
Sign up to save your podcasts
Or


Farmaceite Marta Šulce sāka gatavot kosmētiku pirms 11 gadiem, strādājot aptiekā, un pirmais viņas izstrādātais produkts bija bārdas eļla vīram. Tagad ģimenes uzņēmumā "Silmachy Cosmetics" Ķekavas novada Baldones pagastā strādā abi ar vīru un viens darbinieks un kosmētikas produkti nelielos apjomos tiek eksportēti uz 10 valstīm.
Saruna ir veltīta dizaina un roku darba attiecībām. Tas nav jautājums par amatnieciska roku darba nepieciešamību, jo ir skaidrs, ka tamlīdzīgas prasmes un unikāli ar rokām radīti priekšmeti būs nepieciešami vienmēr, ko pierāda gan gadatirgi, gan starptautiski projekti, kad izrādās, ka mūsu adītāju meistarība ir vajadzīga kādam okeāna otrā pusē.
Jautājums ir par profesionālu māksliniecisku izglītību saistībā ar tradicionālām amatnieciskām tehnoloģijām un roku darbu digitālā laikmetā. Mums šobrīd jāspēj uzminēt nākotne, vai profesionāla dizaina jomā darbosies tikai cilvēka prāta radošums + mākslīgais intelekts, un taustāmu produktu radīs laikmetīgas tehnoloģijas, vai tostarp, atsakoties no profesionālas apmācības darbā ar rokām, mēs neriskējam ko būtisku zaudēt, piemēram, savu identitāti.
Raidījumā sarunājas Latvijas Nacionalā kultūras centra mākslas izglītības eksperte Ilze Kupča, Liepājas Mūzikas mākslas un dizaina vidusskolas pasniedzēja Guna Poga, keramikas studijas "Informal Ceramics" īpašniece Astra Šēnberga
Šobrīd pasaulē notiek transformācijas, kuru mērogs vairākkārtīgi pārsniedz mūsu izpratni, un mums vajadzēs konsolidēties vienā virzienā – spriež arhitekts Uldis Pīlēns. Par studijām Vācijā padomju gados un kā rīkoja izstādes "Mēs Liepājai", par risku un godīgumu biznesā un kāpēc iesaistījās politikā – saruna ar Uldi Pīlēnu Laikmeta krustpunktā.
Liepājnieks ar Latvijā retu izglītību Veimāras Bauhaus universitātē vēl pagājušā gadsimta 70. gadu izskaņā. Liepājas galvenais arhitekts, kurš kopā ar domubiedriem sapņojis uzbūvēt piecas privātmājas, lai būtu garantēta iztikšana. Tad veiksmīgs uzņēmējs, kura uzņēmums darbojas Latvijā un arī ārpus tās. Un pienāk laiks, kad arhitekts, uzņēmējs Uldis Pīlēns ienāk politikā un ir arī Valsts prezidenta amata kandidāts. Kā veidojusies viņa uzņēmējdarbība būvniecībā – jomā, kura kopumā valstī diemžēl ir apaugusi ar dažādiem skandāliem. Ko viņš domā par politiku, kad līdz parlamenta vēlēšanām nedaudz vairāk kā četri mēneši un kāpēc viņam ir svarīgi uzrunāt jauniešus par to, kā neapmaldīties pasaulē?
Es iesāku jūsu vizītkarti ar vārdiem – arhitekts, uzņēmējs, politiķis. Vai tieši tādā secībā jūs sevi arī jūtat?
Uldis Pīlēns: Pilnīgi droši arhitekts ir kaut kas vairāk nekā profesija manā izpratnē. Tā ir pieeja dzīvei. Tas ir kaut kas no iekšējā kodola. Uzņēmējs ir kaut kas vairāk tirgus horizontālajā vidē, jo kaut kā jau ģimene jāapgādā, un tad tas attīstās tālāk. Politiķis – to es vismazāk gribētu lietot, bet jebkurā gadījumā ir jālieto.
Ja tev nav aktīva attieksme pret lietām, kas notiek apkārt, tad tu esi drīzāk tāds pasīvs dārzenis. No tāda viedokļa es gribētu teikt modernajā pasaulē mēs katrs esam politiķis.
Bet nevis kā politiķis konkrētā partijā, kurā bijāt, bet drīzāk šajā nostājā šobrīd.
Uldis Pīlēns: Es domāju, ja šodien katram prasītu, vai tu esi politiķis, visi teiktu – nē, es neesmu politiķis, bet principā jau mēs visi esam. Kaut vai ar to pašu, ka nododam savu balsi par vienu vai otru lietu kārtību. Un tas mūs padara visus vairāk vai mazāk aktīvus šajā lietā.
Priekšvēlēšanu gaisotnē jau ir modušies arī politiskie spēki un politiķi priekšvēlēšanu cīņām. Cik pats esat šobrīd saistīts ar politiku, ar Apvienoto sarakstu?
Uldis Pīlēns: Nav tā, ka es pilnīgi esmu sarāvis attiecības ar Apvienoto sarakstu, jo tam nav pamata. Apvienotais saraksts ir izveidojies kā gana nopietns spēks. Protams, ar savām jaunības kļūdām, kā mēdz būt visiem, mācoties staigāt, ceļoties un krītot. Es domāju, ka Apvienotais saraksts ir ilgtermiņā uz palikšanu, un veidojot Apvienoto sarakstu, es jau teicu saviem kolēģiem – tas bija īpašs laiks, kad krievu karaspēks stāvēja kaut kur pie Kijevas pievārtes, un tad likās, ka iekšēja nepieciešamība bija paust kādā veidā aktīvo politiku, likt iekšā savu pieredzi. Redzot, ka politiskie procesi Latvijā jau arī pirms 2022. gada pavasara negāja nemaz tik spīdoši, tā sajūta bija, ka ir kaut kas jādara. Faktiski tādā veidā, kā mēs līdz tam brīdim veidojām savu politisko ainavu un politisko dienaskārtību, varētu nepietikt, lai mēs nosargātu savu patstāvību, savu neatkarību pie pilnīgi iespējams savādākiem, dramatiskākiem apstākļiem. Tas bija iemesls, kāpēc es vispār ienācu aktīvākā politikā šādā veidā, jo mana pieredze bija no Tautas partijas. Es jau pazinu politisko vidi. Bet bez politiskās vides aktivizēšanas vai savādāk iegrozīšanas nenotiek arī pārmaiņas dzīvē. Tas bija brīdis, kad likās, ka to vajag.
Šobrīd laiki ir mainījušies. Šobrīd, es domāju, tas mērogs neziņai, nedrošībai it kā ir latentāks, tāds it kā nesaprotams, bet īstenībā tas ir pilnīgi savādāks un prasa nedaudz savādāku pieeju visam, ko mēs darām, tai skaitā politikā. Tāpēc skatīsimies, kā tās lietas notiks. Jo, manuprāt, šobrīd pasaulē notiek transformācijas, kuru mērogs vairākkārtīgi pārsniedz mūsu šībrīža izpratnes mērogu, lauku un to, kā mēs, rupji sakot, mēģinām viens otru apspēlēt pa mazo laukumiņu.
Man liekas, ka mums prasīsies jau tuvākajos gados ļoti augsta sabiedrības konsolidācija vienā virzienā, skatīties un nolikt malā visas tās nevajadzīgās blaknes, kā vienam politiskam spēkam otram palikt kāju priekšā vai paklupināt, vai ieslidināt lamatās, jo nepieciešamība konsolidēties par pamatideju – valsts neatkarību – būs pietiekami liela.
Jūs allaž esat runājis par pārmaiņām, arī par tām, kas ir vēl piecus un desmit soļus uz priekšu. Vairāki viesi raidījuma sarunās norādījuši, ka šis laiks, kas posta pasauli karos, ne tikai posta cilvēkus un ēkas, bet posta un izjauc līdzšinējo vērtību sistēmu. Kā jūs to redzat?
Uldis Pīlēns: Godīgi sakot, es redzu diezgan dramatiski, bet šis nav tieši šī laika rezultāts. Ja mēs paskatāmies nedaudz vēsturē, tad apmēram 18. gadsimta pusē sāka pazust sabiedrībā jēdziens kopīgās mājas ideja. Ko nozīmē kopīgās mājas ideja? Pirms tam sabiedrības dzīvoja mazākās grupās, kopienās un tur bija katram vairāk vai mazāk savi ļoti precīzi uzdevumi – kādam gādāt pārtiku, kādam aizstāvēt kopienu, kādam vienoties ar citu kopienu par neuzbrukšanu. Tas veidoja šo kopīgās mājas izjūtu. Un tad, kad parādās pirmie industriālās revolūcijas posmi ar ražošanas līdzekļiem, kā mēs zinām no vēstures grāmatām, ar kaut kādām stellēm un mašīnām, un pirmās proletariāta iezīmes, kas rezultējās franču buržuāziskā revolūcijā. Tie ir pirmie signāli, ka pasaules saprāts netiek līdzi pārmaiņām, kuras ievieš civilizācijas tehniskie gadžeti vai industriālā attīstība.
Ja agrāk sabiedrības viedākie cilvēki veidoja kolektīvo apziņu vai saprāta līkni augstāku par tā brīža dzīves sarežģītības attīstību, tad apmēram tajā vietā, ko es teicu, apmēram 18. gadsimta vidū, šī dzīves sarežģītība, ņemot vērā, ka mēs arvien vairāk fragmentējamies, gan industriāli, gan domāšanā, viņa aizgāja pa ļoti augstu, teiksim, eksponenciālu līkni. Un saprāts netiek līdzi. Un veidojas šī nosacītā aiza vai GAPS, kā to tagad saka. Veidojas tas, ka mēs savā iekšējā pasaulē netiekam galā ar ārējās pasaules pārmaiņām. Un lielā līnijā viss, ko mēs nesaprotam, mūs nervozē. Un tā interesanta lieta [ir], ka ir jāiemācās dzīvot paralēli visam, kas notiek arī šodien, kari un visādas citas lietas. Bet šodien tehnoloģiskā pasaule vēl vairāk ir sarežģījusi šo dzīves sarežģītību. Vēl vairāk mēs esam attālinājušies no kopienas idejas un vēl vairāk mēs esam attālinājušies no idejas ņemt galvā, ja tā var teikt, sabiedrības viedos. Agrāk kopienā bija barveži jeb virsaiši, un tad bija tie gudrie vecajie, kuru autoritātei bija liela nozīme. Šobrīd viss ir zudis, zudusi ir arī reliģijas nozīme kā institucionāla kolektīvo saprātu virzoša. Pozitīvāk vai mazāk, tas ir jau nākamais jautājums. Bet virzošā ideja, kādā veidā veidot kopdzīvi. Tad, kad visi šie elementi atslābst, tas ir kā mehānismam pakāpeniski atbrīvojas visa veida bremzes un aiztures, un mēs esam tādā brīvā lidojumā, ar savas iekšējās dislokācijas vietas meklēšanu pasaulē. Kur mēs esam horizontālē un uz vertikāles – mēs meklējam sevi arī kā sabiedrība. Mēs meklējam sevi kā politiskie strāvojumi, un mēs meklējam sevi pat kā kontinents.
Kur zobi ir piestiprināti pie augšlūpas? Šo Andra Kapusta un klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min māsas Saukas no Rīgas – Jolanta, Karīna un Iveta ar bērniem Alisi (6 gadi) un Moricu (10 gadi) Markausiem.
Pasaules čempionāts hokejā vakar, 15. maijā, sākās ar četrās spēlēm. Ar uzvaru to atklāja arī mājinieki šveicieši. Šveice ar 3:1 bija pārāka pār ASV. Bet šodien svarīgākais – vakara spēlē (21.10) laukumā dosies Latvijas izlase. Jāspēlē ar šveiciešiem.
Vēl vakar citās spēlēs Kanāda ar 5:3 uzveica zviedrus, Somija Cīrihē ar 3:1 pārspēja Vāciju, Čehija ar 4:1 uzveica Dāniju.
Latvijas izlase vakar aizvadīja savu otro treniņu Cīrihē, šoreiz gan ne galvenajā arēnā, bet treniņhallē. Ledus kvalitāte gan bija ļoti slikta, uz tā krājās ūdens, tāpēc treniņš nebija produktīvs.
Latvijas izlases vadība vakar turnīram bija pieteikuši tikai 17 no 25 spēlētājiem, viņu vidū bija divi no trim vārtsargiem – Kristers Gudļevskis un Mareks Mitens. Šorīt pieteikumā izmaiņu nav.
Latviešiem jārēķinās ar smagu speli, jo šveicieši šim čempionātam nopietni gatavojušies, pulcējot teju labāko pieejamo sastāvu.
Abas izlases pēdējos gados regulāri tikušās pārbaudes spēlēs, šveiciešiem viesojoties Rīgā un mūsējiem dodoties uz turnīriem Šveicē, bet pasaules čempionātos spēlēts retāk – pēdējā tikšanās 2023. gada turnīrā Rīgā, kad Latvija uzvarēja papildlaikā 4:3 un tā spēle mūsējos ieveda ceturtdaļfinālā.
Vē šodien Slovākija spēkosies ar Norvēģiju, Ungārija – ar Somiju un Itālija – ar Kanadu.
Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...
Naktsāķis- par visu un visur!!!
DZIESMU KAUJA
Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.
Vai Latvijas mediju telpa ir pietiekami plaša, lai tajā savu vietu atrastu visi vērtīgie stāsti? Monopolā saruna ar portāla „Delfi” kultūras nodaļas redaktori Noru Riekstu.