latvijasradio.lsm.lv - RSS

"Mana demences hronika" – tā nav padomu grāmata par mentālo veselību, bet gan Roalda Dobrovenska piezīmes par demenci, par sev, par savu sievu Veltu Kaltiņu, par vecumu un par Staļinu… Savukārt "Tai dievišķā krogā" ir Veltas Kaltiņas (1931–2025) pēdējais dzejas krājums ar poētisku viedumu un pārlaicīgu pasaules redzējumu.

Kultūras rondo veltīts Latvijas literātu pārim Veltai Kaltiņai un Roaldam Dobrovenskim. Satikušies Augtākajos literārajos kursos Maskavā kopš 1975. gada viņi ir Latvijā. Ja par "lielo dzejnieku pāri" mēs saucam Raini un Aspaziju, tad Roalds un Velta ir mūsdienu literātu pāris. Un tieši viņš ir tas, kurš pēta materiālus Raiņa muzeja krājumā un saraksta grāmatu "Rainis un viņa brāļi". 

Roalds Dobrovenskis savā "Facebook" profilā raksta: "Kādreiz es mēģināju publicēt te laikabiedru portretus, bet kļūdīgi nosaucu vienu no tiem. Nu, tātad apdedzinājos un pārtraucu. Nu tagad otrais mēģinājums. Daļa no fotogrāfijām pirms gadiem bija izstādītas dažādās vietās. Man patīk šīs sejas. Katra no tām. Ja kam būs iebildumi sakarā ar to vai citu bildi, noņemšu uzreiz. Gadījās, ka klikšķis piederēja Veltai Kaltiņai. Un tas viss uzņemts viņas klātbūtnē. Nekādas kārtības es neizdomāju. Ņemšu, kā gadās."

Un neticēsiet, 2025. gada janvārī viņam ir pilni 88 gadi. Viņa sievai, latviešu dzejniecei Veltai Kaltiņai - 93. Viņa ir atgriezusies no slimnīcas pēc insulta. Un Roalds Dobrovenskis tobrīd raksta grāmatu "Manas demences hronika", kura piedzīvoja atvēršanu 2026. gada 6. martā Pļaviņu sociālās aprūpes centrā. Un grūti noticēt, ka viņam ir tik daudz gadu, ka bijušas smagas veselības problēmas un mūžībā devusies viņa mīļotā sieva dzejniece Velta Kaltiņa. Viņa vēl paspējusi sakārtot savu pēdējo dzejas krājumu "Tai dievišķā krogā". Un acis viņam tik siltas un prāts ass, mugurā smokings, kurš savulaik sarūpēts uz Vairas Vīķes-Freibergas inaugurācijas balli Rundāles pilī, un pie atloka neuzkrītoša Triju Zvaigžņu ordeņa zīme. 

Lai arī todien tika atvērtas trīs grāmatas – Veltas Kaltiņas dzeja "Šai dievišķā krogā", Roalda Dobrovenska "Manas demences hronika" oriģinālā – krievu un tulkojumā – latviešu valodā, šo raidījumu sākam ar Roalda stāstu par smokingu, kas iezīmē mūsu visu vēsturi, ar neesošajiem smokingiem un grūtajiem juku laikiem.

Kas ir Paradīzes liecinieces? Šo Sandra Graša un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Sīļu ģimene no Liepājas: mamma Anna, tētis Valters ar meitām Katrīnu (16 gadi) un Hermīni (9 gadi).

Jaunās māmiņas ar smagu depresiju, cilvēki ar pašnāvnieciskām domām, mediķi un citu tā dēvēto palīdzošo profesiju pārstāvji – arī viņi ir aizpildījuši jauno digitālo rīku "Palīdzības anketa". Tas ir ļoti liels zinātniskais pētnieciskais darbs, kas iedzīvināts praksē un jau palīdzējis pasargāt daudzu cilvēku veselību no dzīvībai bīstamiem stāvokļiem. Tā intervijā Latvijas Radio pastāstīja Nacionālā psihiskās veselības centra Zinātniskā institūta vadītāja, psihiatre Liene Sīle.

Viņas komanda šo anketu izveidoja, iedzīvināja un vairāk nekā divus mēnešus īsteno praksē. Finansējums nāca no Nacionālā Veselības dienesta inovācijas laboratorijas.

Jūs kā palīdzības anketas idejas autore esat sacījusi, ka anketa ir tapusi zināmā mērā izmisuma dēļ. Darba ikdienā bijis izmisums, redzot, ka cilvēki neatkarīgi no dzīves situācijas, sūdzībām un simptomiem tiek visi ierakstīti vienā garā rindā. Un ka tas ir nežēlīgi pret cilvēkiem, kuriem ir pašnāvības riski vai hronisko psihisko slimību paasinājumi. Tagad ir aptuveni 3000 aizpildītu palīdzības anketu, bet, ja mēs runājam par tādu pašu izmisīgāko, cik bieži un kādās situācijās ir bijusi iespēja jau tagad glābt cilvēkus?

Liene Sīle: Mazliet precizējot, jā, šie ir mani vārdi, un mūsu palīdzības anketas autoru komandā mēs esam astoņi psihiatri. Mēs esam zinātniskie vadītāji, IT speciālisti. Tas ir ļoti liels zinātniski pētnieciskais darbs, kas šobrīd strādā praksē. Un par to vārdiņu "izmisums" – doma bija, ka iepriekš pieteicās visa veida cilvēki ar visa veida, piemēram, pat attiecību problēmām. Piemēram, paaudžu konfliktu, skolas studiju vai romantisku gaidu nepiepildījuma dēļ. Cilvēki ar ne tik augstas prioritātes un pat ne medicīnisku problēmu tika ierakstīti tajā pašā rindā, kur cilvēki ar īstu saslimšanu, ar dzīvībai bīstamiem stāvokļiem. Tas izmisums ir netaisnīgumā, jo katram jau ir savas vajadzības, un mēs nevaram visus vērtēt pēc viena rindas klasifikatora un visiem sniegt vienādu palīdzību.

Šo trīs mēnešu laikā mēs esam tiešām ļoti gandarīti, ka triāžas sistēma jeb prioritizēšana psihiatrijā strādā.

No gandrīz 3000 gadījumiem mēs redzam, ka konsultējam katru ceturto, varbūt katru piekto. Arī no šiem konsultētajiem pacientiem mēs redzam, kad medicīniskie kritēriji neizpildās, ka, iespējams, palīdzība ir jāsniedz citur. Akūtie gadījumi tiek ļoti precīzi prioritizēti. Mums ir pacienti, pieņemti divdesmit četrās stundās, kuriem bijis bail vērsties pēc palīdzības neatliekamā kārtā. Cilvēks ir aizpildījis anketu, mēs viņu esam iedrošinājusi, viņš ir atnācis, un kopīgi esam devušies uz uzņemšanas nodaļu. Un viņš saņēmis augstākā līmeņa akūto palīdzību.

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Normunds Laizāns teātrī strādā vairāk nekā trīsdesmit gadus. Viņa jaunākais darbs – monoizrāde "Zīda čūska" – ir personisks stāsts par vīrieša sevis meklējumiem.

Sarunā aktieris stāsta par ideju, kas nobrieda vairāku gadu garumā, par darbu vienatnē uz skatuves un par to, kā mainās teātris un aktiera profesija.

Liene Jakovļeva: Ir aktieri, kuriem konkrētu teātri līdzās nemaz tik droši nevar likt, bet tev Latvijas Nacionālais teātris ir tavs īstais un vienīgais. Lai gan skatuves gaitas esi sācis citur, tomēr šis teātris ar zaļo jumtu ir kļuvis par tavām mājām?

Normunds Laizāns: Jā, un nu jau daudzus gadus – kopš 1992. gada. Pirms tam gan pamētājos šur un tur. Kad pēc Konservatorijas beigšanas man piedāvāja izvēlēties starp diviem teātriem, lepni pateicu "nē" Nacionālajam teātrim, kas tolaik bija Drāmas teātris. Toreiz tika dibināts tāds Jaunais Mazais latviešu teātris, un es teicu – kopā ar saviem kursabiedriem strādāšu tur. Bet liktenis ir liktenis – beigās tomēr nonācu Nacionālajā. Mans pedagogs Edmunds Freibergs vēl ilgi pēc tam teica: "Es to nekad neaizmirsīšu, kā tu atteicies no Nacionālā teātra!"

Jaunākā izrāde, kurā tu spēlē, ir "Zīda čūska", kas pirmizrādi piedzīvoja februāra beigās Aktieru zālē. Saprotu, ka ideja par to, ka vajadzētu vienam stāties publikas priekšā, tevī dzīvoja diezgan ilgi? Izlasījis Gunta Bojāra "Zīda čūsku", juti, ka tam nevajadzētu palikt grāmatas lapās vien?

Ideja neradās tāpēc, ka man vienam gribējās kaut ko darīt. Kad pirmoreiz izlasīju Gunta Bojāra grāmatu "Zīda čūska" ar Vilipsōna brīnišķīgajām ilustrācijām, tā manī kaut kā ļoti dziļi iesēdās.

Ar šo materiālu staigāju apkārt kādus sešus vai septiņus gadus, piedāvāju režisoriem. Kāds izlasīja, kāds ne, kāds teica – nezina, ko ar to darīt. Beigās zvaigznes sakrita, un viss notika.

Bet jūs jau neiestudējāt grāmatu, bet gan lugu. Pa vidu vēl ir starpposms – Artūrs Dīcis, kurš veidojis dramatizējumu. 

Jā, jo pats autors šo grāmatu uzrakstījis no tādām mazām miniatūrām, un tur to tēmu ir ļoti daudz. Un patiesībā man bija diezgan grūti saprast, kā to baudāmā veidā varētu uzlikt uz skatuves.

Man bija doma, ka režisorei jābūt sievietei, jo varētu sanākt laba mijiedarbība – vīrišķais un sievišķais. Jo – ja vīrietis ar vīrieti taisītu lugu par vīrieti un viņa sajūtām, būtu citādāk.

Un bija ļoti jauki, jo mēs ar Lauru ļoti bieži "strīdējāmies" – katrs mēģināja pierādīt savu taisnību gan no vīrieša, gan sievietes pozīcijām.

Un tas pirmsākums bija tāds, ka Laura par Gunta Bojāra grāmatu nezināja. Kad satikāmies pirmoreiz, ieteicu viņai to izlasīt, un ja grāmata viņu uzrunā, tad strādājam. Jo ļoti bieži ir tā, ka režisoram iedod darbu un saka – "Taisi!" Man tā negribējās. Bija man arī doma, ka uz skatuves varētu būt kāda sieviete – bet ne tādā versijā, kā tas ir izrādē. Savām izrādes meitenēm joprojām ik pa brīdim atvainojos par to, ka nebiju domājis, ka arī viņām visu laiku jābūt uz skatuves.

Tiem, kas izrādi vēl nav redzējuši, pateiksim, ka visas izrādes gaitā uz skatuves ir arī otrais plāns, kur tava partnere ir vai nu Jana Ļisova, vai arī Līga Zeļģe. Viņām aiz stikla sienas rit sava dzīve. 

Tur ir divas dažādas dzīves. Daži saka, ka viņiem vajadzētu satikties, bet principā viņiem nevajag satikties, jo dzīvē viņi pa īstam nesatiekas. Kā ļoti bieži dzīvē arī notiek.

Ko teica Guntis Bojārs, kad uzzināja, ka viņa grāmata tiks iestudēta?

Mums bija ļoti jauks radošais process. Sākumā satikāmies trijatā – Artūrs Dīcis, Laura un es. Runājām par šo projektu, visu ko pārspriedām un stāstījām dažādus atgadījumus no savas dzīves.

Un tad satikāmies ar Gunti Bojāru: mums ļoti interesēja, kā un kāpēc viņam šis darbs radās, un Guntis teica – dariet ar manu grāmatu, ko gribat, tikai viņa vēlme bija, lai finālā sanāk darbs par to, ka arī vīrietim gribas parunāt.

Monoizrāde aktierim tomēr ir liela uzdrošināšanās.

Teātrī ļoti reti gadās, ka aktieris pats saka: "Es gribu šo darbu un tagad to taisīšu." Tas ir ekskluzīvi, un paldies Ievai Strukai, ka tas viss notika! Parasti tu pieej pie sienas, kur izlikts jauno iestudējumu saraksts, un ieraugi – spēlēsi vai nespēlēsi. Tāpēc iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva.

Mums gan likās – mēs taisām izrādi vīriešiem par vīriešiem, bet esam trāpījuši desmitniekā virzienā uz sievietēm. Ir tik ļoti daudz atsauksmju no sievietēm! (..) 

Šajā izrādē tev ir saspēle ar skatītājiem. Tev gan šai ziņā ir pamatīga pieredze – esi vadījis daudzus un dažādus pasākumus.

"Zīda čūskas" sakarā vienubrīd kāds teica, ka varbūt ar skatītājiem vajag komunicēt mazāk. Bet nu – izrādes vide ir kafejnīca, uz kuru atnācis vīrietis. Cilvēki sēž pie galdiņiem, un tad ar viņiem arī viņš komunicē. 

Protams, katrā izrādē skatītāji ir citādi – vieni labprāt iesaistās, citi ir atturīgāki. Bet tas katru izrādi padara citādu.

Izrādē viscaur skan mūzika – Šopēns. Vai tu pats šo mūziku dzirdi? Vai tā tev palīdz, vai šajā gadījumā tā ir tikai fons? 

Es nedzirdu šo mūziku – varbūt dažās vietās, kad pats nerunāju. Bet ar to Šopēnu, stikla būri un meiteni tajā ir ļoti interesanti: es taču vispār nezināju, kas tur notiek! Jo visu laiku dzīvoju savu dzīvi, un viņa dzīvo savu dzīvi. Un tad bija viena fotosesija, kur fotografēja Līgu.

Apsēdos skatītāju zālē un skatījos, ko Līga tur dara, un biju vienkārši šokā. Domāju – ak, Dievs, un kā lai es paņemu skatītāju uzmanību?! (Smejas.)

Spēles laukumā tu ierodies kā īstens mačo – uz motorollera. Tāds diezgan stereotipisks aksesuārs, lai parādītu – sak’, es te atbraucu!

Jā un nē. Jo – ja vīrietis 60 gados pārvietojas ar motorolleru, tur Freidam arī būtu ko teikt. Tur ir zināmi zemūdens akmeņi.

Ārpus Aktieru zāles nepārvietojies ar motorolleru?

Teicu, ka gribētu to darīt vasarā, kad sezona beigsies – paņemt motorolleru un pabraukāt, bet man atbildēja, ka tas nav reģistrēts CSDD. (Smejas.)

Toties tev ir traktorista tiesības! 

Jā, man ir A, B, C un traktorista tiesības – trešā klase. Es gan visiem lielos, bet – ja būtu jābrauc ar traktoru, diezin vai varētu. Varu braukt ar tiem, ar kuriem noliku tiesības. 

Pareizi, tu taču esi lauku puika!

Jā, esmu no Jumurdas, no Ērgļu puses. Kad pēc Tautas kinoaktieru studijas atnācu uz Konservatoriju, pedagogs Imants Adermanis pēc pirmajiem tekstiem man uzreiz teica: "Jūs no Vidzemes, ja?" 

Teātrī esi vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kas šajā laikā ir mainījies?

Mēs kļūstam viedāki, gudrāki, sudrabaināki... (Smaida.) Kas mainījies? Lielās līnijās nav mainījusies tā sajūta, ka tad, kad jauns aktieris ienāk teātrī, viņam liekas, ka visas durvis ir vaļā. Un tad nu kā kuram... Ar laiku saproti, ka pie profesijas jāstrādā visu mūžu. Protams, mainījusies arī vide. Bohēma aizkulisēs vairs nav tik izteikta kā agrāk. Teātrī, tāpat kā pasaulē un sabiedrībā, viss mainās – teātris jau ir sabiedrības spogulis. Tomēr man gribas, lai klasiskās teātra vērtības paliek tādas, kādas tās ir.

Es teātrī esmu vēl aizvien, jo – kaut reti, tomēr joprojām ir tie brīži, kad saproti – šī sajūta ir tā, kāpēc vispār ir vērts būt šajā profesijā.

Par paaudzēm runājot – teātrī atkal ienāk jauna paaudze, parādās jauni aktieri. Nupat skatījos "Ugunī" – tur jau atkal ir jaunas sejas. Lomas bieži tiek piešķirtas arī atbilstoši vecumam – diez vai tu, būsim objektīvi, vēl spēlēsi Romeo?

Bet kāpēc nē? Varētu būt izrāde "Romeo pēc četrdesmit".

Starp citu, savulaik Dailes teātrī jau arī bija izrāde "Romeo un Džuljeta pēc piecdesmit", kur satikās mūsu meistari Eduards Pāvuls un Vija Artmane.

Jā, bet tas jau ir pilnīgi cits stāsts. "Zīda čūskā" ir viens ļoti labs teikums par to, kas dzīvē notiek ar vīrieti un sievieti. Galvenais varonis saka: "Tagad saprotu, kāpēc Romeo un Džuljeta ir tik jauni. Tikai tāds var būt stāsts par mūžīgu mīlestību – jauni, vēl nesalauzti, iemīlas un laicīgi nomirst, kamēr nav sākušies sūdi..."

"Zīda čūska" ir viena no tavām jaunākajām lomām, bet tavā repertuārā ir arī lielās izrādes Lielajā zālē – "Viss par Ievu", gan "Nacionālais kanāls". Pavisam cits formāts. 

Jā, tie ir pilnīgi atšķirīgi formāti. Lielajā zālē tev ir partneri – kolēģi, ar kuriem spēlē kopā, un tās ir acis, kurās ieskatīties.

Monoizrādē tu esi viens. Un vienam uz skatuves cīnīties patiešām ir grūtāk, nekā diviem, trijiem vai četriem.

Starp citu, izrāde "Ezeriņš". Pirmizrāde bija jau 2014. gadā, bet izrāde joprojām dzīvo. Tā mainās?

Jā. Pirmkārt, kolēģi ir pamainījušies. Kad kādu jaunu aktieri ievadām izrādē, paskatāmies arī vecos ierakstus no pirmā gada. Tad brīžiem liekas – pag, mēs tiešām šādi spēlējām? Izrāde ar laiku apaug, attīstās. Bet tas, ka tā joprojām ir repertuārā un izpārdota, liecina, ka izrāde ir laba.

Līdzās izrādēm Nacionālajā teātrī ir, piemēram, arī komēdija "Uz visu banku", ko iestudējis Intars Rešetins. Tā tiek spēlēta reģionos, kultūras namos. Ir skatītāji, kuri par šādām izrādēm mēdz mazliet vīpsnāt.

Šajā gadījumā noteikti nevajadzētu vīpsnāt!

Jo Intaram ir viena ļoti laba īpašība – viņš meklē labu materiālu. Un, ja materiāls ir labs, tad tur īsti nav par ko vīpsnāt. Tā ir komēdija, bet daudzi skatītāji saka – sākumā smejies, smejies, bet pēc tam sāc domāt: kā tad man pašam tur ir?

Kā man ir ar attiecībām? Protams, Latvijā ir daudz izrāžu, kas braukā pa kultūras namiem, un kvalitāte mēdz būt dažāda. Bet pats princips – ka teātris aizbrauc pie skatītāja – tas arī ir svarīgs.

Tevi mīl arī kamera un mikrofons – esi daudz strādājis filmu dublēšanā.

Ar to saistās viens smieklīgs gadījums. Reiz pēc slēpošanas Žagarkalnā iegājām bārā sasildīties. Tur bija milzīga rinda pie letes. Divas mūsu kompānijas skaistākās meitenes aizsūtījām pasūtīt dzērienus.

Viņas atnāk atpakaļ un saka: bārmenis mūs apkalpos bez rindas, ja es ierakstīšu disku ar savu balsi, jo viņš vakaros skatoties filmas ar manu balsi un pie tām ļoti labi aizmiegot. Dzērienus dabūjām. Bet bārmenim joprojām esmu parādā to disku. (Smejas.)

Filmēšanās ir pavisam cita pasaule nekā teātris?

Jā, tie ir svētki! Nupat beidzās mana epopeja seriālā "Nemīlētie". Man ļoti patika darbs arī projektā "Slepkavības lietas" kopā ar Andreju Ēķi – pirmajā sezonā, kur mēs ar Madaru Botmani filmējāmies stāstā "Lapsenes". Ja ir piedāvājums, ar rokām un kājām esmu par.

Daži aktieri kādā brīdī no teātra aiziet. Vai tev pašam kādreiz bijusi tāda doma?

Vienreiz esmu aizgājis – no štata uz ārštatu. Bet pēc tam Edmunds Freibergs mani aicināja atpakaļ, un es atgriezos.

Protams, ik pa brīdim rodas jautājums: ja esi teātrī, bet sezonā tev ir trīs jauniestudējumi un tikai vienā no tiem ir nopietns uzdevums, tad brīžiem domā – vai vērts kavēt savu dzīves laiku tikai tāpēc, lai būtu teātrī un saņemtu to nelielo algu.

Ar gadiem jau arī lomu klāsts mainās. Sešdesmitgadīgs aktieris nespēlēs visas lomas. Cik no tavas paaudzes aktieriem šobrīd esat Nacionālajā teātrī?

Nav daudz. Mans kursabiedrs Juris Hiršs, mīļais kolēģis Ivars Puga, un tālāk jau ir drusku vecāki: piemēram, Voldemārs Šoriņš, kurš ir vecākais.

Pasaules dramaturģijā jau nemaz nav tik daudz lomu aktieriem šajā vecumā. Bet tās, kas ir – tās ir interesantas. Un es jau vēl arī mīlnieku varētu spēlēt, ja kas! (Smejas.)

Ko tu patiesībā arī dari izrādē "Zīda čūska". Starp citu, kur tur bija čūska? 

Tas katram pašam jāizdomā. 

Pirms sarunas spriedām par to, kāpēc čūska latviešu valodā ir sieviešu dzimtē.

Jā, tas ir interesanti. Lai gan dažos gadījumos čūska var būt arī vīriešu dzimtē – piemēram, zalktis. Bet visas lielās, milzīgās čūskas tomēr ir sieviešu dzimtē.

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- pirms lietošanas sakratīt!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.

Spēle "ĀĶĪĢAIS ĀĶIS"

Septiņi nestandarta  jautājumi Latvijā atpazīstamai personai. Par pareizu atbildi - 3 punkti, par jautru un atjautīgu - 2 punkti. Izmantojot četrus atbilžu variantus -1 punkts, nepareiza atbilde - 0 punktu.

Sestdien, 14. martā, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris mazākajiem klausītājiem un viņu ģimenēm sarūpējis muzikālu izrādi “LeNeSOns apmeklē teātri”, kurā kopā ar diriģentu Māri Kuģi un Dailes teātra 10. studijas aktieriem – Eduardu Rediko, Agati Grīnhofu, Katrīnu Altenburgu un Ralfu Puzānu - atskaņos pazīstamas melodijas no dažādām teātra izrādēm un operām.

Sarunā ar diriģentu Māri Kuģi - par izaicinājumiem, gatavojot un diriģējot koncertu jaunajiem klausītājiem, un arī metot tiltu uz 25. martu, kad Māris Kuģis stāsies pie Orķestra "Rīga" diriģenta pults koncertā "Aizturētā elpa". Koncerta nosaukums aizgūts no programmā iekļautā Indras Rišes 2000. gada opusa klarnešu kvartetam. Izskanēs arī J. S. Baha Fantāzija un fūga dominorā, D. Šostakoviča Kamersimfonija pārlikumā pūšaminstrumentu sastāvam, kā arī Ē. Vitekra un K. Nīsteda darbi.

Māris Kuģis par 14. martā gaidāmajiem notikumiem atklāj:

"Sastādot programmu šādam koncertam, nāk klāt daudz papildus faktoru, par kuriem ir jādomā - lai skaņdarbi nav par garu, lai tie nav tādi, kas pieaugušajiem būtu vieglāk uztverami, piemēram, lēna, klusa mūzika. Bērniem tas ir daudz lielāks izaicinājums, un par to ir jādomā.

Pirms diviem gadiem, diriģējot LeNeSOnu, bija brīži, kad bērnu čalas un sajūsmas izsaucieni bija dzirdami. Jāatzīst gan, ka toreiz tas notika Hanzas peronā, tur bija mazliet citādāks izkārtojums. Kongresu namā tomēr ir atbilstošāks koncertzāles izvietojums. Būs ļoti dažāda mūzika, tāda, kas, man šķiet, ļoti uzrunās gan jaunos, gan pieaugušos. Vairāki mūziķi arī man nāca klāt un teica, cik viņi ir priecīgi tieši par šo programmu, saaicinājuši visus iespējamos radu bērnus (smejas). Man tiešām liels prieks, un es ar nepacietību gaidu rītdienu."

Pēc mēneša Ungārijā notiks parlamenta vēlēšanas, un tajās sagaidāma ļoti sīva cīņa. Viktoram Orbānam, kurš pie varas ir jau kopš 2010. gada, šoreiz ir nopietni pretinieki partija "Tisza", kam socioloģiskās aptaujas sola vērā ņemamus panākumus. Tomēr Orbāna partija "Fidesz" šos gadus nav snaudusi un krietni piestrādājusi pie mediju vides "sakārtošanas" šī vārda ne pozitīvajā nozīmē. Mediju neatkarība ir būtiski iedragāta. Kāda šobrīd ir situācija Ungārijas mediju vidē, vai varas maiņa nozīmē arī šīs vides uzlabošanu – to skaidrojam Mediju anatomijā.

Pavisam drīz pēc partijas "Fidesz" uzvaras un Orbāna stāšanās premjera amatā tika pieņemts jauns Mediju likums, kas viegli ļāva vērsties pret medijiem par valdībasprāt neobjektīvu saturu. Sabiedriskais medijs kļuva par valdības ruporu, bet privātajiem medijiem apgrūtināta iespēja pelnīt ar reklāmas ieņēmumiem un tos palēnām pārņēma valdībai simpatizējoši īpašnieki.

Eiropas Komisija pērn decembrī sāka tiesvedību pret Ungāriju par Eiropas Mediju brīvības akta un Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas pārkāpumiem, kas ietver nepamatotu iejaukšanos mediju darbā, ierobežojumus žurnālistiem un nespēju nodrošināt mediju neatkarību un daudzveidību. Tiek lēsts, ka apmēram 80 procenti mediju ir valdības kontrolē.

Uz sarunu aicinājām vienu no pazīstamākajiem ungāru neatkarīgajiem politikas un izmeklējošajiem žurnālistiem Polu Danielu Reņji (Pal Daniel Renyi), kurš strādā interneta ziņu portālā "444" – vienā no nedaudzajiem, kas spējis saglabāt neatkarību. Sarunu sākam ar to, cik Ungārijā vispār palikuši neatkarīgi un ietekmīgi mediji.

Vai arī Latvijā vajadzētu ierobežot bērnu piekļuvi sociālajiem medijiem? Par tādiem pēdējā laikā ir spriests citviet Eiropā un tagad sākt diskusiju valdībā un Saeimā rosina arī pie mums. “Jaunā Vienotība” mudina izstrādāt tiesisko regulējumu, kā ierobežot bērniem piekļuvi sociālajiem medijiem un viņiem kaitīgam saturam internetā. Pirmos preventīvos soļus Latvija jau ir spērusi – no jūnija plašākam skolēnu lokam skolās būs liegts izmantot mobilos telefonus. Tos tagad nedrīkstēs lietot līdz pat 9. klasei. Tomēr gan koalīcijas, gan opozīcijas politiķi atzīst – ar to vien nepietiek, un jāmeklē papildu risinājumi. Līdzīgās domās ir arī eksperti.