Diplomātiskās pusdienas

Jaunajā sezonā sākam ar stāstu par vienu no mūsu partneriem NATO un Eiropas Savienībā, kurš gan, jāatzīst, nav tas vieglākais rietumvalstu ģimenes loceklis. Runa, protams, ir par Ungāriju.

Parasti visās masu mediju mācību grāmatās rakstīts, ka jāsāk sezonas ir ar troksni. Ar provokāciju. Ungārija arī Latvijā ir pretrunīgi vērtēta valsts Viktora Orbāna valdīšanas stila dēļ. Un tādēļ arī mēs stāstām par šo valsti, lai rosinātu diskusijas.

Vieniem Orbāns patīk, citiem viņš nepatīk. Cik cilvēkiem patīk šā brīža Ungārija, tikpat daudziem arī tās konservatīvā politika šķiet atbaidoša. Tādēļ runājam par valsti, lai vienlaicīgi nokaitinātu visus klausītājus, gan tos, kam Ungārija patīk, gan arī tos, kam nepatīk.

Ungārija ir viena no vecākajām valstīm pasaulē – tās kodols ir izveidots 895. gadā. Kas to padara par senāku nekā, piemēram, Vācija un Francija. Ungārija ieguva neatkarību no PSRS satelītvalsts statusa un izveidoja parlamentāru demokrātiju 1989. gadā, līdzās vairākām citām Varšavas pakta dalībvalstīm.

Ungārija ir 9,7 miljonus iedzīvotāju liela valsts. Gandrīz 86 % iedzīvotāju etniski ir ungāri.

Romu jeb čigānu tautības iedzīvotāji ir otra lielākā grupa un ir vairāk nekā 300000 cilvēku liela. Ja valsts ir etniski relatīvi viendabīga, relatīvi nelielā minoritāte kļūst par vairākuma grēkāzi un dusmu mērķi. Ungārijas cīņa ar rasismu un neiecietību valsts pašas sabiedrībā ir jau sena. Tā ir bijusi gan institucionalizēta 20. gadsimtā dažādu režīmu laikā, gan arī asi izpaudās sabiedrībā, tostarp arī mūsdienās. Ieskaitot bēdīgi slavenās neonacistu veiktās čigānu slepkavības Ungārijas ciematos 2008.-2009. gadā, kā arī nacionālistiskās “Jobbik” partijas atklāto antiromu nostāju vēl iepriekšējās desmitgades laikā. Partija “Jobbik” tagad gan sevi sauc par daudz demokrātiskāku un ir ļoti nozīmīgs opozīcijas spēks.

Bet Ungārija nav tikai čigāni, tie ir arī daudzi pasaules kultūras sasniegumi, kā arī Viktors Orbāns un viņa konservatīvā politika.

Ungāri var lepoties ar būtisku pienesumu pasaules kultūra, zinātnei un domāšanai. Un šeit nav runa tikai par mūsdienās iespējams, zināmāko ungāru, par kuru daudzi nezina, ka viņš ir ungārs. Džordžs Soross jeb Georgijs Švarcs (György Schwartz) ir dzimis Budapeštā. Viņš zināms kā veiksmīga hedžfonda menedžeris, finansists, kurš ar spekulācijām gandrīz vienpersoniski sagrāva Lielbritānijas finanšu sistēmu, kā arī “Open Society” fonda dibinātājs un sponsors. Tiek rēķināts, ka viņš vairāk nekā 60 procentus no saviem miljardiem ir ziedojis labdarībai.

Reiz Ungārija bija Sorosa atvērtās sabiedrības un iecietības ideju citadele, bet tagad izraisījusi augošu pretīmstāvēšanu no konservatīvo puses. Respektīvi – liberālu sabiedrības domu paudējs ungārs Soross tagad ir grēkāzis Ungārijas konservatīvo acīs. Un ne tikai ungāru – daudzās pasaules valstīs, tostarp arī Latvijā, Sorosu apvij sazvērestību mīti.

Soross ir ienīsts un mīlēts. Pretrunīgs bez sākuma un gala cilvēku acīs. Un daudziem, protams, nepatīk viņa politiskās aktivitātes. Līdzīgi kā arī šā brīža Ungārijas premjera politiskās aktivitātes. Bet cik tad konservatīvs patiesībā ir premjerministrs Viktors Orbāns? Ja paskatāmies bez emocijām, iezīmējas vairākas tendences. Bieži pat pretrunīgas.

Vienkāršots skaidrojums: Ungārijas valdībai patīk Eiropas Savienība, bet nepatīk Eiropas Komisija. Viņi gribētu, lai valstīm ir galvenā teikšana pār politikām Eiropas Savienībā, nevis pārnacionālajām institūcijām. Viens no iemesliem – Orbāna vadības politika ir ļoti atkarīga no ES fondu naudām. Tādēļ fondu naudas atņemšana bieži tiek minēta kā sankciju instruments Ungārijai.

Par medijiem – Orbāna politika ir bijusi vienmēr vērsta uz pretošanos liberālai politikai. Attiecīgi licenču atņemšana atsevišķiem medijiem, pakāpeniski “Fidesz” un tiem pietuvināto uzņēmēju centieni izpirkt mazākos laikrakstus un raidošos medijus ir bijusi norma kopš Orbāna partija pirms desmit gadiem atgriezās pie varas.

Tāpat vēršanās pret imigrāciju ir viena no slavenākajām politikām – atklāta nevēlēšanās uzņemt citu rasu un reliģiju cilvēkus uz pastāvīgu dzīvi Ungārijā ir kļuvusi par atklāti paustu pozīciju. Neskatoties uz šo – Ungāri tomēr ļauj ES pilsoņiem strādāt valstī, jo darbaspēka trūkst, lai audzētu ekonomiku. Negatīvi dzimstības rādītāji kombinācijā ar sabiedrības novecošanos un dārgām sociālām programmām ved pie tā, ka papildus darbarokas ir nepieciešamas, lai sekmētu izaugsmi un attiecīgi arī politiskās varas saglabāšanu.

Par ekonomisko aspektu Orbāna varas spēlē stāsta ungāru politekonomists Zoltans Pogātss.

Jāpiemin arī nesen Orbāna radītais termins “neliberālās demokrātijas” vai “neliberālās valsts” rīcība, kas izpelnījusies uzmanību ar bēdīgi slaveno “homoseksuālisma propagandas aizliegumu”. Bēdīgi slaveno arī tādēļ, ka šīs idejas pirmsākumi meklējami jau 2013. gadā Putina Krievijā.

Likuma pamatā - aizliegums izplatīt nepilngadīgajiem materiālus par homoseksuālu attiecību eksistenci. Cik tas reāli modernajā, informācijas pārsātinātajā pasaulē darbosies – laiks rādīs. Kritiķu galvenie argumenti – homoseksualitātes stigmatizēšana un mobinga veicināšana skolā, kā arī kvalitatīvu informatīvo materiālu iegūšanas ierobežojums jauniešiem.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šīs sezonas noslēdzošais raidījums veltīts Francijai. Vienīgajai valstij Eiropas Savienībā (ES), kurai ir kodolieroči un visplašākais aizjūras teritoriju tīkls.

Francija ir viena no trim šobrīd ES esošajām valstīm, kuras veido Eiropas Savienības Aizjūras valstis un teritorijas. Par Nīderlandi jau esam runājuši. Dānijai ir Fēru salas un Grenlande, kuru arī apspriedām vēl citā raidījumā. Francijai šādu teritoriju ir sešas. "Brexit" dēļ, protams, šīs cipars ir būtiski samazinājies. Bet svarīgi atzīmēt, ka katru gadu ES budžeta sadarbībai ar ES aizjūras teritorijām tērē  ap 70 miljoniem eiro.

Bez šīm aizjūras teritorijām, Francijai ir vēl arī piecas citas teritorijas, kas skaitās daļa no Francijas jeb, tā saucamie, Francijas aizjūras departamenti. Un katrā no tiem arī tiek lietots eiro un pilnvērtīgi darbojas ES normas. Zināmākā noteiktu būs Franču Gviāna Dienvidamerikā blakus Brazīlijai. Un, Franču Gviānā starp citu atrodas arī Eiropas Savienībā lielākais nacionālais parks – Gviānas Amazonijas parks. Un pie Franču Gviānas krastiem ir arī bēdīgi slavenā Velna sala, kas līdz pat 1953. gadam darbojās kā cietums ar mirstības rādītāju - 75 procenti no ieslodzītajiem.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies atpakaļ uz Āfriku, šoreiz – uz Kongo Demokrātisko Republiku. Bijušo Zairu, saīsināti sauktu arī daudzās citos salikumos, kur populārākais ir Kongo-Kinšasa, kas iekļauj arī valsts galvaspilsētas nosaukumu. Un tas tiek darīts, lai lielo Kongo Demokrātisko Republiku nejauktu ar blakus esošo Kongo Republiku.

Kongo Demokrātiskā Republika atrodas Āfrikas pašā viducī un ir starp divdesmit pasaulē lielākajām valstīm. Trešdaļa valsts ir uz ziemeļiem no ekvatora un divas trešdaļas uz dienvidiem. Temperatūra cauru gadu ir apmēram +25 grādi. Vidēji – vienmērīgi silti, bez liekiem ekstrēmiem. Tā ir arī otra lielākā valsts Āfrikas kontinentā. Valstī ir 105 miljoni iedzīvotāju un no tiem piecpadsmit miljoni dzīvo galvaspilsētā Kinšasā.

Vēl daži fakti – valstī dzīvo apmēram 200 dažādas etniskās grupas un tajā tiek runāts apmēram 250 valodās un dialektos. Un pirmie cilvēkveidīgie Kongo teritorijā ir novēroti apmēram pirms 90 tūkstošiem gadu.

Nesenākā vēsturē gan jāmin, ka 1885. gadā karaļa Leopolda II interesēs beļģi uzsāka Kongo upes baseina kolonizēšanu. Tika izveidota Kongo Brīvvalsts, kura bija personīgā Beļģijas karaļa pārraudzībā. Respektīvi, ar brīvību šeit nebija nekādas saistības. Vēl vairāk – šīs pārvaldes modeļa dēļ nepilnos 25 gados, kamēr pastāvēja Brīvvalsts, slimību, bada un beļģu veiktās vardarbības un cilvēku sakropļošanas dēļ, bojā aizgājuši esot līdz pat 15 miljoniem cilvēku.

Tas bija spiediens no starptautiskās sabiedrības, kas 1908. gadā lika karalim tomēr iekļaut Kongo Beļģijas sastāvā un izveidot Beļģu Kongo, kas, protams, mainīja arī tiesības un apstākļus, kā Kongo iedzīvotāji dzīvoja. Neatkarību Kongo ieguva 1960. gadā. Starp citu, dalība vēlēšanās mūsdienās Kongo ir obligāta. Laikam, šī būtu vēl viena vēsturiski ienākusī līdzība ar Beļģiju.

Mūsdienu Kongo ir piedzīvojusi virkni nedienu, režīmu, diktatoru, pilsoņu karu, izejošo un ienākošo bēgļu tūkstošus, vardarbību un masveidīgus cilvēktiesību pārkāpumus.

Šobrīd pusprezidentālo valsti kopš 2019. gada janvāra pārvalda prezidents Felikss Tšisekedi. Kas būtiski – viņš ir pirmais valsts vadītājs, kurš amatā nonāca mierīgā demokrātiskā varas nodošanas procesā, bez būtiskas vardarbības vai apvērsuma. Šeit gan ir kāda nianse – tiek uzskatīts, ka Tšisekedi bija noslēdzis līgumu ar bijušo valsts vadītāju Džozefu Kabilu. Burtiski runājot – kabila bija izvēlējies sev vēlamu kandidātu, kurš tikai izskatās neatkarīgi ievēlēts. Bet tas jau ir cits stāsts

Tajā pašā laikā valstī vēl joprojām darbojas vairāk nekā 100 dažādu grupējumu, kuri turpina terorizēt vietējos iedzīvotājus. Turklāt valstī kopš 1999. gada pastāvīgi uzturas ANO miera uzturēšanas misija. Vairāk kā divdesmit gados šī ir kļuvusi par pasaulē pašu lielāko un dārgāko ANO miera uzturēšanas misiju.

ANO līdzekļu tērēšana gan, acīmredzot nav saistīta tikai ar centieniem izvairīties no kariem un potenciālām etniskajām tīrīšanām Kongo Demokrātiskajā Republikā. Tie acīmredzot ir saistīti ar nepieciešamību nodrošināt nepārtrauktību Kongo resursu ieplūšanai pasaules ekonomikā, ko konflikti, protams, izjauc.

Aprēķini ir dažādi, bet tiek pieļauts, ka Kongo esošie resursi pārsniedz 20 triljonus eiro, kas ir apmēram ASV vai Ķīnas iekšzemes kopproduktu apmērā. Derīgo izrakteņu Kongo pietiek. Kobalts, varš, tantals, nafta, dimanti, zelts, cinks, urāns, koksne, ogles un vēl daudz cita.

Runājot par Kongo dažādajiem resursiem vai atkarību no tiem, nereti tiek pieminēts jēdziens „resursu lāsts”. Ko tas nozīmē, stāsta Turīnas politehniskās universitātes pētniece Kiara Ravetti, kas iepriekš Oksfordas universitātē darbojās arī kā pētniece Ar resursiem bagāto ekonomiku analīzes centrā.

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas runājam par Puertoriko. Tā ir ASV nepievienota teritorija. proti, štats tas nav, bet arī neatkarīga valsts Puertoriko Sadraudzība nav.

Ģeogrāfiski tā atrodas Karību jūrā apmēram 1000 jūdzes jeb 1600 kilometrus no kontinentālās ASV. Un Puertoriko jeb Bagātā Osta tiek uzskatīta par pasaulē pašu pirmo kolonizēto teritoriju. Tas notika 1493. gadā, kad sava otrā Amerikas ceļojuma ietvaros Kristofors Kolumbs šeit ieradās. Viņam gan tur pagalam neesot paticis, un pabijis vien viņš tur divas dienas.

Turklāt Puertoriko bija arī bēdīgi slavenās un ultranežēlīgās spāņu inkvizīcijas galvenā mītnes vieta Jaunajā Pasaulē. Tas atgādinājumam par to, ka Katoļu baznīcas politiskās metodes savulaik neatpalika no Staļina un citu tirānu pielietotajām.

Puertoriko sala ir apdzīvota jau gadsimtiem. Pirms spāņu ierašanās un pastāvīgas apmešanās kopš 1508. gada tur dzīvoja Amerikas aborigēnu jeb pamatiedzīvotāju taīno tauta.Četru gadsimtu laikā viņi tika pamatā iznīcināti un paralēli tika ievesti vergi no Āfrikas. Mūsdienās 3,1 miljonu lielo iedzīvotāju kopumu pamatā sastāda eiropiešu rases pārstāvji, kamēr ap 15 % ir Āfrikas izcelsmes un ap 8 % ir dažādu pamatiedzīvotāju grupu pārstāvji. Gandrīz visi gan viņi tiek klasificēti kā latino.

Politiski kopš 1898. gada Puertoriko ir piederīga Amerikas Savienotajām Valstīm, Puertoriko iedzīvotāji ir ASV pilsoņi kopš 1917. gada. ASV prezidenta vēlēšanās gan viņi nedrīkst balsot, kamēr nav pārcēlušies uz pastāvīgu dzīvi uz kādu no šā brīža 50 ASV štatiem. Puertoriko lieto ASV dolāru kā savu naudu, bet mēdz to saukt spāņu vārdā par “peso”.

Valsts arī atsevišķi no ASV piedalās olimpiskajās spēlēs un citos starptautiskos pasākumos. Viens no veiksmīgākajiem starptautiskajiem pasākumiem ir "Miss Universe", kurā Puertoriko pārstāves ir uzvarējušas piecas reizes.

Lai padarītu Puertoriko politiskā statusa situāciju vēl sarežģītāku, kopš 2006. gada Puertoriko iedzīvotājiem un to bērniem ir arī Puertoriko pilsonība.

Vienlaicīgi šī gadsimta laikā iezīmējas divas tendences. Viens - Puertoriko arhipelāga iedzīvotāji arvien vairāk aptaujās un referendumos sāk slieties par labu pilnvērtīgai dalībai ASV  kā jaunam štatam. Gluži kā Vašingtonas pilsēta jeb Kolumbijas apgabals šobrīd cenšas kļūt par pirmo pilsētvalsti ASV vēsturē.

Otra parādība – daudzi tiecas emigrēt uz kontinentālo ASV. Daudzus izšķirties par labu emigrācijai pamudināja arī 2017. gadā notikusī piektās kategorijas viesuļvētra “Marija”. Tā bija vēsturiski spēcīgākā viesuļvētra, kas skārusi salas un burtiski noslaucīja Puertoriko mājas, elektrības stabus un citu infrastruktūru ar vēja ātrumu vietām 280 km/h. Postījumi radīja aptuveni 75 miljardu eiro lielus zaudējumus un bojā gāja gandrīz 3 tūkstoši cilvēku.

Ar atjaunošanu pēc šīs viesuļvētras viegli neveicas arī vēl šobrīd. Kā šobrīd klājas Poertoriki, atklāj poertorikāņu izcelsmes ugunsdzēsējs no Ņujorkas Kīts Rodrigezs.

Ekonomiskie argumenti arī kļūst arvien izteiktāki Puertoriko prasībās pēc pilnvērtīgas dalības ASV politiskajā sistēmā. Teritorijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, ja skatās pēc Pasaules Bankas datiem, 2019. gadā bija nedaudz augstāks par Latvijas un turējās ap 30 tūkstošu eiro līmenī, salīdzinot ar Latvijas 28 tūkstošiem eiro.

Bet šis rādītājs Puertoriko ir par trešdaļu mazāks nekā kontinentālajā ASV. Un šī ekonomiskā situācija ir skaidrojama ar to, ka gadu desmitiem ASV kompānijas izmantoja Puertoriko labvēlīgāko nodokļu režīmu līdz tas tika apturēts. Vēl bez viesuļvētrām izaicinājumus rada arī naftas cenu celšanās, jo Puertoriko elektrību ražo no degvielas. Un, protams, jau minētā iedzīvotāju pārcelšanās uz AS V ekonomikai labumu nesniedz.

Puertoriko tiek definēta kā augstu ienākumu valsts, un valstī ir jāmaksā ASV noteiktā minimālā alga. Tas arī nereti tiek norādīts kā viens no attīstību bremzējošajiem faktoriem. Bet Puertoriko aktīvi arī ir piesaistījusi tūristu plūsmas un salas ik gadu apmeklēja vairāk tūristu nekā tur ir iedzīvotāju.Ražošanas rādītāji tradicionāli ir augsti, un preču eksports veido vairāk kā pusi teritorijas ieņēmumu. Vienlaikus – teritorija ir ļoti atkarīga no ASV un uzskata, ka suverenitātes apstākļos, tā nespētu būt tik ekonomiski sekmīga.

Labs piemērs tam ir fakts, ka Puertoriko pašai nav jāuztur savs karaspēks. Valstī atrodas ASV karaspēks.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Dodamies uz Eiropas senās kultūras citadeli – Grieķiju. Ziņu virsrakstos un akadēmiskajos pētījumos valsts dominē jau vairāk nekā desmit gadus ar savām ekonomiskajām un politiskajām nedienām. Un par tām tad šodien arī parunāsim vairāk.

Runājot par ziņu virsrakstiem, vien pirms dažām dienām arī Latvijas ziņu telpā Grieķijas vārds izskanēja ar ļoti skumīgu pieskaņu, jo mūžībā devās Latvijas vēstnieks Grieķijā Pēteris Kārlis Elferts. Un šis raidījums varētu būt tāds kā veltījums arī viņam.

Mūsdienu Grieķijas Republika jeb Helēnijas Republika (ko gan latviešu valodā lieto ļoti maz) ir maza, 10,5 miljonu iedzīvotāju valsts, kuras senatnes sasniegumi ir ne tikai atstājuši, bet arī turpina atstāt ietekmi uz mūsdienu domāšanu un cilvēku attiecībām. Grieķu zinātniskie un filozofiskie sasniegumi vēl joprojām ir pamats mūsu dzīvei ne tikai pašā Grieķijā, bet arī Latvijā un ļoti daudzās pasaules valstīs. Sevišķi, protams, jau patiesi demokrātiskās.

Esam daudz dzirdējuši par aizdevumu programmām Grieķijai un kā eirozonas valsts arī esam cieši saistīti ar šo faktu. Lai būtu skaidrs, sākot ar 2010. gadu Grieķija noslēdza trīs glābšanas nolīgumus, kuru kopējā vērtība ir aptuveni 300 miljardi eiro. Taču kopš 2018. gada augusta Grieķijai netiek piemērota papildus uzraudzība.

Kādi ir šī brīža izaicinājumi Grieķijā, skaidro doktore Filipa Kacistavru (Filippa Katzistavru), Atēnu universitātes politikas zinātņu un starptautiskās politikas docente un arī Hellēniešu Eiropas un ārējās politikas fonda pētniece.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Irāku. Rietumāzijā atrodamā Irākas Republika ir kaimiņvalsts mūsu pašā pirmajā raidījumā aplūkotajai Irānai. Starp citu vārds Irāka tiek lietots kopš 6. gadsimta un nozīmē “iesakņojusies, labi apūdeņota un auglīga”. Kas precīzi raksturo vietu, kur tā pamatā atrodas – Tigras un Eifratas upju ielejā.

Mūsdienās gan Irāka vairāk pazīstama ar dažādiem kariem, kas šo valsti skāruši un kuriem ir sekojis visai ilgs nestabilitātes posms. Un par šīs 20 gadu ilgušās nestabilitātes sekām tad arī parunājam raidījumā.

No civilizāciju viedokļa raugoties, Irākas teritorijas vēsture ir ļoti sena. Kultūru daudzveidība ir tikai loģiska gadsimtiem ilgušu mijiedarbību sekas. Mūsdienu Irākas teritorijā no apmēram 3000. līdz 500. gadam pirms mūsu ēras… atradās Mezopotāmija, kas ir viens no civilizācijas šūpuļiem. Pirms vairāk nekā 50 tūkstošiem gadu teritorijā dzīvoja neandertālieši.

Modernāki aizsākumi šim šūpulim gan meklējami jau ap 10 tūkstošo gadu pirms mūsu ēras. Un šis ir reģions, kurā pateicoties arī šumeru, akādiešu, kā arī asīriešu un babiloniešu kultūrām ir ne tikai radušās mūsdienu lauksaimniecības un irigācijas sistēmu pamati, bet arī astronomija, matemātika, rakstiskā vēsture, kā arī izgudrots ritenis un pirmā mūsdienīgā rakstība.

Bet šis pasaules cilvēces vēstures elements ir vēl būtiskāks nekā konteksts, ņemot vērā pašpasludinātās Islāma valsts jeb Daīš utopiskajiem un barbariskajiem plāniem iznīcināt visu neislāmisko. Un neislāmiskā ir ļoti daudz Irākā, jo mūsdienu valsts teritorija ir bijusi vairāk nekā vismaz desmit dažādu impēriju un valstisku veidojumu sastāvā. Pats nesenākais pēc Otomaņu impērijas sadalīšanas bija atrašanās Britu Mezopotāmijas mandāta sastāvā līdz neatkarības iegūšanai 1932. gadā. 

Sākumā valsts bija karaliste, tad republika un visbeidzot no 1968. līdz 2003. gadam – Irākas Sociālistiskās atdzimšanas partijas (Baas) vadīta diktatūra. Kopš 1979. gada vadītājs bija jau bēdīgi slavenais Sadams Huseins.

Vēsturi kopš 2003. gada 20. marta mēs zinām un daudzi to esam novērojuši gandrīz vai tiešraidē ik dienu. ASV, Lielbritānijas, Austrālijas un Polijas vadītās starptautiskās koalīcijas iebrukums Irākā, Sadama Huseina gāšana un vēlāka atrašana, slēpjoties pazemes bunkurā un sašutumu izsaukusī pakāršana pēc notiesāšanas par noziegumiem pret cilvēci, masu iznīcināšanas ieroču esamības vai precīzāk sakot neesamības sāga, vairāk nekā 40 tūkstošu kritušo karavīru un civiliedzīvotāju, pamatā irākiešu pusē, Abugraibas cietuma zvērības un citi stāsti, domāju, ka ir dzirdēti pietiekami.

Ārvalstu karaspēka izvešana no Irākas, protams, ir kļuvusi par atsevišķu sāgu. ASV karaspēka klātbūtne vienā vai citā formātā vai ieganstā ir bijusi praktiski nepārtraukta. 2014. gada Irākas pilsoņu karš nestabilitāti valstī tikai pastiprināja, Daīš aktivizēšanās un lielas daļas Irākas teritorijas ieņemšana, kā arī dažādu teroristu grupu aktivitāte ikdienā ir kļuva par iemesliem pastāvīgas klātbūtnes nepieciešamībai, ko cenšas regulēt ar dažādiem starptautiskiem juridiskiem un politiskiem formātiem.

Iekšējā nestabilitāte pat pēc Daīš sakaušanas un bailes par šo politisko ekstrēmistu atgriešanos tāpat ir klātesošas. Daīš lielākais drauds jau nebija ekstrēmās politiskās pozīcijas, brutalitāte vai pat spējas vervēt sekotājus pa visu pasauli un veikt teroristiskus uzbrukumus, tostarp Eiropas pilsētās. Daīš lielākais drauds bija tā spēja potenciāli nostiprināties kā valstij, piedāvājot politisko, ekonomisko un sociālo sistēmu tās pakļautajās teritorijās. Irākas un arī Sīrijas iedzīvotājiem, kas bija dzīvojuši nepārtrauktos karos un nabadzībā, šis Daīš solītais pat nebija pilnībā nepieņemams.

Un tagad cilvēku savstarpējo attiecību atgriešana normalitātē valsts ietvaros ir lielākais izaicinājums nepilnus 40 miljonus iedzīvotāju lielajā valstī.

Kopš 2005. gada, atbilstoši konstitūcijai Irāka ir federatīva parlamentāra republika. Tādējādi tiek mēģināts vadīt un regulēt attiecības starp daudzām etniskajām un reliģiskajām grupām valstī. Apmēram trīs ceturtdaļas valsts iedzīvotāju ir arābi, kamēr apmēram 15-20 procenti ir kurdi, kas dzīvo pamatā valsts ziemeļos. Arābu vidū lielākais islāma novirziens ir šiīti (apmēram divas trešdaļas), kamēr sunnītiem pieder vēl trešdaļa. Valstī atrodamas arī dažādas etniskās un reliģiskās minoritātes, ieskaitot turkmēņus, jazīdus, beduīnus un citus.

Irāņiem etniski tuvā kurdu grupa, kas tradicionāli bez savas valsts ir dzīvojuši ne tikai Irākā, bet arī Irānā, Sīrijā un Turcijā, ir federālās Irākas viens no lielākajiem izaicinājumiem, ja raugās no starpetniskajām attiecībām. Kurdu Irākā šobrīd ir nedaudz vairāk par pieciem miljoniem, un Kurdistānas reģionālā valdība vēl 2017. gada septembrī sarīkoja neatkarības referendumu, kurā vairāk nekā 90 procenti balsotāju pateica – jā, Kurdistāna neatkarībai no Irākas. Tas gan rezultējās Irākas-Kurdistānas karā, kura rezultātā centrālā valdība atņēma kurdiem teritorijas, tostarp arī daļu no naftas atradnēm.

Šobrīd sadarbība tiek turpināta politiskā līmenī, bet kurdu valoda vēl joprojām ir otrā oficiālā valsts valoda pēc arābu. Situācija nav vienkārša un Irāka tiek atzīta par vienu no desmit pasaules nestabilākajām valstīm un nenoturīgākajiem politiskajiem reģioniem pasaulē.

Par Daīš atstāto politisko mantojumu etniskajās attiecībās un etnisko grupu samierināšanas iespējamību vaicājām doktoram Danielam Serveram no Džona Hopkinsa universitātes Padziļināto starptautisko studiju institūta un Tuvo Austrumu institūta Amerikas Savienotajās Valstīs. 

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par mazu un mazpazīstamu, bet noteikti dzirdētu valsti – Nauru. Nauru gadījumā jārunā par būšanām, kuras pārvērtušās par nebūšanām. Valsts oficiālais nosaukums ir Nauru Republika un tā ir trešā pasaulē mazākā neatkarīgā valsts pēc Eiropā atrodamajām Vatikāna un Monako. Atrodas šī valsts tā Okeānijā.

Nauru ir starp tā sauktajām mikrovalstīm. Tās izmērs teritoriāli ir tikai 21 kvadrātkilometrs. Tas nozīmē, ka Nauru ir apmēram 15 reizes mazāka nekā Rīga. Un faktiski nedaudz mazāka arī nekā Imanta. Arī iedzīvotāju skaita ziņā Nauru dzīvo apmēram tikai piektā daļa no Imantas iedzīvotāju skaita. Un faktiski šī ir pasaulē mazākā republika un otra mazākā valsts pēc iedzīvotāju skaita.

Vienlaicīgi tā ir arī "visresnākā valsts" pasaulē, kur gandrīz visi iedzīvotāji ir ar lieko svaru un vairāk nekā 70 % iedzīvotāju ir resni. Un gandrīz pusei esot arī diabēts. Patiesībā tas ir briesmīgs rekords tik mazai valstij. Bet zinātnieki rēķina, ka Okeānijas valstu iedzīvotājiem esot ģenētiska predispozīcija ātri iegūt lieko svaru un kļūt tādejādi neveselīgiem.

Nauru liktenis ir sarežģīts. Nav īsti vēl skaidrs, kā vēsturiski cilvēki nonāca Nauru, jo lingvistiskajā ziņā valsts ir atšķirīga no citiem blakus esošo salu pamatiedzīvotājiem. Bet uzskata, ka pirmie cilvēki pirms apmēram 5000 gadiem bija mikronēzieši un polinēzieši.

Bet Nauru ir tik attāla, ka arī pirmie tās kolonizatori bija Vācijas Impērija, kas Nauru kolonizēja tikai 1888. gadā. Pirmais eiropietis salā ieradās nepilnus 100 gadus pirms šī notikuma. Vācija gan kopumā bija vēlīnais kolonizators, ja skatāmies no Eiropas ekspansijas viedokļa.Vācieši mēģināja iegūt un pieprasīt teritorijas, kas bija relatīvi nepiederošas.

Vācija un Lielbritānija kopā sāka iegūt Nauru atrodamo fosfātu 20. sākumā, pirms to Pirmā pasaules kara laikā okupēja Austrālija. Pēc Otrā Pasaules kara tā bija Japāna, kura kontrolēja Naura teritoriju, tad Jaunzēlande. Tikai 1968. gadā valsts ieguva neatkarību un uz brīdi arī kļuva par pašu bagātāko valsti pasaulē. Prieki gan bija īsi, jo fosfātu krājumi jau 1980. gadu sākumā sāka beigties. 2006. gadā tos pārstāja vispār iegūt, un šobrīd mēģina iegūt fosfātu subproduktus, lai kaut kā uzturētu valsts ekonomiku. Aizstāt tos īsti nav ar ko, un visi pārējie izejmateriāli ir jāieved no Austrālijas. Respektīvi, valsts, kuras ekonomika bija atkarīga tikai no viena izejmateriāla, kļuva arvien nabadzīgāka. Un tāda tā ir arī mūsdienās. 

Iedzīvotāju skaita ziņā (10 000 iedzīvotāju) tā ir apmēram Kuldīga. Bet ienākumu līmenis mūsdienās patiešām ar Latviju ir vien tik daudz salīdzināms, ka Nauru IKP uz vienu iedzīvotāju ir trīs reizes mazāks nekā Latvijā.

Valsts vēl mūsdienās ir atkarīga no fosfātu subproduktu ieguves, lai arī tā nav pat starp 15 šīs plaši atrodamās un būtiskās izejvielas avotiem. Tādēļ Nauru ir izvēlējusies koncentrēties uz pakalpojumu sektoru. Un pakalpojumi ir visai savdabīgi , proti, 2000. gados nodokļu paradīzes un naudas atmazgāšanas pakalpojumiem. Paralēli kopš 2001. gada, bet visnesenāk kopš 2012. gada, Nauru sniedz bēgļu izmitināšanas mītnes pakalpojumus Austrālijai. Un šis rūpals ir tiešām interesants, jo tiek ziņots, ka pat astoņgadīgi bērni mēģina izdarīt pašnāvības šausminošajās Nauru bēgļu nometnēs.

Diemžēl drausmīgu stāstu ir daudz, bet visa pamatā ir Austrālijas visai pretrunīgi vērtētā patvēruma meklētāju politika, jo personas, kuras ieceļo valstī ar laivu, bēgļu statusu saņemt nevar. Tāpēc šos cilvēkus nosūta uz tā dēvētajiem bēgļu un patvēruma meklētāju apstrādes centriem Nauru un Jaungvinejā. Un šeit šie cilvēki faktiski vienkārši iesprūst. Taču, par spīti starptautiskajam nosodījumam un daudzu valstu piedāvājumiem palīdzēt, Austrālijas lielākās politiskās partijas uzskata, ka izvēlētā politika ir bijusi pareiza. Tomēr zināms progress pēdējo dažu gadu laikā ir sasniegts. Cilvēktiesību aizstāvji ziņo, ka pašlaik Nauru ir iestrēguši aptuveni 110 cilvēki. 

Nauru ir veikla ne tikai savu izejmateriālu un teritorijas iespēju tirdzniecībā. Tā ir pieminēta arī starp tām daudzajām valstīm, kura spēj veikli tirgot savu suverenitāti. Respektīvi, par naudu tā ir gatava atzīt oficiāli visdīvainākās un visnoziedzīgākās separātistu teritorijas.

Pasaulē ir pazīstama tāda lieta kā atbalsta sniegšana starptautiskās sistēmas ietvaros par attiecīgu atlīdzību, un Nauru to aktīvi piekopj. Suverenitātes aspekts faktiski tiek pārvērsts par bitkoinu – par kaut ko netveramu, ko var tirgot reālās, vispāratzītās naudas iegūšanai.

Detalizētāk par pašu šo balsu tirgošanas fenomenu, kas ir visnotaļ izplatīts pasaules politikā, mums piekrita pastāstīt Andrejs Pildegovičs, pašreizējais Latvijas pastāvīgais pārstāvis ANO un cilvēks, kurš Ņujorkā rūpīgi koordinē arī Latvijas kandidēšanu uz ANO Drošības padomes nepastāvīgā locekļa vietu 2025.-2026. gadā.

Taizeme, Austrālija un ASV ir arī Nauru lielākie eksporta partneri. Taizeme un Austrālija ir arī lielākie Nauru importa partneri. No abām valstīm tiek ievesta degviela, celtniecības materiāli, automašīnas un daudzas citas preces, kas mūsdienu sabiedrībā skaitās norma. Valstī arī trūkst tīra dzeramā ūdens, un 90 procenti salas teritorijas ir iznīcināta fosfātu iegūšanas dēļ. Veselības problēmas, dzeramā ūdens piesārņojums ir rezultāts gadsimtu ilgajai, negausīgajai fosfātu iegūšanas politikai valstī. Rezultātā arī tūristi nebrauc uz Nauru ciemoties.

Nauru nav savas armijas, un tā lieto arī Austrālijas dolāru kā savu valūtu. Un valstī arī nav nodokļu. Tas gan divu iemeslu dēļ – viens, ka reiz miljardiem eiro lielās fosfātu iegūšanas industrijas dēļ iedzīvotājiem vienkārši netika piemēroti nodokļi. Un otrs – šobrīd vairāk nekā ceturtā daļa valsts iedzīvotāji ir bezdarbnieki un attiecīgi no tiem nav ko iekasēt. Rezultātā – valsts ir ļoti atkarīga no ārvalstu palīdzības.

Nauru ir valsts, kura ir tik maza, ka īsti nespēj būt suverēna. Bet vienlaicīgi – ar savu rīcību mazina suverenitātes principa nozīmīgumu kopējā starptautiskajā sistēmā.

Mēģinot saprast faktu, ka Nauru ir resnākie cilvēki pasaulē, izrādās, ka tā ir klasiska parādība – rietumnieku pārtiku ķermeņi nesadala. Proti, Nauru iedzīvotāji tradicionāli nodarbojās ar zvejniecību un augkopību, kas arī dominēja vietējā virtuvē. Kopā ar kokosriekstiem ikvienā to izpausmes formā un daļā. Kad valsts kļuva neatkarīga un bagāta, tā sāka inportēt produktus no Rietumiem, sevišķi ASV. Tas ne tikai samazināja makšķerēšanu un augkopību, bet komplektā ar vietējām tradīcijām un skaistuma etaloniem, ka cilvēkam jābūt nedaudz tuklam, izraisīja pakāpenisku iedzīvotāju aptaukošanos.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šoreiz stāsts par valsti, kura nav ziņu virsrakstos, bet kura ir zināma katram latvietim, kurš skolā mācījās par Kurzemes hercogisti un tās kolonijām. Un tā ir Gambija. Starp citu angliski oficiālais nosaukums ir neparasts – Republic of the Gambia. Mums, kas nelieto artikulus valodā, šis ir netulkojams, bet doma ir, lai valsts netiekot jaukta ar Zambiju.

Kurzemes un Zemgales hercogistes aizjūras īpašumi Rietumāfrikā Gambijas upes grīvā bija ļoti īss, nenozīmīgs un patiesībā – ar Latviju nesaistīts posms. Ar dažiem latviešiem, jā, bet ne Latviju kā valsti. Hercogistes klātbūtne tur bija no 1651. līdz 1660. gadam. Pamatā piederējasSala Gambijas upes grīvā, saukta Svētā Andreja, Džeimsa un tagad Kunta Kinteh sala, kas kādreiz bija lielākais transatlantiskās vergu tirdzniecības centrs. Kurzemnieki gan bija pirmie eiropieši, kas tur ieradās, bet nopirka viņi arī nelielu teritoriju kontinentālajā Āfrikā no vietējiem cilšu vadoņiem. Vēlāk zaudēja to holandiešiem, proti, ar zviedru algotu pirātu palīdzību tā nonāca holandiešiem piederošās Nīderlandes Austrumindijas kompānijas rokās. Kura, starp citu, tiek uzskatīta par cilvēces vēsturē pašu lielāko megakorporāciju.

Kurzemes hercogiste šos nepilnos desmit gadus izmantoja Āfrikas koloniju, lai tirgotos. Ieveda no Kurzemes tur dzelzi, dzintaru, stiklu, sāli un, protams, šņabi. Atpakaļ veda ziloņkaulu, dzīvnieku ādas, garšvielas, zeltu, palmu eļļu un, protams, vergus.

Par to, kādēļ šie nepilnie desmit gadi Gambijā ir tik bieži pieminēts fakts Latvijas vēsturē un vai tam patiešām ir adekvāta nozīme, vaicājām doktore Dainai Bleierei, Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošajai pētniecei.

Tagad laiks par mūsdienu Gambiju parunāt. Par Āfrikas kontinenta pašu mazāko valsti, kura neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1965. gadā. Gambijai, starp citu, ir tikai viena kaimiņvalsts – Senegāla. Tā burtiski ieskauj mazo Gambiju, un no 1982. līdz 1989. gadam pastāvēja kā vienota valsts – Senegambija.

No 1994. līdz 2017. gadam Gambijā valdīja bēdīgi slavens un cilvēktiesību pārkāpumiem bagāts režīms. Tik nepatīkams bija šis režīms, ka citas pasaules valstis vispār izvairījās ar šo 2,3 miljonu iedzīvotāju lielo musulmaņu valsti sadarboties. Režīms ne tikai regulāri nolaupīja, ieslodzīja un nogalināja politisko opozīciju, žurnālistus un gejus, bet pat vēl 2009. gadā oficiāli sankcionēja raganu medības, kas iekļāva sieviešu nolaupīšanu no ciematiem, piedzirdīšanu ar halucinogēnam vielām un “centieniem pārmācīt”. Raganu ārstu izdarību rezultātā, protams, daudzas sievietes mira arī no saindēšanās ar vielām, ko viņām spieda dzert. Nerunājot par visu pārējo, kam viņām nācās iet cauri.

Kopš 2017. gada valsts prezidents ir Londonā izglītību ieguvušais Adama Barovs (Adama Barrow), starp citu viņš ir strādājis par veikala apsargu, lai apmaksātu savas studijas Londonā. Viņu inaugurēja amatā Gambijas vēstniecībā tās vienīgajā kaimiņvalstī Senegālā. Iemesls – Barovs uzvarēja godīgās un demokrātiskās vēlēšanās, kuras iepriekšējais prezidents sākumā atzina un tad izdomāja, ka neatzīst. Bailēs, ka viņu nogalinās, Barova devās uz Senegālu.

Maza piebilde par vēlēšanām – Gambijā vēlēšanās notiek, kad akmentiņus, kur balsis par katru kandidātu tiek nodotas, samet zemē izveidotās bedrītēs un saskaita.

Tagad it kā iepriekšējais prezidents dzīvojot kādā villā Ekvatoriālajā Gvinejā. Vēl nesen viņš esot brīdināts Gambijā nemēģināt atgriezties, jo viņa drošību nevarot un negribot garantēt. Pret viņu ierosināta virkne krimināllietu, ieskaitot arī 45 miljonu eiro piesavināšanos savas vairāk nekā 20 gadus ilgušās prezidentūras laikā.

Lai arī iedzīvotāju skaits Gambijā ir par kādiem 400 tūkstošiem lielāks nekā Latvijā, visa  Gambijas ekonomika ir apmēram astoņas reizes mazāka tikai par šā brīža Latvijas Republikas valsts budžetu. Viss Gambijas gada aizsardzības budžets ir tikai apmēram 12,5 miljoni eiro.

Gambijas lielākais tirdzniecības partneris ir ir Ķīna, kura gan importā, gan eksportā ieņem apmēram trešo daļu. Reeksportam ir milzīga nozīme, ņemot vērā valsts ģeogrāfisko stāvokli. Bet pati Gambija ražo un eksportē galvenokārt riekstus, gan Indijas, gan zemesriekstus. Sūta prom arī kokmateriālus, zivju eļļu un zvērādas.

Zemesriekstu eksports ir otrs lielākais naudas avots. Un riekstu industrijā ir nodarbināti apmēram 80 procenti valsts iedzīvotāju, rieksti veido apmēram vienu trešo daļu no valsts IKP. Bet nozīmīgākā nozare valstī ir tūrisms, tā veido apmērna 20 % no IKP.

Valstij ir arī seni un neseni parādi un tā tiecas jaunā prezidenta vadībā iegūt vēl aizņēmumus valsts attīstībai no starptautiskajām organizācijām.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pasaule ir dažāda. Un dažādi ir arī mūsu raidījumi. Mēs tikko bijām Spānijā. Tagad dosimies uz to vietu, kuru Kolumbs atklāja otro pēc Bahamu salām. Tā, protams, ir Kuba un tās atklāšana 1492. gada 27. oktobrī. Spāņu kolonistu vēsturiskā klātbūtne valstī ir neatņemama daļa no Kubas identitātes un valstiskuma. Šajā mēnesī Kuba atkal nonāca pasaules ziņu virsrakstos, jo, ja tā var teikt, tās vēsturē ir sākusies jauna ēra.

Kubā cilvēki dzīvoja labu laiku pirms Kristofors Kolumbs ieradās salā. Proti, cilvēki tur, no mūsdienām skaitot, ir bijuši vismaz 6000 gadu. Pēc Kolumba ierašanās Kuba līdzās citām Karību jūras salām bija Spānijas kolonija. Spāņu - Amerikāņu kara laikā Kuba bija tiešā ASV pārvaldībā, bet no 1902. līdz 1959. gadam tā bija neatkarīga, lai arī ASV regulāri vēroja un reizēm iejaucās Kubā notiekošajā. Šis periods tādēļ arī tiek dēvēts par Neokoloniālo Republiku. Izsūtījumā dzīvojošie kubieši gan šo posmu tā kapitālistiskās sistēmas un demokrātiskuma centienu dēļ dēvēja par Brīvo Kubu (Cuba Livre).

Pēc Brīvās Kubas nāca Fidels – Fidels Kastro, kuru noteikti visi zina un atceras. Fidels Kastro valdīja komunistiskajā Kubā dažādos amatos – premjers, prezidents, kompartijas vadītājs –no 1959. gada līdz 2011. gadam. Tādējādi viņš faktiski bija pasaules vēsturē viens no visilgākajiem valsts vadītājiem, ja neskaita, protams, monarhus.

Viņš noteikti ir pretrunīga politiskā figūra mūsdienu pasaules politiskajā vēsturē. Pasaule arvien strīdas, vai Kastro bija brīvības cīnītājs un vienlīdzīgas sabiedrības radītājs vai arī nežēlīgs diktators, kurš faktiski turēja savas valsts iedzīvotājus nabadzībā.

Nabadzības rādītāji ir patiesi izaicinoši. Kuba, kā zināms, ir viena no pēdējām sociālistiskajām valstīm pasaulē. Lai arī pirms Kastro nākšanas pie varas tā bija viena no attīstītākajām valstīm Latīņamerikā. Kastro markisma-ļeņinisma garā ieturētā pārvalde un ASV uzliktais preču embargo ir pamatīgi ietekmējis valsts attīstību. Kuba ir centusies atrast partnerus visā pasaulē, sevišķi jau liels sabiedrotais savulaik bija PSRS.

Kaut kāda ekonomikas liberalizācija faktiski sākās tikai pēc tam, kad Fidela Kastro vietā stājās viņa brālis Rauls Kastro. Kopš 2011. gada kompartijas lēmuma, valsts vara sāk atbrīvot savu sociālistisko ekonomisko sistēmu no stingras politiskās kontroles.

Tagad kubiešiem ir atļauts pašiem celt un remontēt savas mājas. Ir atļauts arī veidot mazus privātos uzņēmumus. Ir atļauts iegādāties elektroniskās ierīces un mobilos telefonus, apmesties viesnīcās un pirkt un pārdot lietotas automašīnas.

Starp citu, Kubai bija raksturīgs medicīnas personāla pakalpojumu eksports apmaiņā pret produktiem. Vēl pavisam nesen Kuba Venecuēlai piegādāja apmēram 30 000 medicīnas darbinieku apmaiņā pret regulārām naftas piegādēm.

Runājot, par Kubas lielākajām eksporta precēm, gribētos teikt cukurs un cigāri. Bet patiesībā cukura cenas pasaulē pēdējās pāris desmitgadēs ir pamatīgi kritušās un arī ne visai efektīvās ražošanas dēļ Kubas cukurs ir zaudējis konkurences cīņā un valstij ir grūtības nodrošināt pat vietējo patēriņu. Līdzīgs stāsts ir par tabaku un cigāriem, jo Kuba nav pasaulē lielākais ražotājs šajā nozarē.

Tagad tūrisma sektors ir kļuvis valstij ienesīgāks, bet Covid-19 dēļ tas ir faktiski paralizēts.

Pārgrupēšanās Kubas ekonomikā, acīmredzot notiek. Lielākās eksporta preces Kubai ir petroleja, niķelis, medicīnas produkti un arī, protams, tabaka, kafija, zivis un cita lauksaimniecības produkcija. Interesanti, ka lielākie eksporta partneri ir jau pieminētā Venecuēla, kā arī agrākā kolonizatorvalsts Spānija, kā arī vēsturiskā partnera PSRS pārņēmēja Krievija. Bet nozīmīga importa daļa valstī ir pārtika, apmēram trīs ceturtdaļas pārtikas Kuba ieved no ārpuses. 

Taču 2021. gada aprīlis ieies vēsturē ar pilnīgi jaunu ēru Kubas vēsturē. Rauls kastro no Kubas prezidenta amata atkāpās jau 2018. gadā, bet šomēnes viņš paziņoja arī par atkāpšanos no vēl ietekmīgākā komunistiskās partijas pirmā sekretāra amata. Un pirmo reizi 60 gadu laikā Kubu nevadīs kāds no Kastro klana, bet gan jaunais Kubas līderis Migels Diazs Kanels.

Viņš ir 62 gadus vecs, bet pietiekami progresīvs, lai arī joprojām uzticīgs komunistiskajai partijai un sociālismam. Cik aktīvi viņam izdosies virzīt uz priekšu iecerētās reformas, rādīs laiks.

Te gan, protams, ir jāņem vērā arī attiecības ar kaimiņvalsti ASV. Lai kā Kuba ir centusies norobežoties un ASV ir centusies ierobežot Kubu, izskatās, ka abu valsti liktenis ir neizbēgami saistīts.

Kubas attiecības ar ASV pēdējos gados ir gājušas kā pa kalniem. Prezidents Obama centās tās diplomātiski un ekonomiski uzlabot, tur prezidents Tramps bija konservatīvāks.

Bet ko sagaidīt no nākamās ēras Kubas vēsturē un kā varētu attīstīties prezidenta Baidena un ASV-Kubas turpmākās attiecības, stāsta Sorbonā bāzētā Latīņamerikas pētījumu institūta pētnieks Stefans Vitkovskis.

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Par Spānijas vēsturi daudz neizplūstot, ir jāpatur prātā, ka valsts teritorija ir bijusi daļa no Romas impērijas, daļa no musulmaņu kalifāta apmēram 700 gadus ilgi. Tie bija spāņu valdnieki, kuri finansēja itāļa Kristofora Kolumba ceļojumu un Jaunās pasaules atklāšanu, un vēlāk šī kolonizācija padarīja Spāniju par globālu impēriju un vadošo pasaules valsti uz sekojošajiem trim gadsimtiem. Šis atklājums, starp citu tiek svinētas arī kā Spānijas nacionālās diena – 12. oktobris Kolumba diena.

Mūsdienu vēsturē jāpatur prātā, ka Spānija bija neitrāla abos pasaules karos, lai arī 1936.-1939. gadam piedzīvoja smagu pilsoņu karu. Līdz 1975. gadam tā bija ģenerāļa Franko militārā diktatūra un valsts tikai 1986. gadā iestājās Eiropas Ekonomiskajā Kopiena. Tieši iestāšanās Eiropas Savienībā tiek uzskatīta par vienu no ekonomiski nozīmīgākajiem notikumiem mūsdienu Spānijas izaugsmei.

Spāņu valoda ir otra lielākā valoda pasaulē, ja rēķina pēc cilvēku skaita, kuriem tā ir dzimtā. Uzreiz pēc mandarīnu/ķīniešu valodas un pirms angļu. Apmēram pus miljards cilvēku piedzimst kā spāniski runājoši. Lai arī pašā Spānijā ir tikai nedaudz vairāk nekā 47 miljoni iedzīvotāju.

Spānijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir mazāks par ES vidējo un sastāda 91 procentu. Latvijas, protams, ir vēl mazāks un ir jau iepriekšējos raidījumos minētajā 69 procentu līmenī.

Absolūtajos ciparos Spānijas rādītājs ir vairāk nekā 22 tūkstoši eiro uz vienu cilvēku, kamēr Latvijas ir 12 tūkstoši.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.