Kur kritiķiem nav vietas

Šonedēļ uz Kur kritiķiem nav vietas sarunu galda izklāti divi aktuāli kinodarbi, kas nesen izrādīti Venēcijas kinofestivālā. Pirmais – Holivudas klasiķes Ketrīnas Bigelovas “bez piecām minūtēm pasaules gala” trilleris “Dinamīta nams”, kas skatāms straumēšanas platformā “Netflix”. Otrais – grieķu savādnieka Jorga Lantima konspirācijas teorijās un medū izmērcētais darbs “Bugonija”, kas ir nonācis uz Latvijas kinoteātru ekrāniem.

Politiskā kino granddāmas Bigelovas jaunākais kinodarbs “Dinamīta nams” (A House of Dynamite) ir nospriegots trilleris ar niansētu ansambli (Rebeka Fērgusone, Idriss Elba, Džareds Hariss u. c.) par 21. gadsimta “kā es iemācījos neuztraukties un iemīlēju atombumbu”. Jā, to pašu Stenlija Kubrika 1964. gada satīru, kas Bigelovas gadījumā iemanto dzestras un hiperreālas aprises. Filma reāllaikā modelē situāciju, kad ASV teritorijai strauji tuvojas kodolraķete un agresors nav zināms. Trīs skatupunktos tiek šķetināta valdības un drošības dienestu rīcība kara un, iespējams, apokalipses priekšvakarā.

Bigelovas procesuālais darbs veido paralēli ar Enijas Džeikobsones grāmatu “Atomkarš: scenārijs” (2024), kas secīgi izklāsta hipotētisku Ziemeļkorejas pirmo triecienu pret ASV, aprakstot, kā konflikts 72 minūšu laikā pāraug globālā kodolkarā, izraisot kodolziemu un piecus miljardus nāvju.

Bigelova (“Sapieris” (2009), “Zero Dark Thirty” (2012) u. c.) ir ASV kino klasiķe, kura arī ir pirmā sieviete, kas saņēmusi labākās režijas “Oskaru”, un jaunākais darbs ir precīzs, lai gan koncepcijā repetetīvs, filmas otrajā pusē pazaudējot savu skatītāju.

Savukārt grieķu meistars Jorgs Lantims (“Omārs” (2015), “Nabaga radības” (2023) u. c.) jaunākajā filmā “Bugonija” (Bugonia) sesto reizi sadarbojas ar aktrisi Emmu Sounu un iekāpj dienvidkorejiešu filmas “Glābiet Zaļo planētu” (2003) rimeika trasē. Vētot alternatīvo patiesību skriemeļus, Lantims ar šo darbu uz neilgu laiku atvadās no kino veidošanas, lai pievērstos fotomākslai. Tā ir Lantimam raksturīgi “sausa” komēdija par kapitālisma eksplutatīvo dabu un izmantoto absurdo pakļāvību, kas diemžēl nepasaka vairāk kā oriģināls.

Filmas centrā ir konspirāciju teorijas un varbūtības, un tās iemieso Džesija Plemonsa atveidotais biškopis Tedijs. Viņam ir teorija par andromediem – citplanētiešiem, kuri ir valdošā šķira, kas iznīcina Zemi. Ar brālēna Dona palīdzību teorija pārtop par praksi, un abi vīrieši nolaupa Mišelu (Stouna), daudzmiljardu farmācijas korporācijas vadītāju. Izgaismojas visu iesaistīto attiecības un arī medaini rūgtas patiesības par zaudētājiem un uzvarētājiem.

Dažkārt balstīšanās dokumentāritātē ir apzināta mākslinieciska izvēle, citkārt – to nosaka filmas tapšanas apstākļi. Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē apskatām abas iespējamības. Irānas filmdara Džafara Panahi jaunākā filma "Tas bija tikai negadījums", ko par labāko atzina šī gada Kannu kinofestivāla žūrija, tapusi slepus, paļaujoties uz pilsētas scenogrāfiju, savukārt Benija Safdija jaunākais darbs "Triecienmašīna", kas saņēmis labākās režijas apbalvojumu Venēcijas kinofestivālā, ļoti tiešā veidā spēlfilmas formātā pārnes vairāk nekā 20 gadus vecu dokumentāro filmu.

Džafara Panahi vārds skatītājiem visā pasaulē asociējas ar tumšu, dažkārt sausu humoru un disidentisku apņēmību atspoguļot Irānas valsts varas un sabiedrības saspīlējuma punktus. Filmas stāstu iedvesmojusi režisora pieredze ieslodzījumā, kur viņš laiku pavadījis ar aizsietām acīm, koncentrējoties uz skaņas ainavu. Tā arī filmas galvenais varonis Vahīds, vairākus gadus pēc iznākšanas no cietuma par piedalīšanos protestā, savā darbnīcā izdzird kājas protēzes čīkstoņu. Šī skaņa viņam ir palikusi atmiņā no sadistiska cietuma uzrauga, un viņš, nespējot palaist garām iespēju atriebties, nolaupa vīrieti. Neesot pārliecināts par savu lēmumu, viņš uzmeklē citus, kas cietuši no sarga, ar mērķi pārliecināties, ka viņš nav kļūdījies – katrs tēls uzrāda savu reakciju uz opresīvu režīmu.

Pārspriežam, kā šis darbs iederas Panahi kopējā filmogrāfijā, vai šis tiešām ir viņa karjeras augstākais punkts, kā režisors izvairās no banalitātes un kādam nolūkam ir tapis šis kino.

"Triecienmašīna" ir teju vai Holivudas panākumu formulas iemiesojums – labi zināms aktieris (Dveins Džonsons) sadarbojas ar režisoru sava uzvaras ceļa sākumā (Benijs Safdijs), lai uz ekrāna iemiesotu sarežģītu raksturlomu sporta filmas žanrā. Un tomēr – šī ir filma, kas par savu pamata materiālu ņem 2002. gada tāda paša nosaukuma dokumentālo darbu, uzdodot jautājumus par to, cik iespējama ir alķīmiska pārplūde no ļoti dažādām filmveides modalitātēm.

Sarunā mēģinām atšķetināt filmas kodolu, runājam ar ambīciju kino, atdarināšanas mākslu un deviņdesmito gadu estētikas kodiem.

Turpinoties oktobrim kā Latvijas kino pirmizrāžu mēnesim, jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē recenzējam ilgi gaidīto kriminālās ekselences meistara Oskara Rupenheita krimināldrāmu “Tumšzilais evaņģēlijs”, kas ieved 90. gadu kolorītā un policijas metodēs, kuras, iespējams, neattaisno mērķus. Līdztekus aplūkojam Sergeja Lozņicas jaunāko pilnmetrāžu – vēsturisko filmu “Divi prokurori”, kas uzņemta Latvijā un piedzīvojusi pirmizrādi galvenajā Kannu konkursā.

“Tumšzilais evaņģēlijs" turpina Rupenheitam tuvo tipāžu kino un jau ar “Kriminālās ekselences fonda” (2018) iemīto ceļo vietējā kriminālā universa mītos, priekšstatos un reālijās, kas šoreiz veido paralēles ar žanra meistariem Mārtinu Skorsēzi, Ābelu Feraru un citiem. Arī ar Aloizu Brenču un Armandu Zvirbuli, ja vēlamies.

Filma seko leitnantam Romānam Skultem (Raitis Stūrmanis), kas 90. gadu vidū uzsāk darba gaitas policijas iecirknī. Drīz vien jauniņais maina savu ideālistisko skatījumu uz profesiju. Izmeklējot reketa lietu, vīrietis sapinas ar “nepareizajiem cilvēkiem”. Ir skaidrs – lai kurā frontes pusē tu nebūtu, rokas ir jāsasmērē visiem.

Savukārt Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā šogad tika iekļauta baltkrievu izcelsmes ukraiņu režisora Sergeja Lozņicas vēsturiskā drāma, kas ieved 1937. gadā, staļiniskā terora laikā, kad jauns prokurors Korņevs (lomā Aleksandrs Kuzņecovs) naivumā, kas mijas ar mērķtiecību, cīnās pret sistēmu.

Latvijā uzņemtā spēlfilma veidota pēc rakstnieka Georgija Demidova memuāru motīviem. Mēģinot nonākt līdz ieslodzītajam un taisnīgumam, Korņevs aizvien dziļāk slīgst Kafkas darbiem līdzīgā pasaulē, saprotot, ka izmeklētāja un tiesātā lomas var ātri mainīties.

Kā ierasts, oktobrī norisinās Latvijas lielākais starptautiskais kino festivāls, kas vairākās sadaļās un konkursos izrāda aktuālāko gan no Eiropas kinematogrāfa, gan pasaules līmeņa festivālos jau pirmizrādītus darbus. Šajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē ielūkosimies trijās festivāla tematiskajās izlasēs – "Nordic Highlights", "Zeitgeist Deutschland" un "Home Made", lai no katras izceltu vienu spilgtu darbu.

Ziemeļvalstu kinematogrāfam veltītajā festivāla sadaļā izceļam Īslandes autoru, kura vārds daudziem Latvijā nebūs svešs – Hlīnura Paulmasona jaunākais darbs "Mīlestība, kas paliek" ir tikko piedzīvojis pirmizrādi Kannu kinofestivālā, un turpina uzrādīt režisora fligrānās novērotāja spējas.

Gadalaiku mijai līdzi šūpojas stāsts par četrdesmitgadniekiem Annu (lomā Sāga Gardarsdottira) un Magnusu (lomā Sverrirs Gudnasons), kuri šķiras ar mīlestību. Tāpat lomās paša Paulmasona bērni Ida, Porgils un Grimurs, kā arī sunīte Panda, kura Kannās saņēmusi pati savu balvu.

No ledājiem uz Spānijas salu svelmi – režisora Jana Oles Gerstera pirmā filma angļu valodā "Salas", kas iekļauta Vācijas kinematogrāfam veltītajā festivāla sadaļā, met atsauces uz Mikelandželo Antonioni un Alfrēda Hičkoka kino mantojumu. Kūrorta tenisa instruktora Toma (lomā Sems Railijs) monotono dzīves ritumu pārtrauc liktenīgās atpūtnieces Annas un viņas ģimenes ierašanās uz salas. Drīzumā pazūd sievietes vīrs un skatītāji, kā arī paši filmas tēli, tiek ievilkti šķietami slēptu nodomu un motīvu mozaīkā.

Latvijas kopprodukcijām veltītajā sadaļā savukārt atrodams pārsteigums – pie skatītājiem atgriežas režisors Mortens Traviks, kas sadarbībā “VFS Films” veidojis dokumentāro filmu “Atbrīvošanas diena” (2016) par “Laibach” koncertu Ziemeļkorejā. Filmā “Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete” sekojam varonēm, kuras izbēgušas no Ziemeļkorejas un apprecējušās Dienvidkorejā. Caur varoņu stāstiem iezīmējas tēmu almanahs – dzimumu lomu dinamika, imigranta pieredze un skurbinošs skats uz laulības institūtu Korejas sabiedrībā.

Šonedēļ pievēršamies revolūcijām – mazākām un lielākām. Nepareiziem lēmumiem un idejām, kuru dēļ ir vērts cīnīties. Kur kritiķiem nav vietas jaunākajā laidienā aplūkojam "Netflix" daudzsēriju mākslas filmu “Melnais trusis”, kas ieved kulinārajās, mākslas un kriminālajās aprindās, un ilgi gaidīto amerikāņu dzīvā klasiķa Pola Tomasa Andersona satīrisko revolūcijas trilleri “Cīņa pēc cīņas”.

Astoņdaļīgā daudzsēriju mākslas filma "Melnais trusis", kura ir skatāma straumēšanas platformā "Netflix", briedina spriedzi divu brāļu attiecībās Ņujorkā. Frīdkinu brāļi Džeiks (Džūda Lovs) un Vinss (Džeisons Beitmens) pēc mūziķu karjeras noslēguma atvēruši restorānu "Melnais trusis", par kura eksistenci pēc vairākiem gadiem viņi turpina cīnīties.

Daudzsēriju mākslas filma, aiz kuras stāv seriāla "Ozarka" (2017–2022) veidotāji, piedāvā krimināldrāmas standarta situācijas: ja brāļu attiecības ir kā eļļa ar ūdeni, kur abi viens bez otra nevar, tad ir vēl virkne citu restorāna tīkotāju, ar kuriem brāļu ceļi saduras. Parādi, ģimenes traumas, noziegumu virtenes un ambīcijas ir vējdzirnavas, ar kurām Džeiks un Vinss mērojas ar spēkiem.

Dēvēta par šī gada kino notikumu, Pola Tomasa Andersona desmitā pilnmetrāžas filma "Cīņa pēc cīņas" ir lielā ekrāna simfonija ar politiskiem un personīgiem akcentiem. Darbā ASV ir kļuvusi par militāras diktaktūras republiku, un humorpilnais sižets seko “French 75”, pagrīdes revolucionāriem, kas sabotē ASV robežpunktus un migrācijas politiku. Perfīdija (Tejana Teilore), viena no grupas radikālēm, savaldzina gan sprāgtvielu speciālistu Bobu (Leonardo Dikaprio), gan arī neonacistisko ideju apgaroto pulkvedi Lokdžavu (Šons Pens).

Nospriegotajam attiecību trijstūrim turpinot liesmot arī 16 gadus vēlāk, kad grupa jau ir pašķīdusi, Bobs un Lokdžavs satiekas. Perfīdijas meita Vila (Čeisa Infinitija) uzaugusi kā vienkārša pusaudze – viņai nākas saskarties ar mātes un tēva pagātni. Andersons, kurš ir savā izcilākajā formā, atgriežas pie sev tuvā amerikāņu literāta Tomasa Pinčona, izgaismo kultūras revolūcijas laikmetu un atrod Areja pasaulē cilvēcību.

Kino medijs vienmēr ir bijis radniecīgs atmiņu un sapņu pasaulei, taču veidi, kā iegremdēt skatītāju konstruētās pieredzēs, krasi atšķiras. Šādi ir noticis arī ar šajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē apskatītajiem darbiem – Dienvidkorejas izcelsmes amerikāņu kinorežisora Kogonadas fantāziju "Liels, skaists, drosmīgs ceļojums" un amerikāņu-britu izcelsmes režisora Čārlija Makdauela "Vasaras grāmata", kas ekranizē tāda paša nosaukuma Tūves Jansones darbu.

Mītiska transporta nomas kantorīša vadīti, kāzās satiekas Deivids un Sāra. Šķietamu nejaušību ķēde abus nosūta lielā, drosmīgā un skaistā ceļojumā pa savas apziņas un atmiņas neizgaismotajiem nostūriem. Iepazīstot gan sevi, gan otru, nezūdošs ir jautājums – vai viņi spēs nokļūt vienā galamērķī?

Filmas “Liels, drosmīgs, skaists ceļojums” zvaigznājā atrodas Kolins Farels, Margo Robija, otrajā plānā – Fēbe Vollera-Bridža, Kevins Klains, Lilija Reiba. Taču neviens no aktieriem īsti neuzmirdz.

Epizodē aplūkojam, no kādām sastāvdaļām veidota filmas visnotaļ sintētiskā viela, kāpēc tā liek domāt par Čārliju Kaufmenu un kāpēc daudzas sastāvdaļas ne vienmēr nozīmē sarežģītu filmas zīmējumu.

Savukārt daudz mierīgākā un taktīlākā "Vasaras grāmata" atklājas kā viens no gada patīkamākajiem pārsteigumiem. Aplūkojot ekranizāciju, kurā sešgadīgā Sofija, viņas tēvs un vecmāmiņa ikdienu Somu līcī pavada, rūpējoties par sūnām, klausoties putnu balsīs un meklējot jaunas takas zaudējuma priekšā, spriežam par filmas radniecību ar Bergamana kinovalodu, kino tekstūrām un to, kā lakoniski iespējams atskaņot vairāku paaudžu balsis.

Tuvojoties rudens drēgnajām pievakarēm, Kur kritiķiem nav vietas aplūko divas filmas, kas sasilda, paātrinot asinsriti – zem raidījuma veidotāju lupas nonācis "modernā klasiķa", amerikāņu kinorežisora Darena Aronofska jaunākais darbs "Pieķerts nozieguma vietā", kā arī viens no pagājušā gada Toronto kinofestivāla pārsteigumiem, skotu filmdara Deivida Makenzija analogo tehnoloģiju spriedzes darbs "Anonīmais zvanītājs".

1998. gads, Ņujorka. Henks (lomā Ostins Batlers) ir trīsdesmitgadīgs bārmenis, kura miegu nakti pēc nakts laupa murgi par pagātnes traģēdiju, kas uz visiem laikiem pārtrauksi viņa beisbola karjeru. Kad vīrietis piekrīt uz pāris dienām pieskatīt kaimiņa kaķi, viņam pat prātā nevar ienākt, ka dzīve nu ir mainījusies uz visiem laikiem – jau pavisam drīz pie viņa dzīvokļa durvīm klauvē kriminālo aprindu ekselences un dīkdieņi no krievu, puertorikāņu un ebreju mafijām.

Darena Aronofska jaunākais darbs "Pieķerts nozieguma vietā" ir režisoram netipiski ierobežots žanrā, un, lai gan piedāvā ar krāsainiem tipāžiem un spraigiem notikumiem pilnas izklaides pieredzi, tāpat atstāj daudz neatbildētu jautājumu. Epizodē apspriežam darba radniecību ar Gaja Ričija un Mārtina Makdonas daiļradi, deviņdesmito gadu nostaļģijas izmantojumu un no komiksu pasaules patapinātiem tēliem, kas, iespējams, nesasniedz trīsdimensionālu iespaidu.

Asa sižeta žanram mazāk tipiska ir filma "Anonīmais zvanītājs" – tās sižets seko Tomam (lomā britu aktieris Rizs Ahmeds), skrupulozam starpniekam, kurš trauksmes cēlējiem palīdz vienoties ar viņu kādreizējiem darba devējiem, sargājot abu intereses. To viņš paveic ar zvanu centrāles palīdzību – visa komunikācija notiek anonīmi, caur starpniekiem. Savu identitāti viņš slēpj tik labi, ka pats piemirst par savu eksistenci. Viņa rutinēto dzīvi izmaina kliente Sāra (lomā Lilija Džeimsa), kura pārtikas korporācijā atklāj pārkāpumus, un nu viņas dzīvība ir apdraudēta.

Velkot paralēles ar Frānsisa Forda Kopolas "Sarunu" (1972), Džoela Šūmahera "Telefona būdu" (2002) un Floriana Henkela fon Donersmarka "Citu dzīvēm" (2006), spriežam par sakarnieku spriedzes kanoniem un iemesliem, kādēļ daļa filmas ir viens no svaigākajiem pēdējā laika žanra piemēriem, un to, kā sekošana Džeisona Borna filmu sērijas pēdās var novest arī filmveides bezdibenī.

Pētot mūslaiku laulības saites, to elasticitāti un ģimenes konceptu, aplūkojam divus darbus – uz mūsu darbagalda nonākusi šī gada Kannās izrādītā (ne)monogāmijas komēdija “Atvērtā laulība”, kā arī Latvijas Sabiedriskā medija kanālā LTV1 izrādītais britu drāmas seriāls “Mainītās dzīves”.

“Atvērtā laulība” ir žanriski virtuozs farss, kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja Kannu kinofestivāla ārpus konkursa sadaļā, bet to ir režisējis amerikānis Maikls Andželo Kovīno (viņš arī atveido lomu šajā filmā), kuram tā ir otrā pilnmetrāža pēc Kannu “Īpašajā skatienā” debitējošās filmas “Kāpiens” (2019). Aiz ārēji infantila satura par monogāmijas šķietami pārvērtēto statusu 100 minūšu garumā tiek izklāti visi mūslaiku romantisko attiecību un kopdzīves simptomi.

Rondo jeb gredzena forma kā dzejā: pāris, kas šķiras (Kails Mārvins un Adrija Arhona), un pāris, kas pašķir palagus (Dakota Džonsone un M. A. Kovīno), atgādinot par Klasiskās Holivudas komēdiju, piemēram, Ernsta Lubiča “Dzīves dizainu” (1933), un spoguļojot mūsdienu piemērus Eiropā kā somu režisores Selmas Vilhulenas “Četri mazi pieaugušie” (2023).

Tikmēr seriālu "Mainītās dzīves", kuru režisējusi Keita Hjūita, var dēvēt par šekspīrisku tā lielo ideju un filozofiskā vēriena dēļ. Divi pāri – viens par otru atšķirīgāki – uzzina, ka viņu dēlēni Teo un Deivids īsi pēc dzemdībām ir samainīti. Vēloties savam bērnam pašu labāko, viņi nonāk izvēles priekšā: tavs bērns ir tava asins vai tavs bērns ir tas, kuru tu esi izaudzinājis? Un vai šādā ētiskā dilemmā var gribēt abus?

Traģēdija par “samainīto bērnu” tiek risināta Lielbritānijas sociālo un ekonomisko klašu realitātes un universālas vecākbūšanas kontekstā. Darbu meklējošais tēvs Pīts (Džeims Nortons) un pavāre Medija (Naiama Algara) ir apstākļu upuri: viņi uzzina, ka viņu dēlēns nav viņu bioloģiskais dēls, bet viņu bioloģisko dēlu uzaudzinājuši mākslas aprindu miljonāri. Viņi vēlas sākotnēji būt “pielaidīgi”, bet pāra dzīves sakropļo un pagātni interpretē abu finansiālās un sociālās iespējas, kas tiek pavērstas pret viņiem.

Seriāls Lielbritānijā nonācis pie skatītājiem šī gada janvārī, gūstot labas atsauksmes, bet kopš augusta izskaņas skatāms LTV1. Daudzsēriju drāmas “Pusaudzība” (2025) cienītājiem šī ir obligātā skatāmviela.

Raidījuma Kur kritiķiem nav vietas epizodē pievēršamies diviem darbiem, kurus saista spriedzes filmu instrumentārijs – proti, Holivudas "dzīvā klasiķa" Rona Hovarda filmai "Ēdene" un Kannu kinofestivālā izrādītajai Genki Kavamuras filmai "8. izeja".

Robinsonam Kruzo līdzīgo ieceļotāju vēsturiskā drāma ar Vernera Hercoga “Fickaraldo” un Denija Boila “Pludmales” akcentiem – šādi iespējams raksturot amerikāņu kinorežisora Rona Hovarda (“Apollo 13”, “Brīnišķīgais prāts”, "Kā Grinčs nozaga Ziemassvētkus") jaunāko darbu.

Filma dramatizē patiesus notikumus, kas iepriekš apskatīti autobiogrāfiju un dokumentālās filmas ietvarā, proti, t.s. “Galapagu afēru” – neatrisinātu noziegumu ķēdi Floreānas salā Galapagu arhipelāgā pagājušā gadsimta 30. gados. Intrigas centrā – no Veimāras republikas aizbēgušais doktors un filosofs Frīdrihs Ritters (lomā Džuda Lovs), viņa dzīvesbiedre, skolotāja Dore Štrauha, kuri dzīvo izolācijā, līdz, avīžu ažiotāžas atvilināti, uz salas ierodas funkcionārs Heincs Vitmers ar savu ģimeni – sievu Margretu (lomā Sidnija Svīnija) un dēlu Hariju, kā arī “baronese” Eloīze (lomā Ana de Armasa), kura uz salas plāno uzbūvēt viesnīcu “Hacienda Paradiso” un ātri ievelk pārējos intrigu tīklā.

Audiālajā recenzijā apspriežam, kā filma izmanto tēmas un kino tropus no pagājušā gadsimta 50. gadiem un divtūkstošo gadu spriedzes filmu instrumentāriju, runājam par grāvēju semantiku un to, kas ir apslāpējis ši audiovizuālā tvaikoņa jaudu.

Genki Kavamuras "8. izeja" šogad izskanēja kā pirmā videospēles adaptācija, kas nonākusi uz Kannu kinofestivāla ekrāna, autorkino ietvarā sapludinot divus visnotaļ dažādus audiovizuālās kultūras novirzienus.

Ravēla “Bolero” skanējums piepilda metro pasažiera (lomā Kazunari Ninomija) ceļu. Pārpildītajā vagonā sieviete, kas nes bērnu, tiek verbāli aizskarta. Neviens neiejaucas, lai viņu apturētu. Vīrietis pirmajā vēro notiekošo un dzird bērna mātes kliedzienus, un kluso satraukumu. Viņš atgriežas pie “Bolero” klausīšanās un izvairās no bijušās draudzenes zvaniem. Kad viņš izkāpj no kupejas un dodas uz darbu, viņš beidzot atbild uz zvanu un, pašam nemanot, nonāk laika un telpas cilpā.

Recenzijā apspriežam filmas saistību ar pēdējā desmitgadē populāro “analogo šausmu filmu” (analog horror) un alternatīvās realitātes spēļu (ARG) fenomeniem, robežtelpu jeb liminal space estētiskajiem kodiem, kā arī filmas iedarbību, dublējot videospēles pieredzes formātu un mēģinot tajā ieviest klasiska naratīva iezīmes.

Ievadot Eiropas kinofestivālu pīķa stundu un Latvijas festivālu sezonas sākumu, aicinām ielūkoties 82. Venēcijas kinofestivālā, kurā sastapsies "parastie aizdomās turamie" – režisori Džims Džārmušs, Jorgs Lantims, Parks Čanvuks un daudzi citi kino klasiķi. Tāpat rosinām nenovērsties no vietējiem procesiem – esam apskatījuši 29. Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programmu, atrodot savus favorītus, un aicinām Jūs atklāt Latvijas kinofestivālu sezonu.

Laikā no 27. augusta līdz 6. septembrim Venēcijā norisinās viens no senākajiem, tradīcijām bagātākajiem un ievērojamākajiem Eiropas kinofestivāliem. Festivāla galvenajā “Zelta lauvas” konkursā, paralēlajās skatēs un uz Lido salas sarkanā paklāja pulcējas globālā kinematogrāfa spilgtākie autori, bet pašu festivālu atklāj Paolo Sorentīno drāma "Žēlastība".

Vai Venēcijas festivāls šogad atgriezīs savu “Oskara” laureātu dzimšanas tradīciju un šīs būs veiksmīgs komerciālā autorkino un bezkompromisu festivālu kino atlases gads?

Galvenajā konkursa skatē ir iekļauta 21 filma: norvēģietes Monas Fastvoldas “Annas Lī testaments”, francūžu Olivjē Asajasa “Kremļa burvis” ar Džūdu Lovu un Alīsiju Vikaderi, kas daļēji uzņemta Rīgā, un Fransuā Ozona “Svešinieks”, kura pamatā ir Albēra Kamī garstāsts.

Tāpat gaidām jaunākos korejieša Čanvuka “Nav citas izvēles”, grieķa Lantima “Bugonija”, amerikāņu leģendu – Džārmuša “Tēvs brālis māte meita” un Džuljena Šnābela “Dantes roka” – darbus. Savukārt par žūrijas priekšsēdētāju izraudzīts Holivudas un neatkarīgā kino mīlulis – režisors un scenārists Aleksands Peins.

Trīs pārlaimīgas govis un viņu trīs sargātājas. Komiķe, kura redz veidu, kā ne tikai izsmīdināt, bet arī to, kā palestīnieši un izraēlieši varētu sadzīvot. Ukrainas kara sejas. Igauņu kungs, kas vēlas mīlēt un satikt savu meitu un mazbērnu. Šī ir neliela varoņu izlase no gaidāmā Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma – tā 12 filmu programma laikā no 2. līdz 7. septembrim būs pieejama skatītājiem Rīgā, Cēsīs, Liepājā, Rēzeknē un Salā, kā arī tiešsaistē portālā “Filmas.lv”.

Kā ierasts, rudenī Latvijas kinofestivālu sezonu iesāk Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, un aplūkojam dokumentālā kino tedences un piedāvājam ieteikumus.