Kur kritiķiem nav vietas

Jaunākajā “Kur kritiķiem nav vietas” epizodē klausītāji tiek ievesti izmeklēta šausmu kino buduārā. Priekškaram veroties, aplūkojam divus kinodarbus, kas dēvēti par šī gada autorkino žanra pārsteigumiem un veiksmēm – novatoriskais pieteikums frāzei “līdz nāve mūs šķirs” Maikla Šenksa romantiskajā šausmu filmā “Kopā” (2025) un mazpilsētas mistika Zaka Krēgera “Pazušanas stundā” (2025).

Austrāliešu režisora Šenksa jaunākais darbs "Kopā" ir simptoms postromantiskā kino ērā, kad attiecību modeļus uz ekrāna nerisina caur romantiskās komēdijas vai tīras drāmas prizmu. Ģimenes, attiecību un cita veida modeļu “aklos punktus” pārbauda ar cita žanra palīdzību. Stāstā par trīsdesmitgadniekiem Timu (Deivs Franko) un Milliju (Alisone Brī), kuri kopā jau vairāk kā desmit gadu, ienāk dzestras ķermeņa horora atblāzmas. Abi cer atjaunot attiecību dzirksti, un drīz vien uzzina pilnīgas saplūsmes noslēpumu. Par to atgādina arī grupa “Spice Girls”, kura nodziedās meldiņu “kad divi kļūst par vienu”, Šenksam radot satīrisku metaforu par pāri, kuram, iespējams, vajadzēja šķirties ātrāk.

Savukārt pēc mazbudžeta filmas “Barbars” (2022) panākumiem – “AirBnb” laikmeta šausmas par atpūtas nama dubulto rezervāciju – amerikāņu režisors Krēgers atgriežas ar vērienīgāku stāstu, sarežģītāku naratīvo uzstādījumu un aktieru ansambļa kino. Viņa jaunākais darbs "Pazušanas stunda" ir viens no svaigākajiem žanra krustojumiem pēdējo gadu Holivudā – tas pievēršas mazpilsētas mistērijai, kad vienā naktī bērni devušies prom no savām mājām un nav atgriezušies. Mēnesi pēc traģēdijas saujiņa cilvēku savīs savas notikušā versijas, lai atšķetinātu nakti, kas izmainīja visu. Uz ekrāna dzims kino, kas atsauks atmiņā labākos brāļu Koenu kinodarbus, Deivida Finčera rokrakstu un vēl Roalda Dāla grāmatas "Raganas" motīvus.

--

Raidījumam Kur kritiķiem nav vietas atgriežoties no vasaras pārtraukuma, un šoreiz apskatām divus melodramatiskus darbus, par kuriem noteikti tiks runāts arī tuvojoties globālo kino balvu sezonai. Runājam par Salemā dzimušā šausmu žanra veterāna Maika Flanegena ("Kalna mājas spoki", "Doktors Miegs", "Ašeru nama sabrukums") iedzīvināto Stīvena Kinga stāstu "Čaka dzīve", kā arī Selīnas Songas otro filmu "Ideāls pāris", kas neatkarīgā kino zvaigzni saved kopā ar Holivudas smagsvariem – Pedro Paskalu, Krisu Evansu un Dakotu Džonsoni.

Lūsija (lomā Dakota Džonsone) zina ideālas saderības formulu – savā profesionālajā dzīvē viņa salāgo Manhetenas skaisto un veiksmīgo romantiskās gaidas, palīdzot veidoties šķietami perfektām attiecībām. Viņa pati gan ir izlēmusi – nākamais partneris kļūs par viņas vīru, taču tikai tādā gadījumā, ja viņa bankas kontu rotās ļoti daudzu ciparu skaitlis. Viss šķiet skaidrs, līdz vienādojumu sašūpo uzreiz divi vīrieši.

Korejas izcelsmes kanādiešu režisores Selīnas Songas jaunākā filma apliecina viņas scenāristes talantu un režisores liego rokrakstu ienes Holivudas tradīcijā, taču – vai iecerētais strādā romantiskās komēdijas veidolā? Epizodē apspriežam izmantotos paņēmienus, kontekstu, filmas veiksmes un neveiksmes.

Režisors Maiks Flanegens savā jaunākajā darbā ir pievērsies Stīvena Kinga daiļrades "jūtīgajam" plauktam (te jāmin tādi darbi kā "Bēgšana no Šoušenkas" vai "Zaļā jūdze"), ekrānam adaptējot stāstu "Čaka dzīve". Tajā laiks neseko ierastam plūdumam, un ar Čaka, kuru tēlo Toms Hidlstons, dzīvi skatītājs iepazīstas otrādi – sākot ar pasaules galu un beidzot ar bērnības atmiņām.

Sarunā iztirzājam formālos parametrus, kas žņaudz aktierspēles plūdumu, ielūkojamies scenārija veiksmes punktos un izsakām kritiku par nostalģijas estētikas pārizmantojumu.

Dodoties vasaras pārtraukumā, raidījuma Kur kritiķiem nav vietas epizodes centrā ir aģents Ītans Hants, viņa mitoloģija un misija, kas ilgusi teju 30 gadu – uz ekrāniem ir nonākusi "Neiespējamā misija" pēdējā daļa "Pēdējā atmaksa" ar žanra mesiju Tomu Krūzu aģenta lomā.

Raidījumā aplūkojam "misijas" vēsturi un to, kā gadu gaitā mainījušies tās vaibsti. Un kāpēc mūs, daudzmiljonu auditoriju, saista tāda ekrāna spiegu pasaka kā "Neiespējamā misija"?

"Neiespējamā misija", kuras pirmā daļa uz ekrāniem nonāca 1996. gadā, klasiķim Braienam De Palmam rotaļājoties ar izlūkdienesta aizkulisēm, piedāvāja amerikāņu antitēzi britu Džeimsam Bondam un bondiādei: specaģentu, kurš mīl mīlēt un mīl cīnīties par tainsīgumu amerikanizētā hiperpozitīvismā. Gadu gaitā Krūza atveidotais Hants stājies pretī tā laika aktuālajiem ģeopolitiskajiem un sociālajiem draudiem – no teroristiem līdz bioieročiem –, noslēdzošajās divās daļās sastopoties ar mākslīgo intelektu, kam ir dots vārds Esumība.

Astotā daļa "Pēdējā atmaksa" ir sentimenta un darbības kino likumības ievērojošs darbs – tas mēģina mūs atgriezt tik senās atmiņās, ka tiek veltīta teju ceturtā daļa filmas, ievedot iepriekšējo darbu notikumos. Brienot cauri atmiņu popūrijam, noslēdzošajā daļā Hants ar saviem cīņubiedriem Luteru, Bendžiju un mīļoto Greisu ir izglābies no teju vai fatālas vilciena katastrofas. Viņš ir gatavs piedot nodevējiem un cīnīties par labo. Bet kā allaž – pēc saviem noteikumiem –, un vai šī būs pēdējā cīņa? Vai Hants sagaidīs sava mīta "ilgi un laimīgi"? Un kamdēļ ir saistoši reflektēt par vasaras popkorna kino sociālo reāliju un politikas kontekstā?

Sezonas pirmspēdējā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam pavasara izskaņas kino piedāvājumu, uzmanību vēršot uz atradumiem kinoteātru īpašajās programmās, kino notikumos un Sabiedriskā medija piedāvājumā.

Ar Itālijas kino hrestomātiskiem darbiem un pēdējo gadu spīdekļiem iepazīstina "Splendid Palace" dārza seansi, kas ietver Federiko Fellīni, Vitorio de Sikas, Paolo Sorrentīno un Paolas Kortelesi darbus; kinoteātris tāpat piedāvā iepazīt franču kino leģendu Alēnu Delonu trīs, iespējams, mazāk zināmu filmu izlasē, kas aplūko aktiera talanta amplitūdu.

Tāpat aplūkojam arī "Kino Bize" repertuārā iekļauto Genadija Zemela Rīgas kinostudijas muzikālo filmu "Vajadzīga soliste" (1984) un to, kā filma raugās pēc 40 gadu atstatuma.

Vēl epizodē vētam darbus, kas pieejami Sabiedriskajā medijā – sākot ar vienu no "dusmīgā jaunā vīrieša" tēla spilgtākajām versijām Roberta de Niro izpildījumā filmā "Taksists" (1974), līdz dokumentāriem darbiem par aktuālo Latvijas sabiedrībā ("Svārstības", 2022, rež. Kristīne Briede) un Gazas joslā (šogad "Oskaru" saņēmusī Bēsila Adras un Juvala Abrahama filma "Nav citas zemes", 2025).

Izskaņā – dalāmies ar dažādu kino īpašo notikumu rekomendācijām un gatavojamies kases grāvēju sezonai!

Jaunākās Kur kritiķiem nav vietas epizodes fokusā ir retrodrāma “Spēlmaņa sirds”, kurā satiekas dzīves dūžus gaidošas sirdis 50. gadu Amerikā, un 78. Kannu kinofestivāla programmas apvāršņi, kuros nonākuši Vess Andersons, Linna Remzija, Žilija Dikurno, Ričards Linklaters un citi autori. Festivāls norisinās no 13. līdz 24. maijam, aktrises Žiljetas Binošas vadītajai žūrijas, izvēloties vienu kinodarbu, kas iemīs pēdas kino vēsturē un saņems “Zelta palmas zaru”.

Pieredzējušā amerikāņu režisora Daniela Minahana melodrāma “Spēlmaņa sirds” pirmizrādi atzīmējusi pērnajā Toronto festivālā, un kopš pirmā seansa piedzīvojusi neviennozīmīgu attieksmi attiecībā uz kvīru attiecību līniju "slēpšanu" filmas publicitātē.

Veidojot estētiskas un tematiskas paralēles ar Toda Heinsa lielisko drāmu “Kerola” (2015), Minahana darbs ieved 50. gadu sākumā. Konservatīvā vidē dzimst sapņojumi par nākotni – Muriela (Deizija Edgara Džounsa) ar vīru Lī (Vils Poulters) kaldina kopdzīvi, bet to aprauj nepieradinātā Lī brāļa Džūliusa (Džeikobs Elordi) ierašanās. Starp Murielu un Džūliusu acumirklī izšaujas zibens – abus aizrauj azartspēles, krāpšanās un alkas pēc mīlestības, kādu to viņi vēl tikai atklās.

Savukārt Kannu kinofestivāls, kurā pērn savu spožo startu uzsāka Ginta Zilbaloža animācijas filmas “Straume”, ieguvis jauneklīgākas aprises. Galvenajā konkursā jaušams krietni vairāk jaunāko un vidējo paaudžu kino veidotāju vārdu, savukārt konkursā “Īpašais skatiens” gaidāmas intriģējošas debijas – pirmizrādi piedzīvos Kristenas Stjuartes debijas pilnmetrāža “Ūdens hronoloģija”, kas daļēji uzņemta Latvijā. Tāpat skaidrojam Kannu nozīmi ģeopolitisko procesu kontekstā, un ko vēl gaidīt no prestižās kino vārdu kalves.

Šajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē lūkojam divus kardināli atšķirīgus darbus. Holivudas režisora Raiena Kūglera ("Melnās pantēras" filmu sērija) jaunākais darbs "Grēcinieki" pietveras Lielās depresijas blūzmenu eskapādēm un pārdabiskajam, savukārt poļu dokumentārista Konrāda Šolaiska darbs "Putina spēļlaukums" izmanto analītiskās žurnālistikas instrumentāriju, lai iezīmētu reģionā izvērstā hibrīdkara patiesos apmērus, tiem piešķirot politiķu un pilsoņu sejas.

1932. gads. Kad dvīņu brāļi (abās lomās – Kūglera līdzgaitnieks Maikls B. Džordans) pēc kara nolemj atgriezties dzimtajā pilsētiņā, viņiem uz pēdām min ne tikai Kukluksklans, bet arī ciemā pamestās daiļavas un pats sātans. Tieši togad grēcīgie sastop debešķīgu blūzu, kādu grādīgo, kas ieeļļo gurnus un izsviedrē miesu, vēsturiskās pretrunas un negaidītus ciemiņus, kuri lūdz, lai viņus ieaicina pāri slieksnim.

Aplūkojam šī darba negaidītās veiksmes iemeslus, veidojam paralēles ar 70. gadu B-filmām un skatītāja gaidu apvērsumu stāstniecības līnijā, kas tikai šķietami jau ir izskanējusi simtiem reižu.

Kad Putins ir aplicis kādam zēnam roku ap pleciem un taujā, kur atrodas Krievijas robežas, viņš smaida: Krievija nekad nebeidzas. Mainoties konvencionālā kara raksturam, nonākam Kremļa ietekmes bīstamajā rotaļu laukumā – mentālās robežas, propaganda un prokrieviska ideoloģija, kuru uzsūkt var ar gaisu vai ar glāzi ūdens.

Kāds šobrīd ir hibrīdkara mērogs Centrālajā un Austrumeiropā? Kas ir Gerasimova doktrīna un kā tā ietekmē ikkatrā sabiedrībā sastopamas grupas?

Šolaiska darbs, kas ir Latvijas kopprodukcija, ar žurnālistisku un konspektējošu interesi pievēršas pēdējo gadu situācijai Polijas, Čehijas, Bulgārijas, Moldovas un Latvijas sabiedrībās – sarunā pārspriežam, kādi ir filmas uzstādītie uzdevumi un kas ir šādu darbu primārā mērķauditorija.

Sarunu ar režisoru Konrādu Šolaiski un producenti Artu Ģigu klausies raidījumā Kultūras rondo.

Laikā, kad pelēkais kaķis saņēmis Eiropas Parlamenta "LUX" skatītāju balvu un tuvojas valsts svētki, jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē atskatāmies uz 2025. gada pirmajiem mēnešiem kino zīmē. Filmas, procesi, diskusijas un parādības, kuras ir palikušās atmiņā un pie kurām ir vērts ēterā kavēties – analizējam redzēto un formulējam saprasto un vēl nezināmo.

Šogad uz ekrāniem iznākušas vairākas Latvijas filmas un esam piedzīvojuši pilnmetrāžas debijas – Mārča Lāča "Mūžības skartie", Elizabetes Gricmanes "Mākslas darbi rodas mokās", Armanda Zača "Mūžīgi jauni", Agneses Laizānes "Mani 80 pavasari", Signes Birkovas "Lotus" un arī atskaņas no Ivara Tontegodes "Anna LOL", kas iznāca uz ekrāniem pērnā gada nogalē. Tāpat arī gadu spilgti iekrāsojuši Ginta Zilbaloža "Straumes" panākumi un eiforija, kas kultūrpolitiskajā dienas kārtībā pārvirzījuši akcentus uz animāciju un tās izglītību. Vētām vietējā kino tēmas, autorības izteiksmes un to, cik cieši galu galā savijas ekrāna un skatītāja attiecības.

Līdztekus tam ievedam Nacionālā kino centra rīkotajā 4. maija Latvijas kino maratona skatē, kas norisināsies klātienē kinoteātrī "Splendid Palace", Rīgā, un tiešsaistē, platformā "Filmas.lv".

Raidījuma Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam divus kardināli dažādus darbus –  “LUX” kino balvai izvirzīto izaugsmes drāmu “Žilī klusē” un Holivudas diktātus apsmaidošo seriālu “Studija”, kurā paštēlā atrodami ne tikai 21. gadsimta atpazīstamākiem Holivudas smaidi, bet arī pats Mārtins Skorsēze.

"Žilī klusē" pirmizrādīta 2024. gada Kannu kinofestivāla Kritiķu nedēļā un ir režisora Leonardo van Deila debija pilnmetrāžas režijas laukā; tā arī bijusi Beļģijas nominācija šīgada Oskariem.

Sporta drāmas ietvarā ietērpts trāpīgs stāsts par pieaugušo un pusaudžu varas attiecībām un to pārkāpumiem. Ap parasti čalu piepildīto tenisa laukumu savilcies klusums. Žilī ir talantīga un apņēmības pilna pusaudze – tenisa aprindās viņu dēvē par uzlecošo zvaigzni. Kad meitenes treneri Džeremiju, kas tikpat tuvs, cik ģimene, apsūdz par seksuālu uzmākšanos un viņa audzēkne izdara pašnāvību, nekas vairs nav tāpat kā iepriekš. Visi mudina Žilī runāt, tomēr viņa izvēlas klusumu.

Savukārt Seta Rogena un Evana Goldberga "Apple+" straumēšanas platformā izlaistais seriāls "Studija" ir uzskatāms par vienu no sezonas negaidītākajiem patīkamajiem pārsteigumiem.

Mūsdienas, Holivuda, kādu mēs to zinām un nekad neaizmirsīsim. Ietekmīgā kinostudija “Continental Studios” ir pārmaiņu un, cerams, vēl lielāka kases grāvēja priekšā. Aizrāvies ar senseno stāstu par kino kā autormākslu, jaunais studijas vadītājs Mets Remiks (lomā Sets Rogens) izdomā plānu, kā apmierināt gražīgos naudas rijējus un mākslas cienītājus – kases grāvēju par saldināto dzērienu “Kool Aid” režisēs pats ekrāna maestro Mārtins Skorsēze.

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas laidienā sevis meklējumi debijas pilnmetrāžas spēlfilmās – aplūkojam Signes Birkovas eksperimentālo kino evanģēliju viņas debijas spēlfilmā “Lotus” un komēdiju “Pāvs” par komformistu alkām pēc svaiga gaisa Vīnes ielās. Abu darbu centrālais vadmotīvs ir identitātes spēle, kas nereti tiek pavērsta pret mums pašiem – spēlētājiem, kas spēlē paši sevi.

Signes Birkovas kinodarbs "Lotus", kas kairinās un valdzinās skatītājus ar eksperimentālo un dekadentisko stilu, ir par kino un radošuma spēju dziedāt. Filma ir viens no pēdējo gadu vēsturiskā anarahornisma jeb apzināta pagātnes kiča piemēriem, kas ieved 1919. gada Latvijā, kad dzimtas muižā atgriežas baltvāciešu dižciltīgā Alise fon Trota (lietuviešu aktrise Severija Janusauskaite). Viņai ir lemts kļūt par diženu režisori, piesaka pats liktenis. Kameras statīvam līdzīgā trīskāje sastop nāves kultu, tiek iesaistīta valsts mēroga sazvērestībā un satiek neticamus tēlus, kas kino valodā pārraksta nacionālo un kinematogrāfa vēsturi.

Savukārt Eiropas komēdijas zelta etalonam līdzīgais austriešu režisora Bernharda Vengera darbs "Pāvs" ieved īres kompanjona Matiasa (vācu aktieris Albrehts Šuhs) dzīvē, kurā viņš no viena pasūtījuma uz nākamo pārtop par citu cilvēku. Viņa profesija nozīmē būt tam, ko vajag – pēc iepriekš sastādīta scenārija viņš saviem klientiem var kļūt par izglītotu pavadoni, tālienē dzīvojošu, veiksmīgu dēlu vai gādīgu tēti skolas pasākumiem. Asprātīgā un izklaidējošā filma, kas uztausta Eiropas kino komēdijas ideālus, retorizē: vaimūsdienu eiropieša lielākā traģēdija ir komformisms?

Raidījumā Kur kritiķiem nav vietas aplūkojam divus darbus, kas pievēršanas jauna cilvēka un sabiedrības gaidu mijiedarbei. Fokusā Agates Rīdingeres influenceres sāpju ceļu filmā "Neslīpēts dimants" un viens no pēdējā laika visskaļāk izskanējušajiem darbiem – Lielbritānijas pusaudžu krimināldrāma "Pusaudzība".

Lielas slāpes pēc popularitātes, tīkšķiem un, pats galvenais, uzmanības. 19 gadus vecā Liana ir ambicioza meitene no Francijas provinces, kuras ikdiena paiet, ar iespaidīga izmēra pieaudzētajiem nagiem glaudot telefonu un vairojot savu atpazīstamību. Kad viņa tiek uzaicināta uz realitātes šova provēm, jaunietei paveras ceļš uz slavas debesīm, kuru viņa nebīstas mērot visaugstākajos papēžos.

Pagājušā gada Kannās pirmizrādītā filma ir izskanējusi kā viena no patreiz spožākajām Eiropas kino debijām – aktrises Malu Hebizi atveidotā varone alkas pēc slavas attēlo ar reliģisku pārliecību, caur sevi projicējot sociālekonomisku sabiedrības vērtību attēlu.

Cik veiksmīgi, un vai šī filma izceļas plašajā Eiropas jauniešu filmu klāstā – to apspriežam epizodē.

Tikmēr daudzsēriju mākslas filma "Pusaudzība", šķiet, ir kļuvusi par sarunu tematu teju katrā mājsaimniecībā apkārt zemeslodei. Vienā elpas vilcienā risinātajās epizodēs savijas detektīvstāsts, kamerdrāma un ģimenes drāma, lai no dažādām perspektīvām atklātu, kas var kalpot par vienaudzes slepkavības motīvu 13 gadus vecam zēnam no labvēlīgas ģimenes.

Veidojam paralēles ar filmas veidotāju iepriekšējiem darbiem, apspriežam izmanto kinovalodu un mēģinam uztaustīt "Pusaudzības" atklāto nervu.