latvijasradio.lsm.lv - RSS

latvijasradio.lsm.lv - RSS

By
Download on the App Store

All latvijasradio.lsm.lv - RSS episodes

  • Operdziedātājs Mihails Čuļpajevs: Mans kalendārs jau aizņemts līdz 2029. gadam

    "Pēdējos gadus Latvijā patiešām esmu ļoti maz – piedāvājumu no daudziem pasaules opernamiem bijis daudz, un pieredzes un intereses pēc esmu tos akceptējis. Protams, arī karjeras pēc. Skatoties tuvākajā nākotnē, mans kalendārs jau aizņemts līdz pat 2029. gadam. Par to ļoti priecājos. Bet ar Latvijas Nacionālā opera un balets saglabājam ļoti, ļoti labas un draudzīgas attiecības. Esam vienojušies: tiklīdz man būs brīvs mēnesis, tā atbraukšu un ar prieku kāpšu uz mūsu mājas skatuves," – tā intervijā Ilgai Augustei atklāj tenors MIHAILS ČUĻPAJEVS, kurš Leoša Janāčeka operā "Broučeka kunga ceļojumi", kas iestudēts Bregencas festivālā, atveido veselas trīs lomas.


    Šīs operas pirmizrādi 23. jūlija vakarā Eiroradio tiešraidē piedāvāja "Klasika", un telefonsaruna ar Mihailu skanēja operas starpbrīdī. 

    Mihails Čuļpajevs: Bregencas festivālā parasti tiek iestudētas divas operas. Viena domāta skatuvei, kas atrodas brīvdabā pie ezera – šogad tā ir "Traviata" – bet mūsu izrāde būs telpās. Pagājušogad piedalījos Džordžes Enesku "Edipa" iestudējumā – tā bija pirmā reize, kad uzstājos Bregencas festivālā. Šogad ir Janāčeka "Broučeka kunga ceļojumi". Notikumi sākas astoņdesmitajos gados Prāgā, kur Matejs Broučeks, bišķiņ iedzerot alu, nokļūst uz Mēness – tas ir viņa pirmais lielais ceļojums. No Mēness viņš dodas uz 15. Gadsimtu – 1420. gadu Prāgā…

    Ilga Auguste: Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojama pēdējos gados kāpinātā interese par šo Leoša Janāčeka satīrisko operu? Kā zināms, pirms trim gadiem notika šīs operas jauniestudējums arī Brno operteātrī.

    Pirmkārt, šī opera ir tiešām unikāla! Ārkārtīgi krāsaina savā muzikālajā valodā: tik interesants tēmu dziļums, runājot par mūziku – orķestrācija patiešām ir brīnišķīga – no pēkšņiem valšiem līdz skaistām, liriskām melodijām. Krāsu gamma ir bezgalīga. Līdz ar to, ka visu laiku ceļojam, tas tiek raksturots arī mūzikā. Piemēram, kad Broučeks ceļo uz Mēnesi, mūzikā parādās pilnīgi jauni frāzējumi. Fantastiski muzikālie paņēmieni! Un pēc tam, kad aizceļojam uz 15. gadsimtu, parādās viduslaiku motīvi un arī ērģeles.

    Leoša Janāčeka opera "Broučeka kunga ceļojumi" atnesusi jums nevis tikai vienu no vadošajām lomām, bet veselas trīs! Kas jums tajās jātver?

    Pēc operas ieceres gandrīz visiem varoņiem šeit ir trīs lomas. Jo mums ir trīs ceļojumi. Pirmajā ceļojumā uz Prāgu 80. gados esmu mākslinieks Mazals. Ceļojot uz Mēnesi, esmu Blankitnijs – ēteriskais mākslinieks. Bet, ceļojot uz 15. gadsimtu, esmu kareivis Petržiks. Interesants fakts ir tas, ka trešais un ceturtais cēliens, kas norisinās 15. gadsimtā, rakstīts krietni vēlāk nekā pirmais un otrais cēliens. Līdz ar to var arī just, ka komponists ir vai nu nobriedis, vai pamainījis savu radošo izteiksmi muzikālā ziņā, jo 15. gadsimts uz operas humoristiskā, satīriskā fona skan daudz drūmāk. Protams, šajos cēlienos attēloti vēsturiskie notikumi, karstais husītu karš. Tas nav vieglākais laiks un tur nav daudz par ko ironizēt.

    Vai no dzejnieka ir viegli pārslēgties uz karavīra lomu? Cik šie tēli ir kontrastējoši, vai tomēr līdzīgi?

    Muzikālās izteiksmes ziņā tēli ir ļoti līdzīgi. Manas partijas vokālie uzdevumi nav vienkārši: Leošs Janāčeks tenoriem raksta nopietni… Augstumi ir diezgan augsti. Jācenšas to visu izdarīt maksimāli kvalitatīvi. Jo šo operu, neskatoties uz to, ka tajā ir daudz melodisku un skaistu frāzējumu, komponists vairāk rakstījis saskaņā ar čehu valodas ritmu. Līdz ar to bieži vien monologi čehiski ir ļoti, ļoti lielos augstumos. Tas ir ļoti tipiski Janāčekam.

    Kādā valodā pēdējās nedēļās jums nācies runāt visvairāk?

    Pēdējās nedēļās ļoti bieži jārunā gan angliski, gan vāciski. Un, protams, lai sagatavotu savu partiju kvalitatīvā čehu valodā, to mācījos. Man bija ļoti intensīvas stundas ar skolotājiem, lai piestrādātu pie izrunas, jo tas nav vienkārši – tā ir ļoti specifiska valoda, un  jābūt labi sagatavotam, lai to visu izdarītu autentiski.

    Ja jūs tagad aizbrauktu uz Čehiju – vai varētu sazināties ar turienes cilvēkiem čehu valodā?

    Dažas frāzes čehu valodā jau māku, un pasūtīt kafiju kafejnīcā varētu. (Smejas.)

    Šīs operas režisors ir amerikānis Juvals Šarons, kurš pirms kāda laika postulēja, ka operas žanrs ir miris. Bet ieraugot, šķiet, kādu Bregencas festivāla iestudējumu, radikāli mainījis savas domas un tagad pievērsies tieši operu režijai. Un šī Bregencas festivāla režija solās būt arī ļoti interesanta, iespējams, pat kaut kur futūristiska. Kā jūs raksturotu šīs operas iestudēšanas procesu? Cik ilgi tas notika, un vai tas norisinājās mēģinājumu telpās, vai tomēr jau uz skatuves, ar visu scenogrāfiju?

    Kas ir īpašs šajā festivālā – kad dodamies uz šo projektu, strādājam jau uz lielās skatuves, jo nekādi citi projekti līdz pirmizrādei uz šīs skatuves nenotiek. Līdz ar to jau no pirmās dienas ir gan scenogrāfija, gan oriģinālie kostīmi. Piecas nedēļas visu laiku atrodamies oriģinālā atmosfērā, oriģinālās dekorācijās! Un dekorācijas šai operai patiešām ir iespaidīgas. Grūti tās pat raksturot, jo tās ir ļoti futūristiskas. Ja pirmajā daļā, astoņdesmitajos gados, mums ir džinsi un gari mati – kā jau astoņdesmitajos bija,  bet kad esam uz Mēness, ātri skrienam pārģērbties, lai uzvilktu tādas caurspīdīgas kastes – katram ir sava krāsa, katram ir savs raksturs. Tas laikam ir vislielākais izaicinājums: ja dziedi kastē, publika mūs redz, bet gaismu dēļ, ko atstaro kastes virsējais materiāls, mēs publiku neredzam un dažreiz pat slikti varam redzēt diriģentu. Piecas nedēļas tas bija mūsu lielākais izaicinājums – pielāgot kustības tā, lai šajā sarežģītajā mūzikā būtu kopā gan ar diriģentu, gan izveidotu tēla raksturu. (..) 

    Vai šīs kastes gadījumā nesimbolizē to, ko mēs ļoti bieži mūsdienās saucam par burbuli, kurā katrs no mums vai kāda cilvēku daļa atrodas?

    Varbūt. Leošs Janāčeks šajā operā ironizē par daudz ko. Visvairāk viņš ironizē par cilvēku šauro skatu. Kaut kādā veidā cilvēki kastēs varētu būt simboliskais paņēmiens – tāds kā aprobežotības simbols. Bet man šķiet, ka šajā operā tās vienkārši ir neprastas būtnes – kastes plīvo pa Mēnesi, esam kā dvēselītes. Tas tiešām ir ļoti interesanti un skaisti, jo gaismu mākslinieks ir piestrādājis pie efektiem. Uz aizmugures fona ir ļoti skaistas dekorācijas – tādas futūristiskas, kosmiskas.

    Klausītājiem un skatītājiem izrādes divas stundas ir ļoti labs hepenings un viela pārdomām, vai ne?

    Tieši tā. Jo šī opera, pirmkārt, ir par čehu sabiedrību – par Broučeka egoismu, dzīvesveidu,  sīkpilsonisko gļēvulību, komfortismu, patriotisma trūkumu, šauru pasaules redzējumu. Es teiktu, ka šī opera ļoti meistarīgi izmanto absurdo teātri un iepazīstina mūs ar patiesiem vēsturiskiem notikumiem. Tā ir ļoti bagāta un unikāla.

    Kādas attiecības jūs saista ar pārējiem solistiem, kas piedalās šajā operā?

    Piecu nedēļu laikā esam kļuvuši ļoti labi draugi. Viņi ir brīnišķīgi mākslinieki, bet pirmkārt – brīnišķīgi cilvēki. Iestudējot operu, bija ļoti patīkama atmosfēra. Pirmkārt, tā ir Bregenca, Konstances ezers. Mums arī paveicies ar labu laiku – ap 30 grādiem... Nav viegli strādāt, ja pilnībā trūkst gaisa... Bet vislabākais ir tas, ka cilvēki fokusējas uz tik sarežģītu darbu kā šī opera, jo nošu materiāls – tur bija jāmācās un jāskaita, tā nav mūzika, kurā var vadīties pēc melodijas un zini, kur vajag iestāties. (..) 

    Kas notiks pēc tam, kad atgriezīsieties Latvijā? Kādas ir jūsu nākamās sezonas lomas, kas jums vēl ir jāapgūst?

    Nākamā sezona būs ļoti sarežģīta – būs daudz jaunu projektu. Diemžēl neviens no tiem nebūs Latvijā. Mmans nākamais lielais mērķis ir Pinkertona loma Pučīni operas "Madame Butterfly" iestudējumā Berlīnes Komiskajā operā, pēc tam uzreiz jābrauc uz Somiju, Helsinkiem, kur atkal būs Pučīni – atveidošu Rūdolfu "Bohēmā". Pēc tam došos uz Beļģiju, lai "Borisā Godunovā" dziedātu Grigoriju. Uzreiz pēc tam būs koncerts Sidnejas operā. Tā ka sezona būs ļoti aktīva. 

    Bet jūs taču negribat teikt, ka Latvijā jūs neredzēsim nevienā operā?

    Pēdējos gadus Latvijā patiešām esmu ļoti maz – piedāvājumu no daudziem pasaules opernamiem bijis daudz, un pieredzes un intereses pēc esmu tos akceptējis. Protams, arī karjeras pēc. Skatoties tuvākajā nākotnē, mans kalendārs jau ir aizņemts līdz 2029. gadam, kas mani iepriecina. Bet ar Latvijas Nacionālo operu saglabājam ļoti, ļoti labas un draudzīgas attiecības. Esam vienojušies: tiklīdz man būs brīvs mēnesis, tā atbraukšu un ar prieku kāpšu uz mūsu mājas skatuves.

    Lai izdodas, Mihail! Mēs tiešām priecājamies par jums!

    Liels paldies jums! 

    21 min
  • Kur sirds nes. Saruna ar Vilsonu verandas saimnieci Zani Vilsoni un pianistu Reini Zariņu

    24. jūlija vakarā Vilsonu verandā jeb Talsu novada Upesgrīvas "Rūķos" gaidāma skaista radošā satikšanās: koncertā "Mirkļa improvizācija klavierēm un elpas instrumentiem" pirmo reizi kopā improvizēs pianists Reinis Zariņš un multiinstrumentāliste Ieva Krolle.

    Kā rodas mūzika bez iepriekš zināma stāsta? Kur tā sākas, kā veidojas un kurp ved? Atbildes uz šiem jautājumiem klausītāji varēs piedzīvot mirkļa improvizācijās, kurās līdzvērtīgi dalībnieki būs gan mākslinieki, gan vide, gan telpa un klausītāji.

    Par šo koncertu, kā arī citiem šovasar rīkotajiem koncertiem Vilsonu verandā ceturtdienas "Neatliekamajā sarunā" stāsta Vilsonu verandas saimniece Zane Vilsone un pianists Reinis Zariņš.

    Inta Pīrāga: Zane, tas, ka Upesgrīvā, kur atrodas jūsu māja, vasarās virmo kultūras dzīve, klausītāji un skatītāji ir pamanījuši. Bet šķiet, ka šajā vasarā jums ir ļoti, ļoti daudz pasākumu: jūlijā saskaitīju septiņus, augustā – deviņus. Kā jūs izskaidrotu lielo intensitāti, kādā to koncertratu esat iegriezuši?

    Zane Vilsone: Man jau šķiet, ka pagājušovasar bija vēl vairāk. Šovasar bremzējam. (Smejas.)

    Vai māksliniekus ir viegli pierunāt pie jums braukt?

    Zane Vilsone: Viņi nav jāpierunā! Mēs aicinām, un viņi atsaucas.

    Sākām ar draugiem un paziņām. Pirmie viesi mūsu Verandā bija Jānis Lūsēns un Evija Mundeciema-Lūsēna, pēc tam brauca bērnu draugi un tuvākie. Un tad atkal mūziķiem ir draugi.

    Un tad mēs uzdrīkstamies kādu mūziķi uzrunāt. Un viņi atsaucas.

    Ko jūs teiktu par Reini? Vai viņš jau ir kļuvis par jūsu draugu, vai par tādu kļūs pēc 24. jūlija koncerta? 

    Zane Vilsone: Reinis ar Ievu bija pirmie mākslinieki, kuri atbrauca jau nedēļu pirms koncerta – uz mēģinājumu. Man gribas teikt, ka jau pēc mēģinājuma esam kļuvuši gandrīz draugi. Draudzībai ir, kur augt, bet ir labi aizmetņi. (Smaida.)

    Programma "Mirkļa improvizācija klavierēm un elpas instrumentiem" ir mazliet neparasta – patiesi, vispirms jāapskatās, kāda izskatās vieta, lai varētu uz vietas radīt. Tā ir, Reini? Un kā vispār dzima šī ideja – uzstāties kopā ar Ievu Krolli?

    Reinis Zariņš: Ieva mani īstenībā iedrošināja uz šādu soli, jo es savā nodabā esmu visu mūžu šā un tā improvizējis, bet Ieva to darījusi publiski un jau daudzus gadus, dažādos sastāvos, stilos un kontekstos.

    Jau kopš Dārziņskolas laikiem ar Ievu Krolli esam labi draugi. Vairākas reizes esam tikušies un kopā improvizējuši, un vienā brīdī tu vienkārši saproti, ka to jau vari arī citiem parādīt – tā vairs nav privāta lieta, tas ir kaut kas, ko vajag parādīt.

    Pārsteigums klausītājiem būs tas, ka neviens jau nezina, ko mēs parādīsim, ieskaitot mūs pašus, jo mūsu mērķis ir brīvā improvizācija – tai nav nosacījumu. Tikai tas, ka mums ir noteikts laika sprīdis, kas kopumā mums šķiet normāls tajā vietā, tajā dienā, tajā sajūtā. Un ne mēs paši sev varam apsolīt, ka mums iznāks tās visskaistākās melodijas konkrētajā brīdī, ne arī klausītājiem. Bet varam apsolīt tikai to, ka vēlamies un tiecamies pēc kaut kā skaista. 

    Reini, mana kolēģe nesen atcerējās, ka viena no improvizācijas pirmajām reizēm tev esot bijusi mūsu rīkotajā bērnu konkursā "Nošu domino". Tu pats to atceries? 

    Reinis Zariņš: Atceros, ka bija tāds notikums un ka bija ļoti bail. (Smejas.) Nesen muzicējām kopā ar ilggadējo improvizētāju un reizē klasisko mūziķi, čellistu Metjū Bārliju, kurš daudzkārt uzstājies Latvijā. Kad kopā sagatavojām ļoti klasisku programmu, viņš mudināja, ka katru klasisko skaņdarbu mēs varētu iesākt ar brīvo improvizāciju, iepriekš nesarunājot un nezinot, kas tas būs. Tas bija mans pirmais piegājiens, mani tas ļoti sajūsmināja un es laikam gribēju vairāk.

    Bet vai no rītdienas koncerta ir bail?

    Reinis Zariņš: Tās nav bailes, bet tā ir neziņa. Bez šaubām. Un vienlaikus iekšējā sajūta – ka var uzdrīkstēties! Ir arī tas pluss, ka varam ļoti labi uzticēties viens otram, ka mēs viens otru neiegāzīsim un mums ļoti patīk klausīties, ko mūzika konkrētajā brīdī pati prasa.

    Protams, visu laiku ir ļoti uzmanīgi jāklausās, tas ir arī nogurdinoši, bet tas ir tā vērts – klausīties, kā mūzika kā dzīvs organisms tajā brīdī dzimst un pati pieprasa, ko tai arī cenšamies dot.

    (..) Ievai viens no pamatinstrumentiem, ko viņa apguvusi arī Dārziņskolā un pēcāk mācījusies Londonā, ir flauta. 

    Reinis Zariņš: Jā, bet šajā stāstā Ievai Krollei ir daudz bagātīgākas iespējas nekā tikai flauta. Viņa spēlē ne tikai dažādas flautas un arī blokflautas, bet arī perkusiju instrumentus un dara to ļoti prasmīgi. Un viņa savam instrumentārijam pievienojusi arī pedāļus: mikrofonā tiek ieskaņots jebkas, un skaņas var pārveidot par to, ko vēlies, padarot tās par noteiktu fonu, uz kura viss pārējais būvējas vairākos līmeņos. Man tas ir diezgan svešs, nekad neesmu ar pedāļiem spēlējies. Bet mums kopā spēlēšanas lieta ar to tiek ļoti bagātināta. Domāju, tas strādās labi.

    Zane Vilsone: Un mūsu Verandā jau ir arī tā, ka mākslinieki turpat telpā vien ir – var  piedalīties viesu sagaidīšanā, ja ir vēlēšanās, var aprunāties. Mums nav tādas mākslinieku zonas un publikas zonas – viss ir kopā.

    Verandā ir tikai trīsdesmit vietu. Ar māksliniekiem elpojam vienā elpā. Un mums nav smalka koncertflīģeļa – Reinis  spēlēs uz simtgadīgajām Kļaviņa klavierēm.

    Un pēckoncerta brīži pie jums – vai tie notiek vienmēr? Vai publika patiešām nesteidzas tūlīt kāpt mašīnās un doties savās gaitās?

    Zane Vilsone: Tas atkarīgs no cilvēka: tie, kuri vēlas pakavēties un aprunāties, tie arī pakavējas un runājas. Ir cilvēki, kuri ir tik saviļņoti…

    Un mēs, latvieši, ļoti bieži esam tādi – ka gribam paklusēt. Un doties uz jūru vai iekāpt savā mašīnā.

    Kāda ir muzikālā ēdienkarte jūsu Verandā? Vai ņemat pretī visu, ko mūziķi piedāvā? Un vai improvizācijas vakaru esat savstarpēji saskaņojuši?

    Zane Vilsone: Reini sākotnēji uzrunājām uz vienu citu projektu, bet tā bija Reiņa iniciatīva –  piedāvāt improvizāciju, kas mums likās ļoti skaisti un iederīgi. Jo mēs Verandā māksliniekiem dodam ļoti brīvu izvēli un iespēju spēlēt to, kur sirds nes. (..) 

    Vairāk un plašāk – audioierakstā.

    0 min
  • Ceturtdiena, 23. jūlijs, pl. 16:00

    Stipro lietavu dēļ Talsu novadā applūduši un pamatīgi sabojāti vairāki pašvaldības ceļi, pašvaldība situāciju uzskata par ārkārtēju un risinājumu meklēšanai sasaukta Saeimas komisijas sēde.

    Valsts policijas priekšnieks: Policija vērtēs sievietes motīvus sniegt nepatiesu informāciju par migrantu uzbrukumu Rīgas centrā.

    Saeima otrajā lasījumā lemj par izmaiņām Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kas mainīs pieeju mazākumtautību valodu lietojumam sabiedriskajā medijā.

    Eiropas Savienības valstis šodien pēc vairāku nedēļu sarunām vienojušās par jaunu sankciju paketi pret Krieviju.

    Igaunija un Lietuva seko līdzi situācijai ap „airBaltic” un gatavo rezerves plānus.

    45 min
  • Saeima sper soli tuvāk vēl stingrākai krievu valodas ierobežošanai LSM

    Saeima varētu spert soli tuvāk tam, lai sabiedriskajos medijos krievu valodu turpmāk drīkstētu izmantot tikai ārkārtējās situācijās vai propagandas atspēkošanai. Par attiecīgajiem Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma grozījumiem deputāti ārkārtas sēdē šodien lems pagaidām otrajā lasījumā. Grozījumu autori, kas ir koalīcijas deputāti, norāda, ka izmaiņu mērķis ir stiprināt latviešu valodu un izpildīt Satversmes tiesas spriedumu.

    6 min
  • Krievijas maigās varas izpausmes un mūsu spēja reaģēt. Analizē Marts Eduards Ivaskis

    Raidījuma temats ir Krievijas maigā vara, tās pašreizējās izpausmes un kā uz to reaģēt. Vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Marts Eduards Ivaskis. 

    Eduards Liniņš: Šis gads gandrīz vai izskatās pēc tāda pavērsiena gada. Mēs atceramies sabiedrības noskaņojumu kara sākumā, pirmajos mēnešos, kad ļoti konsekventi tika rautas saites ar Krieviju, pārtraukti sakari ar zinātniskajām un kultūras institūcijām, kur tādi vēl bija. Tika lauzti kontrakti ar krievu operdziedātājiem, māksliniekiem. Tagad vērojam zināmu svārsta kustību pretējā virzienā. Tāda spilgta bezdelīga vai varbūt pat jāsaka - maitu lija bija daļēji izdevies mēģinājums atkal atvērt Krievijas paviljonu Venēcijas biennālē.

    Marts Eduards Ivaskis: Runājot par sportu un kultūru, man šķiet, ka vērtīgi ir saprast, ka ne vienmēr šie lēmumi, kas ir šajā gadījumā Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmums un no tās izrietošie federāciju lēmumi, kā arī Venēcijas biennāles valdes lēmums, atspoguļo vispārējo sabiedrības un arī pat dažreiz valstu nostāju attiecīgajā jautājumā. 

    Par Starptautisko olimpisko komiteju. Jāsaka, ka tā ir vienmēr ir bijusi aktīva cīņa jau kopš paša 2022. gada. Vispār Krievijas iekļaušana aizliegto valstu sarakstā. Tas beigu beigās ir lobijs šīm federācijām. Olimpiskais sports ir bizness arī, un Krievija ir aktīvi sevi lobējusi un iefiltrējusi dažādās sporta federācijās jau kopš 2006. vai 2005. gada, varbūt pat ātrāk. Mēs tam izlauzāmies cauri 2022. gadā. Tur bija inerce un virziens. Četri gadi bija vajadzīgi [Krievijai], lai izlauztos tam cauri. Bet vēl ne galīgi. Par karogu un himnu vēl nav pieņemts lēmums. Un par to mēs turpināsim cīnīties.

    Man liekas, ka Krievijai vēl aizvien ir sava nosacītā vara un spēja vilkt sviras dažādās valstīs, kuras ir daļa no šīm federācijām, it īpaši globālajos dienvidos, kur vēl aizvien Krievijai ir nozīmīga loma. Austrumos ar Ķīnas atbalstu, viņiem ir diezgan liela partnerība ar daudzām citām valstīm, kuras ir pretstatā mūsu mērķim. 

    Par kultūru. Kā tu jau minēji, tā vairāk jau bija kā tāda maitu lija. Krievijas ekspozīcija nebija publiski atvērta Venēcijas biennālē, viņi rādīja uz ekrāniem. Beigās arī Eiropas Savienība atvilka finansējumu, bija protesti un arī boikoti. Ja godīgi, arī Itālijas valdība nebija apmierināta ar šo rezultātu un vispār šo lēmumu.

    Noteikti sabiedrībā ir lielāks nogurums tagad, nekā tāds bija 2022. gadā. Noteikti Krievija ir atradusi jaunus veidus, kā manevrēt, bet cīņa nekādā veidā nav beigusies un tā turpinās. Katru reizi, kad Krievijai kaut kas izdodas, mēs izvērtējam, mēs sakām: jā, šeit mums nesanāca mūsu vēlamais mērķis, ejam tālāk. Viena izgāšanās nenozīmē, ka viss ir sabrucis. 

    29 min
  • Krustpunktā izvaicājam Valsts policijas priekšnieku Armandu Ruku

    Krustpunktā runājam par iekšējo drošību un Valsts policijas darbu. Uz žurnālistu un Latvijas Radio klausītāju jautājumiem atbild Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks.

    Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV Ziņu dienesta žurnāliste Linda Spundiņa un "Latvijas Avīzes" žurnāliste Māra Lībeka.

     

    41 min