Diplomātiskās pusdienas

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Dienvidameriku un aplūkojam Ekvadoras Republiku. Ņemot vērā, ka valsti pa vidu šķērso Ekvators jeb nulles paralēle, valsts nosaukums ir “Ekvatora Republika”. Vēl vairāk – šī ģeogrāfiskā fakta dēļ saullēkts un saulriets tur nemainās gada ietvaros. Respektīvi, saule lec 6 no rīta un noriet 6 vakarā un neatkarīgi, vai ziema vai vasara, diena un nakts katra ir 12 stundas garas.

Par ģeogrāfiju runājot – Ekvadoras teritorija ir daudzas reizes gājusi no vienām rokām citās un tās izmērs ir palielinājies un samazinājies daudzskaitlīgo karadarbību rezultātā, tostarp karojot vai izlīgstot ar kaimiņiem. Bet būtiski atcerēties – Ekvadoras teritorija līdz 1533. gadam bija Inku impērijas sastāvā, līdz to “atklāja” spāņi. Neatkarības diena no Spānijas gan tiek svinēta kopš 1822. gada 24. maija. Bet modernās Ekvadoras dzimšanas laiks nereti tiek datēts ar Liberālo Revolūciju 19. gadsimta pašās beigās. Revolūcijas rezultātā tika mazināta konservatīvā katoļu baznīcas ietekme. Tas nozīmē ne tikai zemju atņemšanu baznīcai, bet arī virkni infrastruktūras projektu aizsākšanu un arī laulību šķiršanas un citu reliģiju legalizāciju.

Valsts 20. gadsimta otrās puses vēsture ir politiski vienlīdz nestabila un valstī ir bijusi virkne militāro diktatūru, bet pēdējās desmitgadēs ir bijis visnotaļ ļodzīgs demokrātiskais režīms, kam arī ārpus Covid pandēmijas ir raksturīga bieža ārkārtas stāvokļa izsludināšana, galvenokārt, lai cīnītos pret noziedzību.

Cīņa par nacionālajām politiskajām institūcijām otrajā ģeogrāfiski visaugstāk virs jūras līmeņa esošajā galvaspilsētā prasa upurus. Ekvadoras gadījumā diemžēl burtiski.

Galvaspilsēta Kito atrodas 2850 metru augstumā. Augstāk par to ir tikai Bolīvijas galvaspilsēta. Starp citu Kito atrodas arī blakus aktīvam vulkānam. Proti, vēl 1998.-1999. gadā Pičinčas vulkāna izvirduma rezultātā pilsēta tika pārklāta ar vulkāniskajiem pelniem desmitiem centimetru biezumā.

Ekvadoru apdzīvo nedaudz vairāk nekā 17 miljoni cilvēku. Un vēl rēķina, ka līdz pat trim miljoniem ekvadoriešu dzīvo ārpus valsts. Rezultātā bez naftas ieguves un eksporta, otrs lielākais ienākumu avots valsts ekonomikai ir tieši nauda, ko ekvadoriešu darbaspēks ārvalstīs sūta uz mājām.

Ekvadoras ekonomiskā nedienas ir bijušas ilgas, kaut kur arī neizbēgamas. Atkarība no dažiem izejmateriāliem eksportā, sociālpolitiskā nevienlīdzība, monetārās sistēmas vājums, fiskālās politikas neprasmīga un bieži nekonsekventa lietošana ir galvenie iemesli daudzu ekonomiskajai nestabilitātei. Ekvadoras gadījumā tūkstošgades mijā problēmas bija tā samilzušas, ka valsts sāka lietot ASV dolāru kā savu iekšējo valūtu. Un Ekvadora arī pastāvīgi aizņemas naudu valsts finanšu plūsmas stabilizēšanai un vairāk nekā trīs ceturtdaļas Ekvadoras divpusējā parāda pieder Ķīnai. Te svarīgi atzīmēt, ka daudzpusējais parāds, piemēram, Starptautiskajam Valūtas fondam ir vēl papildus cita lieta.

Ārvalstu investori, protams, nesteidzas ieguldīt naudu Ekvadoras ekonomikā valsts politiskās un ekonomiskās nestabilitātes, un sevišķi jau vājās likuma varas izpratnes dēļ. Katrs prezidents cīnās par savas popularitātes un varas saglabāšanu. Tostarp ar visnotaļ pretrunīgām un populistiskām ekonomiskajām reformām. Divi piemēri – prezidents Rafaels Korea savas desmit gadus ilguišās valdīšanas laikā līdz 2017. gadam pamanījās būt vienlaicīgi gan sociālistiski orientēts prezidents, kurš palielināja valsts atbalstu sociālajām programmām un valsts izdevumus kopumā un vēlāk jau krītošo naftas cenu un valsts ieņēmumu dēļ arī sāka taupības politiku. Lai arī viņam izdevās nedaudz palielināt valsts ekonomisko izaugsmi un samazināt nevienlīdzību, tas dziļās problēmas Ekvadorā neatrisināja.

Nākamais prezidents Ļeņins Moreno, kurš vadīja valsti līdz 2021. gadam, turpināja neoliberālās ekonomiskās reformas, samazinot valdības tēriņus, liberalizējot ārējo tirdzniecību un derīgo resursu ieguves atļauju izsniegšanu aizsargātajās dabas teritorijās un padarot maigākus darba tiesību likumus, kas aizsargāja darba ņēmējus. Viņa vadība atbalstīja arī naftas ieguves uzsākšanu Orientē jeb Ekvadoras teritorijā atrodamajos Amazones mūžamežos.

Kā rezultātā Ļeņins Moreno pameta amatu ar zemāko uzticības rādītāju Ekvadoras vēsturē. Tikai deviņi procenti iedzīvotāju domāja, ka viņš ir piemērots amatam. Un tas situācijā, ka iepriekšējais prezidents Korea tika vainots savu politisko oponentu nolaupīšanā un notiesāts par kukuļošanu. Ekvadoras gadījumā gan tiesu sistēma nereti tiek izmantota politisko rēķinu kārtošanai.

Nevienlīdzības ziņā Ekvadora ir starp trīsdesmit bēdīgākajām valstīm pasaulē. Sevišķi dramatiska situācija ir amerindiāņu iedzīvotājiem lauku teritorijās. Lauksaimniecības sektors veido apmēram pusi no valsts eksporta. Un tie primāri ir banāni, cukurniedres, kakao, kafija, zivis un garneles. Nafta tikmēr veido vēl trešdaļu no valsts eksporta un kopējā vērtībā pārsniedz piecus miljardus eiro katru gadu. Ekvadora skaitās 22. lielākais naftas eksportētājs pasaulē. Vienlaicīgi valsts nav OPEC kartelī. Vismaz šobrīd nav.

Bet tagad pie juridiskajām lietām, kas ekonomiku arī tieši ietekmē. Proti, par klimatu esam visnotaļ daudz minējuši un runājuši šajā raidījumā dažādu valstu kontekstā. Sevišķi mazo salu valstu. Tostarp pagājušajā nedēļā par Maurīciju šo nevarējām neminēt.

Ekvadora, kuras daba arī ir ārkārtīgi daudzveidīga, ir gājusi soli tālāk un 2008. gadā kļuva par pirmo valsti pasaulē, kura savā konstitūcijā ierakstīja sadaļu par Dabas tiesībām. Un tas pat nepārsteidz, ņemot vērā, ka Ekvadorai ne tikai kontinentālajā daļā ir unikāla un reta flora un fauna atrodama, bet tai pieder arī slavenās Galapagu salas, kurās savulaik Čārlzs Darvins radīja evolūcijas teoriju.

Dabas tiesību koncepts ir līdzīgs cilvēka pamattiesību konceptam. Bet kāds tas ir un ko tas nozīmē, skaidro juriste, Rīgas Stradiņa universitātes docente Karina Palkova.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par salu valsti, kas pazīstama ar balto smilšu pludmalēm, luksusa kūrortiem un safīra ūdeņiem. Neskatoties uz to, ir vēl dažas lietas, kas būtu jāzina par 1, 4 miljonu iedzīvotāju lielo Maurīciju.

Starp citu, konkrētais iedzīvotāju skaits nozīmē, ka Maurīcijas Republikai ir ne tikai augstākais iedzīvotāju blīvums Āfrikā, bet arī viens no lielākajiem visā pasaulē.

Vēl valsts ir slavena ar pasaulē vienīgo zemūdens ūdenskritumu, kas atrodas tieši pie Maurīcijas krastiem. Jāmin, gan, ka patiesībā tā ir ilūzija, jo zemūdens straumes un smiltis, kas plūst no okeāna dibena malas, pateicoties gaismas šķelšanai, veido ilūziju cilvēka acij. Tomēr tas nemaina lietas būtību, ka skats ir vērienīgs.

Pasaulē Maurīcija ir arī zināma ar to, cik tā vēsturiski ir bijusi svarīga bāze tirdzniecības ceļiem no Eiropas uz austrumiem pirms Suecas kanāla atvēršanas. Gan franči, gan briti cīnījās par Maurīciju Napoleona laikā. Tādēļ daudziem šī valsts varētu būt zināma ar tās slaveno cukura koloniju, starp citu, arī mūsdienās Maurīcijas galvenais eksports ir cukurniedres.

Iespējams, ka viena no aizraujošākajām lietām, kas būtu jāzina par valsti, ir tā, ka Maurīcijā nav oficiālas valsts valodas. Lielākā daļa cilvēku runā kreoliešu, franču un angļu valodās. Daudzi runā arī hindi valodā. Praksē gan tas nozīmē, ka faktiski franču valoda ir kultūras lietojuma valoda, ko izmanto izglītībā un plašsaziņas līdzekļos, savukārt angļu valodu izmanto politikā un to vairāk lieto valdības ierēdņi.

Primārais iemesls tam, ka valstī nav oficiālās valodas, ir Maurīcijas dažādā vēsture. Valsti vairākkārt iekaroja holandieši, franči un briti, uz Maurīciju tika atvesti vergi no kaimiņu Āfrikas valstīm, bet vēlāk, atceļot verdzību, daudzi viesstrādnieki no Indijas un Ķīnas pārcēlās uz patstāvīgu dzīvi valstī. Tā rezultātā Maurīcijā izveidojās milzīgs kultūru, reliģiju un etnisko grupu sajaukums.

Citas valodas, kurās runā Mauricijā, ir arī hindi, tamilu, maratu, urdu, mandarīnu vai bhojpuri valodas. Un Maurīcija ir vienīgā valsts Āfrikā, kuras galvenā reliģija ir hinduisms. Tā 49% cilvēku ir hinduisti, 26% - Romas katoļi, 17% - musulmaņi.

Valstij tiešām ir ļoti interesants profils. Vēl Maurīcija ir slavena ar dodo putnu, kas ir arī Maurīcijas simbols. Tieši šis putns ir Lūisu Kerolu iedvesmojis, lai 1865. gadā uzrakstītu savu slaveno grāmatu “Alise Brīnumzemē”.

Maurīcija neatkarību ieguva 1968. gadā, panākot ekonomisko un politisko stabilitāti. Un pēdējo desmitgadu laikā ir veidojusi spīdošu starptautisku reputāciju. Tā tiek uzskatīta par vienu no vislabāk pārvaldītajām demokrātijām Āfrikā, par vietu, kur veikt uzņēmējdarbību, un par valsti, kurā tiek ievērots tiesiskums. Tomēr, kā saka, vienmēr ir karote darvas medus mucā, tā pēdējo divu gadu laikā, pateicoties valsts aktivitātēm, šis jautājums par perfekto tēlu tiek starptautiski apstrīdēts.

2020. gadā Maurīcija tika iekļauta Eiropas Savienības melnajā sarakstā par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, apdraudot uzticību valstij un, iespējams, graujot tās finanšu pakalpojumu sektoru. Turklāt 2021. gadā Maurīcija tika iekļauta kopā ar tādām valstīm kā Brazīlija, Indija un Turcija kā viena no pasaules desmit lielākajām autokratizācijas valstīm pēdējās desmitgades laikā. Tas norāda uz valsts aiziešanu no demokrātiskās pārvaldības.

Maurīcijas demokrātijas lejupslīde sākās 2019. gadā pēc vēlēšanām. Šīs vēlēšanas piedzīvoja daudz apsūdzības par pārkāpumiem un negodīgu praksi. Bija ziņojumi par nekonsekvenci vēlētāju reģistrā, iezīmētām vēlēšanu zīmēm, arī ziņojumi par krāpšanu un kukuļņemšanu. Strīdīgās vēlēšanas liecināja par gaidāmajām pārmaiņām.

Maurīcijas valsts ekonomiku raksturo tās atkarība no cukura. Būtisks ir arī tūrisms, kā arī tekstilizstrādājumu un apģērbu eksports un finanšu pakalpojumi. Vienlaikus valsts īsteno plašas reformas un attīsta  zivju pārstrādes, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, izglītības, viesmīlības un īpašuma attīstības jomas. Cukurniedres tiek audzētas aptuveni 90% no kultivētās zemes platības, bet cukurs veido tikai aptuveni 3-4% no valsts IKP. Jāsaka, ka varas iestādes plāno šo jomu modernizēt un pievērst lielāku uzmanību tieši pakalpojumiem un inovācijām.

Kopumā Maurīcijas ekonomikā ir novērojama tendence, ka pēc vairākus gadus ilgas lēnas izaugsmes valdības politika tagad cenšas stimulēt ekonomisko izaugsmi vairākas jomās: pirmkārt, būt galvenais starptautisko investīciju piesaistītājs Āfrikā, otrkārt, stimulēt atjaunojamās enerģijas izmantošanas palielināšanu, treškārt, attīstīt viedo pilsētu, ceturtkārt, modernizēt valsts infrastruktūru, tostarp sabiedrisko transportu, ostu un lidostu.

Valsts ir piesaistījusi vairāk nekā 32 tūkstošu ārzonu uzņēmumu, no kuriem daudzi ir vērsti uz tirdzniecību Indijā, Dienvidāfrikā un Ķīnā. Tādējādi Maurīcijā joprojām ir viena no uzņēmējdarbībai draudzīgākajām vidēm kontinentā.

Lai uzzinātu, kā Maurīcija īsteno savu ārpolitiku un vai ir saskatāmas arī kādas līdzības ar Latviju, mēs sazinājāmies ar Maurīcijas vēstnieci Ženēvā Ushu Dvarku-Canabadi.

Dodamies uz kādu Arābijas pussalas valsti, kas atrodas pie Persijas līča, uz Apvienotiem Arābu Emirātiem. Tā ir viena no atpazīstamākajām valstīm pasaulē, bet uzreiz jāsaka, ka Arābu Emirāti sastāv no septiņiem emirātiem. Un noteikti klausītāji zinās Dubaiju un  Abū Dabī, tomēr vēl pastāv Šārdža, Ras al-Khaima, Ajman, Ummelkaivaina un Fudžeira. Kā jau pieņemts, katrā no emirātiem ir atšķirīga kultūra un tradīcijas.

Pasaulei Apvienotie Arābu Emirāti (AAE) ir zināmi ar daudzām lietām, vai tā ir EXPO izstāde, vai arī Dubaijas lielākais iepirkšanās mols, tāpat AAE atroda,s saskaņā ar Ginesa Pasaules rekordu grāmatu, pasaulē augstākā ēka - Burj Khalifa. Debesskrāpis ir 828 metrus augsts un atrodas tā Dubaijā.

Dubaijā, starp citu, atrodas arī pasaulē pirmā ar 3D drukātā komerciālā ēka. Birojā, kas izveidots tikai ar vienu 3D printeri, drukāšana prasīja 17 dienas un montāža prasīja vēl papildus trīs mēnešus.

Un ne tikai tas, Arābu Emirātos atrodas arī vienīga pasaulē septiņu zvaigžņu viesnīca Burj Al Arab (tā bura, ko bildēs tik daudz esam redzējuši), vidējās izmaksas par nakti šajā viesnīcā ir aptuveni 22 tūkstoši eiro. Viesnīcā ir 60 stāvi un tā ir 321 metrus augsta. Tā bija pasaulē augstākā viesnīca, kad tā tika atvērta 1999. gadā.

Vēl viena netradicionālā iezīme ir mākslīgās salas. Slavenākā no tām ir Palm Džumeira, mākslīgs palmas formas arhipelāgs, kurā atrodas luksusa viesnīcas, pludmales un dzīvo aptuveni 80  tūkstoši cilvēku. Citi mākslīgo salu projekti ietver Yas salu Abū Dabī, kur atrodas Pirmās formulas sacīkšu trase.

Runājot par Arābu Emirātiem, vajadzētu runāt arī par valsts ekonomiku, kas ir ne tikai tās neatņemama sastāvdaļa, bet arī AAE bagātības zīmols, aicinot turīgākos un bagātākos ārzemniekus izbaudīt dzīvi šajā valstī. Starp citu Arābu Emirāti ir otrā bagātākā valsts Tuvajos Austrumos aiz Kataras un astotā bagātākā valsts pasaulē, ja to mēra pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, pamatojoties uz pirktspējas paritāti.

Arābu Emirātu ekonomikā dominē nafta. Abū Dabī, bagātākajā no emirātiem, ir viena no lielākajām pārbaudīto naftas rezervju koncentrācijām pasaulē. Bet pirms naftas atklāšanas 20. gadsimta vidū AAE ekonomika galvenokārt balstījās uz zvejniecību un pērļu rūpniecību. Kad 60. gados sākās naftas eksports, valsts ekonomika strauji mainījās.

Par pērļu rūpniecību var minēt interesantu faktu, ka pasaulē vecākā pērle tika atklāta tieši Arābu Emirātos – Maravas salā. Pērle ir datēta ar 5800 – 5600. gadu pirms kristus, kad cilvēki izmantoja pērles rotāšanai. Eksperti domā, ka pērles tika tirgotas ar seno Mezopotāmiju, lai iegūtu keramiku un citas preces.

Kopumā Arābu Emirātiem ir atvērta ekonomika ar augstiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju un ievērojamu gada tirdzniecības pārpalikumu. Jāsaka, ka emigranti veido aptuveni 85% no 5,3 miljoniem AAE darbaspēka. Veiksmīgie ekonomikas diversifikācijas centieni ir samazinājuši naftas un gāzes nozares IKP daļu līdz 30%.

Tomēr kopējā Arābu Emirātu atkarība no naftas ir nozīmīgs ilgtermiņa izaicinājums, lai gan AAE ir viena no diversificētākajām ekonomikām Persijas līča sadarbības padomē. Zemās naftas cenas ir mudinājušas AAE samazināt izdevumus, tostarp dažās sociālajās programmās, taču AAE ir pietiekams aktīvu uzkrājums valsts investīciju fondos, lai segtu deficītu.

Tūrisms ir viena no augošākajām nozarēm AAE, un tieši Dubaija ir piektais populārākais tūrisma galamērķis pasaulē. Vienlaicīgi, kā bieži dzirdēts, Apvienoto Arābu Emirāti nav tikai tūrisma, bet arī arvien biežāks kapitāla “bēgšanas” mērķis. Konkrēti Krievijas kapitāls, bieži kopā ar pašiem krieviem,  ir bēdzis šogad uz Emirātiem.

Bet AAE iekšpolitika ir ļoti atšķirīga no Latvijas. Kā minējām, Apvienotie Arābu Emirāti ir vēlēta monarhija, kas izveidota no septiņiem emirātiem. Katru no šiem emirātiem pārvalda emīrs, un kopā emīri veido Federālo Augstāko padomi. Federālās Augstākās padomes locekļi no sava vidus ievēl prezidentu un viceprezidentu. Praksē gan Abū Dabī emīrs pilda prezidenta pienākumus, savukārt Dubaijas valdnieks ir viceprezidents un arī premjerministrs.

Vēl AAE ir interesants pilsoņu un nepilsoņu sadalījums. Arābu Emirāti jau daudzus gadus ir uzņēmuši ārvalstu pilsoņus no jebkuras pasaules malas. Aptuveni 80% valsts iedzīvotāju ir ārvalstu pilsoņi.

10 miljonu iedzīvotāju lielo valsti četrās piektdaļās veido imigranti, kuru izcelsme ir no vairāk nekā 200 valstīm. Piemēram, Indija, Pakistāna, Bangladeša un Filipīnas. Savukārt pašu Arābu Emirātu pilsoņu īpatsvars ir tikai 11 procenti. Tik mazs skaits ir izskaidrojums ar lielajiem plusiem, ko sniedz pilsonība, un ar to, cik grūti to iegūt.

Arābu Emirātu pilsonība sniedz vairākas ļoti ienesīgas priekšrocības. Papildus pasei, kas ir viena no spēcīgākajām mobilitātes jomā pasaulē, pašreizējie Arābu Emirātu pilsoņi gūst labumu no 0% nodokļa no personīgajiem un uzņēmumu ienākumiem, subsidētu degvielu un pasaules līmeņa izglītību un veselības aprūpi, nekustamā īpašuma stimulus un vēlamās likmes, pensiju un citus pensijas pabalstus no 49 gadu vecuma. Tāpat papildus 14 tūkstošu eiro lielu grantu kāzu rīkošanai un daudzas citas priekšrocības.

Lai gan arī citu valstu pilsoņi bauda daudzas Arābu Emirātu rezidences priekšrocības, piemēram, augstu dzīves kvalitāti, drošu un stabilu vidi un relatīvi nelielus nodokļus, līdz šim pilsonība ar tajā iekļautajiem plusiem daudzu paaudžu garumā tiem nebija pieejama.

Nesen gan Arābu Emirāti paziņoja par plašām izmaiņām pilsonības un imigrācijas sistēmā. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem talantīgi ārzemnieki dažādās jomās var kļūt par valsts pilsoņiem.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas grūts uzdevums – stāstīt par valsti, par kuru pēdējo septiņu mēnešu laikā faktiski katrs medijs ir runājis gandrīz katru dienu. Un stāsts ir par Ukrainu.

Ukraina noteikti ir tā valsts, par kuru daudzi ir ne tikai dzirdējuši, bet arī kurā notiekošajam karam rūpīgi sekojuši. Galu galā, runa ir par pilna mēroga karu tepat mūsu kaimiņos, kurā ir iesaistītas pat divas mūsu tiešās kaimiņvalstis. Vēl pirms nieka septiņiem mēnešiem šāds karš likās ļauns un hipotētiski attāls murgs, jo, lai arī ar nelieliem izņēmumiem, gadu desmitiem mēs Eiropā bijām dzīvojuši relatīvā mierā. Protams, Krimas aneksija pirms astoņiem gadiem Rietumiem jau pavēra acis, bet realitāte tomēr ir izrādījusies daudz skaudrāka.

Jau 2014. gadā pēc notikumiem Krimā un Ukrainas austrumos ne viens vien komentētājs teica – bija Ukraina pirms 2014. gada un ir Ukraina pēc 2014. gada. Šogad jau mēs varam teikt vēl vairāk – arī pēc 2022. gada 24. februāra šī jau atkal ir cita Ukraina. Un tā kā šajā nedēļas nogalē Ukrainā atkal ir risinājušies ļoti nozīmīgi notikumi, jeb tā dēvētie pseidoreferendumi par atsevišķu uz laiku okupēto teritoriju pievienošanos Krievijai, tad ļoti iespējams, ka jau pavisam drīz mums nāksies runāt jau atkal par vēl citādāku Ukrainu. Un katrai no tām būtu vērts veltīt atsevišķu raidījumu.

Kāpēc Ukraina ir tik stratēģiski nozīmīga? Un ne tikai Krievijai.

Ar vairāk nekā 43 miljoniem iedzīvotāju Ukraina ir septītā lielākā valsts Eiropā iedzīvotāju skaita ziņā. Bet teritorijas ziņā tā ir lielākā valsts aiz Krievijas. Ukrainas platība ir 603,5 tūkstoši kvadrātkilometru, rupji rēķinot, tā ir 9 reizes lielāka par Latviju. Ja iedzīvotāju skaits vēl var būt mainīgs rādītājs, tad Ukrainas gadījumā, diemžēl jāsaka, ka de facto Ukraina ir piedzīvojusi arī teritoriālus samazinājumus. 2014. gadā Krievija nelikumīgi anektēja Krimas pussalu un nostiprināja sev lojālu pārvaldi okupētajās Doneckas un Luhanskas apgabalu teritorijās, kur tieši šajās dienās notika balsojumi par iekļaušanos Krievijas sastāvā. Ar diezgan lielu pārliecību varam teikt, ka Krievijas federācijā drīz parādīsies jauni apgabali, kurus tāpat starptautiski turpinās atzīt par Ukrainas teritoriju.

Par spīti šiem dažādiem iekšpolitiskiem, ekonomiskiem un  ģeopolitiskajiem izaicinājumiem, Ukraina pēdējo 20 gadu laikā neatlaidīgi ir turpinājusi audzēt savu ekonomiku. Pēc neatkarības atgūšanas 90. gadu sākumā Ukraina pirmo reizi ekonomisko izaugsmi piedzīvoja vien 2000. gadā. Tam sekoja ekonomikas kāpums līdz 2008. gada finanšu krīzei un kritums, kura apjomi pat bija daudz lielāki, nekā, piemēram, Grieķijai. Tad atkal kāpums līdz 2014. gadam, Krimas okupācija un straujš kritums. Atkal kāpums līdz pat 2022. gada rekordskaitļiem un… nu jau atkal milzīgs kritums.

Ja pagājušajā gadā Ukrainas IKP sasniedza aptuveni 200 miljardus eiro, šogad ekonomikas kritums varētu būt apmēram 40% un situācija varētu pasliktināties arī nākamajos gados. Faktiski Ukraina kara dēļ ir atsviesta aptuveni 2006. gada līmenī. Un, kā esam redzējuši šajos kara mēnešos, arī paļaušanās uz tradicionālajām nozarēm – lauksaimniecību, metālapstrādi, ogļrūpniecību – kļūst arvien apgrūtinošāka.

Aizvien turpinās arī dažādu reformu īstenošana, tostarp tiek pastiprināta cīņa ar korupciju. Korupciju par galveno problēmu uzskata lielākā daļa ukraiņu, taču vienlaikus domāšana īsti nav mainījusies – ja vajadzēs palīdzību man, vai manam bērnam, gan jau kāds draugs vai paziņa palīdzēs par draudzīgu samaksu.

Taču nevarētu gan teikt, ka Ukrainas iedzīvotāju domāšana nav mainījusies. 2014. gada notikumi lika pirmo reizi aizdomāties par to, kādā virzienā Ukraina vēlas doties, un šis eiroatlantiskais kurss ar dalību NATO un Eiropas Savienībā tagad jau ir nosprausts Ukrainas konstitūcijā. Nevienam gan nav ilūziju par to, ka šis ceļš varētu būt ātrs un viegls. Bet viens ir skaidrs – šis ceļš ir pilnīgi pretējā virzienā no Krievijas, ar ko vēl pavisam nesen saistīja brāļu tautu saiknes.

Šis brālīgo tautu priekšstats jau sen ir zudis un jāatzīst, ka Krievijas propaganda ar tās vadoni Putinu priekšgalā ir aktīvi kultivējusi šo ideju par to, ka ukraiņi ir tā mazā brāļu tauta, ka Ukraina kā valsts ir mākslīgi izveidota, ka Krievijai ir tiesības un pienākumi atgūt savas vēsturiskās zemes. Taču, ja paskatāmies kaut elementāras vēstures grāmatas, tieši Ukraina ir uzskatāma par pašreizējo slāvu tautu tādu kā kultūras šūpuli. Un ja Krievija savās impēriskajās ambīcijās vairāk koncentrējas uz Padomju Savienību un Krievijas impērijas pēdējiem pārsimt gadiem, Ukraiņi izceļ sava valstiskuma pamatus un saknes, kas meklējamas aptuveni tūkstoš gadu senā pagātnē.

Tā kā mēs abi kopš kara sākuma Ukrainā neesam bijuši, šīs nedēļas komentāru lūdzam mūsu kolēģei – TV3 žurnālistei un RSU doktorantei Ievai Vārnai, kura ir uzņēmusi jau vairākas dokumentālās filmas par Ukrainā redzēto. Un šoreiz vaicājām, kā tieši, viņasprāt, ir mainījusies pašu ukraiņu pašapziņa, izpratne par savu valsti, nāciju... un kā ir mainījusies attieksme pret "brālīgo tautu".

Diplomātiskajās pusdienās stāsts par diezgan nežēlīgu, vardarbīgu, un vienlaicīgi ar El Dorado jeb zelta ceļu slavenu valsti - Kolumbijas Republiku.

Gribētos sākt ar Kolumbijas oficiālo nosaukumu, kas, starp citu, ir atvasināts no pētnieka Kristofera Kolumba uzvārda, par ko plašāk pastāstīsim desertā. Bet interesanti, kaalsts nosaukums angliski tiek izrunāts "Col-o-mbia", nevis "Col-u-mbia", kas ir izplatīta kļūda spāniski nerunājošo vidū. Latviski gan šī nianses nebūs jūtamas.

Popmūzikas pazinēji noteikti uzreiz zinās, ka Kolumbija ir arī Šakiras dzimtene. Un faktiski jau Kolumbija ir viena no atpazīstamākajām valstīm pasaulē. Neskatoties uz savu vardarbīgās valsts titulu tā tiek bieži atzīta par vienu no laimīgākajām valstīm pasaulē. Tā, faktiski 2013. un 2014. gadā Kolumbija pretendēja uz titulu “Pati laimīgākā valsts pasaulē”. Saskaņā ar Laimes un cerības barometra aptauju, par kuru runājām iepriekšējā sezonā stāstot par Norvēģiju, Kolumbija vienmēr atrodas saraksta augšgalā.

Vēl viens aizraujošs, bet mazināms fakts ir, Kolumbija ir otrā bioloģiski daudzveidīgākā valsts pasaulē pēc Brazīlijas un ir viena no tikai 17 “megadaudzveidīgajām” valstīm. Tajā ir lielākais sugu skaits pēc platības pasaulē, tostarp vairāk putnu sugu nekā visā Eiropā un Ziemeļamerikā kopā. Tas nozīmē, ka aptuveni viena no 10 sugām uz zemes ir sastopama tieši Kolumbijā, bet valstī vienlaicīgi pastāv gan tuksneši, gan lietus meži, gan plaši atvērtas savannas, kas ļauj attīstīties gandrīz jebkura veida dzīvajām radībām.

Daudziem klausītājiem, it īpaši, "Netflix" "Narcos" seriāla faniem Kolumbija būs ar daudzām lietām un faktiem zināma. Pablo Eskobaru, piemēram. Pašreizējā valsts gan ir relatīvi patālu no dramatizētās 80. gadu Kolumbijas versijas. Tomēr, daži seriāla elementi ir palikuši. Tādēļ, par to, kā valsts ekonomiku un politiku ietekmē kokaīna tirdzniecība, pastāvīgie civilie nemieri un lielais tūrisms parunāsim vairāk pamatēdienā.

Runājot par Kolumbiju ir jāizstāsta arī par tās iekšpolitiku, kurai ir liela loma valsts pastāvēšanā. Bet būtu jāsāk nedaudz ar tās vēsturi. Kolumbija ir viena no trim valstīm, kas radās pēc Grankolumbijas izjukšanas 1830. gadā. (Pārējās divas ir Ekvadora un Venecuēla).

Pēc Kolumbijas izveidošanas tieši deviņdesmitajos gados valstī saasinājās gadu desmitiem ilgs konflikts starp valdības spēkiem, paramilitārajiem un pret valdību vērstajiem nemiernieku grupējumiem. Tos lielā mērā finansē narkotiku tirdzniecība. Slavenāko no šiem grupējumiem dēvē par Kolumbijas Revolucionārajiem bruņotajiem spēkiem jeb FARC. Pastāv tie kopš tālajiem 1950. gadiem un ir tradicionāli bijuši ar marksistiski-ļeņinistisku politisko elpu. Pret ASV vērstais antiimperiālisms un zemnieku tiesību aizsardzība ir bijuši to politisko aizsākumu popularitātes cēlonis.

Kolumbijas valdība tikai 2016. gada novembrī parakstīja galīgo miera līgumu ar FARC, kuras biedru skaits tika rēķināts apmēram 10 tūkstoši cilvēku. Vienošanās aicināja FARC locekļus demobilizēties, atbruņoties un no jauna iekļauties sabiedrībā un politikā. Vienošanās arī uzlika Kolumbijas valdībai pienākumu izveidot trīs jaunas institūcijas, lai izveidotu visaptverošu sistēmu patiesai, taisnīgai valstij, iekļaujot īpašu vienību, kas koordinētu karadarbības laikā pazudušo cilvēku meklēšanu.

Neraugoties uz gadu desmitiem ilgušajiem iekšējiem konfliktiem un ar narkotikām saistītajiem drošības izaicinājumiem, 49 miljonus iedzīvotāju lielā valsts Kolumbija saglabā salīdzinoši spēcīgas un neatkarīgas demokrātiskas institūcijas, ko raksturo mierīgas, pārredzamas vēlēšanas un pilsoņu brīvību aizsardzība.

Savukārt Kolumbijas ekonomika ir ceturtā lielākā Latīņamerikā pēc iekšzemes kopprodukta. Kolumbija ir arī Latīņamerikas ceturtā lielākā naftas ražotāja un pasaulē ceturtā lielākā ogļu ražotāja, trešā lielākā kafijas eksportētāja un otrā lielākā griezto ziedu eksportētāja. Kolumbija ir pirmajā vietā pasaulē smaragdu eksportā. Līdz pat 90 % pasaules smaragdu nāk no Kolumbijas. Un Kolumbijas smaragds ir ļoti cienīts dārgakmeņu pasaulē, tieši tā dziļi spilgti zaļās nokrāsas dēļ. Konkurējošie smaragdi ir sastopami tikai Zambijā.

Nafta ir Kolumbijas galvenais eksports, kas veido vairāk nekā 45% no kopapjoma. Un nav brīnums, ka tā ir arī trešā lielākā kafijas eksportētāja, Kolumbijā ir lielākais Arabica kafijas pupiņu ražotājs pasaulē.

Tomēr, valsts IKP uz vienu iedzīvotāju  ir divas reizes mazāks, salīdzinot to ar Latviju un tas ir tikai aptuveni 17 tūkstoši eiro liels pēc pirktspējas paritātes, izmantojot Pasaules Bankas datus.

Vēl Kolumbijā ir visstraujāk augošā informācijas tehnoloģiju nozare pasaulē, un tai ir garākais optiskās šķiedras interneta tīkls Latīņamerikā. Kolumbijā ir arī viena no lielākajām kuģu būves nozarēm pasaulē ārpus Āzijas. Bet galvenie tirdzniecības partneri Kolumbijai ir ASV, Ķīna, Eiropas Savienība un dažas Latīņamerikas valstis.

Tomēr nedrīkst arī aizmirst par vienu no galvenajām aizliegtajām Kolumbijas nozarēm – kokaīna tirdzniecību. Valsts ir arī pasaulē lielākā kokaīna ražotāja. Ilgu laiku tā ierindojas pirmajās pasaules trijniekā, paralēli konkurējot ar Peru un Bolīviju.

Vēl aizvien katru gadu Kolumbijas valdība konfiscē aptuveni 80% visa saražotā kokaīna. Vienlaicīgi aptuveni 100 tonnas nonāk pasaules tirgos. Par to, kā kokaīna tirgus darbojās Kolumbijā un nonāk tirdzniecībā jautājām organizācijas “Globālā iniciatīva pret transnacionālo organizēto noziedzību” direktoram Valteram Kempam.

Stāsts par valsti, kas ir iecienītākais galamērķis alpīnistiem un piedzīvojumu meklētājiem, jo šajā valstī atrodas pasaules augstākā virsotne – Everests. Izņemot kalnu virstoni, kas ir valsts lepnums, Nepālai ir vēl daudz ko piedāvāt, piemēram, Nepāla ir arī Sidhārtas Gautamu jeb Budas, dzimtā pilsēta. Nepālas Federālā Demokrātiskā Republika, kas ir arī valsts oficiālais nosaukums, ir arī 80 etnisko grupu, kas runā 123 valodās mājvieta.

Vēl – Nepāla ir pasaulē vienīgā valsts, kurai karogs nav taisnstūra vai četrstūra formas, bet valsts karogs ir sarkans ar divām trīsstūrveida formām, kas atrodas viena virs otras.

Nepāla tiešām ir viena no atpazīstamākajām valstīm pasaulē. Kas ir interesanti, Nepālas teritorija atgādina Portugāles karti, ja tā ir pagriezta par deviņdesmit grādiem. Runājot par valsts klimatu, tā ir arī vienīgā valsts pasaulē ar lielākajām zemes augstuma svārstībām no mazāk nekā 100 metriem virs jūras līmeņa līdz augstākajam zemes punktam – Everesta virsotnei, kas atrodas 8848 metru augstumā. Tā kā tas viss atrodas aptuveni 150 km attālumā, tas nozīmē, ka klimatiskie apstākļi valstī ir no subtropiem līdz Arktikai.

Vēl viens aizraujošs, bet mazāk zināms fakts – Nepālas teritorija joprojām ir dzīva un kustās. Zinātnieki paredz, ka Indo-Austrālijas plāksne, kas atrodas zem Nepālas, nākamajos desmit miljonos gadu ceļos par 1500 km Āzijas virzienā.

Vēl jāmin, ka Nepāla ir ne tikai vecākā valsts Dienvidāzijā, bet tā ir viena no retajām valstīm, kur nesvin neatkarības dienu. Izskaidrojums tam – valsts nekad nav atradusies svešā okupācijā, kas ir liels sasniegums mazai valstij, kuru ieskauj Āzijas milži – Indija un Ķīna.

Runājot par Nepālu, vajadzētu sākt ar tās politisko un reliģisko saikni, kā valsts nonāca līdz monarhijas atcelšanai. Nepāla kā vienīgā valsts pasaulē, kuras valsts reliģija bija hinduisms, kļuva par republiku un tagad ir sekulāra valsts.

Galvenā reliģija Nepālā ir hinduisms, ko praktizē gandrīz 81 procents valsts iedzīvotāju. Vēl aizvien Nepāla ir reliģiozākā hinduistu valsts pasaulē. Tajā pašā laikā valstī ir arī citas galvenās reliģijas, piemēram, pastāv budisms, islāms, kirātisms, kristietība, sikhisms, bahai un dažas minoritāšu reliģijas.

Vairāk nekā 94 procenti nepāliešu uzskata, ka reliģijai ir ļoti liela nozīme viņu ikdienas dzīvē. Salīdzinājumam, pēc iepriekšējā gada Eirobarometra aptaujas Latvijā tie ir tikai 34 procenti. Tādēļ Nepālā, būdama tik intensīvi reliģiska sabiedrība, reliģijai ir liela ietekme uz sabiedrību un izmaiņām.   

Hinduisma reliģija Nepālas valsts veidošanā ir bijusi klāt jau kopš pašiem pirmsākumiem, uzskata, ka pirmais valsts monarhs Prithivi Narajans Šahs bija izveidojis reliģiju kā stratēģisku triku, lai cīnītos pret britu pieaugošo varu koloniālajā Indijā. Reliģijas klātbūtne monarhijā bija novērojama arī 20. gadsimta beigās, kad monarhi aktīvi izmantoja hinduismu, lai saglabātu tautas leģitimitāti un varu pār pieaugošajiem aicinājumiem demokratizēties.

Piemēram, rādās tituls – Nepāla kā pēdējā hinduistu karaliste pasaulē, bet astoņdesmito gadu beigās valsts monarhija organizēja pasaules hinduistu konferenci un 2005. gadā tika nosaukta par “Pasaules hinduistu imperatoru”.

Tajā pašā laikā hinduisma reliģija ir smagi ietekmējusi citu lielāko Nepālā piekopto reliģiju saglabāšanu. Kopš mūsdienu Nepālas dibināšanas 18. gadsimtā valdnieki ir ievērojuši tradīciju hierarhizēt Nepālas sabiedrību ar hinduismu, kas nepārprotami pārsniedz visas citas reliģijas.

Kā hinduisma reliģija spēj ietekmēt arī Nepālas attiecības ar kaimiņvalstīm jautājām Gauravam Šarmai, kas ir Vācijas attīstības sadarbības padomnieks mākslīgā intelekta jautājumos Indijā.

Dodamies uz otro mazāko valsti pasaulē aiz Vatikāna, bet tajā pašā laikā uz vienu no bagātākajām valstīm - Monako jeb oficiāli Monako Firstisti.

Monako tiešām ir viena no atpazīstamākajām valstīm pasaulē, un, neskatoties uz to, ka tā ir visai maza, tā ir spējusi radīt sev reputāciju un kļūt ne tikai par vienu no ikoniskākajām Francijas Rivjēras pilsētām, bet arī par atzītu valsti visā pasaulē.

Daudziem šī valsts varētu būt zināma ar tās slaveno kazino – Montekarlo, vai arī rīkoto Monako Grand Prix, kas ir viens no galvenajiem pasākumiem, ko valsts rīko katru gadu. Bet Džeimsa Bonda fani uzreiz šo valsti atpazīs, ka nekā veselas trīs viņa filmas ir uzņemtas Montekarlo kazino.

Kas ir interesanti, Monako ir ne tikai otra mazākā valsts pasaulē, tā ir tikai divus kvadrātkilometrus liela, bet tā ir arī viena no visblīvāk apdzīvotākajām valstīm pasaulē. Valstī ir 39 tūkstoši iedzīvotāju. Piemēram, salīdzinot ar Latviju, Monako iedzīvotāji ir saspiesti teritorijā, kas pielīdzināmi Skanstes vai Vecāķu izmēram.

Un šis skaitlis patiesībā ir vēl lielāks, jo valsts iedzīvotāju skaits palielinās vairāk nekā divas reizes, jo katru dienu no Francijas un Itālijas ierodas vairāk nekā 50 tūkstošu strādnieku.

Kā valsts nodrošina savu augsto ekonomiku, kāda ir kazino loma un kā Monako risina pārapdzīvotību mazās teritorijas dēļ?

Runājot par Monako, vajadzētu sākt ar tās ekonomiku, kas ir ne tikai valsts neatņemama sastāvdaļa, bet arī Monako vizītkarte, aicinot turīgākos un bagātākos ārzemniekus izbaudīt dzīvi paradīzes valstī.

Tomēr paradīzes valsts tā nebija vienmēr. Vēl 19. gadsimta sākumā Monako valsti veidoja aptuveni viens tūkstotis zemnieku. Tad Monako bija lieli nodokļi, un, saskaroties ar iespējamu sacelšanos vai bankrotu, valstij bija nepieciešams ātrs risinājums.  Par atbildi kļuva kazino.

Tā laika valsts vadītāji Čārlzs III un viņa māte princese Karolīna pārliecināja kazino magnātu, franču uzņēmēju Fransuā Blānu pārcelt savu slaveno „Bad Homburg kazino” uz Monako. Tādējādi, Monako ekonomika ievērojami pieauga. Papildus tam, 19. gadsimta beigās tika atvērts dzelzceļa savienojums ar Franciju, kas atviegloja tūristu apmeklējumu.

Ilgus gadus Monako ekonomika bija gandrīz tikai atkarīga no viena ienākuma avota – kazino. Un tikai ar Monako Princi Rainieru III valsts ekonomika sāka mainīties. Viņš diversificēja savus ieņēmumus, lai padarītu valsti mazāk atkarīgu no kazino. Tagad kazino veido tikai piecus procentus no Monako kopējiem ieņēmumiem.

Vairāk par to, kā Monako kļuva par kazino lielvalsti un kā kazino mūsdienās ietekmē Monako ekonomiku, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes “Starptautiskais bizness un ilgtspējīga ekonomika” studiju programmas direktors un katedras vadītājs Romāns Putāns.

Jaunās sezonas pirmajā raidījumā “Diplomātiskās pusdienas” piedāvājam pakavēties vasarīgās noskaņās, pievēršoties Maldīvu salām jeb Maldīvijas Republikai, kas lielākoties asociējas ar tropiskām pludmalēm, siltumu un kokosriekstiem. Tomēr mazākās Āzijas valsts Maldīvijas liktenis ir izaicinājumu pilns. Raidījuma gaitā manāms, cik daudz tai ir līdzību arī ar Latviju.  

Maldīvija, starp citu, ir arī pasaulē mazākā musulmaņu valsts. 1997. gadā uzrakstītā Maldīvu salu konstitūcija nosaka, ka tās pilsoņiem ir jābūt musulmaņiem, aizliedzot sekot jebkurai citai reliģijai. Pie tam Maldīvija ir ne tikai mazākā, bet arī plakanākā valsts pasaulē, valsts vidējais augstums ir 1.8 metri virs jūras līmeņa. Faktiski augstākais punkts visā valstī ir 2.3 metri, kas atrodas Villingili salā. Salīdzinājumam – nākama plakanākā valsts aiz Maldīvijas ir Katara, kuras vidējais augstums ir 28 metri. Maldīvija ir patiesi plakana.

Raugoties no mūsdienu skatu punkta, Maldīvija ir ļoti jauna demokrātiska valsts. Kopš sultānu pārvaldīšanas un valsts kļūšanas par republiku tā ir piedzīvojusi daudz kāpumu un kritumu ar autoritāriem līderiem un apvērsumiem.  

Neskatoties uz valsts vērojamo politisko nestabilitāti un centienus īstenot demokrātiskas reformas, kā arī risināt plašas vides problēmas, ko rada klimata pārmaiņas un jūras līmeņa paaugstināšanās, Maldīvija ļoti ātri kļuva par valsti ar vidējiem ienākumiem. Tā, piemēram, valsts iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar Latviju ir aptuveni uz pusi mazāks, kas ir aptuveni 16 tūkstoši eiro. Progresu veicināja straujais tūrisma un zivsaimniecības nozaru pieaugums, tiesa, valsts joprojām cīnās ar lielu un augošu fiskālo deficītu.

Viens no galvenajiem Maldīvu salu ekonomikas stūrakmeņiem joprojām ir tūrisms – 2022. gadā tās apmeklēja rekordliels skaits tūristu – 1.3 miljoni. Jāpiebilst, ka pašu Maldīvu salu iedzīvotāju skaits ir 390 tūkstoši.

Kopumā Maldīvu salas sastāv no 1200 salām, no tām tikai aptuveni 200 ir apdzīvotas, 110 rezervētas tūrismam. Pārējās neapdzīvotās salas tiek izmantotas lauksaimniecībai un citiem iztikas avotiem. Interesanti, ka tūristu galamērķa popularitāte Maldīvijai patiesībā ir jauna lieta. Faktiski pirmie kūrorti tika atvērti tikai 1970. gados. Valsts izcelsme nebija zināma un arī skaidra, bieži attiecībā uz to varēja izmantot frāzi “Vai tu vari man to parādīt kartē?” Mazo valstu liktenis.

Paralēli Maldīvija sastopas ar ekstenciāliem draudiem, precīzāk, jau ilgāku laiku Maldīvu varas iestādes uztraucas par erozijas un iespējamās globālās sasilšanas ietekmi uz valsti. Maldīvija ir viena no viszemākajām valstīm pasaulē, 80 procentu tās teritorijas atrodas metru vai mazāk virs jūras līmeņa. Attiecīgi valsts strauji grimst okeānā. Lai novērstu šos ekstenciālos draudus, Maldīvija vieš stingrus likumu, pieņem reformas un starptautiski cīnās par izmaiņām. Ja grimšana turpināsies pašreizējā tempā, sala pilnībā būs iegremdēta līdz 2030. gadam.

Vairāk par šo problēmu iztaujājām ANO Ģenerālās asamblejas prezidentu, Maldīvijas ārlietu ministru V. E. Abdullu Shahidu. Intervija noritēja viņa vizītes laikā Latvijā.

Un “Diplomātisko pusdienu” saldajā ēdienā, protams, jāmin Maldīvijas pasakaini skaistā zemūdens pasaule un ūdens, kas ir snorkelēšanas un niršanas paradīze.  Maldīvu salas vēl aizvien ir arī viena no retajām valstīm, kas saglabājusi seno, īpašo burāšanas praksi. Burājot ar dhonis jeb tradicionālo Maldivu laivu, pieredzējuši dhoni-kapteiņi joprojām atturas no globālās pozicionēšanas sistēmas vai kompasu izmantošanas, tā vietā viņi novēro ūdens kustību lagūnās, lai izvairītos no bīstamiem rifiem. Savukārt, kuģojot naktīs, viņi orientējas pēc zvaigznēm. Maģiski un skaisti.

Sestā vecākā valsts Eiropā un astotā vecākā karaliste pasaulē ar pastāvošo monarhiju - Zviedrijas Karaliste - varētu būt  zināma ar daudzām lietām. Noteikti daudzi to varētu arī asociēt ar dažādiem pazīstamiem preču zīmoliem. Pazīstama Zviedrija būs arī mūzikas grupu un mākslinieku dēļ - "ABBA", Zara Larsson, "Avicii", "Swedish House Mafia".

Starp citu, Zviedrija ir trešā lielākā mūzikas eksportētāja pasaulē. Un noteikti daudzi zinās, "Roxette", "Europe" un "Ace of Base", kas gadu gaitā ir snieguši pasaulei populārus hitus. Tomēr tikpat daudzas lietas par Zviedriju var būt arī nezināmas. Piemēram, 10 miljonu liela iedzīvotāju valstī ir lielākais "Mcdonald’s" restorānu skaits Eiropā uz vienu iedzīvotāju. Un noteikti zviedri nav par sevi radījuši neveselīgu tēlu.  

Iepriekšējā raidījumā par Botsvānu izskanēja, ka tai ir punkts, kurā savienojās četras valstis un var uztvert mobilo sakaru signālu no visām četrām valstīm. Zviedrijai ir tāds trīs valstu vienošanās punkts. Konkrētais punkts iezīmē Zviedrijas tālāko ziemeļu punktu, kur savienojas Zviedrijas, Norvēģijas un Somijas starptautiskās robežas. Starp citu, tas ir  arī pasaulē vistālāk uz ziemeļiem esošais starptautiskais trīspunkts.

Mūsdienu situācijā nevar nerunāt par aktuālajiem politiskajiem notikumiem un Zviedrijas neitrālo politiku un drošību.

Vēsturiski Zviedrija, kas 17. gadsimtā bija militāra lielvara, trīs gadsimtus nav piedalījusies nevienā karā. Abos pasaules karos valsts saglabāja striktu bruņotu neitralitāti.

Zviedru neitralitāte sākās Napoleona karu laikā, kad toreizējais Zviedrijas karalis izraisīja karu, kurā Zviedrija zaudēja trešo daļu savas teritorijas. Pēc 1809. gada apvērsuma, kas gāza karali, jaunās valdības ārpolitika pasludināja Zviedriju par neitrālu. Un kopš tā laika Zviedrija ir īstenojusi veiksmīgu ekonomisko formulu, pieturoties pie savas pozīcijas. Iekšpolitiski, valsts pārvaldības sistēma paredz konstitucionālo monarhiju un parlamentārā sistēmu.

Sabiedriskās domas aptaujas pēdējo trīs gadu desmitu laikā liecina, ka nedaudz vairāk nekā puse no visiem zviedriem atbalsta monarhijas saglabāšanu. Un uzskata monarhiju par labu diplomātijai.

Līdz ar 2022. gada 24. februārim Zviedrija ieturēja neitrālu pozīciju, bet līdz ar Ukrainas karu 18. maijā Zviedrija ir pārizvērtējusi  savu lēmumu neitralitātes jautājumā un iesniedza pieteikumu dalībai NATO.

Skaidrojumu par Zviedrijas drošības politiku pēdējos 200 – 300 gados, kā tā nonāca pie neitralitātes politikas un kāpēc tagad to atceļ par labu dalībai NATO, skaidro pētniece Gunila Herlofa.

Zviedrija asociējas ar tā saucamo ziemeļu ekonomisko modeli, kas paredz brīvā tirgus, kapitālisma un sociālo labumu kombināciju, kura ir radījusi augsti attīstītu sabiedrību ar bezmaksas izglītību.  Neskatoties uz to, Zviedrija joprojām ir ārpus eiro zonas, galvenokārt bažoties, ka pievienošanās Eiropas Ekonomiskajai un monetārajai savienībai mazinātu valsts suverenitāti pār tās labklājības sistēmu.

Zviedrijas ekonomiku raksturo jaukta uz eksportu orientēta ekonomika, ko galvenokārt virza eksports telekomunikāciju, automobiļu rūpniecības un farmācijas nozare. Tas veido vairāk nekā 44% no IKP un ir pamata atslēga uz Zviedrijas panākumiem.

Zviedrijā pastāv lielākais patentu skaits uz vienu iedzīvotāju Eiropā. Un skatoties uz tās inovatīvo ekonomiku, kas galvenokārt ir saistīta ar bezmaksas kvalitatīvu izglītību, dzimumu līdztiesību un ciešu sadarbība starp pētniecības institūtiem un privāto un publisko sektoru, tad var minēt, ka Zviedrija pētniecībai un attīstībai tērē 3,6% no IKP, kamēr lielākā daļa pārējās Eiropas joprojām cenšas sasniegt mērķi 3% apmērā.

Mazāk zināms ir fakts, ka Zviedrija ir arī devītais lielākais ieroču eksportētājs, tomēr valsts svarīgākie resursi ir hidroenerģija un kokmateriāli un dzelzrūda.

Zviedrijas mazā, atvērtā un konkurētspējīgā ekonomika ir sasniegusi apskaužamu dzīves līmeni, apvienojot brīvā tirgus kapitālismu un plašas labklājības priekšrocības.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Dienvidāfriku, uz Botsvānu, kas ir pasaulē lielākā dimantu ražotājvalsts. Botsvānas Republika ir  arī viena no retāk apdzīvotajām valstīm pasaulē.

Salīdzinot to ar Eiropas valstīm, valsts ir Francijas lielumā, bet tajā ir mazāks iedzīvotāju skaits nekā Lietuvā, tas nozīmē, ka valsts iedzīvotāju blīvums ir tikai aptuveni četri cilvēki uz kvadrātkilometru.

80% no valsts teritorijas klāj Kalahari tuksnesis. Jāmin gan, ka šī teritorija ir piepildīta ar sezonālajiem mitrājiem, ievērojamu nokrišņu daudzumu un pārsteidzošu dzīvnieku un augu daudzveidību. Tādēļ reģionā atrodas arī otrais lielākais pasaulē rezervāts “Kalahari centrālais medību rezervāts”.

Botsvānā ir ne tikai tuksnesis. 2,3 miljonu lielā valstī atrodas arī pasaulē otrā lielākā sāls plaknes teritorija. Salīdzinājumam, Botsvānas sāls plakne Makgadikgadi aptver platību, kas ir lielāka par Šveici. Ko noteikti atpazīs karstākie Teilores Sviftas mūzikas fani,  kuras video “Wildest Dreams” tika uzfilmēts tieši tur.

Bez tuksneša un sāls plaknes teritorijas valstij ir arī īsākā sauszemes robeža pasaulē, kas ir tikai 150 metrus gara. Tā ir robeža starp Botsvānu un Zambiju. Vienlaikus valsts ziemeļrietumu daļā robežojas ar trim citām valstīm - Zambiju, Zimbabvi un Namībiju. Botsvānā ir vieta, kurā satiekas četras valstis.  Šī vieta tiek uzskatīta par vienu no retākajām pasaulē, kur var uztvert mobilo signālu no četrām valstīm.

Tā kā Botsvāna ir pazīstama ar savu pasaules titulu dimantu ražošanā un šobrīd tā ir viena no pārtikušākajām Āfrikas valstīm. Tomēr vēl īsi pirms neatkarības iegūšanas 1966. gadā, kad Botsvāna bija Lielbritānijas protektorāts, valsts bija viena no nabadzīgākajām un vismazāk attīstītajām valstīm Āfrikas reģionā.  

Mūsdienās Botsvāna ir pazīstama kā “Āfrikas izņēmums”. Primāri tādēļ, ka vairāk nekā 30 gadus valstij ir bijis lielākais IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju reģionā. šobrīd valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir aptuveni 16 tūkstoši eiro. Salīdzinājumam, kaimiņos esošajam valstīm IKP uz vienu iedzīvotāju ir no 3000 – 9000 eiro. Tomēr neskatoties uz to, un salīdzinot Botsvānas IKP uz vienu iedzīvotāju ar Latvijas, tas vēl aizvien ir divas reizes mazāks.

Dimantu raktuves tiešām veido lielāko daļu no ekonomikas pieauguma. Vēsturiski Bostvāna kļuva par lielāko dimantu ražotāju pasaulē 1990. gadā, un pēc 2022. gada Pasaules Bankas datiem tā atrodas otrajā vietā aiz Krievijas, trešajā vietā ir ierindojusies Kongas Demokrātiskā Republika. Statistiski, Botsvāna saražo vairāk nekā 20 miljonus dimanta karātu, kas ir aptuveni 18 % no kopējās pasaules dimantu produkcijas.

Tieši dimantu radītie ieņēmumi ļauj Botsvāna ikvienam bērnam iegūt bezmaksas izglītību līdz 13 gadu vecumam. Kas sekmē to, ka Botsvānā pieaugušo lasītprasmes līmenis ir 88 procenti gan sievietēm, gan vīriešiem.

Vēl divas nozares, kas veido un spēcina Botsvānas ekonomiku ir tūrisms un lauksaimniecība. Lauksaimniecība joprojām nodrošina iztiku 70 % lauku iedzīvotājiem. Tomēr lauksaimniecība nodrošina tikai nelielu daļu no vajadzīgās pārtikas. Apmēram puse no patērētās pārtikas tiek importēta.

Valstī pastāv arī problēmas, kas rada slogu uz tūrisma un lauksaimniecības nozarēm. Piemēram, liellopu audzēšana, kas ir ļoti svarīga lauku ienākumiem, ir radījusi spriedzi ūdens rezervēm. Reģionā cieš veģetācija, jo valsts teritorijā pieaug pārtuksnešošanās. Tāpat valsts joprojām ļoti atkarīga no dimantiem, tādēļ tā neaizsargāta pret ārējiem satricinājumiem un ieņēmumu samazināšanos no minerāliem. Lielu spriedzi valstī rada arī augsts bezdarbs un plaši pastāvoša AIDS epidēmija.

Par to, kā Botsvānai, neskatoties uz esošajiem izaicinājumiem, vairāk nekā pusgadsimta laikā izdevās kļūt par vienu no bagātākajām valstīm Āfrikā, noturēt attīstību un kas ir nodrošinājis šo ekonomisko attīstību, jautājam Latvijas Ārpolitikas institūta asociētajam pētniekam Aldim Austerim.

Kopumā tas, ka valstī ir mazs iedzīvotāju skaits, tā ir dabas minerāliem bagāta, ka arī valstī ir labas pārvaldības stabilitāte un piesardzīga ekonomikas vadība, ļauj tai veiksmīgi īstenot izvēlēto kursu. Botsvānu sauc par vecāko demokrātiju Āfrikas kontinentā, pēc „Freedom House” reitinga Botsvānai ir 72 punkti no 100. Salīdzinājumam, Latvijai - 88 punkti.