Diplomātiskās pusdienas

Bolīvija – valsts, no kuras mēs ieguvām Latvijā tik populāros kartupeļus un kurā vairs nav Makdonaldu, jo bolīviešiem vienkārši nepatīk ātrās ēdināšanas koncepts. Par Bolīviju runājam tāpēc, ka šajā nedēļā tur bija plānotas valsts prezidenta, viceprezidenta un parlamenta vēlēšanas. Un tās Covid-19 dēļ ir pārceltas un tagad tām jānotiek kādā brīdī starp šī gada 6. jūniju un 7. septembri.

Atšķirībā no Dienvidkorejas, kur vēlēšanas, kā mēs runājām pirms pāris nedēļām, nav atceltas vai pārceltas. Bet ne jau tikai par vēlēšanām un kā Bolīvija līdz tām nonākusi mēs vēlējāmies pastāstīt, bet kopumā par valsti, kura ir daudzveidīga ne tikai etniski, bet arī “ekonomiski”.

Bolīvija tiešām ir etniski daudzveidīga, un nebūt nav ekonomiski spēcīga. Valstī ir vairāk nekā 11,5 miljoni iedzīvotāji, no kuriem aptuveni piektā daļa ir Amerikas pirmiedzīvotāju rases un gandrīz 70 procenti ir metisi. Šī tiešām ir relatīvi nabadzīga valsts. Tās ekonomikas izmērs ir 35 miljardi eiro un IKP uz vienu iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes) ir apmēram 7000-8000 eiro jeb aptuveni ceturtā daļa no Latvijas rādītāja. Vienlaicīgi tā ir ar dažādiem dabas resursiem, piemēram, dabasgāzi, sudrabu, cinku un zeltu bagāta valsts. Arī liela arī sojas eksportētāja.

Un, starp citu, Bolīvija ir arī trešais pasaulē lielākais kokaīna ražotājs aiz Kolumbijas un Peru.

Šos ienākumus gan laikam oficiālajā statistikā neiekļauj. Taču valsts ekonomiskā situācija ir ļoti cieši saistīta gan Bolīvijas politisko dzīvi, gan gaidāmajām vēlēšanām. Un politisko situāciju lūdzām komentēt arī savulaik Bolīvijas kaimiņvalstī Brazīlijā ilgus gadus dzīvojušajam ekonomikas doktoram Jānim Bērziņam, kurš vada Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas paspārnē izveidoto Drošības un stratēģiskās pētniecības centru.

Jānis Bērziņš ieskicēja nedaudz plašāku kopainu un jau pieminēja arī gaidāmo cīņu par prezidenta krēslu. Un, atklāti sakot, nevis gaidāmo cīņu, bet jau gandrīz gadu notiekošo cīņu, kas ir pilnībā izmainījusi politisko situāciju Bolīvijā. Patiesībā prezidenta vēlēšanas Bolīvijā notika jau pagājušā gada 20. oktobrī. Līdzšinējam prezidentam Evo Moralesam tika prognozēta pārliecinoša uzvara, jo viņa vadībā viena no Latīņamerikas nabadzīgākajām valstīm tiešām bija uzrādījusi atzīstamu ekonomisko un sociālo uzplaukumu. Nabadzība tika samazināta par 60% un IKP uz vienu cilvēku pieauga aptuveni divreiz straujāk, nekā pārējā Latīņamerikā.

Un Moraless uzvarēja ar 47% balsu, apsteidzot savu sīvāko konkurentu Karlosu Mesu, kurš, starp citu, savulaik bijis arī pagaidu prezidents. Viņš saņēma 36,5% balsu.

Un vēl kāds interesants aspekts par Bolīviju. Proti, Bolīvija ir viena no lielākajām kokas eksportētājām pasaulē un, kā zināms, no kokas iegūst arī jau minēto kokaīnu. Savulaik kokas lapu ekstrakts bija pamatā arī tādam visiem labi zināmam dzērienam kā “Coca-Cola”. Tāpēc joprojām brīdi pa brīdim izskan jautājums, vai “Coca-Cola” dzērienos joprojām nevarētu būt kokaīns? Galu galā, šī dzēriena recepte it kā skaitoties viens no vispamatīgāk glabātajiem cilvēces noslēpumiem. Taču tiek apgalvots, ka kopš šī dzēriena izgudrošanas 1886. gadā līdz pat 1929. gadam kolā tiešām bija neliela daļa kokaīna. Taču tam laikam tas nebūt nebija pārsteidzoši, jo tika uzskatīts, ka kokaīnu saturošas zāles, pulveri un toniki palīdz ārstēt galvassāpes, nogurumu, caureju, astmu un impotenci.

“Coca-Cola Company” turpināja importēt kokas lapas no Peru un Bolīvijas līdz pat 80. gadu beigām. Taču pirms astoņiem gadiem, 2012. gada vasarā, “Coca-Cola” kļuva arī par politisku simbolu, jo Bolīvijas ārlietu ministrs Deivids Čokehuanka paziņoja, ka 2012. gada 21.decembrī “Coca-Colai” ir jāpamet valsts. Līdzīgi kā Makdonaldam.

Ministrs norādīja, ka pēc 26 tūkstošiem gadu planētas beidzot būs sastājušās tā, lai pieliktu punktu kapitālismam un sāktos komunitārisms. Taču tajā brīdī “Coca-Cola” paziņoja, ka nav ar pliku roku ņemama un pierādīja kapitālismu visā savā spožumā, paziņojot, ka uzņēmums Bolīvijā ir darbojies kopš 1941.gada, atbalstot izglītības un citas iniciatīvas, kas rada pozitīvu sociālu ietekmi uz vietējām kopienām. Līdzīgi kā Bolīvijas ekonomika, arī “Coca-Cola” stabili augot un… plāni investīcijām joprojām ir spēkā. Pavisam drīz sekoja ārlietu ministrijas paziņojums, ka ministra teksti ir izrauti no konteksta un “Coca-Cola”, protams, valstī var palikt.

Dodamies uz Āfriku, uz Āfrikas vidieni un šoreiz detalizētāk aplūkojam teritorijas ziņā astoto lielāko kontinenta valsti, kurai ir vēl nesen bijusi plaši pievērsta pasaules sabiedrības uzmanība. Un iespējams, ka tikai nedaudzi zina par to, ka pašlaik Mali ir divas starptautiskas misijas, kurās piedalās arī Latvija. Proti, Eiropas Savienības Apmācības misijā Mali (EUTM MALI) piedalās trīs cilvēki no Latvijas, bet ANO vadītajā Visaptverošā integrētā stabilizācijas operācija Mali “MINUSMA” piedalās viens cilvēks no Latvijas.

Kam īsti rūp Mali? Valsts, par kuras eksistenci (līdzīgi gan arī kā par Latvijas) pasaulē zina maz, kura ziņu virsrakstos mūsu platuma grādos vismaz pirms gadiem septiņiem, astoņiem bija pat ļoti reti.

Ja jau Latvija līdzdarbojas misijās Mali, laikam arī mums būtu kaut kas vairāk jāzina par vienu no nabadzīgākajām valstīm pasaulē, ar nepilniem 20 miljoniem iedzīvotāju. Vienlaicīgi tā ir valsts ar trešo augstāko dzimstības līmeni pasaulē.

Mali sievietes vidēji dzemdē sešus bērnus. Tajā pašā laikā Mali ekonomika, iekšzemes kopprodukts (IKP) ir ap 17 miljardiem eiro, kas ir divas reizes mazāka nekā Latvijas ekonomika. Bet, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, IKP uz vienu iedzīvotāju sanāk tikai nedaudz vairāk kā 2000 eiro, kas ir krasā pretstatā Latvijas 30 tūkstošiem eiro.

Valstī dominējošā nodarbošanās ir lauksaimniecība. Zelta ieguve un kokvilnas ražošana veido vairāk nekā četras piektdaļas no valsts eksporta. Vāji attīstītā ražošana un paļaušanās uz izejvielu eksportu arī ir padarījušas valsti ļoti atkarīgu no ārvalstu palīdzības un izejmateriālu cenu svārstībām.

Un tieši ārvalstu finanšu un tehniskā palīdzība, starp citu, ir bijis iemesls, kādēļ valstij ilgstoši izdevās saglabāt demokrātisko sistēma starp militārajām diktatūrām. Proti, no 1991. gada līdz 2012. gada apvērsumam valstī bija iedibināta funkcionējoša, demokrātiska valdošo politiķu nomaiņas sistēma vēlēšanu ceļā. Šis bija labs piemērs tam, kā ārvalstu palīdzības sasaistīšana ar prasībām pēc labas pārvaldības principiem, ļāva valstī nodrošināt iekšēju politisko stabilitāti.

2012. gada 22. martā armija pavērsās pret tā brīža valsts prezidentu un kopš tā laika valsts ir bijusi iekšēju konfliktu mocīta un uz pilsoņu kara robežas. Konfliktu veicināja ne tikai ekonomiskās attīstības zemais līmenis un nevienlīdzība, bet arī politiskā nespēja risināt iekšējās klanu pretrunas, tostarp karadarbību piedzīvojušu un veicinošu grupējumu ieplūšana no Lībijas, ekstrēmisma pieaugums.

To, kādēļ pasaule satraucas par notiekošo Mali detalizēti skaidro Rīgas Stradiņa universitātes doktorante un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka, bet nākotnes skatījumu par Mali sniedz politikas zinātņu doktors Mads Ibrahims Kante.

Rīt, 15. aprīlī, neskatoties uz Covid-19 izraisīto sarežģīto situāciju, Dienvidkorejā notiks Nacionālās Asamblejas jeb parlamenta vēlēšanas. Tāpēc arī raidījums Diplomātiskās pusdienas veltīts Dienvidkorejas Republikai.

Dienvidkoreja ir viena no Austrumāzijas valstīm, par kuru runā ļoti bieži. Vai tas ir Ziemeļkorejas - Dienvidkorejas attiecību dēļ, vai tas ir "Psy" dziesmas "Gangham Style" dēļ, kas nu jau gandrīz pirms desmit gadiem kļuva hiperpopulāra pasaulē, vai tas ir multinacionālā konglomerāta ""Samsung dēļ, kurš mums pat ikdienā ir visapkārt? Protams, pēdējos gados Dienvidkoreja ir bijusi arī pasaules ziņu virsrakstos tās demokrātiskās politiskās sistēmas satricinājumu dēļ.

Dienvidkoreja varētu būt viena no zināmākajām valstīm, kura atrodas ģeogrāfiski tālu no Latvijas. Un droši vien pamatoti, jo Dienvidkoreja ir viens no tā dēvētajiem Āzijas ekonomiskajiem tīģeriem līdzās Honkongai, Singapūrai un Taivānai, kas jau kopš 1960. gadiem ir saglabājušas augstu izaugsmi. Koncentrējas uz eksportu, izglītotiem iedzīvotājiem un augstiem uzkrājumiem. Starp lielajiem uzņēmumiem ir ne tikai “Samsung”, bet arī tādi zīmoli kā “Hyundai”, “LG” un “Kia”.

Un šīs ir tikai tās, kuras zinām no mūsu ikdienas. Bet patiesībā Dienvidkorejas ekonomikā un vadošajās kompānijās var ļoti labi saskatīt daudzas likumsakarības starp valsts vēsturiski politisko situāciju kopš 1953. gada. Redzam, kā vienas mazas valsts aizsardzība, ģeopolitiskā situācija, partnerība ar ASV un atrašanās politiski sarežģītā reģionā, ietekmē valsts izvēles un iespējas. Un cik tas tieši atsaucas arī valsts ekonomikas struktūrā.

Dienvidkoreja ir 12. lielākā ekonomika pasaulē. Iekšzemes kopprodukts ir ap diviem triljoniem eiro, gandrīz 40 tūkstoši uz vienu iedzīvotāju. Un tas ir situācijā, kad valstij ir nepilni 52 miljoni iedzīvotāju.

Vienlaicīgi – lai arī Dienvidkoreja ir spēcīga tehnoloģiju jomā, tai draud krīze tieši šajā jomā. Tas tāpēc, ka lielās ekonomikas – Ķīna un Indija – strauji paplašinās un tām ir nepieciešama enerģija un izejmateriāli, kuru iegūšana kļūst arvien dārgāka globālajā tirgū. Tas rada nopietnus izaicinājumus resursu ziņā visai nabadzīgajai Dienvidkorejai. Dienvidkorejā arī aizvien vairāk ir jūtama plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem, kā arī apkārtējās vides degradācija.

Par Dienvidkorejas ekonomiskajiem un politiskajiem izaicinājumiem ar mums no Dienvidkorejas dalījās arī Pusanas Nacionālās universitātes viesprofesors Kaspars Kļaviņš.

Sena politiskā tradīcija Korejā ir nerunāt negatīvas un kritiskas lietas par politiku. Un tas ir interesanti, jo “Freedom House” pasaules valstu brīvības indeksā Dienvidkoreju ierindo pie brīvām valstīm pēc visiem kritērijiem. Vienlaicīgi gan tiek atzīmēts, ka valsts tomēr nav perfekta.

Bet pievēršoties tieši parlamenta vēlēšanām, vispirms jau jāsāk ar to, ka vēlēšanas notiek Covid-19 uzlikto ierobežojumu kontekstā. Proti, vēlēšanas notiek jau dažas dienas. Daudzi brīvprātīgie palīdz vēlētājiem ievērot distanci. Mēra temperatūru – ja pāri 37,5, tiek aizvests uz atsevišķu kabīni vēlēt, pēc tam kabīne tiek dezinficēta un pats cilvēks nosūtīts uz pārbaudēm. Faktiski pašreizējā vēlēšanu sistēma tika izstrādāta jau 2013. gadā tieši ārkārtas situācijām epidēmiju laikā.

Trīssimt ievēlamo deputātu un partiju izredzes lūdzām komentēt arī Dienvidkorejas pamatiedzīvotājam Džunvi Seo jeb Lūkam, kā tas ir bieži sastopams, ka dienvidkorejieši saziņas vienkāršībai ārvalstīs, izvēlas sev rietumu vārdus.

Un šīs vēlēšanas tiek uzskatītas par pašreizējā prezidenta Mūna Dže-ina darbības novērtējuma prezidenta pilnvaru termiņa vidū. Vēl pirms daziem mēnešiem izskanēja aicinājumi prezidentam atkāpties no amata, jo viņš nebija ieviesis pilnīgu aizliegumu ieceļot valstī personām no Ķīnas. Vienu brīdi Dienvidkoreja bija sliktākajā situācijā Āzijā aiz Ķīnas, bet tad valdība spēra izlēmīgus soļus.

Trīssimt ievēlamo deputātu un partiju izredzes lūdzām komentēt arī Dienvidkorejas pamatiedzīvotājam Džunvi Seo jeb Lūkam, kā tas ir bieži sastopams, ka dienvidkorejieši saziņas vienkāršībai ārvalstīs izvēlas sev rietumu vārdus.

Rezumējums stāstam – Dienvidkoreja ir kā parasta, ikdienišķa valsts, bet katrā lietā tai ir izņēmumi. Un tie izņēmumi ir visnotaļ manāmi un pat ekstrēmi.

Šoreiz raidījumā "Diplomātiskās pusdienas" pārceļamies uz Eiropas Savienību (ES) un uz mūsu dienvidu dalībvalsti, kura ir bijusi pasaules mediju virsrakstos pēdējos mēnešos nepārtraukti – Itāliju. 

Itālija ir ilglaicīgi bijusi robežvalsts, kura joprojām cīnās ar Covid-19 neierobežotu izplatību gan pašmājās, gan arī ES teritorijā, turklāt par to ir samaksājusi visskarbāko cenu – gandrīz 16 tūkstoši upuru. Bet mēs šoreiz nolēmām palūkoties uz to, kādu iespaidu šī pandēmija atstās uz Itālijas politisko vidi un attiecībām ar Eiropas Savienību.

Starp citu, ironiska sakritība - tieši itāļu mediķis Santorio Santorio 1612. gadā izgudroja mūsdienu termometru. Termometrs, laikam kļūs par 2020. gada marta simbolu. Bet varbūt tās būs sejas maskas?

Sākam mēs ar jautājumu Latvijas iedzīvotājiem par to, kādu palīdzību Latvijai būtu jāsniedz Itālijai? Atbildēs iezīmējās izpratne, ka Itālija ir bagātāka valsts par Latviju un tādēļ Latvija nevar vai arī tai nevajadzētu sniegt palīdzību. Ko nozīmē bagātība, ja arī tādā valstī kā Itālija trūkst konkrētas, dzīvībai nepieciešamās lietas vai preces? Varbūt izklausīsies skarbi, bet par naudu tiešām visu nenopirksi.

Par to, ka šī krīze noteikti nesīs milzīgus ekonomiskos zaudējumus, nevienam nav ne mazāko šaubu. Jautājums, cik lieli tie būs? Itālija jau pirms šīs krīzes bija trešā lielākā Eiropas Savienības ekonomika ar vienu no vājākajām nākotnes prognozēm. Un kopš šīs krīzes sākuma faktiski ir paralizēts valsts rūpniecības reģions Milānas tuvumā un valsts ziemeļos.

Aģentūra “Bloomberg” norāda, ka, lai arī pašlaik Eiropas Savienības līderi Francija un Vācija runā par Eiropas ekonomikas atjaunošanu, galvenais jautājums tomēr ir, ko darīt ar Itāliju.

Romas valdība jau ir atkarīga no Eiropas Centrālās bankas, un pašas piesardzīgākās aplēses liecina, ka Itālijas parāds pēc krīzes beigām būs vairāk nekā 150% no IKP (Eiropas Savienības valstīm ir ieteikts nepārsniegt 60% līmeni). Ekonomikas atjaunošanai būs nepieciešami miljardiem eiro.

Šī noteikti nav pirmā reize, kad Itālija ir meklējusi savu kaimiņu un draugu solidaritāti. Reizēm piemirstas arī tas, ka vēl pirms pāris mēnešiem Turcijas rīcības dēļ atsāka saasināties bēgļu krīze, kur Itālija ir lūgusi solidaritāti jau gadu desmitiem. Un tas sevišķi cieši ir bijis saistīts ar relatīvi neseno politiskās ainavas maiņu valstī.

Proti, vēl pirms dažiem gadiem mēs aktīvi apspriedām, ka Itālijas valdībā nonāca tā saucamās populistiskās un eiroskeptiskās politiskās grupas, sevišķi Piecu Zvaigžņu kustība un Līga ar Mateo Salvini priekšgalā.

Tieši iepriekš mazpazīstamais jurisprudences profesors Džuzepe Konte kopš 2018. gada 1. jūnija vada jau otro valdību, kurā ir ietilpušas, tā saucamās, populistiskās partijas. Var redzēt, ka šīs “moderno populistu valdības” ir bijušas spējīgas tomēr veikt stingrus pasākumus krīzes apstākļos, bet iemesls tam ir vairāk tas, ka abās valdībās vairāki ministri ir tehnokrāti/ profesionāļi savās nozarēs, piemēram, ārpolitikā un ekonomikā.

Viedokli par Itālijas politisko nākotni vaicājām arī Florencē atrodamās Eiropas Universitātes Institūta doktorantei Ievai Blomai. Viņa uzskata, ka krīze nav radījusi jaunus izaicinājumus, bet tikai saasinājusi līdz šim zināmās problēmas.

Ir skaidrs, ka arī pēc šīs krīzes politiķi un politika kā profesija nekur nepazudīs. Ir politiķi, kuri jau tagad kritizē valdību un kritizēs to arī tad, kad krīze būs beigusies. Jo politiķa profesijas centrā ir citu politiķu kritizēšana. Un, protams, atkal tiks meklēti vainīgie un

jau šobrīd var redzēt, ka Itālijā tāds ārējais ienaidnieks jau ir atrasts. Eiropas Savienības un tās institūciju vainošana pie visām nelaimēm jau ir kļuvusi par tādu kā modes lietu un, visticamāk, tas tā arī turpināsies.

Viedokli par Itālijas attiecībām ar Eiropas Savienību vaicājām arī Starptautiskās un Eiropas Savienības politikas profesorei Kalabrijas Universitātē un Eiropas Savienības tiesību profesorei Mediterānijas Universitātē Dr. Donatellai M. Violai.

Šodien raidījumā kā aplūkojamā valsts jau pirms kāda laika bija izvēlēta Baltkrievija, jo tieši šo piektdien, 3. aprīlī, bija kārtējo reizi paredzēta Baltkrievijas prezidenta vizīte Latvijā. Ne pirmo reizi tā ir atcelta, šoreiz, protams, situācija ar Covid-19 vīrusu ir kļuvusi par centrālo ieganstu vizītes atcelšanai.

Šeit jānorāda, ka iniciatori vizītes atcelšanai šoreiz ir Latvijas puse, jo tā vien liekas, ka Baltkrievija, vai vismaz tās prezidents dzīvo pilnīgi citā realitātē.

Aleksandrs Lukašenko uzskata, ka šī ir kaut kāda masu psihoze, kurai nav nepieciešams pakļauties. Baltkrievija savus aptuveni 100 inficētos pilsoņus ārstējot bez lieka trokšņa, bet pārējiem iedzīvotājiem – pirts, 50 gramu šņabja un atpakaļ pie darba svaigā gaisā! Nu jau par kārtējo pērli kļuvis teksts – traktors visus izārstēs! Un vēl, protams, hokejs – tas arī esot uzskatāms par vīrusa ārstēšanas līdzekli.

Gan savulaik, gan šodien ir saskatāma tieša cēloņsakarība starp Baltkrievijas prezidenta ārpolitisko balansēšanu starp tuvināšanos Krievijai un attiecību uzlabošanas centieniem ar Rietumvalstīm. Baltkrievija apzinās savu ģeopolitisko nozīmīgumu un ir centusies saglabāt neatkarību, ekonomisko izdevīgumu un valdošo politisko režīmu, pastāvīgi izrādot simpātiju uzplūdus vienai vai otrai pusei. Un arī Latvijas interesēs ir uzturēt labvēlīgas kaimiņattiecības ar Baltkrieviju, vienlaicīgi apzinoties izaicinājumus, ko rada tās režīms un tuvināšanās Krievijai ir padarījis Baltkrieviju par Latvijas neērto kaimiņvalsti.

Pagājušajā nedēļā bija analītiskāks raidījums par “Putina konstitūciju”, atvainojamies, par Krievijas Federācijas konstitūcijas grozījumiem. Šodien turpinām ar bijušo Padomju Savienības teritoriju, tagadējo NVS valsti un dodamies uz Tadžikistānu.

Tadžikistānu izvēlējāmies, jo valstī 1. martā notika Parlamenta apakšpalātas vēlēšanas un 27. martā būs augšpalātas vēlēšanas un šogad oktobrī jānotiek arī prezidenta vēlēšanām.

Bet šī valsts tiek atzīta par diktatūru. Vēlēšanas tajā, lai arī notiek un pat pēc dažu starptautisko organizāciju domām, kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas, parlamenta apakšpalātas vēlēšanas tika atzītas par demokrātiskām, tomēr fakts, ka valsts nav brīva un tajā netiek ievērotas virkne cilvēktiesību, ir kļuvis par vispārpieņemtu.

Opozīcijas partijām tiek ierobežotas iespējas kļūt par potenciāli nozīmīgu politisko spēku. Savukārt, prezidents un “Nācijas līderis” Emomali Šaripovičs Rahmonovs ir bijis valsts prezidents kopš 1994. gada 6. novembra un gandrīz vienbalsīgi tiek paredzēts, ka 68 gadus vecais politiķis kandidēs un uzvarēs, respektīvi turpinās valdīt arī pēc oktobrī plānotajām prezidenta vēlēšanām.

Lūkojam, kas ir Tadžikistāna, kādi ir tās izaicinājumi un kādu valsts attīstību var paredzēt tuvākajos piecos līdz 10 gados.

Par Tadžikistānas ekonomisko situāciju, izaicinājumus un izredzes telefona sarunā komentē arī kāda tadžiku kolēģe, kura nodarbojas ar Tadžikistānas iekšpolitisko procesu analīzi. Viņa gan vēlējās palikt anonīma, ko arī respektējām.

Politisko situāciju Tadžikistānā Rīgas Stradiņa universitātes docents un Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns.

Kā arī divi pretēji viedokļi par valstī notiekošo. Pirmo pauž Džamšeds, kurš savulaik studējis Rīgā un tagad strādā starptautiskā nevalstiskā organizācijā ar pilsoniskās sabiedrības institūcijām. Otru - Parvizs Mullodžanovs, kurš strādā Upsalas Universitātē Zviedrijā.

Fakti

Tadžikistānā dzīvo nepilni 9 miljoni cilvēku, no kuriem pārliecinošs vairākums – 84 % – ir tadžiki, kas sadzīvo ar uzbeku etnisko minoritāti.

Valstī 90. gadu vidū piecus gadus ilga pilsoņu kars, kas ir atstājis pamatīgu ietekmi uz tālāko valsts politisko un arī ekonomisko dzīvi.

Ekonomiski Tadžikistāna ir viena no nabadzīgākajām pasaules valstīm.

Valstij ir 6,6 miljardus eiro liela ekonomika. Tik liels ir valsts nominālais iekšzemes kopprodukts(IKP). Salīdzinājumam Latvijas IKP ir apmēram 28 miljardu eiro liels.

Latvijas valsts budžets 2020. gadam 10 miljardi eiro. Tas nozīmē, ka Latvijas valsts budžets ir lielāks nekā visa Tadžikistānas ekonomika kopumā. Latvijā ir 4,5 reizes mazāks iedzīvotāju skaits nekā Tadžikistānā, bet IKP ir 4 reizes lielāks.

Neparasts fakts

Tadžikistānas galvaspilsētā Dušanbe atrodas pasaulē otrs augstākais karogkāts. Šis bija augstākais karogkāts no 2011. gada līdz 2014. gadam, kad dažus metrus augstāks tika uzstādīts Džedā, Saūda Arābijā.

Dušanbē esošo karogkāts ir 165 metrus garš. To veido tērauda caurules un karogkāta centrālā daļa tika izgatavota Dubaijā. Visu kopā to izgatavoja un uzstādīja Sandjego reģistrēta kompānija. Kopējās šīs būves izmaksas bija 3,25 miljoni eiro.

Karogkātā plīvo 700 kilogramus smags Tadžikistānas karogs.

Šis karogkāts ir augstāks par divu citu Centrālāzijas kaimiņvalstu karogkātiem – attiecīgi Azerbaidžānā un Turkmenistānā atrodamajiem. Acīmredzama vietējā kaimiņvalstu sāncensība.

 

.

Lai arī pasaulē ir aptuveni divi simti valstu, noteikti būs tādas, par kurām runāsim vairākkārt. Un viena no tām ir Krievija. Pagājušajā nedēļā un aizpagājušajā nedēļā runājām par relatīvi Latvijai eksotiskām un nepazīstamām valstīm, tādēļ šonedēļ nolēmām atgriezties tuvāk reģionam un parunāt par Krievijas Federāciju. Krievija ir valsts, ar kuru iepazīstināt Latvijā, domājams, nevienu nevajag.

Krievija ir Latvijas mediju telpā un dienaskārtībā. Krievija ir mūsu izklaides un kultūras telpā. Par Krieviju Latvijas iedzīvotāji zina daudz un gandrīz visu.

Vienīgais, ko vēl nezinām, kā Krievijas Federācijas konstitūcijas grozījumi ietekmēs valsts nākotni. Vai jaunā konstitūcija būs reāli jauns sākums valstij?

Ielās uzklausīto cilvēku atbildes liecina, ka vismaz Latvijas iedzīvotāji īsti neredz konstitūcijas grozījumiem citu mērķi, kā tikai Vladimira Putina palikšana pie varas ilgāk. Bet, protams, mūs arī interesē, ko par to domā politikas vērotāji un analizētāji. Viedokli izsaka Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds.

Viņš min stabilitātes aspektu un “ka varu atdot miermīlīgi ir diezgan riskanti pēc definīcijas”. Tāpat Putins kā gudrs politiķis piedāvā “pārmaiņas”, tiesa, tās šī brīža situāciju iecementē vēl pamatīgāk.

Līdzīgi kā Sprūds par stabilitātes aspektu izsakās arī Sergejs Utkins, Krievijas Ārlietu padomes pētnieks un Krievijas Zinātņu akadēmijas Situāciju analīzes centra Stratēģiskā novērtējuma departamenta vadītājs.

Acīmredzot Krievijas eksperti nesaskata šajā situācijā neko neparastu. Bet ko paredzētie grozījumi nozīmē Krievijai, raugoties juridiski?

Grozījumi konstitūcijā paredz garantijas uz pensiju un minimālo algu, kaut gan faktiski tas jau bija noteikts arī iepriekš un šis labojums tiek uzskatīts par tādu juridisku vārdu spēli.

Tāpat grozījumi piešķir parlamentam tiesības izvirzīt premjera kandidatūru.

Grozījumi arī piešķirs prezidentam papildu pilnvaras atlaist Augstākās tiesas tiesnešus un noraidīt parlamenta pieņemtos likumprojektus.

Ir arī labojumi par atsauci uz dievu, par tikai heteroseksuālu laulību legalizāciju un vēl citi.

Likumprojektu par grozījumiem iniciēja valsts prezidents Vladimirs Putins 2020. gada 15. janvārī Krievijas Federālās sapulces laikā. Jau 11. martā Krievijas parlamenta apakšpalāta - Valsts dome - trešajā lasījumā apstiprināja konstitūcijas grozījumus. Īsi pēc tam likumprojektu atbalstīja arī Federācijas padome.

Vladimirs Putins konstitūcijas grozījumus parakstīja 14. martā. Sākotnēji bija paredzēts, ka izmaiņas konstitūcijā tiks parakstītas 18. martā. Visai zīmīgā datumā, jo tā tiek uzskatīta par dienu, kad Krima atkalapvienojās ar Krieviju (protams, ne atbilstoši starptautiskajiem likumiem, bet Krievijas interpretācijā).

Sergejs Utkins gan uzskata, ka šādai datuma izvēlei absolūti nav nekādas ietekmes.

22. aprīlī gaidāms Viskrievijas referendums par grozījumiem konstitūcijā. Referendumā iedzīvotājiem būs jāapstiprina visa konstitūcija kopumā. Nevienam nav šaubu par to, ka šādas pārmaiņas konstitūcijā tiks apstiprinātas. Pašlaik aptaujas liecina, ka uz balsot varētu doties vien 40% Krievijas pilsoņu un par pārmaiņām gatavi balsot vien ceturtā daļa vēlētāju, kaut puse no tiem nesaprot, kas tiks mainīts.

Runājot par zīmīgiem datumiem Krievijā. 22. aprīlis, kad notiks balsojums, Krievijā ir izsludināta par brīvdienu, turklāt 22. aprīlī atzīmēs Vladimira Ļeņina 150.dzimšanas dienu.

Pagājušajā nedēļā, kad runājām par Dienvidāfrikas Republiku, pieminējām, ka šajā valstī ļoti spilgti atainojas visa kontinenta koloniālā vēsture. Tā radās doma pastāstīt arī par mūsu pašu senču koloniālo pieredzi. Proti, nevienam nav noslēpums, ka Latvijai  savulaik ir bijušas veselas divas kolonijas – Tobāgo un Gambija! Nu, vismaz tā apgalvo.

Bet kā jau pirmajā raidījumā minējām, viens no mērķiem ir kliedēt dažādus mītus par valstīm. Un šoreiz tas varētu būt mīts tieši par Latviju. Būsim godīgi – Latvijai nekad nevienas kolonijas nav bijis.

No otras puses, nevar noliegt, ka nekādas saistības ar Tobāgo mums arī nav. Tāpēc lūdzām vienai no zinošākajām Kurzemes hercogistes pētniecēm, vēstures zinātņu doktorei Mārītei Jakovļevai īsumā ieskicēt, kāds bija Tobāgo kolonizēšanas stāsts.

Arī vēsturnieks Valters Ščerbinskis uzskata, ka patiesībā Tobāgo kolonizēšana vairāk būtu uzskatāma par tādu kā vēsturisku kuriozu. Bet šī vēsturiskā fakta cildināšana daudz aktīvāk ir sākusies vien 20. gadsimta 30. gados.

Īsais rezumējums – Tobāgo ir mūsu valstiskās un pilsoniskās propagandas stāsts, kas turpinājās arī 70.gados ar filmu “Melnā vēža spīlēs” un arī vēlāk Māras Zālītes un Ulda Marhilēviča izrādē “Tobāgo”.

Vēl arī nedaudz par to, kas ir Trinidāda un Tobāgo mūsdienās. Tā ir nedaudz par Latviju mazāka valsts, kurā dzīvo 1,2 miljoni iedzīvotāju, lielākā daļa, 96% no tiem, gan mīt Trinidādā.

Maza, bet ekonomiski attīstīta valsts, kurai ir viens no augstākajiem iekšzemes koproduktiem, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Tas lielākoties, pateicoties naftai un dabasgāzei.

Pēc tam, kad pirmajos divos raidījumos apspriedām Irānu un Slovākiju, domājām, ka varētu būt pienācis laiks kādai nedaudz eksotiskākai valstij. Un, sekojot informatīvajai telpai šeit, Latvijā, nevarēja nepamanīt milzīgo sabiedrības interesi par Kristīnes Misānes lietu un viņas izdošanu Dienvidāfrikas Republikai (DĀR). Papētot dažādus komentārus par šo lietu, uzmanību piesaistīja dažādi aizspriedumi un mīti, kas Latvijas iedzīvotājiem ir radušies par šo valsti. Un tāpēc arī  izlēmām parunāt tieši par Dienvidāfrikas Republiku! 

Rīgas Stradiņa Universitātes lektors Mārtiņš Daugulis ieskicē Dienvidāfrikas Republikas vēsturisko attīstību. Liela loma DĀR attīstība ir aparteīdam, kas tur valdīja 20. gadsimta otrajā pusē.

2019. gadā tika atzīmēti 25 gadi kopš aparteīda oficiālas izbeigšanas, taču jautājums ir par to, vai tas patiešām ir aiz muguras.

Latvijas Kultūras akadēmijas lektore Signe Kazāka savulaik dzīvojojusi DĀR un strādājusi tur brīvprātīgo darbu. Viņa arī atzīst, ka par spīti mēģinājumiem saliedēt sabiedrību, tas ne visai veiksmīgi izdodas. Tas ir arī valsts attīstību bremzējošs faktors.

Tajā pašā laikā zimīgs ir fakts, ka valstij ar izcilību nav problēmu. DĀR ir vienīgā valsts, kurā atrodas iela kurā dzīvojuši divi Nobela Miera prēmijas laureāti: tas ir Nelsons Mandela, kurš šo prēmiju ieguva 1993. gadā kopā ar valsts prezidentu Frederiku Vilhelmu de Klerku, un arhibīskaps Dezmonds Tutu, kurš Nobela miera prēmiju ieguva 1984. gadā.

Kopumā 11 šīs valsts pārstāvji ir ieguvuši Nobela prēmijas dažādās kategorijās.

Šoreiz raidījumā Diplomātiskās pusdienas iepazīstam Slovākiju. Varētu teikt, ka formālais iemesls šīs valsts iepazīšanai ir tas, ka 29. februārī slovāki vēlēs savu parlamentu. Taču mūsu uzmanība pievērsta arī kādam divus gadus un dažas dienas senam notikumam, kas pilnībā apgrieza kājām gaisā Slovākijas politisko dzīvi, kas joprojām ietekmē politisko dienaskārtību valstī un kas daudziem slovāku politiķiem un vēlētājiem ir prātā pirms šīm parlamenta vēlēšanām.

Šis notikums, kas pāršalca ne tikai visu Slovākiju, bet arī visu Eiropu, bija nepilnus 28 gadus vecā pētnieciskā žurnālista Jana Kucjāka un viņa draudzenes slepkavība 2018. gada februārī. Šī slepkavība aizsāka plašākos ielu protestus Slovākijā kopš samta revolūcijas 1989. gadā, kā arī aizsāka nepieredzēti plašu politisko krīzi.

Slepkavības iemesls bija Jana Kucjāka kopīgi ar čehu un itāļu kolēģiem veiktais pētījums, kurā viņš atklāja iespējamās saiknes starp Itālijas mafiju “Ndrangheta”, kas kontrolē kokaīna un ieroču tirgu, dažādām finanšu grupām, oligarhiem un Slovākijas sociāldemokrātu partijas politiķiem, kas bija valdošā partija.

Tāpat atklāja tiesnešu un prokuroru korupciju, policistus, kuri varēja likt kaitinošām lietām tiesā pazust. Runājot par itāļu mafiju, tika apgalvots, ka ar to ir saistīta arī premjerministra Roberta Fico palīdze Maria Troškova.

Divas nedēļas pēc šīs izmeklēšanas nonākšanas atklātībā Roberts Fico un viņa valdība atkāpās no amata.

Pēc Kucjāka slepkavības oficiālas apsūdzības par līdzdalību tajā ir izvirzītas četriem cilvēkiem. Savukārt par nozieguma pasūtīšanu apsūdzēts ir ietekmīgais uzņēmējs Marians Kočners, kura rīcībā ir bijuši sensacionāli audio un video ieraksti, ar kuriem viņš potenciāli būtu varējis šantažēt vadošos politiķus un bijušo ģenerālprokuroru.

Jans Kucjāks savu pētījumu par Itālijas mafijas iefiltrēšanos Slovākijā tā arī līdz galam nepaspēja pabeigt, tāpēc viņa vietā šo darbu veica daudzu valstu kolēģi, pētnieciskie žurnālisti no Organizētās Noziedzības un korupcijas apkarošanas tīkla jeb OCCRP. Latviju šajā tīklā pārstāv pētnieciskās žurnālistikas centrs ReBaltica. Tā izpilddirektore Sanita Jemberga norāda, ka Jana Kucjāka darba turpināšanai ir liela nozīme arī šeit, Latvijā.