Diplomātiskās pusdienas

Kā solījām, atkal runājam par valsti, kurā militāristiem ir pārāk liela politiskā nozīme. Dodamies uz Mjanmas Savienības Republiku. Starp citu, 1989. gadā tieši militārā hunta mainīja Birmas nosaukumu uz Mjanmu. Šādu nosaukuma maiņu atzina ANO, taču ASV un Apvienotā Karaliste joprojām valsti turpina dēvēt par Birmu. No vienas puses, pašā Mjanmā tiek lietotas abas formas – Birma ikdienā, Mjanma – oficiālajos dokumentos. Tas arvien ir diez gan politizēts jautājums.

Valsts teritorijas ziņā ir aptuveni 10 reizes lielāka par Latviju un tajā dzīvo nepilni 55 miljoni cilvēku. No šiem iedzīvotājiem lielākā etniskā grupa ir bamari – aptuveni 68%. Un tad ir aptuveni 135 citas dažādas etniskās minoritātes. Pārliecinošs vairākums – gandrīz 90 procenti ir budisti, kamēr pārējie ir kristieši musulmaņi.

Reliģijas nozīme, it sevišķi budistu un musulmaņu savstarpējās mijiedarbības jautājums ir bijis viens no noteicošajiem Mjanmas politikā pēdējās desmitgadēs.

Uzskata, ka Mjanmas iekšienē notiekošie bruņotie konflikti turpinās jau kopš 1948. gada, kad valstij tika garantēta neatkarība no Britu impērijas, tādējādi padarot to par pasaulē ilgāko, joprojām notiekošo pilsoņu karu.

Patiesībā tie pat ir vairāki nelieli pilsoņu kari, kuros dažādas etniskās grupas cīnās pret Mjanmas bruņotajiem spēkiem par pašnoteikšanos. 

IKP uz vienu iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes) Mjanmā ir nepilni 5 tūkstoši eiro, kas ir gandrīz reizes piecas mazāk nekā Latvijā. Bet vienlaicīgi valstī ir daudz dažādu dārgakmeņu atradņu, ir atrodama nafta, dabasgāze un citi minerāli, turklāt tiek uzskatīts, ka šajā valstī ir arī reģionā lielākais saules enerģijas potenciāls.

Pat nabadzīgākajos ciematos gandrīz uz katras bambusa būdas jumta ir saules paneļi, jo tradicionālo elektrību vienkārši cilvēki nevar atļauties un tā arī ne visur ir pieejama.

Pusi no valsts nacionālā kopprodukta veido lauksaimniecības preces un Mjanmā ir arī viena no lielākajām ekonomiskajām nevienlīdzībām pasaulē. 

Spilgts piemērs ir stāsts par to, ka nelielu dzīvokli galvaspilsētā Jangonā var izīrēt par 250 dolāriem mēnesī. Vienlaicīgi var izīrēt arī bungalo – par 10 tūkstošiem dolāru mēnesī. Bet, piemēram, šūšanas fabrikās cilvēki vidēji pelna pa 3-4 eiro dienā.

Tomēr mūsdienu Mjanmu nevarēs saprast, ja runā tikai par ekonomiskajiem izaicinājumiem, bet jārunā arī par budismu. Interesants ir fakts, ka katram vīrietim Mjanmā divreiz dzīvē būtu jākļūst par budistu mūku.

Pirmo reizi mūka apģērbu vīrieši uzvelk vecumā no desmit līdz 20 gadiem, kad viņi kļūst par mācekļiem. Kad viņiem paliek 20 gadi, viņi jau uz klosteri dodas kā pilntiesīgi mūki. To uzskata par par lielu privilēģiju. Cik ilgu laiku pavadīt kā mūkam, tā ir katra paša vīrieša izvēle - dažas dienas, mēnešus, gadus vai visu dzīvi. Vidēji valstī ir pusmiljons mūku.

Otra Mjanmai raksturīgā lieta pilnīgi neasociējas ar mieru sludinošo budismu. Tas ir radikālais budisms jeb budistu ekstrēmistiem.

Budistu nacionālisms ir īpaši izteikts kļuvis pēdējo 10 gadu laikā, turklāt arī militārā vara ir kultivējusi šo Birmas budistu pārākumu, bet rohindžiem parasti tiek atvēlēta grēkāžu loma.

Šis ir pasaules medijos visplašāk atspoguļotais Mjanmas konflikts – tā saucamais Rohindžu konflikts. 

Komentāru par situāciju Mjanmā sniedz kanādiešu eksperte Kellija Flina, kura Mjanmā ir dzīvojusi un strādājusi vairāk nekā desmit gadus un arī aktīvi līdzdarbojusies dažādos miera veidošanas centienos šajā valstī.

Dodamies uz Āfriku, lai apskatītu Ēģiptes Arābu Republikas piramīdas. Dodamies uz vienu no nedaudzajām transkontinentālajām valstīm, jo Ēģipte vienlaicīgi atrodas gan Āfrikā, gan Āzijā. Raidījumā Diplomātiskās pusdienas saruna tieši par Ēģipti, jo ka tur parlamenta vēlēšanas notiek jau mēnesi un turpināsies vēl apmēram mēnesi.

Ēģipte "tehniski" skaitās visvecākā valsts mūsdienu pasaulē. Tās izveidošana tiek datēta ar apmēram 3100. gadu pirms mūsu ēras, lai arī faktiski runa ir par apmēram 6000. gadu pirms mūsu ēras. Senajai Ēģiptei ar mūsdienu Ēģipti gan vairāk ir tikai arheoloģiska saistība. Iedzīvotāji cieši seko vēl līdzi valsts vēsturei un respektē to, jo statuss “pasaules civilizācijas šūpulis” ir valstiskuma izpratnes uzturēšanai un iedzīvotāju pašlepnuma sekmēšanai ļoti efektīvs faktors arī mūsdienās.

Mūsdienās pilnu neatkarību no Britu impērijas Ēģipte ieguva 1952. gadā tikai.

Ēģiptē ir vairāk nekā 100 miljonu iedzīvotāju, kas to padara arī par apdzīvotāko musulmaņu valsti pasaulē. Gandrīz visi valsts iedzīvotāji etniski identificē sevi kā ēģiptieši, bet pēc reliģijas 90 procenti ir sunītu musulmaņi.

Ēģiptes Arābu republika tika izveidota 1971. gadā, izņemot īsus brīžus valsts tomēr ir bijusi militāru diktatūru pārvaldīta valsts. Arī šā brīža prezidenta Abdela Fataha al Sisi vadība arvien biežāk tiek kategorizēta kā autoritārs režīms, nevis patiesa demokrātija. `

Novembra sākumā kārtējiem 59 Musulmaņu brālības pārstāvjiem tika piespriests 15 gadus ilgs cietumsods par 2013. gada sēdošajām protesta akcijām. Protesta akcijas toreiz izcēlās pēc tam, kad tā brīža bruņoto spēku virspavēlnieks un pašreizējais prezidents Abdels Fatahs al Sisi gāza pirmo demokrātiski ievēlēto prezidentu Mohamedu Morsi. Policija toreiz izdzenāja protestus, nogalinot vairāk nekā 800 cilvēku. Kopš tā laika ir notikusi ne tikai Musulmaņu brālības, kas tagad pasludināta par teroristu organizāciju, līderu apcietināšana, arī nāvessodu piespriešana un ilgu cietumsoda piespriešana, bet arī vēršanās pret ierindas atbalstītājiem.

Neskatoties uz notiekošajām parlamenta vēlēšanām, milzīga vara Ēģiptē ir tieši militāristu rokās.

Jau kopš pagājušā gadsimta 50. - 60. gadiem Ēģiptes ekonomikā un politikā lielu lomu ir spēlējuši bruņotie spēki. Kopš 2013. gada militārā apvērsuma tas ir sasniedzis vēl nebijušu augstumu. Armijai ir pilnīgas vai daļējas nodokļu atlaides, priekšroka pieejā valdības kontraktiem un pieejams iesaukto karavīru brīvais darbaspēks.

2013. gadā pēc apvērsuma tika izsludināts likums, kas ļāva valdībai dažādu steidzamu projektu īstenošanai izvēlēties jebkuru kompāniju. Tādējādi militāristi pārņēma kontroli pār būvniecības un nekustamo īpašumu nozari.

2019. gadā armija esot uzraudzījusi 2300 dažādu projektu, iesaistot vairāk nekā 5 miljonus cilvēku. No militāristu darbībām iegūtā peļņa netiek dalīta ar sabiedrību. Viss finansējums nonāk armijas kontos un  pie augstu stāvošajām militārpersonām.

Kopš Abdela Fataha al Sisi nākšanas pie varas valdība ir uzsākusi vairākus mega projektus, kuriem ir bijis nepieciešams aizņemties milzīgas summas. 2015. gadā prezidents paziņoja par jaunas galvaspilsētas celšanu tuksnesī uz austrumiem no Kairas. Jaunā administratīvā galvaspilsēta būs aptuveni tikpat liela kā Singapūra. Šis projekts ir vairāk nekā 50 miljardus eiro vērts, taču daudzi investori no tā  jau ir izstājušies.

Ēģiptieši uz Jauno Kairu nemaz netiecas pārvākties. Ierēdņi nealkst turp doties. Un arī pilsēta nav ne tuvu pabeigta. Šobrīd tikai Iekšlietu ministrija ir oficiāli pārcelta uz to, neskatoties uz faktu, ka Jaunā Kaira atrodas apmēram 25-30 kilometru attālumā no Kairas. Galvenais iemesls – augstās nekustamā īpašuma cenas, kuras arī vidējā līmeņa valsts darboņi nemaz nevar atļauties, nerunājot par jaunākajiem. 

Ēģiptes nākotni analizē un lielākos ārpolitiskos un ekonomiskos izaicinājumus vērtē Ahmeds el Hashemi, Ēģiptes Tuvo austrumu pētījumu centra vecākais analītiķis.

ASV prezidenta vēlēšanas un rezultātu gaidīšana ir aizēnojusis citus notikumus pasaulē. Starpt tiem arī prezidenta vēlēšanas vēl kādā valstī - Moldovas Republikā. Pirmā kārta bija 1. novembrī, bet otrā paredzēta 15. novembrī. No Latvijas un Eiropas Savienības ģeopolitiskā skatījuma raugoties tas ir visai nozīmīgas notikums.

Aplūkojot situāciju Austrumu partnerības valstīs kopumā - Baltkrievijā, Azerbaidžānā, Armēnijā, Ukrainā un Gruzijā, ari Moldova par Piedņestras konfliktu ir viens no "iesaldētajiem konfliktiem", ko bieži min, ka tas var arī atjaunoties.

Moldovas Republika tās modernajā formā tika faktiski izveidota brūkot Padomju Savienībai 1991. gada augustā. Valsti apdzīvo šobrīd 3,3 miljoni iedzīvotāju, kur absolūtais vairākums no tiem ir moldāvi. Oficiālā valoda valstī gan ir rumāņu.

Moldova diemžēl ir viena no pašām nabadzīgākajām valstīm Eiropā un ar zemu Cilvēka Attīstības indeksa rādītāju. Valsts ir atkarīga no lauksaimniecības sektora un audzē augļus, dārzeņus, vīnogas, ražo vīnu un arī tabaku.

Vīns un tā eksports uz lielāko noieta tirgu Krieviju kļuvis arī par politisko instrumentu Krievijas rokās vairākkārtīgi. Proti, tiklīdz Moldova vairāk vēlas politiski tuvināties Eiropas Savienībai (ES), tā Krievija padomju laikos tik populāro moldāvu vīnu aizliedz importēt. Arī šobrīd moldāvu vīns Krievijā ir aizliegts.

Moldovai līdzīgi kā Latvijai nav paveicies ar būtiskiem dabas resursiem, ja vien nepieskaitām auglīgu zemi, mežus un dzeramo ūdeni no debesīm - lietu. Nav arī enerģijas resursu un valsts ir atkarīga no Krievijas enerģijas piegādēm, ko gan nesenajos gados valsts ir diversificējusi, palielinot energo neatkarību, būvējot gāzes vadu starp Rumāniju un Moldovu.

Rumānijas un Moldovas attiecības gan prasa īpašu sadaļu. Bet viena no pazīmēm ir ne tikai etniskā un valodas līdzība, bet arī panrumānisms jeb pārvalstiska pieeja rumāņu kultūras telpai.

Pilsonības un valstu apvienošanas jautājums ir bijis viens no zīmīgākajiem jautājumiem paralēli Moldovas integrācijas centieniem Eiropas Savienībā un arī kontekstā ar šiem centieniem. Kopš Moldovas izveides 90. gadu sākumā ir bijuši politiskie plāni attiecībā uz Moldovas apvienošanu/ pievienošanu Rumānijai. 

Moldovas politiķu vidū pozīcijas ir dalījušās, jo tiek rēķināts, ka apmēram 60 procentu moldāvu ir pret valstu apvienošanu. Vēl vairāk – simtiem tūkstošu moldāvu uz šo brīdi jau ir Rumānijas, kas nozīmē arī ES, pilsonība. Pat ja tas rada tiesiskus ierobežojumus pašu valstī, iespējas strādāt un ceļot ES, acīmredzot, tiek novērtētas daudz augstāk.

Bet par politiķu pozicionēšanos šajā jautājumā liecina arī tas, ka esošais un uz otrajā kārtā kandidējošais šī brīža prezidents Igors Dodons ir stingri pret apvienošanu ar Rumāniju, kamēr viņa sāncense, bijusī premjere Maija Sandu, kura uzvarēja pirmajā balsošanas kārtā 1. novembrī, ir par apvienošanos ar Rumāniju.

Dodons ir prokrievisks konservatīvais, kurš aicina uz plašāku krievu valodas lietošanu un stratēģisko partnerību ar Krievijas Federāciju. Sandu šajā ģeopolitiskajā spēlē ieņem pretēju, ES labvēlīgu pozīciju.

Detalizētāk par Moldovas vēlēšanu vēsturisko nozīmīgumu un šo pozīciju dalīšanos mēs vaicājām arī moldāvu izcelsmes Māstrihtas Universitātes doktorantei Lūcijai Leontievai. 

Skaidrs, ka Moldovas attiecības ar kaimiņvalstīm ir ģeopolitisko un iedzīvotāju ekonomisko un dzīves kvalitātes uzlabošanas iespēju cīņa. ES integrācijas process tiek uztverts kā stimuls politiskajām un strukturālajām reformām Moldovā. 

Arī ES un Moldovas asociācijas nolīgums, kurā ir paredzēta padziļināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības zona, kas faktiski spēkā stājās 2014. gadā, ir bijis būtisks stimuls valstij. Lai arī ar saviem izaicinājumiem korupcijas novēršanas un strukturālo reformu jomā valstī ir jādomā un jācīnās.

No ekonomiskā viedokļa šis līgums rezultējās tajā, ka ES tagad pērk apmēram 65 % no Moldovā ražotiem produktiem.

Bet korupcija, kas kavē daudzveidīgas uzņēmējdarbības attīstību un aiztur ārvalstu investīcijas, ir lielākais izaicinājums paralēli jau minētajai politiskajai nenoteiktībai. Nespējai izvēlēties valsts virzību. Arī Piedņestras situācija, protams, neuzlabo valsts tēlu, ne iespējas pievienoties NATO.

Amerikas Savienotajās Valstīs tieši šodien, 3.novembrī, notiek ASV prezidenta vēlēšanas. Šī ir izšķirošā vēlēšanu diena. Un tieši rīt no rīta pēc Latvijas laika mēs jau zināsim, kāda apmēram varētu būt pasaule tuvākos četrus gadus.

Domājams, ka nav arī neviena pieauguša cilvēka pasaulē, kurš nezinātu kaut ko par Amerikas Savienotajām Valstīm. Arī veidojot šo raidījumu bija izaicinoši atrast faktus, kurus klausītāji varētu par ASV nezināt. Holivuda, mūzikas industrija, ASV politiķi un ziņas no ASV ir darījuši daudz, lai ikviens zinātu par šo valsti.

Šoreiz vēlamies runāt par vairākām lietām – par ASV divpartiju sistēmas īpatnībām, par vēlēšanu sistēmu un to, kā federālā sistēma vispār darbojas.

Federālajā sistēmā ASV ir 50 štati un viens federālais rajons (Vašingtona), kuru grib padarīt par štatu un diskusijas par to ir atkal aktualizējušās. Tāpat ir piecas pašpārvaldes teritorijas (Amerikāņu Samoa, Guama, Ziemeļu Marianas salas, Puerto Riko ASV Virdžīnu salas), kā arī virkne mazāku neapdzīvotu saliņu. 

ASV kā federālas valsts gadījumā situācija ir līdzīga tam, kā darbojas Eiropas Savienība. ASV ir federālā valdība ar valsts prezidentu vada valdību, kā arī Senātu kā augšpalātu un Pārstāvju palātu kā apakšpalātu, kas ir likumdevēji, pieņem likumus kopīgi lemjot. ES gadījumā tā būtu ES Padome un Eiropas Parlaments.

Katram štatam ir savs gubernators, kā arī sava augšpalāta un apakšpalāta, kas pieņem štata līmeņa likumus. Līdzīgi kā mūsu novadu sistēma, bet tikai ar daudz lielāku brīvību un tiesībām. Visbeidzot ir arī pavalstis, kas ir mūsu pagastu analogs.

Šīs sistēmas dēļ var veidoties situācija, ka ejot pie sarkanās gaismas pāri ielai, vienlaicīgi var pārkāpt gan federālo, gan štata, gan vēl arī novada likumu un sodu var saņemt trīsreiz. Turklāt sodus skaita kopā – par katru nodarījumu, pārkāpumu sasummē un rezultātā arī rodas gadu simtiem lielie cietumsodi.  

Bet par finansēm runājot – ASV ir pasaulē lielākā ekonomika, lai arī tikai apmēram 19. bagātākā valsts pasaulē. Un IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritāte ir apmēram divas reizes lielāka nekā Latvijā.

ASV ir 17,6 triljonus eiro liela ekonomika un apmēram 3,5% no tā ASV tērē militārajā jomā, kas to padara par lielāko militārā budžeta tērētāju pasaulē. 

Bet atgriežotie pie tā, kā tiek izvēlēts cilvēks, kurš ir ASV bruņoto spēku virspavēlnieks un galvenais lēmējs gan par ekonomiku, gan budžetu, gan arī militārajiem tēriņiem, jāsaprot, kā patiesībā darbojas ASV vēlēšanu sistēma un šī slavenā vai bēdīgi slavenā Vēlēšanu kolēģijas sistēma. Tas ir Latvijai ļoti svešs veidojums, kura īpatnības lūdzām skaidrot arī ASV Hamlinas Universitātes profesoram Deividam Šulcam.

Dodamies uz Dienvidameriku, uz Čīles Republiku, kur 25.oktobrī notika referendums par konstitūcijas grozījumiem, un kas jau izpelnījies būtisku pasaules mediju uzmanību. Rezultāti liecina, ka vairāk nekā 70% pilsoņu atbalsta jaunu konstitūciju un aptuveni tikpat daudz vēlētāju atbalsta ideju no pilsoņiem izveidot asambleju, kas izstrādātu jaunās konstitūcijas projektu.

Mūsdienās Čīlē dzīvo apmēram 18 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 90 procenti ir baltādainie un lielākā reliģija ir katolicisms.  

Valsts ir apmēram tikpat bagāta kā Latvija. Mūsu valsts IKP  rādītājs uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nepilni 24 tūkstoši eiro, kamēr Čīles rādītājs ir nedaudz virs 21 tūkstoša eiro.

Čīles ekonomiku pēdējos 30 - 40 gados raksturo neoliberālā ekonomiskā ideoloģija. Tās pamatā iespējami mazāka valsts iejaukšanās, mazāki nodokļi, bet vienlaicīgi arī mazāks pasākumu klāsts, ko valsts sniedz.

Ekonomiskās reformas, kas Čīlē turpinājās kopš astoņdesmitajiem gadiem, veicināja stabilu izaugsmi, vairāk nekā uz pusi samazināja nabadzības līmeni un palīdzēja nodrošināt valsts uzticību demokrātiskai un reprezentatīvai valdībai. Čīle arvien vairāk ir uzņēmusies vadošo lomu reģionālā un starptautiskā līmenī, kas atbilst tās kā stabilas, demokrātiskas valsts statusam. Tādēļ arī Čīlei ir 26 tirdzniecības nolīgumi ar 60 valstīm, tostarp ar arī Eiropas Savienību, Ķīnu, Indiju. 2010. gada maijā Čīle kļuva par pirmo Dienvidamerikas valsti, kas pievienojusies OECD. 

Taču nevienlīdzība ir šī veiksmes stāsta otrā puse. Čīle ir viena no nevienlīdzīgākām OECD valstīm. Puse no čīliešiem nopelna mazāk par 500 dolāriem mēnesī un 60% mājsaimniecību nepietiek līdzekļu, lai segtu ikmēneša izmaksas. Pensijas, veselības aprūpe un izglītības sistēma ir daļēji vai pilnībā privāta. Sešiem no 10 skolēniem nākas piemaksā par vidējās izglītības iegūšanu.

Šo situāciju tagad mēģina labot ar konstitūcijas labojumiem, rīkojot referendumu.

Detalizētāk demokrātiskuma pieredzi Čīlē raksturo Latvijas Universitātes asociētais profesors doktors Daunis Auers. 

Protesti, pieprasot izmaiņas konstitūcijā, Čīlē aizsākās pirms gada un kulmināciju sasniedza 2019.gada oktobrī. Protesti izcēlās pēc tam, kad ievērojami paaugstinājās sabiedriskā transporta izmaksas, aktualizējot jautājumu par sociālo un ekonomisko nevienlīdzību.

Uzskata, ka līdzšinējā valsts konstitūcija, kas ir pieņemta vēl Augusto Pinočeta diktatūras laikā, priekšrocības dod bagātajiem iedzīvotājiem, kuriem arī ir lielākas izredzes iegūt labāku izglītību un veselības aprūpi. 

Pēc protestiem Čīles prezidents Sebastians Pinjera piekrita izmaiņām konstitūcijā un šoreiz referendumā tika uzdoti divi jautājumi: vai piekrist jaunajai konstitūcijai un, ja nepieciešams, kuram būtu jāizstrādā šāda konstitūcija, – asamblejai, kurā vienlīdz būtu pārstāvēti likumdevēji un pilsoņi, vai arī 155 pilsoņu asambleja.

Jau aptaujas pirms referenduma, kā arī tā rezultāti liecina, ka vairāk nekā 70% pilsoņu atbalsta jaunu konstitūciju un aptuveni tikpat daudz vēlētāju atbalsta ideju no pilsoņiem izveidot asambleju, kas izstrādātu jaunās konstitūcijas projektu.

Šajā asambleja pirmo reizi tiktu iekļauti arī vietējo cilšu pārstāvji. Nevienā no 12 iepriekšējām asamblejām, kas Čīlē bijušas, cilšu pārstāvji nav bijuši iekļauti. 

Jau zināms, ka jaunizstrādātais konstitūcijas projekts tiks nodots balsojumam vēl vienā referendumā, kas paredzēts 2022. gadā.

Eksperti norāda, ka viens no jaunās konstitūcijas mērķiem būtu atstāt aiz muguras Pinočeta valdīšanas ēnu. Tas ļautu izstrādāt jaunu konstitūciju, kas nav pieņemta zem spēka draudiem. Otrkārt, ar politiskiem un mierīgiem līdzekļiem būtu iespējams atrisināt sabiedrībā iesīkstējušās problēmas – jau minēto nevienlīdzību un sociālo atstumtību. Bet ir arī gana daudz cilvēku, kas uzskata, ka pašreizējā sistēma Čīlē ir pietiekami stabila un pārmaiņas var nest nestabilitāti un protestus.

Pēc kārtīgas pasaules apceļošanas septiņu mēnešu laikā mūsu raidījumos, esam beidzot nonākuši pavisam tuvu mājām un mūsu pašu dienvidu kaimiņvalsti Lietuvu. Viens no iemesliem sarunai ir tur notiekošās parlamenta vēlēšanas. Pirmā kārta bija 11. oktobrī un tagad, 25. oktobrī, būs otrā.

Bet runājam arī par kaimiņattiecībām, ko domājām mēs par lietuviešiem, ko lietuvieši domā par mums.

Kāds interesants fakts par Lietuvu saistās ar Eiropas centru. Esam pieņēmuši, ka Kolkas rags atrodas Eiropas centrā, bet 1989. gadā franču zinātnieks Žans-Džordžs Afholders aprēķināja, ka tieši Lietuvā atrodas Eiropas centrs. Viņš ņēma vērā gan gravitācijas centru, gan Eiropas ģeometrisko figūru, veicot aprēķinus.

Vēsture liecina, ka 13.gadsimtā Lietuva bija lielākā valsts Eiropā, kas līdz pat 14. gadsimta beigām iekļāva tagadējās Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas.

Mūsdienu Lietuvas Republikā pamatiedzīvotāji apmēram 84 procenti ir lietuvieši un lielākā etniskā minoritāte ir poļi – nepilni 7% un krievi – nepilni 6%. Atšķirībā no divām citām Baltijas valstīm - Latvijas un Igaunijas -, kas ir vairāk sekulāras, trīs ceturtdaļas Lietuvas iedzīvotāju ir katoļi.

Problēmas Lietuvā ir līdzīgas tām, kas ir Latvijā, – sabiedrības novecošanās un nepieciešamība reintegrēt atpakaļ darba tirgū cilvēkus pensijas vecumā; inovācijas ekonomikā, eksporta konkurētspējas celšana; būtisks neizmantots potenciāls ir darbaspēka efektivitātes rādītāju celšana. 

Vienlaicīgi Lietuvā arī dzīvo Baltijā bagātākais cilvēks - "Vilniaus Prekyba Group" īpašnieks Nerijus Numavičius. Viņa īpašumu vērtība tiek lēsta virs 2 miljardiem eiro. Zināmākais brends ir veikali "Maxima", kura tirdzniecības impērija sāk izplesties ne tikai Baltijas valstīs, bet arī Bulgārijā.

Lietuvas un Latvijas attiecības kopumā lūdzām komentēt Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātnes institūta profesoram un tā bijušajam direktoram, Dr. Ramūnam Vilpišauskam.

Atgriežamies Āfrikas kontinentā un runājam par Gvinejas Republiku, kurā 18.oktobrī gaidāmas valsts prezidenta vēlēšanas.

Gvinejas Republika, saukta arī par Franču Gvineju un reizēm par Guineju-Konakri, pieliekot klat galvaspilsētas nosaukumu, lai nejauktu ar netālu esošo Ekvatoriālās Gvinejas Republiku un Gvineju-Bisavu. Visas šīs ir Rietumāfrikas valstis un atrodas pie Gvinejas līča, kurš uzskatāms par pasaules centru, jo tur krustojas gan ekvators, gan nulles meridiāns.

Gvinejas nosaukums cēlies no portugāļu vārda guiné, kas cēlies 15. gadsimtā un apzīmēja visus netālu no Senegālas upes dzīvojošos Āfrikas iedzīvotājus.

Gvinejas stāsts ir sarežģīts, kurš vienlaicīgi demonstrē ne tikai Āfrikas valstu etnisko, kultūras un reliģisko bagātību un daudzveidīgumu, bet arī vairākas tradicionālās problēmas, no kurām daudzas ir saistītas ar nabadzību.

Gvineja ir musulmaņu valsts un tajā dzīvo apmēram 12,5 miljoni cilvēku. Tie ir vairāki desmiti dažādu etnisko grupu, bet valsts oficiālā valoda ir franču, jo Gvineja ir pirmā Francijas kolonija, kas pasludināja neatkarību no Francijas. Un ar to vēl joprojām ļoti lepojas.

Interesanti, ka Gvinejā vairāk nekā 40% iedzīvotāju ir vecumā līdz 14 gadiem, savukārt vecumā virs 65 gadiem ir mazāk kā četri procenti iedzīvotāju. Un tas rada interesantu jautājumu – vecumdienu pieredze un zināšanas pret jaunību. Uzkrātā informācija, izglītība un spēja radīt jaunas tehnoloģijas – pret jaunību, kurai vēl viss ir jāapgūst. 

Gvineja ir nabadzīga valsts, lai arī tai ir lielākās pasaulē boksītu ieguves, no kurām ražo arī alumīniju, un arī lielākās neizmantotās augstas raudzes dzelzs rūdas ieguves iespējas.  Ir zelts un dimanti, kā arī auglīga augsne un būtiski hidroresursi upju grīvu dēļ. Tomēr lielākais darba devējs Gvinejas Republikā ir RUSAL – Krievijas alumīnija kompānija, un saikne ar Krieviju politiski un ekonomiski ir būtiska. 

Latvija ir apmēram 12 reizes bagātāka valsts nekā Gvinejas Republika. 80% valsts iedzīvotāju nodarbināti lauksaimniecībā, Latvijā tikmēr ap 12 %.

Analfabētisma rādītāji šajā valstī ir vieni no augstākajiem pasaulē. Tikai nedaudz vairāk kā 40 % pieaugušo prot lasīt un rakstīt. Obligāti skolu Gvinejā ir jāapmeklē sešus gadus, bet realitātē tas ir reti un bērni tiek turēti mājās kā darbaspēks. Runā, ka pat augstākās izglītības diplomu varot iegūt tikai nokārtojot Microsoft Word un Excel eksāmenus.

Gvinejas Republikas izaicinājums ir arī augstie valsts parādi un pastāvīgā atkarība no ārvalstu donoru palīdzības. Gvineja skaitās viena no Lieliem parādiem apgrūtinātu nabadzīgo valstu saraksta dalībniecēm. Šis ir īpašs saraksts ar 36 valstīm, no kurām lielākais vairums ir Subsahāras Āfrikas valstis, kurām ir atlaisti to ārējie parādi no Starptautiskā valūtas fonda un Pasaules bankas puses.

Nabadzības dēļ valstī ir vērojama brūkoša infrastruktūra: regulāri elektrības pārrāvumi, slikti ceļi, tilti un dzelzceļa līnijas un slikta piekļuve tik nepieciešamām lietām kā dzeramais ūdens. Un tas rada problēmas, piemēram, Ebolas vīrusa uzliesmojumu.

2014.gadā šis vīruss aizsākas Gvinejā un radīja pamatīgas problēmas valsts ekonomikā un sabiedrībā.

Vēl ir arī cilvēku pašu izraisītās problēmas šajā valstī. Viena no lietām, ar ko Gvineja ir bēdīgi slavena - tā ir avots tranzītvalsts vergiem. Gan bērni, gan sievietes, gan vīrieši tiek pakļauti tam - meitenes tiek izmantotas komerciālajai seksuālai izmantošanai, kā arī kā kalpotājas saimniecībās, kamēr puikas izmanto ubagošanai, ielu tirdzniecībai vai piespiedu darbiem, tostarp raktuvēs. Arī citi rupji cilvēktiesību pārkāpumi ir pastāvīga problēma - viena no tām, policijas bezdarbība. Sena tradīcija visās Gvinejas etniskajās grupās ir sieviešu ģenitāliju apgraizīšana. Tā gan nav tikai Gvinejas Republikas problēma.

Cilvēktiesību situāciju Gvinejas Republikā lūdzām komentētInesei Vaivarei, Latvijas platformas attīstības sadarbībai direktorei.

Bet 18. oktobrī ir jānotiek prezidenta vēlēšanām Gvinejas Republikā, kurās esošais prezidents Alfa Konde mēģinās tik ievēlēts uz trešo termiņu, ko tagad atļauj šī gada sākumā notikušais referendums un labojumi valsts konstitūcijā. Līdz pat šī gada martam Gvinejā prezidents amatu drīkstēja ieņemt tikai divus pilnvaru termiņus, bet tagad ir panākts, ka prezidents varēs kandidēt uz amatu vēlreiz jeb faktiski atrasties amatā neierobežotu skaitu reižu. Tā uzskata opozīcija.

Opozīcijas līderis Daleins Diallo ir pieprasījis, lai 82 gadus vecais Kondē, kurš ir pirmais demokrātiski ievēlētais Gvinejas prezidents atkāptos no amata, jo viņš nav ne fiziski, ne intelektuāli spējīgs vadīt valsti. 

Pats Konde ir paziņojis, ka šīs apsūdzības ir muļķīgas, ņemot vērā, ka 45 gadus bijis opozīcijā, cīnījies par demokrātiju un tagad viņu grib uztvert kā diktatoru. Konde ir solījis pieņemt jebkādus vēlēšanu rezultātus, jo, galu galā, viņš esot demokrāts. 

Starp citu, iepriekš jau pieminējām par Krievijas kompānijas RUSAL ietekmi valstī. Mediji ziņo, ka ir pierādījumi tam, ka revolucionāros noskaņojumus valstī sponsorē ietekmīgais krievu miljardieris Oļegs Deripaska. Proti, Konde pieprasot no RUSAL kompensācijas par neekoloģisku ražošanu un korupcijas shēmām, privatizējot rūpnīcas. Deripaska darbojoties tikai savās interesēs, nemaksājot valsts kasē miljardu dolāru. Vai tas atbilst patiesībai, grūti teikt.

Dodamies uz vēl vienu valsti, kur pagājušās nedēļas nogalē notika parlamenta vēlēšanas – tā ir Kirgizstānu jeb oficiāli - Kirgīzu Republika.

Nosaukums nāk no tjurku un persiešu valodas salikuma un nozīmē “40 cilšu zeme”. Kirgīzu karoga saulītei arī ir 40 stari.

Kirgizstānā dzīvo nepilni 6 miljoni iedzīvotāju un gandrīz ¾ ir kirgīzi. 90 procenti valsts iedzīvotāju ir sunnītu musulmaņi.

Ekonomika pamatā balstās uz derīgajiem izrakteņiem un lauksaimniecību, kā arī uz ārvalstīs strādājošā darbaspēka sūtītajiem naudas līdzekļiem radiniekiem Kirgizstānā. Piemēram, Krievijā strādā vairāki simti tūkstošu Kirgizstānas pilsoņu. 

Apmēram 25 procenti no valsts IKP nāk no strādājošajiem Krievijā un Kazahstānā.

Kokvilna, vilna un gaļa ir galvenie lauksaimniecības produkti, bet eksportē valsts zeltu, dzīvsudrabu, urānu un dabasgāzi.

Kirgizstāna ir centusies atvērt savu ekonomiku pasaulei un kļuva par pirmo NVS valsti, kura tika uzņemta Pasaules tirdzniecības organizācijā. Tas notika 1998.gadā.

Kirgizstānas vēlme atvērt valsti ārvalstu investoriem nepārsteidz, jo šī bija viena no valstīm, caur kuru vijās vēsturiskais Zīda ceļš. Bet politiskā un tiesiskā vide, mazais un nabadzīgais tirgus, kā arī neveiksmīgais tēls ārvalstu investoru acīs ir radījis izaicinājumus un problēmas valstī.

Bet, lai cik neparasti tas nebūtu, lielākais tirdzniecības partneris Kirgizstānai ir Šveice. Gandrīz 60% no Kirgizstānas eksporta tiek sūtīts uz Šveici un vairāk nekā 40% valsts eksporta veido zelts. Un Krievija ir tikai 4. vietā ar nepilniem 5 procentiem Kirgīzu Republikas eksportā.

Par valsts centieniem diversificēt savu ekonomiku un sadarboties ar ārvalstu partneriem, tostarp ar Eiropas Savienību, komentāru lūdzām arī doktorei Alijai Maralbaevai, Ala-Tu Starptautiskās universitātes Juridiskā departamenta asociētajai profesorei, Biškekā, Kirgizstānā.

Nedaudz plašāk runājam par Kirgizstānā tikko, 4. oktobrī, notikušajām parlamenta vēlēšanām.

Parlamentā (Augstākajā Padomē jeb Žogorku Keňesh) ir 120 vietas, un vienai partijai nedrīkst būt vairāk par 65 vietām, kas iegūstamas proporcionālās sistēmas vēlēšanās. Balso pēc partiju sarakstiem. Vēlēšanu barjera partijai, lai tā iekļūtu parlamentā, ir 7 procenti, kas skaidro arī to, ka tikai 4 partijas tikušas.

Kas interesanti, katrā sarakstā ir vismaz 15 procentiem jābūt etniskajām minoritātēm un vismaz 15 procentiem kandidātu jābūt jaunākiem par 35 gadiem, un vismaz diviem kandidātiem ir jābūt personām ar īpašām vajadzībām.

Bet visas šīs šķietami iekļaujošās un demokrātiskās prasības nemaina to, ka Kirgizstānu uzskata par konsolidētu autoritāro režīmu, kurā ir vāja izpratne par likuma varu un parlamentam, lai arī ir nominālās tiesības neapstiprināt prezidenta kā izpildvaras vadītāja lēmumus, tas faktiski nenotiek. Opozīcijas apcietināšana ir bieža, vārda brīvība tiek ierobežota.

Pēdējo 15 gadu laikā valsts ir piedzīvojusi divas revolūcijas – 2005. gadā tā dēvētajā “Tulpju revolūcijā”, kad tika gāzts 15 gadus valdījušais Askars Akajevs. Viņa vietā stājās Kurmanbeks Bakijevs, kurš sākumā solīja demokrātiskas pārmaiņas, taču realitātē ļoti ātri nostiprināja savu varu un arī viņam pēc pieciem gadiem bija jābēg no valsts pēc vardarbīgiem sociāliem protestiem.  

2010. gada aprīlī vardarbīgās sadursmēs starp policiju un protestētājiem tika nogalināti vairāk nekā 80 cilvēki. Šie notikumi tiek dēvēti par otro Kirgīzu revolūciju jeb "meloņu revolūciju". 

Revolūcijas izkristalizēja vairākas nozīmīgas problēmas valstī: viena ir etniskais konflikts starp kirgīziem un mazākumā esošajiem uzbekiem, otra - vājā ekonomiskā situācija valstī, lielā atkarība gan no Krievijas, gan Ķīnas. 

2010. gadā par pagaidu valdības vadītāju un vēlāk arī prezidenti Kirgizstānā kļuva Roza Otunbajeva. Viņa ir arī pirmā sieviete prezidente kādas Centrālāzijas valsts vadībā. Viņas laikā valstī arī notika referendums, kas pārveidoja Kirgizstānu no prezidentālas republikas par parlamentāru.

Pēc Otunbajevas prezidenta amatā nonāca Almazbeks Atambajevs, kurš valdīja sešus gadus un pagājušajā gadā tika arestēts un notiesāts uz 11 gadiem cietumā par apsūdzībām korupcijā. 2017. gadā par prezidentu kļuva Soronbajs Jeenbekovs.

Jaunāko vēlēšanu rezultāti liecina, ka uzvarējušas trīs prezidentam lojālas partijas, neviena opozīcijas partija nav iekļuvusi parlamentā. Bet kopumā vēlēšanās startēja 16 partijas.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas atgriežamies no eksotiskām valstīm tuvāk mājām. Šodien stāsts par Čehiju. Viens no iemesliem, kāpēc par Čehiju runājam šajā nedēļa, ir tas, ka šajā valstī 2. un 3.oktobrī notiks pašvaldību vēlēšanas un senāta, kas ir Čehijas parlamenta augšpalāta, vēlēšanas.

Vairākas Čehijas pilsētas, it sevišķi Prāgu ir iecienījusi Holivuda. Prāga ir vairākas reizes izlikusies par kādu citu pilsētu. Šajā pilsētā ir uzņemtas desmitiem filmas. Piemēram, 2006. gadā Bonda frančīzes filmā "Kazino Royale" Prāga "tēloja" gan Venēciju, gan Londonu, gan Maiami. 

Interesants fakts ir, ka tāda valsts kā Čehoslovākija tika izveidota Pitsburgā, ASV. Pitsburgas vienošanās paredzēja, ka Austroungārijas impērija pēc Pirmā pasaules kara tika sadalīta. Faktiski Čehoslovākija ir izveidota 1918. gada 18. oktobrī.

Bet jau 90.gados pēc tā dēvētās Samta revolūcijas jeb komunistiskās sistēmas sabrukuma notika "samta šķiršanās" - izveidojās divas valstis Čehija un Slovākija. Viens no retajiem gadījumiem pasaules vēsture, kad katra valsts aiziet savu ceļu bez konfliktiem.

Čehijas Republika kopš 1993.gada ir patstāvīga valsts.

Jau esam stāstījuši par Slovākiju un arī Lihtenšteinu, kas vēl līdz 2009. gadam neatzina Čehiju īpašumu strīda dēļ.

Čehijā dzīvo vairāk nekā 10,5 miljoni iedzīvotāju, kur 65% ir čehi. Šī ir ļoti sekulāra valsts, kur lielāka ticīgo grupa ir katoļi un tie ir 10% iedzīvotāju.

Kā valsts lielākos izaicinājumus arvien min korupciju, gan investīciju piesaisti. Zemais bezdarba līmenis valstī radījis prasības pēc augstāka atalgojuma no darba ņēmēju puses, kā arī prasības pēc darba tirgus atvēršanas viesstrādniekiem no darba devēju puses, kas nevēlas tik daudz maksāt darbiniekiem.

Apmēram 80% Čehijas iekšzemes kopprodukta IKP veido eksports, konkrēti auto ražošana. Zināmā marka, protams, ir Škoda. Uzņēmums "Škoda Transportation" ir ceturtais lielākais tramvaju ražotājs pasaulē.  Gandrīz trešdaļa pasaules tramvaju ir ražoti Čehijā. Uzņēmums "Škoda" kopš 1991 gada "Volkswagen" grupai pieder. Vēl Čehijā ir autoražošanas uzņēmums "Tatra", kas izveidots 1850. gadā un otrā vecākā auto ražotāja pasaulē pēc "Peugeot".

Runājot par šīs valsts starptautisko pozīciju, Čehija bieži tiek minēta starp ES “sliktajiem zēniem” līdzās Polijai un Ungārijai un Slovākijai, jo šīs valstis kopā veido Višegradas grupu, kas arī ir bijusi iekšējā opozīcija ES pēdējos gados un izpelnījusies plašu nosodījumu no daudzām partnervalstīm Eiropā.

Bet kas tad ir Višegradas grupa, kurai pieder Čehija, Slovākija, Polija un Ungārija? Tā izveidota Višegradas pilsētā Ungārijā 1991. gada 15. februārī. Tā primāri izveidota, lai sekmētu valstu militāro sadarbību starp valstīm, kā arī kultūras sadarbību. 

Viedokli par to, cik vienota tad ir Višegradas grupa vaicājām arī Petram Kratohvilam, Prāgā atrodamā Starptautisko attiecību institūta vecākajam pētniekam un agrākajam direktoram.

Dodamies uz Folklenda salām jeb kā spāņi tās dēvē - Malvīnu salām un abi nosaukumi ir arī starptautiski atzīti. Tās atrodas nepilnus 500 km no Argentīnas krastiem. Folklenda salas ir arhipelāgs, ko veido divas lielas salas un 776 mazas saliņas.

Pirmo reizi šajās salās cilvēki ieradās tikai ap 1700. gadu, tās ir nosauktas Folklendas vikonta vārda, kurš tolaik sponsorēja britu ekspedīcijas. Kopš tā laika Folklenda salas bijušas daudzu saimnieku rokās, gan franču, gan spāņu, gan argentīniešu, gan arī britu.

Kopš 1833.gada suverēnā pārvalde pārsalā ir Lielbritānijai. Mūsdienu oficālais statuss salām ir Apvienotās Karalistes aizjūras kolonija. Tā ir viena no 14 britu kolonijām.

2013.gadā Folklenda salās notika referendums, kurā iedzīvotāji balsoja par palikšanu Apvienotās Karalistes aizjūras kolonijas statusā. Pret nobalsoja 3 cilvēki!

Bet jau 24.septembrī Folklenda salās notiks referendums ar mērķi padarīt salas par vienotu balsošanas apgabalu, šobrīd tādi ir divi - Stenlija un Kempa, un ir izveidojusies situācija, ka likumdošanas asamblejā piecas ir Stenlijai. Kopumā šajā asamblejā gan ir tikai 11 deputāti, no kuriem tikai astoņiem ir balstiesības. Šī būs jau trešā reize, kopš par šo jautājumu tiek rīkots refendums.

Folklenda salu karš

1982.gadā starp Argentīnu un Apvienoto Karalisti norisinājās Folklendu salu karš. Tas iiga 74 dienas. Abas puses to izmantoja iekšpolitisko mērķu sasniegšanai un partiju popularitātes celšanai. konflikts sākās ar to, ka Argentīnas militārā hunta savas popularitātes veicināšanai iebruka Folklenda salās, un viens no mērķiem it kā bija novērst uzmanību no valstī pieaugošajām ekonomiskajām problēmām. Tāpat Argentīnas militārā huntas vadība cerēja, ka briti nereaģēs uz šo notikumu. Karu neviena no karojošām valstīm oficiāli nebija pieteikušas, bet Folklenda salas kļuva par kara zonu. Karā dzīvību zaudēja 649 Argentīnas karavīri un 255 britu karavīri, kā arī trīs salu civiliedzīvotāji. Lielbritānijas konservatīvai valdībai un toreizējai premjerminisrei Mārgaretai Tečerei uzvara karā bja nozīmīgs mirklis.

Viedokli par Folklenda salām un arī karu izsaka Imants Lieģis, bijušais Saeimas deputāts un aizsardzības ministrs, Latvijas vēstnieks vairākās valstīs. Viņš ir dzimis Lielbritānijā un Folklenda kara laikā tur dzīvojis.