Kur kritiķiem nav vietas

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam ungāra Ģerģa Pālfi ceļa filmu “Vista”, kas piedāvā neordināru versiju par Odiseju melnas vistiņas veidolā, un francūža Ugo Bjenvenū godalgoto animācijas filmu “Arko”, kas caur nākotni šķetina attiecības ar tagadni. Bjenvenū divdimensiju animācijas darbs šogad ir saņēmis Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā labākā pilnmetrāžas animācija.

Ungāru kino Orbāna varas kontekstā ir izkaisīts pa dažādām valstīm un reģioniem. Pālfi, viens no 21. gadsimta un laikmetīgā ungāru kino definējošajiem autoriem, veido savus kinodarbus ārpus dzimtās Ungārijas. Tā tas ir noticis ar “Vistu”, kas tika pirmizrādīta 2025. gada Toronto kinofestivālā – šī filma tapusi Grieķijā ar Vācijas un Ungārijas atbalstu. Režisora kinodarbus var itin pateicīgi dēvēt par aforismiem, tautas sakāmvārdiem vai fabulām, tomēr tām ir groda dramaturģijas muskulatūra.

Tas pats ir sakāms par “Vistu”. Melnā vista fabrikā Grieķijā tiek identificēta kā atšķirīga un nodalīta no pārējām – baltajām dējējām –, uzsākot savas gaitas ārpasaulē. Šķērsojot lielceļus, vairoties lapsas, nonākot tirgū, dreifējot un dzenoties prom no pūļa, viņa nonāk piejūras ēstūzī. Tajā saimnieko Vīrs (Jannis Kokiasmenos), kura znots nāk no kriminālajām aprindām.

Spēlfilma pievēršas klasiskam “melnās avs” stāstam ar Homēra “Odiseja” ielaidumiem – tas ir spriedzes piepildīts darbs, kas nav piemērots vienīgi veģetāriešiem vai vegāniem – karnivori jeb gaļēdāji ieraudzīs arī sevi.

Savukārt dēku un simbolu piepildītā Bjenvenū debija “Arko” ir izrādīta Kannās, tā bija nominēta “Camera d'Or” debijas balvai, turpretī Ansī animācijas filmu festivālā tā ieguvusi prestižo “Kristāla balvu”. Atsauču pārbagātā animācijas filma ar ekofabulu, kas būs tuva skatītājiem, lai gan savā vēstījuma ietilpībā ir pazīstama: zēns, kas ceļo laikā, lai saprastu, ka ir labi piederēt savam laikam un ilgoties cilvēciskā, nevis mākslotā un digitalizētā.

Bjenvenū, kurš ir pieredzējis ilustrators un komiksu autors, interesējas par cilvēces apsēstību ar nākamību un to, kā tehnoloģijas ietekmē mūsu rīcību, atmiņu un uzvedību. Viņa filmas “Arko” atskaites punkts ir 2932. gads. Desmitgadīgais Arko, neapmierināts par to, ka ir pārāk jauns ceļošanai laikā, paņem māsas ceļojuma tērpu un dodas piedzīvojumā uz pagātni. Tiesa, dinozauru vietā viņu sagaida vienaudze Īrisa un pirmsapokaliptiskais 2075. gads. Vai Arko izdosies nonākt mājās?

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē apskatām divus kardināli dažādu mērogu darbus – Kristenas Stjuartes debijas pilnmetrāžas filma "Ūdens hronoloģija" piedāva filmveidi, kas paliek iespējami tuvu ādai, ķermeniskai pieredzei un subjektīvām emociju ainavām, savukārt Fila Lorda un Kristofera Millera “Projekts “Ave Marija”” piedāvā skatītājam nonākt kosmosa plašumos, lai nodibinātu strapgalaktiskas draudzības. Abi darbi ir ambiciozi, taču, vai tiem izdodas sasniegt izvirzītos mērķus?

"Ūdens hronoloģijas" pamatā ir 2011. gadā izdotais lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Lidijas Juknēvičas autobiogrāfikais romāns ar tādu pašu nosaukumu. Tajā viņa skarbā, neizskaistinātā valodā atklāj ģimenē valdošo disciplīnu, tēva seksuālo un fizisko vardarbību 70. un 80. gadu  savas dzīves gaitas pēc pārdzīvotā. Te rodas jautājums – vai biogrāfiskam materiālam ir jebkāda atbildība sekot klasiski “pareizas” dramaturģijas sliedēs?

Filma atvirzās no intereses par notikumu attīstību (lai gan Stjuarte to atstāj ļoti skaidru) un pievēršas afektiem, kas kā caur ūdens virsmu izkropļo dažādus notikumus. Epizodē spriežam – vai Stjuartei un filmas dzinējspēkam, aktrisei Imodženai Pūtsai, izdodas noturēt skatītāja iesaisti cauri visiem asociatīvajiem serpentīniem?

Fils Lords un Kristofers Millers ir labi pazīstami Holivudas izklaides kino veidotāji, taču viņu jaunākais sniegums, rakstnieka Endija Vīra romāna "Projekts "Ave Marija"" ekranizācija, publiskajā telpā šķiet apvīts ar īpašu slavu. Kāpēc? Un vai filma piedāvā ko vairāk nekā klasisks izklaides kino?

Sarunā apspriežam filmas himbo – moderno "Lielo Lebovski" Raienu Goslingu, pieskaramies tipveida tēlveides ābecei un vērtējam to, vai Holivudas kontekstā nu varam runāt par "vientuļš vīrietis izplatījumā" apakšžanru.

Jaunākās Kur kritiķiem nav vietas epizodes centrā ir Eiropas dokumentārā kino granddāmas Lailas Pakalniņas jaunākais darbs “Putnubiedēkļi”, kas uzlūko dzīvā un cilvēcīgā robežas Rīgas lidostā. Tikmēr britu režijas debitanta Dilana Sothērna grafiskās noveles ekranizācija “Skumju tumšie spārni” ar Benediktu Kamberbaču pievēršas sēru ciklam.

Epizodē izskan fragments no intervijas ar aktieri Kamberbaču, kuram darbs šajā filmā kalpojis par terapeitisku pieredzi. 

Pakalniņas dokumentārā pilnmetrāža “Putnubiedēkļi” tika izvirzīta četrām “Lielā Kristapa” nominācijām, un tās rezultējās divās balvas: par labāko dokumentārā kino operatora darbu godalgu ieguva Māris Maskalāns, bet par labāko mūziku – lietuvieši Pauļus Kilbauskas un Vigintas Kisevičius. Pakalniņas filmogrāfijā dzīvā daba – flora un fauna – ir svarīga, tomēr tās sarežģītajā struktūrā viņa nemeklē estētisko, bet gan analītisko. “Putnubiedēkļos” viņa reflektē par robežas jēdzienu un cilvēka rīcības paradoksiem.

Filma piedāvā unikālu cilvēka, dabas un dzīvības attiecību tīklojumu Rīgas lidostas teritorijā, kurā dzīvnieku un putnu kontroles darbinieki veic Holivudas cienīgas sacensības ar kādu uz skrejceļa iemaldījušos lapsu vai zaķi. Reizēm viņi apsauc dzīvniekus, imitējot to balsis. Vai glābj uz skrejceļa apmaldījušos putnēnu. Jāsecina, ka Pakalniņas jaunākais darbs “Putnubiedēkļi” ir pievilcīgs skatītājiem – dinamisks dokumentārais sitkoms ar birokrātijas ielaidumiem.

Savukārt Sothērna “Skumju tumšie spārni” ir audiāli noslīpēts, gotisks sēru portretējums. Zaudējot pašu tuvāko cilvēku, Tēvs (Kamberbačs) un viņa dēli (lomās Ričards un Henrijs Boksāli) iziet cauri piecām sēru fāzēm, kuras pavada Kraukļa tēls (lomu ierunājis aktieris Deivids Tjūliss no “Harija Potera” franšīzes un Maika Lī “Kailais” (1994)). Noliegums, dusmas, attaisnošanās, depresija un pieņemšana – šie psihoemocionālie stāvokļi psiholoģijā ir nelineārs process, kas palīdz pārvarēt un apzināties zaudējumu.

Šie posmi nemijas stingrā secībā, bet veido haotisku emocionālo paleti, un Sothērna debijas filmā tieši šis cikls tiek izmantots par dramaturģisko saistvielu. Filmas pamatā ir Maksa Portera 2015. gada grafiskā novele “Sēras ir tas ar spalvām”, kuras fokusā ir mīlestība un radīšana, pieņemšana un māksla. Tieši novelē ir iedēstīts, ka cilvēka izmēra putns ir ģimenes aukle, filozofs un terapeits. Sothērnam un Kamberbačam, kurš šo filmas projektu ir attīstījis, ir liela interese par subjektīvā tulkošanu un kino kā terapeitisku pieredzi.

Šīs nedēļas Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam darbus, kas meditē par monstrozā dabu – mazo ekrānu klasiķa Raiena Mērfija jaunākais seriāls "Skaistums" pulcē popkultūras zvaigznes spiegu trillerī par venērisku slimību, kas ikkatram spēj dot konvencionāli skaistu ķermeni, savukārt Megijas Gīlenhālas skandalozā "Līgava!" iztēlo Frankenšteina briesmoņa līgavas stāstu feminsitiska niknuma tonalitātē.

Kad dažādās pasaules vietās brutāli bojā iet supermodeles, FIB nozīmētie aģenti Kūpers un Džordana atklāj, ka globālajai skalpeļa renesansei ir venērisko slimību, šausmu un konspirācijas žanra spogulis. Raiena Mērfija un Metjū Hodžsona radītais darbs ir tas, ko varētu saukt par "vainpilnu baudu" jeb guilty pleasure, ja ticam, ka par patiku pret kempu un pārspīlējumu būtu jākaunās – te vizuāli krāšņas pasāžas sastop pilnīga farsa formu, kas demonstratīvi izvairās no moralizēšanas par "mākslīgā" skaistuma industriju.

Sarunā vētām, kā šis darbs atbalso Raiena Mērfija rokrakstu un to, kā šis darbs ierakstās pēdējā desmitgadē atjaunotajā interesē par ķermeņa šausmu žanru.

Megijas Gīlenhālas otrā pilnmetrāžas filma "Līgava!" jau ir paspējusi sašķelt kinoskatītājus divās nometnēs – vieni to sauc par drosmīgu, manifestam līdzīgu kino notikumu, citi – par uz sociālās spriedzes viļņa balansējošu balagānu.

Sarunā šķetinām, kāpēc darbs ir aizguvis frāzes no 30. gadu Holivudas gangsterfilmu žanra, kas tam kopīgs ar "Džokers" franšīzi un kāpēc, par spīti raibajam paņēmienu lokam, šis mīlasstāsts, kuram nevajadzētu strādāt, tomēr atstāj paliekošu iespaidu.

Pēc nesen aizvadītās Nacionālās kinobalvas “Lielais Kristaps” ceremonijas aplūkojam godalgoto Alises Zariņas dramēdiju “Nospiedumi” un franču autores Alises Vinokuras drāmu “Modes aizkulises”. Abos darbos būtisks ir mūsdienu sievietes skatupunkts. Ja Zariņa filmā “Nospiedumi” kartē vecāku atstātās brūces, tad Vinokura “Modes aizkulisēs” piedāvā skatu uz spozmes pilno industriju no neordināriem skatu punktiem.

Alise Zariņa ir viena no redzamākajām savas paaudzes režisorēm. Viņas debijas filma “Blakus” (2019) tika nodēvēta par mūsdienām piemērotu alternatīvu “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā” (1981) un faktiski aizsāka to, ko mēs varētu saukt par Latvijas “trīsdesmitgadnieku kino”. Proti, stilistiku, kas kopā vij Rīgas alternatīvo kultūru un stāstus par jauniem pieaugušajiem, kuru dzīves ceļš neseko iepriekš pieņemtajām sabiedrības konvencijām par dzīvokli, mašīnu, bērnu un hipotēku kā brieduma signāliem. 

Bohēmisks dzīvesveids, jaunas sievietes un mīļākās, lelles “Bārbija” klātbūtne, attiecības ar mammu un vientulība, bet tai līdzās ir tēva mīlestība, kas ir fragmentāra. Līvai (Ieva Segliņa), sasniedzot briedumu un turpinot nodarboties ar fotogrāfiju, tēva atgriešanās akselerē pieredzes nospiedumus. Tas trāpīgi tiek risināts caur viņas attiecībām ar dzīvesbiedru Mārci (Gatis Maliks), pašas ķermeni, seksualitāti un pingpongam līdzīgajām attiecībām ar mammu (Leonarda Ķestere-Kļaviņa).

Savukārt Vinokura “Modes aizkulisēs” savij triju sieviešu – kino režisores, grima mākslinieces un jaunas modeles – dzīves. Režisores rokrakstam ir raksturīgs maigums un niansētība, kur uzmanība ir galvenokārt veltīta scenārijam, tamdēļ pārlieku estetizāciju un laikmetīgā kino tropus filmā neieraudzīsiet. Jaunākais darbs latviešu valodā ir nosaukts par “Modes aizkulisēm”, pazaudējot savu vārdspēli ar “izšūšanu” un “ar roku darināts”, ko paredz franču vārds “couture”.

Šāda atslēga ļauj saprast to, kā trīs atšķirīgās sievietes – Maksīne (Andželīna Džolija), Ada (Anjēra Anī) un Anžela (Ella Rumfa) – tiek sastiķētas kopā Parīzes modes nedēļā zem kāda modes nama jumta. Jaunākais darbs nav glancēta modes filma vai reklāmdarbs – režisori interesē sieviešu pieredzes un to, ka visas vieno kāds neredzams pavediens. Šoreiz pavediens ir redzams – diedziņi un stāstu vīles ir jūtamas.

Šajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam rotaļas ar pārtapšanu dažādās lomās un sociālajos lokos, kas var glābt vai, tieši pretēji, nodot. Recenzējam britu režisores Emeraldas Fenelas kiča un pastiša piepildīto Emīlijas Brontē romāna “Kalnu aukas” ekranizāciju ar Margo Robiju un Džeikobu Elordi, kā arī brazīļu autora Klebera Mendosas Filju godalgoto konspirācijas retrotrilleri “Slepenais aģents”.

Kam pieder vēsture – tiem, kas pieraksta gadaskaitļus un personālijas, vai tiem, kas atceras sejas un sajūtas? Kinofestovālu apritē mīlētā brazīļu režisora Klebera Mendosas Filju jaunākais darbs "Slepenais aģents" ir gaumīga retrostilizācija, kas zem politiska trillera virskārtas slēpj spēles ar desmitiem žanru, mutvārdu vēsturi un autoritāru varu atstātas sekas.

Epizodē aplūkojam pavedienus, no kuriem veidots filigrānais darbs, kā arī piedāvājam Dārtas Ceriņas sarunu ar filmas režisoru.

Tikmēr britu režisores Emeraldas Fenelas trešais pilnmetrāžas darbs "Kalnu aukas" ir sašūpojis kino skatītājus visā pasaulē – jaunākā gotiskās literatūras klasikas adaptācija ir spoži vizuāla un neticami atrauta no oriģinālā konteksta.

Epizodē aplūkojam režisores ieceri darbu adaptēt 21. gadsimta estētiskajos kodos un spriežam, kā tad īsti ir – vai ir vienkārši slikti, vai ir tik slikti, ka iznākums tomēr ir labs.

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē šķetinām biogrāfijas un tajās ietvertās stīgas par sevis nezaudēšanu. Uzmanības centrā ir poļu klasiķes Agņeškas Holandas sirreālā biogrāfija “Francs” par Franca Kafkas dzīvi Prāgas un vēstures labirintos un britu režisora Kērka Džounsa jauna vīrieša tuvplāns drāmā “Es lamājos”, kas izgaismo dzīvi ar Tureta sindromu.

Poļu režisore Holanda ir dzīvā Eiropas kino klasiķe ar piecās desmitgadēs apkopojamu filmogrāfiju. Viņas filmām, kas galvenokārt kartē Austrumeiropas un Centrāleiropas vēsturi, mākslas personības un politiskus procesus, ir raksturīgs atturīgums, lakonisms un simbolisms. Jaunākais darbs “Francs” ir biogrāfiskā fantāzija par Kafku – šķīst procesi, metamorfozes, pilis un izdoma par tālo zemi, kurai pats Kafka piešķirs vārdu “Amerika”.

Holanda, interpretējot Kafku (lomā Idans Veiss) brīvākos vizuālajos pantos, pludina ne tikai Kafkas apdzīvoto 19. un 20. gadsimta miju, bet arī šodienas muzejniecisko un tūristisko realitāti Prāgā. Lai vai filma apliecina Holandas kā vecmeistares apdomu un izlēmību, tomēr filma cieš no daudzajiem konceptuālajiem virzieniem un tā, par ko filma īsti vēlētos būt.

Savukārt anglis Džounss dramēdijā “Es lamājos” ieved Tečeres laikā, 80. un 90. gadu mijā, Lielbritānijā. Viņš ir radījis konvencionālu, tomēr ar sirsnību inficējošu režijas darbu, kas izgaismo reālas personības – skota Džona Deividsona (lomā Roberts Aramojo) – dzīvi ar Tureta sindromu. Pamatā ir "BBC" 1989. gada dokumentārais portrets “Džons nav neprātīgs” (John’s Not Mad), kas britu sabiedrībā aktualizēja jautājumus par dzīvi ar sindromu un personības funkcionalitāti.

Tomēr Džounss, pirmizrādot filmu Toronto kinofestivālā un kaisot humora vinjetes, mazina problēmjautājumus. Viņš veikli izvēlas tematizēt, nevis risināt vairākus sociālos aspektus – skolu un sociālo sistēmu Lielbritānijā, farmakoloģijas industriju, indivīda psiholoģisko veselību un daudz ko citu.

Šīs nedēļas fokusā dienvidkorejiešu zvaigznes Čanvuka Parka jaunākā kapitālisma sistēmas kritika filmā “Citas izvēles nav”, kā arī režisora Klinta Bentlija poētiskā amerikāņu sapņa analīze “Vilcienu sapņi”, kas ir izrādījies par šīs "Oskaru" sacensības sezonas "tumšo zirdziņu".

"Citas izvēles nav" iepazīstina ar Dienvidkorejas sapņa pussabrukšanas periodu. Filmas galvenais varonis, ilggadējs papīra fabrikas darbinieks, uzzina par savu atlaišanu, un, nespējot samierināties ar pārmaiņām, sper aizvien drastiskākus soļus savas konkurētspējas uzlabošanai.

Čanvuks Parks ir viens no Dienvidkorejas kinematogrāfa spožākajiem vārdiem un viņa jaunākā filma pierāda, ka šo slavu nenodrošina vien izkopts stils, bet arī spēja spert drosmīgus mākslinieciskus soļus. Epiozodē apspriežam filmas attēla un skaņas sintētiku, vēršanos pret vidusšķiras pārticības ideāliem un to, kādēļ filma, ko sākotnēji paredzēts uzņemt ASV, tik labi strādā arī režisora dzimtās zemes kontekstā.

ASV filmdara Klinta Bentlija liegi poētiskais darbs "Vilcienu sapņi" ("Train Dreams") ir viens no pagājušās sezonas lielākajiem pārsteigumiem. Režisors savā otrajā pilnmetrāžas darbā meistarīgi savij kopā vesterna tekstūras un taktilu vizualitāti, kas caur viena varoņa prizmu atklāj vesela laikmeta garu.

Epizodē apspriežam, kādēļ citu darbi, kas tiecas aptvert veselu mūžu, nereti iekrīt patosa lamatās un atšķetinam iemeslus, kuru dēļ filmas šķietami lakoniskā forma atstāj tik spēcīgu emocionālo iespaidu.

Jaunākās epizodes uzmanībā ir polittehnologi un politiķi, varas aizkulises un spēles, kā arī likmes un ētika. Itāļu režisora Paolo Sorentīno jaunākais darbs “Žēlastība” ielūkojas Itālijas prezidenta termiņa izskaņā, kas liek pārvērtēt savus priekšstatus par morālajiem pienākumiem sabiedrības priekšā. Savukārt francūža Olivjē Asajasa “Kremļa burvis” apspēlē oligarhu marionetes un politiskās dienas kārtības orķestrēšanu 21. gadsimtā.

Netipiski sev Sorentīno, kurš pazīstams ar estētisku karnevalizāciju savā filmogrāfijā – “Dižais skaistums” (2013) un “Partenope” (2024) –, dodas interjera un dialogu filmas virzienā. Venēcijas galvenajā konkursā izrādītais darbs “Želastība” ir intīma portretfilma par prezidentu Mariano de Santisu (lomā Sorentīno aktieris Tonijs Servilo) un viņa attiecībām ar tautu, meitu un paštēlu.

Pēdējās darba nedēļās valstvīru vajā domas par sievas neuzticību un paša mirstīgumu, un, saskaroties ar sarežģītu lēmumu, viņam nāksies pārvērtēt – ko paturēt un ko palaist vaļā.

Savukārt “Kremļa burvis” – vēl viens pērnā gada Venēcijas kinofestivāla darbs – iet radikāli citu ceļu un iemantojis skandalozas aprises. Asajass, kurš daudzkārt pievērsies politiskajām aizkulisēm, šoreiz ieved 90. beigu Krievijā un analizē Vladimira Putina režīma formēšanos.

Filmas pamatā ir itāļa Džuliāno de Empoli daudzlasītais romāns, kas pietveras televīzijas producenta Vadima Baranova (filmā Pols Dano) karjeras zenītam, kļūstot par Putina (Džūda Lovs) galveno polittehnologu un iezīmējot Kremļa politisko kursu līdz Krimas okupācijai 2014. gadā.

Filma daļēji uzņemta Latvijā un daudzās lomās redzami latviešu aktieri, no kuriem spilgtākais ir Andris Keišs Jevgeņija Prigožina veidolā. “Kremļa burvja” tapšanas kontekstu, kam ir cieša piesaiste Latvijas politiskajai ainavai, analizējusi ukraiņu izcelsmes žurnāliste Anna Koriagina izdevumā “Le Monde” – ar rakstu ir iespējams iepazīties šeit.

Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas epizodē ielūkojamies divos kardināli atšķirīgos darbos, kas vēsta par ģimenēm. Vienu no tiem ir radījis amerikāņu neatkarīgā kino meistars Džims Džārmušs – viņa īsstāstu anotoloģijā “Tēvs māte māsa brālis” radu lomās spurdz Ādams Draivers, Toms Veits, Keita Blanšeta un citi. Savukārt otras ģimenes centrā ir Šekspīri un viņu sēras – tās tiek izvērstas Hlojas Žao dziedinošajā drāmā “Hamnets”.

Tam visam pa vidu – sākam gatavoties kārtējai balvu sezonai, piedāvājot klausītājiem sarunu ar irāņu kinorežisoru un disidentu Džafaru Panahi, kura darbs "Tas bija tikai negadījums" nominēts arī "Oskars" apbalvojumiem.

Džārmuša "Tēvs māte māsa brālis", kas pērn Venēcijas kinofestivālā saņēma Zelta lauvas godalgu, ir filma, kas savā formā spīd lakoniska, pat nepretencioza un nopulēta. Režisors uzskatāmi strādā aktieriem, kuriem tēlus ir īpaši rakstījis – uz ekrāna atkalsatikšanās reizēs vienojas vecāki un bērni, kuru lomās ir Toms Veitss, Ādams Draivers, Majima Bjalika, Šarlote Remplinga, Keita Blānšeta, Vikija Krīpsa un citi.

Spriežam, ka pēc ilgas karjeras, kas faktiski veltīta ekrāna darbiem par atrastām ģimenēm, režisors pievēršas tai tradicionālā izpratnē. Zvaigžņotais aktieru sastāvs arī liek domāt par to, ka stāsts ir par kino industriju plašākā izpratnē, kur, līdzīgi kā ģimenē, mēs reizēm nevaram izvēlēties savus “vecākus” vai “bērnus”. Un tomēr – vai dzenoties pēc sava rokraksta koncentrāta Džārmušs nav pazaudējis daļu no saviem darbiem raksturīgās vitalitātes?

Savukārt Hloja Žao, kas triumfēja 2020. gada "Oskaros" ar filmu “Klejotāju zeme” (labāka filma, labākā režija, labākā aktrise (Frānsisa Makdormanda)), savā jaunākajā darbā "Hamnets" iztēlojas Viljama Šekspīra ģimenes dzīvi. Šoreiz gan fokusā patiesi ir ģimene, nevis jau ierastais "autors-ģēnijs".

Par vienu raidījumā vienojamies – filma ir uzbūvēta tā, lai skatītājam būtu jāraud. Tiesa, mūsu viedokļi šķiras sarunās par to, vai tā ir laba parādība. Dārta iestājas par to, ka šāda filmveide robežojas ar manipulatīvu, savukārt Žulijens to piedāvā uzraudzīt kā ģimenes filmu Eiropas tradīcijā.