Raidījums Kur kritiķiem nav vietas dodas mazā vasaras atelpā, taču pirms tās vēl reizi tiekamies, lai apspriestu aizvadītā pusgada secinājumus un novērojumus. Spriežam, vai jau tagad varam runāt par darbiem, kas, visticamāk, iezīmēs visa gada kopainu, kā arī vērtējam, kuras kino industrijas norises mūs ir iepriecinājušas visvairāk un, protams, identificējam gadījumus, kuri ir likuši saķert galvu.

Raidījums ēterā atgriežas jau augustā – uz drīzu tikšanos!

Šoreiz Kur kritiķiem nav vietas aplūkojam interneta kultūrā un mītos balstītus darbus, kas iezīmē saspēli starp uz ekrāna redzamo un plašākām tendencēm jauniešu (un ne tikai) kultūrā. Uz mūsu darbagalda ir nonākusi pretrunīgi vērtētā režisora Sema Levinsona veidotā seriāla “Eiforija” trešā sezona, kā arī "YouTube" sensācijas Keina Pārsona debijas pilnmetrāžas filma “Backrooms: Bez izejas”, kas tapusi studijas "A24" paspārnē un jau ir paspējusi lauzt pāris kinoteātru apmeklējuma rekordus.

2019. gadā “HBO” producētā un režisora Sema Levinsona veidotā seriāla “Eiforija” pirmā sezonā tika uzskatīta paaudzes himnu un ātri vien kļuva par vienu no studijas visu laiku veiksmīgākajiem darbiem. Spīguļu un neona gaismu zīmējumā uzmirdzēja aktieri, kurus nu saucam par zvaigznēm – Džeikobs Elordi, Sidnija Svīnija un, protams, no "Disney" bērnu televīzijas pazīstamā Zendaja. Septiņus gadus vēlāk seriāls piedzīvo savu izskaņu, kas rada jautājumu – vai šis "paaudzes seriāls" ir spējis augt kopā ar savu auditoriju?

Epizodē apspriežam "Eiforijas" ģenealoģiju, ciltsrakstos atrodot gan tāda paša nosaukuma Izraēlas veidotu seriālu, gan britu jauniešu televīzijas leģendu, seriālu "Skins", kā arī izvērtējam Levinsona soļus žanra kino virzienā un piedāvāto provokāciju bagātīgā piedāvājuma tīrsvaru.

Keins Pārsons ir “YouTube” satura veidotājs un līdz šim jaunākais studijas "A24" paspārnē strādājošais režisors. "Backrooms: Bez izejas" ir režisora tāda paša nosaukuma interneta miniseriāla atvasinājums, kas iezīmē pēdējos gados aizvien aktuālāko tendenci kino režijas laukā debitēt no tiešsaistes platformu vides. Filmas scenārijs piedāvā pacienta un terapeites attiecību modeli: Klārks, kuru atveido britu aktieris Čivetels Edžiofors, ir šķirtenis, kurš pavada dienas nīkstot paša vadītajā mēbeļu veikalā, bet viņa terapeite Mērija, kuras lomā iejutusies norvēģu kino sensācija Renāte Reinsve, ir savu bērnības traumu mākta profesionāle. Klārks uzzina par elektrības noplūdi savā veikalā, un nejauši atrod slepenu telpu, kas ir labirints –  tikpat plašs un irracionāls, cik cilvēka apziņa. 

Runājam par "analogo šausmu" žanra un nostaļģijas nozīmi jaunākās paaudzes režisoru darbos, filmas viscerālo iedarbību un to, cik veiksmīgi Pārsons ir spējis adaptēt sevis radīto konceptuālo šausmu mistēriju pirmreizējai publikai.

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē lūkojamies uz pērnā gada festivālu atklājumiem. Recenzējam Teonas Strugaras Mitevskas biogrāfisko darbu “Terēze. Pirms viņa kļuva par svēto”, kurā spēlē zviedru meitene ar pūķa tetovējumu – aktrise Nūmi Rapasa –, kā arī ungāru autorkino talanta Lāslo Nemeša drāmu “Bārenis”, kas pietveras izdzīvošanas stāstam ideoloģiju plosītajā Budapeštā.

Maķedoniešu režisores Strugaras Mitevskas darbs ir izrādīts pērnā gada Venēcijas kinofestivāla sadaļā “Horizonti”, kas ir režijas debiju un kino valodā nepieradinātāku meklējumu konkurss. Autore izvēlējusies veidot biogrāfiju par Māti Terēzi (1910–1997) fragmentāri – mēs sekojam līdzi septiņām dienām viņas dzīvē Kolkatā. Sešām radīšanas dienām un vienai epifānijas dienai. Tas ir askētisks, konceptuāls un vienkāršotos konstrastos iedzīvināts darbs. 

Terēze, kuru atveido zviedriete Nūmi Rapasas – viņu zinām kā Līsbeti Salanderi no zviedru versijas “Meitenei ar pūķa tetovējumu” un Valdimāra Jouhansona “Jēra” (2021) –, pasaulē pieredz netaisnību. Misijā Kolkatā 40. gadu beigās Terēze ir elitārās Svētās Marijas klostera skolas direktore, kura vēlas mainīt sieviešu stāvokli katoliskajā un laicīgajā pasaulē. Strugara Mitevska mēģina radikalizēt biogrāfijas žanru un sakrālās un laicīgās dzīves pretrunas, tomēr filma paliek mēģinājuma teritorijā.

Varētu sacīt, ka ungāra Nemeša filmu galvenā varone ir Ungārija. Viņš ir viens no Austrum- un Centrāleiropas autoriem bez poļiem Agņeškas Holandas un Pāvela Pavļikovska, rumāņa Kristiana Mundžiu un viņa tautieša Radu Žudes, kas redz kino kā nacionālās identitātes veidotāju un diskusiju pamatu. Ar trešo pilnmetrāžas spēlfilmu “Bārenis” viņš ienāk personīgo atmiņu piesūcinātā zonā – pamatā ir viņa tēva, režisora Andrāša Jeles, piedzīvotais 50. gados Ungārijā un pašidentitātes lauks.

Pēc panākumiem Kannās ar “Saula dēlu” (2015) Nemešs ar otro darbu “Saulriets” (2019) ieveda Austroungārijas pirmskara, šoreiz Pirmā pasaules kara, laikmeta nervā. Tajā viņš valsēja ar kameru, lai radītu reibumu, savā ziņā pat nelabumu no sabiedrības, kas dzīvo neatkarīgi no visa.

Jaunākajā darbā “Bārenis” Nemešs pievēršas “promesošā tēva” stigmai un paternitātes matricai, kas ir galvenā filmas saistviela. To režisors izvērš visnotaļ nekritiski, un šī ir putekļu, gruvešu, sēpijas un dumpīgo dēlu un "nācijas bez tēva" filma.

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē esam kopsolī ar popkultūras mītiem un personībām. Recenzējam deju mūzikas karaļa Maikla Džeksona biogrāfisko filmu “Maikls”, kuras režisors ir Holivudas žanru kino veidotājs Antuāns Fukuā, un “Netflix” antoloģijas seriāla “Ķilda” otro sezonu. Tā piedāvā divu pāru attiecību tuvplānu katastrofiska mēroga pārpratuma ietekmē.

Holivudas pēdējo gadu tendence veidot biogrāfiskus darbus par mūzikas personībām – Frediju Merkūriju, Bobu Dilanu, Eimiju Vainhausu un citiem – ir uzburbusi līdz punktam, kad māksliniekus interpretē kā apstākļu upurus vai statiskus tēlus, kuriem ir tikai viena motivācija: nodoties mākslai. Šo fenomenu var attiecināt arī uz mūziķim Maiklam Džeksonam veltīto biogrāfisko filmu “Maikls”, kuru ir režisējis spriedzes kino veidotājs Fukuā. Viņš savu vietu Holivudā ir nostiprinājis ar tādiem darbiem kā “Treniņa diena” (2001) un “Stabilizators" (2014–2023), ar šo triloģiju radot žanru, kuru mēs zinām kā “Denzels Vašingtons nāk, runā īsi un dara ātri”.

Filma “Maikls” ir veidota kā Džeksona fenomenālās karjeras un personības konspekts, kas ir inerts un sastāv no statiskiem citātiem: mēnesgaitas, baltajām zeķītēm, vardarbības ģimenē, aizraušanās ar Pīteru Penu, noslīpētajam tēlam, kas ir aizgūts no horeogrāfa un režisora Boba Foses, ritma un blūza skanējuma dekonstrukcijas un daudz kā cita. Centrā nemainīgi ir Džeksons, kuru atveido Džeksona brāļa dēls Džafārs Džeksons, kurš sasniedz neticamu fizisko un vokālo līdzību ar popmūzikas karali.

Savukārt populārā “Netflix” seriāla “Ķilda” (2023–) otrā sezona ieved mūsu vēlmju tumšajos pavēņos. Pirms trim gadiem recenzējām dienvidkorejiešu izcelsmes amerikāņu režisora un scenārista Suna Jina Lī lolotā seriāla “Ķilda” pirmo sezonu. Tā asi reflektēja par attiecībām ar kapitālismu un otrās paaudzes migrantu pieredzi, piepildot savu amerikāņu sapni. Seriāla otrā sezona piedāvā jaunus varoņus un nodaļu – uzmanība ir veltīta “pakalpojumu sniedzējiem” un tam, ka “visas laimīgās ģimenes ir līdzīgas; katra nelaimīgā ģimene ir nelaimīga savā veidā”.

“Nokost bagātos” ir viena no visbiežāk aprobētajām fabulām populārajā kultūrā – varam izcelt gan “Balto lotosu” (2021–), gan arī “Skumju trijstūri” (2022), gan arī citus darbus. Mūsu aizrautība ar to, kā gāzt pie varas esošos, izmantot pelēkās zonas abstraktajā “sistēmā”, lai dzīvotu nedaudz labāk, vai izjust dziļu aizvainojumu pret tiem, kas dara mazāk un pelna vairāk, ir izvērsta daudz. “Ķildas” otrā sezona ar izcilu aktieru ansambli – Oskars Aizeks, Kerija Maligena, Keilija Speinija un Čārlzs Meltons un citi – mēģina nonākt pie neordinārākiem secinājumiem par kapitālistisko sistēmu, un seriālam tas izdodas.

Atzīmējot 79. Kannu kinofestivāla sākumu 12. maijā un gaidot Viestura Kairiša drāmas "Uļa" pasaules pirmizrādi tajā, pievēršamies kinodarbiem, kas izrādīti šīs kinomekas pērnajā laidienā. Zviedra Tarika Saleha “Republikas ērgļi” politiska trillera ietvarā asredzīgi preparē aktiera un varas attiecību rēbusu Ēģiptē, savukārt itāļa Mario Martones darbs “Brīvībā” piedāvā netipiskas draudzības stāstu 80. gadu Romā.

Saleha trilleris “Republikas ērgļi”, kas pērn tika izrādīts Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā, noslēdz “Kairas triloģiju”. Triptiha kontekstā būtiska ir sadarbība ar libāņu izcelsmes zviedru aktieri Fārisu Fārisu un šaurākas taciņas Ēģiptes iekšpolitikas kulisēs. 2017.  gada darbs “Nīlas Hiltona viesnīcas atgadījums" iegrauzās film noir tradīcijā, 2011.  gada Ēģiptes revolūcijā un policijas korumpētībā. Savukārt 2022. gada trilleris “Sazvērestība Kairā” izvērsa slepkavības izmeklēšanu un laicīgās un reliģiozās realitātes sadursmi. Filma, kurai ir daudz kopīgā ar Džonu le Karē, Kannās tika apbalvota ar labākā scenārija godalgu.

Turpretī jaunākā Saleha darba “Republikas ērgļi” centrā ir aktieris Žoržs Fahmī – viņš ir gluži vai ēģiptiešu Džordžs Klūnijs, kuru dēvē par “ekrāna faronu”. Politisko turbulenču laikā viņš bauda rietumnieku dzīvesveidu, “pareizos rokasspiedienus” un dēku ar gados jaunāko Donju. Tomēr Žorža popularitāte gaist un ir nepieciešama jauna loma. Kad ierodas aģents ar piedāvājumu “atjaunot attiecības ar režīmu”, Žoržs saprot, ka vēstures veidošana uz ekrāna var kļūt par vienu no viņa karjeras nozīmīgākajiem pagriezieniem.

Savukārt Martone, pieredzējis itāļu kinorežisors, dodas biogrāfiskās varones – rakstnieces Goliardas Sapiensas – virzienā. Filma pirms gada tika izrādīta Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā, kā arī seko pēdējo gadu tendencei pievērsties konkrētam posmam kādas personības dzīvē, ļaujot tajā sapilēt daudzām biogrāfijas nodaļām un notikumiem. Tomēr pāri visam tā ir ansambļa filma, kurā bez galvenās varones, kuru atveido klasiķe Valērija Golino, lomas atveido itāļu ekrāna zvaigzne Matilda de Angelisa un aktrise un dziedātāja Elodija.

“Brīvībā” ieved 80. gadu Romā. Sapiensa ir pārmaiņu laikmeta rakstniece. Viņa ir viena no Romas komunistu elites ģimenes 12 atvasēm. Pēc rotaslietu zādzības sieviete uz piecām dienām nonāk cietumā un iemanto jaunas draudzības. Pēc cietumsoda izciešanas viņa pārvērtē savu piederību intelektuāļu aprindām, atver mūžīgās pilsētas Romas vārtus, ļaujas carpe diem, mūža cilvēku satikšanai un dzejoļu radīšanai.

Šī Kur kritiķiem nav vietas epizode aplūko darbus, kuri izvēlējušies galēji pretējas stratēģijas ievērojamu sieviešu dzīvju attēlošanās. Režisores Kristīnes Želves filma “Mildas istaba” izmanto sev raksturīgos dokumentārā un spēles kino hibrīdformas risinājumus, lai vēstītu par latviešu pirmās filozofijas doktores Mildas Palēvičas dzīvi. Režisora Deivida Frenkela atgriešanās pie divtūkstošo kulta darba “Sātans Pradas brunčos” savukārt ļauj apvienoties leģendāram aktieru sastāvam (Anna Hetaveja, Emīlija Blanta, Merila Strīpa, Stenlijs Tuči), taču uzdod jautājumus par jebkāda veida attiecībām ar realitāti.

Par impulsu filmas "Mildas istaba" tapšanai kalpojušas Palēvičas padomju laikā “plauktā noliktās” grāmatas “Estētiskās domas attīstība Latvijā XIX gs. un XX gs. 1. pusē” un viņas pašas dienasgrāmatu publicēšana 2021. gadā, kas publiskajā telpā pozicionēja ārpus filozofijas studijām piemirstu, taču spilgtu Latvijas zinātnieci, kuras dzīvesgājums atklāj daudz gan par inteliģences dzīvi pirms pirmās brīvvalsts, tās laikā, un padomju okupācijas laikā, gan par sieviešu tiesību aktīvisma vēsturi Latvijā. To dara Kristīne Želve, filmdare un rakstniece, kas ne reizi vien izmanto dienasgrāmatu tekstus, lai atklāt plašāku bildi.

Lai arī darbs iezīmē ko vairāk kā hronoloģisku laika plūdumu, epizodē spriežam, ka tās vizuālā valoda un koncepcija jau ir kaut kur redzēta un zināma – pieminot, kaut vai postmodernistus Dereku Džārmenu un Pīteru Grīneveju, kuri to pašu darīja pirms 20, 30 gadiem. Galu galā spriežam – vai, mēģinot filmu veidot pēc konkrētiem estētiskajiem principiem un padarīt tēlus par arhetipiem, kadrs nav palicis pārāk nabadzīgs, un aizkadrā nav atstāts pārāk daudz skatītājam būtiskā.

Savukārt Deivida Frenkela "Sātans pradas brunčos 2" tapšanas iemels, šķiet, ir miglā tīts (ja neskaita banālo – 20 gadu jubileju), taču filma piedāvā skatītājiem daudz no tā, kas pirmo franšizes daļu padarīja par kulta filmu – lielisku aktieru ansambli, brīnišķīgus tērpus un redakcijas dzīves aizkulises. Tik jautājums – cik patiesa ir bijusi vēlme fiksēt modes industrijas pārmaiņas un cik – radīt iespējami daudz ienākumu?

Filma negaidīti komentē mediju vidi, žurnālistikas nozīmi iepretim sociālo tīklu klikšķu kultūrai, kā arī komentē ātrās un augstās modes ciniskās attiecības, sieviešu koleģialitāti un daudz ko citu, atbalsojot 80. gados populāro darba meiteņu tēlu trajektoriju (piemēram, “No deviņiem līdz pieciem” (9 to 5, 1980) ar Dolliju Pārtoni).

Epizodē pārspriedīsim filmas attiecības ar kulta seriālu "Sekss un lielpilsēta" un to, cik iederīgas ir labticīgas kapitālistu fantāzijas kinematogrāfā un to, kā šīs filmas vājās mīlas līnijas, iespējams, pastiprina tās galvenos vēstījumus.

Tuvojoties 4. maija Latvijā kino maratonam, atskatāmies uz pašmāju kino notikumiem un filmām, kas tiks izrādītas skatē, kā arī ir recenzētas iepriekšējās Kur kritiķiem nav vietas epizodēs. Fokusā – Alises Zariņas dramēdija “Nospiedumi”, kas pievērsās jaunas sievietes “gaišo un tumšo atmiņu mūžīgajam starojumam”, kā arī Eiropas dokumentārā kino granddāmas Lailas Pakalniņas “Putnubiedēkļi” – filma ieved Rīgas lidostā, kurā sastopas lidojošie un ložņājošie, skrienošie un filmējošie.

 

Zariņa ir viena no redzamākajām savas paaudzes režisorēm. Viņas debijas filma “Blakus” (2019) tika nodēvēta par mūsdienām piemērotu alternatīvu “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā” (1981) un faktiski aizsāka to, ko mēs varētu saukt par Latvijas “trīsdesmitgadnieku kino”. Proti, stilistiku, kas kopā vij Rīgas alternatīvo kultūru un stāstus par jauniem pieaugušajiem, kuru dzīves ceļš neseko iepriekš pieņemtajām sabiedrības konvencijām par dzīvokli, mašīnu, bērnu un hipotēku kā brieduma signāliem.

Bohēmisks dzīvesveids, jaunas sievietes un mīļākās, lelles “Bārbija” klātbūtne, attiecības mammu un vientulība, bet tai līdzās ir tēva mīlestība, kas ir fragmentāra. Līvai (Ieva Segliņa) sasniedzot briedumu un turpinot nodarboties ar fotogrāfiju, tēva atgriešanās akselerē pieredzes nospiedumus. Tas trāpīgi tiek risināts caur viņas attiecībām ar dzīvesbiedru Mārci (Gatis Maliks), pašas ķermeni, seksualitāti un pingpongam līdzīgajām attiecībām ar mammu (Leonarda Ķestere-Kļaviņa).

Savukārt Pakalniņas dokumentārā pilnmetrāža “Putnubiedēkļi” piedāvā unikālu cilvēka, dabas un dzīvības attiecību tīklojumu Rīgas lidostas teritorijā, kurā dzīvnieku un putnu kontroles darbinieki veic Holivudas cienīgas sacensības ar kādu uz skrejceļa iemaldījušos lapsu vai zaķi. Reizēm viņi apsauc dzīvniekus, imitējot to balsis. Vai glābj uz skrejceļa apmaldījušos putnēnu.

Režisores filmogrāfijā dzīvā daba – flora un fauna – ir svarīga, tomēr tās sarežģītajā struktūrā viņa nemeklē estētisko, bet gan analītisko. “Putnubiedēkļos” viņa reflektē par robežas jēdzienu un cilvēka rīcības paradoksiem. Jāsecina, ka Pakalniņas jaunākais darbs “Putnubiedēkļi” ir pievilcīgs skatītājiem – dinamisks dokumentārais sitkoms ar birokrātijas ielaidumiem. Abi raidījuma recenzenti vēl joprojām turpina lauzt prātus, vai un cik daudz šī filma ir vesterns uz skrejceļa.

Šīs nedēļas epizodē aplūkojam divus darbus, kas pietveras karadarbībai te un tagad – tunisietes Kauteres Ben Hanias Venēcijas festivālā godalgotais darbs "Hindas Radžabas balss" mākslinieciski apspēle vienu no sirdi stindzinošākajām dokumentālajām liecībām no Izraēlas-Palestīnas konflikta. Savukārt Mistislava Černova “2000 metri līdz Andrijivkai” skatītāju burtiski ieved aktīvas karadarbības mutulī, ļaujot piedzīvot Ukrainas aizstāvju piedzīvoto faktiski pirmajā personā.

2024. gada janvārī pasauli ar sociālo tīklu palīdzību pāršalca sešgadīgās Hindas Radžabas balss – internetā tika publicētas viņas dzīves pēdējo stundu sarunas ar Palestīnas Sarkanā Pusmēness pārstāvjiem, lūdzot pēc palīdzības. Kautere Ben Hania savā filmā aplūko incidentu no dispečeru puses – zvanu centra drāmas vai trillera formā.

Sarunā apspriežam, ko nozīmē veidot māksliniecisku materiālu par aktuālu karadarbību, kādu lomu šajā darbā spēlē melodramatisms un kādas ir režisores izmantotās stratēģijas, lai skatītājam filmas gaitā atgādinātu uz ekrāna redzamo saistību ar realitāti.

Mistislavs Černovs ir ukraiņu kinorežisors, kara korespondents, videogrāfs, fotogrāfs, fotožurnālists un romānu autors, kā arī Pulicera balvas un ASV Kinoakadēmijas balvu ieguvējs. Kā viņš pats min – pēc 2014. gada visi žurnālisti Ukrainā zināmā veidā ir kļuvuši par kara žurnālistiem. Savā jaunākajā dokumentārajā filmā "2000 metri līdz Andrijivkai" Černovs, izmantojot gan paša uzņemtos kadrus, gan filmējumus no pie kareivju ķiverēm piestiprinātajām kamerām, atklāj cīņu par Andrijivkas ciemata atbrīvošanu. 2000 metrus garā meža strēle, kas Ukrainas aizstāvjus šķir no mērķa, ir gan simboliska, gan banāli tieša, tāpat kā kareivju motivācija un ikdiena.

Epizodē pārrunājam to, kādos reģistros esam pieraduši runāt par karu, kā kara žanra filmu estētika ietekmē mūsdienu dokumentāro kino, un ko nozīme tas, ka pašlaik norit pasaules vēsturē vislabāk dokumentētās karadarbības.

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē ievedam neērtās pagātnēs un tagadnēs. Norvēģa Kristofera Borgli dramēdija “Totāla drāma” uzjundī jautājumus ne tikai par to, cik labi aktieru Zendajas un Roberta Patinsona varoņi pirms kāzām viens otru pazīst, bet arī cik sodāma ir iztēle un cik ir rīcība. Savukārt vācu režisores Mašas Šilinskas “Lūkojoties saulē” ieved četru sieviešu likteņos, kas vairāk kā simts gadu garumā ir savīti ciešāk par visu.

Norvēģis Kristofers Borgli, kuru daļa skatītāju atpazīst kā Latvijā izrādītās satīras “Pati sev piegriezusies” (2022) autoru, turpina strādāt Holivudā. Pēc veiksmīgā 2023. gada darba “Sapņu scenārijs” ar Nikolasu Keidžu galvenajā lomā režisors attīsta sev pazīstamo rokrakstu. Proti, fokusu uz pāris varoņiem, sabiedrības dubultajiem standartiem, neērtajiem smiekliem un mileniāļu paaudzi. Filmā “Totāla drāma”, kas pievēršas tam, cik labi mēs pazīstam savus tuvākos cilvēkus, režisors galvenajās lomās pulcē savas paaudzes zināmākos aktierus Zendaju un Robertu Patinsonu.

Skaisti, jauni cilvēki. Kāzu plānošana. Un tad – pavērsiens. Pagātne, kas satricina. Un sākas farss. Emmas (Zendaja) un Čārlija (Patinsons) atklāsmes kāzu nedēļā, malkojot degustācijā vīnu un atklājoties saviem vedējiem par ļaunākajiem nodarījumiem viņu dzīvēs, pielej eļļu kāzu adventei un tās plānošanai. Iegraužoties dzimumkomēdiju tradīcijas ābolā, Borgli izspēlē filozofisku problēmu: kāpēc mēs sodām par nodomu un iztēli, bet nesaasinām reālu rīcību un tās sekas?

Savukārt Šilinskas drāma “Lūkojoties saulē” ir viens no pērnā gada visnovērtētākajiem darbiem – filma saņēmusi žūrijas balvu Kannu kinofestivālā un citas godalgas. Tās fokusā ir četras dažādu paaudžu meitenes un viņu stāsti. Almu, Ēriku, Angeliku un Lenku šķir laikmets, bet vieno ģimenes īpašums un tā piekājes upe, kuru apdzīvo elektriskie zuši. Alma pieredzēs vecāku sargātos noslēpumus, Ērika – kara laika klusumu, Angelika – seksualitātes mošanos, bet Lenka – draudzību, kas ierodas tikpat ātri, cik tā pazūd.

“Lūkojoties saulē” ir izlolota, silta un ambicioza filma, lai gan četru meiteņu pieredzētais izriet no dzīvības un nāves dejas un vācu kolektīvās pieredzes pēdējā gadsimta laikā. Tomēr Šilinska nemēģina veidot scenāriju, balstoties vācu kino standartsituācijās – nacisma vēsturē un vardarbībā, Rietumvācijas un Austrumvācijas posmā un citos. Režisore kopā ar scenārija līdzautori Luīzi Pēteru atrod elegantas sānieliņas, lai atteiktos no makronaratīviem un pievērstos mikronaratīviem.

Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas apskatām divus daudzsēriju darbus – Stīvena Konrāda piepilsētas dēku un intimitātes krimināldrāmu “DTF. Seintluisa” ar Džeisonu Beitmanu, Deividu Hārboru un Lindu Kardelīnī galvenajās lomās, kā arī Heilijas Z. Bostonas veidoto un brāļu Daferu producēto laulību šausmu komēdiju “Notiks kaut kas ļoti slikts” ar jaunākās paaudzes seriālu zvaigznēm Kamilu Moroni un Ādamu Dimarko.

"DTF. Seintluisa" (DTF. Saint Luisa) ir iepazīšanās aplikācija, kuru rutinētas ikdienas nogurdināti pāri izmanto, lai atrastu ārlaulības sakarus. To ieinstalē arī seriāla varoņi, surdotulks Floids un laika ziņu diktors Klārks, un vēlme pēc piedzīvojuma noved līdz... nāvei.

Epizodē apspriežam krimināldrāmas un melodrāmas krustpunktus, neuzticamā stāstnieka aizvietošanu ar nezinošo stāstnieku, un to, kā seriāla veidotājiem ir izdevies film noir čaumalā attīstīt vienu no pēdējā laika godīgākajiem stāstiem par intimitāti.

Kā jau vēsta nosaukums – “Notiks kaut kas ļoti slikts”, Reičela pirms kāzām sava līgavaiņa Nikija ģimenes lokā jūt, ka nebūs labi. Kad priekšnojautas apstiprina vairākus gadsimtus vecs radinieks, kļūst skaidrs – plūdīs asinis.

Epizodē apspriežam laulību tematikas uzšķērduma popularitāti pēdējā laika šausmu žanra darbos, mirkļus, kuros atsauces no asprātīgām kļūst par pašmērķīgām un to, cik garš derīguma termiņš ir parabolai, līdz ar to sāk notikt kaut kas "ļoti slikts".