latvijasradio.lsm.lv - RSS

latvijasradio.lsm.lv - RSS

By
Download on the App Store

All latvijasradio.lsm.lv - RSS episodes

  • Filmas "Uļa" pirmizrāde Kannās. Saruna ar Kārli Arnoldu Avotu un Viesturu Kairišu

    Šodien, 21. maijā, Kannu kinofestivālā autorkino konkursa skatē "Īpašais skatiens" Viestura Kairiša filmas "Uļa" pasaules pirmizrāde. Pirms šī notikuma ar ar aktieri Kārli Arnoldu Avotu un režisoru Viesturu Kairišu sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa.

    79. Kannu kinofestivālā Francijas dienvidos šodien rit jau desmitā diena, vakar tur ieradās arī spēlfilmas “Uļa” komanda ar režisoru Viesturu Kairišu un filmas radošo un tehnisko komandu. Kā ziņo Dārta Ceriņa, festivāla galvenajā konkursā pagaidām vērojams Kannu “pirmrindnieku” un režisoru sagurums, jo skatē tikpat kā nav pārsteidzošu darbu. Taču konkursā “Īpašais skatiens”, kurā iekļauta arī filma “Uļa”, ir pavisam citi radošie mutuļi.

    “Īpašais skatiens” ir konkurss, kas izsenis pulcē darbus ar neordinārāku kino valodu un drosmīgākām izteiksmēm. Daudziem kino māksliniekiem tas kalpojis par atspēriena punktu gan radošās karjeras kaldināšanā, gan balvu sezonas kontekstā, gan arī filmu dzīves vērienā pēc Kannām.

    Cerot uz dalību Kannās, “Uļas” veidotāji uzņēmās risku atteikt Berlinālei, tā intervijā atklāj režisors Viesturs Kairišs, kurš ir pārliecināts: šī ir vairāk nekā tikai filma. Melnbaltais darbs interpretē šogad mūžībā aizsauktās basketbolistes Uļjanas Semjonovas dzīvi, kad viņa atstāj savas dzimtās mājas un ģimeni, lai dotos uz Rīgu trenēties basketbolā, atrastu savu vietu pasaulē un uz laukuma.

    --

    Labas ziņas esam saņēmuši no Nacionālā kino centra: Latvijas un Francijas kino centru vadītāji Kannās 20 maijā parakstījuši starpvalstu līgumu, kas regulē un veicina divpusēju kopražojumu veidošanu starp abu valstu filmu studijām. Turklāt tas noticis pēc Francijas iniciatīvas.

    13 min
  • [UKR] Намагаючись утримати війну за парканом. Історія Київського зоопарку | Запобіжник

    "Коли до нас у зоопарк приходять військові з родинами або привозять дітей із прифронтових територій, і після відвідин ти бачиш, як у їхніх очах спалахує іскра надії, тоді розумієш, що ми робимо добру справу", так у розмові з Dīvs Reiznieks каже генеральний директор Київського зоопарку Кирило Трантін.  Зоопарк став місцем, яке не лише дозволяє бодай на мить відчути себе у нормальному світі, а й активно долучається до реабілітації військових, дітей із прифронтових територій та багатьох інших людей, яких зачепила війна. Водночас для відвідувачів невидимою залишається щоденна боротьба за безпеку тварин і намагання зробити все, щоб війна залишалася по той бік зоопаркового паркану. 

    Це повне інтерв’ю без перекладу з подкасту Латвійського радіо "Drošinātājs" ("Запобіжник"), присвяченого народу України та його боротьбі з російською агресією.

    Посилання на повну версію подкасту можна знайти тут: linktr.ee/drosinatajs 

    41 min
  • Mēģinot karu noturēt aiz žoga. Kijivas Zoo stāsts | #155

    "Kad pie mums zoodārzā ierodas karavīri ar ģimenēm vai atved bērnus no frontes, un pēc viesošanās tu viņu acīs redzi iemirdzamies cerības dzirksti, tad saproti, ka darām labu lietu," sarunā ar Dīvu Reiznieku saka Kijivas Zoo ģenerāldirektors Kirilo Trantins. Zoodārzs kļuvis par vietu, kas ne tikai ļauj kaut uz mirkli sajusties kā normālā pasaulē, bet arī aktīvi iesaistās karavīru, frontes bērnu un daudzu citu kara skarto cilvēku rehabilitācijā. Taču apmeklētājiem neredzama paliek ikdienas cīņa par dzīvnieku drošību un centieni panākt, lai karš paliktu zoodārza žoga otrā pusē.

     

    Savukārt Rihards Plūme iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:

    • Cik būtiska ir Ukrainas spēja dot triecienus objektiem Krievijā ilgtermiņā un kāda varētu būt Maskavas atbilde?
    • Vai Eiropai nepieciešamas sarunas ar Krieviju un kas būtu piemērotākā persona, kurai pārstāvēt Eiropu?
    • Kas Ukrainai un Eiropai secināms pēc Putina un Trampa vizītēm pie Ķīnas prezidenta? 
    •  

      Epizodes gaita:

      00:30 Ievads
      01:37 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm:
      03:15 Darbojoties ļoti mērķtiecīgi, Ukraina pārņem iniciatīvu. Kādi būs tās tuvākie plāni un kādas ir krievijas spējas? 
      08:40 Krievija pagaidām nopietnas sarunas nepiedāvā. Kurš sarunās varētu pārstāvēt Eiropu? Rietumeiropa izrāda augstprātību, Kallasu svītrojot jau šobrīd.
      15:23 Kas Ukrainai un Eiropai secināms pēc putina un Trampa vizītēm pie Ķīnas prezidenta?
      21:52 EXPLAINER: Ukraina izstrādājusi savu pirmo iekšzemē ražoto vadāmo planējošo bumbu – kas par to jāzina un kāpēc tas svarīgi?
      26:48 Piesakām šīs epizodes viesi – Kijivas Zoo ģernerāldirektoru Kirilo Trantinu.
      28:42 Lielāko apdraudējumu rada dronu atlūzas un sprādzienu viļņi.
      30:17 Kas Zoo notiek, kad atskan pretgaisa aizsardzības sirēnas.
      31:52 Stikla logus neatjaunosim līdz pat kara beigām. Siena izmantošana.
      33:40 Niknais lemurs. Īpašie izaicinājumi ar atvestajiem dzīvniekiem no citām vietām.
      36:25 Kuplo formu īpašnieks lūsis Stepans atklāj problēmas, kas saistītas ar nepareizu dzīvnieku turēšanu privātās rokās.
      38:49 Zoodārzs nav patversme, tā ir zinātniska iestāde. Taču šobrīd nākas strādāt arī kā patversmei.
      40:40 Kā Zoo pārziemoja īpaši auksto ziemu? Svarīgi būt energoneatkarīgiem.
      42:00 Nedrīkst nodoties grūtsirdībai. 
      42:52 Neviens dzīvnieks aukstuma dēļ nav gājis bojā. 
      43:41 Eiropas Zoodārzu palīdzība ar naudu un barības sūtījumiem.
      45:18 Ieteikumi Baltijas zoodārziem, ja atnāktu karš.
      47:12 Uz Zoo atvestie dzīvnieki parasti ir citādāki nekā zoodārzā mājojošie.
      49:08 Ne visus zvērus varam uzņemt. Taču, esam apvienojušies ar aktīvistiem un parasti izeja tiek atrasta.
      56:27 Zoodārza modernizācija, ko apturējis karš. Taču uzlabojumi tāpat tiek īstenoti.
      52:05 Ieviešam Eiropas standartus. 
      52:30 reintrodukcijas programmas turpina darboties, lai arī to īstenošana kļuvusi sarežģītāka.
      54:00 Kijivas Zoo karā zaudējis sešus darbiniekus. Šobrīd strādājam par sevi un par tiem, kuri krituši vai ir frontē.
      55:28 Zoo sociālie projekti kara veterāniem un bērniem.
      57:25 Zoo ik gadu apmeklē pusmiljons apmeklētāju – kāda ir ikdiena zoodārzā un kā to ietekmē pretgaisa aizsardzības trauksmes. 
      58:58 Pateicība Eiropas, Rīgas Zoo par izrādīto atbalstu.
      1:00:40 Sarunas beigas. 
      1:01:08 Rihards un Dīvs pārspriež interviju.
      1:02:00 Padalieties ar šo interviju un epizodi. 
      1:02:28 Rakstiet mums: [email protected]

       

      Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet - Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.

      Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs

      1 hr 4 min
    • Probiotikas, prebiotikas - kā tās īsti strādā mūsu zarnu traktā?

      Raidījumā Zināmais nezināmajā runājam par mūsu veselību un konkrēti par raibo sīko organismu saimi, kas apdzīvo mūsu gremošanas sistēmu un klusi nemanāmi ikdienu dara svētīgu darbu. Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieki strādā pie kāda līdzekļa, kas nākotnē varētu palīdzēt prebiotikām un probitiokām - šim labājām baktērijām efektīvāk strādāt cilvēka organismā. Kādas vielas palīdzētu uzlabot kā zarnu veselību, tā mūsu kognitīvās spējas? Skaidro molekulārā bioloģe, pētniece Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, Latvijas Universitātes asociētā profesore Ilze Elbere un Sertificēta uztura speciāliste Loreta Baumane.

      Vēl raidījumā zinātnes ziņas un saruna ar Hannu Kārinu Jokinu no Somijas par zinātnieku iesaisti miera kustībās aukstā kara laikā un akadēmiķu lomu antikodolieroču aktīvismā.

      Hanna Kārina Jokena (Hannah Kaarina Yoken) ir pētniece Vēstures un etnoloģijas katedrā, Jiveskiles universitātē Somijā un vienlaikus Somijas Jauno pētnieku akadēmijas valdes locekle. Pagājušajā nedēļā viņa viesojās Rīgā un piedalījās Ziemeļvalstu-Baltijas Jauno akadēmiju tikšanās reizē, ko pirmo reizi Latvijā rīkoja Latvijas Jauno zinātnieku apvienība. Kopumā 40 dalībnieki sanāksmē plaši apsprieda akadēmisko ētiku, akadēmisko brīvību un arī zinātnes lomu drošības stiprināšanai. Hanna savā pētniecībā vairākus gadus pievērsusies akadēmiķiem un pacifismam pagājušā gadsimta 80. gados, skatot tieši Somijas piemēru.

      Par saviem atklājumiem stāsta Hanna Kārina Jokena: Mans pētījums, ko prezentēju šeit, ir daļa no plašāka projekta ar nosaukumu “Atvadas no ieročiem: protests pret kodolieročiem, emocijas un dzimums Somijā 1980. gados”, un šis projekts tapa Covid-19 pandēmijas laikā. Es atrados Apvienotajā Karalistē, kur tobrīd dzīvoju, visa valsts tika slēgta, un es izjutu lielas bailes. Un tā rezultātā es sāku zvanīt saviem gados vecākiem radiniekiem, jautājot, kad viņi piedzīvojuši milzīgus globālu nemieru brīžus, kas viņus emocionāli satricinājuši līdz pašiem pamatiem. Daži no viņiem pieminēja Kubas raķešu krīzi 1960. gados, bet daudzi minēja 1980. gadu eiroraķešu krīzi un ideju par kodoldraudiem. Tā nu es nonācu līdz savam projektam, kurā plaši aplūkoti pret kodolieročiem vērstie protesti 1980. gados Somijā. 

      Interesanti bija tas, ka ar šī projekta ideju nācu klajā aptuveni 2020. gadā, bet tad viss mainījās. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gadā, protams, mainīja kursu. Pēkšņi pretkodolu kustības Somijā šķita ļoti būtiskas. Visa Somijas ārpolitikas perspektīva mainījās. Somija iestājās NATO, kas arī ietekmējis šo projektu.

      53 min
    • Izplatās vairāki grauzēju pārnēsāti vīrusi. Kā cilvēkam sevi pasargāt?

      Hemorāģiskā drudža ar nieru sindromu, leptospirozes, tularēmijas un citu cilvēka veselībai bīstamu slimību izraisītājus pārnēsā grauzēji. Vai šobrīd situācija ar šo infekciju izplatību pasliktinās?

      Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs Uga Dumpis, Valsts zinātniskais institūts BIOR direktore Olga Valciņa, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un "Rīgas Namu pārvaldnieka" pārstāve Inita Kabanova.

      Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Sigita Geida stāsta, ka pēdējos gados Latvijā konstatētas vairākas slimības, ko izraisa grauzēji - leptospiroze, tularēmija un hantavīruss. Ierakstā uzklausām viņas ieteiktos drošības pamatprincipus.

      Olga Valciņa iepazīstina ar programmu, ko institūts BIOR kopā ar Zemkopības ministriju uzsāka 2025. gada beigās, kad sākās leptospirozes uzliesmojums. 

      Veiktas analīzes vairākām pelēm, žurkām un pat vienai ūdensžurkai, ko institūtam piegādāja iedzīvotāji, meklējot dažādas slimības.

      "Sapratām, ka Latvijā leptospirozes ierosinātāji pelēm un žurkām vismaz pagājušā gadā bija diezgan daudz. Vairāk nekā 30% gadījumu žurkas un peles bija inficētas," norāda Olga Valciņa. "Tas pats ir ar panhantavīrusiem - 15% žurku mēs atradām panhantavīrusu. Turklāt četriem no tiem, ko mēs atradām, ir tā saucamais Dobrava-Belgrade apakštips, kas Baltijā cirkulē."

      "Ja šie patogēni ir grauzējiem, kas ir visur esoši, mums ir jādomā līdzi un ir jāsaprot, kā jārīkojas, ja žurkām un pelēm, kas skraida pa pagrabiem, laukiem un mājām, ir šādas infekcijas," atzīst Olga Valciņa.

      Tik mērķtiecīgi peles un žurkas pētītas, meklējot infekcijas, pirmo gadu. BIOR cer pētījumu turpināt.

      Olga Valciņa skaidro, ka arī Eiropā tiek veikti līdzīgi pētījumi un konstatētais leptospirozes pozitīvo gadījumu skaits ir mazliet zemāks. 

      "Iespējams, ka tas saistīts ar klimatiskajiem apstākļiem, ar ļoti mitro vasaru, ar to, ka žurku un peļu čuras neizžūst un attiecīgi patogēnus vieglāk saglabāt ilgāk ārējā vidē. Attiecīgi nākamās peles žurkas, kas tur skraida, ir vieglāk inficējas," skaidro Olga Valciņa.

      Pētniece mudina pēc atkritumu iznešanas noteikti atgriezties mājās un nomazgāt rokas ar ziepēm, nevis doties tālāk dienas gaitās, jo ļoti iespējas, ka uz konteineru vākiem un rokturiem ir žurku čuras. Tas ir riska moments. Nevajadzētu vienkārši pa ceļam uz mašīnu iznest atkritumus un doties tālāk. Tāpat mānīgi droša ir kādu cimdu lietošana, ko pēc tam noliek, piemēram, kaut kur mašīnā.

      "Es teiktu, ka konteineri nav lielākais riska moments. Manuprāt, lielākais riska moments ir smilšainie augļi un dārzeņi, kas ir pagrabā izbērti un nav sapakoti maisos. It īpaši, ja redzam žurku vai peļu apgrauztus burkānus. Tas nozīmē, ka pa mūsu krājumu ir skraidījuši grauzēji. Tas ]ir signāls, ka ir jāpiesargājas. Ja es aiztiku un svaigus burkānus ar kailām rokām, tad ir jāmazgā rokas ar ziepēm, ir jāgriež biezāka miza nost, ir daudz ūdens jālieto skalošanai un mazgāšanai."

      Uga Dumpis mudina mazliet vēsāku prātu raudzīties, jo viņš kā praktizējošs ārsts nav redzējis slimību pieaugumu pēdējos gados. 

      "Ja cilvēks inficējās ar leptospirozi vai hantivīrusu, lielākā daļa ir uz rokām un cilvēki nesaslimst. Tāpat lielākā daļa nesaslimt smagi, ir temperatūru un slimība pāriet pati no sevis, varbūt pacients saņem antibiotikas. Un tikai nedaudzi pacienti nonāk slimnīcā, un viņiem ir nieru mazspēja," norāda Uga Dumpis.

      Viņš arī norāda, ka ir ļoti uzlabojusies diagnostika.

       

      48 min
    • "Jautājums – ko par to teiks žūrija?" Kannās pirmizrādi piedzīvo Kairiša filma "Uļa"

      21. maijā Kannu kinofestivālā tiek izrādīta Viestura Kairiša filma "Uļa". Pirmizrāde nav jāgaida līdz vakaram – tā notiek jau pulksten 11 no rīta. "Tam ir gan savi plusi, gan mīnusi," intervijā Lienei Jakovļevai atzīmē kinokritiķe Daira Āboliņa. "Tas nozīmē, ka visi mediji vēl ir mundri un var paspēt noziņot par to, kā pirmizrāde ir noritējusi."

      Arī filmas veidotāji, kuri gandrīz pilnā sastāvā jau ieradušies Kannās, šorīt agri jau kājās: "Viņiem ir jāsapucējas, jātiek galā ar satraukumu un jābūt gataviem atbildēt uz dažādiem jautājumiem gan pirms filmas, gan pēc filmas. Process jau notiek," ATKLĀJ Daira. "Vakar Kannās iebrauca būtībā visi šīs filmas veidotāji. Šorīt, iespējams, iebrauks arī Arturs Krūzkops. Ir gan Viesturs Kairišs, gan Ieva Jurjāne. Kārlis Arnolds Avots šeit dzīvo jau kādas piecas dienas – viņš aizrāvies ar filmu konkursa skatīšanos. [Šodien] iebrauc arī Kaspars Dumburs, Madara Viļčuka un vēl pietiekami liels cilvēku skaits, kuri pie filmas strādājuši. Arī Viesturs Kairišs, kurš vakar sniedza nelielu interviju LTV raidījumam "Kultūras ziņas", neslēpa, ka viņš ir priecīgs par to, ka varējuši atbraukt ļoti daudzi no tiem, kas strādājuši pie filmas. Mūsu delegācija ir liela – varbūt pat vislielākā, kāda jebkad Latvijai ir bijusi."

      Kannu kinofestivālam šogad pieteikts kopumā 2500 filmu, kas tiek izrādītas divās programmās – galvenajā programmā, kurai sola "Zelta palmas zaru", ir 22 filmas, bet

      Viesturs Kairišs piedalās otrajā konkursā, kura nosaukums ir "Īpašais skatiens", kas ir glaimojoša izvēle tieši Viestura gadījumā. Viņš visu dzīvi bijis autors; viņam bijis ļoti svarīgi filmas risināt gan tematiski, gan arī vizuāli spilgti, un tā ir arī šogad. Viestura filma ir visnotaļ neparasta.

      Arī Kārlis Arnolds Avots, kurš noskatījies daudzas festivāla filmas, saka, ka mūsu filma ir ļoti atšķirīga no visa tā, ko piedāvā festivāla programma. Jautājums – ko par to teiks žūrija. Filma ir melnbalta, ietver Latgales epizodes, vecticībnieku tradīcijas."

      Jau šovakar LTV raidījumā "Kultūras ziņas" Daira piedāvās reportāžu no pirmizrādes norises: "Mēs ļoti intensīvi filmēsim katru mirkli – arī cilvēku viedokļus par to, ko viņi būs šajā filmā sapratuši, kā viņiem šis stāsts būs paticis. Redzēsim arī emocijas, kādas būs pēc filmas gan filmas veidotājiem, gan arī publikai zālē."

      Daira Āboliņa atklāj vēl kādu svarīgu notikumu, kas risinājies vakar: "Tieši Kannu kinofestivāla ietvaros vakar pēcpusdienā valdības līmenī Francijas un Latvijas starpā tika noslēgts līgums par abu valstu ciešāku sadarbību. Tas Latvijas kinematogrāfistiem darīs pieejamākus Francijas fondus. Tā ir ļoti būtiska ziņa, ņemot vērā, ka ar naudu kinomākslai mums iet slikti – nav perspektīvas. Mūsu kinoindustrijas cilvēki ir profesionāli, ir ļoti liels piedāvājums ar idejām, un daudzi scenāriji vienkārši stāv plauktos tāpēc, ka nevaram tos īstenot tieši finansiālās kapacitātes dēļ. Tas, ka lielā kinovalsts Francija paziņo, ka mazā Latvija, kurā ir daudz kino talantu, viņiem ir būtiska un viņi ir gatavi profesionālai sadarbībai – tas ir ko vērts! Nu viss būs to filmu veidotāju rokās, kas vēlēsies filmas veidot nākotnē – vai viņi varēs piedāvāt idejas, kuras būs interesantas arī Francijai, lai tajā ieguldītu līdzekļus. Tā kā tas ir profesionāli būtisks panākums."

      Sarunas turpinājumā Daira Āboliņa atklāj savus iespaidus par šajās dienās redzēto un izjusto, minot arī spilgtākās filmas, kuras noteikti vajadzētu noskatīties arī skatītājiem Latvijā. Par savu favorīti viņa sauc rumāņu režisora Kristiana Mundžo filmu "Fjords".

      Vairāk un plašāk – ierakstā. 

      ***

       

      15 min
    • Vai zini, ka Janis Rozentāls darbojās arī mākslas kritikā un teorijā?

      Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele; pārraides producente – Inta Zēgnere

      Pirms simt gadiem grāmatā “Latvju rakstniecība portrejās” (sast. Alberts Prande, Rīga: Leta, 1926) iekļauta arī nodaļa “Literatūra par tēlotājām mākslām un celtniecību”, kurā mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš (1896–1991) – viens no tolaik nedaudzajiem šīs nozares profesionāļiem Latvijā – uzsvēra: “Parādoties mūsu mākslai kā tautas gara dzīves izteicējai, palēnām mostas ari latviešu mākslas kritikas pirmie pasākumi. Kritiķu speciālistu toreiz nebij un viņu lomu pa lielākai daļai bija jāuzņemas pašiem māksliniekiem. Vēl tagad, kad mākslas kritika un vēsturiski pētījumi jau sāk ievērojami kuplināties, kritiķu-teorētiķu vairums ir mākslinieki.”

      Apzīmējums “tolaik” te attiecas uz 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta pirmajiem gadiem. Studentu pulciņa “Rūķis” lokā izveidojušos nacionālās mākslas celmlaužu paaudzē Janis Rozentāls (1866–1916) bija viens no tiem autoriem, kuru raksti ne tikai ir nozīmīgi kā individuālas radošo uzskatu liecības, bet arī mērķtiecīgi kalpoja sabiedrības izglītošanai par sava laika latviešu, Baltijas un ārzemju mākslas parādībām un personībām.

      Rozentāla rakstu mantojuma iepazīšanu pirms publikāciju meklējumiem pie vēsturisko žurnālu plauktiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Misiņa bibliotēkas lasītavās vai tagad visbiežāk Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidotajā resursā Periodika.lv interesentiem ieteicams sākt ar monogrāfiskā albuma “Janis Rozentāls” (sast. Aija Brasliņa un Laima Slava, Rīga: Neputns, 2017) bibliogrāfijā iekļauto rādītāju. Ceļvedis vajadzīgs, jo liela daļa viņa rakstu parakstīti tikai ar iniciāli R. un pirmais zināmais 1897. gada beigās Rīgas vācu avīzei Düna-Zeitung iesūtīts bez autora norādes. Šajā apskatā “Divi Baltijas mākslinieki” Rozentāls no Pēterburgas vēstīja par savu draugu Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Johana Valtera (1869–1932) diplomdarbiem Ķeizariskās mākslas akadēmijas konkursa izstādē. Toreiz godalgoto Purvīša gleznu “Pēdējie stari” pazīstam tikai pēc reprodukcijām un aprakstiem, savukārt

      pie Johana Valtera “Tirgus Jelgavā” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā arvien nāk prātā Rozentāla trāpīgie vārdi, piesakot svaigas, modernas un vienlaikus dzimtenes vidē sakņotas mākslas dzimšanu: “Viss tur ir gaisma un dzīvība.

      Karstā pusdienas saule žilbinoši apstaro gan kustīgo ļaužu drūzmu gleznas vidū, gan ēkas pie tirgus laukuma un slīd pāri divām jaunām elegantām dāmām, kuras gaišos vasaras tērpos priekšplānā soļo pa trotuāru. Kopumā asprātīgi risināts, tas ir gabals no īstas un, proti, Jelgavas dzīves.”

      Kā lasāms vēstulēs, Rozentālam rūpēja, lai arī latviešu prese rosīgāk pievērstos jaunās tautiešu mākslas popularizēšanai. Iespēja daudz paveikt šī mērķa labā viņam radās Jāņa Veismaņa (1867–1913) vadītajā žurnālā “Vērotājs”, kas iznāca Jelgavā 1903.–1905. gadā kā “mēnešraksts sirds un prāta izglītošanai”. Šajā izdevumā pilnā mērā izpaudās Rozentāla daudzpusība, strādājot gan par žurnāla mākslinieku, kas darina tā vizuālo ietērpu un izvēlas reproducēšanai citu autoru mākslas darbus, gan redakcionāli vadot mākslas nodaļu, ko viņš lielā mērā piepildīja ar saviem rakstiem. Šajā īsajā posmā latviešu lasītāji saņēma ar iniciāli R. parakstītas Rozentāla apceres par viņa laikabiedriem – gan jau mirušajiem Ādamu Alksni (1864–1897) un Arturu Baumani (1867–1904), gan mākslas dzīvē vērienīgi darbīgajiem Vilhelmu Purvīti un Rihardu Zariņu (1869–1939). Ņemot talkā citzemju izdevumus, Rozentāls plaši rakstīja par savai un citu laikabiedru jaunradei būtiskiem ārzemju māksliniekiem – šveiciešu simbolistu Arnoldu Beklīnu (Arnold Böcklin, 1827–1901), amerikāni Džeimsu Abotu Maknīlu Vistleru (James Abbott McNeill Whistler, 1834–1903) un somu Albertu Edelfeltu (Albert Edelfelt, 1854–1905).

      Vairākos turpinājumos Rozentāla skatījumā atklājās somu un krievu mākslas kopaina. Atsevišķos apskatos viņš komentēja Rīgas Mākslas biedrības rīkotās izstādes tās mākslas salonā un visbeidzot 1905. gada rudenī atklātajā Rīgas pilsētas mākslas muzejā. Šie apcerējumi nebija atturīgi un distancēti parādību vērojumi, bet ļoti līdzdalīgi un dedzīgi vēstījumi, apvienojot informatīvu bagātību ar spilgti subjektīviem vērtējumiem un retoriskiem pārspīlējumiem. Tā, piemēram, draudzīgi zobgalīgu klātbūtnes sajūtu rada apgalvojums, ka pulciņā “Rūķis” “gandrīz vienīgais rīkotājs un vadītājs” pastāvīgi bijis Rihards Zariņš – jaunāko biedru stingrais “vagars”, kas vēlējies “visus sabāzt zem vienas cepures”.

      Rozentāla mērķis bija uzveikt tautiešu sabiedrības kūtrumu attieksmē pret mākslu.

      Tūdaļ pēc “Vērotāja” gadiem, kas Rozentālam pie rakstāmgalda bija paši intensīvākie, ļoti nozīmīgs viņa teorētiskajā mantojumā ir 1906.–1907. gadā Ata Ķeniņa (1874–1961), Augusta Saulieša (1869–1933) un Rozentāla kopīgi rediģētajā žurnālā “Zalktis” divās daļās publicētais raksts “Māksla un tehnika”. Tas 2016. gadā kļuva par atslēgu Aijas Brasliņas īstenotajai mākslinieka 150 gadu jubilejas izstādes iecerei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un pilnā apjomā lasāms arī nākamajā gadā izdotajā monogrāfiskajā albumā. Formulējot savu radošo kredo, Rozentāls apliecināja, ka “būt jaunam ar katru darbu ir mākslinieka ideāls”. Turpat viņš rakstīja:

      “Katrai mākslai jābūt pirmā vietā iekšēja prieka un kairinājuma sajūtas izteiksmei. Katris darbs, kuram nav par pirmavotu šī stiprā prieka dziņa, var būt viss kas cits, tikai ne māksla.”

      Gan publicētajos rakstos, kuru klāstam turpmākajos gados latviešu un vācu laikrakstos pievienojās daži papildinājumi, gan Rozentāla piezīmēs, kas saglabātas Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, spraigi atklājas vēl kāds viņa paaudzei būtisks un papildu izpēti mūsdienās pelnījis uzdevums – mākslas terminoloģijas un leksikas veidošana un iedzīvināšana latviešu valodā.

      Mūžam apraujoties piecdesmit gadu vecumā, Rozentāls atšķirībā no Riharda Zariņa nepieredzēja iespēju kļūt par memuāristu, taču viņš bija atstājis būtiskas rakstu liecības un atziņas par sava laika mākslu un māksliniekiem. Desmit gadus pēc gleznotāja nāves Jānis Siliņš sprieda: “Viņa rakstiem stils vietām pasmags, tiem nav veiklas uzbūves, bet te runā mākslinieka dvēseles siltums, te vērojama nopietna, R[ozentāla] un viņa laikabiedru centienus izteicoša doma.” Šī daļa Rozentāla veikumā ir pašsaprotami svarīga mākslas un estētisko ideju vēstures pētniekiem. Oriģināltekstu sniegto pieredzi iespējams papildināt, piemēram, ar Intas Pujātes (1957–2025) pētījumu par jūgendstila estētiku žurnālā “Vērotājs” no rakstu krājuma “Latvijas māksla tuvplānos” (Rīga: Neputns, 2003; pieejams LNB digitālajā kolekcijā https://gramatas.lndb.lv/) un Rozentāla uzskatiem veltīto nodaļu Stellas Pelšes grāmatā “Latviešu mākslas teorijas vēsture: Mākslas definīcijas valdošo laikmeta ideju kontekstā (1900–1940)” (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2007). Viņa publikācijas varētu saistīt arī plašāku 19.–20. gadsimta mijas kultūras interesentu loku, tāpēc bagātīgajam “Rozentāla plauktam” Latvijas mākslas grāmatniecībā līdzās mākslinieka sarakstes izdevumam “Dzīves palete” (sast. Inta Pujāte un Anita Putniņa-Niedra, Rīga: Pils, 1997) droši vien būtu vērts pievienot arī rakstu antoloģiju ar plašiem komentāriem.

      7 min