Kur kritiķiem nav vietas

Jaunākajā epizodē aplūkojam divus vispasaules kino fenomenus – Džoša Safdija filmu “Mārtijs Lieliskais”, kas ar Timotiju Šalamē titullomā ieved galda tenisa un pēckara pasaules jaunajā kārtībā, un režisora Olivjē Laši tuksneša odiseju “Sirāts” – transam līdzīgu kino pieredzi, kas meistarīgi savij ģimenes un pasaules gala tēmas.

Nesen kā arī “Zelta globusu” par labāko aktiera darbu komēdijā vai mūziklā apbalvotās filmas “Mārtijs Lieliskais” centrā ir Mārtijs Mauzers (Šalamē) – amerikāņu sapņa, kas robežojas ar drudzi, aizrauts ņujorkietis, kurš vēlas kļūt par pasaules čempionu galda tenisā. Tricinoties cauri Ņujorkai, Londonai un turnīriem Japānā, viņš prot apvārdot, pieburt, nokaitināt un sarīdīt sevi ar visu Safdija filmas kolorīto varoņu galeriju: kādreizējo kino dīvu Keju (lomā Gvineta Paltrova), viņas turīgo vīru Miltonu (Kevins O’Līrijs), kā arī bērnības draudzeni un mīļāko Reičelu (Odesa Aziona) un māti (Frena Drešere).

Džošs Safdijs kopā brāli Benu ir pēdējās desmitgades jaunās Ņujorkas kino skolas pārstāvji – viņu darbu centrā ir apmātības un pārcilvēcisku ideju aizrauti varoņi, kuru rīcība un metodes nonāk likuma otrā pusē. Šalamē atveidotais Mauzers ir antivaronis, un viņa spēja sevi pārdot – piedāvāt savu sapni un likt noticēt – ir mūsu uzdevums.

“Mārtijs Lieliskais” ir viens no pamanītākajiem darbiem aktuālās balvu sezonas kontekstā.

Savukārt nesen kā ar piecām Eiropas Kinoakadēmijas balvām apbalvotais tuksneša trilleris “Sirāts” ir franču izcelsmes spāņu režisora Laši lolojums. Filma tika pirmizrādīta Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā, saņemot žūrijas balvu, un tā ir kļuvusi par Eiropas kino fenomenu, kas satricina globālo auditoriju. Veidota kā ceļa filma, tā piedāvā divas dažādas ģimenes – viena ir nukleārā, otra ir apzinātā – eksistenciālu situāciju virknēs Marokas tuksnesī.

Nekurienes putekļos ieradušies simtiem reiveru, lai saceltu tuksneša smiltis. Šajā dejas ekstāzē ierodas tēvs Luiss (Serdži Lopess), dēls Estebans (Bruno Nuņess Arjona) un suns Pipa, lai atrastu pazudušo māsu. Meklējumus aprauj karš, kas liek mūzikas aizrautajiem izklīst. Tomēr ģimene nolemj sekot vienai reiveru grupai, un visi taps ierauti tuksneša šķīstītavā. Viņi aizmirsīs par meklēto, jo pašiem nāksies cīnīties par katru dzīves sekundi.

Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas apskata divus Baltijas valstu darbus – Latvijas režisora Dāvja Sīmaņa dokumentārā esejas filma “Frankenšteins 2.0” atklāj dzīvildzes entuziastus ASV un Krievijā, tikmēr lietuvieša Karola Kaupina “Janvāra gaisma” pievēršas televīzijas darbinieku bada streika aizkulisēm pirms 35 gadiem, 1991. gada janvārī.

Mēdz teikt, ka dzīvei jēga rodas tikai tās galīguma dēļ. Filmas "Frankenšteins 2.0" varoņi tam nepiekristu. Aizkadra balss pavadījumā skatītāji tiek ievesti mājas laboratorijā ASV, kur mājo mākslīgā intelekta iedzīvināts robots, vai kādā garāžā Krievijā, kur sasaldēti nākotni gaida optimisti. Kuriozajiem varoņiem un notikumiem pa vidu – paša režisora apcere par to, cik noteikta un relatīva ir nāve mūsdienu pasaulē.

Filma, kas tapusi kopš Covid-19 pandēmijas un pasaules pirmizrādi piedzīvoja pērn oktobra beigās Jihlavas dokumentārajā kinofestivālā, ir vesels tēmu almanahs – režisors Dāvis Sīmanis kopā ar scenārija līdzautoru Uldi Tīronu sapin dažādu kultūratsauču un kuriozitāšu audeklu, taču tas pārsteidzošā kārtā aptverto tēmu loka dēļ vietumis irst pa vīlēm. Raidījumā runājam par šī darba spēcīgajām un vājajām pusēm, kā arī apspriežam to, cik nepielūdzama laika roka mēdz būt ne tikai pret dzīvām radībām, bet arī filmu ražošanas ciklu.

Savukārt Lietuvas kinorežisora Karola Kaupina filma "Janvāra gaisma" mūs aizved līdz laiktelpai, kurā uz mirkli paviesojās arī Viestura Kairiša filmas "Janvāris" (2022) galvenais varonis, proti, Lietuvas nacionālās televīzijas ēkai 1991. gada janvārī. Padomju spēku ieņemtā ēka savieno kaimiņus, svešiniekus un pagātnes naidniekus, kas vienojas bada streikā, cerībā, ka tie, kas novēršas no globālām ciešanām, spēs ieraudzīt brīvības alkas individuālos acu skatienos.

Karolis Kaupinis, kas Latvijas skatītājiem būs pazīstams no savas spožās debijas 2019. gadā, filmas "Nova Lituania", atgriežas ar pārsteidzoši nesentimentālu, taču emocionalitātē un afektos balstītu "mazo cilvēku" stāstu uz globālu pārmaiņu fona. Raidījumā aplūkojam patreizējo Lietuvas radošo ekosistēmu, parunāsim par metamodernismu un uzmeklēsim filmas veiksmes, un neveiksmes.

Atgriežoties pie klausītājiem 2026. gadā, Kur kritiķiem nav vietas epizodes uzmanībā ir divi dinamiski un pasaules mainīšanai veltīti ekrāna darbi. Starp Parīzi pirms vairāk nekā 60 gadiem un Kauņu mūsdienās – recenzējam Kannu kinofestivālā pirmizrādītās Ričarda Linkleitera rotaļas ar franču jauno vilni dramēdijā “Jaunais vilnis” un lietuviešu kvīru filmdara Roma Zabarauska politisko trilleri “Aktīvists”.

Afektīvā kino nostaļģija un sinefilija – tieši ar šiem ieročiem ir bruņojies amerikāņu neatkarīgā kino režisors Ričards Linkleiters filmā “Jaunais vilnis”. Ekrāna darbs pērn burtiski saviļņoja Kannu kinofestivāla auditoriju, kad to izrādīja galvenajā konkursā. Zīmīgi, ka pērn Linkleiters, kurš zināms kā triloģijas “Pirms” (1995–2013) un filmas “Zēna gadi” (2014) autors, piedāvāja vēl vienu dramēdiju – formā tikpat koncentrētu, nostaļģijas Džokera kārti izspēlējošo “Zilais mēness” (2025) ar režisora domubiedru – aktieri Ītanu Hauku – galvenajā lomā. Filma tika izrādīta Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā.

Savā ziņā “ Zilais mēness” un kinoteātros aktuālais “Jaunais vilnis” ir “zudušo laiku meklējot” diloģija: tās centrā ir radošie gari savos augstākajos un zemākajos punktos. Tās ir personīgās un profesionālās trajektorijas, kurās viss ir šķietami viens – tieši tas šobrīd saista jau 30 gadus filmējošo Linkleiteru.

“Jaunais vilnis” reinscenē vienu no zināmākajiem franču jaunā viļņa darbiem – Žana Lika Godāra pilnmetrāžas debiju “Līdz pēdējam elpas vilcienam” (1960). Līdztekus tam tiek aspēlētas franču režisora (lomā Gijoms Marbeks) slāpes un sāpes, kā arī gaidas, tā arī ietekmīgais kino izdevums “Cahiers du Cinéma”, Fransuā Trifo triumfs Kannās ar “400 sitieniem” (1959), haotiskais filmēšanas process ar Žanu Polu Belmondo (Obrī Dulēns) un Džīnu Sībergu (Zoja Deuča), kā arī daudzām citām vēsturiski nozīmīgām ekrāna personībām.

Savukārt lietuvieša Zabrauska piektā pilnmetrāžas spēlfilma “Aktīvists” ir izrādīta Tallinas “Melno nakšu” kinofestivāla Baltijas konkursā un šobrīd ir skatāma straumēšanas platformā “HBO Max”. Zabrausks ir viens no spilgtākajiem kvīru kino veidotājiem Lietuvā. 2011. gadā viņa īsfilma “Porno melodrāma” tika izrādīta Berlinālē, bet visplašāk zināma ir viņa pilnmetrāžas aktierfilma “Rakstnieks” (2023) par lietuviešu amerikāni un krievu izcelsmes lietuvieti – abi vīrieši pēc vairāku gadu dienesta padomju armijā atkal satiekas Ņujorkā.

Filma “Aktīvists” pietveras konspirācijas tīklam Lietuvā, kurā satiekas cilvēktiesību aktīvisti, neonacisti, prese un vietvara. Tieši tad, kad Kauņa gatavojas savam pirmajam LGBTQ+ gājienam, tiek nonāvēts ietekmīgākais cilvēktiesību aktīvists. Kas sākas kā slepkavība, turpinās kā mirušā mīļotā Andriusa (lomā Roberts Petraitis) izmeklēšana un visu iesaistīto pušu atmaskošana. Lai gan filma veido ciešas saites ar Baltijas reālpolitiku un šī brīža diskursiem publiskajā telpā, tās elementi ne allaž ir savienoti kā saderīgi puzles gabaliņi.

2025. gada noslēdzošajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē tiekamies, lai aprunātos par filmām, kas mums ir definējušas aizvadīto gadu – runājam par ģimenes un paaudžu motīviem izvēlētajās filmās, ieskicējam dārgumus no Latvijas un pasaules kinematogrāfa, kā arī sniedzam ieskatu gaidāmajā raidījuma cēlienā!

Dārtas izlase:

“Sirāts” (Sirat, 2025), rež. Olivjē Laksi

“Cīņa pēc cīņas” (One Battle After Another, 2025), rež. Pols Tomass Andersons

“Citas izvēles nav” (No Other Choice, 2025), rež. Čanvuks Parks

“Slepenais aģents” (O Agente Secreto, 2025), rež. Klebers Mendosa Filju

“Grēcinieki” (Sinners, 2025), rež. Raiens Kūglers

Žulijena izlase:

“Viss, ko iztēlojamies kā gaismu” (All We Imagine As Light, 2024), rež. Pajala Kapadija

“LOTUS” (2024), rež. Signe Birkova

“Senitimentālā vērtība” (Sentimental Value, 2025), rež. Joahims Trīrs

“Mūžīgi jauni” (2025), rež. Armands Začs

“Mīlestība, kas paliek” (Love That Remains, 2025), rež. Hlinurs Palmasons

Šī gada pirmspēdējā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam divus ekrāna darbus – Lusilas Adzialiovičas Berlinālē godalgoto ziemas pasaku “Ledus tornis”, kā arī seriālu formāta meistara Vinsa Giligana vienprātības melno komēdiju “Pluribus”, kas nesen ieguvusi divas "Zelta globusa" nominācijas.

Nereti vislielāko tehnoloģiju kritiku rada tie, kas ražo pašas tehnoloģijas. Straumēšanas platformas “Apple TV” paspārnē ir tapis seriāls “Pluribus”, kas kritizē digimoderno komunikāciju, nekritisku mākslīgā intelekta izmantošanu un labbūtības apogeju. Seriāla autors ir Vinss Giligans, kurš ir pazīstams kā seriālu “Pārkāpt robežu” (2008–2013) un “Labāk zvaniet Solam” (2015–2022) veidotājs, un šoreiz viņš piedāvā postapokalipsi, kurā Zemes iedzīvotāji ir kļuvuši laimīgi. Tomēr ne visi.

Seriāla desmit sēriju centrā ir erotisko romānu autore Kerola (Reja Sīhorna), kura ar savu aģenti un partneri Helēnu nesen kā ir atgriezušās no grāmatas tūres un tikšanās ar lasītājiem. Viņa necieš savus romānus, atpazīstamību, ikdienu – te Giligans norāda uz “priviliģēto kaitēm”. Kerolas raksturs saasinās, kad pasauli ir skārusi “laimes” pandēmija, kuras rezultātā civilizācija ir kļuvusi… laimīga. Viņa un vēl 12 citi cilvēki nav pakļauti vīrusam. Kerolas varone ir pēdējā desmitgadē bieži redzētā antivarone: Kerola vēlas glābt pasauli, nevis cilvēces labad, bet gan tāpēc, ka iepriekš bija labāk.

Savukārt uz Latvijas kinoekrāniem ir nonākusi radikālā stilizācija “Ledus tornis”, kuras pamatā ir Hansa Kristiana Andersena pasaka par “Sniega karalieni”. Kino mīti, cietsirdīgais ekrāns un tā liegā gaisma. Filma izrādīta Berlināles galvenajā konkursā šī gada februārī.

Gaspāra Noē dzīvesbiedrene, režisore Lusila Adzialioviča piedāvā savu ceturto pilnmetrāžu, un galvenajās lomās ir debitante Klāra Pačīni un Mariona Kotiljāra.

Filma ieved atsvešinātā, saltā un sarmas klātā nekurienē 60. un 70. gadu mijā Francijā, kad bārene Žanna (Pačīni) nejaušības rezultātā nonāk “Sniega karalienes” filmēšanas laukumā, pār kuru valda ledainā aktrise Kristīne (Kotiljāra).

Filma smalki preparē aizraušanos ar ekrāna valdzinājumu un fantāzijām, kā arī tā ir prasīga pret savu skatītāju. Mēs nonākam Fausta tēla teritorijā: dvēseles pārdošana un atzinība, ko iegūstam pret to. Pusaudze Žanna ierauga šo cenu, bet viņa arvien vairāk iemīlas ciniskajā kino veidošanā, kurā, iespējams, nav vietas jaunām sirdīm.

Šīs nedēļas Kur kritiķiem nav vietas fokusā ir divi darbi, kas aplūko varoņus eksistenciālas krīzes priekšā, taču variē starp nostaļģiskas kino pasakas un kino šausmu stāsta modalitātēm – proti, amerikāņu neatkarīgā un Holivudas kinematogrāfa kustcelēs stāvošā Noa Baumbaha filmu "Džejs Kellijs" un Berlīnes kinofestivālā pirmizrādīto amerikānietes Mērijas Bronstīnas darbu “Ja varētu, es tev spertu”.

Džeja Kellija tēls nepārprotami met tiltus uz viņu attēlojošā Holivudas sirdsāķīša Džordža Klūnija biogrāfiju – brīžiem pat šķiet, ka šis darbs ir uzrakstīts tieši viņam. Stāsts par ekrāna zvaigzni, kas karjeras norietā saprot, ka "īstā dzīve" ir teju paskrējusi viņam garām, un vēl palikusi viena iespēja ielekt prombraucošā vilcienā, no vienas puses ļoti atgādina Čārlza Dikensa "Ziemassvētku dziesmas" motīvus, no otras – iepriekš apskatīto Joahima Trīra "Sentimentālo vērtību".

Spriežam par filmas aktierdarbu smalkumiem, patriarhu dzīves rezumējumu motīvu pasaules kinematogrāfā, un to, kāds izaicinājums filmdariem ir veidot darbus par aktiera dzīvi.

Daudz mazāk glancēta dzīves aina atklājas trauksmainu afektu un ekspresionistiska attēla piesūcinātajā "Ja varētu, es tev spertu" – filma, kas vairāk viesojas šausmu, ne komēdijas žanra rokasgrāmatā, piedāvājot klaustrofobisku stāstu par Lindas, praktizējošas psihoterapeites, rūpēm par savu slimo bērnu. Grotesks kļūst viss, sākot ar barošanu un beidzot ar kāmīti.

Epizodē apspriežam filmas iedarbīguma principus, saspēli starp intelektuālu un ķermenisku "biedēšanu", kā arī Rouzas Bērnas ekrāna sniegumu, kas, cita starpā, apbalvots kā labākais šī gada Berlīnes kinofestivālā.

Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas iegremdējamies aktuālajā straumēšanas platformu piedāvājumā – aplūkojam Giljermo del Toro sen loloto Mērijas Šellijas gotiskās klasikas "Frankenšteins jeb mūsdienu Prometejs" adaptāciju, kas nule piedzīvojusi pirmizrādi Venēcijā un ir jau skatāma “Netflix” straumēšanas platformā. Kā arī režisores Rebekas Milleres piecdaļīgo kinoportretu režisoram Mārtinam Skorsēzem – vienam no amerikāņu kinomākslas lielajiem titāniem, kura daiļrade pusgadsimta garumā mums vēsta par ASV pilsētu ekstravaganci, vardarbību un garīguma meklējumiem.

Internets vēsta, ka “Frankšteins” ir ekranizēts 433 pilnmetrāžas filmās, 212 īsfilmās un 85 seriālos – tas ir viens no visvairāk ekrānam pakļautajiem literārajiem darbiem. Ko fabulā, kas sevī ietver gan bažas par zinātnes un cilvēka attiecībām, gan Dieva kompleksu un cīņu pret dabas likumiem, ir ieraudzījis viens no šī gadsimta diženākajiem fantastiem, meksikāņu kinorežisors Giljermo del Toro?

Epizodē apskatām autora revizionisma garu pasaku stāstniecībā, aprunājam filmas spilgto vizualitāti un viktoriāņu laikmeta sasaisti ar katoļticības idejām, kā arī spīdošā aktieru ansambļa – Džeikoba Elordi, Oskara Aizaka un Mias Gotas – sniegumus darbā, kas ir vienlīdz spēcīga oda montrozajam kā cilvēciskā spogulim un kino amatniecībai.

Tikmēr Sandensas festivāla vairākkārtējās laureātes Rebekas Milleres piecdaļīgais seriāls "Skorsēzes kungs" tiecas atšķetināt vesela laikmeta garu, personības un strāvojumus caur vienu personu – leģendāro filmdari Mārtinu Skorsēzi, kuru draugi mīļi sauc par Mārtiju.

Sekojot režisora filmogrāfijai, skatītājam atklājas stāsts par personību, kas no ar astmu sirgstoša zēna Ņujorkas itāļu geto ir kļuvis par vienu no šīs mākslas svarīgākajām personām. Epizodē aprunājam stāstījuma formulas, virspusējību kā vēstījuma modalitāti un gadījumus, kad tas strādā plašāku māksliniecisko uzdevumu izpildei.

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē recenzējam norvēģu režisora Joahima Trīra drāmu “Sentimentālā vērtība” par ģimenes, vēstures, teātra un kino trauslajām attiecībām – tām eļļu pielej patriarha atgriešanās. Līdztekus aplūkojam mīlestības un laulības alegoriju – Linnas Remzijas drosmīgo darbu “Mirsti, mana mīla” ar aktieriem Dženiferu Lorensu un Robertu Patinsonu galvenajās lomās.

Starp sentimentālo un nesentimentālo: kas padara cilvēkus, atmiņas, vietas un objektus īpašus? Šo jautājumu uzdod Joahims Trīrs, atgriežoties pie skatītājiem pēc kinodarba “Pasaulē sliktākais cilvēks” (2021) un divām “Oskara” nominācijām par labāko oriģinālscenāriju un starptautisko filmu.

"Sentimentāla vērtība", kas ieguvusi šī gada Kannās "Grand Prix" balvu, ieved Borgu dinastijas vēsturē un mūsdienās: divas māsas Nora (Renāte Reinsve) un Agnese (Inga Ibsdotira Lilleāsa) caur tēva, ievērojama kinorežisora Gustava Borga (Stellans Skašgords), atgriešanos abu dzīvēs, izgaismo savas dzimtās mājas klusākos, sāpīgākos un intīmākos stūrus.

Arī skotu kino autores Linnas Remzijas jaunākais darbs "Mirsti, mana mīla" arīdzan tika izrādīts Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā. Katra režisores filma – kā debija "Žurku ķērājs" (1999), tā arī "Mums ir jārunā par Kevinu" (2011) un citas – ir notikums. Jaunākais darbs ar Lorensu un Patinsonu destruktīvu jauno vecāku Greisas un Džeksona lomās apelē pie sirreālā, dabas un psihes krustpunktiem. Tā ir ambicioza metafora par attiecību dabisko (un pārdabisko) nāvi, kas neatstās vienaldzīgu nevienu.

Kur kritiķiem nav vietas bija ekskluzīva iespēja intervēt filmas aktrisi Lorensu par sadarbību ar Remziju un lomu, kādā mēs zināmo Holivudas aktrisi neesam nekad viņu redzējuši, kā arī brīvības un domubiedru nozīmi.

Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas recenzējam divas debijas, kas sakņojas stāstos par šodienas sievietēm. Norvēģietes Janikes Askevollas dramēdija “Solomamma”, kas vasaras nogalē piedzīvojusi pirmizrādi Lokarno, uzrāda morālas dilemmas apsēstībā ar ģenētiku un paternitāti. Tikmēr Evas Viktoras filma “Piedod, mazā”, kas pārliecinoši rezonē balvu sezonā un Sandensā ieguvusi labākā scenārija balvu, ir dramēdija kas ar liegi tumšu humoru zīmē ceļu atlabšanai pēc traumas.

Askevolla piedāvā neērtu humoru, asredzīgus novērojumus par sabiedrību un "apzinātās ģimenes" modeli. Filmas centrā ir žurnāliste Edīte (lomā zviedriete Lisa Lēve Kongslija), kura vairākus gadus viena pati audzina savu dēlēnu. Bērna tēvs ir spermas donors, kura identitāti, veselības stāvokli un motivāciju viņa vēlas uzzināt detalizētāk, tamdēļ nolemj viņu uzaicināt uz interviju. Lakoniskajā dramēdijā savijas ziemeļnieciski šerps un silts humors, kas preparē dzimumlomas sabiedrībā.

Režisore un scenārija līdzautore Askevolla stāsta, ka par iedvesmu šim sižetam kalpojusi gan kādas draudzenes pieredze, uzmeklējot sociālajos tīklos sava sēklas donora profilu, gan situācija Norvēģijā, kad spermas ziedošana ir kļuvusi par valstij kompensējamu pakalpojumu, kas likumsakarīgi izaicina priekšstatus par ģimenes struktūru. Filmu kopproducējusi Latvijas studija "Mistrus Media".

Tikmēr amerikānietes Evas Viktoras debija režijā "Piedod, mazā" tiek dēvēta par “Oskaru” sacīkstes “melno zirdziņu”, un tā pārsteidz ar intonāciju, narāciju un raksturiem. Filmas galvenā varone ir Agnese (lomā pati Viktora), spējīga literatūras profesore, kas aizrāvusies ar Virdžīniju Vulfu un joprojām pēc seksuālās traumas cenšas ar draudzenes, tuvāko cilvēku un nejauši sastapto (arī kaķa) palīdzību atgūt kontroli, dzīvesprieku un pašapziņu. Fragmentējot Agneses dzīvi, filmā varones pieredzes nodaļas izgaismos laiku pirms, traumu un tās sekas.

Kā dzīvot pēc sliktā? Agneses negribētā tuvība ar viņas disertācijas darba vadītāju pārtaps dzīves puzles likšanā no jauna. Tā dziedēs un smīdinās, sāpinās un liks nopūsties, nemainīgi izvilinot smaidu. Šādi miniatūri, niansēti darbi kā "Piedod, mazā", kuru centrā ir varones introspekcija un līdzcilvēku klātbūtne, nemēģinot aizrauties ar formālismu un tendenciozitāti kinematogrāfā, liek ticēt amerikāņu neatkarīgajam kino.

Raidījumā Kur kritiķiem nav vietas sekojam padomju perioda Latvijas pirmās sieviešu basketbola komandas gaitām Dzintara Dreiberga jaunākajā filmā “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, kā arī Jāņa Ābeles dzejas detektīvam “Testaments”, kas seko bohēmas dzejnieka un rakstnieka Anatola Imermaņa pīšļiem pa pēdām.

Sporta arēna kā politiskās pašnoteikšanās placdarms – pēc vēsturiskā epa “Dvēseļu putenis” (2019), režisors Dzintars Dreibergs pietveras opresīvas sistēmas atšķetināšanai no vienas sievietes perspektīvas. Scenārijs, kam par pamatu ņemts Dzidras Uztupes-Karamiševas dzīvesstāsts, ļoti veikli kopā sapin vairākus laika periodus un dzelzs priekškara sociālekonomiskās realitātes. Dzidra (lomā Agnese Budovska) ir padomju “proletariāta pārstāve”, kura ar profesionālo sportu nodarbojas “tikai hobija līmenī”. Viņas ģimene ir “melnajā sarakstā”, jo brālis pret paša gribu ir iesaukts nacistiskās Vācijas armijā. Filmas notikumi norisinās pagājušā gadsimta 50.-60. gados, kad Latvijā aktīvi norit rusifikācijas procesi. Neraugoties uz faktoloģiski blīvo fonu, “Tīklā” piedāvā intensīvu, motivētu scenāriju ar ārkārtīgi fascinējošiem varoņiem. Tie ir tēli, kas ir pievilcīgi, pētāmi un tuvplānā skatāmi daudzkārt kā vēsturiskajā kontekstā, tā arī kino valodas un žanra kontekstā.

Tikmēr Jāņa Ābeles dokumentārā pilnmetrāžas debija “Testaments” drīzāk ieņem hibrīdfilmas aprises – tas ir detektīvstāsts par dzejnieka un Latvijas kriminālžanra pioniera Anatola Imermaņa pazudušajiem pelniem un autora pēdējo gribu, proti, atdusēties Parīzes sarkano lukturu rajonā.

“Izmeklētāju” lomās iejutušies literāti Aleksandrs Zapoļs (Semjons Haņins) un Jānis Joņevs – viņi izspēlē inscenētas pelnu medības un procesā atklāj dažādas anekdotes no rakstnieka dzīves, kuras, diemžēl, netiek uzlūkotas īpaši kritiski vai analītiski.

Spriežam, vai filmā piedāvātā poētiskā cigāru dūmu, puskailu sieviešu un liķiera biķerīšu estētika skatītājam atklāj ko vairāk par vizuālu atrakciju, kā lūkoties uz tēla neviennozīmīgām aprisēm un ko dokumentārajam kino nodara jūsmīga attieksme.