
Sign up to save your podcasts
Or


Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele; pārraides producente – Inta Zēgnere
Lai gan Jani Rozentālu ierasts izcelt kā vienu no latviešu nacionālās kultūras pamatlicējiem un viņa veikums šajā ziņā ir neapstrīdami grandiozs, vērts atcerēties arī gleznotāja ciešās radošās saiknes ārpus tautiešu loka.
Baltijas vācu sabiedrībā viņš iemantoja ne tikai savas mākslas cienītājus un darbu pasūtītājus, bet arī tuvus draugus un domubiedrus. Vislielākā nozīme šajā lokā bija draudzībai un sadarbībai ar diviem Rīgas vācu māksliniekiem – Bernhardu Borhertu (Bernhard Borchert, 1862 – pazudis 1945) un Evu Margarēti Borherti-Šveinfurti (Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth, 1878–1964).
Atbilstoši viņu pašu un Rozentāla mākslas tēlu saimes raksturam Borhertu pāri var iztēloties kā jūgendstila laikmeta Rīgas faunu un nimfu.
Viņu dzīves un mākslas liecības pārliecina, ka “radīšanas prieka un drosmes” pilnajā mākslas modernizācijas vilnī, kas 20. gadsimta sākumā pāršalca Baltiju, ir aplami vai pārāk vienkāršoti akcentēt pretstatu starp “jaunās zemnieciskās tautas neizšķiesto spēku krājumos” sakņotu “svaigumu, veselīgo dzīves sparu” un “vācbaltu provinciālās gurdenības gaisu”, kā to savulaik darīja mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš. Gan “Ievas meitas” krāšņuma un profesionālas pašcieņas vienlīdz dāsni apveltītā sieviete, gan izteiksmīgais kalsnais vīrietis, vairāku Rozentāla darbu modelis, kura veidols viesa tiklab dievišķas, kā fauniskas asociācijas, savos 20. gadsimta sākuma darbos un dzīves ainās izstrāvo neikdienišķu vitalitātes, artistiskuma un izdomas pārpilnību, kas iedvesmoja un aizrāva arī Rozentālu.
Topošo latviešu mākslinieku draudzība ar Bernhardu Borhertu aizsākās kopīgo studiju laikā Pēterburgā.
Būvuzņēmēja dēls, kas pēc Rīgas Sv. Pētera baznīcas grāmatu ziņām izrādās tieši gadu vecāks, nekā jau viņa dzīves laikā bija ierasts norādīt uzziņu literatūrā, 19. gadsimta 80. gados studēja Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, cieši draudzēdamies ar Ādamu Alksni. Borherts jau agri izkopa noslieci uz ilustratīvu sižetisku saceri par vēsturiskām, mitoloģiskām un folkloras tēmām, padarīdams to par savas turpmākās daiļrades vadlīniju.
Rīgas vīntirgotāja Šveinfurta meita Eva Margarēte, sešpadsmit gadus jaunāka par topošo vīru, pēc Elīzes fon Jungas-Štilingas (Elise von Jung-Stilling) zīmēšanas skolas pabeigšanas un skolotājas tiesību iegūšanas 19. gadsimta pēdējos gadus pavadīja Parīzē, kur skolojās privātās akadēmijās un pieredzēja 1900. gada Pasaules izstādi. 1901. gada beigās vienlaikus ar Evas Margarētes debiju Rīgas Mākslas biedrības salonā daļa jaunāko darbu bija izstādīti Minhenē, kur pirms atgriešanās dzimtenē noslēdzās viņas studiju ceļojumi.
Izšķiroties par kopīgu nākotni, jauno mākslinieci fascinēja Borherta simbolistiskās fantāzijas un vilināja savam laikam drosmīgais solījums, ka viņai būs sava darbnīca un iespēja turpināt patstāvīgu gleznotājas karjeru.
Pēc 1902. gadā noslēgtajām laulībām Bernhards apņemšanos pildīja, un 1904. gada presē bija lasāms: “E. M. Borhert-Šveinfurt kundze ieņem (..) tūliņ ceturto vietu aiz Purvīša, Valtera un Rozentāla. No Baltijas māksliniekiem tā ir viena starp ievērojamākiem.” (“Balss”, Nr. 29, 1904).
Kad “Rūķa” mākslinieki studiju laikā un vēlāk devās uz Rīgu, daudzu ierastā apmešanās vieta bija pie Borherta Āgenskalnā, Kalnciema ielā 39. Toreizējā apbūve nav saglabājusies, taču iekšskati redzami vairākās fotogrāfijās, jo 1903.–1904. gadā Borhertu mājā pagāja arī Jaņa un Ellijas Rozentālu kopdzīves sākums līdz īpaši mākslinieka ģimenei projektētā dzīvokļa un darbnīcas pabeigšanai arhitekta Konstantīna Pēkšēna namā Alberta ielā 12. Rozentālu viesistabā tur joprojām redzams Borherta darināts un apgleznots plauktiņš, ko viņš dāvināja jaunajam latviešu-somu pārim kāzās. Privātā krājumā saglabājies Rozentālam piederējis Evas Margarētes Borhertes-Šveinfurtes pašportrets, un to nākamgad noteikti ieraudzīsim 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma Baltijas mākslinieču darbu izstādē, ko Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā gatavo mākslas vēsturniece Baiba Vanaga.
Rozentālam un Borhertam Rīgā un Jelgavā 1901. un 1902. gadā notika kopīgas personālizstādes. Savukārt Rīgas Mākslas biedrības jauno telpu atklāšanas izstādē, ar kuru 1905. gadā durvis vēra Pilsētas mākslas muzejs, izcēlās visi trīs – kā rakstīja Pāvils Gruzna, “[..] pietiek ar Borhertiem un Rozentālu. Priekš viņiem vajadzēja nodalīt sevišķas telpas. Aiz viņiem viss ēnā.” (“Dienas Lapa”, Nr. 217, 1905)
Jani un Bernhardu saistīja kopīgas intereses simbolisma tēlu pasaulē, savukārt Eva Margarēte, ko Rozentāls godāja par “ģeniālo sievieti” (“Vērotājs”, Nr. 12, 1905), latviešu kolēģim bija tuvākā meklējumu biedre portreta žanrā un pagarinātu triepienu tehnikas lietojumā.
Mākslinieku trijotne bija ne tikai eļļas glezniecības meistari, bet arī izsmalcināti pastelisti.
Borhertu pēdas Latvijas mākslas vēsturē gaisināja gan viņu aizbraukšana no dzimtenes pēc 1919. gada sarkanā terora, gan darbu bojāeja abos pasaules karos, gan jo sevišķi gandrīz visu 20. gadsimtu caurvijušais etnocentriskais skatījums, ilgstoši izslēdzot Latvijas cittautiešu veikumu no mākslas vēstures tēmu loka.
Viņu klātbūtnes atgūšanu Latvijas kultūras ainā sekmēja gan 2010. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Melngalvju namā sarīkotās Borhertu dzimtas pamatlicēju un pēcteču darbu viesizstādes, aptverot četras mākslinieku paaudzes, gan Evas Margerētes Borhertes-Šveinfurtes memuāru izdošana Vācijā. Abu veikums ir raksturots “Latvijas mākslas vēstures” 4. sējumā “Neoromantiskā modernisma periods. 1890–1915” (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014), kur viņu glezniecību aplūko Eduards Kļaviņš, un vairākos kopš gadu tūkstošu mijas radītos citu Latvijas mākslas vēsturnieku pētījumos. Līdzās atsevišķiem Borhertu darbiem, kas dažādos laikos nonākuši muzejos un jau pabijuši speciālistu redzeslokā, pašlaik Andreja Upīša memoriālais muzejs restaurē un pēta savā krājumā jaunatklātu Bernharda Borherta gleznojumu, savukārt Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir guvis iespēju tuvākajā laikā papildināt kolekciju ar vienu no viņa pazīstamākajām vēsturiskajām kompozīcijām “Ordeņa bruņinieki” (1911).
Latvijas hokeja izlase šodien, 28. maijā, pasaules hokeja čempionātā ceturtdaļfinālā spēlēs pret Norvēģiju. Latvijas izlasei šis būs sestais ceturtdaļfināls pasaules čempionātā elites divīzijā. Norvēģijai šis būs pirmais ceturtdaļfināls kopš 2012. gada.
Spēles sākums plkst. 21.20.
Latvijas izlasei pārvākšanās dienas - mūsējie ir pārcēlušies uz otru čempionāta norises pilsētu Fribūru. Ja Latvija šodien uzvarēs un kvalificēsies pusfinālam, tad uz pēdējām divām spēlēm atgriezīsies Cīrihē.
Norvēģijai šis būs pirmais ceturtdaļfināls kopš 2012. gada, taču šo gadu laikā viņi nostiprinājušies kā stabila, konkurētspējīga elites divīzijas komanda. Līdzīgi kā mēs Latvijā, arī viņi šī vakara spēli saskata kā fantastisku iespēju sasniegt pusfinālu.
Norvēģi Fribūrā aizvadīja grupu turnīru un viņiem tur klājies teicami - piecas uzvaras septiņās spēlēs un 2. vieta grupā. Tik labu sniegumu Norvēģijas izlase vēl līdz šim nav rādījusi nevienā elites čempionātā.
Norvēģijas izlase šajā turnīrā demonstrējusi tiešām lielisku hokeju un uzvarējusi Čehiju, kā arī Zviedriju, bet kā vienīgie Fribūras grupā viņi atņēma punktus kanādiešiem. Ir skaidrs, ka Latvijai nav gaidāma vēl viena viegla uzvara.
"Ми оцифровуємо минуле, щоб творити майбутнє. Збереження та популяризація культурної спадщини України завжди були й залишаються нашою головною метою, але ми ніколи не думали, що наша робота стане корисною також для документування злочинів російської федерації", так у розмові з Дівсом Рейзнієксом каже гостя цього тижня в подкасті "Drošinātājs" Надія Гаврилишин, яка представляє експертів із 3D-сканування компанії Skeiron зі Львова, Україна.
Це повне інтерв’ю без перекладу з подкасту Латвійського радіо "Drošinātājs" ("Запобіжник"), присвяченого народу України та його боротьбі з російською агресією.
Посилання на повну версію подкасту можна знайти тут: linktr.ee/drosinatajs
"Mēs digitalizējam pagātni, lai veidotu nākotni. Ukrainas kultūras mantojuma saglabāšana un popularizēšana vienmēr ir bijusi un joprojām ir mūsu galvenais mērķis, taču nekad nedomājām, ka mūsu darbs kļūs noderīgs arī krievijas federācijas noziegumu dokumentēšanā" tā sarunā ar Dīvu Reiznieku saka "Drošinātāja" šīs nedēļas viešņa Nadija Havrilišina, kura pārstāv 3D skenēšanas ekspertus no uzņēmuma "Skeiron" Ļvivā, Ukrainā.
Savukārt Rihards Plūme iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:
Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet - Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.
Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs
Jau šorīt, 28. maijā, topošās koalīcijas partijas “Apvienotais saraksts”, Nacionālā apvienība, “Jaunā Vienotība” un Zaļo un Zemnieku savienība plāno parakstīt jaunās valdības deklarāciju un koalīcijas līgumu. Savukārt Saeima ārkārtas sēdē lems par jaunās valdības apstiprināšanu. Ja valdība saņems parlamenta vairākuma atbalstu, Andris Kulbergs no “Apvienotā saraksta” kļūs par jauno Ministru prezidentu.
Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa no Zaļo un Zemnieku savienības Latvijas Radio sacīja, ka šai koalīcijai ir ļoti ierobežots laiks, tāpēc jaunajai valdībai vajadzētu ļoti koncentrēties uz konkrētiem uzdevumiem.
Pēc pieciem gadiem Latvija varētu būt viena no retajām pasaules valstīm, kur ražos zaļo aviācijas degvielu. Liepājas uzņēmums "NorSAF" ir parakstījis līgumu augsto tehnoloģiju piegādātājiem "KBR", tādejādi apstiprinot, ka iecere par zaļās avio degvielas rūpnīcu Liepājā sāk īstenoties. Tā ir ļoti nozīmīga un svarīga investīcija Latvijas tautsaimniecībā. Tā Latvijas Radio teica "NorSAF" vadītājs Jānis Kisiels.
Atzīmējot Sstarptautisko bērnu tiesību aizsardzības dienu, Latvijas Leļļu teātrī svētdien, 31. maijā, noritēs ‘’Pagalma svētki’’. Pasākumā apmeklētāji varēs veidot kartona labirintus un pilsētiņu, piedalīties sportiskās stafetēs un improvizētā TV reidījumā. Tāpat vasaras noskaņu ieskandinās muzikālie pārsteigumi no iestudējuma “Lote no Izgudrotāju ciema” un pēcpusdienā uzstāsies arī “BikiGRUPA”.
Leļļu teātra pagalma svētku apmeklētāji šogad aicināti ierasties ar savām kartona kastēm. Teātra darbinieki pasākumā aicinās uz kartonu paraudzīties radoši un rast tam visdažādāko pielietojumu, lai no tā taptu ēkas, ceļi, parki, transportlīdzekļi un jebkas cits, ko varam atrast pilsētā. Turklāt būvēt kartona pilsētiņu palīdzēs arī Leļļu teātra aktieri, stāsta teātra galvenais režisors Edgars Kaufelds.
Teātra "Pagalma svētku" programmā būs iespēja piedalīties arī sporta aktivitātēs un spēlēt prāta spēles. Tikmēr lielajā kartona televizorā apmeklētājiem būs pieejams arī brīvais mikrofons – iespēja uzstāties ar kādu dziesmu, dzejoli, eseju vai varbūt tikt uzaicinātam uz kādu nozīmīgu interviju improvizētā TV raidījumā. Savukārt pašu apmeklētāju būvētajā kartona pilsētiņā gaidāms arī goda viesis Kristofers Kirspū, kura aizraušanās ir kartona transportlīdzekļu maketu veidošana, stāsta Leļļu teātra pagalma svētku rīkotāja Rūta Petrauska.
Tāpat pasākumā laikā daudzu Leļļu teātra izrāžu dziesmu tekstu autore Daina Strelēvica prezentēs savu jauno grāmatu, kurā apkopoti dziesmu teksti no tādām izrādēm, kā “Pelnrušķīte”, “Pīļu namiņa noslēpums”, “Pasaka par Diegabiksi”, “Gudrais zobiņš” un citām.
Leļļu teātra "Pagalma svētki" notiks svētdien no plkst. 10.00 un pasākums ir bezmaksas.
Raidījums šoreiz neierastā - zoom sarunas formātā. Sarunai pieslēdzas Nodarbinātības valsts aģentūras Darba tirgus departamenta Karjeras un darba meklēšanas atbalsta nodaļas vecākā eksperte Maruta Krasnobaja.
Mūzika FM:
Turpināšanās ne vienmēr ir vienkārša un pašsaprotama. Monopolā saruna ar reproduktologu un reproduktīvās veselības centra "Embrions" dibinātāju Gintu Treiju.
23. maijā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra Arkādes zālē pirmizrādi piedzīvoja režisora, dramaturga un aktiera Artūra Dīča izrāde "Tūrists" – darbs, kas tikpat daudz runā par patiesību kara laika Ukrainā, cik par cilvēka iekšējo pasauli, kas saskaras ar pārmaiņu, nedrošības un vainas izjūtu laikmetu.
Šī monoizrāde, kurā piedalās arī ukraiņu aktrise Anastasija Ļovina, kļuvusi par zīmīgu notikumu teātra sezonā, piedāvājot skatītājam ne vien dokumentālu vērojumu, bet arī emocionālu un filozofisku pārdomu telpu.
Artūrs Dīcis "Tūristu" radījis, balstoties uz savu braucienu uz Kijivu – ceļojumu, kas sākotnēji bija iecerēts kā materiāla meklējumi izrādei, taču izrādījās arī personiskās krīzes un cerību meklējumu laiks.
"Es braucu nelaimīgs," atzīst Dīcis. "Tas brauciens jau bija ieplānots, un tajā brīdī, kad es iebraucu Kijivā, es pēkšņi kļuvu laimīgs. Tad man likās, ka tas ir pētniecības objekts – kas ar mani notiek tieši šajā situācijā."
Šīs izrādes īpašais spēks slēpjas drosmē reflektēt par savu iekšējo konfliktu laikā, kad ziņu lentes piepilda kara šausmas, bet pats šķietami "nedrīksti just, jo salīdzinājumā ar citiem tev ir labi".
Izrāde balansē starp dokumentālo un intīmo, piedāvājot skatītājam domāt par to, kā indivīda izjūtas un ikdienas rūpes kļūst relatīvas kara un globālu satricinājumu fonā. Dīcis atklāj: "Galvenā mana atklāsme – ieraudzīt daudz enerģijas un atrast pozitīvās lietas. Tur nav tā, ka tas ir viegli, bet cilvēki arī visdrūmākajā situācijā meklē dzīvīgumu un optimismu."
Izrādes nosaukums "Tūrists" nav nejaušs – tas apzīmē gan paša Dīča pozīciju Kijivā, gan tādu kā iekšēju distanci, ar kādu cilvēks nereti raugās uz "svešu" ciešanu pieredzi.
"Viņi mani sauca par tūristu," ar ironiju saka Dīcis, taču šī distance tiek nojaukta, izrādei kļūstot par empātijas tiltu.
Tajā pašā laikā nosaukums uzsver arī vieglumu, ar kādu dzīve turpina ritēt arī kara apstākļos – šis vieglums kļūst par pretsvaru smagumam, kas nenovēršami ir klātesošs.
Dīcis uzsver, ka izrāde nav tikai par Ukrainu. Tā ir arī par mums pašiem, par Latvijas sabiedrību laikā, kad "demogrāfiskā situācija ir katastrofāla", un par to, kā globāli satricinājumi ietekmē mūs visus. Fona scenogrāfijā Hugo Bērziņa minimālistiskā estētika un skaitlis, kas izrādes gaitā pieaug, kļūst par daudzslāņainu simbolu – vienlaikus atgādinot par kara upuriem, bet arī par mūsu pašu nākotnes skaitļiem.
Muzikālais noformējums (Evilena Protektore) un Mocarta "Rekviēma" klātbūtne izrādei piešķir universālas skumju un cerību dimensiju. "Cilvēka prāts ir ģeniāls un brīnišķīgs," prāto Artūrs Dīcis, "bet reizēm tas sāk ražot kaut ko, kas ved mūs greizi."
Taču izrādes galvenais vēstījums ir aicinājums vairot labo, pat ja tas šķiet naivi. "Ja dzīvē izdari vairāk laba nekā slikta, jau esi nodzīvojis vērtīgi, jo tad kopsummā tas labais vairojas."
Interesanta ir arī Dīča iniciatīva "Vasarā uz Latgali" – simbolisks atbalsta žests reģionam, kas šobrīd īpaši izjūt kara tuvošanos un ar to saistīto nedrošību. "Mums nav bail, mēs jūs atbalstām – turpiniet būt tik viesmīlīgi, kādi esat, un mēs brauksim pie jums un ciemosimies daudz," aicina Dīcis.
"Tūrists" ir izrāde, kurā mākslinieka personiskā pieredze saplūst ar kolektīvo pārdzīvojumu, un šī saplūšana atgādina, ka māksla – īpaši teātris – joprojām ir spējīga uzdot neērtus jautājumus un radīt telpu sarunai par to, "kā mums dzīvot". Kā secina pats autors: "Tā ir laba, vērtīga izrāde. Tā nav domāta visiem, bet tiem, kas atnāks, tā dos daudz."
Nākamās izrādes gaidāmas 28. maijā, 6. jūnijā un 27. augustā – iespēja ikvienam kļūt par "tūristu" cilvēka iekšējo un ārējo pārmaiņu ceļā.
Artūru Dīci uz sarunu aicinājusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studente, topošā muzikoloģe Anželika Levičeva.