
Sign up to save your podcasts
Or


Stāsta muzeja “Žaņa Lipkes memoriāls” direktore Lolita Tomsone. Pārraides producente: Inga Saksone.
Par Žani Lipki mēs bieži domājam Ķīpsalas kontekstā, bet viņa glābšanas stāsts nav piesaistīts vienai vietai, tas drīzāk ir vesels palīgu tīkls, kas izkliedēts pa Rīgu – ar pagrabiem, darbnīcām, tukšiem dzīvokļiem un cilvēkiem, kuri katrs savā brīdī piekrīt palīdzēt, reizēm labi apzinoties, ka šis lēmums var maksāt dzīvību.
Viena no šādām vietām atradās pie Ziedoņdārza, Čaka ielas apkārtnē – vietā, kur vācu zenītartilēristi bija iekārtojuši savas pozīcijas un kur nepārtrauktā šaušana lika trīcēt sienām un plīst logiem. Tieši šajā apkaimē, pamestās darbnīcās, kādu laiku slēpās arī pianists Semjons jeb Sīmanis Ostrovskis, dzimis 1896. gadā, Latvijas Mūziķu biedrības biedrs, kura sievu un trīs bērnus nogalināja Rumbulā. Par šo vietu ir saglabājusies Kārļa Jankoviča liecība, kur viņš raksta: “Namā Nr. 103 dzīvoja Slovins, Ostrovskis, Dolgicere (māte), viena francūziete, Levius un vēl viens liela auguma vīrs…”
Šis uzskaitījums ir lakonisks, bet tāda ir situācija – cilvēki, kas savākti no dažādām vietām, salikti vienā telpā un uzticēti viens otra klātbūtnei.
Ostrovska ceļš līdz šai slēptuvei bija sarežģīts un pilns nejaušību. Pēc izbēgšanas no Mežaparka koncentrācijas nometnes “Kaizervalde”, kur viņš pēc geto bija nonācis un strādāja Balastdambja darbnīcās par palīgstrādnieku metināšanā, viņš vairākas dienas slēpās, mainot vietas – Vīlandes ielas pagrabos, tukšos dzīvokļos, pat katlumājā, paļaujoties uz svešinieku labvēlību, līdz sastapa pirmskara paziņu Andreju Babstu. Andrejs pats bija ebrejs, kuram bija izdevies varas iestādes pārliecināt, ka viņš ir pareizticīgs krievs. Taču viņš draugam neatteica palīdzību vēl dažas dienas atrast drošu patvērumu. Andrejs draugam sarunā vēl vienu palīgu – sētnieku Aleksandru Oboļeviču.
Taču šie risinājumi ir īslaicīgi, un katra nakts var pārvērsties par pēdējo – ar klauvējieniem pie durvīm, ar pārmeklēšanām, ar sajūtu, ka nākamajā brīdī viss sabruks. Ostrovskis vēlāk atcerējās, ka vienā brīdī jau bija atvēris logu, lai lēktu no trešā stāva, ja viņu nāks apcietināt.
Tikšanās ar Lipki šajā kontekstā nav tikai veiksme, tā ir robežsituācija, kurā viens cilvēks ar savu mieru un pārliecību pēkšņi maina notikumu gaitu. Lipke aizveda Ostrovski uz darbnīcu pie Ziedoņdārza, Čaka ielā, kur aiz parastām durvīm bija paslēpta telpa ar cilvēkiem, kuri bija paglābti no geto vai izvesti no nometnēm. Šī vieta ir pagaidu risinājums, un visi to apzinās – jo tuvumā atrodas vācu karavīri, un jebkura kļūda var visu iznīcināt.
Kad kļūst zināms, ka apkārtnē notiek pārmeklēšanas, Lipke pieņem lēmumu visus pārvietot. Viņš to pasaka savā raksturīgajā manierē – ar ironiju, kas mazina spriedzi, bet neslēpj nopietnību: ja līdz vakaram viņus neatradīs, būs vien jāiet tālāk.Un tieši šeit atkal parādās būtiskais šajā stāstā – ne drosme vien un spēja ātri rīkoties, vajadzīga vēl arī veiksme.
Naktī Lipke izved cilvēkus pa ielu garām vācu karavīriem, pats tērpies jūrnieka drēbēs, lai neizraisītu aizdomas, un šis gājiens, kas varētu beigties ar katastrofu, izrādās veiksmīgs.
Jaunā slēptuve atradās Marijas ielas 104. nama pagalmā, zem garāžas, un tās ieeja bija paslēpta aiz finiera plāksnes, kas bija nokrāsota kā ķieģeļu siena – tik precīzi, ka no malas tā neatšķīrās no īsta mūra. Tikai zinot, kur skatīties, varētu saprast, ka aiz šīs “sienas” slēpjas tukšums un iespēja izdzīvot.
Aiz šīs sienas atradās pagrabs, kur jau dzīvoja daži cilvēki, kopā apmēram divpadsmit. Slēptuvē bija ierīkotas trīsstāvīgas guļamlāvas, tika uzglabāta pārtika, pat ieroči un radio aparāts, kas ļāva sekot līdzi tam, kas notiek ārpusē. Ūdeni un ēdienu viņiem piegādāja Marija Lindenberga. Šī vieta kļuva par patvērumu līdz pat kara beigām, un tieši tur Ostrovskis sagaidīja brīdi, kad 1944. gada 13. oktobrī vācu armija atkāpās un pilsētā ienāca padomju karavīri.
Taču arī šeit viss varēja notikt citādi. Viena pārmeklēšana, viens ziņojums, kāds nepareizs solis – un šis stāsts beigtos pavisam citādi.
Tāpēc, runājot par Lipki, ir svarīgi saprast, ka viņa darbība balstījās ne tikai drosmē un izdomā, bet arī tajā, ko paši izglābtie vēlāk sauca par neticamu veiksmi. Bet ar veikmi nepietiek, tai vajadzīgi līdzjūtīgi cilvēki, tādi kā Andrejs Babsts, sētnieks Aleksandrs Oboļevičs, kas slēpa arī Valentīnu Freimani, izdarīgā Marija Lindenberga, ar visiem tiem, kuri piekrita iesaistīties šajā klusajā, bet bīstamajā glābšanas darbā. Tas bija palīgu tīkls, kurā svarīgs bija ikkatrs posms. Bez šīs kopīgās rīcības nekas no tā nebūtu iespējams.
Tāpēc Ziedoņdārza darbnīca nav tikai viena slēptuve. Tā ir viena epizode lielākā stāstā par to, kā pilsētā, kas šķiet pilnībā vācu okupācijas spēku kontrolēta un pārraudzīta, tomēr ir iespējams atrast vietu, kur paslēpties – ja vien ir cilvēki, kuri ir gatavi riskēt, un ja veiksme kaut uz brīdi nostājas viņu pusē.
Uz Nīderlandes kuģa no maz zināmā hantavīrusa miruši trīs cilvēki, un sociālo mediju maldinātāji sāk biedēt, ka gaidāma jauna pandēmija un piespiedu vakcinācija. Par to stāsts "Re:Baltica" faktu "pārbaudes projekta Re:Check" raidījumā.
Skaidrojam arī maldus, kas pēc tā sauktās uzvaras dienas atzīmēšanas Salaspils nometnē 9. maijā no jauna plaši izskan par tur nacistu pastrādātajām zvērībām Otrā pasaules kara laikā.
Autore Evita Puriņa.
Latvijas hokeja valstsvienība svētdien, 17. maijā, pasaules čempionātā ar 2:0 pieveica Vācijas izlasi, un ar pirmo uzvaru grupā uzlaboja izredzes sasniegt ceturtdaļfinālu.
Latvijas izlase laukumā pret vāciešiem darbojās ļoti organizēti, strukturēti un pareizi, maz kļūdījās, pārsvarā uzvarēja divcīņās, novirzīja vāciešus prom no bīstamajām metienu zonām.
Vārtsargs Kristers Gudļevskis atvairīja visus 26 metienus, Latvijas komandai vārtus guva Mārtiņš Dzierkals un kapteinis Rūdolfs Balcers.
Vakar pasaules čempionātā norisinājās vēl pieci mači: ASV uzveica Lielbritāniju ar 5:1, slovāki pārspēja itāļus ar 4:1, Austrija bija pārāka pār Ungāriju ar 4:2, Zviedrija ar 6:2 uzveica Dāniju, bet Norvēģija ar 4:0 Slovēniju.
Šodien Lavijas izlasei brīvdiena, rīt, 19. maijā, spēle ar Austriju.
”Un Dievs … radīja sievieti” – filma ar šādu nosaukumu savulaik atnesa pasaules slavu Brižitai Bardo, padarot viņu par skaistuma, sievišķības un brīvdomības simbolu. Šāds nosaukums izvēlēts arī koncertstāstam, kas veltīts sievietes būtībai un noslēpumam. Tas izskanēs 22. maijā Mazajā ģildē. Koncertā piedalīsies izcili mūziķi no Latvijas un Itālijas, kas atskaņos Pučīni opermūziku un Latvijā reti dzirdētus itāļu komponistu instrumentālos skaņdarbus.
Viens no komponistiem, kas sievietei veltījis pašas skaistākās mūzikas lappuses un pielūgsmes pilnu apbrīnu, ir Džakomo Pučīni. No kopumā 12 viņa sacerētajām operām, veselas astoņas nes sieviešu vārdus, četras no šo operu varonēm iepazīsim arī koncertstāstā ”Un Dievs… radīja sievieti”.
Pučīni operu varones atklāj sievietes būtības visdažādākās šķautnes, un koncertstāstā šajos tēlos iemiesosies Itālijā dzīvojošā, spožā latviešu operdziedātāja Anta Jankovska, kuras balsī lirisks smalkums apvienojas ar dramatisku spēku.
Līdzās Antai Jankovskai koncertstāstā piedalīsies itāļu tenors Niko Frankini, ar kuru viņai vairakkārt jau bijusi sadarbība Itālijā, flautiste Dita Krenberga, arfiste Dārta Tisenkopfa-Muselli un pianists Rihards Plešanovs. Stāstnieka lomā būs Orests Silabriedis.
Līdzās Pučīni opermūzikai koncertā skanēs Latvijā reti dzirdēti itāļu komponistu Merkadantes, Kazellas, Respīgi un Rotas instrumentālie skaņdarbi flautai, arfai un klavierēm. Pianists Rihards Plešanovs stāsta – viņam aizraujoši būt šajā mūzikā un dalībnieku sastāvā.
Ideja pašķetināt sievietes noslēpumu ar mūzikas starpniecību pieder Antai Jankovskai.
Valdību maiņa nenozīmē traģēdiju, taču tas būtiski ietekmē ātru lēmumu pieņemšanu. Intervijā Latvijas Radio sacīja uzņēmējs Normunds Bergs. Biznesā laiks ir svarīgs un laiks ir nauda, savukārt valsts pārvalde tādā dimensijā nedomājot.
Jaunās valdības izveidošana atkarīga no tā, kādas intereses un ieguvumus uzrunātās partijas saskatīs, atrodoties valdībā. Tā intervijā Latvijas Radio sacīja Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētniece un docētāja Lelde Metla-Rozentāle. Politiskie spēki tāpat vien nesadodas rokās un nestrādā kopēju labumu vārdā, jo katrai partijai ir savs elektorāts, teica Metla-Rozentāle.
Valdība šī gada martā nolēma nebanku kreditētāju reģistrāciju, licencēšanu un uzraudzību, kā arī patērētāju tiesību un interešu aizsardzību no līdzšinējā uzrauga – Patērētāju uzraudzības aizsardzības centra, deleģēt Latvijas Bankai, kas uzraudzību pārņemtu 2027. gada 1. janvārī. Šobrīd Finanšu ministrija sadarbībā ar Latvijas Banku ir sagatavojusi un iesniegusi izskatīšanai valdībā 13 likumprojektu pakotni. Pret plānoto nebanku kreditētāju uzraudzības reformu iebilst gan Ekonomikas ministrijas, gan PTAC un asociācijas “FinTech Latvija” pārstāvji.
Iespējams, ievērojāt, ka vakar, 16. maijā, visā Latvijā bija manāma dzīvīga kustība gan galvaspilsētas, gan mazpilsētu ielās, jo 13. reizi Latvijā risinājās Baznīcu nakts un arī Baznīcu diena. Šovakar iespēja nedaudz ielūkoties šajos notikumos un izpētīt neparasto Latvijas "garīgo karti", kas Baznīcu naktī uzplaukst visā savā daudzveidībā.
Raidījumā Pāri mums pašiem viesi: viena no Baznīcu nakts organizatorēm Sintija Jozēna, kā arī divi pārstāvji no Budbergas Svētā Pāvila evaņģēliski luteriskās draudzes - Artis Červinskis Jurgita Červinska. Tieši Budbergas baznīca Bauskas novadā, Brunavas pagastā šogad tika izvēlēta par Baznīcu nakts un arī Atvērto baznīcu dienas centrālo norises vietu. Taču, ja mēs ielūkotos Baznīcu nakts kartē, tad ieraudzītu, ka pa visu Latviju, visos novados gandrīz 200 baznīcas un draudzes vēra savas durvis, lai uzņemtu ikvienu interesentu.
Kā runāt par ļoti personiskām un sensitīvām lietām, jo īpaši ar sev tuviem cilvēkiem, kas reizēm šķiet tik sarežģīti izdarāms? Raidījumā Vai tas ir normāli? vērtē ārsts-psihoterapeits Andris Veselovskis un ārste-psihoterapeite Kristīna Lakombe.
Vai jums ir kādreiz tā bijis, ka ir ļoti grūti uzsākt kādu sarunu? Jūsu dzīvē ir kas mainījies, ir kas noticis, reizēm patiesi tas ir bijis kas ļoti nopietns. Citreiz arī ir kāds izaicinājums, kurš stāv tepat blakus, kaut kam ir jākāpj pāri, un ir ļoti grūti to izdarīt, un ļoti grūti to ir reizēm arī kādam pastāstīt. Raidījumā pievēršamies tam, kā runāt par grūtām un reizēm ļoti grūtām lietām, jo šīs lietas patiešām ir dažādas un arī notikumi, kas ir cilvēkiem aktuāli, un norises, kurās viņi ir iesaistīti, arī ir visnotaļ dažādas. Runājam par to, kā tad tikt tādās situācijās galā.
Grūtie temati var būt daudz un dažādi, tos ir grūtu aptvert, tās var būt situācijas, kur cilvēks varbūt ir zaudējis darbu un nespēj pateikt to ģimenei, līdz pat tādām lietām kā, piemēram, seksuālā identitāte, kur cilvēkam arī ir ļoti sarežģīti pastāstīt kādam par to, kā īsti viņš jūtas un kā viņš pats sevi piedzīvo. Arī iemesli un situācijas, kas neļauj tik viegli paust to, kā mēs jūtamies, ir dažādas.
Iesākumā par to, kā vispār saprast, kad cilvēks ir gatavs runāt par emocionāli grūtām lietām ne tikai ar kādu citu, bet arī pats ar sevi. Vai šo mirkli var vispār noķert?