
Sign up to save your podcasts
Or


Stāsta komponiste, literāte, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Gundega Šmite. Pārraides producente: Rūta Paula.
Vai tev ir nācies doties pilsētā ar ausīm, ne tikai kājām? Saklausīt, kā pavisam nejauši saspēlējas auto signāli divās paralēlās ielās, kā attāli asfaltu sāk tricināt ceļa urbis, kā skan soļi uz ietves – sporta kurpju mīkstie, teju nedzirdamie pakšķi, kurus spēji pārmāc augstpapēžu kurpju āmuriņi. Iekāpjot tramvajā, mūs var nepatīkami satrūcināt durvju caururbjoši pīkstieni, tām atveroties un aizveroties. Tad vēl neprognozējamie biļešu reģistrēšanas signāli. Un labi, ja izdevies apsēsties blakus kādam pasažierim, kurš telefona saturu klausās austiņās, nevis pilnā skanējumā.
Trokšņu simfonija pilsētās var reizēm veidot daudzslāņu skaņu avotu polifoniju. Vai tā var būt baudāma? Piekrītu itāļu dižgaram Lučāno Berio, ka mūzika ir viss, ko mēs uztveram kā mūziku. Kaut vai tās būtu atsperīga lietus lāšu tokāta pa skārda palodzi vai auto signalizēšanas aktīvie dialogi un kontrapunkti.
Lieliskais komponists un domātājs Džons Keidžs, piemēram, klausījās Ņujorkas intensīvo satiksmes troksni ar baudu un ar patiesu aizrautību runāja par skaņas aktivitāti.
Tā viņam šķita pavisam pašpietiekošs, baudāms skanisks plūdums ar augstākām un zemākām, skaļākām un klusākām, garākām un īsākām skaņām. Un viņam nepietrūka vēstījuma vai kā tāda, ko, piemēram, kāds komponists būtu iekodējis un vēlējies skaņu valodā nodot klausītājiem. Klausītājs-uztvērējs pats kļūst quasi muzikālās, vai būsim precīzi – skaniskās pieredzes radītājs.
Keidža un Berio paustais rosina saklausīt pilsētas trokšņus kā iedvesmojošu skaņu paleti. Precīzāk – skaņainavu ar muzikālām kvalitātēm.
Taču kurā brīdī šī skaņainava ir baudāma un kurā – pat kaitīga un varam jau to sākt izjust kā akustisko jeb trokšņa piesārņojumu?
Rīga pilnīgi noteikti nav pasaules skaļāko galvaspilsētu desmitniekā, lai arī tā tiek uzskatīta par salīdzinoši skaļāko Baltijas galvaspilsētu vidū. Klusākā ir Tallina. Par pašu trokšņaināko tiek uzskatīta Bangladešas galvaspilsēta Daka. Pasaules veselības organizācija kā pieļaujamo vidējo trokšņu līmeni pilsētā ir uzstādījusi 55 decibelus. Dakā tie ir vairāk kā divreiz augsti – ap 119 decibeliem vidēji un ar "pīķiem" līdz pat 132 decibeliem. Viens no galvenajiem skaņas avotiem ir 800 000 motociklu, kuru motoru tarkšķi nudien ir jaudīgs skaņas avots. Citu trokšņaināko pilsētu vidū jāmin Mumbaja, Kaira, Deli, Šanhaja, Buonosairesa, Ņujorka.
Keidža apdzejotā Ņujorka ir viena no blīvāk apdzīvotajām pilsētām. Tās iedzīvotāji ir pakļauti nepārtrauktam satiksmes un celšanas darbu troksnim. Taimskvēra apvidū vidējais trokšņa līmenis ir 70–80 dB.
Arī Tokija, kurā iespējams ar ausīm izdzīvot galvenās ielas šķērsošanas troksni – vienā zaļās gaismas periodā galvenās ielas krustojumu var šķērsot līdz pat 3000 cilvēku, kuru čalas, kurpju klaudzieni ar crescendo efektu līdzinās jaudīga motorzāģa rūkšanai.
Vai tā ir tikai unikāla dzirdes pieredze? Īstermiņā noteikti sliecos piekrist. Sajust pilsētas pulsu tik jaudīgu un dzīves sparā mutuļojošu.
Cits jautājums ir par to, kā ilgtermiņā mūs ietekmē pilsētas dzīves trokšņu intensitāte? Zinātniski pētījumi liecina, ka dzīvošana pilsētā spēcīgi ietekmē smadzeņu darbību. Pastāv pārstimulācijas risks, kas var novest pie noguruma, koncentrēšanās trūkuma, izdegšanas un arī depresijas. Piemēram, 65 % Dakas ielu policisti cieš no dzirdes traucējumiem un bezmiega, turklāt trokšņu piesārņojums ir nopietns risks paaugstinātam asinsspiedienam, hormonālam disbalansam un attīstības traucējumiem bērniem.
Negatīvas sekas var atstāt pat klusināts, bet pastāvīgs troksnis, kas jaudas ziņā ir zemāks par 55 decibeliem – lai gan pie monotona trokšņa cilvēks pierod, ilgtermiņā tas var pazemināt darba spējas ietekmēt miega kvalitāti, radīt galvas sāpes un citus veselības traucējumus.
Ko darīt? Vai no pilsētām jābēg? Jāteic, ka pēdējo desmitu gadu laikā dažādās pasaules lielpilsētās speciālisti ir raduši risinājumus, kas mazina kaitīgo trokšņa piesārņojumu.
Minēšu pāris piemērus – Singapūrā urbānais dizains iekļauj zaļas bufezonas – blīvu augu valstību parkos, kā arī tā sauktos vertikālos dārzus, kas absorbē un šķīdina trokšņainību.
Kopenhāgenā tiek būvēti klusi pagalmi. Pašas celtnes darbojas kā skaņas vairogi.
Jau minētajā Tokijā arhitekti ceļ caurspīdīgas skaņas barjeras un dažādu līmeņu ceļus, kas balansē trokšņu līmeni. Un labi, ka par to tiek domāts. Jo mūsdienu intensīvajā dzīves ritmā visapkārt dārdošais troksnis var radīt stresu atbalstošu ritma mašīnu. Pilsētai vajadzētu tapt par ne tikai stimulējošu, kultūras pieredžu bagātu vidi, bet par vietu, kurā iespējama garīgā atjaunošanās un kvalitatīva atpūta.
Latvijas hokejisti pasaules hokeja čempionātā gatavojas spēlēi ar Austrijas izlasi šodien, 19. maija, pēcpusdienā. Vakar bija atpūtas diena ar nelielu treniņu.
Tikmēr aizvadītas citas četras spēles: A grupā Cīrihē Somija izcīnīja svarīgu uzvaru ar 6:2 pret ASV. Vakara spēlē mājinieki Šveice ar 6:1 neatstāja cerības Vācijai. B grupā Fribūrā Kanāda ar 5:1 uzvarēja Dāniju, savukārt Čehijai uzvara 4:3 pret Zviedriju.
Latvijas izlases treniņos piedalās arī Renārs Krastenbergs, taču pagaidām viņš vēl nav spēlējis un viņa vārds joprojām arī nav komandas pieteikumā.
Austrija turnīru iesākusi ar divām uzvarām pret grupas nominālajiem pastarīšiem Lielbritāniju un Ungāriju. Briti uzvarēti ar 5:2, bet ungāri ar 4:2.
Pagājušā gada čempionātā Latvija piedzīvoja nepatīkamu zaudējumu pret Austriju ar 1:6.
Pirms tam 2022. gadā Latvija uzvarēja ar 4:3 Austriju pēcspēles metienos. 2019. gadā Latvija uzvarēja 5:1, 2015. gadā izmocīta uzvara 2:1 papildlaikā, bet 2013. gadā zaudējums 3:6.
Austriešus noteikti jāuztver kā līdzvērtīgu konkurentu.
Ir nekavējoties jāsakārto valsts finanses – to intervijā Latvijas Radio sacīja Ministru prezidenta amata kandidāts Andris Kulbergs no „Apvienotā saraksta”. Viņš apzinoties, ka nevar atrisināt, kā jau šobrīd valstij pelnīt naudu, tāpēc esot jāsāk ar izdevumu mazināšanu.
"Ja mēs šādā vaļībā turpināsim, kā tas ir šobrīd, mums nebūs iespējams runāt nākotnē par visām sociālām lietām, tāpēc ka mums būs nauda jāatņem, maksājot par procentiem," norādā Kulbergs.
Viņš salīdzina iepriekšējās valdības darbu ar ģimeni, kura, neskatoties uz to, ka samazinās ienākumi, turpina tēriņus iepriekšējā līmenī. Situācija mainās un ir jāpielāgojas.
Lai runātu par jaunas valdības izveidi, šodien, 19. maijā, notiks sarunas "Apvienotā saraksta", Nacionālās apvienības, Zaļo un zemnieku savienības un "Jaunās Vienotības" starpā.
40 kvadrātmetros 40 mākslas darbi. Rīgā, Sarkandaugavā, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Dauderu nodaļā ir atklāta ievērojamo mūsdienu Latvijas un ārvalstu mākslinieku izstāde ar nosaukumu „Daba kā mūza: vieta, kur dzimst māksla”. Tā veidota kā daļa no starptautiskās mākslas platformas „Art and Fashion Riga” projekta, kurā dažādu valstu mākslinieki tiek apvienoti vienotā pētniecības praksē. Šī platforma līdz šim izstādes rīkojusi vairākās Latvijas vietās, bet Dauderos šī ir pirmā reize.
Gleznas, skulptūras, kleitas un citi radoši darbi. Dauderos nelielā, greznā telpā, šķiet, gandrīz katrs mākslas cienītājs var aplūkot sev patīkamo mākslas formu. Tur, piemēram, ir no marmora izveidota kailas sievietes ķermeņa daļa, arī no ādas, metāla un porcelāna radīts kronis, kontrastiem bagāta glezna ar zeltainu lauku un mākslinieka Dzintara Kalniņa uzgleznotais krauklis ar kvadrātainu spilgti zilu aci un tādas pašas formas priekšmetu knābī.
Māksliniece Evija Freidenfelde izstādē piedalās ar zilganpelēku ziedu, kas aizņem teju visu gleznu.
Savukārt Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs sev raksturīgajās spilgtajās krāsās iemūžinājis Burano salas namus Itālijā, ko papildina trīs balti kaķi. Savukārt darbam blakus ir Naumova apgleznotā ādas kleita ar tikpat košām itāļu mājām.
Izstādes mērķis ir piedāvāt vieglu un vienlaikus niansētu skatījumu uz mākslinieka un mūzas attiecībām kā iedvesmas telpu, kurā mākslinieki rotaļājas ar idejām un savos darbos atspoguļo laiku. Daudzos māksliniekus izstādē izdevies apvienot starptautiskās mākslas platformas „Art and Fashion Riga” dibinātājai Jeļenai Mihailovai – stāsta Dauderu nodaļas vadītāja Viola Ozoliņa.
Ņemot vērā daudzos māksliniekus un viņu darbus, plānots, ka 6. jūnijā eksponātus nomainīs. Todien ir gaidāma arī gleznošanas meistarklase, ko vadīs profesors Imants Vecozols. Kopumā izstāde norisināsies līdz 21. jūnijam.
Sveces ir visa mūsu dzīve – tā saka ģimenes uzņēmuma "Gardenia Eco" radītāja Aiva Balode. Par saknēm, kas dod spēku, un sirsnību, kas ved uz priekšu, saruna raidījumā Monopols.
Raidījuma audio pielikumā būveksperta viedoklis, padomi un ieteikumi par Līvānu projekta mājas atjaunošanas un siltināšanas risinājumiem.
1.jautājums. Līvānu māja bez pagraba. Celta 1982.gadā. Mājas ārsienas ir veidotas no skaidu plates paneļiem. „Pīrāgs” no iekšpuses: 18mm skaidu plate, plēve, 100mm stikla vate, 18mm skaidu plate, latojums, bituma plāksne un šīfera loksne. Panelim iekšējās ribas ir veidotas no skaidu plates.
Pirms pāris gadiem laboju sienu. Ārējo skaidu plati aizstāju ar OSB loksni un atjaunoju latojumu, ievietoju bituma vietā vēja plēvi. Kā arī skaidu plates ribu vietā ievietoju 50x100 brusas.
Tas bija ārkārtas remonts, jo ārējā skaidu plate bija bojāta. Domāju vai nevarēja labāk? Nepieciešams turpināt citu sienu atjaunošanu. Kā rīkoties?
1.1. Vai, atstājot kā ir, siena nesabojāsies? Kā saprotu, OSB neelpo? Kā un ar ko atjaunot sienas?
1.2. Vai esošais sienas „pīrāgs” nav par plānu un būtu nepieciešams to dubultot?
Lasīju, ka prātīgāk būtu uzbūvēto risinājumu izjaukt līdz vatei. Vertikālajām brusām, kas ir paneļa ribas, likt klāt horizontāli vēl brusas, starp kurām ievietot vēl 100mm vati, vēja plēvi, latojumu un koka ventilējamo fasādi.
2.jautājums. 50.gados celta 150mm koka karkasa ēka. Pildīta ar brusām un pakulām. Ārpusē ruberoīds, iekšpusē ruberoīds zem kaļķa apmetuma. Koks un apmetums vesels. Noņēmu ārpusē silikāta ķieģeļu apšuvumu. Kā siltināt? Gribu apmest. Vai ruberoīds jānoņem?
3.jautājums. 3 stāvu silikāta ķieģeļu māja, šķiet 103 sērija. Dzīvoju 3.stāvā. Jau ievācoties jutu, ka sienām slikta izolācija. Vispirms blakus dzirdēju televizoru, pēc tam blakus otrā pusē mūzikas zemās frekvences. Vienā pusē pie sienas pielīmēju plāksnes ar kvarca smilti un zilo rīģipsi, tas deva nelielu labumu. Otrā pusē ieliku Vācijā ražotu pakojumu pēc tehnoloģijas, kādu ieteica vācieši. Šī versija strādā daudz labāk, nekā iepriekšējā. Aiz minētās sienas ievākušies jauni kaimiņi ar bērniem. Tagad nedzirdu sarunas un televizoru, bet dzirdu nepārtrauktus būkšķus - zemas fekvences sitienus. Blakus dzīvoklī uz sienām nav likta skaņas izolācija. Grīda ir notīrīta līdz koka dēlim, kas, manuprāt, rada šo skaņu, jo lieliski atbalso jebkuru piesitienu pie koka grīdas. Var dzirdēt katru soli.
3.1. Vai ir iespēja kādā veidā vēl izolēt šos trokšņus? Vai ir jāliek vēl kāda papildus siena? Vai tas ko mainīs?
3.2. Vai drīzāk, ja nedzirdu runu caur izolēto sienu, būtu jādara kaut kas ar grīdas segumu caur kuru, visticamāk, nāk kaimiņu grīdas trokšņi?
Pirms došanās vasaras pauzē raidījums “Meistars Knehts” liek sarunas galdā terminu “Rīgocentrisms”. Runājam par to bieži sastopamo un bieži vien stereotipiem pilno domāšanas veidu, ka Rīga ir visa centrā, ka ir “Rīga un reģioni”, un ka tas, kas notiek Rīgā, jau noteikti ir lielākas uzmanības vērts.
Ar to nereti grēko arī Rīgā mītošie žurnālisti, notikumu dienaskārtību vērtējot caur galvaspilsētas prizmu, tai skaitā attiecībā uz dažādām kultūras norisēm. Tāpēc šodienas raidījumā runājam par labiem piemēriem, kā kultūra dzīvo un elpo citās Latvijas vietās, no kā ar “Rīgocentrismu” sirgstošie varētu daudz ko mācīties.
Mūsu sarunbiedri:
“Cilvēki no Rīgas atbrauc, ja ir kaut kas ļoti, ļoti liels,” raidījuma ievadā savā pieredzē dalās māksliniece Līva Graudiņa, dzimusi rīdziniece, kura uz Cēsīm savulaik pārcēlās pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas, lai būtu tuvāk dabai. Tieši kāda saruna pēc viņas izstādes “Gaismas atmiņa” 2025. gada vasarā Cēsu Vecajā alus brūzī bija viens no šī raidījuma impulsiem, jo toreiz Līva atzina, ka izjūt Rīgā bāzēto mediju attieksmi, kas ārpus Rīgas notiekošo vizuālajā mākslā mediji mēdz uztvert kā mazāk nozīmīgu.
“Ja tu organizē savu izstādi [ārpus Rīgas], tad ļoti maz ticams, ka mediji vai konkursu žūrijas… tas vienmēr būs kaut kas it kā otrajā plānā. Vispirms apskatīsies visu, kas ir Rīgā, un, ja paliks pāri laiks, tad aizbrauks arī kaut kur uz reģioniem. Bet tas ir arī saprotami, jo Rīgā tiešām notiek ļoti daudz kas.”
Tomēr vai tāpēc tam automātiski būtu pievēršama arī daudz lielāka nozīme? “Es jau pie tā esmu ļoti pieradis,” atzīst LSO direktors Uldis Lipskis, atbildot uz jautājumu, vai arī viņam nākas sastapties ar attieksmi, ka nacionālais orķestris ir Rīgā, un “forši, ka viņiem tur, Liepājā, arī kaut kas notiek”.
“Es saprotu, ka mums ir jāskrien divreiz ātrāk un jābūt divreiz spilgtākiem, lai turētos tajā līgā, kur ir topa orķestri, un mums tas ir zināmā mērā izdevies.”
Lipskis gan uzsver – ļoti daudz ko nosaka arī finansējuma plūsma, jo nacionālā līmeņa orķestrus un citas kultūras institūcijas, kas pārsvarā atrodas Rīgā, finansē no valsts budžeta, bet par ārpus Rīgas notiekošo lielā mērā jārūpējas pašvaldībām. “Liepāja [LSO] ir izņēmums, jo mums ir valsts kolektīvs, kas tiek dotēts. Starp citu, vienīgais mūsu zemē – atšķirībā no kaimiņvalstīm, kur ir vairāki orķestri dažādos valsts galos. Līdz ar to nav īsti līdzsvara – ja finansisti parēķinātu, tad reģionu mērķprogrammas Valsts kultūrkapitāla fondā proporcionāli noteikti nesakrīt ar reģionu iedzīvotāju skaitu pret Rīgas iedzīvotāju skaitu, bet ir vairāk tāds pieklājības žests,” vērtē Lipskis.
Viņš atceras piemēru, kā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā LSO vēlējies veidot koncerttūri Latvijas Austrumu pierobežā, lai izrādītu solidaritāti, bet projekts klasificēts kā “maznozīmīgs”.
“Mēs patiešām pie tā esam pieraduši, bet no mūsu puses jāsaka, ka mums jau arī ne vienmēr liekas svarīgi, kas tai Rīgā notiek,” pasmaida Ruta Cibule no Balvu puses, turpinot Ulda Lipska teikto. “Katrai vietai ir savs kultūras pakalpojumu grozs, ko šī vieta vēlas saglabāt un nodrošināt. Tāpat kā Rīgā, arī lauku reģionos ir ārkārtīgi dažādas cilvēku intereses. Vienam vajag stendapu, otram – kamermūziku, trešajam – tradicionālo mūziku.
Lauku cilvēki ir vairāk orientējušies uz to, lai saglabātu un tālāk nodotu savas vērtības, un tā ir lielākā darba daļa. Otra ir atvest no Rīgas tā saucamo profesionālās mākslas pieejamību, un es neteikšu ka tas nāk viegli.
Tas nāk ilgi, sarežģīti un arī ar iedzīvotāju pieradināšanu pie šīm lietām,” teic Cibule, kura ilgus gadus pavadījusi Balvu rajona kultūras nodaļas vadītājas amatā un bibliotēku darbā un šogad saņēma “Boņuka” balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā.
“Domāju, ka jebkurā nozarē strādājošie, kuriem ir bijusi kāda pieredze ar darbu ārpus Rīgas, zinām, ka tā tas ir – arī ekonomikā visa valsts esam rigocentriska,” norāda pasākumu producente Kristīne Zvirbule, kura ikdienā dzīvo Rīgā, bet kultūras pasākumus rīko gan savā dzimtajā Kuldīgā, gan Dienvidkurzemes novadā – piemēram, nesen viņa sadarbībā ar Dienvidkurzemes pašvaldību sarīkoja komponista Pētera Vaska jubilejas koncertu mūziķa dzimtajā Aizputē, ko tiešraidē translēja arī Eiropas kultūras kanāls “Arte”. Viņa arī bija idejas autore Kuldīgas pieteikumam Eiropas kultūras galvaspilsētai.
“Tas, ko es noteikti jūtu, – un nesaku, ka pati neesmu daļa no šīs kultūras, jo kā kultūras profesionāle esmu izaugusi tieši Rīgā, – ir šis mākslinieciskais snobisms, kas piemīt cilvēkiem, kuri pārzina “īsteno, pareizo, patiesi dziļo, nopietno kultūru vai mākslu”.
Tā teikt – laukos uzspēlēsim šlāgerīti, Rīgā rādīsim īsto mākslu, ko cilvēki saprot. Pēc savas pieredzes (..) ar pilnu atbildību varu teikt: novados strādā ārkārtīgi profesionāli cilvēki ar pamatīgu augstāko izglītību, starptautisko pieredzi, meistarklasēm… Tie ir cilvēki, kuri ļoti labi saprot, kā darbojas kultūra, bet ir nianse, ko mēs kultūrā bieži aizmirstam – par pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvaru. Novados cilvēki par to nevar aizmirst. Tu nevari visu laiku nākt ar piedāvājumu, kas neatbilst pieprasījumam. Tāpēc es domāju, ka programmēšanas un variāciju ziņā reģionos strādā visizcilākie kultūras profesionāļi, lai izbalansētu visu vēlmes un vajadzības,” uzsver Zvirbule.
Raidījumā runājam arī par kultūras pieejamību finansiālā ziņā; par lauku reģionu iztukšošanos un tās ietekmi uz kultūras pasākumu pieejamību; par plusiem, dzīvojot un veidojot kultūras dzīvi reģionos.
“Daudzas lietas izdarīt ir ātrāk un vieglāk. Tu esi cilvēks pret cilvēku, un birokrātiskā ķēde ir mazāka. (..) Ir vieglāk tikt pie telpām, un tā uzreiz ir arī tāda eksotiska vide,”
saka gleznotāja Līva Graudiņa, kā piemēru minot tekstgrupas “Orbīta” pēdējo gadu projektus Sedā un Strenčos un citas kultūras aktivitātes, kas spēcīgi uzplaukušas pavisam mazās apdzīvotās vietās.
Pieskaramies arī tam, kā vietējā kultūras dzīves organizācijā ienāk politika. “Tas, ko esmu pamanījusi ne tikai savā novadā, bet arī, vērtējot dažādus projektus novadu programmās, – pašvaldības finansējumu labprātāk iegulda kaut kamā populārākā, vienkāršākā, kam ir masveidīgāks atbalsts. Manuprāt, šī tendence iezīmējas diezgan bīstami,” akcentē Ruta Cibule. “Runājot par “Rigocentrismu” – manuprāt, uz to vajadzētu paskatīties arī tā, ka iestāties par laukiem, piemēram, par to, kas notiek ar Latgales koncertzāli “Gors”. Zinām, ka šis likumprojekts ir tapis un nonācis līdz Saeimai, bet tagad sākas politiskās rebes.
Mīļā Rīga, mēs no jums sagaidām izlēmību. Tas būtu reāls atbalsts un valstiskuma nodrošinājums.”
Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audio formātā!
20. maija vakarā Rīgas Domā gaidāms ērģeļmūzikas koncerts, kurā uzstāsies dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine (soprāns), bet pie ērģelēm būs Larisa Bulava. Programmā: J. S. Bahs, V. A. Mocarts, M. Rēgers, J. Ivanovs, R. Jermaks.
Vairāk stāsta dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine:
"Man jāsaka liels paldies brīnišķīgajai ērģelniecei Larisai [Bulavai], kura uzaicināja mani kopā ar viņu šo programmu atskaņot. Idejas galvenokārt nāca no viņas puses, bet niansēs mēs saskaņojām, ko no attiecīgajiem komponistiem varētu atskaņot.
Šī programma ir slēptajiem tiltiem veidota, un skanēs trīs šī gada jubilāru opusi.
Viens no tiem ir Mocarts, kuram šogad 270 gadi, un mēs izvēlējāmies atskaņot divus populārus viņa darbus, kas pēc rakstura ir pilnīgi pretstati. Tie ir Laudate dominum jeb "Slavējiet kungu" ērģelēm un solobalsij, kā arī skanīgais un priekpilnais "Aleluja" no motetes Exultate jubilate.
Otrs jubilārs mūsu programmā ir latviešu komponists Romualds Jermaks, un caur skaistu mūziku mēs sūtīsim 90. jubilejas sveicienus komponistam par viņa radošo, apjomīgo un skaisto devumu latviešu profesionālajā mūzikā. Un mūsu abu sveicienā skanēs viņa slavenā dziesma "Ir tikai nakts", kas ir komponista veltījums dižgaram Johanam Sebastianam Baham. Lai veidotos šādi zināmi tilti programmā, tad ērģelniece Larisa Bulava koncertu atklās ar Baha Prelūdiju un fūgu mi minorā.
Un trešais jubilārs būs Romualda Jermaka skolotājs no Latgales – izcilais simfoniķis Jānis Ivanovs, un mēs šoreiz esam izvēlējušās izpildīt pavisam nelielu, bet ļoti skaistu un sirsnīgu dziesmu "Ir mīļa Māras zeme".
Saeimas deputāts Andris Kulbergs no “Apvienotā saraksta” sācis sarunas ar Saeimas frakcijām par jaunās valdības izveidi. Kulbergs norādījis, ka valdības veidošanā gatavs runāt ar plašu politisko partiju spektru, tostarp "Progresīvajiem". Savukārt Nacionālā apvienība turpina uzstāt uz nesadarbošanos ar "Progresīvajiem". Kulbergs norādījis, ka pie sarunu galda nevēlas redzēt kokrūpnieku skandālā iesaistīto Armandu Krauzi.
"Apvienotā saraksta" sāktajās sarunās par jaunas valdības izveidi Nacionālā apvienība turpina uzstāt uz nesadarbošanos ar "Progresīvajiem".
Kamēr sarunas ar politiskajiem spēkiem par jaunās valdības izveidi turpinās, to iznākumu ar nepacietību gaida valdības sociālie partneri.
Skolas un bērnudārzi daudzviet nav gatavi krīzes situācijām, trūkst skaidru vadlīniju un praktiskās sagatavotības, Pedagogu arodbiedrība vēlas plašāku valsts iesaisti.