latvijasradio.lsm.lv - RSS

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Ēkas pamatakmens tika likts 1903. gada 25. martā, bet "zem jumta" nams bija jau 1. novembrī. Mūsdienu Nacionālā teātra ēku uzmūrēja vēl ātrāk – vien piecos mēnešos.

Pamatīgo Rīgas Hipotēku biedrības namu, kurā mūsdienās atrodas Ārlietu ministrija, uzmūrēja vēl ātrāk – nieka trīs mēnešos. 1912. gada 22. septembra pēcpusdienā tika likts pamatakmens, 15. oktobrī pabeidza partera stāvu; līdz mēneša beigām pirmo stāvu; pēc divām nedēļām otro stāvu; 30. novembrī trešo stāvu; 14. decembrī ceturto stāvu, bet 22. decembrī svinēja spāru svētkus.

Kā bija iespējama tik ātra celtniecība? Tolaik būvniecība taču faktiski bija roku darbs – nebija ne kravas automašīnu, ne augstu ceļamkrānu. Taču būvniecības tempi bija fantastiski. To nodrošināja ārkārtīgi augsta darba organizācija.

Katrā lielajā būvē strādāja desmitiem, bieži vien pat simtiem strādnieku. Viņu darbs bija precīzi jākoordinē. Mūrnieku komandas vadīja tā sauktie "desmitnieki" – pieredzējušākie mācekļi vai zeļļi, kuri paši kādreiz cerēja kļūt par meistariem.

Turklāt pieredzes viņiem bija ļoti daudz. 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums bija straujākais būvniecības laiks Rīgas pastāvēšanas vēsturē. Katru gadu Rīgā tika apstiprināti aptuveni tūkstotis vai pat vairāk jaunu būvprojektu. Tas bija piecreiz vairāk nekā mūsdienās. Turklāt daudzi no šiem projektiem paredzēja lielu un sarežģītu ēku, vai pat ēku kompleksu būvniecību.

Būvniecības drudža laikā daudzstāvu dzīvojamie nami Rīgas centrā auga kā sēnes pēc lietus. Pēdējā gadā pirms kara uzbūvēja vairāk nekā divsimt mūra dzīvojamos namus, no tiem gandrīz 70 bija ar sešiem stāviem.

Rīgā tika celti ne tikai daudzstāvu dzīvojamie nami, bet arī dažādi infrastruktūras objekti, skolas, baznīcas un rūpnīcu kompleksi ar desmitiem vai pat simtiem atsevišķu celtņu.

Būvniecības sezona bija īsa, jo mūrēšana ziemas mēnešos bija aizliegta. Savukārt darba dienas un nedēļas bija garas – tolaik nepastāvēja ne astoņu stundu darba diena, ne piecu dienu darba nedēļa. Jāmūrē bija ātri un kvalitatīvi, jo rindā gaidīja nākamie objekti.

Būvuzņēmējiem darba bija pilnas rokas, bieži vien viņi bija spiesti pat atteikties no dalības būvniecības konkursos, jo saistību bija pārāk daudz. Piemēram, mūrniekmeistara Krišjāņa Ķergalvja uzņēmums 1902. gadā vienlaikus būvēja divus daudzstāvu dzīvojamos namus, Mārtiņa draudzes pastorātu Pārdaugavā, Valmieras skolotāju semināru, Slokas evanģēliski luterisko baznīcu, Rīgas pasta un telegrāfa kantori, lielo "Union" saldētavu Andrejsalā, gāzes torni Rīgas otrajā gāzes fabrikā, Rīgas pilsoņu literāri praktiskās savienības namu Vecrīgā, Aleksandra amatniecības skolu Latgales priekšpilsētā, Rīgas Biržas komitejas komercskolu un Rīgas Svētās Trīsvienības pareizticīgo katedrāli.

Interneta platformās "TikTok" un "Youtube" arvien biežāk lielu atsaucību gūst video, kuros izplatīta prokremliskus melus par Latviju. Uz Baltkrieviju pārbēguši blogeri klāsta, ka Latvijā kopš iestāšanās Eiropas Savienībā viss sagrauts un algas ir maksimums 800 eiro. Savukārt kāda Lielbritānijā dzīvojoša latviešu blogere klāsta, ka bagātās valstis Ukrainai aizdod, kamēr Latvija – nepatriotiski ziedo.

Par to iknedēļas "Re:Baltica" faktu pārbaudes projekta "Re:Check" raidījumā stāsta Annija Petrova.

Noslēgumam tuvojas pirmais posms ceļā uz pieminekļa ”Svešo varai spītējot” izveidi Rīgā, ko virza Latvijas Okupācijas muzejs. Šobrīd piemineklim saziedoti vairāk nekā 25 000 eiro, kas ieguldīti teritorijas labiekārtojuma projekta izstrādē. Rīt, 17. martā, kas ir Nacionālās pretošanās kustības diena, Okupācijas muzejs projektu nodos Rīgas domei, kas apņēmusies labiekārtošanu īstenot praktiski.

Pieminekli paredzēts uzstādīt Rīgā, Radio ielā 1 – vietā, kur students Bruno Javoišs padomju laikā Rīgas Radiotornī uzvilka neatkarīgās Latvijas karogu. Tā būs piemiņas zīme visiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. 

Kā īpaša zīme jau ir pati vieta, kur pieminekli iecerēts izveidot. Šajā vietā savulaik atradās 76 metrus augstais Rīgas radiotornis. 1963.gada 5.decembra agrā rītā 22 gadus vecais students Bruno Javoišs uzrāpās torņa smailē un nostiprināja tajā paša darināto neatkarīgās Latvijas karogu. Šim kāpienam viņš pirms tam bija trenējies, un, lai arī viņam bija bail augstuma, paveica iecerēto, neskatoties uz to, ka bija auksts un torņa konstrukcijas bija apledojušas. Sevišķi pārdroši tas bija tādēļ, ka tornis atradās tieši pie milicijas pārvaldes, turklāt 5. decembris bija PSRS Konstitūcijas diena.

Lejā, torņa pakājē, viņu jau sagaidīja miliči, kuri viņu piekāva un apcietināja, bet karogu viņiem tik ātri neizdevās noņemt, tas tornī plīvoja līdz pievakarei, raisot Rīgā daudz valodu. Bruno Javoišu notiesāja, piespriežot septiņus gadus Mordovijas nometnē.

Topošais piemineklis godinās ne tikai konkrēto pretošanās epizodi, tas veidots ar plašāku vēstījumu, stāsta Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība.

”Mēs zinām, ka tieši šis sarkanbaltsarkanais karogs bija sazināšanās zīme padomju okupācijas laikā starp cilvēkiem, kuri ticēja neatkarīgās Latvijas atjaunošanas idejai un kas sekmēja to, ka mēs neatkarību arī atguvām.

Faktiski gan katrs šis individuālais piliens, gan pretošanās grupu darbība pilienu pa pilienam veicināja režīma sabrukšanu. Man liekas, ka mums ir ļoti svarīgi ne tikai mūsu valsts svētkos būt ar sarkanbaltsarkano karogu, bet, manuprāt, to kā simbolu un atgādinājumu ir svarīgi arī ikdienā redzēt pašā Rīgas centrā. Tā ir zīme visiem, kas pretojās svešo varai.”

Tieši Latvijas karoga ideja un sajūta būs arī pieminekļa veidolā, ko īstenos tēlnieks Kristaps Gulbis, kurš uzvarēja pieminekļa ideju konkursā.

Piemineklis top par sabiedrības ziedojumiem. No tam nepieciešamajiem 100 000 eiro saziedots vairāk nekā 25 000. Šo naudu Okupācijas muzejs ieguldījis teritorijas labiekārtojuma projekta izstrādē, ko veicis birojs „Arhis Arhitekti”. Rīt, 17.martā, kas ir Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena, muzejs labiekārtošanas projektu nodos Rīgas domei, kas saskaņā ar sadarbības memorandu, nodrošinās teritorijas labiekārtošanu.

Projekts paredz sakārtot ne tikai vietu, kur atradīsies piemineklis, bet plašāku kanālmalas parka daļu, kas šobrīd ir visai nolaista un piemiņas vietas nozīmīgumam neatbilstoša.

Arhitekts Raimonds Saulītis no biroja „Arhis Arhitekti” stāsta, ka projekts paredz šodienu simboliski savienot ar pagātnes zīmēm, viena no kurām ir Radiotorņa pamati.

Projekta dāvināšanas pasākums Rīgas domei notiks rīt Radio ielā 1, kur projekts tiks īstenots, bet pulksten 17.00 Okupācijas muzejā rīt būs arī labdarības koncerts pieminekļa izveides atbalstam, kurā muzicēs Zemessardzes koris ”Stars”. Ikviens tiek aicināts arī ziedot piemineklim, apmeklējot muzeja interneta vietni.

Jau 2025. gada sākumā bijis nojaušams, ka aviokompānijai "airBaltic" būs grūti iekļūt akciju biržā, tā intervijā Latvijas Radio sacīja satiksmes ministrs Atis Švinka no "Progresīvajiem".

Taču viņš izvairījās atbildēt uz jautājumu, kāpēc līdz šim brīdim sabiedrībai to neteica. Jau tuvākajā laikā no aviokompānijas vadības viņš sagaida redzējumu, kā uzņēmums piesaistīs kapitālu.

Eiropas Savienībā vidēji 32% iedzīvotāju savu mājokli īrē, tā liecina Eurostat dati par 2024. gadu. Situācija dažādās Eiropas valstīs krasi atšķiras, piemēram, Vācijā mājokļus īrē gandrīz 53% iedzīvotāju, Latvijā – tikai 13%, bet pārējie 87% dzīvo sev vai tuviniekiem piederošos mājokļos. Tam ir vairāki iemesli – pēc Latvijas neatkarības atgūšanas daudzi nekustamos īpašumus privatizēja un arī mājokļu cenas pie mums ir zemākas nekā vidēji Eiropā, tāpēc iedzīvotāji var atļauties mājokli arī nopirkt. 

Pēdējā gada laikā 45% īrnieku Latvijā piedzīvojuši īres maksas pieaugumu, liecina bankas "Citadele" veiktā aptauja. Bankas mājokļu tirgus eksperts Artis Zeiļa vērtē – tā kā "Euribor" likme bijusi nemainīga, cenas cēlušās, jo īres tirgū audzis pieprasījums.

Visaktīvākais īres tirgus ir Rīgā, arī Valmierā, Cēsīs un Liepājā un pieprasītākie ir nelieli vienistabas dzīvokļi, kurus īrē galvenokārt jaunās ģimenes un studenti.

Īres maksa nav mainījusies dārgākajiem dzīvokļiem, un nekustamā īpašuma kompānijas “Arco Real Estate” īres nodaļas vadītājs Edgars Dargis stāsta, ka uz citu Eiropas valstu fona pie mums īres cenas ir samērīgas.

Īres cenas ietekmē arī atrašanās vieta. Piemēram, Rīgā viszemākās dzīvokļu īres cenas ir Bolderājā, visaugstākās – centrā un Skanstes rajonā. Dārgāka ir arī dzīvokļu īre jaunajos projektos. Edgars Dargis no “Arco Real Estate” stāsta, ka dzīvokļu īres cenas ir, sākot no 10 -12 līdz pat 36 eiro kvadrātmetrā.

Privātmāju īrē ir gan mazāks pieprasījums, gan piedāvājums.

Kā saka Artis Zeiļa, runājot par nekustamā īpašuma īri, vienmēr ir jautājums, ko darīt – mājokli īrēt vai pirkt un maksāt hipotekāro kredītu?

Lai gan pēdējos gados Baltijas valstīs fiksēts straujākais īres cenu kāpums, Rīga joprojām īres ziņā ir viena no pieejamākajām Eiropas galvaspilsētām. Piemēram, studio tipa dzīvoklis Rīgā maksā 600, Viļņā 700, Tallinā – 800 eiro mēnesī.

Kā mums liek justies sociālo mediju spiediens un vai patiesi visi tie cilvēki, kuri tur atspoguļo savas dzīves fragmentus, ir patiesi laimīgi? To vairāk pētām raidījumā Vai tas ir normāli?. Analizē klīniskā psiholoģe Ieva Melne.

Šoreiz runājam par to, cik ļoti mūs ietekmē sociālie tīkli, un arī noskaidrosim sarunas gaitā, vai, piemēram, bieži lietotie jēdzieni sociālie tīkli un sociālie mediji atšķiras viens no otra un kāpēc tas ir tik nozīmīgi -, precīzi runāt par sociālo tīklu ietekmi uz cilvēkiem. 

Saskaņā ar nesen veiktu pētījumu 71% jauniešu izmanto "Instagram" un 70% ir "Facebook" lietotāji. Vidējais lietotājs katru dienu pavada aptuveni 145 minūtes sociālajos medijos un arī sociālajos tīklos, tās ir gandrīz divarpus stundas, un šīs stundas tiek pavadītas, vērojot citu cilvēku dzīvi, nevis dzīvojot savu. Protams, arī varam jautāt, kāpēc tik ļoti daudzi cilvēki pēc 20 minūtēm, kas ir pavadītas tieši sociālajos tīklos, jūtas sliktāk par savu dzīvi nekā pirms tam? Vai tiešām sociālie tīkli mūs tiešām savieno un apvieno vai lēnām grauj mūsu pašvērtējumu? 

Pirms raidījuma arī viešņa vēlējās uzņemt fotogrāfiju, kas ne visai izdevās, un viņa atzinās, ka ir cilvēks, kurš neizmanto sociālos tīklus.

Ieva Melne: Es es izmantoju, taču man neizdodas veikt fotogrāfijas, jo es neesmu ietrenējis nedz roku, nedz savas sejas izteiksmes. Es sociālajos tīklos mēdz ievietot būtisku informāciju, kas, manuprāt, varētu dot kaut kādu plašāku ieskatu vai maniem draugiem, vai kaut kā tālāk publiskajā telpā. Man absolūti neizdodas fotografēšana, selfiji un tādas lietas, jo to nepraktizēju. Ko es nobildēju, tas arī tur ir. 

Raidījumā arī runājam, ko paši piedzīvojam, jo sociālie tīkli tomēr rada spiedienu uz cilvēkiem. Tas var izpausties ļoti dažādos veidos. Vai sociālie tīkli rada jaunas problēmas vai pastiprina vecās problēmas, kuras mēs jau pazīstam? 

Ieva Melne: Tas, ko es esmu arī piefiksējis no pētījumiem tieši par spiediena izjūtu un to, vai tas pozitīvi vai negatīvi atsaucas uz cilvēku, konstatēju, ka sociālie tīkli nav nedz pilnīgi pozitīvi, nedz negatīvi, bet jautājums ir, ar cik lielu intensitāti mēs tur darbojamies, cik intensīvi mēs tur pavadām laiku un ko mēs tur tieši meklējam. Kāda ir mana motivācija, ko es no tā vēlos saņemt – vai es vēlos meklēt informāciju, kas mani virza uz attīstību, tātad kaut ko apgūst jaunu, mēģinu to integrēt savā ikdienā, vai, piemēram, es vēlos saņemt uzmanību, vēlos saņemt "like", un tad es jūtos labāk par sevi.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Normana Deivisa grāmatu "Dieva spēļlaukums: Polijas vēsture". Stāsta izdevuma zinātniskais redaktors - vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes mācībspēks Edvards Seliška.

Normans Deiviss latviešu lasītājiem ir pazīstams autors. Pirms vairākiem gadiem latviski iznāca viņa grāmata "Eiropas vēsture", ļoti apjomīgs arī fiziski izdevums. Normans Deiviss ir ļoti pamanāma figūra ar to, ka viņš mēģina tuvināt vēstures procesu populārai uztverei, ka viņam patīk lietot spilgtas metaforas, raksturojot vēstures procesus. To liecina arī šīs grāmatas nosaukums, kas gan nav viņa oriģināls izgudrojums, bet ir atrasts Polijas vēstures annālēs. Bet nevar noliegt, ka Normans Deiviss tiešām prot izvilkt tādas nozīmīgas vēstures konsekvences, vēstures cēloņsakarības. Fundamentāls darbs. Šobrīd izdota tā pirmā daļa, kas noslēdzas ar 1795. gadu, tā ir trešā Polijas dalīšana. Tātad šī savulaik milzīgā un varenā valsts beidza savu eksistenci.

Pirms runāt par pašu apjomīgo pētījumu, Edvards Seliška raksturo Polijas vēstures gaitu līdz šim dramatiskajam lūzumam 18. gadsimta noslēgumā.

Normana Deivisa grāmatu “Dieva spēļlaukums. 1. daļa” izdevis apgāds "Jumava".

Šoreiz raidījumā Piespēle lielā saruna par pasaules sporta karali futbolu. Vācijas otrās bundeslīgās šīs sezonas vienā no mačiem latvietis Roberts Uldriķis guva divus vārtus un palīdzēja Bīlefeldes “Arminia” komandai izcīnīt svarīgu punktu pret tiešajiem konkurentiem. Tā Robertam gan bija tikai ceturtā spēle pēc atgriešanās laukumā, jo viņš gandrīz gadu atlaba no smagas ceļgala traumas. Kāds futbolistam bija 2025.gads, kurā gan fizisku, gan psiholoģisku pārbaudījumu netrūka, kā arī kādi ir viņa mērķi kopā ar “Arminia” klubu - par to sarunā ar Robertu Uldriķi.

Nedēļas notikumu izlasē: