Šī gada pirmspēdējā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam divus ekrāna darbus – Lusilas Adzialiovičas Berlinālē godalgoto ziemas pasaku “Ledus tornis”, kā arī seriālu formāta meistara Vinsa Giligana vienprātības melno komēdiju “Pluribus”, kas nesen ieguvusi divas "Zelta globusa" nominācijas.

Nereti vislielāko tehnoloģiju kritiku rada tie, kas ražo pašas tehnoloģijas. Straumēšanas platformas “Apple TV” paspārnē ir tapis seriāls “Pluribus”, kas kritizē digimoderno komunikāciju, nekritisku mākslīgā intelekta izmantošanu un labbūtības apogeju. Seriāla autors ir Vinss Giligans, kurš ir pazīstams kā seriālu “Pārkāpt robežu” (2008–2013) un “Labāk zvaniet Solam” (2015–2022) veidotājs, un šoreiz viņš piedāvā postapokalipsi, kurā Zemes iedzīvotāji ir kļuvuši laimīgi. Tomēr ne visi.

Seriāla desmit sēriju centrā ir erotisko romānu autore Kerola (Reja Sīhorna), kura ar savu aģenti un partneri Helēnu nesen kā ir atgriezušās no grāmatas tūres un tikšanās ar lasītājiem. Viņa necieš savus romānus, atpazīstamību, ikdienu – te Giligans norāda uz “priviliģēto kaitēm”. Kerolas raksturs saasinās, kad pasauli ir skārusi “laimes” pandēmija, kuras rezultātā civilizācija ir kļuvusi… laimīga. Viņa un vēl 12 citi cilvēki nav pakļauti vīrusam. Kerolas varone ir pēdējā desmitgadē bieži redzētā antivarone: Kerola vēlas glābt pasauli, nevis cilvēces labad, bet gan tāpēc, ka iepriekš bija labāk.

Savukārt uz Latvijas kinoekrāniem ir nonākusi radikālā stilizācija “Ledus tornis”, kuras pamatā ir Hansa Kristiana Andersena pasaka par “Sniega karalieni”. Kino mīti, cietsirdīgais ekrāns un tā liegā gaisma. Filma izrādīta Berlināles galvenajā konkursā šī gada februārī.

Gaspāra Noē dzīvesbiedrene, režisore Lusila Adzialioviča piedāvā savu ceturto pilnmetrāžu, un galvenajās lomās ir debitante Klāra Pačīni un Mariona Kotiljāra.

Filma ieved atsvešinātā, saltā un sarmas klātā nekurienē 60. un 70. gadu mijā Francijā, kad bārene Žanna (Pačīni) nejaušības rezultātā nonāk “Sniega karalienes” filmēšanas laukumā, pār kuru valda ledainā aktrise Kristīne (Kotiljāra).

Filma smalki preparē aizraušanos ar ekrāna valdzinājumu un fantāzijām, kā arī tā ir prasīga pret savu skatītāju. Mēs nonākam Fausta tēla teritorijā: dvēseles pārdošana un atzinība, ko iegūstam pret to. Pusaudze Žanna ierauga šo cenu, bet viņa arvien vairāk iemīlas ciniskajā kino veidošanā, kurā, iespējams, nav vietas jaunām sirdīm.

Šīs nedēļas Kur kritiķiem nav vietas fokusā ir divi darbi, kas aplūko varoņus eksistenciālas krīzes priekšā, taču variē starp nostaļģiskas kino pasakas un kino šausmu stāsta modalitātēm – proti, amerikāņu neatkarīgā un Holivudas kinematogrāfa kustcelēs stāvošā Noa Baumbaha filmu "Džejs Kellijs" un Berlīnes kinofestivālā pirmizrādīto amerikānietes Mērijas Bronstīnas darbu “Ja varētu, es tev spertu”.

Džeja Kellija tēls nepārprotami met tiltus uz viņu attēlojošā Holivudas sirdsāķīša Džordža Klūnija biogrāfiju – brīžiem pat šķiet, ka šis darbs ir uzrakstīts tieši viņam. Stāsts par ekrāna zvaigzni, kas karjeras norietā saprot, ka "īstā dzīve" ir teju paskrējusi viņam garām, un vēl palikusi viena iespēja ielekt prombraucošā vilcienā, no vienas puses ļoti atgādina Čārlza Dikensa "Ziemassvētku dziesmas" motīvus, no otras – iepriekš apskatīto Joahima Trīra "Sentimentālo vērtību".

Spriežam par filmas aktierdarbu smalkumiem, patriarhu dzīves rezumējumu motīvu pasaules kinematogrāfā, un to, kāds izaicinājums filmdariem ir veidot darbus par aktiera dzīvi.

Daudz mazāk glancēta dzīves aina atklājas trauksmainu afektu un ekspresionistiska attēla piesūcinātajā "Ja varētu, es tev spertu" – filma, kas vairāk viesojas šausmu, ne komēdijas žanra rokasgrāmatā, piedāvājot klaustrofobisku stāstu par Lindas, praktizējošas psihoterapeites, rūpēm par savu slimo bērnu. Grotesks kļūst viss, sākot ar barošanu un beidzot ar kāmīti.

Epizodē apspriežam filmas iedarbīguma principus, saspēli starp intelektuālu un ķermenisku "biedēšanu", kā arī Rouzas Bērnas ekrāna sniegumu, kas, cita starpā, apbalvots kā labākais šī gada Berlīnes kinofestivālā.

Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas iegremdējamies aktuālajā straumēšanas platformu piedāvājumā – aplūkojam Giljermo del Toro sen loloto Mērijas Šellijas gotiskās klasikas "Frankenšteins jeb mūsdienu Prometejs" adaptāciju, kas nule piedzīvojusi pirmizrādi Venēcijā un ir jau skatāma “Netflix” straumēšanas platformā. Kā arī režisores Rebekas Milleres piecdaļīgo kinoportretu režisoram Mārtinam Skorsēzem – vienam no amerikāņu kinomākslas lielajiem titāniem, kura daiļrade pusgadsimta garumā mums vēsta par ASV pilsētu ekstravaganci, vardarbību un garīguma meklējumiem.

Internets vēsta, ka “Frankšteins” ir ekranizēts 433 pilnmetrāžas filmās, 212 īsfilmās un 85 seriālos – tas ir viens no visvairāk ekrānam pakļautajiem literārajiem darbiem. Ko fabulā, kas sevī ietver gan bažas par zinātnes un cilvēka attiecībām, gan Dieva kompleksu un cīņu pret dabas likumiem, ir ieraudzījis viens no šī gadsimta diženākajiem fantastiem, meksikāņu kinorežisors Giljermo del Toro?

Epizodē apskatām autora revizionisma garu pasaku stāstniecībā, aprunājam filmas spilgto vizualitāti un viktoriāņu laikmeta sasaisti ar katoļticības idejām, kā arī spīdošā aktieru ansambļa – Džeikoba Elordi, Oskara Aizaka un Mias Gotas – sniegumus darbā, kas ir vienlīdz spēcīga oda montrozajam kā cilvēciskā spogulim un kino amatniecībai.

Tikmēr Sandensas festivāla vairākkārtējās laureātes Rebekas Milleres piecdaļīgais seriāls "Skorsēzes kungs" tiecas atšķetināt vesela laikmeta garu, personības un strāvojumus caur vienu personu – leģendāro filmdari Mārtinu Skorsēzi, kuru draugi mīļi sauc par Mārtiju.

Sekojot režisora filmogrāfijai, skatītājam atklājas stāsts par personību, kas no ar astmu sirgstoša zēna Ņujorkas itāļu geto ir kļuvis par vienu no šīs mākslas svarīgākajām personām. Epizodē aprunājam stāstījuma formulas, virspusējību kā vēstījuma modalitāti un gadījumus, kad tas strādā plašāku māksliniecisko uzdevumu izpildei.

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē recenzējam norvēģu režisora Joahima Trīra drāmu “Sentimentālā vērtība” par ģimenes, vēstures, teātra un kino trauslajām attiecībām – tām eļļu pielej patriarha atgriešanās. Līdztekus aplūkojam mīlestības un laulības alegoriju – Linnas Remzijas drosmīgo darbu “Mirsti, mana mīla” ar aktieriem Dženiferu Lorensu un Robertu Patinsonu galvenajās lomās.

Starp sentimentālo un nesentimentālo: kas padara cilvēkus, atmiņas, vietas un objektus īpašus? Šo jautājumu uzdod Joahims Trīrs, atgriežoties pie skatītājiem pēc kinodarba “Pasaulē sliktākais cilvēks” (2021) un divām “Oskara” nominācijām par labāko oriģinālscenāriju un starptautisko filmu.

"Sentimentāla vērtība", kas ieguvusi šī gada Kannās "Grand Prix" balvu, ieved Borgu dinastijas vēsturē un mūsdienās: divas māsas Nora (Renāte Reinsve) un Agnese (Inga Ibsdotira Lilleāsa) caur tēva, ievērojama kinorežisora Gustava Borga (Stellans Skašgords), atgriešanos abu dzīvēs, izgaismo savas dzimtās mājas klusākos, sāpīgākos un intīmākos stūrus.

Arī skotu kino autores Linnas Remzijas jaunākais darbs "Mirsti, mana mīla" arīdzan tika izrādīts Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā. Katra režisores filma – kā debija "Žurku ķērājs" (1999), tā arī "Mums ir jārunā par Kevinu" (2011) un citas – ir notikums. Jaunākais darbs ar Lorensu un Patinsonu destruktīvu jauno vecāku Greisas un Džeksona lomās apelē pie sirreālā, dabas un psihes krustpunktiem. Tā ir ambicioza metafora par attiecību dabisko (un pārdabisko) nāvi, kas neatstās vienaldzīgu nevienu.

Kur kritiķiem nav vietas bija ekskluzīva iespēja intervēt filmas aktrisi Lorensu par sadarbību ar Remziju un lomu, kādā mēs zināmo Holivudas aktrisi neesam nekad viņu redzējuši, kā arī brīvības un domubiedru nozīmi.

Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas recenzējam divas debijas, kas sakņojas stāstos par šodienas sievietēm. Norvēģietes Janikes Askevollas dramēdija “Solomamma”, kas vasaras nogalē piedzīvojusi pirmizrādi Lokarno, uzrāda morālas dilemmas apsēstībā ar ģenētiku un paternitāti. Tikmēr Evas Viktoras filma “Piedod, mazā”, kas pārliecinoši rezonē balvu sezonā un Sandensā ieguvusi labākā scenārija balvu, ir dramēdija kas ar liegi tumšu humoru zīmē ceļu atlabšanai pēc traumas.

Askevolla piedāvā neērtu humoru, asredzīgus novērojumus par sabiedrību un "apzinātās ģimenes" modeli. Filmas centrā ir žurnāliste Edīte (lomā zviedriete Lisa Lēve Kongslija), kura vairākus gadus viena pati audzina savu dēlēnu. Bērna tēvs ir spermas donors, kura identitāti, veselības stāvokli un motivāciju viņa vēlas uzzināt detalizētāk, tamdēļ nolemj viņu uzaicināt uz interviju. Lakoniskajā dramēdijā savijas ziemeļnieciski šerps un silts humors, kas preparē dzimumlomas sabiedrībā.

Režisore un scenārija līdzautore Askevolla stāsta, ka par iedvesmu šim sižetam kalpojusi gan kādas draudzenes pieredze, uzmeklējot sociālajos tīklos sava sēklas donora profilu, gan situācija Norvēģijā, kad spermas ziedošana ir kļuvusi par valstij kompensējamu pakalpojumu, kas likumsakarīgi izaicina priekšstatus par ģimenes struktūru. Filmu kopproducējusi Latvijas studija "Mistrus Media".

Tikmēr amerikānietes Evas Viktoras debija režijā "Piedod, mazā" tiek dēvēta par “Oskaru” sacīkstes “melno zirdziņu”, un tā pārsteidz ar intonāciju, narāciju un raksturiem. Filmas galvenā varone ir Agnese (lomā pati Viktora), spējīga literatūras profesore, kas aizrāvusies ar Virdžīniju Vulfu un joprojām pēc seksuālās traumas cenšas ar draudzenes, tuvāko cilvēku un nejauši sastapto (arī kaķa) palīdzību atgūt kontroli, dzīvesprieku un pašapziņu. Fragmentējot Agneses dzīvi, filmā varones pieredzes nodaļas izgaismos laiku pirms, traumu un tās sekas.

Kā dzīvot pēc sliktā? Agneses negribētā tuvība ar viņas disertācijas darba vadītāju pārtaps dzīves puzles likšanā no jauna. Tā dziedēs un smīdinās, sāpinās un liks nopūsties, nemainīgi izvilinot smaidu. Šādi miniatūri, niansēti darbi kā "Piedod, mazā", kuru centrā ir varones introspekcija un līdzcilvēku klātbūtne, nemēģinot aizrauties ar formālismu un tendenciozitāti kinematogrāfā, liek ticēt amerikāņu neatkarīgajam kino.

Raidījumā Kur kritiķiem nav vietas sekojam padomju perioda Latvijas pirmās sieviešu basketbola komandas gaitām Dzintara Dreiberga jaunākajā filmā “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, kā arī Jāņa Ābeles dzejas detektīvam “Testaments”, kas seko bohēmas dzejnieka un rakstnieka Anatola Imermaņa pīšļiem pa pēdām.

Sporta arēna kā politiskās pašnoteikšanās placdarms – pēc vēsturiskā epa “Dvēseļu putenis” (2019), režisors Dzintars Dreibergs pietveras opresīvas sistēmas atšķetināšanai no vienas sievietes perspektīvas. Scenārijs, kam par pamatu ņemts Dzidras Uztupes-Karamiševas dzīvesstāsts, ļoti veikli kopā sapin vairākus laika periodus un dzelzs priekškara sociālekonomiskās realitātes. Dzidra (lomā Agnese Budovska) ir padomju “proletariāta pārstāve”, kura ar profesionālo sportu nodarbojas “tikai hobija līmenī”. Viņas ģimene ir “melnajā sarakstā”, jo brālis pret paša gribu ir iesaukts nacistiskās Vācijas armijā. Filmas notikumi norisinās pagājušā gadsimta 50.-60. gados, kad Latvijā aktīvi norit rusifikācijas procesi. Neraugoties uz faktoloģiski blīvo fonu, “Tīklā” piedāvā intensīvu, motivētu scenāriju ar ārkārtīgi fascinējošiem varoņiem. Tie ir tēli, kas ir pievilcīgi, pētāmi un tuvplānā skatāmi daudzkārt kā vēsturiskajā kontekstā, tā arī kino valodas un žanra kontekstā.

Tikmēr Jāņa Ābeles dokumentārā pilnmetrāžas debija “Testaments” drīzāk ieņem hibrīdfilmas aprises – tas ir detektīvstāsts par dzejnieka un Latvijas kriminālžanra pioniera Anatola Imermaņa pazudušajiem pelniem un autora pēdējo gribu, proti, atdusēties Parīzes sarkano lukturu rajonā.

“Izmeklētāju” lomās iejutušies literāti Aleksandrs Zapoļs (Semjons Haņins) un Jānis Joņevs – viņi izspēlē inscenētas pelnu medības un procesā atklāj dažādas anekdotes no rakstnieka dzīves, kuras, diemžēl, netiek uzlūkotas īpaši kritiski vai analītiski.

Spriežam, vai filmā piedāvātā poētiskā cigāru dūmu, puskailu sieviešu un liķiera biķerīšu estētika skatītājam atklāj ko vairāk par vizuālu atrakciju, kā lūkoties uz tēla neviennozīmīgām aprisēm un ko dokumentārajam kino nodara jūsmīga attieksme.

Šonedēļ uz Kur kritiķiem nav vietas sarunu galda izklāti divi aktuāli kinodarbi, kas nesen izrādīti Venēcijas kinofestivālā. Pirmais – Holivudas klasiķes Ketrīnas Bigelovas “bez piecām minūtēm pasaules gala” trilleris “Dinamīta nams”, kas skatāms straumēšanas platformā “Netflix”. Otrais – grieķu savādnieka Jorga Lantima konspirācijas teorijās un medū izmērcētais darbs “Bugonija”, kas ir nonācis uz Latvijas kinoteātru ekrāniem.

Politiskā kino granddāmas Bigelovas jaunākais kinodarbs “Dinamīta nams” (A House of Dynamite) ir nospriegots trilleris ar niansētu ansambli (Rebeka Fērgusone, Idriss Elba, Džareds Hariss u. c.) par 21. gadsimta “kā es iemācījos neuztraukties un iemīlēju atombumbu”. Jā, to pašu Stenlija Kubrika 1964. gada satīru, kas Bigelovas gadījumā iemanto dzestras un hiperreālas aprises. Filma reāllaikā modelē situāciju, kad ASV teritorijai strauji tuvojas kodolraķete un agresors nav zināms. Trīs skatupunktos tiek šķetināta valdības un drošības dienestu rīcība kara un, iespējams, apokalipses priekšvakarā.

Bigelovas procesuālais darbs veido paralēli ar Enijas Džeikobsones grāmatu “Atomkarš: scenārijs” (2024), kas secīgi izklāsta hipotētisku Ziemeļkorejas pirmo triecienu pret ASV, aprakstot, kā konflikts 72 minūšu laikā pāraug globālā kodolkarā, izraisot kodolziemu un piecus miljardus nāvju.

Bigelova (“Sapieris” (2009), “Zero Dark Thirty” (2012) u. c.) ir ASV kino klasiķe, kura arī ir pirmā sieviete, kas saņēmusi labākās režijas “Oskaru”, un jaunākais darbs ir precīzs, lai gan koncepcijā repetetīvs, filmas otrajā pusē pazaudējot savu skatītāju.

Savukārt grieķu meistars Jorgs Lantims (“Omārs” (2015), “Nabaga radības” (2023) u. c.) jaunākajā filmā “Bugonija” (Bugonia) sesto reizi sadarbojas ar aktrisi Emmu Sounu un iekāpj dienvidkorejiešu filmas “Glābiet Zaļo planētu” (2003) rimeika trasē. Vētot alternatīvo patiesību skriemeļus, Lantims ar šo darbu uz neilgu laiku atvadās no kino veidošanas, lai pievērstos fotomākslai. Tā ir Lantimam raksturīgi “sausa” komēdija par kapitālisma eksplutatīvo dabu un izmantoto absurdo pakļāvību, kas diemžēl nepasaka vairāk kā oriģināls.

Filmas centrā ir konspirāciju teorijas un varbūtības, un tās iemieso Džesija Plemonsa atveidotais biškopis Tedijs. Viņam ir teorija par andromediem – citplanētiešiem, kuri ir valdošā šķira, kas iznīcina Zemi. Ar brālēna Dona palīdzību teorija pārtop par praksi, un abi vīrieši nolaupa Mišelu (Stouna), daudzmiljardu farmācijas korporācijas vadītāju. Izgaismojas visu iesaistīto attiecības un arī medaini rūgtas patiesības par zaudētājiem un uzvarētājiem.

Dažkārt balstīšanās dokumentāritātē ir apzināta mākslinieciska izvēle, citkārt – to nosaka filmas tapšanas apstākļi. Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē apskatām abas iespējamības. Irānas filmdara Džafara Panahi jaunākā filma "Tas bija tikai negadījums", ko par labāko atzina šī gada Kannu kinofestivāla žūrija, tapusi slepus, paļaujoties uz pilsētas scenogrāfiju, savukārt Benija Safdija jaunākais darbs "Triecienmašīna", kas saņēmis labākās režijas apbalvojumu Venēcijas kinofestivālā, ļoti tiešā veidā spēlfilmas formātā pārnes vairāk nekā 20 gadus vecu dokumentāro filmu.

Džafara Panahi vārds skatītājiem visā pasaulē asociējas ar tumšu, dažkārt sausu humoru un disidentisku apņēmību atspoguļot Irānas valsts varas un sabiedrības saspīlējuma punktus. Filmas stāstu iedvesmojusi režisora pieredze ieslodzījumā, kur viņš laiku pavadījis ar aizsietām acīm, koncentrējoties uz skaņas ainavu. Tā arī filmas galvenais varonis Vahīds, vairākus gadus pēc iznākšanas no cietuma par piedalīšanos protestā, savā darbnīcā izdzird kājas protēzes čīkstoņu. Šī skaņa viņam ir palikusi atmiņā no sadistiska cietuma uzrauga, un viņš, nespējot palaist garām iespēju atriebties, nolaupa vīrieti. Neesot pārliecināts par savu lēmumu, viņš uzmeklē citus, kas cietuši no sarga, ar mērķi pārliecināties, ka viņš nav kļūdījies – katrs tēls uzrāda savu reakciju uz opresīvu režīmu.

Pārspriežam, kā šis darbs iederas Panahi kopējā filmogrāfijā, vai šis tiešām ir viņa karjeras augstākais punkts, kā režisors izvairās no banalitātes un kādam nolūkam ir tapis šis kino.

"Triecienmašīna" ir teju vai Holivudas panākumu formulas iemiesojums – labi zināms aktieris (Dveins Džonsons) sadarbojas ar režisoru sava uzvaras ceļa sākumā (Benijs Safdijs), lai uz ekrāna iemiesotu sarežģītu raksturlomu sporta filmas žanrā. Un tomēr – šī ir filma, kas par savu pamata materiālu ņem 2002. gada tāda paša nosaukuma dokumentālo darbu, uzdodot jautājumus par to, cik iespējama ir alķīmiska pārplūde no ļoti dažādām filmveides modalitātēm.

Sarunā mēģinām atšķetināt filmas kodolu, runājam ar ambīciju kino, atdarināšanas mākslu un deviņdesmito gadu estētikas kodiem.

Turpinoties oktobrim kā Latvijas kino pirmizrāžu mēnesim, jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē recenzējam ilgi gaidīto kriminālās ekselences meistara Oskara Rupenheita krimināldrāmu “Tumšzilais evaņģēlijs”, kas ieved 90. gadu kolorītā un policijas metodēs, kuras, iespējams, neattaisno mērķus. Līdztekus aplūkojam Sergeja Lozņicas jaunāko pilnmetrāžu – vēsturisko filmu “Divi prokurori”, kas uzņemta Latvijā un piedzīvojusi pirmizrādi galvenajā Kannu konkursā.

“Tumšzilais evaņģēlijs" turpina Rupenheitam tuvo tipāžu kino un jau ar “Kriminālās ekselences fonda” (2018) iemīto ceļo vietējā kriminālā universa mītos, priekšstatos un reālijās, kas šoreiz veido paralēles ar žanra meistariem Mārtinu Skorsēzi, Ābelu Feraru un citiem. Arī ar Aloizu Brenču un Armandu Zvirbuli, ja vēlamies.

Filma seko leitnantam Romānam Skultem (Raitis Stūrmanis), kas 90. gadu vidū uzsāk darba gaitas policijas iecirknī. Drīz vien jauniņais maina savu ideālistisko skatījumu uz profesiju. Izmeklējot reketa lietu, vīrietis sapinas ar “nepareizajiem cilvēkiem”. Ir skaidrs – lai kurā frontes pusē tu nebūtu, rokas ir jāsasmērē visiem.

Savukārt Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā šogad tika iekļauta baltkrievu izcelsmes ukraiņu režisora Sergeja Lozņicas vēsturiskā drāma, kas ieved 1937. gadā, staļiniskā terora laikā, kad jauns prokurors Korņevs (lomā Aleksandrs Kuzņecovs) naivumā, kas mijas ar mērķtiecību, cīnās pret sistēmu.

Latvijā uzņemtā spēlfilma veidota pēc rakstnieka Georgija Demidova memuāru motīviem. Mēģinot nonākt līdz ieslodzītajam un taisnīgumam, Korņevs aizvien dziļāk slīgst Kafkas darbiem līdzīgā pasaulē, saprotot, ka izmeklētāja un tiesātā lomas var ātri mainīties.

Kā ierasts, oktobrī norisinās Latvijas lielākais starptautiskais kino festivāls, kas vairākās sadaļās un konkursos izrāda aktuālāko gan no Eiropas kinematogrāfa, gan pasaules līmeņa festivālos jau pirmizrādītus darbus. Šajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē ielūkosimies trijās festivāla tematiskajās izlasēs – "Nordic Highlights", "Zeitgeist Deutschland" un "Home Made", lai no katras izceltu vienu spilgtu darbu.

Ziemeļvalstu kinematogrāfam veltītajā festivāla sadaļā izceļam Īslandes autoru, kura vārds daudziem Latvijā nebūs svešs – Hlīnura Paulmasona jaunākais darbs "Mīlestība, kas paliek" ir tikko piedzīvojis pirmizrādi Kannu kinofestivālā, un turpina uzrādīt režisora fligrānās novērotāja spējas.

Gadalaiku mijai līdzi šūpojas stāsts par četrdesmitgadniekiem Annu (lomā Sāga Gardarsdottira) un Magnusu (lomā Sverrirs Gudnasons), kuri šķiras ar mīlestību. Tāpat lomās paša Paulmasona bērni Ida, Porgils un Grimurs, kā arī sunīte Panda, kura Kannās saņēmusi pati savu balvu.

No ledājiem uz Spānijas salu svelmi – režisora Jana Oles Gerstera pirmā filma angļu valodā "Salas", kas iekļauta Vācijas kinematogrāfam veltītajā festivāla sadaļā, met atsauces uz Mikelandželo Antonioni un Alfrēda Hičkoka kino mantojumu. Kūrorta tenisa instruktora Toma (lomā Sems Railijs) monotono dzīves ritumu pārtrauc liktenīgās atpūtnieces Annas un viņas ģimenes ierašanās uz salas. Drīzumā pazūd sievietes vīrs un skatītāji, kā arī paši filmas tēli, tiek ievilkti šķietami slēptu nodomu un motīvu mozaīkā.

Latvijas kopprodukcijām veltītajā sadaļā savukārt atrodams pārsteigums – pie skatītājiem atgriežas režisors Mortens Traviks, kas sadarbībā “VFS Films” veidojis dokumentāro filmu “Atbrīvošanas diena” (2016) par “Laibach” koncertu Ziemeļkorejā. Filmā “Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete” sekojam varonēm, kuras izbēgušas no Ziemeļkorejas un apprecējušās Dienvidkorejā. Caur varoņu stāstiem iezīmējas tēmu almanahs – dzimumu lomu dinamika, imigranta pieredze un skurbinošs skats uz laulības institūtu Korejas sabiedrībā.