vairāk nekā četras piektdaļas Kanādas iedzīvotāju dzīvo pilsētās, turklāt galvenokārt dažu simtu kilometru attālumā no robežas ar ASV. Kopš Otrā pasaules kara beigām ražošanas, izejmateriālu ieguves un pakalpojumu sektors ir Kanādu pārveidojis par tik atvērtu un nozīmīgu pasaules ekonomiku un valsti.

Pakāpeniski dzīve sāk atgriezties normālās sliedēs, tomēr šoreiz stāsts par valsti, kur šīs normālās sliedes ir visai grūti atrast jau gandrīz desmit gadus. Proti, šoreiz runājam par kara izpostīto Tuvo Austrumu valsti Sīriju, kurā, starp citu, rīt, 20.maijā, bija paredzētas parlamenta vēlēšanas.

Vēlēšanas bija paredzētas jau aprīlī, taču atkal jau koronavīrusa dēļ tās tika pārceltas uz 20. maiju. Bet arī rītdienas vēlēšanas ar Sīrijas prezidents Bašara al Asada dekrētu ir atliktas otrreiz un tagad tās notiks tikai 19. jūlijā.

Jāatzīst, ka pēdējā laikā pašā Sīrijā notiekošais ir nedaudz pazudis no ziņu virsrakstiem. Pareizāk gan būtu teikt, ka Sīrija ir kļuvusi par dažādu valstu interešu sadursmes poligonu, bet par pašā Sīrijā notiekošo mēs zinām arvien mazāk. Un pat būtu diezgan jāpiedomā, lai atcerētos, kad vispār esam kaut ko ziņojuši, piemēram, par Sīrijas prezidentu Asadu.

Sīrija tiešām ir bijis starptautisks izaicinājums gan no militārās drošības, gan migrācijas plūsmu, gan ģeopolitiskā balansa viedokļa. Tuvie Austrumi vispār ir sarežģīts reģions un tāds ir arī Sīrijas pilsoņu karš, kurā vairākas lielvalstis ir vedušas attālinātos jeb tā saucamos proxy karus. Pilsoņu karš Sīrijā ilgst kopš 2011. gada un atrisinājumu tam vēl nevar redzēt.

Savulaik politikas zinātņu doktors Saimons Serfatijs toreiz par nesen aizsākto pilsoņu karu Sīrijā teica tā – šis var būt konflikts, kurš varētu veidot pasaules kārtību visā turpmākajā 21. gadsimtā.

Gatavojoties raidījumam par Sīriju, uzrunājām doktoru Serfatiju vēlreiz. Uz ko viņš laipni atbildēja, ka vairs īsti neseko politiskajiem procesiem, piemēram, vēlēšanām, Sīrijā, jo… kāda gan būtu to jēga? Atgriešanās normālajā dzīvē? Demokrātisks žests? Tāpat viņš neredzot jēgu pašreizējos apstākļos vispār uzsākt Sīrijas rekonstrukciju, jo nav jau joprojām zināms, kurš vada valsti, kurš maksā un par ko.

Lai pilnībā izprastu karu Sīrijā, nebūs gana skatīties tikai uz ārvalstu klātbūtni, tostarp, Krievijas interesēm, par ko Latvijas medijos ir daudz ziņots. Ir nepieciešams arī paskatīties uz tādu parādību, kā valsti ar izsīkstošām naftas rezervēm.

Proti, autokrātiskā politiskā sistēma un pats prezidents Bašars Al Asads ir turējies pie varas kopš 2000. gada. Jebkura režīma un valdības popularitātei ir būtiski spēt nodrošināt arī valsts saimniecību un darbavietas, kā arī pastāvīgu ienākumu plūsmu valsts kasē. Dabas resursi, sevišķi tik pieprasīti kā nafta, šo ir klasiski ļāvusi daudzām valstīm. Un arī Sīrijas gadījumā skaidri parādās šī saikne jeb korelācija starp naftas “ziedu laiku” beigām un iekšējo konfliktu saasināšanos, kas vēl papildus visam sakrita arī pasaules ekonomisko un finanšu krīzi pirms desmit gadiem.

Runājot par naftu, jāpiezīmē, ka iegūt Sīrija to sāka 1968. gadā, bet eksportēt tikai 1980. gadu vidū. Kopš 1995. gada, kad Sīrijas naftas ieguve bija vislielākā, piecpadsmit gadu laikā ieguve bija samazinājusies gandrīz uz pusi. Un 2010. gadā, vēl īsi pirms pilsoņu kara sākuma, nafta veidoja apmēram 25 procentus no valsts ienākumiem un galvenie importētāji bija divas valstis – Vācija un Itālija, kopā iepērkot vairāk nekā divas trešdaļas no Sīrijas naftas eksporta. Arī atlikušo trešdaļu lielākoties iepirka tieši ES valstis.

Un jau tobrīd bija skaidri redzams, ka naftas rezervju izsīkšana un neefektīvās tehnoloģijas kombinācijā ar pieaugošo naftas resursu patēriņu pašmājās, veda pie tā, ka arī bez pilsoņu kara Sīrija tuvākajos gados būtu kļuvusi par naftas importētājvalsti. Krītošie valsts ieņēmumi no naftas ieguves noveda pie tā, ka valsts sāka deregulēt ekonomiku, tostarp, piemēram, atļaut privāto banku darbību. Vienlaicīgi Sīrijas valsts naudas trūkuma dēļ bija spiesta samazināt subsīdijas daudziem produktiem un pakalpojumiem, kā arī nespēja risināt arī pastāvīgās bezdarba problēmas. Tas viss noveda pie iekšējās opozīcijas neapmierinātības ar Al Asada režīmu, ko vēlāk izmantoja arī tā saucamā Islāma valsts jeb Daesh. Un tālāko stāstu mēs esam daudz dzirdējuši pēdējos gados.

Vienu brīdi pamatīgi pieklususī sporta pasaule pamazām sāk mosties, tāpēc diskutējam par Japānu un tās ekonomiskajām un politiskajām attiecībām ar sporta pasākumiem.

Runa gan nav par Japānas vispopulārāko sporta veidu – beisbolu, ko 2019. gadā, aprēķināts, ka skatījās nepilni 27 miljoni cilvēku. Bet runājam par Tokijas Olimpiskajām spēlēm, kurām bija jānotiek šogad, bet tās šobrīd, un atkal jau Covid-19 krīze tam ir iemesls, ir pārceltas uz 2021. gada vasaras otro pusi.

Jap'anas ekonomika

Japāna ir trešā lielākā pasaules ekonomika. Japānas nozīmīgums pasaules ekonomikā ir būtisks. Valsts uzņēmumu un ražojumu klātbūtne mūsu ikdienā ir kļuvusi par normu. Japāna vairākas desmitgades ir bijusi tehnoloģiskās attīstības, robotizācijas un automatizācijas un mūsdienās arī digitalizācijas vadošajās pozīcijās. Varētu sacīt, ka modernizācija Japānai ir ikdiena, nacionālais uzstādījums un ir jautājumi, kuros šī 125 ar pusi miljonu iedzīvotāju valsts, šķiet, jau dzīvo 22. gadsimtā.

Valsts IKP ir četrus ar pusi triljonus eiro liels, kamēr IKP uz vienu iedzīvotāju ir 40 tūkstošus eiro liels (pēc pirktspējas paritātes), kas, protams, ir lielāks par Latvijas nepilnajiem 27 tūkstošiem.

Bet, protams, arī Japānas ekonomika un politika ir sarežģītas. Japāna ir demokrātiska valsts, kur valsts galva ir imperators. Kopš pagājušā gada 1. maija Japānā kalendāru sāka skaitīt no jauna un sākās šā brīža Reiva ēra. Tam nav nekādas saistības ar reivu kā mūzikas stilu, bet gan ar faktu, ka tronī ir stājies 126. Japānas imperators Naruhito. Viņa tiesības ir ceremoniālas un simboliskas. Svarīgi gan, ka viņš ir arī Japānas šinto reliģiskais līderis.

Līdzīgi kā imperatora tiesību ierobežojumi, arī pārējās politiskās institūcijas ir definētas 1947. gadā pieņemtajā Japānas konstitūcijā. Interesanti, ka šajā sabiedroto spēku veidotajā pēckara konstitūcijā vēl līdz mūsdienām nav veikts neviens labojums.

Atbilstoši konstitūcijai, likumdošanas vara pieder Japānas divpalātu parlamentam, kurš kopumā sastāv no 710 deputātiem. Interesanti, ka Eiropas Parlamentā ar trīsreiz lielāku iedzīvotāju pārstāvības skaitu ir tikai 705 deputāti.

Politiskā vara gan ir Japānas valdības un tās vadītāja Šinzo Abes rokās, kurš ir kļuvis par visilgāk valdošo Japānas premjerministru valsts vēsturē.

Japānas ekonomika ir burtiski izkaisīta pa gandrīz septiņiem tūkstošiem salu, uz kurām valsts atrodas. Darba ētika, valdības un ražotāju sadarbība, jau minētā koncentrēšanās uz augstajām tehnoloģijām, kā arī slavenā keiretsu sistēma, kuras ietvaros produktu ražošana, piegādes un izplatīšana lielā mērā tiek veikta vienas kompānijas centralizētā ietvarā, ir bijuši par pamatu Japānas ekonomiskajam spēkam pēdējo 70 gadu laikā. Pēdējo desmit gadu laikā ekonomika gan ir vairākkārtīgi piedzīvojusi stagnāciju. Ir paredzams, ka šā brīža Covid-19 radītās problēmas atstās jūtamu negatīvu iespaidu uz valsts ekonomiku.

Kopš 2013. gada Japānā tiek īstenota tā dēvētā “Abenomika”, kas ir bijusi centrēta uz ārvalstu un pašmāju konkurences palielināšanu valstī. Premjera Abes vadībā tiek veiktas strukturālas pārmaiņas, lai mazinātu zemās dzimstības un novecojošās sabiedrības radītos spiedienus, stimulētu izaugsmi. Un Tokijas olimpiskās spēles tika uzskatītas par vienu no ekonomiskajiem stimuliem valstij.

Olimpisko spēļu nozīme Japānas ekonomikā un politikā

Komentāru par spēļu ekonomisko un arī politisko nozīmīgumu sniedz Kitakjušu Universitātes asociētajam profesoram, Dr. Rjo Nakai. Pēc viņa vārdiem, spēļu ekonomiskais ieguvums varētu būt no 20 - 200 miljardi eiro, bet, to pārcelšana vai atcelšana var izmaksāt 6 līdz 40 miljardus eiro. Taču ir arī politiskais aspekts.

Olimpiskās spēles modernajā vēsturē ir atceltas tikai 3 reizes pasaules karu dēļ. Pārceltas tās tikušas vēl nav nekad, pat terora draudu un īstenošanas apstākļos. Jautājums ir, kādu ietekmi atstās Covid-19 pandēmija? Vai bezdarbs un ekonomikas sarukums pasaulē nozīmēs mazāku skatītāju loku? Varbūt Ķīnas tuvums vēl vairāk atbaidīs potenciālos skatītājus? Starptautiskā Olimpiskā komiteja pat ir izskatījusi variantu, ka noturēt spēles bez faniem arēnā vai arī izstiept sacensības ilgumā līdz pat 2022. gadam.

Savādi, bet pašas Olimpiskās spēles kļūst par Japānas ekonomisko risku plānotā ieguvuma un izaugsmes vietā. Arī bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš par olimpisko spēļu pozitīvo efektu gan Japānai, gan citām rīkotājvalstīm kopumā ir visnotaļ piesardzīgs.

Tokijā šīs būs jau otrās vasaras Olimpiskās spēles un ceturtās, ko “Uzlecošās saules zeme” organizējusi. Šo spēļu moto arī ir izvēlēts “Atklāj Tokiju”. Cerams, ka pasaulei nekas vairs netraucēs to atklāt. Bet, acīmredzot, mums būs nepieciešami vēl mēneši, lai redzētu ne tikai to, kā Covid-19 beigsies, bet arī kas notiks ar Japānas ekonomiku un kas notiks arī ar pašām Olimpiskajām spēlēm.

Polijas vārds pēdējā laikā reti pazūd no mediju redzes loka, turklāt vismaz teorētiski 10. maijā tur gaidāmās prezidenta vēlēšanas Covid-19 ierobežojumu apstākļos.

Pēc Latvijai eksotiskākām vietām kā Dienvidkoreja, Mali un Bolīvija, kuras aplūkojām iepriekšējos raidījumos, tagad atgriežamies pie netāliem kaimiņiem un mums stratēģiski nozīmīgiem partneriem. Neskatoties uz to, ka viedokļi par sabiedrības pārvaldību mums var atšķirties, gan Polija, gan Baltijas valstis ļoti labi izprot reģionu, kurā mēs visi atrodamies, ģeopolitiskos izaicinājumus un arī kopīgu risinājumu nozīmīgumu.

Un bieži vien kopīgie risinājumi ir jāmeklē pat par spīti tam, ka mūsu viedokļi daudzos jautājumos tomēr atšķiras. Šeit, protams, jāatgādina, ka Polijā izteikti dominējošās partijas “Likums un taisnīgums” politika pēdējo gadu laikā visai bieži ir daudziem likusi raukt pieres gan pašā Polijā, gan ES partneru vidū. Vēl atmiņā ir nesenā konstitucionālā krīze Polijā, kas raisīja plašu sašutumu daudzos.

Bet, interesanti, ka Polijā vai šajā gadījumā Polijas-Lietuvas kopvalstī jeb Žečpospoļitā 1791. gada 3. maijā tika pieņemta otrā pasaules zināmajā vēsturē rakstītā konstitūcija. Un tā bija arī pirmā modernā tipa konstitūcija Eiropas vēsturē. Pirmā pasaulē, protams, bija piecus gadus agrāk pieņemtā ASV konstitūcija, kas vēl jo projām ir spēkā. Polijas konstitūcijas mūžs gan beidzās pēc 14 mēnešiem un trīs nedēļām otrās Polijas-Lietuvas kopvalsts dalīšanas rezultātā.

Valsts ar garu un raibu vēsturi! Un, kā bieži vien dzirdēts Latvijā – valsts, no kuras mēs varētu daudz ko mācīties.

Nenoliedzami, Polijā notikušās pārmaiņas savulaik veicināja arī Padomju Savienības izjukšanu vēlāk, un pēc tam tūkstošgades mijā Polija arī ātri iekļāvās NATO un Eiropas Savienībā.

Tie nav tikai mūsdienu sasniegumi, bet visas valsts agrākā, sevišķi impēriskā vēsture. Tā ir ļāvusi mūsdienu politiķiem aktīvi apelēt pie patstāvības, vienlīdzības ar lielākajām valstīm Eiropas Savienībā un reģionā kopumā, prezentēt sevi kā atslēgas partneri ar savām vēlmēm un ietekmi. Polijas tautas vēsturiskā pieredze un lepnums ir kļuvis, acīmredzot, par vienu no iemesliem, kādēļ gan politiķi, gan arī sabiedrība kopumā vēlas, lai valsts tiktu uztverta kā vienlīdzīgs spēlētājs starptautiskajā sistēmā. Un tādēļ Polijas valdošā politiskā elite nevēlas vienpusēji vairs pieņemt pārnacionālo institūciju stingrās rekomendācijas.

Pēc pagājušā gada oktobra parlamenta vēlēšanām, kad valdošā partija “Likums un taisnīgums” saglabāja varu, bet zaudēja kontroli Polijas parlamenta augšpalātā jeb senātā, opozīcijas politiķu aktivitāte vienu brīdi pieauga. Un prezidenta vēlēšanas tiek uzskatītas par vienu no iespējām mainīt pastāvošo politisko situāciju Polijā. Londonā bāzētā pētniecības institūta Eiropas Ārlietu padomes pētnieks Pāvels Zerka uzskata, ka pašreizējā situācijā pat vispār ir apdraudēta opozīcijas dalība vēlēšanās.

Sabiedriskās domas aptaujās pašreizējais prezidents Andžejs Duda, nenoliedzami, ir populārākais kandidāts. Arī Pavels Zerka norāda, ka viņu veiktā aptauja liecina, ka, ņemot vērā vēlētāju noskaņojuma atšķirību, pašlaik Duda pirmajā kārtā uzvarētu ar aptuveni 60 vai pat vairāk procentiem balsu. Taču, ja vēlēšanas notiktu normālos apstākļos, Duda pirmajā balsošanas kārtā iegūtu vien 40 procentus balsu un otrajā kārtā cīņā pret jebkuru citu opozīcijas kandidātu viņa izredzes būtu 50 pret 50.

Šo nevēlēšanos pakļauties starptautiskajām rekomendācijām un spriedumiem kā nozīmīgu robežšķirtni pirms gaidāmajām vēlēšanām min arī Varšavā bāzētās neatkarīgās domnīcas “Wise Europe” pārstāvis Adams Balcers.

10. maijā Polijā paredzētas prezidenta vēlēšanas. Arvien vēl tikai paredzētas, jo vismaz brīdī, kad top raidījums, oficiāli vēl nav zināms, vai, kad un kā šīs vēlēšanas notiks.

Neskatoties uz Covid-19 pandēmijas izraisītajiem riskiem un ierobežojumiem, valdošā elite tomēr lūkojas noturēt vēlēšanas plānotajā grafikā un, iespējams, iztikt bez otras vēlēšanu kārtas. Lai vispār noturētu vēlēšanas, atšķirībā no daudzām pasaules valstīm, kuras tās ir atlikušas vai pārcēlušas, Polijas politiķi pieņēma lēmumu valstī noteikt nevis ārkārtas stāvokli, bet epidēmijas situāciju. Ārkārtas stāvokļa noteikšana nebūtu ļāvusi rīkot vēlēšanas, jo to nepieļauj Polijas konstitūcija.

Vienubrīd izskanēja arī priekšlikums pagarināt pašreizējā prezidenta Andžeja Dudas pilnvaras par diviem gadiem, vai arī pārcelt vēlēšanas par gadu. Taču pašlaik parlamentam steigā tiek bīdīts cauri likums, kas ļautu organizēt vēlēšanas pa pastu, un to par antikonstitucionālu uzskata arī vairāki Konstitucionālās tiesas tiesneši.