Diplomātiskās pusdienas

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Karību jūras valsti, kas atrodas Hispaniola salas austrumu pusē un kuru var redzēt arī dažādās filmās, piemēram, „Krusttēvs II”, „Jūras laikmeta parks” un „Karību jūras pirāti”. Dodamies uz Dominikānu jeb Dominikānas Republiku.

Dominikānai ir tiešām bagāta vēsture, tai var izsekot līdz Kristofora Kolumba ierašanās brīdim viņa pirmajā ceļojumā 1492. gadā. Kolumbs salu gan tad nosauca par "La Española", kas tikai vēlāk kļuva par Dominikānas Republiku.

Starp citu valsts galvaspilsēta Santodomingo tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajām vēsturiskajām pilsētām Amerikā. Te gan jāmin, ka mēs īpaši runājam par reģionu, kas ietver Ziemeļameriku, Centrālameriku un Dienvidameriku. Dominikānas Republika, kas atrodas Karību jūras reģionā, ir daļa no šī lielākā reģiona, tāpēc tās vēsturiskie sasniegumi ir saistīti ar Amerikas vēsturi kopumā.

Galvaspilsētā atrodas ne tikai pirmā katoļu katedrāle, kas tika uzcelta no 1514. līdz 1540. gadam un kurā arī atrodas Kristofera Kolumba kapavieta. Bet arī pirmā slimnīca, ko dibināja salas gubernators Nikolass de Ovando 1503. gadā. Slimnīca savulaik sniedza medicīnisko aprūpi slimajiem un ievainotajiem, tostarp pamatiedzīvotājiem, vergiem, un arī spāņu kolonistiem.

Galvaspilsēta ir arī mājvieta pirmajai universitātei, kuru 1538. gadā dibināja Spānijas kronis. Universitātei ir bijusi nozīmīga loma valsts vēsturē, nodrošinot izglītību valsts politiskajiem un intelektuālajiem līderiem.

Dominikānas Republika ir reprezentatīva demokrātiska republika ar daudzpartiju sistēmu. Valsts politiskā sistēma ir balstīta uz 2015. gada konstitūciju, starp citu, prezidentu, kas ir gan valsts, gan valdības vadītājs, var ievēlēt tikai uz četriem gadiem bez iespējas pārvēlēt.

Valsts konstitūcija tika atjaunināta 2015. gadā, lai aizstātu iepriekšējo konstitūciju, kas bija spēkā kopš 2010. gada. Tas tika darīts, pirmkārt, jo Dominikānas Republikā ir salīdzinoši jauna demokrātija, un tās pirmās demokrātiskās vēlēšanas notika 1962. gadā. Un kopš tā laika valsts ir piedzīvojusi autoritāras varas, apvērsumu un politiskās nestabilitātes periodus, kas ir izraisījuši biežas tās konstitūcijas izmaiņas. Tā, valsts vēsturē ir bijušas 39 dažādas konstitūcijas, kas atspoguļo valsts vētraino politisko pagātni. Otrkārt, 2015. gada konstitūcija bija atbilde uz aicinājumiem reformēt un modernizēt valsts politisko sistēmu. Iepriekšējā konstitūcija tika kritizēta par nepietiekamu personu tiesību un brīvību aizsardzību, kā arī nespēju nodrošināt stabilu izpildvaras varas kontroles un līdzsvara sistēmu.

Dominikānas Republikā ir daudzpartiju sistēma, kas nozīmē, ka vairākas partijas sacenšas par pārstāvniecību valdībā. Galvenās politiskās partijas ir Dominikānas Atbrīvošanas partija (PLD), Modernā revolucionārā partija (PRM), Sociālo kristīgo reformistu partija (PRSC) un Dominikānas Revolucionārā partija (PRD).

Viena no ievērojamākajām valsts problēmām – politiskajām partijām ir būtiska ietekme uz valsts mediju īpašumtiesībām. Daudzām valsts politiskajām partijām pieder vai ir ciešas saites ar plašsaziņas līdzekļiem, tostarp televīzijas tīkliem, laikrakstiem un radiostacijām.

Papildus politiskajām partijām medijus kontrolē arī biznesa kompānijas, kur kompānijas īpašnieki parasti ir arī politiskās figūras. Tā, saskaņā ar Latīņamerikas un Karību jūras reģiona pētījumu centra ziņojumu tikai četras mediju grupas kontrolē aptuveni 70% valsts televīzijas kanālu un 80% radio staciju.

Diemžēl līdzās politiskajām partijām un biznesa interesēm bažas rada arī narkotiku tirgotāju un citu noziedzīgu organizāciju ietekme uz medijiem Dominikānas Republikā. Žurnālisti, kas izmeklē šos jautājumus un ziņo par tiem, ir tikuši apdraudēti, iebiedēti un pat nogalināti.

Valsts pieliek arī pūles, lai veicinātu lielāku caurskatāmību un atbildību mediju nozarē. 2018. gadā Dominikānas Republika pieņēma jaunu likumu par piekļuvi publiskai informācijai, kura mērķis ir palielināt valsts un citu valsts iestāžu pārredzamību un atbildību. Taču likuma īstenošana norit lēni, un pastāv bažas par resursu un politiskās gribas trūkumu, lai to efektīvi īstenotu.

Par to, kā darbojas politiskās sistēmas, kuras partijām pieder savi mediji, jautājām Kārlim Streipam.

Vēl viens būtisks Dominikānas Republikas politiskās sistēmas aspekts ir fakts, ka bruņoto spēku un Valsts policijas darbiniekiem nav atļauts balsot vēlēšanās. Šis aizliegums ir spēkā vairākus gadu desmitus un ir ierakstīts valsts konstitūcijā. Aizlieguma pamatojums ir nodrošināt, lai militāristi un policija paliktu apolitiski un tos neietekmētu politiskās piederības vai intereses.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz vienu no jaunākajām valstīm uz Zemes, kas atrodas Dienvidaustrumāzijā. Dosimies uz valsti, kas pazīstama kā Austrumtimora jeb Austrumtimoras Demokrātisko republika.

Par nosaukumiem runājot, valsts nosaukums tiek tulkots kā "austrumi-austrumi" jo vārds "timora" ir cēlies no indonēziešu un malajiešu vārda "timur", kas nozīmē "austrumi" un "leste", kas ir portugāļu vārds "austrumi.

Austrumtimorā ir salīdzinoši zems iedzīvotāju blīvums, un visā valstī dzīvo tikai aptuveni 1,3 miljoni cilvēku. Neskatoties uz to, Austrumtimora ir viena no valstīm Āzijā, kurā lielākā daļa cilvēku ir melanēzieši un polinēzieši, nevis Āzijas etniskās izcelsmes. Valstī ir arī  augsts valodu daudzveidības līmenis, tā valstī runā vairāk nekā 30 dažādās valodās.

Vienlaikus Austrumtimoras oficiālās valodas ir tetum un portugāļu valoda. Tetum ir unikāla valoda, kurā runā tikai Austrumtimorā un kaimiņos - Indonēzijā.

Stāstot par Austrumtimoru, gribētos pastāstīt par šīs valsts politiku. Valstij ir bijusi nemierīga kolonizācijas, okupācijas un konfliktu vēsture. Piemēram, pēc gadsimtiem ilgas Portugāles kolonizācijas valsts pasludināja neatkarību 1975. gadā. Un uzreiz deviņas dienas vēlāk valstī iebruka Indonēzija un pasludināja valsti par savu 27. provinci.

Valsts okupācija pastāvēja 24 gadus, un tās laikā tika nogalināti vai spīdzināti tūkstošiem Timoras iedzīvotāju. Tikai 1999. gadā pēc notikušā ANO uzraudzīta referenduma Austrumtimora nobalsoja par neatkarību, un valsts oficiāli kļuva par suverēnu valsti 2002. gadā.

Kopš tā laika valsts ir cīnījusies, lai izveidotu stabilas demokrātiskas institūcijas, kas ir izraisījis biežas valdības, politiskās izmaiņas.

Viens no galvenajiem Austrumtimoras politiskās nestabilitātes iemesliem ir dziļi iesakņojušās šķelšanās starp dažādām politiskajām frakcijām. Šīs frakcijas bieži ir izmantojušas vardarbību un protestus, lai virzītu savu dienaskārtību, izraisot politisko nestabilitāti un biežas valdības maiņas.

Vēl viens faktors, kas veicina politisko nestabilitāti Austrumtimorā, ir tās vājās demokrātiskās institūcijas. Valsts politiskajām partijām trūkst spēcīgas vadības, un valdībā trūkst atbildības un caurskatāmības. Tas ir izraisījis plašu korupciju un iedzīvotāju neuzticēšanos valdībai.

Visus gadus Apvienoto Nāciju Organizācijai ir bijusi nozīmīga loma politiskās situācijas stabilizācijā Austrumtimorā, taču valsts joprojām saskaras ar daudziem izaicinājumiem. Kur viens no izteiktajiem ir problēmas izglītības jomā.

Viena no valsts aktuālākajām problēmām ir zemais lasītprasmes līmenis, kas ir viens no zemākajiem pasaulē. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas datiem tikai 58% Austrumtimoras pieaugušo prot lasīt un rakstīt.

Lai risinātu problēmas, Austrumtimoras valdība ir izvirzījusi izglītību kā galveno investīciju un reformu jomu. Notiek centieni palielināt skolu un skolotāju skaitu, uzlabot izglītības kvalitāti un veicināt pieaugušo lasītprasmes programmas. Starptautiskā sabiedrība ir sniegusi atbalstu arī finansējuma un tehniskās palīdzības veidā.

Par to, cik svarīga ir izglītība valsts izaugsmei un kāda ir kopējā izglītības ietekme uz nācijas attīstību, tai skaitā, kulturalizāciju, jautājām vadošai pētniecei, asociētājai profesorei un pedagoģiskās izaugsmes centra direktorei Rīgas Stradiņa universitātē Norai Jansonei-Ratinikai.

Ņemot vērā pakāpenisko pavasara tuvošanos un mūsu ikdienas drūmos apstākļus, nolēmām, ka šonedēļ ir jādodas uz kādu siltu un skaistu salu valsti, kas atrodas Vidusjūras austrumos. Valstij ir ne tikai bagāta vēsture, kas aizsākās neolīta laikmetā. V valsts tiek uzskatīta par grieķu mīlestības un skaistuma dievietes Afrodītes dzimteni. Dosimies mēs uz Kipru.

Viens no interesantākajiem faktiem par Kipras Republiku ir tas, ka tā ir vienīgā valsts pasaulē, kurai ir sadalīta galvaspilsēta. Tā, galvaspilsētas Nikosijas dienvidu daļu kontrolē Kipras Republika, bet ziemeļu daļu kontrolē pašdeklarētā Ziemeļkipras Turcijas Republika. Tā saucamā “Zaļā līnija”, kas ir pazīstama arī kā ANO buferzona.

1,2 miljonus iedzīvotāju lielā valsts ir slavena arī ar savu vīnu. Tā ražo vīnu vairāk nekā 5000 gadu, līdz ar to Kiprā ir viena no vecākajām vīna ražotājvalstīm pasaulē. Valsts ir īpaši pazīstama ar savu saldo deserta vīnu „Commandaria”, kas ir pasaulē vecākais vīns, kuru joprojām ražo. „Commandaria” pirmsākumi meklējami jau 2000. g.pmē. Tas ir iekļauts Ginesa pasaules rekordu grāmatā, un 1223. gadā Francijas karalis Filips to savulaik nosauca par „vīnu apustuli”.

Varbūt tieši tādēļ Kipra ir vienīgā ārvalsts, kurā notika Lielbritānijas karaliskās kāzas. Kur Svētā Jura kapelā notika kāzas starp karalieni Džoannu un karali Ričardu 1191. gada 12. maijā.

Bet vēl senāk Kipra bija romiešu ģenerāļa Marka Antonija dāvana Ēģiptes karalienei Kleopatrai. Tad Kipra bija nozīmīga politiska un stratēģiska vieta.

Stāstot par Kipru, noteikti jāpasaka, ka Kipras Republika ir prezidentāla demokrātija ar daudzpartiju sistēmu, kur prezidents ir gan valsts galva, gan valdības vadītājs, un valdības izpildvara ir atbildīga par valsts pārvaldību.

Lai gan Kipra ir neliela salu valsts, tai ir sarežģīta politiskā vēsture. Kā minējām, valsts galvaspilsēta ir sadalīta divās daļās, tas nozīmē, ka arī visa sala ir sadalīta divās daļās: dienvidu daļā, kuru kontrolē starptautiski atzītā Kipras Republikas valdība, un ziemeļu daļā, kuru okupēja Kipras turki un tikai Turcija atzīst par Ziemeļkipras turku Republiku.

Salas sadalīšana ir rezultāts konfliktam, kas sākās 1974. gadā, kad Turcija iebruka salā, reaģējot uz apvērsumu, ko veica Kipras grieķu nacionālistu grupa ar mērķi apvienot Kipru ar Grieķiju. Kas ir interesanti, Turcija iebrukumu pamatoja ar nepieciešamību aizsargāt Kipras turku minoritāti salā. Atkal varam zīmēt nelielas paralēles…

Mūsdienu Kipras politiku lielā mērā ietekmē notiekošā salas dalīšanās. Piemēram, Kipras politiskās partijas parasti ir sadalītas pēc etniskā sastāva. Tas nozīmē, ka Kipras grieķiem un Kipras turkiem katram ir savas politiskās partijas. Un, protams, pašreizējā salas sadalīšana joprojām ir Kipras politikas dominējošais jautājums, kur Kipras Republikas valdība atbalsta atkal-apvienošanos un ir iesaistījusies sarunās ar Kipras turku līderiem Apvienoto Nāciju Organizācijas aizgādībā, lai mēģinātu panākt izlīgumu. Tomēr sarunas līdz šim ir bijušas neveiksmīgas, un abas puses joprojām ir dziļi domstarpības par galvenajiem jautājumiem, piemēram, varas dalīšanu, īpašumu atdošanu un Turcijas karaspēka klātbūtni salā.

Konkrētais jautājums ir bijis viens no vadošajiem arī prezidenta velēšanās, tādēļ par to, kā aizritēja Kipras prezidenta vēlēšanas vairāk jautājām Kipras Universitātes profesoram doktoram Andreasam Teopanousam.

Pašreizējais konflikts ir izraisījis ne tikai politisko, bet arī ekonomisko un sociālo plaisu starp abām kopienām, apgrūtinot miermīlīgu atrisinājumu. Piemēram, Kipra ir apsūdzējusi Turciju tās teritoriālo ūdeņu un ekskluzīvās ekonomiskās zonas pārkāpšanā.

Runājot gan par Kipras ekonomiku, jāsaka, ka Kipra ir valsts ar nelielu, atvērtu un uz pakalpojumiem balstītu ekonomiku. Vēsturiski valsts ekonomika balstījās uz lauksaimniecību, taču pēdējo desmitgažu laikā tā ir pārgājusi uz pakalpojumu nozari, kas šobrīd veido aptuveni 85% no tās IKP.

Tūrisms ir viena no svarīgākajām Kipras ekonomikas nozarēm, kas veido aptuveni 20 % no IKP. Valsts jau sen ir populārs tūristu galamērķis eiropiešiem, ko piesaista salas pludmales, bagātīgā kultūra un siltais klimats.

Vēl viena svarīga Kipras ekonomikas nozare ir kuģniecība, kas veido aptuveni 7% no IKP. Valstij ir sena jūrniecības vēsture, un tās stratēģiskā atrašanās vieta starp Eiropu, Āziju un Āfriku padara to par ideālu vietu kuģošanai. Valdība ir noteikusi kuģniecības kompānijām labvēlīgu nodokļu režīmu, kas daudzus mudinājis reģistrēt savus kuģus Kiprā. Starp citu, Kipra senatnē bija arī nozīmīgs vara ražošanas centrs. Pat valsts nosaukums cēlies no grieķu vārda varš, kas nozīmē "Kypros".

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Rietumāfrikas valsti Atlantijas okeāna piekrastē, kas robežojas ar Senegālu un Gvineju. Dosimies uz Gvineju-Bisavu.

Nepārklausījāties, mēs tiešām minējām Gvineju divas reizes. Atgādinām, ka visā pasaulē ir četras valstis, kuru nosaukumā ir vārds Gvineja, no kurām trīs atrodas Āfrikas kontinetā – Gvineja, Ekvatoriālā Gvineja un, protams, Gvinejas-Bisavas Republika. Pēdējā – Papua-Jaungvineja – gan atrodās Okeānijā un Āzijā.

Gvineja-Bisava tieši tādēļ valsts nosaukumā izmanto savas galvaspilsētas Bisavas nosaukumu, lai izvairītos no sajaukšanas ar dienvidaustrumu kaimiņu Gvineju.

Un Gvinejas-Bisavas iedzīvotāji dod priekšroku, lai viņus sauktu par Bisavas-Gvinejas iedzīvotājiem, koncentrējoties uz galvaspilsētu, lai tādējādi netiktu sajaukti ar Gvinejas iedzīvotājiem.

Gvineja-Bisava sākotnēji bija daļa no Mali impērijas līdz 19. gadsimtam, kad tā kļuva par Portugāles koloniju un līdz ar to ilgus gadus bija pazīstama kā Portugāles Gvineja. Neskatoties uz to, ka Gvineju-Bisavu kolonizēja Portugāle un valsts oficiālā valoda ir portugāļu valoda, tikai aptuveni 13 procenti iedzīvotāju faktiski runā portugāļu valodā. Gvinejas-Bisavas īstā valoda ir Portugāles kreoliešu valoda, kurā Gvinejā-Bisavā runā aptuveni puse iedzīvotāju. Lai gan šī kreolu valoda nav oficiāli atzīta par valsts valodu, tā tiek izmantota valsts pārvaldē, izklaidē un ikdienas saziņā. Pārējie iedzīvotāji runā citās afrikāņu valodās, piemēram, balantu, fulu, mandžaku u.c

Gvineja-Bisava ir relatīvi jauna valsts, tā kļuva par neatkarīgu valsti tikai pirms 48 gadiem un līdz ar to tikai 1973. gada septembrī kļuva pazīstama kā Gvineja-Bisava. Starp citu, valsts galvaspilsētu Bisavu 17. gadsimtā dibināja tieši portugāļi, taču tā oficiāli kļuva par mūsdienu Gvinejas-Bisavas galvaspilsētu tikai 1942. gadā, kad galvaspilsēta tika pārcelta no vienas no Gvinejas-Bisavas piederošajām salām. 

Gvineja-Bisava tiešām stiepjas tālu aiz kontinenta. Faktiski tai ir 88 salas tieši pie krasta, kas pazīstamas kā Bijagosas arhipelāgs.

Lai gan Gvineja-Bisava ir relatīvi jauna valsts, tā piedzīvojusi četrus militāros apvērsumus un daudzus ļoti neveiksmīgus mēģinājumus, kas radīja tādas sekas kā, piemēram, pilsoņu karš 90. gadu beigās un pat prezidenta Žuao Bernardo Vieiras slepkavību 2009. gadā.

Tādēļ šī brīža valsts modelis ir izraisījis vispārēju nestabilitāti, ka arī negatīvi ietekmēja valsts dzīves līmeni, paverot durvis korupcijai, karteļiem, kotrabandai, nabadzībai. Pat šodien Gvineja-Bisava ieņem 175. vietu no 187 valstīm, kas novērtētas ANO tautas attīstības indeksā kā visszemāk attīstītās.

Viens no zināmākājiem stāstiem par Gvineju-Bisavu ir tās tituls Āfrikas pirmā “narkovalsts”. Bēdīgi slavens tituls tika iedots 2000. gadu sākumā, kad ANO nosauca valsti par Āfrikas pirmo "narkovalsti", jo valsts kļuva par starptautisko narkotiku tirdzniecības tranzīta punktu.

Narkotiku tirdzniecību Gvinejā-Bisavā ir veicinājusi tās ērtā atrašanās vieta Rietumāfrikas piekrastē, kas padara to par ideālu tranzīta punktu narkotiku tirgotājiem. Narkotikas tiek nosūtītas no Dienvidamerikas un nonāk valstī caur tās necauredzāmajām robežām, kur tās pēc tam tiek izplatītas visā reģionā. Tā kā valstī ir vāja pārvaldības sistēma un plaši izplatītā nabadzība, tas ir atvieglojis narkotiku tirgotāju darbību ar relatīvu nesodāmību.

Narkotiku tirdzniecībai ir bijusi liela ietekme valstī. Ir palielinājusies korupcija, valsts amatpersonām un tiesībsargājošajām iestādēm iesaistoties narkotiku tirdzniecībā, kas noved pie likuma varas sabrukuma. Narkotiku tirdzniecība ir veicinājusi arī vardarbību, jo konkurējošās bandas sacenšas par kontroli pār ienesīgo tirdzniecību. Tas ir radījis bīstamu un nestabilu vidi, kas ir kavējis valsts ekonomisko izaugsmi un apgrūtināja cilvēku normālu dzīvi.

Neskatoties uz starptautiskās sabiedrības un Gvinejas-Bisavas valdības centieniem, narkotiku tirdzniecība turpina zelt. Valstij ir tāls ceļš ejams, lai to varētu uzskatīt par drošu un stabilu vietu, kur dzīvot un nodarboties ar uzņēmējdarbību. Vienlaikus, tieši tādēļ Gvineja-Bisava kā maza Rietumāfrikas valsts ieņem unikālu vietu starptautiskajā arēnā. Neskatoties uz tās nelielo izmēru, valsts ir spējusi apliecināt savu neatkarību un suverenitāti, saskaroties ar lielākām un spēcīgākām valstīm. Tas panākts, apvienojot diplomātiju un gudru ārpolitiku.

Šajā gadījumā viens no galvenajiem Gvinejas-Bisavas mazo valstu diplomātijas aspektiem ir tās spēja veidot alianses un attiecības ar citām mazām valstīm un reģionālajām organizācijām. Piemēram, valsts ir Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ECOWAS) locekle, kas tai nodrošina platformu, lai sadarbotos ar citām Āfrikas valstīm un aizstāvētu tās intereses reģionālā līmenī.

Vēl viens svarīgs faktors Gvinejas-Bisavas mazās valsts diplomātijā ir tās spēja izmantot savu stratēģisko atrašanās vietu. Valsts atrodas Rietumāfrikas krustcelēs, padarot to par svarīgu tranzīta punktu tirdzniecībai starp Eiropu, Āziju un Āfriku. Tas valstij piešķir zināmu ietekmi, kas ir nesamērīga ar tās lielumu, jo citas valstis un starptautiskās organizācijas cenšas sadarboties ar Gvineju-Bisavu, lai piekļūtu šiem svarīgajiem tirdzniecības ceļiem. Šajā gadījumā runa, protams,  nav tikai par narkotikām, bet arī citām ekonomikas jomām.

Vairāk par Gvinejas-Bisavas mazo valstu diplomātiju un tās elastību un pielāgošanās spēju, jautājām Gvinejas-Bisavas ārlietu ministrei Sūzijai Karlai Barbosai, kura vēl pagājušajā nedēļā viesojās Latvijā.

Šodien raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Karību jūras valsti, kas atrodas Hispaniola salā un dala savu salu ar Dominikānas Republiku. Dodamies uz Haiti, kas oficiāli pazīstama arī kā Haiti Republika. Šī ir arī visvairāk apdzīvotā valsts Karību jūras reģionā, tās iedzīvotāju skaits ir 11,4 miljoni cilvēku un tā ir arī puslodes otrā vecākā republika aiz ASV.

Kas ir interesanti, Hispaniola salu sākotnēji apdzīvoja vietējie taino iedzīvotāji, bet līdz ar Kristofora Kolumba ierašanos 1492. gadā, salu sāka apdzīvot arī cittautieši. Atgādinām, ka Kolumbs sākotnēji uzskatīja, ka ir atradis Indiju vai Ķīnu nevis mūsdienu Haiti.

Vēl viens interesants fakts, ka uz šo salu sākotnēji pretendēja Spānija un to nosauca par "La Española", līdz pat 17. gadsimta sākumam Haiti bija Spānijas impērijas daļa. Tomēr franču konkurējošās prasības un norēķini noveda pie tā, ka 1697. gadā salas rietumu daļa tika cedēta Francijai, kas vēlāk tika nosaukta par "Saint-Domingue".

Vēsturiski gan Haiti nosaukums ir cēlies no Taino cilvēkiem, viņi sauca salu "Ayiti", kas tulkojumā nozīmē "kalnu zeme". Un ne pa velti, jo Haiti ir kalnainākā valsts Karību jūras reģionā. Vēlāk, kā jau minējām, franču ietekmē salu nosauca par Saint Domingue. Un tomēr, kad 1804. gadā sala ieguva neatkarību, viņi mainīja koloniālo nosaukumu atpakaļ uz taíno nosaukumu Haiti jeb "Ayiti" kreolu valodā.

Par valodām runājot, tieši franču un kreolu valoda ir oficiālās valodas Haiti. Starp citu, Haiti un Kanāda ir vienīgās valstis Amerikā ar franču valodu kā oficiālo valodu. Turklāt 90% haitiešu pirmā valoda kreoliešu valoda, tā gan kļuva par oficiālo valodu tikai 1987. gadā.

Gribam parunāt izvērstāk par divām lietām, ar ko Haiti ir diezgan zināma – par "Antiļu salu pērli" un Saules pilsētu.

Haiti savulaik, 18. gadsimtā, bija viena no bagātākajām kolonijām pasaulē, ar tās plaukstošajām cukurniedru plantācijām un kafijas, kokvilnas un indigo ražošanu. Salas satriecošās ainavas un plaukstošā kultūra arī papildināja tās pievilcību, kas noveda pie tās segvārda "Antiļu pērle". Tomēr šī labklājība tika uzcelta uz Āfrikas vergu mugurām, ja tā var izteikties, kuri tika atvesti uz salu, lai strādātu plantācijās un attiecīgi lika ļoti daudzus pamatu pašreizējām valsts ekonomiskajām problēmām. Diemžēl Haiti tiek uzskatīta par nabadzīgāko valsti Rietumu puslodē. Tā valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir aptuveni 3000 eiro.

Aplūkojot mūsdienu Antiļu pērles mantojumu, valsts ekonomikas vadošās nozares ir lauksaimniecība, ražošana un pakalpojumi. Lauksaimniecība valsts auglīgās zemes dēļ ir lielākā nozare un nodarbina vairāk nekā divas trešdaļas iedzīvotāju, vienlaikus veido aptuveni 25% no valsts IKP. Galvenās Haiti audzētās kultūras ir kafija, mango, avokado, kakao un rīsi. Bet ražošanas nozare, lai arī maza, veido aptuveni 10% no valsts IKP.

Savukārt pakalpojumu sektors, tostarp tūrismu un finanšu, kopā veido aptuveni 65 % no valsts IKP. Vēl viens interesants fakts par Haiti ekonomiku ir tas, ka ārzemēs dzīvojošo haitiešu naudas pārvedumi veido ievērojamu daļu no valsts IKP. 2022. gadā naudas pārvedumu vērtība pārsniedza 2 miljardus eiro, kas atbilst vairāk nekā 20% no valsts IKP. Tas noteikti parāda diasporas kopienas svarīgo lomu ekonomikas atbalstīšanā mājās.

Par mājām runājot, gribētos parunāt arī par Saules pilsētu jeb „Sun City”, kas ir samērā liela apkaime Haiti galvaspilsētā Portoprensā, kas faktiski ir zināma kā viens no nabadzīgākajiem un bīstamākajiem graustu rajoniem Haiti.

Tomēr tā nav bijis vienmēr, Saules pilsēta tika dibināta 20. gadsimta sākumā un sākotnēji bija vidusšķiras apkaime. Tomēr, pasliktinoties politiskajai un ekonomiskajai situācijai Haiti, apkārtne kļuva arvien nabadzīgāka. Mūsdienās pilsēta ir pazīstama kā Portoprensas noziedzības un nabadzības centrs ar reputāciju kā viena no bīstamākajām vietām pilsētā. Saules pilsēta ir viens no lielākajiem graustiem Haiti, un tajā dzīvo vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku.

Problēmas, ar kurām saskaras Saules pilsēta, ir daudz un savstarpēji saistītas. Rajonu vajā nabadzība, noziedzība un pamatpakalpojumu, piemēram, elektrības un tekoša ūdens, trūkums. Tas ir izraisījis augstu bezdarba līmeni, kā arī sliktus veselības un izglītības rezultātus. Turklāt Saules pilsēta ir pakļauta lielam dabas katastrofu, īpaši viesuļvētru un plūdu, riskam, jo tā atrodas zemā apgabalā netālu no krasta.

Šo problēmu iemesli ir sarežģīti un sakņojas ne tikai Haiti vēsturē, bet arī politiskajā nestabilitātē. Kā minējām, Haiti ir nabadzīgākā valsts Rietumu puslodē, tai ir ilga politiskās korupcijas un nepareizas ekonomiskās pārvaldības vēsture, kuras rezultātā trūkst ieguldījumu infrastruktūrā un sabiedriskajos pakalpojumos, atstājot tādas kopienas kā Saules pilsēta pašas par sevi. Diemžēl 2010. gada zemestrīce šīs problēmas vēl vairāk tikai saasināja, atstājot daudzus pilsētas iedzīvotājus bez pajumtes un bez piekļuves pamata pakalpojumiem.

Mazāk zināms fakts par Saules pilsētu ir tas, ka tā ir mājvieta dinamiskai mākslas kopienai. Neskatoties uz sarežģītajiem dzīves apstākļiem, daudzi Saules pilsētas iedzīvotāji ir talantīgi gleznotāji, mūziķi un amatnieki, kuri izmanto mākslu, lai pastāstītu par savas kopienas stāstu un pievērstu uzmanību izaicinājumiem, ar kuriem viņi saskaras. Šī kopiena liecina par Haiti iedzīvotāju izturību un radošumu, neskatoties uz daudzajiem šķēršļiem, ar kuriem viņi saskaras.

Apkārtnē atrodas arī vairākas reliģiskas institūcijas, tostarp baznīcas, sinagogas un vudū tempļi, kas atspoguļo kopienas reliģisko daudzveidību.

Par to, kāda ir mūsdienu Saules pilsētas dramatiskā situācija un kāpēc tā ir tāda, jautājām latviešu ceļotājam un bloga "Kā tur ir" autoram Mārim Upeniekam, kas 2015. gadā pabija vienā no bīstamākajām vietām Rietumu puslodē – "Cité Soleil".

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz attālu Arābijas pērli, valsti, kas atrodas Tuvo Austrumu dienvidos un kuru Pasaules ekonomikas forums 2017. gadā ir atzinis par ceturto drošāko valsti pasaulē. Tā ir Omāna jeb Omānas Sultanāts, kas ir visai neliela valsts, un kuru no daudzām pusēm ieskauj jūras un klāj gan tuksnesis, gan spēcīgas virsotnes.

Viena no Omānas zināmākajām iezīmēm ir tās varenā vēsture, jo valsts bija viena no izolētākajām un tradīcijām bagātākajām valstīm arābu pasaulē līdz 1970. gadiem, kur valdīja viena dinastija. Savukārt, kad pie varas 70. gados nāca Sultāns Kaboos Bin Said (QaboosBin Said) valsts ir piedzīvojusi uzlabojumus ne tikai ekonomikā, bet arī politiskajā standartu jomā, tai skaitā arī valsts atvērtībā. Tagad gan, sultānam nomirstot 2020. gadā, varu ir pārņēmis viņa brālēns. Kaboos Bin Said bija Omānas visilgāk valdošais monarhs.

Omāna ir arī bijusī jūras impērija, tā sacentās ar Portugāli un Lielbritāniju par tirdzniecību un ietekmi Persijas līcī un Indijas okeānā. Un savos auglīgajos laikos 19. gadsimtā Omānas ietekme un kontrole sniedzās pāri visam Hormuzas šaurumam līdz mūsdienu Irānai un Pakistānai, un līdz pat Delgado ragam. Lai arī mūsdienās valsts jūras mantojums un ietekme vairs nav tik spēcīgi izteikti, tagad dominē citas ekonomikas jomas - nafta, gāze un naftas ķīmijas produkti. Un tas ir radījis iespaidīgu IKP uz vienu iedzīvotāju, kas ir gandrīz 37 tūkstoši eiro liels, un ir 37. augstākais rādītājs pasaulē, ka arī augstākais Persijas līča sadarbības padomes valstu vidū.

Stāstot vairāk par 5,4 miljonu cilvēku lielu valsti, šoreiz gribētos iepazīstināt nevis ar valsts politiku un ekonomiku, bet gan drošību. Nedaudz minējām, ka valsts tiek klasificēta kā ceturtā drošākā valsts pasaulē.  Saskaņā ar Globālo terorisma indeksu Omāna tiek uzskatīta arī par vienu no terorisma drošākajām valstīm arābu pasaulē. Jaunākajā ziņojumā par 2019.–2020. gadu Omāna ierindojās gandrīz pēdējā vietā ar punktu skaitu 0, kas nozīmē, ka valstī ir vismazākais terorisma līmenis pasaulē.

Omāna ir bijusi arī starptautiskās sabiedrības priekšgalā terorisma un ekstrēmisma apkarošanā. Un ir spēlējusi galveno lomu Globālajā pretterorisma forumā un Globālajā koalīcijā pret Daesh. Valstī kopš 2015. gada ir krasi samazinājies ar terorismu saistīto nāves gadījumu skaits. Omāna ir arī ziņojusi par to, ka tā iestājas ne tikai pret terorismu, bet arī vardarbību.

Tomēr medaļai ir arī otra puse. Jaunākie dati un ziņojumi liecina, ka Omānās policija, kas atbild gan par teorisma apkarošanu, gan par valsts drošību arvien biežāk izmanto vardarbību pret protestētājiem un aktīvistiem. Daudzi pilsoņi ir bijuši pakļauti fiziskai un psiholoģiskai vardarbībai, apcietināšanai, spīdzināšanai, kas dažos gadījumos ir izraisījusi nopietnus ievainojumus un pat nāvi.

Pēdējais visredzamākais policijas vardarbības gadījums notika 2021. gada jūnijā, kad galvaspilsētā Maskatā uzbruka protestētāju grupai. Ir piemēri, kur atsevišķos gadījumos policija vērsusies arī pret žurnālistiem un cilvēktiesību aktīvistiem.

Diemžēl, par savām agresīvām darbībām un vardarbību Omānas policija tiek kritizēta jau kopš 2011. gada. Tad Arābu pavasara kontekstā valstī norisinājās plaši protesti un policija atklāja uguni, izmantojot īstās lodes pret protestētājiem.

Varbūt valsts starptautiski pozicionē sevi kā valsti bez terorisma, bet iekšēji īstenot teroru tas tai netraucē. Kā Omānas policija ieguva varu un kā tā to izmanto, skaidro Aleksandra Palkova, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante.

Kopumā, Omāna strauji virzās uz priekšu daudzās galvenajās jomās, piemēram, enerģētikā, izglītībā un veselības aprūpē, un tai ir iespēja kļūt par nozīmīgu spēlētāju Tuvajos Austrumos. Ar spēcīgu valdības vadību un uzņēmējdarbības garu Omāna ir ceļā uz reģionālo līderi reģionā. Tomēr tai ir jāprioritizē cilvēktiesību jautājumi un vardarbības līmenis valstī.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Rietumāfriku un runājam detalizēti par Sjerraleoni. Diemžēl valsts ir slavena ar saviem nedemokrātiskajiem procesiem, pilsoņu karu un asins dimantiem.

Starp citu, par  Sjerraleones Republikas pilsoņu kariem un asins dimantiem ir arī uzņemta politiskā trillera filma ar Leonardo Di Kaprio, tās nosaukums ir “Blood Diamond” (Asiņainais dimants). Filmā tiek attēloti Sjerraleones pilsoņu kara notikumi, kā arī vēsturiskais process, kas noveda pie Kimberlijas procesa izveidošanās.

Būtu jāsāk ar to, ka 8 miljardus lielā valsts ir viena no vismazāk attīstītajām valstīm pasaulē saskaņā ar ANO tautas attīstības indeksu. Bet tās nosaukumā minēts spēcīgs un varens dzīvnieks. Uzskata, ka valsts ir ieguvusi savu nosaukumu no portugāļu pētnieka Pedro de Sintras, kurš valsti nosauca par “Serra Leoa” (Lauvas kalniem), pateicoties iespaidīgajiem kalniem, ko viņš redzēja, kuģojot gar Rietumāfrikas krastu 1462. gadā.

Vienlaicīgi Sjerraleone ir arī viena no pasaules izsalkušākajām valstīm, uzskata, ka cilvēki šajā valstī nopietni cieš badu. Diezgan ironiski, bet tieši šeit tika uzņemta 1987. gada "Bounty" šokolādes reklāma “Paradīzes garša”, kur attēlotas skaistās pludmales un pārpilnība.

Stāstot par Sjerraleoni, gribētos sākt ar valsts vēstures pagrieziena punktu, kurš kļuva par sākumu visām problēmām. Precīzāk, sākumu valsts pilsoņu karam, deportācijām, asins izliešanai, autoritārismam un arī verdzībai.

1961. gadā, kad valsts kļuva neatkarīga no Apvienotās Karalistes, tika rīkotas brīvas un godīgas vēlēšanas. Līdz ar 1967. gadu un Sjerraleones otro premjerministru Siaka Stevenu valsts  atgriezās pie autoritārām tendencēm un viss mainījās. Valstī tika aizliegtas lielākā daļa no politiskajām partijām un autoritārisms valdīja līdz pat 1991. gadam, kad sākas pilsoņu karš.

Papildus slogu atstāja arī valsts politika, kuru arvien vairāk raksturoja korupcija, slikta vadība un vēlēšanu vardarbība, kas noveda pie vājas pilsoniskās sabiedrības, izglītības sistēmas sabrukuma. Līdz 1991. gadam izauga vesela neapmierināto jauniešu paaudze, kas tika piesaistīta Revolucionārai apvienotai frontei (RUF).

Sjerraleones pilsoņu karš ilga 11 gadus un izraisīja desmitiem tūkstošu nāves gadījumu un vairāk nekā 2 miljoni cilvēku (apmēram viena trešdaļa iedzīvotāju) tika pārvietoti. Karš beidzās tikai 2002. gadā un tā laikā Sjerraleones iedzīvotāji piedzīvoja daudzas zvērības – slepkavības, izvarošanu, sakropļošanu un bērnu karavīru vervēšanu.

Viens no spilgtākajiem piemēriem bija RUF darbības attiecībā uz demokrātijas procesa apturēšanu 1999. gadā: lai nepieļautu prezidenta velēšanas un sabiedrības balsošanu, RUF organizēja reidus uz Frītaunas iedzīvotājiem, kur noķertajiem cilvēkiem tika nocirstas rokas, citreiz pirksti vai deguns. Tādā veidā iebiedējot un arī fiziski neļaujot balsot.

Tas noveda pie tā, ka 1999. gada janvārī pasaules līderi diplomātiski iejaucās, lai veicinātu sarunas starp RUF un valdību. Rezultātā tika parakstīts Lomes miera līgums. Kas piešķīra RUF komandierim Fodajam Sankoham Sjerraleones dimanta raktuvju viceprezidenta amatu un kontroli apmaiņā pret kauju pārtraukšanu un ANO miera uzturēšanas spēku izvietošanu atbruņošanās procesa uzraudzībai.

Lai gan pēc pasaules bankas datiem valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 448 eiro, Sjerraleones zeme ir piepildīta ar dimantiem, minerāliem un eļļu. Saskaņā ar Pasaules dimantu padomes datiem, konfliktu vai “asins” dimanti tiek nelikumīgi tirgoti, lai finansētu konfliktus kara plosītajos apgabalos, īpaši Centrālajā un Rietumāfrikā. Tiek lēsts, ka pilsoņu kara kulminācijā Sjerraleonē konfliktu dimanti veidoja aptuveni četrus procentus no pasaules dimantu produkcijas.

Neatkarīgi no nevainīgajiem cilvēkiem, kas ir iekļuvuši konfliktos, kurus veicina tirdzniecība, tūkstošiem vīriešu, sieviešu un bērnu tādās valstīs kā Sjerraleone tiek izmantoti kā vergi dimantu ieguvei.

Situāciju šajā valstī komentē Sandijs Semjonovs, kurš pirms dažiem gadiem uzņēma filmu par latviešiem, kas esot devušies uz dimanta raktuvēm Sjerraleonē.

Dodamies uz valsti, par kuru savā ziņā var teikt, ka tikai tagad sāksim atklāt. Proti, pirms mēneša, 2022. gada decembra vidū Eiropas Savienības dalībvalstu līderi pieņēma lēmumu uzaicināt Bosniju un Hercegovinu pievienoties mūsu organizācijai.

Nepilnus četrus miljonus iedzīvotāju lielā Bosnija un Hercegovina tādējādi ir kļuvusi par astoto Eiropas Savienības kandidātvalsti. Uzreiz gan jāsaka, ka Bosnija un Hercegovina ir arī NATO kandidātvalsts jau kopš 2010. gada, un te vainojami Bosnijas iekšpolitiskie izaicinājumi.

Ar ko visvairāk asociējas Bosnija un Hercegovina – droši vien ar Sarajevu, tās galvaspilsētu. Un faktu, ka 1984. gadā tur notika ziemas Olimpiskās spēles. Un tās bija pirmās šādas spēles sociālistiskā valstī, slāvu apdzīvotā valstī un tikai otrās Balkānos notiekošās pēc pirmajām modernajām Atēnu spēlēm 19. gadsimtā.

Otra asociācija ir nedaudz skarbāka – ar Austroungārijas kroņprinča Ferdinanda nošaušanu, kas faktiski kļuva par pirmo šāvienu Pirmajā pasaules karā. Bet par pozitīvāku lietu ievadā – Bosnija un Hercegovina ir tikai viena no sešām valstīm pasaulē, kurā ir šāds dubultais nosaukums.

Valsti veido divi apgabali – Bosnijas un Hercegovinas federācijas un Serbu republikas. Vēl ir arī starptautiski pārraudzītais Brcko apgabals.

Un šis teritoriālais dalījums arī sasaucas ar etnisko dalījumu, kas izsenis bijusi problēma. Proti, puse valsts iedzīvotāju ir bosnieši, kuru valoda ir bosniešu un reliģiskā piederība ir musulmaņi. Vēl 30 procenti valsts iedzīvotāju ir etniskie serbi, kuri runā serbu valodā un ir pareizticīgie. Un visbeidzot 15 procenti iedzīvotāju ir horvāti, kuri runā horvātu valodā un pieder Romas katoļu baznīcai.

Dienvidslāvijas sadalīšanās un valstu un tautu neatkarības centieni izraisīja vienu no šausmīgākajiem konfliktiem mūsdienu vēsturē. Bosnijas karš, kas ilga no 1992. līdz 1995. gadam, ir iegājis vēsturē ne tikai ar Bosnijas un Hercegovinas valstiskās neatkarības izveidošanu un starptautisku atzīšanu, bet arī ar tādiem vēlāk par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu notiesātajiem kā serbu politiķis Radovans Karadžičs un pulkvežģenerālis Radko Mladičs. Tas ir iegājis vēsturē ar sistemātiskām masveida sieviešu izvarošanām no serbu karavīru puses. Izvarošana tika izmantota kā kara vešanas līdzeklis, kura rezultātā esot cietušas līdz pat 50 tūkstošiem bosniešu sieviešu.

Serbu armijas veiktās etniskās tīrīšanas un vairāk nekā 100 tūkstošu nogalināto ir Bosnijas kara sekas. Srebreņicas 1995. gada jūlija slaktiņš, kurā tika mērķtiecīgi nogalināti vairāk nekā astoņi tūkstoši bosniešu vīriešu un puiku, ir viens no zināmākajiem šo etnisko tīrīšanu piemēriem.

Protams, ka arī bosniešu un horvātu karojošās puses tika apsūdzētas un notiesātas par noziegumiem pret cilvēci. Bosnijas karš, mūsdienu naudas vienībās rēķinot, valsts ekonomikai radīja gandrīz 330 miljardu eiro lielus zaudējumus. Ņemot vērā, ka šodienas Bosnijas un Hercegovinas visa ekonomika ir tikai apmēram 22 miljardus eiro liela, tas nozīmē, ka karš iznīcināja ekonomiku piecpadsmit reizes.

Un šī šaušalīgā pieredze ir jāņem vērā arī domājot par mūsdienu Ukrainu un to, cik ļoti Krievija šobrīd mērķtiecīgi iznīcina Ukrainas ekonomikas nākotni un cik dārgi maksās tā visa atjaunošana.  Bosnijas un Hercegovinas ekonomikas izaicinājumi sniedz empīrisko materiālu, lai varētu redzēt, kas notiek un notiks ar Ukrainu.

Bosnijas un Hercegovinas gandrīz trīs desmitgades ilgusī cīņa ar kara sekām, gan arī pāreja no sociālistiskās plānveida ekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku notiek faktiski vienlaicīgi. Ekonomika ir atkarīga no metālu, energoresursu, kā arī tekstilizstrādājumu eksporta. Un, protams, kā bieži jau novērots, tostarp Latvijā, būtisks ienākums ir arī ārvalstīs strādājošo sūtītā nauda atpakaļ radiem.

Kara rezultātā politiskā pieeja ir bijusi sniegt lielākas brīvības reģioniem un decentralizēt valdību. Tas ir traucējis koordinētu ekonomisko reformu veikšanai un nenodrošina arī ārvalstu investoriem tik nepieciešamo stabilitāti. Nacionālā valūta marka ir piesaistīta eiro, kas veicina stabilitāti finanšu sistēmā, bet arī itāļu un austriešu bankas, kas dominē valsts tirgū, nejūtas pietiekami droši, lai aktīvāk izvērstu savu darbību.

Bezdarbs ir lielākā sociālekonomiskā problēma un arī politiskā problēma, jo cilvēkiem bez darba ir daudz brīvā laika un augsts izmisuma līmenis, lai ķertos atbalstīt populistus un radikāļus. Bezdarba līmenis valstī tiek rēķināts pat ap 30 procentiem.

Bosnijas un Hercegovinas piemērs rāda, kā cilvēki, līdzīgi, kā Latvija 1990. gados, tiecas pēc cerības un stabilitātes. Ne tikai politiskās, bet primāri jau ekonomiskās stabilitātes. Bet, bez politiskās stabilitātes un paredzamības, nav iespējama arī ekonomiskā stabilitāte. Valstij trūkst naudas un valstij trūkst kārtības. Tādēļ arī iedzīvotāji lūkojas pēc ārvalstu palīdzības. Gan finansiālās, gan arī integrācijai organizācijās. Bosnija un Hercegovina nav vēl pievienojusies ne NATO, ne Eiropas Savienībai. Tā nav pat Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsts.

Ir skaidrs, ka Bosnija un Hercegovina redz dalību Eiropas Savienībā kā risinājumu daudzām tās problēmām. Tā skatās uz piemēriem kaimiņos – tādas Rietumbalkānu valstis kā Slovēnija un visnesenāk – Horvātija iestājās Eiropas Savienībā, kas nesa līdzi arī stabilitāti un izaugsmi. Un tagad tā ir starp astoņām oficiālajām Eiropas Savienības kandidātvalstīm. Ne ar visām gan ir oficiāli sākts iestāšanās sarunu process. Bosnija ir vienā kategorijā ar Moldovu un Ukrainu, ar kurām šīs sarunas vēl nav sāktas.

Paplašināšanās kontekstā šoreiz vaicājam profesionāļiem, ko paplašināšanās process nozīmē nevis kandidātvalstij, bet pašai Eiropas Savienībai. Skaidro Zane Petre, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja.

Dodamies uz Austrumāfriku. Šoreiz raidījumā stāsts par valsti, kas ir ne tikai jaunākā valsts pasaulē, bet arī atrodas Āfrikas sirdī. Tā ir Dienvidsudānas Republika.

Šī aptuveni 12 miljoni cilvēku lielā valsts ir zināma ar to, ka tai ir viens no zemākajiem paredzamajiem dzīves ilgumiem pasaulē – tikai 59,16 gadi. Vienlaikus šajā valstī ir arī viens no jaunākajiem sabiedrības vecuma rādītājiem pasaulē. Saskaņā ar CIA World Factbook datiem Dienvidsudānas iedzīvotāju vidējais vecums ir 19 gadi. Salīdzinājumam, Monako, pasaulē vecākās valsts, iedzīvotāju vidējais vecums ir 55 gadi. Dienvidsudānā vairāk nekā 62 procenti iedzīvotāju ir jaunāki par 25 gadiem.

Šķiet, Dienvidsudāna ir diezgan mazpazīstama valsts: tajā dzīvo vairāk nekā 200 dažādu etnisko grupu ar ļoti bagātīgu kultūras mantojumu. Daudz etnisko grupu nozīmē arī lielu skaitu valodu, to valstī esot vairāki simti. Dienvidsudāna ir viena no valodu ziņā daudzveidīgākajām Āfrikas valstīm. Pirms neatkarības iegūšanas no Sudānas, valsts oficiālās valodas bija angļu un arābu valoda. Savukārt pēc neatkarības atgūšanas par oficiālo valodu tiek atzīta tikai angļu valoda. Par atzītām ir uzskatāmas arī dinku, nuer, murle, luo un aptuveni vēl 67 citas valodas.

Tomēr ne jau dabas skaistuma un kultūras bagātību, bet gan vētrainās vēstures un ieilgušā pilsoņu kara dēļ Dienvidsudāna ir pazīstama arī citur pasaulē.

Dienvidsudāna ir jaunākā starptautiski atzītā valsts pasaulē, jo tā atdalījās no Sudānas 2011. gadā. Kopš neatkarības iegūšanas Dienvidsudāna ir saskārusies ar daudzām problēmām, tostarp politisko nestabilitāti, pilsoņu karu un ekonomiskām grūtībām.

Dienvidsudāna noteikti ir pazīstama ar ilgāko pilsoņu karu Āfrikas vēsturē – Darfūras konfliktu. Konflikts ir pazīstams arī kā „Land Cruiser” karš, jo nemiernieki pārvietojoties, ļoti aktīvi izmantoja šos „Toyota” bezceļu braucamrīkus. Šis karš ilga no 2003. gada un līdz 2020. gadam. Tajā gāja bojā simtiem tūkstošu cilvēku un vairāki miljoni cilvēku kļuva par bēgļiem.

Viens no galvenajiem konflikta cēloņiem, protams, bija konkurence par resursiem, tostarp zemi un ūdeni. Āfrikas kontinentā šis faktors ir ļoti nozīmīgs. Sava loma konfliktā ir bijusi arī etniskajai spriedzei, jo Sudānas valdība, kurā pārsvarā ir arābi, tiek apsūdzēta Āfrikas iedzīvotāju diskriminēšanā un arābu kaujinieku atbalstīšanā to uzbrukumos Āfrikas kopienām.

Papildus konfliktu veicinājusi arī politiskā spriedze. Sudānas valdība ir apsūdzēta politiskās opozīcijas apspiešanā un cilvēktiesību pārkāpšanā, kas arī izraisīja plašu iedzīvotāju neapmierinātību. Daudzi cilvēki Dārfūrā jūtas atstumti un diskriminēti un ir ķērušies pie ieročiem, lai cīnītos par savām tiesībām, vēl vairāk pastiprinot konfliktu un izraisot ciešanas iedzīvotājiem.

Darfūras karš pirms dažiem gadiem pamatīgi dominēja pasaules mediju telpā. Sistēmiski cilvēktiesību pārkāpumi, faktiskais genocīds, kā arī humānā krīze, ko šis konflikts nesa līdzi, bija satraucoši. Par to runāja arī tādi pazīstami aktieri un ANO labas gribas sūtņi kā Andželina Džolija un Džordžs Klūnijs. Bet tieši Apvienoto Nāciju Organizācija un dažādas starptautiskās organizācijas aktīvi strādāja, lai risinātu krīzi un sniegtu palīdzību kara skartajiem.

Tieši ANO ir bijusi nozīmīga loma, atbalstot Dienvidsudānas pāreju uz neatkarību un risinot problēmas, ar kurām valsts ir saskārusies kopš neatkarības atgūšanas. ANO ir izvietojusi miera uzturēšanas misijas Dienvidsudānā, lai palīdzētu uzturēt stabilitāti un aizsargātu civiliedzīvotājus. ANO ir sniegusi arī humāno palīdzību tiem, kurus skārusi notiekošais konflikts, tostarp ar Pasaules pārtikas programmas un citu aģentūru starpniecību.

Vēl pirms dažām nedēļām, uzrunājot ANO Drošības padomi, situāciju Dienvidsudānā raksturoja ANO īpašais pārstāvis Dienvidsudānā Nikolass Heisoms.

Papildus politiskajām un drošības problēmām Dienvidsudāna ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē, kuras IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pasaules bankas datiem ir tikai viens tūkstotis septiņi simti eiro. Kas ir 19 reizes mazāks nekā Latvijas.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu valsti, kas atrodas Dienvidaustrumāzijā. Tā ir Singapūra jeb Singapūras Republika.

Singapūra ir pilsētvalsts, kurā gandrīz visi iedzīvotāji dzīvo vienā pilsētā. Tā ir arī salu valsts. Neskatoties uz tās mikroskopisko izmēru, par valsti ir dzirdējuši droši vien lielākais vairums, jo tā ir globāls finanšu centrs un nozīmīgs transporta mezgls. Tā ir arī viena no bagātākajām valstīm pasaulē.

Singapūra ir pazīstama ar savu efektīvo valdību, un tā bieži tiek uzskatīta par vienu no vismazāk korumpētajām valstīm pasaulē. Un interesants fakts par Singapūru ir tas, ka tajā ir viens no lielākajiem ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju procentiem pasaulē, un aptuveni 43% tās iedzīvotāju ir ārvalstīs dzimuši.

Tas daļēji ir saistīts ar Singapūras ekonomiskajiem panākumiem, kas piesaista imigrantus no visas pasaules. Singapūrā ir arī ļoti zems noziedzības līmenis, un tā bieži tiek uzskatīta par vienu no drošākajām valstīm pasaulē. Bet tas vairāk saistīts ar visnotaļ stingrajiem likumiem valstī, kā arī efektīvu to ieviešanu no policijas un citu uzraugošo iestāžu puses.

Par stingriem likumiem runājot -

košļājamās gumijas tirdzniecība Singapūrā ir uzskatāma par nelikumīgu kopš 1992. gada. Tomēr kopš 2004. gada valstī pastāv izņēmums attiecībā uz ārstniecisko, zobārstniecības un nikotīna košļājamo gumiju, ko var iegādāties pie ārsta vai reģistrēta farmaceita.

Stāstot par Singapūru, nevar nerunāt par valsts uzbūvi. Valsts ir parlamentāra republika ar Vestminsteras stila parlamentāro sistēmu, kas nozīmē, ka valdību veido partija vai partiju koalīcija, kurai ir lielākā daļa vietu parlamentā. Singapūras prezidentam, kuru ievēl tautas balsojumā, ir galvenokārt ceremoniāla loma, savukārt premjerministram ir izpildvara un viņš vada valdību.

Valdošā partija Singapūrā ir Tautas rīcības partija (PAP), kurai ir vara kopš neatkarības atgūšanas 1965. gadā. PAP ir pārliecinošs vairākums parlamentā, un tā ir veiksmīgi īstenojusi ekonomikas un sociālo politiku, kas ir veicinājusi Singapūras straujo attīstību un labklājību.

Tomēr neskatoties uz partijas popularitāti, PAP ir saskārusies arī ar kritiku par tās autoritāro pārvaldības stilu un caurskatāmības trūkumu. Singapūrā ir arī vairākas opozīcijas partijas, tostarp Strādnieku partija, Singapūras Demokrātiskā partija un Reformu partija, kuras ir mēģinājušas apstrīdēt PAP dominējošo stāvokli un piedāvāt alternatīvu politiku.

Singapūras politiku raksturo līdzsvars starp ekonomisko attīstību un sociālo stabilitāti, kā arī apņemšanās ievērot demokrātiju un tiesiskumu. Vienlaicīgi valsts saskaras ar vairākiem izaicinājumiem, tostarp konkurētspējas saglabāšanu strauji mainīgajā globālajā ekonomikā un nevienlīdzību sabiedrībā.

Singapūra bieži tiek saukta par "Āzijas Šveici", pateicoties tās spēcīgajam finanšu sektoram, kurā ietilpst vairāk nekā 200 bankas un finanšu iestādes. Pakalpojumu sektors ir nozīmīgākais Singapūras IKP radītājs, kas veido apmēram divas trešdaļas no kopējā IKP. Šajā sektorā ietilpst vairākas nozares, piemēram, finanses, apdrošināšana, nekustamais īpašums un biznesa pakalpojumi.

Tomēr arī ražošanas nozare ir svarīga ekonomikas daļa, un Singapūra ir vērā ņemams elektronikas, farmācijas un citu augsto tehnoloģiju produktu ražotājs. Valsts ir arī nozīmīgs tūrisma galamērķis, kurā katru gadu apmeklē miljoniem apmeklētāju, kas palīdz veicināt ekonomiku.

Viens no faktoriem, kas veicina Singapūras ekonomiskos panākumus, ir valsts augsti kvalificēts un izglītots darbaspēks. Tas ir saistīts ar valsts spēcīgai veicināto izglītību un apmācību, kā rezultātā ir izveidots augsti kvalificēts un pielāgoties spējīgs darbaspēks. Starp citu, Singapūrā ir arī zems bezdarba līmenis, kas ir aptuveni 2,2%, kas ir viens no zemākajiem pasaulē.

Papildus spēcīgajam pakalpojumu sektoram Singapūras transporta infrastruktūrai ir galvenā loma tās ekonomiskajā izaugsmē. Valstī ir četras lidostas, trīs jūras ostas un visaptverošs ceļu un dzelzceļu tīkls, kas padara to par galveno transporta mezglu Dienvidaustrumāzijā. Singapūra ir arī otrā noslogotākā konteineru osta pasaulē, kas katru gadu pārkrauj vairāk nekā 30 miljonus dzelzs konteineru ar kravām.

Pateicoties spēcīgajai ekonomikai, proti, uzkrātajam kapitālam, kā arī izglītības līmenim, Singapūrā ir labi attīstīta veselības aprūpes sistēma un viens no augstākajiem dzīves ilgumiem pasaulē – 84,8 gadi.

Kas veicinājis Singapūras ekonomisko veiksmes stāstu, skaidro eksperte Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāve Lāsma Līdaka, kas vairākus gadus vadīja Latvijas pārstāvniecību Singapūrā.